Sestā nodaļa
Par trokšņainām pusdienām Notingemas šerifa mājā
Viens maiss man dienišķai maizei ir,
Kur garozas lūgt dienām smagām,
Maiss sālij, maiss graudiem un vīnam pat ir,
Bet pēdējais — skanīgam ragam.
Pie atsevišķa galda uz paaugstinājuma sēdēja Notingemas šerifs Ralfs Merdahs ar savu sievu. Zemāk pie liela galda sēdēja bruņinieki, pilsētas sardzes augstākie priekšnieki, šerifa mīļākie kalpi un Notingemas tirgoņi.
Sulaiņi ienesa māla bļodas ar ūdeni, un viesi noskaloja rokas.
Mācītājs noskaitīja lūgsnu, un mielasts sākās.
Pavāri atnesa ceptu aunu lielā koka cepešbļodā. Šerifs pirmais izvilka aiz jostas aizsprausto nazi, uztrina to pie zābaka un nogrieza pa gabalam sev un sievai.
Bļoda ar aunu apceļoja lielo galdu; apļa beigās uz tās bija palikuši tikai daži kaili kauli. Katra viesa priekšā uz liela maizes rieciena kūpēja smaržīgā gaļa, kam bija pamatīgi pieliktas klāt garšvielas. Vīns platā straumē plūda sudraba biķeros.
Viesi, laizīdami taukus, kas tecēja pa rokām, klausījās ceļojoša menestrela * dziesmu. Menestrels bija atbraucis no Vāczemes pilsētas Vormsas, kur cietumā ieslodzīts sēdēja Anglijas karalis Ričards.
— Es jums nodziedāšu dziesmu, ko sacerējis karalis, — menestrels teica.
Viņš ar zodu piespieda pie pleca savu vijoli un sāka dziedāt. Lietus bungoja pa pergamentu, ar ko bija aizsegti logi, apslāpēja dziedoņa balsi un vijoles raudas. Trīs četri suņi klimta zem galdiem, laiku pa laikam saplēsdamies gardāka kauliņa dēļ, bet pie plaši atvērto durvju sliekšņa drūzmējās puskaili, izmirkuši nabagi, kas sacentās ar suņiem.
Reinolds Grīnlīfs nobaudīja gan aitas gaļu, gan baložus, gan vistas, gan tītarus.
Menestrels dziedāja Provansas izloksnē, ko skots nesaprata. Sākumā strēlnieku uzjautrināja menestrela izkāmējušais stāvs, zīda svārks un spiedzošā, sievišķīgā balss. Tad viņam apnika klausīties, viņš atgāzās pret sola atzveltni un aptvēra ceļgalus ar rokām.
«Pīkst kā skuķis! Tēva Tuka dziesmas skan pavisam citādi!» Reinolds Grīnlīfs nodomāja.
Uz mirkli varens pērkona grāviens pārskanēja menestrela balsi.
«Šie gan tagad jauki pavada laiku Bernisdēlas alās. Droši vien notvēruši kādu mūku un pārlūko viņa muķi…»
Viņš pastiepa roku, paņēma no šķīvja treknu ceptu pīli un, plaši atvēzējies, pasvieda nabagiem aiz durvīm. Ap negaidīto guvumu izcēlās kautiņš. Bet tai brīdī uz akmeņiem noklaudzēja pakavi, un jātnieks, samīdījis kādu ubagu, strauji apturēja zirgu pie paša sliekšņa.
— Sveiciens dižciltīgajam lordam šerifam un godātajiem viesiem no sera Stefena! — vēstnesis sacīja, nomezdamies uz viena ceļa šerifa priekšā.
Vijole iekviecās, menestrels tūlīt apklusa. Viss vēstneša apģērbs bija notašķīts ar dubļiem, tā ka nevarēja pat saprast, kādā krāsā tas ir. Arī zirgs izskatījās pelēks. Tam smagi cilājās sāni, pie iemauktiem karājās sniegbaltas putu lēkšķes. Šerifs piecēlās.
— Kas seram Steienam noticis? — viņš jautāja.
Vēstnesis noslaucīja seju apmetņa padrēbē un ar grūtībām atvilka elpu. Reinolds Grīniīfs_ vēroja sauso, vecīgo seju, iekaisušās acis. Viņš nepazina šo cilvēku.
— Sers Stefens lūdz dižciltīgajam lordam palīdzību. Manu kungu piemeklējusi nelaime. Vilani no Sailsas un Vordenas pacēluši roku pret manu kungu. Vordenā viņi nogalinājuši pārvaldnieku un uzsprauduši tā galvu kārts galā. Deirvoldā viņi sadauzījuši muižas tiesas durvis un sadedzinājuši sārtā visas skrīveru gramatas, nodokļu sarakstus, zaļos vaska ruļļus un rentalijas *, visu, kas vien tur bija. Viņi nogāzuši tiesnesi zemē un mīdījuši to kajam, kamēr viņš izlaidis garu . . .
Vēstnesis to visu izgrūda vienā elpas vilcienā un apklusa. Viesi saspiedās bariņā.
Šerifs un bruņinieks Gajs Gisborns staveja blakus, raudzīdamies vēstnesim taisni mutē. Viņi viens caur otru apbēra veci ar jautājumiem.
— Kā rokās ir muiža?
— Cik karavīru seram Stefenam?
— Kas ir vilanu vadonis?
— Kad tu izjāji no Deirvoldas?
— Vai tad vilani jau Deirvoldā?
— Kas vēl nogalināts?
— Visu pastāstīšu, — vēstnesis pacēla roku. — Viņi ielenca muižu. Pie muižas tiesas nama viņu bija ne mazāk par pieci simti. Vadoņu, cik zinu, ir trīs. Pirmais… — Vēstnesis bailīgi paskatījās apkārt. Pat cauri dubļu kārtai varēja saredzēt, kā nobāl viņa seja. — Atļaujiet nosaukt, dižciltīgais lord šerif?
Ralfs Merdahs paliecās uz priekšu un pamāja ar galvu.
— Pirmā vārds ir Robins Huds, — vēstnesis pačukstēja, un zālē atskanēja strēlnieka vārda atbalss.
Vēstnesis atkal pacēla roku.
— Skeitloks no Vordenas, — viņš nosauca otru vārdu. — Un Vils Baltrocītis no Sailsas… Viņi ielenca muižas tiesu pirms trim dienām, rītausmā. Tad, kad saraksti bija sadedzināti, daļa izklīda pa mājām. Pie muižas nav vairāk par simt cilvēkiem. Sers Stefens pats sargā muižu. Divdesmit trīs apbruņoti cilvēki aizstāv mūrus.
— Kā tu, vecais, pats izkļuvi no turienes? — Gajs Gisborns pārtrauca vēstnesi.
— Es izlikos, ka esmu ar viņiem uz vienu roku, un parādīju viņiem pazemes eju uz muižu. Bet eja bija aizbērta. Man noticēja, tāpēc ka es pats esmu no Deirvoldas.
Reinolds Grīnlīfs sažņaudza rokās smago alvas kausu. Saspiests murskuli, smagais biķeris izkrita no viņa rokas un dobji noklaudzēja zem galda.
— Mēs tev pieminēsim šo pazemes eju! — viņš nočukstēja, cenzdamies pamatīgāk iegaumēt vecā seju.
— Kā tevi sauc, vēstnesi? — šerifa sieva jautāja.
Un Reinolds Grīnlīfs divas reizes atkārtoja atbildi, kas bija aizsniegusi viņa ausis:
— Edvards. Edvards no Deirvoldas.
Tagad šerifs ar Gāju Gisbornu un citiem bruņiniekiem apsprieda, kādu palīdzību sūtīt seram Stefenam. Gajs Gisborns negribēja nevienam atdot kara draudzes virsvadību. Viņš paziņoja, ka ar to vienību, kas ir Notingemā, nepietikšot. Uz rīta pusi arī viņa kaujinieki varēšot doties ceļā taisni no pils. Vēstnesis tūlīt auļos atpakaļ un dos ziņu seram Stefenam, ka palīdzība nāk. Muižai jāturas. Neviens vilans neizbēgs no tiesas.
Šerifs pasauca rakstvedi. Kopā ar Gāju Gisbornu viņš apsēdās diktēt vēstījumu seram Stefenam.
Resns ubags ar savām brangajām miesām aizsedza visas durvis.
Reinolds Grīnlīfs atgriezās un skaļi iesaucās:
— Tas tik ir ubags! Laikam jau benediktietis * … Vai tu daudz esi gavējis savā mūžā, svētais tēvs? Un kam tev vajadzīgs tik daudz maisu?
— Kā nu ne, augstdzimušais kungs, kā nu ne! — mūks, zemu klanīdamies, atbildēja un pabāza galvu pa durvīm.
— Viens maisiņš man ir maizei, ja jūsu žēlastība ziedos kādu garoziņu nabaga svētceļniekam. Viena kulīte — graudiem, ja gadīsies pastiept roku pie klēts, kas pilna ar dieva dāvanu. Šī kulīte sālij. Bet šī, — te mūks pārmeta krustu, — vīnam, ja jūsu žēlastībai labpatiks …
— Lai jau tā būtu, — Reinolds Grīnlīfs pavīpsnāja,
— vajadzēs ziedot taviem desmit maisiem atraitnes grasi.
Viņš nolauza nelielu maizes gabaliņu un pastiepa to
ubagam.
Mūks saķēra dāvanu un metās skūpstīt roku strēlniekam.
— Aizturi vēstnesi, — Reinolds Grīnlīfs pačukstēja mūkam un, liekuļoti saviebies, izrāva roku. ■— Lasies ārā, klaidoni! — Viņš uzkliedza ubagam. — Tu smirdi kā vīna vāts!
Mūks saliecās trīs līkumos, vēlreiz paklanījās un pazuda lietū.