Ceturtā nodaļa Kā Mazais Džons kļuva par šerifa kalpu
«Holdernesa, dzimtā puse,
Kur man piedzimt bija ļauts.
Reinolds Grīnlīfs, Zaļā Lapa,
Šerif, tā, lūk, mani sauc!»
Garš, izkāmējis ķermenis zvārojās pie karātavām, griezdamies kā vilciņš asajās vēja brāzmās. Uz šķērskoka sēdēja vārna un spodrināja knābi.
Mazais Džons ciešāk saspieda stopu rokā un, sakniebis lūpas, lai neieelpotu saindēto gaisu, metās skriet. Kājas tikko skārās pie zemes, tik ļoti viņš steidzās prom. Kad sirds sāka pārlieku dauzīties, viņš atvēra muti un dziļi nopūtās. Nāves smaka bija palikusi aiz muguras.
Otras karātavas gaidīja savu upuri. Vējš šūpoja cilpu. Zem trešā šķērskoka svaidījās sarkans, kraukļu saplosīts ķermenis.
Rau, ceturtās un piektās …
Tātad Notingema jau tuvu.
Astoņi vērši vienā iejūgā aizvilka pa ceļu smagu arklu, kas bija pagriezts ar lemesi uz augšu.
Pretī rībēdams brauca podnieka pajūgs.
— Uz svētkiem, strēlniek? — braucējs uzrunāja Džonu. — Steidzies, ļaudis pulcējas!
Pie ziemeļu vārtiem lauka vidū pacēlās paaugstinājums ar pakāpieniem šerifam un dižciltīgajiem pilsētniekiem.
Kaut gan bija agra rīta stunda, zemas kārtas ļaužu pūlis jau plašā lokā ielenca šaušanas vietu. Tā kā bija svētā Andreja svētki, amatnieki un tirgotāji atpūtās no darbiem. Zemnieki no kaimiņu ciemiem steidzās uz pilsētas mūriem paskatīties jautrās sacensības. Sajā dienā viņi bija brīvi no klaušām un nedrīkstēja apstrādāt savu zemi.
Pie slitas, ķēdes žvadzinādami, mazi zirdziņi slinki grauza auzas. Ap miesnieka ratiem bija sapulcējušies uz svētkiem sanākušie strēlnieki.
Miesnieks, nokāris kājas pāri ratu malai, par kaut ko strīdējās ar viņiem.
Mazais Džons starp strēlniekiem pazina Melno Bilu, Bernisdēlas mežsargu. Tikšanās ar vecu paziņu nesolīja nekā laba, un Mazais Džons apstājās patālāk, atspiedies pret slitu. Ar zinātāja aci viņš aplūkoja savus sāncenšus, bet pēc tam — viņu ieročus.
Tur bija dažādi stopi — gan īsi, kurus šaušanas laikā tur sev priekšā un uzvelk pret krūtīm, gan lieli, sešas pēdas gari no Spānijas īves un kļavas, vienkārši un lakoti, ar raga uzgaļiem, — bet mazais Džons varēja galvu likt ķīlā, ka šeit nevienam nav stopa, ko būtu darinājis Rūdolfs Krāks no Elsbijas, un pītajos un no ādas darinātajos bultu makos nav nevienas bultas, ko būtu dreijājis klibais no Trentas.
Piepeši Mazais Džons izdzirdēja Robiņa Huda vārdu. Aizmirsis piesardzību, viņš tuvojās miesnieka ratiem.
— Kā tad tu domā, — miesnieks runāja, vērsdamies pie strēlnieka, kas bija tievs kā žagars, — vai tad cilvēks var tik labi šaut bez nešķīstā palīdzības? Tam es nekad neticēšu. Mūsu draudzē ir viens svētceļnieks, kas izstaigājis visu pasauli, patiešām svēts cilvēks: bijis gan pestītāja kapa vietā, gan Ciānas kalnā, gan Betlēmē, pārnesis palmu lapas no Jērikas zemes. Viņš jau nu zinās. Viņš saka: strēlnieks, kas pārdevis savu dvēseli velnam, ņemot krucifiksu par mērķi un iešaujot tajā bultas. Tas raidot uz pestītāju trīs bultas, un nelabais vadot šīs bultas taisni mērķī. No krucifiksa uz tām uzšļācoties šķīstās asinis, un pēc tam šīs bultas nekļūdīgi trāpot mērķi, jo to lidojumu virza velns.
— Tu saki, tikai trīs bultas? Bet kā tad pārējās? — jautāja kārnais strēlnieks, atgrūzdams pakausī lapsādas cepuri un slaucīdams nosvīdušo pieri.
— Citas bultas var trāpīt mērķī, bet var arī aizlidot garām. Izšāvis šīs trīs bultas, burvis nemaz vairs nešauj labāk par ikkuru citu cilvēku.
Miesnieks, atgāzis galvu, pielika pie lūpām lielu ādas pudeli. Strēlnieki, slienas rīdami, skaudīgi klausījās, kā vīns guldz viņa kaklā.
— Bet kādēļ tad Robins Huds nekad neaizšauj garām? — jautāja kārnais strēlnieks. — Arī ceturto, arī simto reizi?
— Kā tu zini, ka viņš nekad neaizšauj garām?
— Tā cilvēki runā.
— Viņi maldās, — miesnieks pārliecinoši atmeta ar roku. — Pirmās trīs bultas noteikti nonāvē, pārējās vairs nav sātana varā. Toties viņš var tev apmānīt acis. Kad burvis šauj ar vienkāršām bultām uz nedzīvu mērķi, sātans var tev apmānīt acis, un tev liksies, ka bulta ir trāpījusi mērķi. Izrauj tādu bultu no mērķa, apslaki ar svēto ūdeni, un tā tūlīt izkūpēs kā dūmi. Bet, ja burvis ar vienkāršu bultu šauj uz cilvēku, noskaiti lūgsnu, un bulta aizlidos garām.
— Tiesa gan, — apstiprināja Melnais Bils, mirkšķinādams savas šķībās acis, kas spīdēja kā ogles. — Mani reiz lūgšana izglāba no Robiņa Huda bultām. Biju kritis viņa klaidoņu rokās, vini mani nostādīja pie ozola un sāka šaut virsū. Es noskaitīju lūgšanu, un tas kungs atvairīja viņu bultas no manis. Laupītāji izšāva veselu bultu mākoni, un neviena mani neskāra …
Strēlnieki saskatījās.
— Vai patiešām neviena? Vai tiešām visas aizlidoja garām? — atskanēja neticīgas balsis.
Mežsargs piesārta.
— Zvēru pie sava patrona, svētā Roberta, bultas iedūrās tik tuvu, ka es nevarēju pakustināt ne roku, ne kāju, tās caurdūra manu apģērbu, bet miesā nebija nevienas skrambiņas.
— Zvēru pie svētā Kesberta, Melnais Bils stāsta patiesību! — Mazais Džons iesaucās, nevarēdams novaldīt smieklus. — Viņš izskatījās pēc teļādas, ko ādminis uzspraudis uz dēļa!
Strēlnieki vienā balsī ierēcās smieklos, Melnais Bils, pazinis vecu ienaidnieku, ķēra pēc naža, bet Mazais Džons acumirkli izrāva bultu no maka.
— Paga, šķielaci! Tu esi aizmirsis pielūgt dievu, lai viņš glābj tavu ādu.
— Sargies, mēs tagad neesam mežā! — draudīgi nošņāca mežsargs.
— Tu taču atgriezīsies mežā, — kārnais strēlnieks nosmīnēja. — Bāz nost savu nazi, citādi sarūsēs. Un turi mēli aiz zobiem, kamēr āda vesela. Bet tu, puis, — viņš pagriezās pret Džonu, — savu mākslu varēsi rādīt pēc kādas stundas. Nedeldē stiegru veltīgi. Ej, ej, miesniek, pastāsti mums vēl par noburtajām bultām.
Melnais Bils sabozies pagāja sānis. Bet miesnieks ņēmās stāstīt, kā viņu draudzē, Donkasteras tuvumā, kāds burvis, gribēdams iegūt bultas, kas vienmēr trāpa mērķī, treju ceļu krustojumā šāvis uz pestītāja koka tēlu un caururbis pestītājam krūtis. Un tūlīt no brūces izšāvies sarkans zibens, un noziedznieks nokritis, debess uguņu ķerts…
Tajā laikā pa pilsētas vārtiem svinīgi iznāca svētku tērpos ģērbtu bruņinieku un pilsētnieku bars ar šerifu un viņa sievu priekšgalā. Un miesnieks aizmirsa izstāstīt, kas notika ar krucifiksu un burvi, bet viņa klausītāji aizmirsa, ka stāsts nav pabeigts. Visi skatījās, kā dižciltīgie skatītāji sasēstas savās vietās.
— Tad re, kāds ir tas Notingemas šerifs! — Mazais Džons atkārtoja, nenolaizdams acis no stalta sirmgalvja, kas bija ģērbies purpursārtā, ar zeltu izšūtā mantijā. — Tad re, kāds viņš ir, Ralfs Merdahs, man nākamais saimnieks! Paga, paga, šerif, gan mēs izspēlēsim jautru jociņu ar tevi!
Herolds * pūta sudraba tauri.
Strēlnieki atdalījās no pūļa un sastājās rindā pie koka paaugstinājuma pakājes.
Viņiem pievienojās kāds desmits strēlnieku no šerifa apsardzes, smagās ķiverēs un pītos bruņu kreklos. Divi
simti jardu * attaluma bija novietots mērķis — dēlis, uz kura uzzīmēti trīs apļi.
Tauta nepacietīgi murdēja, kamēr strēlnieki izlozēja šaušanas kārtību. Mazais Džons pasmaidīja, kad izloze saveda viņu vienā pārī ar Melno Bilu.
Beidzot sagatavošanās bija pabeigta. Saule sildīja strēlniekiem muguras un spoži apgaismoja mērķi. Nospindza pirmā stiegra, un bulta iedūrās trešajā, vislielākajā aplī. Sprogains puišelis, nespēdams izspiesties cauri blīvajam pūļa lokam, izbāza galvu starp viena skatītāja kājām.
— Slikts šāviens, — kā labs zinātājs viņš teica draugam, kas sēdēja zemē pie pašas virves. — Tēvocis Bens saka, lai drīkstētu šaut otrajā gājienā, vajagot ar trim šāvieniem divreiz trāpīt vismazākajā aplī, vērša acī.
Mazais Džons uzjautrinājās, vērodams, cik ilgi tēmē šerifa kalpi un cik neklausīgas ir viņu bultas.
Vidējā aplī jau rēgojās kāds ducis bultu, bet vērša acs vēl joprojām bija vesela.
Mērķa vidū pirmais trāpīja kārnais strēlnieks ar lapsādas cepuri — tas, kas pirmīt bija strīdējies ar miesnieku. Divas bultas viņš gandrīz netēmēdams iešāva vērša acī, trešā aizgāja greizi un iedūrās lielajā aplī.
Pūlī kāds sita plaukstas.
— Vanagu var pazīt pēc lidojuma, — Mazais Džons smīkņāja. — Varu saderēt, šis puisis ir ievingrinājis roku uz karaļa briežiem! . .. Nu, Melnais Bil, parādi godīgiem ļautiņiem, kā šauj karaļa mežsargs.
— Ne jau sliktāk par jūsējiem! — Melnais Bils atcirta un piegāja pie līnijas.
Mežsargs ilgi, ilgi tēmēja.
Viņš samiedza acis šaurā svītriņā, tālab viņa seja, apaugusi ar piķa melnu bārdu, sašķiebās smieklīgā grimasē. Bulta atrāvās no stiegras un iedūrās vērša acī.
— Bravo, Bil! — pūlī sauca. — Skaties, otrreiz neaizšauj garām.
Mežsargs atkal pacēla stopu. Viņš atvilka stiegru līdz labajai ausij un sastinga, aci piemiedzis.
— Sauj taču! Ka tā acs neaizaug ciet!
Bet Melnais Bils neizšāva.
Viņš kaut ko norūca bārdā, nosvieda zemē savu bultu un izņēma no maka citu.
Mežsargs tēmēja tik rūpīgi, it kā ar pūlēm meklētu gaisā šauru taciņu, kas ved uz mērķi. Un otra bulta iedūrās vērša acī blakus pirmajai.
Nepievērsdams uzmanību sajūsmas saucieniem, Melnais Bils iebāza pirkstu mutē, aplaizīja to un pacēla virs galvas. Viņš pārbaudīja vēja virzienu un stiprumu. Un viņa trešā bulta tikpat ilgi lūkoja ceļu un tikpat droši to atrada kā pirmās divas.
— Trīs no trim! — paziņoja pilsētas strēlnieku priekšnieks, kas vēroja sacensību gaitu.
Melnais Bils zemu palocījās uz to pusi, kur sēdēja šerifs, tad izsmejoši uzlūkoja Mazo Džonu.
— Re, kā šauj karaļa mežsargi! — viņš sacīja. — Izdari tu, klaidoni, labāk!
Bet Mazais Džons negribēja priekšlaicīgi parādīt savu māku. Viņam vajadzēja tikai iegūt tiesības piedalīties otrajā gājienā.
Nevīžīga gaita viņš piegaja pie svītras un tik atri izšāva visas trīs bultas, ka pirmā vēl drebēja, kad trešā ieurbās mērķī.
— Svētā jaunava! — iesaucās miesnieks, kas bija visā garumā izstiepies savos ratos. — Viņš bultas ber kā zirņus! Cik tur trūka, tās būtu panākušas cita citu.
— Divas no trim, — paziņoja strēlnieku priekšnieks un pavēlēja kalpiem uzstādīt otru mērķi.
— Tagad mēs ar tevi pamērosimies spēkiem, — Mazais Džons sacīja mežsargam, kad kalpi bija noskaitījuši trīssimt trīsdesmit jardus no svītras, iesprauduši zemē kārti un pakāruši pie tās gredzenā savītu kārkla klūgu.
Astoņi labākie šāvēji gaidīja, kamēr herolds pūtīs savu tauri: trīs Notingemas garnizona strēlnieki, trīs mežsargi, kārnais strēlnieks ar lapsādas cepuri un Mazais Džons.
Bruņinieks, kas sēdēja blakus šerifam, piecēlās, nometa no pleciem kumeļa ādu, kas bija segusi spīdīgu bruņu kreklu, un pieprasīja, lai viņam dod stopu. Viņš arī gribēja piedalīties tautas izpriecās.
— Gajs Gisborns! Gajs Gisborns! — pūlī čukstēja.
— Kur tas redzēts, ka šauj otrajā mērķī, nešāvis pirmajā? — kārnais strēlnieks pukojās. — Tāda likuma nav!
— Jocīgais! — Mazais Džons paraustīja plecus. — Likumi nav domāti kungiem.
Strēlnieki pašķīrās, dodami bruņiniekam ceļu. Mazais
Džons noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija dzirdējis, ka Gajs Gisborns zvērējis notvert Robiņu Hudu un divas nedēļas no vietas rikšojis pa mežiem, cerēdams atrast viņa pēdas.
Herolda taure vēstīja, ka sākas otrais gājiens. Bruņinieks nometa zemē cimdus, pacēla stopu un izšāva.
— Ser Gaj Gisborn! — šerifs iesaucās. — Es redzu, jūs tikpat lieliski protat šaut ar stopu kā cilāt zobenu un šķēpu turnīros. Jums acis tikpat labas kā sirds.
Bruņinieka izšautā bulta izdūrās cauri gredzenam un iesprūda kārtī. Viņš izšāva vēlreiz, bet šoreiz netrāpīja.
— Nolādētais stops nekur neder! — bruņinieks sacīja un ar tādu spēku aizsvieda stopu prom, ka tas, atsities ar galu pret zemi, augstu palēcās un stiegra satrūkdama skaļi noblīkšķēja.
Šerifs steidzās mierināt savu draugu:
— Neuztraucieties, ser Gaj. Ikvienā lietā vajadzīgs pieradums, un tomēr jūs ar pirmo reizi nomērķējāt.pareizi. Skatieties, maniem strēlniekiem šodien neveicas.
Un patiešām, bulta pēc bultas lidoja mērķim garām, un strēlnieki cits pēc cita atstāja laukumu, skanot pūļa jautrajiem saucieniem un izsmejošiem svilpieniem.
Tagad tikai trīs stāvēja pie svītras: kārnais strēlnieks, Melnais Bils un Mazais Džons. Kārnais strēlnieks iešāva vienu bultu kārtī blakus Gaja Gisborna bultai. Otro un trešo vējš aiznesa sānis.
— Nu, zēni, liecieties gulēt: Melnais Bils sāk acis miegt!
— Bil! Tu dzirdi, čigān? Pasūkā vēlreiz pirkstiņu — varbūt izzīdīsi laimi!
— Zvēru pie tā kunga, šitādā mērķī šaut ir viena āķīga padarīšana!
— Paskat, paskat, viņš mērķē sānis, lai piemānītu vēju!
— Un uz augšu, lai trāpītu mērķī!
Tēmēt bija grūti: vējš pieņēmās spēkā, turklāt, šaujot no tik liela attāluma, vajadzēja palaist bultu daudz augstāk par mērķi, lai tā apmestu gaisā slaiku loku un, lejup krizdama, trāpītu mērķi.
Pirmo reizi Melnais Bils bija tēmējis pārāk zemu, otro — pārāk augstu.
Trešo reizi mežsargs tēmēja tik ilgi, ka uz Gaja Gisborna bultas, pašā gredzena vidū, paspēja nolaisties kāds ņiprs zvirbulēns. Viņš iečiepstējās vienu un otru reizi, uzlēca uz kārnā strēlnieka bultas un sāka plūkāt tās spalvas. Tas
sajūsmināja pūli, kas vēroja sacensību. Visās malās skanēja saucieni:
— Ei, Bil, rauj vaļā, citādi tas putns savīs pērkli, iekams tu izšausi! Un vēl izperēs mazuļus!
Nožvindzēja stiegra, un ap mērķi pūkas vien pajuka. Iezīmējusi gaisā pareizu loku, bulta iedūrās kārtī, pienaglodama pie tās zvirbuli.
— Labs šāviens, Bil, — Mazais Džons teica. — Tikai, ja tu būtu tēmējis man sirdī, es tevi būtu pārvērtis par ezi, iekams tu būtu paspējis atlaist stiegru. Vai nevarētu attīrīt mērķi no medījuma? Es neesmu zvirbuļu mednieks.
Apstājies divus soļus no svītras, Mazais Džons pacēla gaisā smagu bultu un, pagriezies pret paaugstinājumu, iesaucās:
— Šo bultu neraidu es! Šo bultu raida tēvs Tuks no Abatu Riptonas, viņš devis solījumu svētajam Kesbertam!
Tikai vienu mirkli strēlnieks vilcinājās. Bulta, ko bija darinājis klibais meistars no Trentas, atrāvās no stiegras un, tērauda uzgalim saulē mirdzot, apmeta slaidu loku. Iekams skatītāji paspēja nobrīnīties par šāvēja māku, otrā
bulta un trešā izslīdēja cauri gredzenam. Bultas bija palaistas ar tādu spēku, ka neviena no tām neiestrēdza kārtī: smagie uzgaļi to sašķieda kā tievu viciņu.
Šerifs piecēlās no savas vietas, bet sajūsmas kliedzieni ilgi viņam neļāva runāt. Beidzot, kad troksnis bija norimis, viņš jautāja Mazajam Džonam:
— Kāds ir tavs vārds, strēlniek, un no kurienes tu esi?
Mazais Džons, dziļi palocīdamies šerifam, nokrita uz
viena ceļa.
— Reinolds Grīnlīfs ir mans vārds, — viņš atbildēja. — Bet mana dzimtā puse ir Holdernesa.
— Tādu veiklību šaušanā vēl nekad neesmu redzējis! — izsaucās šerifs, vērsdamies pie Gaja Gisborna. — Es ņemšu viņu savā kara draudzē, ser Gaj.
Bruņinieks pamāja ar galvu.
— Es dārgi maksātu, lai starp maniem cilvēkiem būtu tik braši puiši.
Šerifs pieaicināja klāt Mazo Džonu.
— Reinold Grīnlīf, — viņš teica, — es gribu, lai tu paliec pie manis Notingemā. Tu būsi paēdis un apģērbts,
un nekas tev netiks liegts. Un maksu es tev noteikšu divdesmit markas gadā.
— Es gan nezinu, ko teiks mans kungs, — Mazais Džons kā šaubīdamies murmināja. — Ja jūsu žēlastībai labpatiktu, lord šerif, es tomēr pajautāšu viņam.
— To es nevaru tev atteikt, strēlniek. Labs kalps allaž ir uzticīgs savam kungam. Es pagaidīšu, bet tu ātrāk atgriezies atpakaļ.
— Labi, — Mazais Džons apņēmīgi papurināja galvu. — Un, ja mans kungs mani atlaidīs, es uzticīgi kalpošu jums, lord šerif, tikpat uzticīgi, kā svētais tēvs Tuks kalpoja Abatu Riptonā,