Trešā nodaļa,
kurā stāstīts par veco draugu priecīgo atkalredzēšanos
Un Robins tos abus aiz piedurknēm ciet —
Un nu apkārt ozolam griezties!
«Mēs trijotne jautra, mēs trijotne jautra,
Bez smiekliem kas trijiem liks ciesties!»
— Zvēru pie svētā Dunstana, tā zāle aug acīm redzot! — iesaucās Muks, dzirnavnieka dēls, uzrunādams savu kaimiņu. Puisis gulēja uz vēdera, atspiedis galvu rokās, un vēroja jaunas zālītes ceru, kas bija izlauzies dienas gaismā cauri biezai ietrūdējušu lapu kārtai. — Ja es nebūtu pieēdies līdz kaklam, patiesi, es kā kumeļš liktos virsū zaļajai zālītei!
— Ir gan rīma! — Klems no Klū sāka smieties. — Bet man ne domāt negribas par ēdienu. Patiešām, ja es, tāpat kā agrāk, kalpotu savam prioram, man šādas maltītes pietiktu līdz pašai Miķeļdienai.
— Ticu, ticu. Tu pie viņa droši vien biji pieradis gavēt gan pirms, gan pēc Miķeļiem.
Strēlnieki gulēja saulgozī pie strauta, netālu no tās pļaviņas, kur Robins un tēvs Tuks bija nesen cīkstējušies, gribēdami viens otram saskaitīt kauliņus ar savām milnām. Kā tumši ielāpi jaunajā zālītē bija izsvaidīti meža brāļu zaļie apmetņi.
Šur tur vēl gailēja ugunskuri, un uz oglēm sprikstēja neapēstā gaļa. Daudzi gulēja, apskurbuši no vīna un sulīgās brieža gaļas.
No vientuļnieka namiņa atlidoja līksmas kokles skaņas. Smalkajai stīgu sanoņai pievienojās tēva Tuka zemā balss:
Ja tu nopirksi gaļu —
Kopā ar gaļu būs kauli.
Ja tu nopirksi zemi —
Reizē akmeņus pirksi.
Ja tu nopirksi olas —
Arī čaumalas gūsi.
Ja tu nopirksi kārtīgu alu —
Nopirksi vienīgi kārtīgu alu!
— Iesim paklausīsimies, kā svētais tēvs dzied, — Kleins ieteicās. — Man rādās, ka viņš ar kokli ir tikpat labos draugos kā ar milnu un vīna biķeri.
Suņi gulēja uz ceļa. Strēlniekiem tuvojoties, tie nemaz nepakustējās. Pārkāpuši suņiem pāri, strēlnieki iegāja vientuļnieka mājoklī.
Rupji tēsta ozolkoka galda vidū stāvēja vēderīga mučele, tai apkārt — pusdzerti kausi no vēršu ragiem. Nomelnējis koka Kristus no sava krusta pacietīgi noraudzījās uz tēvu Tuku, kas trinkšķināja kokles stīgas.
Robins Huds, Mazais Džons un Vils Statlijs lūkojās uz svēto tēvu ar izbrīnu un sajūsmu, jo mūka resnie pirksti viegli kā pūciņas lidinājās pa stīgām, un dziesmu krājums viņa skaļajā rīklē šķita neizsmeļams.
— Cik daudz mūku esmu redzējis savā mūžā, bet tādu gan ne, — sacīja Vils Statlijs, kad tēvs Tuks bija beidzis dziedāt. — Saki, tēvs, — no kura klostera tu nāc? Ja tavā klosterī visi mūki ir tādi, es labprāt izdošu pēdējo šiliņu par tonzūru un, zvēru pie jaunavas Marijas, līdz mūža galam nepārkāpšu jūsu klostera kārtību!
Tēvs Tuks pakāra kokli uz sienā iedzīta vadža. Viņš šķelmīgi smīnēja.
— Nu labi, — viņš teica, — ja tu gribi redzēt manu klosteri, tad dodies tiešā ceļā uz Remzi, Hantingdonšīras grāfisti. No turienes mūsu klosteri var ar roku aizsniegt. Tu pajautā, kā aiziet uz Abatu Riptonu, — katrs puika tev pateiks. Tikai, ja tev gadītos aizkulties līdz Riptonai, lai dievs tevi sargā pieminēt tēva Tuka vārdu. Svētajos rakstos ir sacīts: ko sēsi, to pļausi. Bet es tur esmu iesējis labu kāvienu.
— Vil, Vil! — Robins Huds pārmetoši šūpoja galvu. — Vai tev nav žēl savu labo draugu, ka tu posies uz klosteri? Ja tev tā trūkst garīgas pamācīšanas, no šīs dienas mums būs savs biktstēvs, kapelāns un saimniecības pārzinis. Vai ne, svētais tēvs?
— Tu trakot viegli pieņem ļaudis savā vienībā, — tēvs Tuks piezīmēja. — Un ja nu es nemaz neesmu dieva jēriņš, bet gan Gaja Gisborna algotnis vai Notingemas šerifa mežsargs?
— Neraizējies, tēvs Tuk, tev atradīsies galvinieki, — atskanēja Mazā Džona balss. —Ja brangais vīns tev nav laupījis atmiņu, tad tu varbūt atceries Remzi klostera vilanu Džonu Mazo?
— Kā tad lai neatcerētos! Viņa dēļ jau man vajadzēja atvadīties no Abatu Riptonas. Atceros, protams, atceros! Tas bija stalts puisis, galvas tiesu garāks par tevi, strēlniek.
— Vai patiešam lielāks? — Robins Huds uzmeta ašu skatienu savam biedram. — Bet es domāju, ka pasaulē vēl nav piedzimis cilvēks, garāks par mūsu Mazo Džonu!
— Garāks, garāks, — mūks atkārtoja, — un, liekas, arī platākiem pleciem. Vai tad mums tā plūkšanās iznāca nieka dēļ? Kad viņš uzcēla plecos veselu siena gubu un sacīja: «Pateicos, ser senešal *,» — es domāju, ka mūsu vecais uz vietas izlaidīs garu.
— Stāsti taču no sākuma, svētais tēv, — sarunā iejaucās Klems no Klū. — Penterē tā, ka nekā nevar saprast. Kas tas senešals tāds ir, un kas tā par siena gubu?
— Senešals ir pārvaldnieks mūsu muižā, Abatu Riptonā. Es viņam biju par rakstvedi un nēsāju somu ar papīriem. — Tēvs Tuks pamāja uz lielu ādas somu, kas bija pakārta pie griestiem. — Mēs ar viņu aizgājām uz palie- nas pļavu Gotonā — pieņemt pļāvēju darbu. Šis pats Džons Mazais todien atstrādāja klaušas un bija atnesis līdzi krietnas septiņas pēdas garu izkapti, bet izkapts kāts — kā pamatīga ilkss. Mans senešals jau nopriecājās, jo Džons Mazais ar vienu vēzienu nopļāva vairāk nekā citi trijatā. Jums jāzina, ka pie mums izsenis valda tāds likums: siena laikā vilani par dienas darbu saņem tik daudz siena, cik var pacelt uz savas izkapts kāta. Ja kāts salūst vai skar zemi, viņš sienu zaudē un aiziet tukšā. Nu, un, kad šis pats Džons Mazais pabeidza darbu, jā, pabeidza darbu, viņš pacēla uz savas ilkss veselu siena gubu, un izkapts nesalūza un pie zemes nenoliecās. «Pateicos, ser senešal.» Un iet prom. Bet mans senešals bļauj: «Stāvi! Likumā nav paredzēta šitāda izkapts.» Viņš pasauca ļaudis, un tad sākās plūkšanās. Senešals uzklupa man: «Ko tu stāvi kā miets?» Es saku: «Es nevaru, man jāsargā soma.» Viņš gribēja paņemt no manis somu, bet man šis joks nepatika — es redzēju, ka Mazajam taisnība. Vilku seneša- lam ar somu pa galvu. Viņš sastinga. Es nogāzu no kājām vienu, otru un atvadījos no nolādētās Riptonas. Tik vien palika piemiņai kā soma un kāds desmits pergamenta tīstokļu.
— Jūsu vilani gan laikam bija priecīgi par zudumu! — Robins Huds teica. — Ei, tēv, parādi mums šos rakstu darbus!
Strēlnieki ziņkārē noliecās pār bijušā Riptonas rakstveža teļādas somu. Tēvs Tuks izņēma no tās dzeltenpelēku rituļu žūksni. Strēlnieku sejas nobālēja, acis sāka spīdēt, uzacis saraucās, jo katrs no viņiem kādreiz bija bijis vi- lans un zināja, ko nozīmē šīs šaurās ādas strēmeles.
— Te ir tas Džona Mazā hirogrāfs *, — tēvs Tuks sacīja, izritinādams uz galda rupja pergamenta sloksni, kuras mala bija nevienādi nogriezta.
Mazais Džons sarāvās.
— Palasi, palasi, — viņš teica un uzlika roku uz galda, lai pieturētu rituļa malu. — Paskatīsimies, tēv, cik stiprs tu esi rakstu mākslā!
Tēvs Tuks iestrēba alu un sāka lasīt:
— «Džons Litls nomā vienu virgatu * zemes no Remzi klostera. Par to viņš maksā trijās reizēs. Un vēl šerifam par palīdzēšanu — četrarpus penija *, šerifa apgaitā — divus penijus siļķu naudas. Un vēl vilanu nodokli, maksu par cūku ganībām, nodevu tiltu labošanai, gaidu * nodevu, merketu *, hieretu * un gerzumu *. Uz ziemassvētkiem — vienu kukuli maizes un trīs vistas kā ziemassvētku dāvanu; uz lieldienām — divdesmit olas; par tiesībām lasīt kritušos zarus — divas vistas …»
Tēvs Tuks lasīja, lēnām līgodamies no vienas puses uz otru.
Klems no Klū pietupies uzmanīgi raudzījās viņam mutē; lasītprašana viņu pārsteidza daudz vairāk nekā tas, cik veicīgi mūks bija rīkojies ar milnu.
Vils Statlijs un Muks, un Robins kā sarunājuši pacēla skatienu no sadzeltējušā pergamenta uz vakara mākoņiem — zelta kuģīšiem, kas augstumos peldēja pār ozolu galotnēm.
— «Katru nedēļu no svētā Miķeļa svētkiem * līdz pirmajam augustam Džonam Mazajam trīs dienas jāstrādā tāds darbs, kādu viņam liks …»
— Mēs strādājām kungam pirmdienās, otrdienās un trešdienās, — Vils Statlijs domīgi teica.
— «… Ja Džonam Mazajam liks kult, tad pa vienu darba dienu viņam jānokuļ divdesmit četri kviešu vai rudzu kūļi vai trīsdesmit miežu kūļi…»
— Jā, mums arī bija trīsdesmit, — Muks pamāja ar galvu.
— «… Bet, tīrot vecu noteku, viņam jāizrok vienu rodu * garš grāvis .. . Vienā darba dienā Džonam Mazajam jāsavāc divi žagaru saišķi un piecpadsmit meža plūmju zaru saišķi. Katru nedēļu no svētās Miķeļdienas viņam jāuzar pa vienai strēmelei kopīgā arkla iejūgā ar citiem vilaniem.»
Mākoņi debesīs uzliesmoja aveņu sārtumā. Ar katru rindu aizvien jaunas un jaunas klaušas gāzās uz nelaimīgo vilanu. Tās sasaistīja viņu no visām pusēm bezgalīgā tīmeklī.
Katrs vārds atgādināja strēlniekiem par verdzību, no kuras viņi bija bēguši uz mežu, un aizvien augstāk un augstāk cēlās debesis pār vientuļnieka būdiņu, un brīvāk šalca nosārtojušās koku galotnes.
Neviens nepamanīja, ka Mazais Džons, parakājies azotē, izvelk no turienes saņurcītu, sviedriem piesūkušos pergamenta gabaliņu.
— «… Parastajās siena pļaušanas dienās,» — tēvs Tuks lasīja, — «viņš saņem tik daudz siena, cik var pacelt uz savas izkapts kāta, tā, lai izkapts nenoliektos pie zemes …»
Te Mazais Džons nosvieda uz galda savu rakstu.
— Ei, svētais tēvs, pārbaudi, vai mani robi nesakrīt ar tavējiem!
Tūlīt kāds desmits platu plaukstu piespieda abas pergamenta sloksnes pie galda.
Ruļļu robainās malas savienojās un sakrita tik precīzi, it kā nazis tikko būtu pārgriezis tīstokli divās daļās.
— «Džons Mazais nomā vienu virgatu zemes no Remzi klostera …» — tādu rindu izlasīja tēvs Tuks uz pergamenta gabala, ko Mazais Džons bija nometis uz galda. Viņš izbrīnā aizrijās un izbolīja savas mazās acis uz strēlnieku.
— Ieskaties nu, tēv Tuk, vai patiešām tavs Džons Mazais bija galvas tiesu garāks par mani? Un plecos platāks?
— Ā… ā… ā… laikam jau būšu pielicis klāt, — tēvs Tuks nomurmināja, slaucīdams sviedrus no pieres, un viņa vārdi noslīka smieklu vētrā.
Robins Huds pielēja pilnu kausu un pacēla to augstu virs galvas.
— Par jautro Šērvudas mežu! — viņš sauca. — Par karaļa briežiem un mūsu trāpīgajām bultām! Par maniem trīsdesmit deviņiem brašajiem vīriem un par četrdesmito — tēvu Tuku!
Bet tēvs Tuks stingrā apņēmībā kratīja galvu.
— Pagaidiet, vēl nedzeriet par tēvu Tuku, — viņš teica. — Es patlaban nevaru iestāties kara draudzē. Godīgam cilvēkam jāpilda savi solījumi. Es vēl esmu kādu nieku parādā svētajam Kesbertam un, kamēr nebūšu norēķinājies, neesmu kungs pār sevi.
Robins Huds sarauca uzacis un nīgri uzlūkoja tēvu Tuku.
— Kādu solījumu tad tu esi devis svētajam Kesbertam? Doties uz svēto zemi sargāt pestītāja šķirstu?
— Nē, Robin, līdz pestītāja atdusas vietai pa sauszemi nevar aiziet, bet pa jūru — kurš kuģis gan izturētu tāda punča smagumu? Es zvērēju pie svētā Kesberta, ka došos uz Notingemu, uz strēlnieku sacensībām, un pierādīšu visai pasaulei, ka stops krietna mūka rokās raida bultas mērķī nebūt ne sliktāk kā tad, kad ar to šauj karaļa strēlnieki. Sacensības sāksies piektdien, tā ka jau šonakt man jālaižas ceļā.
Robins Huds smīkņāja, skrullēdams ūsu. Viņš pamāja ar galvu.
— Tādus solījumus mēs cienām, tēv Tuk. Tādi zvēresti stingri jāpilda. Bet man gan šķiet, ka svētais Kesberts neņems ļaunā, ja tavā vietā uz Notingemu dosies Mazais Džons. Viņš taču vēl nav norēķinājies ar tevi par siena gubu, kuru ar tavu palīdzību aiznesa no palienas pļavām.
Te Robins pamirkšķināja Mazajam Džonam; tas pacēla savu stopu, savilka un atlaida stiegru. Stiegra iedziedājās.
— Zvēru pie svētā Kesberta, — strēlnieks iesaucās,
— es pilnīgi nolīdzināšu tavu parādu, tēv Tuk! Dod man bultu no sava bultu maka.
Tēvs Tuks nelika ilgi lūgties. Liekuļoti nopūzdamies, viņš pasniedza Mazajam Džonam no kārklu klūgām pītu bultu maku. Džons izvilka bultu un uzmanīgi pasvēra to saujā. Tad ielika atpakaļ makā un izraudzīja citu, smagāku. Platais dzelzs uzgalis spīdēja kā asi trīts nazis.
— Laba, — sacīja Mazais Džons, — taisna un vējā nelīgosies. — Viņš salīdzināja to ar bultu no sava maka.
— Varētu domāt, ka tās taisījis viens bultu meistars. Vai tikai tas nav klibais meistars no Trentas?
— Tas pats. Kas tad vēl prot iztaisīt tādu bultu? Bet tagad tev ir divas vienādas. Skaties, nesajauc, atceries, kura no tām ir mana.
— Nebaidieties, tēv, svētais Kesberts būs apmierināts.
Robins Huds pielika pie lūpām savu ragu. Trīs reizes
taurēja rags, un tā skaņa vēl nebija noklususi meža dziļumā, kad jautrā kara draudze sapulcējās vientuļnieka mājas priekšā. Draudzīgiem saucieniem strēlnieki sveica jauno biedru, tēvu Tuku. Pēc tam, izklīduši biezoknī, viņi devās uz Šērvudas mežu.
Pa meža taku gāja tikai Robins, tēvs Tuks un Mazais Džons, bet viņiem pa priekšu, ar platajām krūtīm šķirot lazdu krūmus, tecēja svētā tēva suņi.
Tagad joki bija beigušies. Robins Huds ar draugiem pārrunāja nopietnas lietas. Viņš stāstīja par to, ka No- tingemas šerifs aizvien ciešāk savelk cilpu ap drosmīgo strēlnieku saujiņu.
— Mēs varam aiziet uz Lindherstas mežu, — Robins runāja. — Bet kāda tur jēga? Mūsu ir tikai četri desmiti. Toties vergu jautrajā Anglijā …
Viņš nepabeidza teikumu un kādu laiku gāja klusēdams. Tad papurināja galvu.
— Ej, ej uz Notingemu, Mazais Džon, — viņš piepeši ieteicās. — Pacenties izlūkot, ko domā mūsu ienaidnieki. Mums jāzina iepriekš, no kurienes draud trieciens. Es sacelšu kājās vilanus Sailsā un Vordenā. Bet pagaidām. pagaidām mums jātaupa spēki^ jo visā jautrajā Anglijā ir tikai četri desmiti brīvu cilvēku, tikai četri desmiti…