Otrā nodaļa,
kurā stāstīts par ceturto svēto tēvu
Un, tiklīdz jau dzelmē ir iebridis mūks,
Viņš Robinu atvarā grūž.
«Ja gribi — tad peldi, ja ne — vari slīkt;
Kā gribi, tā beigsies tavs mūžs!»
Zaļš plīvurs aizsedza jātniekus. Bet ubagojošais mūks vēl ilgi ieklausījās, kā tālumā pieklust pakavu dipoņa un zaru brīkšķi.
— Zvēru pie svētā Kesberta, — viņš pavīpsnāja, — šie tēvaiņi skriešanā varētu sacensties ar ikkuru briedi! Tūlīt viņi no kraujas iegāzīsies strautā — tas ir tikpat droši kā tas, ka viņu zelts šķind manā kabatā.
Apslāpēts plunkšķis apstiprināja viņa minējumu.
Pašķīris lokanos lazdas zarus, mūks izņēma no sirma ozola dobuma stopu, bultu maku un dzelzs riņķiem apkaltu milnu. Mežā atskanēja jautra dziesmiņa:
Taukainas zosis, ceptas zosis
Tieši no iesma uz klosteri diedz.
«Kas vēlas zosis karstas?»
Tās svētiem tēviem kliedz.
Bultu maks pazuda zem platā apmetņa, stops ar atlaistu stiegru nokarājās pār plecu. Mūks soļoja pa taciņu, griezdams milnu virs galvas. Viņš gāja nesteidzīgi, vieglā gaitā, dziļi ieelpodams plaukstošo pumpuru un svaigās zāles smaržu. Dažbrīd pameta milnu gaisā, notraukdams no caurspīdīgās zaļās velves varavīkšņotus lāsumus, kas bija aizķērušies valgajā lapotnē.
Kaut kur iesvilpās vālodze, un mūks atbildēja ar tādu pašu_skanīgu trelli. Meža taka sadalījās divos celiņos.
Mūks pēdējo reizi uzmeta skatienu pakavu nospiedumiem un nogriezās pa labi.
Ar katru soli mežs kļuva biezāks un tumšāks. Taciņa kā čūska vijās starp spēcīgiem, zaļoksnējiem stumbriem, kāja te dziļi iegrima miklās sūnās, te uzdūrās atkailinātām mezglainām meža vecokšņu saknēm. Saule tik tikko varēja izspiesties cauri kuplajai lapotnei.
Veikli pieliekdamies zem koku zariem, pārlēkdams pāri kritušiem stumbriem, mūks devās aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļiem.
Taciņa jau sen bija pazudusi paaugā, bet mūks nešaubīgi atrada ceļu. Iznācis lielā klajumā, ko ielenca šalcošs meža milzeņu bars, viņš nometa no pleciem līdz pēdējai vīlītei samirkušo mūka apmetni. Aveņsārts kamzolis spoži atmirdzēja saulē. Puisis aveņkrāsas kamzolī piesteidzās pie jauna ozoliņa, kas pašā pļaviņas vidū slējās pretī debesīm, jautri vēcinādams zarus un ņirbinādams lapas.
— Ehē! — puisis iesaucās, apstādamies pie līksmā kociņa. — Redz, kur mana bulta!
Kokā bija iešauta bulta tad, kad tā stumbrs vēl bijis lokans un tievs kā smilga. Bulta bija izurbusies cauri ozoliņam un iestrēgusi tajā. Koka stumbrs, pieņemdamies spēkā un augdams augumā, bija nesis līdzi bultu. Puisis aveņkrāsas kamzolī pacēla roku, bet nevarēja aizsniegt bultu.
— Vecais Henrijs gan brīnītos, ja redzētu, kā ozoliņš izaudzis pa šiem gadiem. Jau sen vairs nav stopa, ko viņš man toreiz dāvāja par labu šāvienu, bet bulta joprojām ir vesela.
Viņš ilgi stāvēja nekustēdamies, pieslējies ar plecu pie jaunā kociņa.
Pāri viņa sandaļu mitrajām siksnām aizšāvās ķirzaka un iespruka zālē.
— Kādas acis bija vecītim! — meža klaidonis domīgi teica un papurināja galvu, kā gribēdams atvairīt bēdīgas domas.
Vēja brāzma sakustināja koku galotnes ap noru.
— Jā, Lindherstas mežs paliek Lindherstas mežs. Drīz ciemosimies pie jums! — iesaucās cilvēks, paklanīdamies ozoliem, kas sveicināja viņu. — Mēģini, šerif, sameklēt šeit mani un manus puišus!
Pamirkšķinājis vanagam, kas lidinājās debesīs, viņš devās atpakaļceļā. Mūka apmetnis jau bija izžuvis; ķirzaka pārslīdēja tam pāri un paslēpās kapucē.
Taukainas zosis, tikko ceptas zosis,
Ceptas pīles un pīlēnu bars
Taisni pie abatiem —
Brālība laba tiem …
— Ē, man gan šodien veicas! — meža klaidonis iesmējās, no kraujas nolēkdams strauta krastā. — No rīta — divi mūki, redz, kur vēl viens. Taču veselas mucas branga alus nebūtu gana, lai piepildītu viņa nīcīgās miesas …
Meža klaidonis nedzirdamiem soļiem tuvojās mūkam, kas sēdēja strauta malā uz akmens. Viņš piegāja klāt tik klusu, ka mūks ne ausi nepacēla. Puisis sārtajā kamzolī apstājās, ar apbrīnu aplūkodams vientuļnieka kuplo stāvu.
Rupjas vadmalas apmetnis, kas sedza viņa plecus, bija tik plats, ka zem tā viegli varētu paslēpt krietnu siena kaudzi. Ap sen neskūto tonzūru sīkos gredzenos vijās rudi mati. Domīgi blenzdams ūdenī, mūks laida caur pirkstiem smagas svina pātaru krelles.
— Es gribētu zināt, svētais tēvs, — piepeši ieteicās cilvēks sārtajā kamzolī, — es gribētu zināt, tēvs, vai daudz lēnprātības saiet tādās zaļoksnējās miesās?
Apaļā galva uz īsā kakla lēnām pagriezās. Mūka mazās, miegainās actiņas pavērās sārtajā kamzolī.
— Lēnprātība ir visu tikumu māte, — viņš mierīgi, nemaz nebrīnīdamies, atbildēja. — Esiet lēnprātīgi kā avis — tā mums vēlējis tas visulabais kungs.
— Ak tā. Ja nu tu patiešām esi lēnprātīga Kristus avs, tad pārnes mani uz to krastu, — pavēlēja puisis sārtajā kamzolī.
Ne vārda neteicis, mūks kā zilonis nometās ceļos viņa priekšā. Meža klaidonis uztrausās tā mugurā.
Mūka kakls bija tik resns un stiprs, ka puisim šķita — viņš apsēdies jāteniski uz mezglaina ozola zara. Savu stopu un bultu maku viņš pacēla virs galvas, lai nesamēr- cētu ūdenī, milnu vēzēja gaisā lēnprātīgajam vientuļniekam pašā degungalā.
Bet tas, padevīgi noliecis galvu, brida pa ūdeni. Palu ūdeņi vēl nebija nokritušies, un strauts bija diezgan plats un straujš, putainā straume triecās pret mūka smagnējo ķermeni. Sākumā ūdens sniedzās viņam līdz ceļiem, tad pacēlās līdz jostas vietai, līdz krūtīm.
— Nu, nu, piesardzīgāk, svētais tēvs! Man nemaz negribas peldēties! — jātnieks klaigāja. — Ūdens droši vien ir auksts? Jā, patiešām — lēnprātība ir liels tikums!
Pa tam lāgam vientuļnieks tuvojās krastam. Puisis, kas pārbaudīja viņa lēnprātību, grasījās nolēkt zemē. Te viņš sajuta, ka svētā tēva platā plauksta saspiež viņa roku virs elkoņa. Mūks viņu kā spalviņu nocēla no sava kakla un nolaida zemē.
— Mans brāli, — mūks teica, pamezdams ar aci savam jātniekam, — lēnprātība ir liels tikums. Esi tik laipns, neatsakies pārnest mani uz viņu krastu.
— Oho! — meža klaidonis iesmējās. — Es redzu, ka tu arī mīli labus jociņus! Ko lai dara, parāds nav brālis. Turi augstāk manu stopu un bultas, lai nesamirkst.
— Labi, labi, uzmanīšu. Un pie reizes dod man milnu. Es, saprotams, neesmu nekāds vieglais, bet tu, kā raugos, esi dūšīgs puisis.
Cilvēks sārtajā kamzolī mazliet saļodzījās, kad viņam uzgāzās slapjā vadmalas apmetnī ģērbtais kalns. Viņam nekas nebūtu pretī iemest savu nastu ūdenī, taču svētais tēvs bija trakot stingri iespiedis starp ceļgaliem viņa kaklu. Vientuļnieks jautri vēcināja gaisā milnu, un no viņa lūpām birtin bira gari svēto rakstu panti. Līgodamies
zem smagās nastas, meža klaidonis pārbrida pāri strautam.
— Tu patiešām neesi viegls, — viņš teica, izkāpis krastā.
— Viss ar dieva ziņu, — vientuļnieks atbildēja, nošļūkdams zemē no sava jaunā drauga kakla. — Lai kā mērdēju savu miesu ar gavēni un lūgšanām, tik un tā…
Bet te meža klaidonis vienā lēcienā uzlēca svētajam tēvam mugurā.
— Pavizini mani vēlreiz, draudziņ! Vai tev, svētais tēvs, aizmirsās, ka man vajag tikt viņā pusē? Nu, nu, mudīgāk!
Viņš paplikšķināja pa vientuļnieka tonzūru, kā labs jātnieks paskubina zirgu. Un, bez iebildumiem apgriezies, lēnprātīgais Kristus kalps atkal iekāpa strautā.
Aveņkrāsas kamzolis bija tā piesūcies ar ūdeni, ka izskatījās koši sarkans. Laikam taču vientuļniekam krāsa nelikās pietiekami tumša, jo, nonācis strauta vidū, viņš piepeši tik spēcīgi nopurinājās, ka viņa jātnieks uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un nokrita ne vairs uz svētā tēva platās muguras, bet viltīgajā, putainajā straumē. Puisis izspruka no ūdens tikpat ātri kā kaķis no grāvja, kur to iemetuši bērni. Vientuļnieks jau sēdēja savā vecajā vietā un; miegdams acis spožajā saulē, skatījās, kā puisis sārtajā kamzolī skrien viņam virsū, vēcinādams virs galvas milnu.
— Nu gan ģērēšu tev ādu, svētuli!
— Tam daudz prāta nevajag, — mūks atbildēja, laizdams caur pirkstiem rožukroņi, — nav liela māksla skaitīt ribas lēnprātīgam baznīcas kalpam, kuram tik vien ieroču kā lūgsna un rožukronis. Es gribētu redzēt, kā tu lēkātu, ja man rokās būtu tāda maikste kā tavējā.
Puisis aveņkrāsas kamzolī apstājās un nolaida milnu. Bet svētais tēvs, negaidīdams, kad viņu lūgs, noliecās un izvilka no krūma apakšas lielisku milnu, kas arī bija apkalta ar dzelzi un no ilgas lietošanas kļuvusi spīdīga. Mūka slapjais apmetnis nokrita zemē, bet milna pacēlās gaisā un ņēmās zīmēt sarežģītus astoņniekus virs viņa galvas. Meža klaidonis skaņi iesmējās.
— Te nu bija mūks! — viņš iesaucās. — Tas tik ir mūks!
Viņi sāka riņķot pa noru, apbērdami viens otru ar smagu belzienu krusu. Taču laba cīkstoņa rokās milna ir teicams vairogs. Mežā skanēja klaudzieni, un bailīgās zīlītes pasteidzās uzlaisties visaugstākajos zaros. Un, lai kā pretinieki centās viens otru savainot, milna vienmēr atdūrās pret otru milnu.
Dzeguze nokūkoja ilgu mūžu vienam un ilgu mūžu otram. Brašie vīri cīnījās divas stundas, un katrs bija nostaigājis krietnas piecas jūdzes, meklēdams sava ienaidnieka vājo vietu; košsarkanais kamzolis atkal kļūva aveņsārts, bet no vientuļnieka ādas jakas cēlās tvaiki, kad beidzot svētā tēva milna ar visu spēku ķēra meža klaidonim pašu galvvidu. Pār viņa seju sāka plūst asinis.
— Tas tik bija sitiens! — klaidonis teica, nomezdams milnu. — Par šo sitienu es laikam piedošu, ka tu valkā talāru.
Pielēcis kājās, viņš skrēja uz strautu, kur gulēja viņa stops. Nepagāja ne acumirklis, kad viņš bija izrāvis no maka bultu un uzvilcis stiegru. Bet, kad viņš pagriezās, svētā tēva vairs nebija.
— Nudien, būs ielīdis zemē! — puisis iesaucās.
Bet te aiz veca ozola parādījās vientuļnieks — dzelzs bruņu cepuri galvā, zobenu pie sāniem un vairogu rokā.
— Es jau domāju, ka tu sava svētuma dēļ esi uzrauts debesīs, — puisis teica, paceldams stopu. — Sen jau neesmu šāvis tik lielā mērķī!
Bet mērķis bija reti izveicīgs: vairogs uzdzirkstīja saulē, bulta noslīdēja pa to un iedūrās zemē, niknumā trīcēdama.
— Tu velti izniekosi visas savas bultas, draudziņ, — mūks sacīja, tikpat veikli atvairījis otro un trešo bultu.
— Man liekas, tās tev vēl noderēs šai pasaulē.
— Par tādu izveicību es laikam piedošu arī to, ka tev ir tonzūra, — klaidonis attrauca. — Bet ņem vērā, svētais tēvs: man tikai vajag papūst šajā ragā — un četri desmiti brašo zēnu būs klāt ātrāk, nekā tu paspēsi aizlūgt par savu grēcīgo dvēseli.
— Nesteidzies taurēt, Robin Hud, — mūks pasmējās,
— man tik jāiebāž mutē divi pirksti un jāuzsvilpj — kāds desmits dūšīgu suņu būs klāt, lai sagaidītu tavus zēnus.
— Ļauj apkampt tevi, tēv Tuk! Es pārmeklēju visu Plomptona parku, lai atrastu tēvu Tuku no Abatu Riptonas! Sauc ātrāk savus suņus, lai es redzu, vai tas ir tiesa, ka tie prot notvert zobos izšautu bultu!
Tad Robins Huds ņēma savu ragu un taurēja trīs reizes.
Un tēvs Tuks ielika mutē divus pirkstus, un apdullinošs svilpiens pāršķēla meža biezokni.
— Redzēsim, redzēsim, kas ātrāk būs klāt, — murmināja mūks, pārbaudīdams, vai milnas dzelzs riņķi pēc brangā kautiņa ir veseli.
Un tūlīt no abām pusēm mežā nobrīkšķēja zari. No biezokņa iznira trīsdesmit deviņi strēlnieki zaļos Linkol- nas vadmalas tērpos. Viņiem pretī riedami, kaukdami, cits citam pāri lēkdami, pļaviņā pie strauta iebruka pamatīgi rūsgani suņi.
Tēvs Tuks ar vienu vārdu nomierināja suņus, un tie, priekšķepas sakrustojuši, apgūlās un izkāra slapjās mēles no asu zobu pilnajām mutēm.
— Sveicināti, brašie tēva dēli! — tēvs Tuks sacīja, ar savas ādas jakas plato piedurkni notrausdams sviedrus no pieres.
— Uz priecīgu satikšanos likums liek vispirmā kārtā izskalot rīkli ar branga alus kausu. Trīs bultu lidojuma attālumā no šejienes atrodas mana vienkāršā mājvieta. Brieža sāns droši vien jau izsutis krāsnī, ja tik nebūs sasvilis, kamēr mēs ar Robinu šeit izlocījām kauliņus. Protams, četrdesmit puišiem tā ir trūcīga maltīte. Bet, zvēru pie svētā Dunstana, vēl neesmu izšāvis visus briežus karaļa mežos.
Suņi, cits citu apkārt gāzdami, aizdrāzās pa šauro taciņu. Robins Huds, apskāvies ar tēvu Tuku, gāja puišiem pa priekšu. Trīs bultu lidojuma gājienā, vietā, kur biezoknis šķita pilnīgi necaurredzams, taciņa izveda puišus izcirtumā pie vientuļnieka vienkāršās mājvietas.
No simtgadīgiem stumbriem%ūvēto māju ielenca plats grāvis, pilns ar ūdeni. Resnas ķēdes turēja šauru paceļamu tiltu.