Piektā nodaļa
Par krietnajiem Sailsas un Vordenas vilaniem
Un arājs arklu pameta
Un kalējs savu ēzi.
Jož vecis, nūju klaudzinot,
Kā jauns — kad visu spēsi.
Svētā Pētera dienā* Sailsas apkaimes tīrumos sāka dziedāt izkaptis. Augstu bija saauguši rudzi un mieži; smagās vārpas i naktī neatdzisa: stingrie zeltainie akoti švīkstēja, izstarodami siltumu kā karstas saules staru lauskas. Rītausmā pļāvēji gāja atstrādāt klaušas. Viņi gāja garām savām sloksnītēm uz kungu tīrumiem. Pie kājām uzspurdza gaisā cīruļi. Dienas vidū cīruļi trillināja zilajās debesīs, bet pļāvēji dziedāja:
Pļauj, zemniek, kaut tev raso vaigs, Vēl kamēr druvā darba laiks, Ir graudiem labi jānožūst — Drīz Miķeļdiena klāt jau būs.
Ir kunga maize jānovāc, Lauzt līgumu — kur gan tev prāts! Kas mūsu kviešus pļaus un kuls — Lai tie zem rudens lietiem gulst…
No kungu tīrumiem raža straumēm plūda apcirkņos, bet purvainajās un akmeņainajās vilanu bovatās * labība stāvēja, kā stāvējusi; spārnotie zagļi knābāja graudus, un peles tos izvazāja pa savām alām.
Miķeļdienā, kad mūki un bruņinieki, ievākuši ražu, līksmojās, Sailsā ieradās glīmenis, visu dienu klaiņaja no mājas uz māju un nekur neatrada līksmību.
Saule slīdēja lejup. Glīmenis piesēja lāci pie akas ceļa vidū un pieskārās kokles stīgām.
Viņš dziedāja bēdīgu dziesmu par krietno vilanu un ļauno muižas pārvaldnieku.
Dziesmā bija stāstīts par to, kā ļaunais pārvaldnieks atnācis pie vilana. Pārvaldniekam rokās bijis teļādas tīstoklis ar zaļa vaska spiedogu; šis tīstoklis bijis liels un garš kā grēcinieka ceļš uz elli. Ļaunais pārvaldnieks atritinājis savu tīstokli un sācis taujāt krietnajam vilanam:
«Tu nomā divas bovatas zemes no dižciltīgā lorda sera Stefena. Vai tā nav?»
«Taisni tā,» arājs atbild. «Vienu bovatu akmens, dižciltīgais pārvaldniek, un vienu bovatu purva.»
«Vai tu esi šogad samaksājis kungam divus šiliņus un sešus pensus slcatpenija?»
«Samaksāju, dižciltīgais pārvaldniek.»
«Bet sešpadsmit pensus overpenija?»
«Samaksāju, dižciltīgais pārvaldniek.»
«Pusčeldrona auzu?»
«Pusčeldrona auzu.»
«Divas vistas, desmit olas?»
«Gan divas vistas, gan desmit olas, dižciltīgais pārvaldniek.»
«Bet vai klaušas trīs dienas nedēļā esi atstrādājis?»
«Strādāju ij trīs dienas, ij četras dienas, izņemot lieldienu nedēļu un vasaras svētkus, jo tāda ir paraša.»
«Bet vai tu ieradies uz četrām rudens pļaujas talkām?»
«Ar visu ģimeni nācu, dižciltīgais pārvaldniek, — ar trīs dēliem un divām meitām, tikai sieva palika mājās.»
«Un vai tu esi uzaris un noecējis trīs rodas zemes, pildot zirgu klaušas?»
«Jā, ne trīs, ne četras, bet sešas rodas es uzaru, pildot zirgu klaušas.»
«Vai tu uztaisīji kungam laivu uz svētā Kesberta gada tirgu?»
«Uztaisīju, augstdzimušais pārvaldniek. Pusi laivas uztaisīju kopā ar Greizo Viljamu uz pavasara tirgu, bet otru pusi kopā ar Džonu Bediku uz rudens tirgu.»
«Labi,» sacīja dižciltīgais pārvaldnieks. «Tu runā patiesību, jo tā ir ierakstīts manā rullī ar zaļa vaska spiedogu. Bet man tapis zināms, vilan, ka tu esi nogrēkojies pret savu kungu. Vai tu mali savus miežus dzirnavās, kas pieder dižciltīgajam seram Stefenam?»
«Nē,» zemnieks atbildēja. «Es malu savus miežus mājās ar rokas dzirnavām un nekā nesamaksāju seram Stefenam par malšanu, jo šīs dzirnavas es savām rokām iztēsu no akmens.»
«Kā tu domā, kas tev būs par šo grēku?»
«Man būs tas pats, dižciltīgais pārvaldniek, kas mani gaida par otru lielu grēku.»
«Kāds tad ir tavs otrais grēks?» pārvaldnieks jautāja krietnajam vilanam un atkal atritināja savu tīstokli.
«Otrs mans grēks — es nositu dižciltīgo pārvaldnieku!»
Tā iesaucās krietnais vilans un ar nazi nodūra pārvaldnieku.
Un ļaunais pārvaldnieks beigts gulēja uz ceļa, un neviens viņu neapglabāja, un cūkas apgrauza tīstokli ar zaļa vaska spiedogu un dižciltīgā pārvaldnieka labo roku…
Tādu dziesmu dziedāja glīmenis svētā Miķeļa dienā, un krietnie vilani divas reizes atkārtoja piedziedājumu, jo viņiem patika bezbailīgā dziesma.
— Laba dziesma, laba dziesma, — sacīja rudmatains zemnieks, kuru sauca par Viļu Baltrocīti.
Un viņš atkal atkārtoja piedziedājumu:
Šurp zemnieku nodevas — Viens, divi, trīs! Jel maksājiet ātrāk — Te sakāmais īss!
Par ceļu ir nodoklis, Par gaisu būs drīz, — Jel maksājiet ātrāk, Te sakāmais īss!
Un ilgi klusēja arāji pie akas Sailsā, — debesis jau parādījās pirmā zvaigznīte.
— Kurš no jums tad nāks palīgā krietnajam vilanam, kas nosita dižciltīgo pārvaldnieku? — jautāja glīmenis, kuru sauca par Robiņu Hudu.
Bet visi klusēja, acis nodūruši. Tad strēlnieks, ne vārda neteikdams, atraisīja lāci no akas staba. Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto jēlmītas ādas pletni un uzšava lācim pa purnu. Zvērs izbrīnījies paskatījās uz savu saimnieku. Viņa melnā rīkle atvērās, parādījās dzeltenīgi zobu stumbeņi. Un. klusumā kā tāls pērkons noducināja bargs rūciens.
— Skatieties, — Robins Huds teica, — zvēram ir riņķis degunā un zobi izpuvuši. Un tomēr viņš rēc, juzdams pletni. Bet jūs …
Viņš pārlaida sanākušajiem ciešu skatienu. Viņa sejai pārslīdēja ļauns smīns.
— Kurš no jums nāks palīgā cilvēkam, kas iedrošinājās pacelt roku pret dižciltīgo pārvaldnieku?
— Mēs visi esam gatavi, — klusi atbildēja rudmatai- nais zemnieks, kuru sauca par Viļu Baltrocīti. Viņa seja arī izskatījās ruda — tik daudz tajā bija vasaras raibumu.
— Jā, mēs esam gatavi, glīmen!
Tā atbildēja vilani, veci un jauni.
Robins Huds atspiedās pret lāci un aptvēra rokām tā pinkaino kaklu. Viņš raudzījās uz to pusi, kur ceļš, vīdamies kalnā, pagriezās uz Vordenu. Blāvajā novakares gaismā bija saskatāms tumšs pūlis, kas pa attālu piekalni kāpa lejup. Caur ceļmalas vītolu zariem mirgoja lāpu sarkanās liesmas.
— Klausieties, — strēlnieks sacīja, augstu pacēlis roku, — Vordenā rēc lāči.
Tagad jau bija sadzirdamas arī balsis. Iztālēm pūlis šķita neliels, bet, atplūdis līdz Sailsai, tas piepildīja visu ceļu. Bakurētains, plecīgs, drukns zemnieks gāja pa priekšu, viņu ielenca dakšas, kāršu galos uzmaukti nažu asmeņi un lāpas. Garas drebelīgas kārts galā viņš nesa nocirstu pārvaldnieka galvu.
— Tas esi tu, Skeitlok?! — Vils Baltrocītis iesaucās, ielūkodamies vadonim sejā.
Ar bailēm un prieku visi vērās uz asiņaino pārvaldnieka galvu, ko apgaismoja lāpu šaudīgās liesmas. Pūļa rēkoņu un dunu pāršalca saucieni:
— Uz muižu! Uz muižu! Dedzināt skrīveru grāmatas!
Lācis ierūcās un piespiedās pie Robiņa Huda. Vordenas
vilani sajaucās ar Sailsas vilaniem.
— Mēs ejam pie sera Stefena dedzināt skrīveru grāmatas, — sacīja bakurētainais Skeitloks.
— Šajās grāmatās ir arī mūsu nelaimes! — teica Vils Baltrocītis.
Bet vordeniešu vadonis turpināja:
— Krietnie vilani! Jūs pazīstat šo galvu. Vordenā vairs nav cilvēka, kas dzīs mūs atstrādāt klaušas un savāks gruntsnomu. Mēs nodedzinājām dzirnavas, kur jūs atstājāt seram Stefenam trešo daļu no katra čeldrona * labības. Mēs sadauzījām lielos dzirnakmeņus. Parādiet, ļaudis, kas palicis pāri no kunga dzirnavām!
No rokas rokā gāja granīta drumslas.
— Mēs sadedzināsim visas grāmatas, kur ierakstīts mūsu rūgtais liktenis! Visus nodokļu sarakstus, visus zaļā vaska tīstokļus, katru teļādas skrandu, kas atradīsies muižā! Uz muižu! Uz muižu!
Robins Huds bažīgi lūkojās pūlī. Viņš nevarēja saskatīt ne Viļu Baltrocīti, nedz citus cieminiekus, kas tikko bija atkārtojuši viņa dziesmas piedziedājumu. Kad Vorde- nas vilani devās uz priekšu, viņš viens aizkavējās pie akas, brīnīdamies, kāpēc Sailsas iedzīvotāji tik vienprātīgi nozuduši.
— Tā, redz, vecais, — viņš sērīgi teica, bužinādams biezo spalvu uz lāča skausta. — Redzams, es veltīgi esmu pūlējies: pārāk daudz vergu ir jautrajā Anglijā, pārāk maz cilvēku.
Tajā brīdī no visām malām uzreiz parādījās cilvēki. Tumsu sašķēla retas lāpas. Degošā darva apgaismoja cirvjus un izkaptis, pīķus, dakšas, rungas, basas kājas un simtiem kvēlošu acu.
— Uz muižu! Uz muižu! Dedzināt skrīveru grāmatas!
Vils Baltrocītis skrēja pa priekšu ar krūmu cērtamo
nazi.
— Mans ierocis ir pie manis, — Robins Huds pavīpsnāja, paceldams kokli pie krūtīm un sakārtodams pār plecu pārmesto stopu. — Ejam, vecais.
Troksnī nebija dzirdama stīgu trinkšķēšana. Bet glī- meņa dziesma pārskanēja visas balsis:
Mēs kalpojām krietni, Kā kungi to grib, Bet zemniekam rokās, Skat, cirvis jau zib. Bet tagad, mums runājot, Valodas svils.
Jā, stipra ir celta
Ik lielkunga pils.
Bet zemnieka šķēps
Ir ass, ir ass!
Līdz debesīm sliesies
Pat ugunskurs mazs.
Draudzīgāk, arāji!
Nāciet mums līdz! ,
Tagad daudz jautrāks
Iesāksies strīds.
Lācis skrēja gāzelēdamies, piesardzīgi cilādams ķepas, lai pūlis tās nenomiri.