Runāšu par sirmo senatni. Stāstīšu par sen aizmirstiem laikiem, par sen pagājušu gadusimteni. Pieminēšu senu latvju cilti — sēļus. Viņu vārds jau izzudis no ļaužu valodām. Arī viņu zemi vairs nodēvē senajā vārdā. Neviens, neviens! Viņu dievus vairs nedaudzina, neslavina dzīva cilvēka mele. Svētas birzes, dieviem veltītie ozoli, viņu iemīļotas liepas neplaukst vairs, pavasarim atgriežoties, neloka zaļojošās galotnes, vasaras vēsmiņai uzplūstot. Aizmirstās cilts dievu svētie koki sen jau beiguši zaļot. Dažu meža milzeni sadragājis zibens, dažu iznicinājis uguns, kuru gans blēņodamies iekūris koka caurajā vidu, jau priekš tam satrunējušas serdes vieta. Lielais vairums svēto koku tomēr kritis par upuri laika zobam un par laupījumu cirvju tērauda asmeņiem. Vairs neviens nezina pat vietas, kur upuru dūmi, vīdamies virs akmeņu altāriem, plūda uz augšu, pazuzdami simtgadīgajos zaros. Tur tie mierināja vareno dievu bardzību, remdināja viņu dusmas, centās iegul nemirstīgo būtņu labvēlību un palīdzību. Un dažu labu reizi mūžīgie labvēlīgi uzskatīja upura liesmas, piešķīra uzvaru sēļu ieročiem, dāvināja bagātu ražu savu ļaužu druvām, pieveda skaistuli — tautu meitu viņas izredzētam … Mūžīgie? Tagad pat tie sen aizmirsti. Viņu altāri… Ja! Kur tie ir?
Tikai rets vēsturnieks pa reizei piemin senās cilts vardu. Ari viņš to dara reti, reti un tikai tā garāmejot, gandrīz ka negribēdams, tikai ka piedevas ciliem, liekas, svarīgākiem senlaiku nostāstiem. Maza bija šī cilts, visu mazākā no latvju ciltīm. Bet vai tādēļ cilvēks tur mazāk cieta, mazāk līksmojas, mazāk baudīja dzīvi, retāk pagura, negaisu lauzts, retāk svinēja uzvaru par likteņa nesaudzīgo iedomību ?
Nekas vairs neatgādina seno cilti viņas pašas kādreizējās dzīves tekas. Tomēr, tomēr… Dzīvs vēl ir Sēlpils vārds. Kādreiz viņš piederēja staltai pilij. Stiprais cietoksnis atspoguļoja savas resno koku celtnes Daugavas māmuļā. Sēlpils draudoši aizkrustoja ceļu ienaidniekam, kas gribēja celties pāri lielajai latvju upei, bet vēlīgi apsargāja draugu tādās pašas gaitās. Ne reizi vien sēļiem draudzīgie leišu karavīri atpūtās Sēlpili gan pirms iebrukšanas ienaidnieka zemē, gan pēc, atgriežoties mājās ar bagātu laupījumu un uzvaru vaiņagotiem ieročiem. Un sēļi pavadīja savus draugus karagailas. Mazā cilts dālijās ar tuvo radinieku-kaimiņu ir kara grūtībās, ir asiņainos zaudējumos, ir uzvaru priekos, ir laupījuma bagātībās. Tā tas bija arvien bijis, ta tas norisinājās arī viņa silta vasarā, kad krustā sisto Dievu pielūdzošās tautas skaitīja trīspadsmitā gadusimteņa sakumu 1205. gadu.
Pils bija gandrīz tukša. Lielais vairums Sēlpils virsaiša Viļņa ļaužu, tāpat ka visa novada pārējie iedzīvotāji, strādāja to dienu pļavās pie siena ievakšanas darbiem. Tikai nedaudzi iemītnieki atradās mājās — pilī. Tos pašus bija pārņēmis uztraukums — nemiers. Ne jau par siena vācējiem uztraucas viņi. Nemiers Sēlpils iemītniekus bija pārņēmis dažu desmitu sēļu karavīru dēļ, kuri ar virsaiša brāļa dēlu Valodi priekšgalā bija pievienojušies kādam simtam leišu sirotāju. Tos sīka Lietavas novada kunigaikštis Vārpuns vasaras vidu, tatad karam pilnīgi neparastā laika veda uz lībiešu zemi meklēt laupījumu, dēkainus piedzīvojumus un veiklu karotāju slavu. Iedami pret lībiešiem, leiši, ka parasts, bija iegriezušies draudzīgajā Sēlpilī un tur atpūtušies, lai kopā ar Valodi un la pavadoņiem dotos tālāka ceļa. Pašureiz sirotājiem jau sen bija laiks atgriezties atpakaļ Sēlpilī, bet vel ar- vienu no viņiem neko ne dzirdēja ne redzēja. Tamdēļ arī pili valdīja uztraukums. Jau dienas septiņas no tumsas līdz tumsai visu laiku, kamēr tik bija iespējams kaut ko saredzēt, sargs vārtu tornī vai acis no pieres izskatīja laukā, pūlēdamies ieraudzīt tāluma kaul pazīmes no mājās nākošiem karavīriem. Tamdēļ arī viņš jau naklis septiņas katru mazāko troksnīti, kas sasniedza tā vērīgās ausis, bija gatavs uzskatīt par pārnācēju saceltu. Tomēr gaidītie nerādījās un nerādījās.
Virsaiša dzīvojamās telpas Vilnis noklausījās sievas pārmetumos, pie kuriem Sēlpils novada valdnieks bija savā mūža jau pamatīgi pieradis.
«Es jau paredzēju, ka slikti būs,» pukojās virsaite. «Kunigaikštis Vārpuns ari tīri traks cilvēks. It ka tas bulu piecpadsmit gadu vecs puišelis, bet ne prātīgs virs speķa gados.»
«Bet, mi]o sioviņ!» pulējās iebilst virsaitis.
«Tu arvienu mani kaitini. Mani kaitinādams, tu mūžīgi visu apgalvo otrādi, ka es saku, kaut arī man ir pastāvīgi taisnība.»
«Es jau, sieviņ, neko neteicu.»
«Ak tu neko neteici, bet es jau zinu, ko tu gribēji teikt. Vai tad tur zīdaiņiem nav jāsmejas? Tikko pagājušo ziemu lībiešu zemē tads varens leišu kunigaikštis kā Svelgatis ar 2000 vīru aizgāja boja. Un tagad šis Vārpuns, kura novads ir tik sīks, grib diezin ko panākt pret lībiešiem, smieklīgi teikt, ar veselu vienu simtu leišu, kaut arī tiem pievienojas ar tavu atļauju Valodis un vēl pusotra musu pašu, sēļu karavīru. Tagad tu pieredzēsi, kas 110 la visa iznāks. Gan, gan atzīsi, ka man bijusi taisnība, bet tad būs par veļu, ka arvienu, kad tu, mani kaitinādams, ko dari.»
«Bet, sieviņ, pagajušo ziemu Svelgati sakāva varenais zemgaļu virsaitis Viesturs. Svelgatis gāja uz igauņiem. Visi zināja, kur tam jānāk atpakaļ. Viņa ienaidniekiem bija laika diezgan sapulcināt lielus kara pulkus. Kuni- gaikštis Vārpuns turpretim iebrūk, lībiešiem negaidot, kaut arī ar nelielu karavīru pulciņu. Neviens pārsteigumā nepaspēs sapulcināt tos pāri simtu vīru, kas vajadzīgi, lai slalos viņam pretim. Zemgaļi jau pastāvīgi neuzturas pie lībiešiem un nemaz nedomā tos pastāvīgi paglābt. Bez tam uz Svelgati Viesturs bija noskaities, ne ta uz Var- punu. Pēdējais kopā ar mūsu Valodi nokritīs pretiniekam uz galvas negaidot, kā no mākoņiem, pasiros, iegūs pieklājīgu laupījumu un laika atkal pazudīs ienaidniekam. Ta, mazākais, varēja domāt.»
«Ja, ja! Domāt jau gan varēja, bet tikai tie, kam ar domāšanu sevišķi neveicas. Vai tad tev jau nebija diezgan albaidošu piedzīvojumu kara gājiena pret igauņiem pirms 8 gadiem, kur uz ežiņas nolika savas mīļas galviņas abi mūsu dēli. Tu pats toreiz, gandrīz, paliki uz cīņas lauka. Ja nu šoreiz nepārnāk mājās tavs brāļa dēls Valodis, tad līdz ar tevi izbeidzas Sēlpils virsaišu slavena senā ģimene. Viņš jau ir mūsu cilts pēdēja cerība. Pie visa ta tu pats vien esi vainīgs. Es jau paredzēju, ka labi nebūs. Bet kas tad mani klausīs.»
«Tu jau neko nerunāji, lai …»
«Tas tik ir jauki. Vai lai es maisos jūsu, vīriešu, darīšanās. Kas mani uzklausīs? Tu pats …»
Virsaito nepaspēja pabeigt savu sajūsmināto runu. Viņu pārtrauca vārtu sarga taures skaņas. Atskanēja trīskārtīgi skaji pūtieni, pec kuriem vārtu sargs ņēmās no visa spēka sist. ar sevišķu šai vajadzībai pagatavotu nuju pret tornī divās virvēs brīvi karajošos «lēļa gabalu. Ra- ta-ta, ra-ta-tā trokšņaini un priecīgi plūda pa visu apkarini, un gavilējošās skaņas negribēja nemaz mitēties. Nevarēja būt šaubu, ka vārtu sargs bija ieraudzījis par- nākošos sirotājus.
Virsaišu pāris steidzas no dzīvojamām telpām āra. No apcietinājumu augšas pavērās izredzes uz. Daugavas krastiem un uz upi pašu. Visi pils iemītnieki, kas vien bija mājās, steidzīgi saplūda pie vārtiem, lai nepalaistu neredzētu garam aizrautīgo kareivju pārnākšanās skatu un lai ātrāk dabūtu dzirdēt jaunās ziņas.
Drīz vien atvērās vārti, pilī sajāja, jautri un skali klaigadami, leiši un sēļi. Izrādījās, ka sirojums bija lieliski izdevies. Priekš nelielā dalībnieku skaita kara laupījums bija bagātīgs. Iegūtas bija dažādas mantas. Sirotāju rokās bija kritušas ne lībiešu bagatibas vien, bet arī dažādi aizjūras greznumi. Tos bija atveduši sev līdzi vācieši, no kuriem ari daži bija pagadījusies pa kājām Vārpuna karavīriem un cietuši no iebrucēju ieročiem. Pat gūstekņu skaitā atradās kāda aizjūras jaunava, vāciete IJrsula. Pavisam sagūstīts bija prāvs skaits sieviešu, vairāki desmiti. Bēdīgas, nokārtam galvām tas iesoļoja sveša ja pili. Trijām bija līdzi arī gadus 12 veci bērni: divi puisēni un viena meitene. Nebija arī gūsteknēm iemesla būt jautram. Tās gaidīja svešums ar smagiem darbiem gūstniecībā, ja tikai tuvinieki neizpirks viņas par dārgu maksu no verdzības. Bet ja ari tām būtu nolemts redzet atkal dzimteni, tad viņas labi zināja, ka dažu labu mīļu cilvēku tur vairs neatradis starp dzīvajiem, ka daudz kas tur nodedzināts un nopostīts.
Viss tas bija tanīs laikos parastas lietas. Ta rīkojas toreiz ir vakaros, ir rītos pat sava laikmeta izglītotākie varas vīri un lielākie valdnieki, neizņemot pat garīgos tautu un valstu valdītājus. Vāciskas Livonijas varas nesēji, ieskaitot arī pašreizējo turienes valdnieku bīskapu Alberlu, nebija nekādi izņēmumi šinī ziņā. Rīgā pat samērā izglītotais hronikas uzrakstītājs lepni lielījās ar to, ka vācieši iepriekšējā ziemā pec kunigaikšta Svelgaša uzvarēšanas bija apkāvuši ari pēdējā gūstekņus igauņus, kuru starpā netrūka sievu un bērnu. Tāpat ne reizi vien bīskaps Alberts un citi viņa laikmeta biedri ar varu atņēma uzvarēto un pat puslīdz labprātīgi padevušos cilšu sievām to mazgadīgos bērnus un aizveda pēdējos svešuma, lai uzaudzētu par ienaidniekiem pašu nolaupīto vecākiem, pašu tuviniekiem, pašu tautai. Sēlpili pārnācēji jautri un priecīgi stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Iebrukums bija pilnīgi pārsteidzis pretinieku. Pirms no tiem kāds paspēja sarīkot aizstāvēšanos, sirotāji ar laupījumu nozuda drošību sniedzošā tālumā.
«Bet kur tad jūs tik ilgi bijāt?» ievaicājās sēļu izloksne virsaitis Vilnis. «Mēs jau sākam baiļoties par jums, domājām, ka …»
«Augsto virsaiti! dārgais draugs un kaimiņš!» priecīgi trieca leitiski kunigaikštis Vārpuns, pie kam tie ar Vilni viegli sapratās tuvi radniecīgās valodās. «Mēs slapstījāmies mežos un vairākas dienas pamatīgi novērojam, vai ir drošs ķēriens un kur viņš bagātīgāks. Man pavisam nav prieka ieskriet karstos pelnos un ka circenim apdedzināties. Luk, Svelgatis…»
«Ja, ja,» smējās virsaite. «Es arvienu tevi, dižo Lietavas kunigaikšti, turēju un turu arī tagad par gudru viru. Tu proti prātīgi uzsākt lietu un gudri izvest galā.»
«Cildenā virsaite!» atsaucas Vārpuns. «Tava uzslava ir priekš manis ka vissaldākais medus. Tomēr mēs esam tālus ceļus staigājuši, esam svīduši un slāpuši, tamdēļ tvīkstam arī pēc medus, kas muciņas glabājas stipras Sēlpils pagrabos. Tagad, kur viss labi beidzies, liec galdā.»
«Vai tad tev kas var slikti beigties!» teica virsaite. «Kunigaikšti! Es no paša sākuma biju pārliecināta, ka tev ari šis sirojums laimīgi paveiksies un nekad par to nešaubījos.»
«Bet, sieviu,» raudzīja celt iebildumus virsaitis Vilnis. «Tu jau pati man tikko pirms maza brītiņa teici, ka paredzējusi ļaunu iznākumu.»
«Ak, ko!» virsaite iesaucas. «Vai tad katrreiz lai vīram izstāsta, ko sieva doma Kādreiz jau ari drusciņ jāizliekas, jāsabaras, lai tavu mazumiņu neaizmirst pavisam, bet lai atceras, ka tu ari mājo saulītes gaismā…»
«Ai, ai, cildeno kaimiņieni» kunigaikštis partrauca virsaites prātošanu. «Gudra tu esi, ļoti gudra. Tevis dēļ tīri jāsāk apskaust vareno Sēlpils virsaiti.»
Ari apskaužamais glaimots nodomāja:
«Slikta sieva jau viņa nav. Mūža dažu labu reizi slavējusi man blakus ar visu savu sparu, kad jocli ruusu dzīves ceļus raudzīja iebīdīt staignakā vietā. Tikai bārties un rūkt mīl, ak, ka mīl. Lai cik nikna būtu kauja, lai cik daudz ienaidnieku māktos virsū, man nav divreiz prasāms, nav daudz gudrojams, ko darīt. Arvienu esmu zinājis, ko uzsākt, kā rīkoties, bet, kad mana sieva sāk ņurkšēt, tad dažreiz rokas vien jānoplāta. Visam novadam esmu virsaitis, bet tikai ne paša sievai. Ta pati… Jā, bel citādi jau Varpunam taisnība.»
Divas dienas Sēlpili pildīja un tukšoja kausus. Divas dienas tika dziedāts gan par kariņā jāšanu, gan par taulu meitas aizvešanu, gan par tautu dēla lūkošanu, gan par dzeguzites kūkošanu. Divas dienas skanēja visāda veida ragi, taures un dūdas, trinkšķēja kokles. Divas dienas karavīri mēroja spēkus un cīkstijas gan pašu ļaudis savā starpā, gan ar ciemiņiem. Jautri tika nosvinēta sīka kara gājiena izdošanās. Sevišķi sajūsmu, ka parasti, sacēla nākošais Sēlpils novada virsaitis Valodis ar savu kokli, kura arī šoreiz skanēja tik saldi, ka meiteņu sirdis tīri vai izkusa. Par tām jau gan nebutu daudz ko runāt, jo viņas jau no paša pasaules sākuma ir bijušas mīkstas un tiek taisītas no viegli kūstošas vielas. Tikai šoreiz pat dažam labam karavīram ari acīs saplūda valganums, laikam no iedzertā miestiņa putām, kad Valodis, spēlēdams uz savas kokles, nodziedāja tikko paša sacerētu dziesmu par kādu laimīgu un slavenu karā jāšanu sirmajā senatnē. Pie tam daudz kas dziesmā atgadināja tikko pabeigto si- rošanu. Tikai senatnes kara darbus bija veikuši tūkstoši kārotāju, spēcīgi varoņi, nepārvarami milži, pat šausmīgi pūķi. Jā, Valodis bija brašs jo brašs karavīrs, bet arī tāds dziesminieks, ka neviens ar viņu šinī ziņā nespēja mēroties.
Jautri nosvinēja Sēlpilī «kariņa» laimīgo noslēgšanos. Ari par ieguvumiem visi priecājās.
Laupījumu brālīgi sadalīja starp visiem dalībniekiem. Gūsteknes gan visas piešķīra leišiem. Sēļi par to saņēma lielāku attiecīgo daļu no pārējām manlam. No Sēlpils gūsteknēm bija iespējams vieglāk aizkļūt lidz viņu agrākajam mājām. Gūsteknes varēja mēģināt, bēg!. No Lietuvas tas bija jau daudz grūtāk. Nezinātnieks pa ceļam
lielajos mežos varēja noklejot nedēļām, pal mēnešiem un beidzot pēc maldīšanās un izkulšanās laukā no biezokņiem vai nu ieraudzīt atkal savā priekšā nesen atstāto Lietuvu jeb tai draudzīgo sēļu zemi, kur gūstekņiem draudētu atkal izdošana agrākajam īpašniekam.
Pienāca trešā dzīru diena. Laiks bija izbeigt līksmo- šanos. Laiks bija leišiem doties uz mājām. Tikai šķirties nebija viegli. Un kausi turpināja staigāt, dziesmas nerimās, bet tricināja vēl gaisu. Kad prieki sasniedza augstāko pakāpi, pils lielajās telpās sāka dejot ir jauni, ir veci. Virsaitis un kunigaikštis, pat virsaite nebūt neatturējās no šiem priekiem, bet laida citiem līdzi un noderēja pat par varenu paraugu slinkākajiem.
Kunigaikštis nezināja, kā vēl palīksmoties pirms šķiršanas. Te viņam iešāvās jaunas domas galvā. Viņš lika atvest gūsteknes un, gribēdams palepoties ar savu ieguvumu, sastādīja visas tās rindā. Daudzas vērīgas acis aplūkoja, pētīja un vērtēja jaunās svešnieces. Sevišķu apspriešanu izauca vāciete. Aizjūras jaunava dažā ziņā atšķīrās no pārējām, un pirmo reizi tādu redzēja Sēlpilī. Tamdēļ viegli saprotams, ka vāciete pie sevis saistīja vispārīgu ievērību. Bet arī pati viņa vēl neprata daudz kam pielāgoties svešumā.
Tomēr laiks bija šķirties. Iedzēries un jautrs bija kunigaikštis Vārpuns. Visa pasaule tam smaidīja. Visiem viņš gribēja izdabāt. Viņš paņēma pie rokas spēcīgu lībiešu meiteni, kura droši vien spēja tikt galā ar katru darbu, pieveda šo gūstekni pie virsaites un teica:
«Cildena virsaite! Diezgan esam ēduši, diezgan esam līksmojušies tavā pilī. Gribu drusku atlīdzēt par tavu viesmīlību. Saņem šo gūstekni kā dāvanu no manis.»
Virsaite vēl nebija beigusi izsacīt pateicību par balvu, kad kunigaikštis jau devās pie virsaiša Viļņa un teica tam:
«Vareno kaimiņ! Skaisti tu mūs esi mielojis, lieliski cienājis. Izvēlies no visām gūsteknēm vienu, kas ir pec tava prata, un tā lai ir tava.»
Iedzēries un jautrs bija ari virsaitis Vilnis, tamdēļ arī labi uzņēmīgs. Vārpunam nenācās divreiz atkārtot savu priekšlikumu. Vilnis bija jau pie gūsteknēm. Ātri viņš pārlaida tām skatus pāri. Vislabāk viņam patika vācietes par citām sīkākais ģīmītis, gleznākais stāvs. To Vilnis izvēlēja sev un tūliņ saņēma no Vārpuna par īpašumu. Pie tam kunigaikštis piedevām priecīgi piebilda:
«Tev, kaimiņ, gan ir vel pat tavos gados lietpratēja acis. Taisni šo pašu svešās zemes putniņu arī es būtu i/vēlējies sev tavā vietā.»
«Paskaties vien, ko vecais prauls izdara,» nodomāja virsaite par vīru.
Ari Valodis pameta ziņkārīgu skatu uz tēvabrāļa jauno īpašumu. Jauneklis visa jājienā uz mājām nebija ievērojis gūsteknes. Tagad viņš nosprieda, ka vāciete ir diezgan piemīlīga. Tomēr visa ta lieta bija viņam diezgan vienaldzīga. Vai tik vien verdzeņu ir saņēmis gūsta lēva- biālis savā mūža. Un cik viņu iegūs vēl Valodis pats, kad dosies dienās slavenos kara gājienos.
Uztraucās vienīgi leišu jaunais bajars Žiglai!is. Tarn vāciete bija ļoti iepatikusies. Viņš gan bi ja jau precējies, bet tam tomēr žēl, ļoti žēl izlikās atstāt skaistuli Sēlpili. Vēl projām jājot, bajārs ar acīm meklēja aizjūras jau luīvu.
«.Ja pie jums Sēlpilī apprasās pēc gūsteknēm, pasakiet, ka no manis tās visas var izpirkt, bet tikai par labu, smuku maksu. Ar niekiem lai pie manis nemaz nelien, lai ir nemēģina. Pal runās neielaidīšos.» Nosauca kuni- gaikštis Vārpuns aizjadams.
Ilgi, ilgi dzirdejās Sēlpilī aizjājušo brašo leišu karavīru dziesmas. Pamazam tās noklusa tālumā.
No vieglas dienas sagaidīja jauno Ursulu svešajā pili. Darbu nebija mazums, bel ar tiem gan gūstekne vēl būtu tikusi puslīdz viegli galā, jo no mazotnes bija pieradusi strādāt. Tikai pati dzīve likās drūma un nesolīja nākotnē ne mazāko izredžu uz labošanos. Viss te bija svešs. Valoda pilnīgi nesaprotama. Pat ar nelaimes biedreni — lībieti, otro gūstekni, IJrsula novarēja sarunāties, jo pati nesen bija atbraukusi pāri jūrai no Vācijas un tamdēļ lībiski neprata. Bez tam Jībiote cerēja atgriezties drīz pašas mājas. Viņa gaidīja uz izpirkšanu. IJrsula turpretim par izpirkšanu nedrīkstēja cerēt. Pārdomājot par sava mūža līdzšinējam gaitām, IJrsula pati sev izlikās par tīro nelaimes putnu.
Dzimusi viņa bija kāda grafa zemē. Tās tēvs piede- reja pat pie bruņinieku kārtas, bet tam trūka bagātības. Viņš savu zobenu nodeva grafa dienestā un izpildīja kada neliela pili karavīra pienākumus. Kadu dienu šo
pili ieņēma un nopostīja līdz pamatiem vairāki pret grāfu apvienojušies kaimiņu baroni, kuriem pievienojās pāris paša grafa vasaļu. Pie pils nopostīšanas aizgaja boja mazās piecgadīgās Ursulas vecāki. Meitene palika tčvbrāļa apgadašana, kuram pašam bija daudz bērnu, bet maz piederumu. Arī grafs maz varēja un vēl mazāk pūlējās palīdzēt, viņa dienestā kritušā bruņinieka meitenei, jo karš ar kaimiņiem un paša vasaļu atkrišana stipri izpostīja viņa bagātību un sagrāva tā varu. Vienu laiku grafs pat bija spiests bēgt no savu senču pils un uzturēties svešuma, bet vēlāk viņš gan atguva atpakaļ savu pili, tikai ne agrāko spožumu. Pec varas cīnīdamies, viņš vairāk domaja par karavīru vervēšanu, nekā par kaut kādu tur Ursulu. Tā bārene uzauga ka pelnrušķe tēvbrāļa ģimene, Ursulas aizgādnis nesen bija izdomājis doties kā svētce- ļotājs uz Livoniju. Tevbralis pie tam laikam ne tā gribēja atsvabināties no grēku nastas, kā izmēģināt laimi jaun- iekarojama zemē, kur varēja arī izdoties iegūt kādu lēņu īpašumu jeb ko citu, varbūt pavisam negaidītu … Ari Ursulu viņš paņēma līdz uz svešo zemi, jo tur vācu sieviešu nevarēja būt tik daudz. Varbūt tēvbralim radās iespēja tikt vaļa no Ursulas, izprecinot to kadam. Katrā ziņā izdevīgāka precēšanās varēja iznākt Ursulai Livonijā neka dzimtenē. Jaunava jau tomēr bija bruņinieka meita. Tiešam Livonijā viens otrs vācu karotājs nemaz nebija pretim nodibināt ģimenes dzīvi. Izrādījās par pareizām domas, ka maz bija tur izvēlei vācu jaunavu. Tikai vairāki labakie precību kandidāti apņēma Livonijas tautu jaunkristīto augstmaņu meitas, kuru ģimenēm piederēja brangi īpašumi, kas atvēra plašas jo plašas izredzes ir dabūt no bīskapa uz lēņu tiesībām šos īpašumus, ir iegūt citus labumus vietēja dzīvē. Tomēr arī Ursulai drīz vien gadījās kāds precēšanās karš pielūdzējs, jo jaunava bija glīta un uzvedīga. Precinieks bija kāds sarkanbārdains pavecāks bruņinieks. Viņš piederēja pie tā ieceļotāju vairākuma, kas sastāvēja no piedzīvojumu un laimes meklētājiem, kā arī no šaubīgiem noziedzīgiem ļaudīm. Par Ursulas kārotāju arī čukstēja, ka tas savā dzimtenē pie Reinos pastrādājis ļaunus darbus, kuru dēļ glābjoties no soda, tam bijis jādodas svētceļojumā uz svētas jaunavas Marijas zemi, kā pāvests bija nosaucis Livoniju. Tomēr tēv- brālis spieda Ursulu iziet pie šī precinieka, jo tas esot bruņinieks, tatad pienācīgi augstas kārLas, bez tam viņš ieguvis labu karavīra slavu un tātad stāvot cieņā pie bīskapa Alberta. Pēdējais tādam labam karotājam droši vien izgādāšot lēņu īpašumu, jo bruņinieks Heinrihs taisījās palikt uz visiem laikiem Livonijā ka bīskapa vasals.
IJrsula gan negribēja iziet pie ši sava precinieka, jo tas viņai likās nevien vecs un pretīgs, bet arī briesmīgs, jo starp citiem grēkiem tam pierakstīja arī pirmās sievas nomaitašanu Reinzeinē. Tomēr diezin kā jaunavai būtu paveicies atturēties pretim tēvbrāļa un precinieka vienotai uzmākšanai. Te visu sajauca kunigaikšta Varpuna iebrukums, kas Ursulu un viņas tēvbrāli pārsteidza kādā lībiešu ciema. Tagad Sēlpilī gūstekne nemaz nezināja, vai tas aizgādnis maz ir palicis pie dzīvības. Ka tas viņu nepūlēsies un varbūt arī nespes izpirkt no gūsta, par to Ursulai nebija ne mazako šaubu. Tik maz rožainu dienu bija pieredzēts dzīvē un vēl mazāk to solīja nākotne.
Par visu to domāja Ursula, nosēdusies maltuves durvis atpūtas brīdi, paris dienas pec savas ierašanās Sēlpilī. Sēras grauza jaunavas sirdi un lika pat asarām tecei iz acīm. Te viņa pacēla nokārto galvu 1111 it ka atdzīvojās. No vārtu torņa augšas stāva padzirdējas stīgu trinkšķēšana. Tur kāds spēlēja kokli. Sēri saldas skaņas taisni bija spējīgas atbilst jaunavas bēdām. Gūstekne sāka klausīties. Kokles turpināja līksmot un sērot. No viņām plūda siltums uz Ursulu. Jau pa leišu ciemošanās laiku Sēlpili Ursula bija dzirdējusi kokļu skaņas, bet tad gūsteknes bi ja ieslēgtas 1111 neko neredzēja.
Pec brīža jaunavai iegribējās redzēt, kā izskatās spēlētājs. Tas jau nevarēja būt neglītais vārtu sargs, kuram plata priekš prāva gadu skaita kaujā dabūtā brūce izķēmoja visu ģīmi. Ziņkārības dzīta Ursula saka slīdēt pa pils pagalmu uz vārtu pusi, lūkodamās uz augšu un pūlēdamās torņa augšstāva plaši izveidotos sienas caurumos saskatīt koklētāju.
Tiešam vārtu sargs tas nebija, jo Ursula ieraudzīja to pārliekušos pār torņa izbūves malu un noskatoties tāluma pāri pils apcietinājumam. Gūsteknes ziņkārība vel pieauga. Viņa piegāja tornim tuvāk. Tagad viņai nāca redzama torņa sānu mala. Ursula strauji atrāvās atpakaļ. Viņa bija ieraudzījusi spēlētāju un sabijās. Ka arī ne? Tas bija Sēlpili augsti stāvošs cilvēks. Viņš bija ņēmis dalību arī iebrukuma Livonijā. Viņš pret pašu karavadoni Vār- punu izturējās visu laiku kā līdzīgs pret līdzīgu. Turpretim visi pārējie karavīri izrādīja tam padevību. Arī Sēlpilī viņa attiecības ar pašu vietējo valdnieku bija vien- kd šas, varbūt ka dēlam pret tevu. Un šejienes kungs bija droši vien varenāks pat par dzimtenes zemītes valdnieku grāfu. Pils gan bija 110 koka, bet tā atstāja stipra un plaša cietokšņa iespaidu. Virs uzkalniņa ar stāvajām nogāzēm inūru vietā apsliepās visapkārt 110 apaļiem kokiem uzcelta augsta siena. Gar viņu iekšpusē novietojās vesela rinda dažādu celtņu. Tur bija dzīvojamas ēkas gan pils valdniekiem pašiem, gan viesiem, gan karavīriem, gan kalpiem un vergiem. Tur bija ēkas zirgu un citu lopu novietošanai. Tur bija daudzas un dažādas saimniecības celtnes: klētis pārtikas novieLošanai, lobparibas šķūņi, maltuves, ieroču noliktavas. Visu šo celtņu pakaļpuses siena izveidoja vienā reizē ari ārējos apcietinājumus. Tur, kui pie pēdējiem trūka ēku, ieblakus arejo apcietinājumu sienai, dažus soļus atstatu no tās, bija uzcelta otra tada pali koka siena. Abas tas savienoja un cieši nostiprināja kopā viņās iebūvēti šķērskoki, ta ka izveidojas no apaļiem kokiem uzcelti it ka apcirkņi, kuri bija piepildīti pilni līdz augšai ar zemēm un akmeņiem. No ārpuses koka sienas bija apmestas, labaki sakot, notrieptas ar pabiezu māla kārlu, kas daudz vielas bija izdrupusi un nokritusi zemē. Tomēr mals daudz maz varēja pasargāt no ienaidnieka aizdedzinašanas mēģinājumiem. Virs koka apcietinājumu sienām gar ārējo malu bija uzcelts žogs, kur aizslēpties 110 ienaidnieku bultām un šķēpiem pils aizstāvjiem. Sis žogs nebija augsts, sniedzas tikai līdz krūtīm cilvēkam. Celts viņš bija no apaļiem, augšgalā noasinātiem un stāvus nostiprinātiem kokiem. Daudzās vietās, kur pie arējiem apcietinājumiem piekļāvās ēkas, šo ēku pakaļējas sienas bija daudzkārt augstākas par pārējiem apcietinājumiem. Tur pie šīm sienam pacēlas 11/ āru izspiedušās izbūves, kas atgādinaja balkonus. Viņos varēja novietoties pils aizstāvji, aizsargājot pili. Vārtu tornis bija tā celts, ka ienaidnieki, uzbrūkot pilij un vēršoties pret vārtiem, bija spiesti piegriezt tornim ar vairogiem neapsargātos labos sānus, pie kam no augšas visu vārtu priekšu bija iespējams apmētāt ar šķēpiem, bultām un akmeņiem. Jā, pils bija stipra. Ursula to saprata. Arī pils kungam vajadzēja būt. diezgan ievērojamam valdniekam, jo te nāca un gāja prāvs skaits karavīru un citādu ļaužu.
Tamdēļ Ursula izvairījās no augsti stāvošā koklētāja skatiem. Viņa saprata, ka bija tikai kalpone. Koklētājs gan bija sirsnīgs cilvēks, jo taisni viņš lika uzsēdināt gūsteknes uz liekiem, lībiešiem atņemtiem zirgiem, kad ievēroja, atgriežoties uz Sēlpili, ka viņam nav viegla atra sekošana kājām kaut arī ne sevišķi steidzīgiem karavīriem.
Ursula, klausīdamās kokles skaņās, devās atpakaļ pie. darba uz maltuvi. Te no kādas ēkas iznāca pils pagalma pats virsaitis Vilnis. Ieraudzījis gūstekni, viņš tai uzsmaidīja un kaut ko noteica. Ursula ne vārda nesaprata, kaut gan izjuta vārdos laipnību. Viņa steidzas tālāk, bet virsaitis pamaja ar roku, lai ta ietu viņam luvak, un atkal laipni noteica pāris vārdu. Ursula apstājās un gribēja jau paklausīt uzaicinājumam, un iet pie Viļņa, kad vēl kadas durvis atvērās un pils pagalma parādījās virsaite. Viņa uzmeta pa zibiņojošam skatam vīram un gūsteknei.
«Aha!» virsaite dusmīgi teica. «Tu jau te sāc rīkoties ar savu magonīti. Es jau redzēju, kā tu acis blisināji, kad paņēmi šito rozi no Varpuna. Nu, te nav nekāds kaujas lauks, kur ar zobeniem jakapa pakauši. Tur tu vari rīkoties pēc saviem ieskatiem. Te es tev parādīšu, ka esmu tava sieva. Un tev, aizjūras vistiņ, laikam, par maz darba. Nac! Gan es tev atvēsināšu karstas asinis.»
Virsaite pamaja Ursulai ar roku, likdama, lai tā seko viņai. Abas devās uz maltuvi. Kokļu skaņas tornī bija apklusušas. Kad maltuves durvīs Ursula alskatījas atpakaļ un pameta skalu uz vārtu torni, viņa ieraudzīja, ka ari jaunais koklētājs novēro viņu. Pie tam gūsteknei likās, ka jaunekļa acis un smaids izsauca žēlumu un līdzjūtību. Bet varēja būt, ka viņai tikai tā likās.
Maltuvē virsaite ņēma uz graudu priekšstrādnieci. Gan pēdējā taisnojas, ka izlaidusi gūstekni tikai durvju priekšā atpūsties un ka par bēgšanu dienas laikā neesot ko iedomāties. Gūsteknei neesot iespējams izkļūt 110 pils lauka. Ari sargi tūliņ ieraudzišot, līdzko notiktu bēgšanas mēģinājums. Drazienu priekšstradniece tomēr saņēma līdz ar rīkojumu dot vairak darba jaunajai gūsteknei.
Pagāja paris dienas. Pie katras satikšanās Vilnis raudzīja vai nu jokodamies aizstaties Ursulai ceļā ar ieplestām rokam, vai laipni paplikšķināt gūsteknes vaigus jeb saņemt to aiz zoda. Virsaites skati atkal nenoguruši novēroja ir vīru, ir skaisto gūstekni. Tikai pēdējā jutās arvienu nelainngaka. Dienas pagāja vienmuļīgi viena darbā. Nobīļa neviena, ar ko vārdiņu parunāt. Tad vēl šī virsaiša uzmācīgā laipnība un virsaites dusmas. Tas viss nevarēja labi beigties. Vienīgais prieks Ursulai bija paklausīties
kokļu trīcošajās mīlīgajās skaņās. Līdz ar to viņai it ka tuvāks palika Valodis. Tagad gūstekne jau zinaja, ka sauc stalto koklētāju.
Tkdienišķību Sēlpili partrauca augsta viesa ierašanas, kura bija divkārši neparastāka, jo iekrita vasaras laikā, kad vajadzēja sākties labības pļaušanai. Viesis nebija neviens cits kā kaimiņu virsaitis, patiesībā krievu kņazs Vjačoslavs, kura senči bija cēlušies no Polockas kņazu cilts. Viņš valdīja Koknesē. Lielīties ar savu varu un speķiem viņš nekādi nevarēja. Kokneses toreizeja pils nebija ne tuvu tik stipra un ta apcietināta ka Sēlpils. Kņazam bija ja daudz, tad paris desmiti paša kareivju, krievu tautības. Bez tam samērā nelielā pils apkārtnē letgaļi un ari nedaudzi sēļi, kas bija apmetušies uz Daugavas ziemeļu krasta, skaitījās atkarībā no Kokneses. Tie izpildīja pie reizes pēdējās valdnieka pavēlos, bet, viņa vārdu saīsinādami, sauca to Vjačeslava vietā par Vjačeku, kas tālāk lībiešu valodā bija izveidojies par Vesceku. Zem pēdējā vārda kņazs iekļuvis vācu rakstos un hronikas.
Kņazs Vjačeks bija parpalikuins Latvju zeme no agrākiem laikiem, kad krievi starp citu arī pa Daugavu bija tiekušies izplest savu varu uz Baltijas juras pusi. Pa nelielai daļai tas viņiem arī bija izdevies, jo lībieši un ari daži lotgaļu novadi bija nonākuši atkarības stāvoklī no krieviem. Ši atkarība gan bi ja niecīga un izteiciena pilna nozīmē nejūlama, jo pēdējā laikā skaitijas tikai vārda pēc. Tomēr jau senos laikos Koknese un Jersikā bija paspējuši iemitināties krievu kņazi. Jersika gan krievu vara jau sen bija galīgi izbeigusies. Vai nu tur svešas tautības kņazus priekš daudziem gadiem bija atvietojusi latviska valdnieku cilts, jeb pirmējie bija paspējuši galīgi parlalviskoties, tikai Jersika pašu laiku valdīja Visvaldis, kam ar krieviem, liekas, visas saites bija jau sen pārtrūkušas, jo viņš precējies bija ar leišu kunigaikšta Dan- gerula meitu un atbalstīja leišus karos pret krieviem. Šo Jersikas valdnieku senie pergamenti dēvē latviešu vārdā par Visvaldi un tikai vēlāk to šur tur tulko krieviski par Vsevolodu. Vjačeks Koknesē gan vel uzglabājis puslīdz savu krievu tautību; viņam ir ari vēl pārpalikušj sakari ar Polockas kņaziem, bet ari viņš, tāpat kā Jersikas valdnieks Visvaldis, ir pilnīgi patslavīgs savā pili un neatrodas nekāda atkarībā ne no vienas krievu zemes kņazistes.
Pēc dabas Kokneses valdnieks bija ļoti svaidīgs: te piekļāvās vienai pusei, te pretējai; te noslēdza līgumu, te lauza to; te draudzējās ar kādu, te nodeva neseno draugu. Varbūt šādu viņa rīcību izsauca sajūta, ka paša varai nav nopietna pamata zem kājām.
Kamēr Vjačeka pavadoņus, divus kara kalpus, uzņēma karavīru mājoklī, pils lielajas telpās cienāja galveno viesi-
«Tiešam laimīga šodien mums diena Sēlpilī,» runaja virsaitis Vilnis. «Šodien redzam pie sevis ciemā augsto Kokneses virsaiti.»
«Vareno virsaiti!» atbildēja Vjačeks. «Ne jau bez ārkārtīga iemesla es jums šodien uzbāžos pašā karstākajā darba laikā.»
«Ko nu, ko nu, kaimiņ, runāt par uzbāšanos!» Vilnis cēla iebildumus.
«Jāsauc lietas viņu īstā vārdā,» noteica Vjačeks, kurš tāpat kā viņa pavadoņi, bija jau puslīdz parletgaļots. «Mums draud kopīgas#briesmas, kaimiņ. Livonijā nostiprinājās aizjūras vācieši. Viņu vara pieaug. Tie sāk izstiept rokas pēc Daugavmales zemēm. Ja mēs ar tevi, augsto Sēlpils virsaiti, neturēsimies kopā, svešie var mūs nomākt. Mums abiem kā tālredzīgākajiem jāsaprotas savā starpā, jāaizmirst agrākās savstarpējās nepatikšanas un jārauga an piedabūt pie kopīgas lietas trešo Daugavmales zemju kungu, Jersikas virsaiti Visvaldi. Trīs vien mēs te esam tādi, kas spēj parādīt dūri ienaidniekiem. Tikai Visvaldim ir trula galva. Viņš ar mani droši vien negribēs nemaz ir varda runāt. Tamdēļ tev vajadzētu piedabūt viņu pie mūsu kopīgās ieroču brālības pret vāciešiem. Tu un Visvaldis, abi jūs esat draugos ar leišiem. Varbūt jums izdodas clabut palīgus arī no Lietuvas.»
«Laikam gan Vjačeks būs krietni iekodis un sariebis Jersikas Visvaldim, ka tas ne runāt negrib ar kaimiņu. Nu, Koknesietis jau labais gan ir. Man jau arī būtu tev, brālīt, daudz ko likt priekšā, bet ko nu viesim! Ir jau arī prātīgāk turēties visiem kopīgi pret svešajiem,» noprātoja Vilnis un domīgi noteica savam viesim:
«Es par virsaiti Visvaldi gan nevaru sūdzēties. Mēs tiri labi saliekam. Tavas domas uz kopīgām gaitām karos, augsto virsaiti, arī ir prātīga cilvēka cienīgas. Pārrunāsim sīkāki par briesmām, kas mums pēc tavām domam draud un tad nospriedīsim, kas darāms. Tikai pa priekšu neno-
nicini, kas ir gaidei likts, un atveldzēsim meles pie pilna kausa.»
Kad Vjačeks ar saviem pavadoņiem aizjāja no Sēlpils, viss bija uz draudzīgāko norunāts. Ja vācieši ar lībiešiem mēģinās vērsties pret Daugavmali, tiem pretim stāsies Koknese un Sēlpils apvienotiem spēkiem. Ari Jersiku virsaitis Vilnis piedabus pie kopīgas rīkošanās kara gadījumā. Tiešām tā nevarēja būt grūta lieta. Jersikas virsaitis Visvaldis bija krietns virs. Viņš bez šaubām ari spēcīgāks par Vjačeku. Viņa novads diezgan prāvs. Visvaldim piederēja vairakas pilis. Pati Jersika bija diezgan bagata pilsēta. Tāpat ka Sēlpils, arī Jersika pastavīgi draudzējās ar leišiem. Ne velti Visvaldis apprecējis leišu kunigaikšta Dangeruta meitu. Gan jau vienotiem spēkiem pieveiks vāciešus, ja tie paliks uzbāzīgi, bet varbūt svaidīgais Vjačeks briesmas tīri vienkārši izdomājis. Nu, no- būtu arī nemaz slikti sēļu karavīriem pacilāt zobenus, šķēpus, kara cirvjus un smagās ozola vāles. Vāciešu un lībiešu galvaskausiem tas sevišķi veselīgs nebūs.
Valodis gatavojās jāt uz Jersiku pie virsaiša Visvalda vest ar to sarunas par kopīgu uzstašanos pret vāciešiem. Ejot pāri pils pagalmam, jauneklis ieraudzīja Ursulu, kura bija pielikta pie izmazgātās un izžāvētās veļas sa- kulšanas. Kaut kas sāpīgs gūsteknes seja lika iekvēlot virsaiša brāļa dēla līdzjūtības dzirkstelei. Viņš apstājās un laipni ieprasījās:
«Vai tev neiznāk ar darbiem par grūtu?»
Ursula jau bija drusku ieklausījusies sēļu valodu un saprata, gan ar pūlēm, Valoža jautājumu. Atbildēt nācās vēl grūtāk. Kamēr viņa centās sameklēt vajadzīgos vārdus, Valodis turpināja:
«Nekautrējies, saki vien droši, ja tev kas kaiš. Es parunāšu tevis laba, ja būs tiešām kas nopietns.»
«Esmu pie darba pieradusi,» lauzti atbildēja Ursula. «Darbs nav slikta lieta. Jau no bērna dienām man bija jāstrādā.»
«Tad labi!» noteica Valodis. «Nedomā tikai bēgt. Nekas neiznāks. Noķersim.»
Valodis smiedamies devās tālāk. Viņu pavadīja silts, par līdzjūtību pateicības pilns Ursulas skats. īsā saruna
2 4>4 jaunavai vienmuļajā gūsteknes dzīvē izlikās par lielu ievērības cienīgu notikumu.
Jau dažas dienas bija pagājušas pēc tam, kad Valodis divu kara kalpu pavadībā devās ceļā uz Jersiku. Velti Ursulas acis tik bieži veras uz vārtiem, pūlēdamas ieraudzīt tur jauno sēļu augstmani atgriežamies mājās. Darbs gūsteknei visas šis dienas likās ta kā garlaicīgāks.
Te piepeši pils atdzīvojas. Ursula nesaprata, kas īsti noticis, bet vajadzēja būt kam svarīgam un ārkārtīgām. Sēlpilī saplūda ļaudis bariem. Nāca un gāja apbruņoti karavīri. Nāca steidzīgi sievas un bērni. Lielos vezumos veda pārtiku uz pili, pastiprinot jau tur atrodošos krājumus. Nesa mantas dažu dažādas, dzina lopus. Pilī pārpildījās ir ļaudīm domātās telpas, ir kūlis, ir klētis, visas piebūves, kas bija celtas pie āra apcietinājumu sienas. Nakli pils vārtu tornī uzcēla degošas darvas mucas. Uz apkārtējiem uzkalniem ari paris vietās dega sveķotu zaru un koku sārti. Tadi paši uguns signāli redzējās ari tālienē un ne tikai Daugavas sēļu krasta vien, bet ari pretējā. Ursulas ausis bieži vien uzķēra gan klusi, gan skaļi izrunātos vārdus «vācieši» un «Rīga». Paretam runa gāja ari par lībiešiem un letgaļiem.
Ari gūsteknes stāvoklis pārmainījās. Līdz šim viņas neviens sevišķi neapsargāja. Pietika ar vispārīgo pils sardzi. Tagad lieta grozījās. Ursula novēroja, ka pastāvīgi kāds karavīrs viņu uzmana tāpat kā ol.ru gūstekni lībiešu jaunavu. Pārējas gūsteknes kalpones, kuru pili netrūka, neviens neievēroja. Tās jau bija Sēlpilī iedzīvojušas, apprecējušās ar vietējiem dienētajiem, vienkāršajiem kara kalpiem jeb pal pie reizes ieguvušas sev augstāk stāvošus vīrus. Daudzām bija jau bērni. Tās par bēgšanu ir nedomāja. Mazākais visi, arī sēļu varas vīri pilī bija par to pārliecināti.
Ursula saprata, ka Sēlpilij draud karš. Un uzbrucēji bija vācieši. Tātad gūsteknei paspīdēja cerības stars tikt atbrīvotai. Tomēr, kā par brīnumu, domas par atgriešanos uz Rīgu Ursulu sevišķi neiepriecināja. Viņai pat sametās bailes no atkalredzēšanās ar sarkanbārdaino bruņinieku Ileinrihu, kuru tai tēvocis gribēja uzspiest par viru. Biežāk kā pie domām par cerību uz atbrīvošanos Ursula kavējās pie jautājuma, kur palicis Valodis. Vai tas varbūt jau uzsācis cīņu ar Ursulas tautas brāļiem. Diezin, ka viņam var iet šādā cīņa? Nu, kareivis jau viņš gan ir stalts un varens. Kaut kāds bruņinieks viņu nepieveiks.
Bet jči nu Valodim iznāk sadursmē cīnīties pret vairakiem uz reizi, pret pārspēku? Ursula pati nemaz vel neapzinājās, ka viņa šādas iedomātas cīņas gadījuma novēlēja labu izdošanos Valodim un nevis saviem tautiešiem. Liels apmierinājums bija Ursulai, kad beidzot pilī atgriezās Valodis. Tikai tas nemaz vairs neredzēja nabaga gūslekni. Steidzīgi viņš kaut ko pārrunāja ar virsaiti Vilni. Tad uz. kopīgu apspriedi tika iesaukti pils lielajas telpās vairāki karavīri un daži klātesošie ģimeņu vecajie. Viss tas nobeidzas atkal ne pēc Ursulas prāta. Valodis ar karavīru pulciņu aizjāja no pils, šoreiz droši vien uz kaujas lauku. Tomēr Ursulai drīz vien iznaca apmierinašanas, jo jau otra dienā Valodis atgriežas mājās sveiks un vesels. Tūlīt pilī saplūdušie ļaudis un karavīri sāka steidzīgi atstāt cietoksni. Arī tur sadzītos lopus un paglābšanai savestās mantas atkal aizgādāja projām. Acīm redzot, kara briesmas bija garam.
Kas tad īsti bija noticis? Pirmo reizi Rīgas vācu vara bija likusi sevi just Daugavas piekrastēs ārpus Livonijas. Vācieši bija ieperinājušies līvu zemes Daugavmalas daļā, šaura zemes josla gar jūrmalu. Šī josla bija tikai 35- 40 kilometru plata, bet stiepās no Daugavas līdz Igaunijai. Livonijas centru, viņas plašāko, bagātāko, spēcīgāko, tātad arī nozīmīgāko daļu sastadīja zemes vidus Toreida, kura ieņēma vairāk kā trešo daļu no visas toreizējās Livonijas — lībiešu zemes. Tātad Turaidas pagasts ir gan uzglabājis savā nosaukumā seno vārdu, bet ieņem tikai samēra nelielu kādreizējās Toreidas daļu. Vāciešu pirmās nometnes apmešanas vietas Ikšķile, Sala, ari pirms nedaudz gadiem nodibinātā Rīgas sādžele atradās Daugavmalas lībiešu daļā. Šinī apgabala vietējiem -iedzīvotājiem vācu ienākšanas laikā nebija nevienas pils, nekādu apcietinājumu.
Vācu varai augot, sākās viņu uzmākšanās kaimiņiem. Tam laikā lielakais spēka avots Rīgas bīskapam Albertam bija svētceļotāji kruslakarotāji. Pavests bija izsludinājis Livoniju par Dievmātes Marijas zemi un kara darbību tur par tikpat svētu ka krustakaru Palestinā. Pilnīgu grēku piedošanu varēja izpelnīties katrs, pat ļaunākais grēcinieks, vienalga vai viņš devās uz Marijas zemi Livoniju vai uz Dievmātes dēla Kristus zemi ■ Pales- tīnu. Ar grēku piedošanas solījumiem un izredzēm uz citādiem labumiem izdevās katru gadu Vācijā savervēt •diezgan daudz piligrimu, kas devās uz Rīgu stiprina! vācu varu. Viņu vairums gan kalpoja Rīgas bīskapam karos pret. pagāniem ne ilgāk par vienu gadu, pec kura notecēšanas svētceļolāji griezās atpakaļ uz mājām, atsvabināti no visiem grēkiem.
1205. gada pavasarī svētceļotāju skaits Rīgā bija krietni prāvs. Šo apstakli centās izmantot enerģiskais vācu Livonijas valdnieks bīskaps Alberts. Pirmie dabūja ciest Ikšķiles lībieši. Tie gan skaitījās jau par sen kristītiem. Dažs labs bija pat vairākas reizes taisijis cauri kristīšanas ceremoniju. Tomēr lielais vairums lībiešu visu to neņēma nopietni un pret vāciešiem uzstājās naidīgi pie pirmās izdevības. Alberts nosprieda ar svētceļotāju palīdzību viņus savaldīt. Pašu ikšķiliešu sirdsapziņa ari nemaz nebija lira. Tamdēļ, lielākām vācu pulkam tuvojoties, ikšķilieši turēja par drošāku atstāt savas mājas. Kopā ar sievām un bērniem viņi saklupa laivas un bega pa Daugavu augšup uz Lielvārdi, kuru līdz ar kaimiņu Aizkraukles novadu toreiz apdzīvoja lībieši juku jukām ar lolgaļiem.
Piligrimi steidzās bēgļiem pakaļ. Kur tik vāci parādījās, iedzīvotāji muka uz mežu biezokņiem, lai tur noslēptos no negaidītā uzbrucēja. Vācieši sasniedza Lielvārdi, kura toreiz bija pilsēta. Lielvārdieši arī sabēga mežos. Viņu pilsētu vācieši aizdedzināja un devas tālāk uz Aizkraukli. Arī turienes iedzīvotāji, dzirdēdami par Lielvārdes likteni, bēga uz mežiem, jo nespēja pārsteigumā salasīt kopā pietiekoši stiprus pretspēkus vaciem. Aizkraukles pili vācieši nodedzinaja. Viņas liesmas uztrauca un sacēla kājās tālākos kaimiņus. Sēipils un Jersika steigā gatavojas uz cīņu un cerēja, ka 1o pašu darīs ari Koknese. Bet Valodis jau no Jersikas atveda pārsteidzošo ziņu, kura gan bija sasniegusi jau arī Sēlpili pat vel ātrāk nekā Valodis tur atgriezās. Kņazs Vjačeks, izdzirdis, ka vācieši lielā skaitā atrodas tikai triju jūdžu atstatuma no Kokneses, bija pārbijies. Viņš, nedomādams nemaz par ciņu, steidzās pretim bīskapam Albertam un, laimīgi smaidīdams, piedāvāja vāciešiem mieru, draudzību un palīdzību.
Alberts nebija vel tik stiprs, lai varētu iedrošināties iet ar saviem svētceļotajiem vēl tālāk prom no Rīgas. Bez tam vina aizmugurē lībieši sāka pulcēties un varēja apdraudēt vācu atgriešanos uz mājām. Tamdēļ bīskaps labprat noslēdza paslāvigu mūžīgu mieru ar Kokneses
valdnieku, ko pēdējais pēc sava paraduma no pa! sākuma nemaz nedomāja turēt.
Paņēmis, kur vien dabūja, ķīlniekus no aizkraukiie- šievn, un piekodinājis visiem ierasties Rīgā, lai kristītos, Alberts devas uz māju pusi. Tomēr atgriešanas Rīga neiznāca nemaz tik viegla, jo Lielvārdes un Ikšķiles lībieši bija paspējuši apvienot papravus speķus mežos. Biezokni viņi uzbruka vāciešiem, kuri ar zaudējumiem un tikai ar mokām izsitās cauri līdz Ikšķilei. Bīskapa Meinharda celto Ikšķiles mūra pili, kura bija nodota lībiešiem, atrada pilnīgi lukšu un atstāja viņa garnizonu. Par vadoni paliek tur bruņinieks Konrāds, kuram jau agrāk Ikšķile bija uz pergamenta davāta par lēņu īpašumu. Tikai lagad viņš pie ta tiek patiesībā un arī vel nav nemaz tik pārlieku drošs šai savā īpašuma. Pēc Alberta aiziešanas uz Rīgu 17 svētceļotāji 110 tiem, kuri palikuši Ikšķilē pie bruņinieka Konrādā, tiek no lībiešiem sagūstīti jeb nokauti. Gūstekņus lībieši ziedo saviem dieviem.
Tā cīņas lauks atkal attālinājās no Sēlpils. Pirmā svešo aizjūras spēku parādīšanās pie sēļu zemes robežām beidzās ar kara draudiem vien. Pie tam bija iegūts lieku reizi jauns pierādījums, ka nopietna brīdī uz Kokneses Vjačeku neviens novarēja paļauties. Dzīve Sēlpilī atgriežas atkal parastaja gultnē.
Gūsteknei laiks aizritēja nemanot un vienmuļīgi. Dienas pagaja grūtā darba, bet naktis saldā cieša miegā, kas bija izpelnīta alga par dienas čaklajām gaitām. Vienīga izklaidēšanās Ursula i bija kokļu skaņas. Jaunā gūstekne nekad nepalaida garam gadījumu noklausīties, kad Valodis trinkšķināja stigas un jautri pārgalvīgi dziedāja par pavasara nākšanu, par vasaras saules zelta stariem jeb braši sumināja senos varoņus un viņu kareiviskos darbus.
Ursula pastāvīgi gaidīja, vai tikai Valodis nesāks dziedāt, vai tikai nepadzirdēs viņa kokļu skaņas. Pati, sev nemanot, gūstekne pierada nemitīgi ilgoties pēc vienīgā uzjautrinājumā, kas viņai bija sasniedzams. Līdz ar to viņas uzmanība piegriezās Valodim pašam. Ursula vēroja, vai tas atrodas pilī, vai tas aizjāj. Viņa pierada gaidīt ta pārjāšanu mājās, un nemanot sāka ilgoties pēc jaunā
stalto sēļu augstmaņa. Drīz vien gūsteknes sirsniņa pukstēja vienīgi priekš skaistā koklētāja.
Kadu dienu pilī atjāja divi lībieši. Tic; bija Ursulas nelaimes biedrenes, otras gūsteknes, brālis un izredzētais. Viņi bija ieradušies izpirkt savu tuvinieci, kas tiem ari paveicās, jo izpirkšanas maksa nebija dārga. Laimē starodama, lībiete šķiras no Ursulas. Daži kopā pavadīti mēneši bija tuvinājuši abas gūsteknes. Lībiete labprāt gribēja Ursulai izpalīdzēt, lai tā ari tiklu brīvē no gusla. Lai Ursula tikai pasakot, kam un uz kurieni ziņot par viņu. Lībiete apņēmās nodot ziņojumu visātrākā laikā. Rakstīt un lasīt Ursula neprata. Tamdēļ par vēstulēm nebija ne runas.
Tādas lietas Loreiz. bija stipri vien neparastas arī Vācija. Ne tik vien vienkāršāko bruņinieku vidū varēja uziet tikai retu kadu rakstīt vai lasīt pratēju, bet arī pašu augstāko kārtu locekļi neuzskatīja šādas lietas par pietiekoši cienīgam, lai pieliktu pūles un iemācītos viņas. Spalvu un pergamentu apēnoja zobens, katra īsta to laiku vīrieša cienīgas nodarbošanos piederums. Pat dažs labs valdnieks, ja daudz, tad prata parakstīt tikai savu vardu, pie tam ar pūlēm. Grāmatas, labak sakot, pergamentu ruļļi bija reta un stipri dārga manta, tikai lieliem bagātniekiem pieejama. Rakstīšanas un lasīšanas māksla nepiedienēja kaut kuram cilvēkam, sevišķi pasaulīgam laicīgām kārtām nē. To piekopa garīdznieki, sevišķi klosteru mūki. Ari valdniekiem garīdznieku kārtai piederīgas personas noderēja par sekretāriem, visu vajadzīgo nedaudzo rakstīšanas darbu kārtotājiem. Tamdēļ nav nekāds brīnums, ka Ursula, ja arī pati būtu pratusi rakstīšanas mākslu, nevarēja nevienam rakstīt, jo ne viņas tuvinieki, ne to apkārtnes ļaudis neprata lasīt un nemēdza sazināties sava starpā ar rakstu zimēm. Par vēstuļu rakstīšanu nedomāja arī Ursula pati. Tādas domas bez šaubām viņai nevarēja nemaz ienākt galvā. Tomēr no gūsta atbrīvotā lībiete varēja aiznest mutes vārdiem ziņas par Ursulu uz. Rīgu vāciešiem, lai tie izpirktu savas tautības gūstekni. To lībiete arī gribēja darīt, tikai prasīja Ursulas aizrādījumus.
Vāciete - gūstekne palika domīga. Pirmo reizi viņa apzinīgi saprata, ka pati nemaz vairs nevēlas kļūt projām 110 Sēlpils. Ar izbrīnu viņa pārsteigta nojauda, ka šķirties no Sēlpils, nedzirdēt vairs pazīstamās, tik pierastās kokļu skaņas, neredzēt vairs stalto koklētāju priekš viņas būtu liela nelaime. Ursula vairs nekāroja redzeties ar savu tēvabrāli, nemaz nerunājot par sarkanbārdaino bruņinieku Heinrihu un pārējiem Livonijas vāciešiem. Viņai pat sametās bailes, ka to pret pašas gribu neaizved alpakal agrākajā dzīve. Pēc īsam pārdomām Ursula lūdza lībieti neko nevienam par viņu neziņot. Kaut gan ar izbrīnu, nesenā nelaimes biedre Ursulai lo apsolīja un atstāja, laimīgi smiedama, Sēlpili uz visiem laikiem.
Citas kalpones mēdza sūtīt arī pie lauku darbiem. Ursulu vēl neizlaida ārā no pils apcietinājumiem, jo baidi jās, ka nesen iegūtā verdzene neaizmūk. Mājas darbu arī nebija trūkums. Bez tam veicami bija dažu dažadi roku darbi. Vajadzēja ir adīt, ir izšūt jeb, ka toreiz teica, izrakstīt. Sēlpils virsaite bija krietna saimniece un darbīga nama male. Savām kalponēm viņa nepieļāva nodoties slinkošanai. Sieviešu rokām pilī vajadzēja kustēties visam un pie tam čakli, jo čakli. Citādi naca bāriens, jo nama mātes acis redzēja visu.
Arī otra dienā pēc lībiešu gūsteknes aizvešanas no Sēlpils Ursula nebija atstāta bez darba. Viņai virsaiti? uzdeva kadu izrakstīšanas roku darbu. Nosēdusies pils pagalma, gūstekne čakli ņēmās ap balinal.a linu audekla gabalu. Tomēr šodien jaunavu māca tīri vai nosl sēras un ilgas pēc: kaut ka nezināma, nepārdzīvota, varbūt nesasniedzama, kas spētu padarīt dzīvi krāšņu, jo krāšņu. Tīri bez kāda redzama iemesla asaru paris pamirdzēja Ursulas acis un lēni kā kavēdamies noslīdēja pāri vaigiem uz leju.
Šādu sadrūvušu viņu ieraudzīja Valodis, iedams pils pagalmam pāri uz vārtu torni. Labsirdīgajam jauneklim sametās meitenes žēl. Viņš piegāja lai klal un mierinādams teica:
«Nebēdājies vis, Ursula, par to, ka tava biedrene ir projām. Gan jau tevi arī drīz vien izpirks un tu tiksi atkal
mājās».
«Nē! Mani gan neviens neizpirks. Nav neviena, kas to varētu izdarīt». Ursula atbildēja, pacēlusi uz. Valodi savas valganas acis, kurās asaru vietā drīz vien sāka mirdzēt prieks, ko izsauca līdzjūtības noskaņa Valoža runa.
«Gan jau kāds atradīsies.» Jauneklis raudzīja piedot priecīgāku noskaņu sarunai: «Bez tam, vai tad pie mums Sēlpilī ir tik slikti, ka tu gribi tikt projām no šejienes tik karsti un ar tādu nepacietību? Vai tikai tu netaisies uz bēgšanu?»
«Es nemaz nekāroju atstāt Sēlpili.» Ursula atbildēja. «Un begt? Kur tad lai es bēgtu?»
«Vai tad tev nav ne radu, ne draugu, ne labu paziņu tava zeme?» taujāja tālāk Valodis.
«Es pati nezinu,» domīgi noteica Ursula. «Var būt, ka ir: var būt, ka nav. Drīzāk man liekas, ka nav.»
«Ka ta? To es gan nesaprotu,» brīnījās Valodis.
Ursula pamazām sāka stāstīt par savu pagātni, par savas dzīves apstākļiem un pamodināja uzmanigajā klausītajā arvien vairāk un vairak līdzjūtības pret sevi. Labs brītiņš tā aiztecēja nemanot. Abi triecēji nemaz nezinaja, ka tos novēro uzmanīgas acis. Virsaite gaidīja, vai saruna nebeigsies pati no sevis, bet drīz nosprieda, ka pašai jāsper soļi šinī virziena. Domāts, darīts. Virsaite jau nekad nekavējās darīt to, kas ir darāms. Viņa ātri piegāja klāt abiem jauniešiem un stingri noteica:
«Valodi, tu gan labāk nekavē Ursulu no darba. Vai tad tev pašam nav šodien kur likties, ka pus cēliena jā- triec ar kalponi? Un tu arī, mīļā, šodien man esi ļoti maz izrakstījusi. Varētu nu gan saņemties. Tu zini, es nemīlu, ja rokas tur klēpī saliktas.»
Neskatoties uz virsaites pārmetumiem, Ursula to dienu bija priecīga. Saruna ar Valodi un jaunekļa sirsnīga balss bija kā ar slotu aizslaucījusi projām Ursulas sēras. Asaras ir nedomāja vairs rādīties acu kaktiņos. Ta tas arī bija turpmāk. Satiekoties Valodis šad tad iebilda pa vārdam Ursulai. Abi patrieca pa teikumam. Un skaista gūstekne smaidīdama gaidīja uz nākošo vārdu apmaiņu ar stalto sēli, pa starpām uzklausīdamās viņa kokļu skaņas. Pie tam apmierināta, brīžiem pat laimīga jutās Ursula gūsteknes gaitās. Nesen tik sveša Sēlpils jaunavai sāka palikt pazīstama. Bēgt no turienes viņa tiešām ne domāt nedomāja. Tikai varas spiesta un ne bez pretošanās Ursula būtu atstājusi sēļu cietoksni Daugavas malā.
Tomēr ne jau gludi vien dienas ritēja uz. priekšu jaunajai gūsteknei. Liekas, dzīve nevar būt bez ērkšķiem nekur. Ursulai nepatikšanu cēlonis bija pret savu gribu pats labsirdīgais virsaitis Vilnis. Viņš nekādi nespēja paiet garām nevienai skaistulei, vai nu nepaplikšķinājis tai vaigus, vai nesaņēmis aiz smakra, vai nepaglaudījis galvu, vai citādi kā neizrādījis savu piekrišanu. Tālāk iet savā draudzības izrādīšanā vecais vīrs ir nedomāja. Varbūt jaunākas dienas… Bet par to jau neviens vairs necēla gaismā nekādus norēķinus. Bez tam agrako grēku mērs ari nevarēja bul nekāds lielais, jo visam jau Sēlpilī sekoja uzmanīgs acu pāris. Nekādā ziņā virsaite nebūtu pielaidusi aizskāri daudz maz nopietni savas sievas tiesības. Tomēr viņa nespeja atradināt savu viru no vaigu glaudīšanas skaistam meičām un no citiem tamlīdzīgiem sīciņiem nedarbiņiem. Virsaite pat bija jau samierinājusies ar šiem noziegumiem un bieži vien par tiem piemiedza acis un pat nebāra vainīgo. Tikai ar Ursulu tas lietas bija pavisam citādās. Nezin kādēļ svešzemes glīta gūstekne virsaitei likās draudošākā par citām skaistulēm. Varbūt tas bija sakarā ar to, ka virsaitis pats bija izvēlējies Ursulu no vesela pulciņa gūstekņu. Varbūt sākumā viņš arī bija piegriezis aizjūras mantai lielāku vērību, kā parasti to mēdza darīt. Varbūt tas tikai ta bija izlicies virsaites verojošiem skatiem. Lai nu kā, tikai lieta bija tāda, ka līdz ko vecajam virsaitim ceļā gadījās Ursula un viņš ar to pec paraduma ņēmās pajokot, kā pēc viņa dziļākās pārliecības un iesakņojušās paraduma pienācās darīt ar skaistu dabas māmuļas veidojumu, tā tūlīt virsaite to redzēja un nekavējoši ņēma priekša ar visu bardzību ne vien savu vainīgo vīru, bet arī pavisam nevainīgo gūstekni. Pirmais pie savas mūža biedres bardzības bija jau sen pieradis un par viņas gremšanos neko daudz neiztaisīja, vienkārši nelikās zinot. Turpretim Ursula ar izbailēm katrreiz redzēja virsaiša parādīšanos sava tuvuma. Tā jaunās aizjūras gūsteknes dienas aizritēja Sēlpili brīžam priekos par satikšanos un vārdu para izmaiņu ar jauno stalto Valodi, brīžam bēdās, izbailēs un pat asarās par ceļa gadīšanos vecīgajam virsaitim Vilnim un līdz ar to savienotajam pēdējā uzmanībām, kam nekavējoši sekoja greizsirdīgās virsaites asas pamācības un bargie rājieni par slinkošanu un acu nekautrīgu bolīšanu pakaļ katram viriešam, vai tas būtu vecs vai jauns.
Sevišķi nevaldāmas palika virsaites dusmas nākošās ziemas vastlāvju svinības. Sēlpilī bija diezgan kausu tukšots. Visi vīrieši smējās pienācīgi, daži varbūt pat pārmērīgi jautri. Arī pie sievietēm varēja novērot svētkiem piemērotu pacilātību. Dejas un rotaļas sasniedza augstāko sajūsmu pakāpi. Pats par sevi saprotams, ka viņās dalību ņēma arī mūžam dzīvespriecīgais Vilnis. Jau labu brīdi virsailei likās, ka viņas mūža biedrs par daudz uzkrītoši izrada savu izcilus piekrišanu Ursulai. Greizsir- digās sievietes uzmanība vēl paasinājis. Tiešam, kādās rotaļas Vilnis divas reizes no vietas izvēlējās Ursulu. Tad sekoja tāds sīkums un šads sīkums. Tomēr virsaite vēl cietās un savaldījās. Bet… tas vairs nepavisam nebija panesams. Izmantodams kādu gadījumu, Vilnis tik cieši piespieda un tik ilgi turēja sev pie krūtīm Ursulu, ka virsaites pacietība izbeidzas uz viena rāviena. Tā rāmie linu markas ūdeņi sāk gandrīz vai bangot, kad zeni iemet tur iekšā veselu čupu akmeņu un koka gabalu uz reizi.
Vel virsaitis Vilnis nepaspēja izlaist Ursulu iz savām rokam, kad jau sajuta spēcīgu rāvienu aiz pleca. Kad viņš apgriezies ieraudzīja saniknoto virsaites seju, viņa sajūsma droši vien samazinājās ta par grādiem 50. Noteiktu skaitli šeit dot nav iespējams, jo toreiz vēl nebija izgudroti ne grādi, ne viņu mērošanas daikti.
Visi pārējie vastlavju svinētāji noskatījās, kā virsaite aizveda savu viru uz saimnieku pašu galu, ārā 110 kopīgajam telpām. Sākot līksmība tā kā aprima, bet tad svētku sajūta un kausu saturs darīja savu svētīgo darbu un ne bez panākuma. Drīz atkal pils kopīgajās lielajas telpās skanēja smiekli, saucieni un dziesmas.
Turpretim virsaišu pašu galā dienas atlikušajā dala maz ko redzēja no svētku priekiem. Virsaite bija tā saniknota, kā reti kad. Tik garus bārienus, tik pamatigi pārliecinošus pierādījumus par savu nekrietnību virsaitis nebija vēl nekad dzirdējis. Kad virsaite sesto reizi sāka noskaitīt pēc kārtas visus vīra grēkus, sākot no pirmās tikšanās brīža līdz pārdzīvojamai dienai, pie tam neizlaižot ne ta vismazākā sīkumiņa, tad Vilnis noprata, ka līdz vakaram vaļā netiks un ka no svētku prieku turpināšanas jaatsakās. Lai tomēr izsistu cenu vastlavju laikam, viņš nosprieda, ka jāizguļas. Uz to pamudināja arī izdzertie kausi un labu gadu skailu piedzīvojušam kājām lik nogurdinošas dejas un trakulīgās rotaļas. Vilnis pec šī svarīgā lēmuma pieņemšanas nekavējoši uzmeklēja savu guļas vielu un, izstiepies visa dižajā garuma, drīz vien iemiga, sievas bargo runu strāvās ieaijāts. Pec vīra pirmā krāciena virsaite apklusa, piegāja gulošajam klāt, labu bridi novēroja ta ģīmja izteiksmi un, noglaudījusi aizmiguša matus, klusi noduclinaja:
«Ak, tu mans palaidņa večuks? Nu, labs jau tu tomēr esi man.»
Nākošās dienās Ursula dabūja daudz ko ciest no virsaites, kurai gūstekne neko vairs nevarēja izdarīt pa pra- tam. Tomēr visam zem zvaigznēm pienāk beigas, un pamazam beidzās ari virsaiLos sliktais garastavoklis. Šoreiz omas uzlabošanai varēja but ļoli drošs pamats, jo sievas vastlavjos saceltais tracis laikam bija atstajis stipri labojošu iespaidu uz virsaiti Vilni, ja tikai vispārīgi var būt runa par lika koka iztaisnošanu. Un virsaitis Vilnis sieviešu, saprotams tikai daiļu sieviešu, paijašanas ziņa bija stipri liks koks. To neviens pie labakas gribas neņemtos noslēpt, lai ari ka kārotu izdarīt pa prātam godājamam novada valdniekam un vecajam varonīgajam karotajam.
Vilnis grieza tagad vairāk ceļu Ursulai un bieži likās viņu nemaz neredzot. Tikai retumis, kad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka virsaite nekādi nevar noskatīties viņa nedarbiņos tikai tad… Nu, bet par to labāk nemaz, ne- vajaga runāt. Kas zina, vai kāds nevar aiznest neapdomīgi izstāstītu noslēpumu uz veļu valsti un tā vēl sagadat nepatikšanas virsaitim Vilnim pat tur. Līdz ar vīra acīm redzamo labošanos uzlabojās arī virsaites garastāvoklis. Ursulas darbi viņai atkal likās tīri kārtīgi izpildīti. Virsaites vērīgam skatam nevarēja paiet secen, ka Ursula bija tiešam lieliska strādniece un daudz ko prata veikt ar slavējamu rūpību uz visskaistāko. Tikko viņai ko ieradīja, jau ta ņēmās ap jaunuzdolo darbu ar tādu sapratu un darba prieku, ka virsaitei domās nācās izteikt atzinību skaistajai gūsteknei. Sākot virsaite bija nodomājusi pie pirmās izdevības pārdot jeb pat atdāvināt kādam Ursulu, lai pasargātu Vilni no svešas skaistules iedomātiem kārdinājumiem. Tagad, kur Vilnis arī likās nācis pie prāta, virsaite vairs negribēja laist prom no Sēlpils jauno gūstekni. Ta Ursula, pati sev nozinot, bija pagai- dam paglābta no Sēlpils atstāšanas. Arī Vilnis viņu lika puslīdz, mierā. Šīs nepatikšanas, domāt, bija izbeigušas. Ursulai prāts palika mierīgāks.
Tomēr ziemas otrā pusē gūsteknei uzbruka jaunas raizes. Sēlpilī ieradās atkal leišu bajārs Ziglaitis ar kādu desmitu savu karavīru. Leišu viesus sēji uzņēma ka parasts ar prieku un laipnību. Ursula tūlīt nojauda, ka Žīg- laitis nav bez iemesla mērojis tālo ceļu. Sēlpili saka uz kaut ko gatavoties. Vadāja pa pils pagalmu vienu zirgu, otru, trešo; strādāja pa ieroču kaltuvēm; cilāja zobenus, šķēpus, vāles. Žiglaitis ar Valodi kopa vien turējās, sprieda, kaut ko pārrunāja ar Vilni ari, 1111 drīz vien kādu ritu, labi apbruņoti, aizjāja no Sēlpils diezin uz kurieni,
Žiglaiša leišu un kādu pāris desmitu sēļu karavīru pavadībā.
Ursula saprata, ka tāds brašs jauneklis kā Valodis nevar mūžīgi mājās sēdēt. Tam bija jādodas karot, lai gūtu slavu un mantu. Tomēr jaunavai Sēlpils likās tik garlaicīga, kad tur nepiemājoja Valodis. Un iedomājoties, ka viņam apkārt lido bultas un šķēpi, vicinājās zobeni, kara cirvji un vāles, iedomājoties vien par to, Ursula zaudēja ēstgribu un miegu.
Pagāja dažas bezgalīgi garas dienas. Beidzot sirotāji atgriezās Sēlpilī. Bez vaicāšanas varēja noprast, ka viņiem nav labi veicies. Trūka divu leišu un viena sēļa, trūka dažu zirgu, divi sēļi atgriezās ievainoti. Visi bija sadrū- vuši, bēdīgi. Tikai Ursula atguva ēstgribu un miegu. Ko nozīmēja viņai kara slava, ja tikai jaunais koklētājs bi ja atkal sveiks un vesels Sēlpili! Ziglaitis nekavējoši posās uz mājām. Ursulai izdevās noklausīties, ka viņš šķiroties noteica Valodim:
«Gaidi! Pavasarī, līdz ko daudz maz nožūs ūdeņi, būšu klāt.»
«Labi,» atteica Valodis. «Vai tad tūliņ lai metam ieročus krūmos, ja reiz nepaveicās.»
Tiešām pavasari Ziglaitis bija atkal Sēlpilī ar dažiem saviem karavīriem. Atkal sakās gatavošanās, atkal Valodis pazuda ar nedaudziem sēļiem uz vairākām dienām, atkal Ursulai nācās pārciest bailes par patīkamā koklētāja likteni. Jau noskatīdamās, kā Valodis ar pārējiem karavīriem izjāj caur pils vārtiem, gūstekne noprātoja:
«Gluži lāpai dzimtenē — Vācija bruņinieki dodas no savām pilīm, lai meklētu cīņas ar citiem bruņiniekiem, lai pieredzētu dēkas, lai uzglūnētu ceļojošiem tirgotājiem un visiem pārējiem, kas kaut ko vērtīgāku pārvadā, lai p<-c izdevīga uzbrukuma atgrieztos savas pilīs ar laupījumu, ko nolikt pie kājām savām dāmām. Ak! cik galanti tas viss tur notiek. Tikai ne katru reizi viss norisinājās gludi, dažreiz…»
Ursulai ienāca prātā atmiņas par kādu gadījumu, kas bija norisinājies vēl viņas bērnībā. Divi brāļi — bruņinieki ar četriem saviem kara algādžiem jautri un priecīgi bija uzbrukuši kāda tirgotājā dārglietu pārvadātajiem, kuri devās no vienas pilsētas uz otru. Tikai laupītāju brūni-
nieki neieguva dārgās mantas karoto laupījumu, bet sakapāti un sadurstīti palika guļot mežmale, jo tirgotājs bija apbruņojies un viņa kalpi prata veikli cilāt ieročus, tā kā uzbrucējus pārspēja un padarīja nekaitīgus. Volti toreiz bruņinieku damas gaidīja savus galantos kavalierus atgriežoties mājās. Pat kraukļi neatnesa no tiem sver i e- nus. Otrreiz atkal vairāku sīku piļu iemītniekiem bija palaimējies atņemt tirgotajiem ceļā prāvas bagātības, bet divas pilsētas apvienoja savus spēkus un uzbruka laupītāju pilīm, pie kam katla grafa un otra vienkāršā bruņinieka kalnu ligzdas l ika ieņemtas un nopostītas līdz [lamātiem, un piļu īpašniekus… Ursula nodrebēja. Ja nu ar Valodi kas ļauns atgaditos. Šinī zemē, kur tagad Ursula atradas, gan nebija gluži tādas ierašas kā Vācija. Te trūka tādu laupītāju bruņinieku tiešā nozīmē. Tomēr arī te zobens vairoja viņa īpašnieka mantu, un katra varonība te stāvēja ne zemākā godā kā tur Vācijā. Ursulai kā sava laikmeta cilvēkam likās, ka tam tā pienakas būt krietnas tautas paražas un ka citādi uz tamlīdzīgām būšanām nekad un nekur nevar skatīties, ja tikai ļaudis nepaliek kādā zemē gļēvi un neuzņēmīgi. Tomēr par droši- niekiem arvien nācās baiļoties. Tamdēļ Ursula apmierinājās tikai tad, kad Valodis ar pārējiem atgriezās Sēlpili.
Šoreiz Sēlpils sirotājiem bija paveicies. Jautri dziedādami, viņi iejāja pa pils vārtiem Gūstekņu gan viņi šo- leiz neatveda, bet gan dažādas sīkākas mantas, ieročus un vairākus zirgus. Starp pēdējiem sevišķi acīs dūrās melns varens rumaks ar spīdošu spalvu. Tas dižoja vien. Pie laupījuma dalīšanas skaistais lops piekrita Valodim.
Drīz Ursula dabūja zinai visus sirojuma sīkumus. Bīskaps Alberts arvien gribēja izpatikt Polockas kņazam Vladimiram, kurami Daugavmales lībieši no vecu veciem laikiem vārda pēc bija padoti. Bīskaps Meinhards savā laika pat bija lūdzis no Polockas valdnieka atļauju nodarboties ar lībiešu kristīšanu. Alberta spēki gan bija nesalīdzināmi pārāki par Meinharda, bet no Polockas tomēr nācās izvairīties. Tamdēļ 120G. gada Rig-is valdnieks, sākdams plašāk rīkoties ar Livonijas iekarošanu, gribēja novērst Polockas iemaisīšanos lībiešu lielās. Vajadzēja kņazu Vladimiru noskaņot par labu vāciešiem. Alberts zināja, ka riteņi nečīkst ja ir pienācīgi iesmērēti. Tamdēļ viņš sūtīja abatu Teodorihu ar pavadonibu uz Polocku. Sūtniecība veda līdzi priekš kņaza Vladimira dažādas davanas, kuru skaitā redzamu vietu ieņēma varens melns jājamais zirgs. Dāvanām vajadzēja iepriecināt kņazu, un parējais piekrita Teodoriha lunkanai mēlei un saldajai balsij. Tikai cilvēks, kaut tas ari būtu pats Livonijas garīgais valdnieks, doma, bet apstākļi rit savu gaitu. Šoreiz kņazs Vladimirs pat ne redzēt nedabūja viņam novēlētas dāvanas.
Kādā skaista Daugavas līkumā omulīgais abats Teodo- rihs pēc tam dienā ne visai gara jājiena uzcēla nometni, lai atpūtinātu savas mīkstas miesas un stiprinātos ai uzkožamiem. Šie svētīgie un svarīgie darbi paveicas tīri labi. Jau Dieva vīrs bija novadījis savas gaitas līdz diendusas snaudienam, kad to uzmodināja troksnis. Vēl acis neatvēris, abats steidzīgi sagatavoja vārdus bārienam nemiera cēlajiem. Bet jau nākošā acumirkli pilnīgās garīga tēva miesas ārkārtīgi veikli uzšāvās kājas. Ka arī nē? Acis atplētis, Teodorihs bija ieraudzījis dažus soļus no sevis briesmīgu šķēpa asmini, kas acumirkli spēja izbeigt abata šis pasaules ciešanas un nogādāt viņa dvēseli tieši paradīzē.
«Ko mani pavadoņi un sargi dara, ka neglābj savu priekšnieku?» Bija pirmās Teodoriha domas pēc pilnīgas atmošanas. Bet tad viņš nokrita ceļos un, pacēlis rokas uz augšu, letgaliski sauca:
«Vareno, dižo kareivi! Novērs savas dusmas no tava kalpa. Taupi manu necienīgo dzīvību. Mūžīgais Dievs tev to atmaksās šeit laicīgi un tur mūžīgi. Arī tavi dievi visspēcības pilnība un savas neizdibināmas saprātības dziļumos atzīs tavu labo darbu attiecība uz. mani, nevarīgu vecu vīru, un atlīdzinās tev tūkstoškārtīgi par to, ka tu mani būsi žēlīgi atstājis pie dzīvības.»
Valodis lika savest visus vāciešus un viņu pavadoņus kopa nometnes vidu. Drīz Teodorihs stavēja starp saviem ļaudīm, kuri visi bija sveiki un veseli. Trūka tikai divu karavīru, kuri bija paspējuši iemukl krūmos un, atpakaļ neskatīdamies, skrēja gar Daugavu Rīgas virzienā, pie kam tie atradās jau labā gabalā. Teodorihs vēl arvienu turpinaja savu daiļrunātnību, cenzdamies pārliecināt uzbrucēju vadoņus Valodi un Ziglaiti, cik izdevīgi tiem būtu atstat dzīvu viņu, tāda Dieva kalpu, kurš var par viena pašu cilvēka apžēlošanu atmaksāt ar neaprakstāmiem dārgumiem. Sēļi un leiši tiešam likās mīkstināti. Viņi pat bija redzami jautri un smejas, jo abata milzīgais vēders tiem likās par daudz smīdinošs un pavisam neparasts. Kāds kara kalps aptaustīja šo neredzēto aizjūras daiktu ar sava šķēpa neaso galu — ar koka kātu, un smiekli atskanēja no jauna. Kaut ari ar skābu sajūtu, šoreiz citiem līdzi smējās arī Teodorihs pats. Virjš no- jauda, ka tā dārgajai dzīvībai vairs nekādas briesmas nedraud. Tiešām pēc uzbrucēju domām nebija ne kāda iemesla apkaut ienaidniekus, kuri nepretojas. Valodis un Ziglaitis apspriedās un naca pie neapšaubāma atzinuma, ka neviens no svešajiem neder par gūstekni. Drusku radās šaubas, vai abata vēders nebulu jāparāda ari Sēlijā un Lietuvā, ka kaut kas reli brīnumains un vispārīgas apskatīšanas cienīgs. Tomēr ari šis ievērības cienīgais priekšmets neatrada pienācīgu novērtējumu. Tas varētu noderēt par lieku pierādījumu baltu tautu zemam kultūras līmenim XIII gadu simteņa sākuma.
Lai kā, bet Teodorihs ar pārējiem saviem ļaudīm drīz vien bija atkal brīvi pasaules pilsoņi, jo Valodis lika tiem nekavējoši atstat nometni. Šo pavēli nenācās divreiz atkārtot, kaut arī, ta ir jau pati par sevi saprotama lieta, viss, kas bija nometne, palika turpat. Tikai nepieciešamākās drēbes, lai daudz maz apsegtu kailumu, varēja ņemt līdzi. Zirgi, ieroči, teltis, segas, nauda un viss pare- jais bija sēļu 1111 leišu likumīgs kara laupījums. Viņu vietā tapai būtu rīkojušies ari vācieši un Teodorihs pats. Vienīgi pagānus gan abats pie tās pašas reizes būtu licis apk aut.
Tikai pec krietni ilgas ārkārtīgi steidzīgas iešanas Teodorihs atguvās, ka viņš nemaz nespēj tik veikli soļot, un, samazinājis ātrumu uz pusi, ņēma izbārt savus nelaimes biedrus par mazdūšību un nespēju pat neuzsākt pretošanos noladetajiem, nekristītajiem «leišiem». Bet drīz viņš pat bārties mitējas, jo kāds no pavadoņiem aizrādīja, ka ar «leišiem» tā ka ta nebūtu galā tikuši un, ja būtu sākuši cīņu, tad droši vien visi vairs neatrastos pie mīļās veselības un spirgtuma. Varbūt pat cienījamais pa- ters Teodorihs vairs nevarētu ne soli paspert šis pasaules raudu ielejas. Abatam bija japiekrīl šiem aizrādījumiem. Viņš atminējās, cik nelabi bija juties, kad svešais karavīrs tam taustīja vēderu ar šķēpa kāta galu. Un ja nu nolādētais pagāns būtu to kruķējis ar šķēpa asmini? Brr! brrl Dievs tiešām labi dara, ko darīdams.
Visa ša notikuma to daļu, ko zināja sirotāji, dabūja dzirdei arī Ursula Sēlpili. Viņa pati nemaz neapzinājās, ka varbūt varēja brīnīties par to, ka viņa priecājās par
vāciešu zaudejumiem. Ari viņa bez smiekliem nespēja iedomāties, kā resnais abats Teodorihs, kuru viņa pali Rīga bija redzējusi, tik viegli cilāja savas smagas miesas un tik padevīgi slavināja savus sagūstītajus. Ja, Ursula, pašai nemaz nemanot, bija nepilna gada laikā tik stipri saaugusi ar Sēlpili un sēļiem, ka priecājās līdzi savai jaunajai apkārtnei pat tad, kad šos priekus izsauca vācu neveiksme. Saprotams, šādai pārmaiņai takas bija nolīdzinājis Valoža staltais stāvs. Jauneklis Ursulas acīs bija ne vien dzejisks koklētājs, bet ari bruņniecisks drošinieks un varens karavīrs, kas nekādi nepalika pakaļ pat izcilus vīriešiem, kādus bija redzējusi un pieradusi skaitīt par varoņiem bruņinieka meita sava tēvijā Vācija.
Jau agri vasaras rīta saule saka karsēt no dzidrajam debesim. Sēlpils kalpones steidza veleties Daugavas malā, jo pēc brokastīm vajadzēja doties pie siena novakšanas. Vāles rakstā cilājas uz augšu un nokrita ar sparu uz nelaimīgajiem veļas gabaliem. Gan viena gan otra mazgātāja pārtrauca darbu uz brīdi, lai pārkārtotos nākošām vāles cilāšanas posmam. Tomēr visā visumā velēšanās troksnis neaprima ne uz acumirkli. Pēkšņi iestājās klusums. Visas sievietes pārtrauca darbu. Visu viņu acis pa- versas uz upes līkumu. No turienes izpeldēja kāda prāvāka laiva un, straujo udeņu nesta, atri tuvojas veļas mazgātajam. Sakot laiva peldēja pa upes vidu, bet tad sagriezās un piestāja pie krasta taisni blakus Sēlpils strādniecēm.
Nevarēja bul šaubu, ka laiva bija nākusi no tālas svešas malas. Ari laivinieki nerunāja vietējās melēs, bet krieviski. Pie stūres sēdošais bardainis kaut ko uzsauca sievietēm. Tas laikam bija sveicinājums, bet notika saprasts vispārīgā čalošanā. Kad laivas priekšgals atsitās prot krastu, no viņas izlēca jauns kareivis un, cenzdamies nokārtot citu izkāpšanu mala, jautri izsaucās krievu valodā:
«Ak! tad tikai te ir smukas meitas!»
«Vienu otru vajadzētu paķert mums līdzi,» atsaucās kāds no laivā sēdētājiem.
«Paņemsim ari sev pilnu laivu ar tik jauku mantu,» teica trešais.
«Tikai, diezin, vai naks mums līdzi,» kads šaubījās.
«.It» nonāks ar labu, paņemsim bez prasīšanas,» nosprieda runas uzsācējs.
Visa saruna bija bez šaubām pa jokam domāta, bet ne tā to iztulkoja katla sēlpiliete, kura bērnībā bija dzīvojusi letgaļu zemē krievu pierobeža un vel tagad daudzmaz saprata krieviski. Pārbijusies viņa pavēstīja biedrenem: «Tie krievi solās raus vest projām ar varu, cik tik varēšot iesēdināt savā laiva.»
«Bēgsim! Bēgsim!» nočukstēja dažas balsis. Visas sievietes, kā izbaidēts aitu bars, metās skriešus no krasta kalnā uz pils pusi. Citai bija rokās velējamā vāle, citai kāds veļas gabals, citai rokas bija tukšas. Sakot bēgles skrēja, klusu ciezdamas, bet, kad bija paguvušas nokļūt gabaliņu no krasta piekalnē un krievu briesmas atradās jau krietni vien aiz muguras, mutes atdarījos, un sākās skaļa vaimanāšana un kliegšana: «Glābiet, glābiet! Ak, vai, vai! Glābiet!» Tas sacēla pili uztraukumu. Tur tvēra pec ieročiem. Tomēr drīzi noskaidrojās, ka krieviem nekādu ļaunu nodomu nav. Pavisam otrādi. Tos bija sūtījis Polockas kņazs Vladimirs, lai uzaicinātu virsaiti Vilni piedalīties kara pret Rīgas vāciešiem. Pats Polockas valdnieks ar lielu karaspēku uz plostiem un liellaivas atradās jau ceļā un tuvojas Sēlpilij pa straujajiem Daugavas ūdeņiem. Atbraukušajā laivā novietojas neliela priekšpulku nodaļa, kuras vadonim nācās izpildīt sevišķu uzdevumu pie Sēlpils valdnieka. Vienīgais Sēlpils zaudējums no sūtņu ierašanas pastāvēja dažos veļas gabalos, kas bija pazuduši mazgalujām. Tās bēgdamas laikam veļu bija iesviedušas ūdenī. Daugavas māmuļa tos bija uzskatījusi par ziedu sev un pievākuši savā straumē.
33
Pie visa ši gadījuma ar Polockas sūtņiem sēļi dabūja zināt abata Teodoriha tālākos piedzīvojumus. Neskatoties u/ zirgu un visu pārējo mantu zaudēšanu, uzņēmīgais garīdznieks nebija vis atgriezies uz Rīgu, bet gan turpinājis ceļu uz Polocku. Gan bez. dāvanām, bet tomēr pie ceļa mērķa Polockā, pie Vladimira, Teodorihs bija nonācis. Tikai izrādījās, ka jau priekšā atradās lībiešu vadoņu sūtņi. Lībieši vajadzības gadījumā bija atcerējušies savu atkarību no Polockas un lūdza Vladimiru, lai Las aizdzenot vāciešus iz viņu zemes atpakaļ jūra, no kurienes tie nākuši. Sūtņi stāstīja Polockā visvisādas briesmu lielas par vāciešiem, bet galvenā kārta žēlojas par to, ka bīskaps viņus par daudz apspiežot un ka viņi nespējot pa-
■ i 404
nost jaunas ticības jūgu. Vladimirs šoreiz labprāt uzklausīja sūdzības un jau bija devis rīkojumu saviem pavalstniekiem gatavoties uz karu. Kņazs sāka rīkot arī plostus un liellaivas, lai ar visiem vajadzīgiem piederumiem un nepieciešamo pārtiku pa straumi ātri varētu aizpoldē.l līdz. Rī^ai.
Teodoriha Vladimirs pieņēma lībiešu :-.ūЈņu klātbūtne un nostādīja aci pret aci vienu prot otriem. Teodorihs lūdza mieru un draudzību, bet lībieši brēca, lādēdamies, ka Rīgas vācieši mieru negribot ne arī turot.
Vladimirs, acīm redzot, nostājās lībiešu pusē, jo nolika vāciešus zem apsardzības un noliedza tiem at:; " i viņiem ierādītās mājas vietas. Te nāca darba abata Teodoriha apbrīnojama veiklība. Izrādījās, ka šis nabags, kurš visu laiku žēlojās, ka ir galīgi aplaupīts, bija mācējis noslēpt prāvu naudas zuteni no Valoža un Žiglaiši ļaužu skatiem. Ar šo savu bagātību Teodorihs uzpirka ir kadu kņaza Vladimira padoma devēju, '-r sargus. Pirmais atklāja abatam Polockas valdnieka noluku karot pret Rīgu. Otrie skalijas caur pirkstiem, kad Teodoriha ļaudis atstāja uz brītiņu savas māju vietas, apstaigādami krievu pilsētu.
Drīzi bīskapa Alberta sūtnis sameklēja kadu ubagu no Salaspils apkārtnes, kas bija aizkūlies līdz Polockai. Šo viru viņš noīrēja par veselas pus markas atlīdzību ka vēstules nonesēju bīskapam uz. Rīgu. Tā Alberts saņēma ziņu par stāvokli Polockā. Viņš atlika savu nodomāto Vācijas braucienu uz vēlāku izdevīgāku laiku un pierunāja arī daudzus svētceļotajus nebraukt tūlīt projām, bet turpināt, vēl jaunavas Marijas zemes aizstāvēšanu.
Tomēr kņazs Vladimirs bija dabūjis šo to zināt un, atsaucis abatu pie sevis, bargi noprasīja, vai Teodorihs esot nosūtījis ziņnesi uz Rīgu. Izvaicātais sabijās un atzinās. Lai gūtu laiku pārdomāšanai, Vladimirs lika aizvest Teodorihu atpakaļ uz mājas vietu. Tur pārējie sūtniecības dalībnieki drebēja un trīcēja aiz bailēm no Polockas valdnieka dusmām. Viņi ka vienā mutē ņēmās pierunāt savu priekšnieku, lai tas sākot liegties un atsaukt, to, ko jau izteicis. Arī Teodorihs bija pārbijies, bet noteica:
«Ja vārds reiz. ir jau kritis, tad viņu nav vairs iespējams saķert.»
Otrā diena kņazs Viādimi.'s ro jauna sauca pie s< 1 is Teodorihu un paziņoja tam savu lēmumu.
«Lai man nevarētu netaisnību pārmest,» viņš teica, «tad es nosūtīšu savus uzticības vīrus uz. lībiešu /.omi, kimem uzdošu uz vietas izmeklēt, kas tur vainīgs, kas nevainīgs. Tie arī pasludinās mana vārdā spriedumu par tavu kungu bīskapu Albertu. Līdz ar maniem ļaudīm tu vari atgriezties mājas.»
Kā teicis, tā Vladimirs ari izdarīja. Drī vien viņa sūtītie bija jau Koknesē. Abatam Toodoriham ļāva ceļot, tālāk uz Rīgu. Līdzi tam devās krievu garīdznieks Stefans, kuram tika uzdots uzaicināt bīskapu Albertu ierasties 30. maijā noteikta vietā pie Ogres upes, kur kņaza Vladimira pilnvarotie gribēja spriest tiesu par Rīgas valdnieku.
Pie lībiešiem un letgaļiem krievu kņaza ļaudis nekavējoši izsūtīja ziņnešus ar uzaicinājumu ierasties pilnīgi apbruņotiem tiesāšanas vietā noteiktajā diena. Letgaļi neieradās, bet lībieši gan, pie tam lielā skaitā.
Bīskaps Alberts pēc ilgas apspriešanās bija sagudrojis šādu atbildi:
«Visas zemēs ir parasts, ka sūtņi ierodas pie ta, pie kura viņi tiek sūtīti no sava valdnieka. Nekad neviens valdnieks, lai cik viņš arī padevīgs un pazemīgs nebūtu, neiet sūtņiem pretim ārpus saviem apcietinājumiem. Tamdēļ kartība prasa, lai sūtņi mūs apmeklē mūsu pašu pilsētā, kur mēs tos varam pieklajīgāk saņemt un ērtāk apsaimniekot. Nekavējaties, bet nākiet vien uz Rīgu. Laipni jūs ielūdzam. Nebaidieties ne no kā. Par piemērotu uzņemšanu mēs gādāsim. Vēl reiz laipni ielūdzam godātos viesus pie sevis.»
Tiesas dienā pie Ogres bija ieradušies tikai lībieši, vienīgie no visiem uzaicinātiem. Vāciešu nebija. Tikai divi kristīti Ikšķiles lībieši bija atsūtīti noklausīties un novērot visu, kas notiktu. Tie bija ļoti padevīgi vāciešiem, Līdzko viņi ieradās sapulces vielā, lībiešu vecajie saņēma viņus ciet un uzaicināja atteikties no vaciešicm un no kristīgās ticības. Tomēr abi reizi pēc reizes alka rtoja:
«Mēs no visas sirds esam pieķērušies jaunajai ticībai. Nekāda mocīšana mūs nespēs šķirt no kristītiem un viņu ticības. Mēs alkstam kļūt. par mocekļiem.»
Par tādu visiem pārējiem tik nesaprotamu izrunāšanos un, acīm redzot, stulbu tiepšanos pārējie lībieši neganti pārskaitās. Visu niknākie izrādījās abu kristīgo tuvākie
radinieki, jo tiem likos, ka šie viņu tuvinieki palikuši par palaidņiem un nodevējiem. Abus izlūkus sagrābā art, sasēja un nomocīja līdz nāvei. Ja vācieši buiii paklausījuši uzaicinājumam un ieradušies pie Ogres, Dievs zin, kā viņiem būtu gā jis.
Pēc tam sakās vispārīga lībiešu uzstāšanas ar ieročiem pret vāciešiem, kuriem sakot gaja slikti un nācās aprobežoties gandrīz ar Rīgu vien. Tomēr, kad prāvs skaits lībiešu izklīda un tālinakie, sevišķi toreidieši, aizgāja uz mājam, vācieši guva parsvaru. Krita Salas lībiešu galvenais vadonis Ako, lībiešu uzņēmīgais puk.inal.ajs un visa pasākuma dvēsele. Kritušā galvu nosūtīja uz Rīgu par dāvanu bīskapam Albertam, kurš, sūtītājam ierodoties, pašu laiku noturēja dievkalpošanu ar aizlūgšanu pēc uzvaras. Saņēmis asiņaino balvu, Alberts priecīgi noturēja nekavēdamies pateicības dievkalpojumu par godu tuvāko mīlestības Dievam.
Tā kā vāciešu stāvoklis tomēr bija vel apdraudēts, neskatoties uz uzvaru par Daugavmalas lībiešiem, tad Alberts lūdza palīga savu vareno sabiedroto un kaimiņu Zemgales valdnieku Viesturu. Tas, pildīdams norunu, ieradās ar 3000 karavīriem Albertam palīgā. Zemgaļi nopostīja Toroidu, ieņēma un nodedzināja Kaupo pili, no kurienes pašu Kaupo tā radinieki un nesenie pavalstnieki bija pirms tam padzinuši. Ta Viesturs paglāba savu lunkano sabiedroto bīskapu Albertu, kurš prata būt zemgaļiem draugs tik ilgi, kamēr tas pašam nāca par labu.
Viesturs ar saviem zemgaļiem aizgāja mājas. Bīskaps Alberts aizbrauca uz Vāciju, lai tur savāktu sev jaunus karotāju barus un citādi stiprinātu vācisko Livoniju. Lībieši par savām neveiksmēm atkal sūdzējās Polockas kņazam Vladimiram, lūgdami, lai viņš taču beigu beigās nāktu palīgā viņiem. Pie tam viņi atbalstīja savu lūgumu ar aizrādījumu, ka bīskapa paša nav mājās un ka Rīga vāciešiem maz spēku. Vladimirs aicinājumam šoreiz paklausīja un ar lielu skaitu krievu karavīru pašreiz, bija jau ceļa uz Rīgu, tuvodamies Sēlpilij.
Virsaitis Vilnis nosprieda, ka sēļiem jāņem dalība karā pret vāciešiem un lika steidzīgi gatavoties. Laida ūdeni laivas, stiprināja kopā plostus, izsūtīja vēstnešus pa apkārtni.
D/.īva bija Daugavas māmuļas straume pie Sēlpils. Tur garam peldēja uz jūras pusi viss Polockas kņaza Vladimira karaspēks. Viegli plosti, liellaivas-strugas, apaļi uzvelvētiem galiem, daudz mazākas ar nedaudziem airu pāriem dzenamas laivas, tīri niecīgas no viena koka slum- bra izdobtas silītes, kuras gan bija pa lielākai daļai piesietas pie plostiem un liellaivām — viss tas ņudzēja juku jukām un slīdēja garām sēļu cietoksnim. Airēs plunkšķēja, buras plandījās. Uz plostiem redzējās vienkāršo kareivju dažādās grupas, zirgi, pārlika cilvēkiem un lopiem. Parejie kareivji, sevišķi cienījamākie viri un vadoņi. pašu kņazu līdzskaitot, bija novietojušies liellaivas. Visur spīguļoja bruņas, kustējās pa gaisu šķēpu asie gali, cilājās zobeni un vairogi. No pagaidu pavardiem, kas bija ierīkoti uz peldošajiem cilvēku mitekļiem, pacēlās dūmi. Tur gatavoja ēdienu karavīriem. Atsevišķo peldošo ieriču vadītāji sasaucas viens ar otru, dodami aizrādījumus par straumes novirzieniem, apakšudens akmeņiem, sēkļiem, pagriezieniem. Kareivji dziedāja gan pa vienam, gan veseliem pulciņiem. Šad tad iezviedzas zirgs. Dažs labs jājamais lopiņš, stāvēdams uz grīdas virs plosta apaļajiem kokiem, šaubīgi un ar lielu neuzticību novēroja Daugavas straumi un kustošos drebošos pamatus zem paša kājām.
Virsaitis Vilnis ar pulciņu karavīru — sēļu stāvēja uz krasta pie savam laivām. Viņš gribēja palaist lielo vairumu krievu garam un pievienoties galam ar dažam savam laivām un sēļu karavīru daļu. Pārējiem — vairākumam vajadzēja sekot pa krastu Valoža vadībā. Sievas un meitas bija iznākušās izvadīt virsaiti un pārojos. Daža laba vēl steidzās izpušķot kara cepuri savam iecerētam tautu dēlam.
Jau krievu plosti un laivas peldēja retāk, jau virsaitis Vilnis taisījas dot rīkojumu atgrūst sēļu laivas no krasta. Viņš bija corejis, ka Vladimirs varbūt apstāsies pie Sēlpils un ka valdnieks apsveiks valdnieku, bet Polockas kņazs papeldēja garām Sēlpilij, neizbāzis ne deguna laukā no savas strūgas. Te ne visai liela krievu laivči pagriezās pie krasta. Uz viņas priekšgala dēļiem nostājas kājās kāds pusmūža vīrs, kas prata letgaļu mēlē puslīdz labi saru- nalies. Viņš paziņoja, ka ir Polockas kņaza kada lielākā karapulka vadonis, tā saucamais tūkstošnieks jeb tisjat- skijs. un velējas runāt ar augsto Sēlpils virsaiti Vilni. Pēdējam viņš apvaicājās:
«Vai tu ņemsi šoreiz dalību kara?»
«Jā. Kā redzi, taisos jau laist savas laivas ceļā.»
«Tas ir labi, ka tu paklausi pavēlei,» iesaucās klaigājošā balsi krievs. Ģīmis tam bija sarkans. Viņš bija stipri piedzēries un šūpojās vien uz ka jum, tā kā viegli varēja i/velties no laivas pāri tās malai un iekrist ūdenī. Ari laivas dibenā atskanēja piedzērušu balsis un saucieni.
«Kas par pavēlēm?» brīnījās virsaitis Vilnis.
«Nu, jā, pavēles,» atkārtoja krievu karavadonis. «Tas ir labi, ka tu neesi tik stūrgalvīgs, ka Jersikas Visvaldis. Horošo! Horošol»
«Kā? Vai tad Jersikas virsaitis nepiedalās kara!» Brīnījās Vilnis, nospriedis, ka nav ko piegriezt vērību piedzēruša cilvēka muldēšanai un nepieklājībai pienācīgas cienības nepa rādīšanai no svešo puses Sēlpils virsaitim
«Nē, draudziņ! Jersikas kņazs palika ar saviem vīriem mājas. Tie grib tupēt ar sievām aizkrāsnē,» nosmējās krievs.
«Kādēļ Visvaldis tā dara?» vaicaja Vilnis.
«Ej nu un paprasi, brāļuk, viņam,» skanēja atbilde. «Tikai, vai tu nezini neko teikt par Kokneses kņazu Vja- čoslavu? Vai viņš taisās līdzi mums kara?»
«Ka lai es to zinu? To jau Polockā vajadzēja labāk zināt no pašu sarunu vedējiem. Man liekas, ka Vjačo- kam būtu jākaro.»
«Būtu jau gan,» bez vajadzības smējās krievs. «Tikai man liekas, ka viņš nekaros.»
«Kamdēļ tu tā spriedi?»
«Es tev, drauģel, pateikšu, kā pie mums Polockā runā par Vjačeku. Tāds vīrs ka Vjačeks neko neprot izdarīt bez viltus un nepiekrāpis abas puses. Viņš arī tagad droši vien priecātos, ja ir mes, ir Rīgas vācu plukatas vieni otrus apkautu līdz pēdējam vīram. Tā kā viņš saprot, ka par to nevar būt ne runa, tad koknesietis droši vien nogaidīs, kurš uzvarēs, lai pēc tam piesmērētos tam klāt. Tikai mums viņš nebūs vajadzīgs, kad būsim Rīgu nosvilinājuši un turienes lateiņu popus apkāvuši. Patiesību sakot, mūsu kņazam pašam ir tik liels karaspēks, ka neviena palīga mums nevajaga. Ja! nevajaga ne tevis, ne Vjačeka, ne Visvalža. Tikai ta nu pieklājas, ka meslu maksātājiem jāiet arvien palīgā savam virskungam. Man ari likts lev paziņot, ka uz kara laupījuma daļu tu lai ir nedomājot, cerēt, jo tev ka Polockas apakšniekam tāpat jāiet karā, kad tevi sauc.»
«Kas es jums par apakšnieku!» pārskaities sauca virsaitis Vilnis. «Vai Sēlpils kādreiz, ir maksājusi meslus Polockā i? Nekad un nevienam. Sēlpils virsaiši var iet palīgā draugam, bet paklausīt pavēlēm ir nedoma.»
«Visi svētie! Ak, tu čorls!» teica krievs. «Kāds tu dusmīgs! Tāds pāls kā Jersikas Visvaldis. 'Tas art gandrīz lika mani sasiet un mest aiz restēm pagraba.»
«Pelnījis laikam arī biji,» nosprieda Vilnis. «Tagad es saprotu, kamdēļ Visvaldis atteicas iet kopa ar tavu kņazu Vladimiru kara gaitās. Tu viņu arī nosauci par Polockas pavalstnieku un meslu maksātāju »
«Ko tad gan es šam citu būtu teicis?» brīnījās krievs.
<Tikai ne Sēlpils, ne Jersika, pat arī ne Koknese nav jums meslu maksātājas. Pat Vjačeks ir pats savs kungs; kaut arī ta senči cēlušies no Polockas kņaziem. Arī no letgaļiem varbūt gan kāds novads gar pierobežu jums klausa, bet citur varat pasvilpot. Vai kāds letgalis jums paklausīja un ieradās pie Ogres, kad jusu kņaza vīri tos lugšus lūdza? Neviens pats. Un tu man te nekaunies mani pašu saukt par tava kņaza meslu maksataju. Neviens sēlis neies jums palīga. Tu pats taisies kā tiec projām! Citādi tev vēl var slikti klāties. Ko ar tevi nav izdarījis Jersikas Visvaldis, to tīri viegli vēl varu paspēt es.»
Krievu laiva ātri attālinājās no krasta. Tikai no upes vidus atskanēja vēl sauciens:
«Piesargies! Kad nāksim atpakaļ, nodedzināsim arī tavu pili. Tai var uzbrukt tads pats liktenis, kāds paredzams Rīgai.»
«Nāciet vien!» skanēja no krasta atbilde. «Gan mums būs a tliku likām diezgan bultu un šķēpu, ko jūs uzcienāt. Varēsiet atkost zobus pret pils vaļņiem.»
Saniknotais virsaitis Vilnis palika ar saviem karavīriem mājās un gaidīja krievus atgriežamies. Tiešām tie drīz a;ī devās uz mājām ar aplauztiem ragiem un nokārtiem deguniem gan ne kā sakautie, bet arī ne ka uzvarētāji, gan ne iznicināti, bet cietuši prāvus un jutamus zaudējumus.
Polockas Vladimirs uzbruka Ikšķiles pilij, bet viņam nebija nekādu cietokšņa apsēžamo mašīnu. Akmeņu sviešanas rīkus krievi nepazina. Ikšķiles pili atradās vācieši, gan ne lielā skaitā, bel apgādāti ar akrnoņa sviedēm. Akmeņi sāka birt uz polockiešiem un vairākus no tiem ievainoja un notrieca zeme. Vladimirs atmeta ar roku Ikšķilei un devās uz Salaspili, kuru ieslēdza no visām pu
sēm. Tagad lībieši vairs nelurejas tik vienprātīgi visi kopā pret vāciešiem kā nesen. Lielākā daļa domāja prātīgāki darot, ja vairs nemaz neiejauktos karā, un bēga no krieviem uz mežu biezokņiem. Daži salasījās pie vāciešiem. Salaspili, kas nesen bija atradusies lībiešu vienu pašu rokās, tagad pēc nesenas lībiešu sakaušanas, uzturējās ari vācieši. Akmeņu sviedes arī šeit saka dragāt uzbrūkošos krievus. Krievi lietoja stopus un viņu bultas ķēra dažu labu pils aizstāvi. Vairākas dienas ap Salaspils vaļņiem norisinājās cīņas, kurās daudzus krievus ievainoja un nogalināja. Pili ieņemt neveicās.
Tagad kņazs Vladimirs izsūtīja vēstnešus pie lībiešiem toreidiešiem un letgaļiem, uzaicinādams visus nakt palīgā pret vāciešiem. Toreidieši nekavējoši ieradās. Viņiem uzdeva piegādāt pilij klāt malku, lai to vēlāk aizdedzinātu un tā uguns pārsviestos ari mūriem pāri. Pie šī darba daudzi krita no pils aizstāvju bultām. Salaspili atradas tikai neliels skaits vāciešu. Pārējie pils aizstāvji bija lībieši, kuriem vāci novarēja sevišķi uzticēties. Tamdēļ vācu karavīri dienu un nakti sēdēja uz apcietinājumiem un, baidīdamies no lībiešu nodevības, sarga ja pili no draugiem iekšpusē un no naidniekiem ārpusē. Lībieši jau uzsāka sarunas ar kņazu Vladimiru, kā veiklāk ar viltu sagūstīt vāciešus un nodot krievu rokas. Ja karš būtu ilgāk vilcies, tad ne Salaspils, ne arī pati Rīga nebūtu spējusi aizstāvēties, jo vāciešiem bija par maz karavīru. Par ciņu klajā laukā nevarēja pat būt ne runa. Rīgas apcietinājumi ari vēl nebija pabeigti.
Vienpadsmit dienas Polockas kņazs Vladimirs apsēda niecīgo Salaspili un nespēja ar visiem saviem daudzajiem karavīriem ieņemt diezgan vājo apcietinājumu. Labs skaits krievu bija krituši un ievainoti. Vladimirs zaudēja pašpaļāvību, sāka šaubīties un devās ar kaunu savās laivās atpakaļ uz mājām, nekā nepanācis, ar savu steidzibu nepaguvis izmantot lībiešu pusē jau radušos nodevības nodomu. Klusēdami, bez dziesmām vilkās polockieši garam Sēlpilij. Par uzbrukšanu un karošanu Vladimirs ir nedomāja. Pietika ar neveiksmēm pie Salaspils, ko vēl domāt par Sēlpili.
Alkal nemanot pagāja gads. Sēlpili nekas sevišķs neatgadījās. Uz. Līgo svētkiem vasaras vidū ieradās pie sē-
ļiem ciemiņi no Lietuvas, tarp tiem bija arī bajārs 2ig- laitis. Svētki ritēja ārkārtīgi jautri. Dziesmas, dejas, rotaļas sekoja viena otrai. Tuvās birzes malā, vakaram iesl.a- jolies, ap ugunskuriem trakoja jauni un veci. Arī Ursula atradas līgotāju skaitā. Tā viņa jau bija saradusi ar sēļu parašām un dzīvi. Tikai šovakar vācu gūstekne nejutās sevišķi omulīgi, jo tai visur uzmācīgi sekoja Žiglaitis. Tamdēļ Ursula turējās ciešāk pie lielā bara, kas pulcējās ap pašu virsaiti. Vilnis līgo svētkos bija ārkārtīgi jautrs un ne tikai vien ļāvās sievietēm un jaunavām ievilkt sevi visas spēlēs, bet ari pats izradīja visur uzņēmību iaulro trakulību sarīkošana.
Ar virsaiti ne katru dienu izdodas iet rotaļas. Tamdēļ viens sievu un jaunavu pulciņš pēc otra ieriņķoja Vilni, apdziedāja to, slavinot viņa kara gājienus un citu rīcību.
Dienas gaismas atliekas nodzisa. Nakts pūlējas sabiezināt tumsu. Līgošana pārcēlās no birztalas uz pils pagalmu, Jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi. Visam baram pa vidu vēl arvienu jaucas pats virsaitis. Miestiņš arī darīja savu darbu ne bez panākumiem. Izlietodams kādas rotaļas paņēmienus, Vilnis ņēmās ar glītāko meiču skupstīšanu pēc kārtas. Jau ar vairākām viņš bija izvedis galā šo nopietno darbu. Sievietes spiedza, puslīdz pretojas, puslīdz pieļāvās veca vira skūpstiem. Te Vilnis ieraudzīja Ursulu. Ari 1ās kārta bija pienākusi. Cieši saķēris gūstekni, virsaitis pūlējas lo noskūpstīt. Ursula pārsteigta ķepurojās pretim. Visapkārt skanēja jautri smiekli un saucieni. Te visi apklusa. Rokas iespiedusi sānos, vīram blakus nostājās virsaite. Viņu taisni šai bridi nelaimīga sagadīšanās uzveda uz skal.uves. Dusmīgi saraukusi pieri, virsaite sauca:
«Ak, tad šitāds tu man esi! tiešām labs virs! To nu gan es no tevis negaidīju. Vai tad tev kauna nemaz nav? Un virsaitis! Ak, kas virsaišatn par godu ķerstīties un skūpstīties ar kalponi, pie tam vēl ar verdzeni no svešas zemes. Bet tu meitentiņ! Gan es tev paradīšu krist uz vītušiem ir jauniem, ir veciem. Tu man drīz vien padziedāsi citu dziesmiņu. Tu . ..»
«Bet es jau neko …» taisnojās Ursula.
«Ak, tu neko? Palūko vien! Pati tīrā nevainība. Šī neko. Viss tas tev neesot nekas. Saki, kas tad gan priekš tevis ir kas?»
«Es jau nemaz, neesmu vainīga,» raudulīgi noskanēja Ursulas balsiiņa.
«Esi gan vainīga un stipri vien vainīga. Ko tu viļini .sev klāt visus vīriešus! No tevis jau nevienam ūsainim un bārdainim nav miera ne acumirkli. Na! Šoreiz bez soda es tevi nepalaidīšu. Rītu pat es tevi saprecinašu, aizdošu par sievu uz pašu attālāko novada galu iebūvietim Vījupam. Jeb varbūt tev sirmais Sēļmalis labāk palīk. Tu jau krīti uz večukiem. Labi! Dabūsi Sēļmali.»
Kad virsaišu pāris drīz vien pēc tam nozuda no pils pagalma, tur jautrība atjaunojas. Tikai Ursula bija satriekta. Ja nu virsaite izpilda savus draudus? Vecais Sēļmalis, Valoz.a uzticams karakalps, pastāvīgs nākoša virsaiša pavadonis visās viņa kara gaitās, gan diezin vai būs piedabūjams pie precēšanās ar Ursulu. Bet iebūvietis Vijups? Ak, Dievs! Projām no šejienes uz. būdu mežmalā! Ursula pie domām vien par šādu nepelnītu sodu nespēja asaras valdīt. Viņa sakoda zobus, lai nesāktu skaļi šņukstēt.
Te gūsteknei pienāca klāt. bajars Žiglaitis. Viņš ņēmās ar Ursulas mierināšanu, kā vien prazdams. Viņa runas bija mīļas, ja pat varbūt par daudz sirsnīgas priekš precēta vīrieša. Nu, laikam Līgo vakara sajūsma tur bija vainīga. Tomēr Žiglaitis nemaz vairs neatstaja Ursulu vienu. Visu laiku viņš tai sekoja. Beidzot bajārs saka taujāt, vai Ursula negribētu sekot viņam uz Lietuvu. Tur neviens lai neuzbāztos ar sodu draudiem. Ursula neuzņēma šadas runas nopietni. Viņai likās, ka leišu bajars iztukšojis par daudz kausu stiprā miestiņa un saldā medus. Tomēr vaļā tikt no Ziglaiša gūsteknei to vakaru agrāk neizdevās, ka tikai tad, kad viņa aizgāja pie miera. Ja pec virsaites bāršanas Ursulai vel būtu pieejama līksmošanās ēna tanī vakarā, tad to galīgi sabojāja Ziglaiša uzmākšanās un, likās, nenozīmīga pļāpāšana.
Vēl otrs cilvēks bija līgotāju barā, kas sašuta arvien vairāk un vairāk par bajāru Žiglaiti. Tas bija Valodis. Viņš bija dzirdējis virsaites draudus, redzēja, ka Ursul i bēdājās un, juzdams līdzcietību pret jauno gūstekni, gribēja pēdējai izteikt dažus mierināšanas vārdus, bet Žiglaitis visu laiku maisījās pa vielu. Gan Valodis jau pāri reizes pat uzsāka runāt, bet bajars to mūžīgi pārtrauca jau pie otra vārda, la ka Valodis beidzot sašutumā atgāja pie malas. Visu pārējo vakara daļu viņš juta pret savu cīņu un sirojumu biedri ta kā naidu, kas arvien pieauga.
Līdzko otra dienā Valodis ieraudzīja Ursulu, viņš tai piegāja klāt un mierinādams teica:
«Nebēdā tik daudz. Gan jau viss bus labi. Cildenā virsaite par tavu izprecināšanu izrunājās tikai dusmās. Neviens jau tevi ar varu nespiedīs pie veca jeb nemīļota vira. Par Sēļmali jau var tikai pa jokam la runāt. Bez tam, ja jau tiešām kas ļauns tev draudētu, es aizrunāšu par l.evi, un viss nokārtosies uz iabāko. Tamdēļ neraudi vairs, nebojā ačteles.»
Dzirdot Valoža līdzjūtīgos vārdus, Ursula pasmaidīja. Saraudātas acīs iegailējos prieks. Ģīmīlis noskaidrojās. Lielus laiku bija nomainījušas saulainas debesis.
Arī Žiglaitis otrā dienā vel turpināja pulēs izradīt līdz jutību Ursulai. Viņš meklēja gadījumu pēc gadī juma ar jaunavu izmainīt pa vārdiņam. Valodis to redzēja, un nezin kamdēļ, arvien vairāk un vairāk sašuta pret ciemiņu no Lietuvas. Attiecības abu cīņu biedru starpā bija tik vēsas, ka Žiglaitis drīz vien jutās spiests atstāt Sēlpili un atgriezties mājās uz Lietuvu. Pec tam kā par brīnumu Valodim tīri bieži iznāca krustot Ursulas gaitu ceļus, apmainīties ar to pa vārdiņam jeb smaidam un izteikt gūsteknei kadu joku jeb ķircinājumu.
Visu to redzēja virsaites vērīgas acis. Viņa gan vairs netaisījās Ursulu izprecināt kādam tepat Sēlpili, bet bija galīgi nolēmusi aizgadāt vācu gūstekni projām no mājās, projām no savas apkārtnes. Žēl gan bija pazaudēt tik labu darbinieci. Tomēr tur nevarēja neko darīt. Ja citādi nevarēs, virsaite pat atdāvinās Ursulu kādam, bet Sēlpili viņu neatstās. Jānogaida tikai izdevīgs gadījums. Citādi pēc virsaites domām ir veci, ir jauni vīrieši zaudēs galīgi pratu. Patiesībā tik trakas tās lietas nemaz nebija. Virsaite redzēja vienīgi savus tuviniekus un no tiem, kā tai likās, ir vecais virsaitis Vilnis, ir ta jaunais brāļa dēls Valodis bija sapinušies jau sen veikli izmestajos Ursulas tiklos.
«Kas tai meitenei ir par pievilkšanas vārdiem un līdzekļiem?» virsaite prātoja. «Tīrā burve. Citādi nemaz nevar būt. Tā sava zemē bus iemācījusies kādus pesteļus. Pat Žiglaitis, precējies cilvēks, acis vien blisina uz to.»
Virsaite bija novērojusi, ka arī leišu bajāram Ursula patīk, un nosprieda izmantot šo apstakli, lai pārdotu gūstekni uz leišiem. Galu gala atdāvināt Ursulu virsaite tomēr negribēja labprāt, jo tāda laba strādniece bija kaut
ko vērts un tik gādīga un kārtīga saimniece kā virsaile taču nespēja šādu mantu vienkārši aizsviest projām.
Uz vasaras beigām Žiglaitis no jauna ieradās Sēlpili. Viņš aicinaja Valodi doties kādā sirojumā, bet arvien kareiviskais sēļu jauneklis šoreiz neizrādīja ne mazakas gribas sekot uzaicinājumam. Pats Žiglaitis tagad kā par brīnumu likās Valodim nepanesams, kaut gan agrāk jaunais sēlis arvienu bija priecājies par leišu bajāra parādīšanos Sēlpilī. Zigiaitis lipa klat Ursulai, traucēja gūstekni pie darbiem. Par to dusmojās Valodis, bet ne virsaite. Tā ar prieku novēroja leišu viesa aizraušanos un gaidīja, kad bajārs piedāvāsies atpirkt vācu gūstekni. Virsaite jau bija nolēmusi, ka piedāvās Ursulu Žiglaitim, ja tas vilcināsies. Tomēr galu gala pati sarunas uzsākt viņa labprāt negribēja, jo tad jau Zigiaitis redzētu, ka Sēlpili labprat grib Ursulu pārdot un solītu mazāk. Kamēr virsaite šaubījās, Žiglaitis atvadījās un aizjāja uz Lietuvu. Tiešam viņa daudzās ciemošanās Sēlpili sāka paliki, par garām un iznaca par biežam. Pie tam sirošanas aii nekādās pēdējā laika nenotika, tātad viss bija bez nopietna mērķa un vajadzības. Var ari būt, ka bajāra viesošanos saīsināja ārkārtīgi auksta un pat nedraudzīgā Valoža izturēšanās pret agrāk tik labi ieredzēto kara biedru.
Pēc Ziglaiša aizjašanas virsaite ar nepatikšanu no jauna novēroja, ka Valodis arvien vairāk un vairāk piegriež vērību Ursulai. Abu sarunas palika garākas; notika tās arvienu biežāk un biežāk. Triecot abi smejas tik sirsnīgi un jautri. Ursulai acis mirdzēja vien, kad viņa kur ieraudzīja Valodi. Viņa kokles skaņas jaunā gūstekne laikam sadzirdētu otrā pasaules malā.
Atnaca rudens. Vēl gan nebija klāt slapjais, vēsais dubļu laiks, aukstās ziemas sakuma ievadītājs, bet dabā vē! rotājās saulainās zeltīlo lapu krišanas dienas vasaras turpinājums un noslēgums.
Kādu dienu negaidot Sēlpilī atkal ieradās bajārs Žiglaitis. Viņš atjāja viens un pastāstīja, ka sieva tam nesen mirusi, dāvinādama dzīvību mazam brēkulim. Tomēr bēdīgais notikums ne sevišķi sagrauza bajāru. Brīžiem viņš pat bija diezgan jautrs un likās apmierināts ar savu likteni. Tūlīt ierašanas dienā viņš griezās pie virsaišu pāra ar pieprasījumu pārdot tam Ursulu. Vilnis gan sākuma
gribēja uzstāties pret gūsteknes pārdošanu. Meitene esot laba strādniece, veikla darbu darītāja. Tamdēļ tā esot nevien noderīga, bet pat vajadzīga pilī. Tomēr virsaite bija citās domās, un Vilnim nekas neatlika pari ka vienīgi piekāpšanās. Virsaite vīram strupi, noteikti ka ar cirvi cirzdama, noprasīja:
«Ak, tad sirds tev deg gan uz ķerstīšanos ar to aizjūras skuķi? Prot gan tas meitens vīriešus sakurināt. Pat tads vecs prauls ka tu sāk liesmot. Bet ne jau tevis dēļ es esmu noraizējusies. Neieņem nemaz tādas domas sev galva. Man rup Valodis. Ne jau tu esi vajadzīgs tai meitenei, bet viņš. Uz Valodi tā acis bola. Pēc tā viņa izmet savus tiklus. Tam viņa mūžīgi gadās ceļa, un lidz ko ierauga viņu, ta pašai acis dzirksta vien ka vilkatim, pamanot jēru baru. Un Valodis ari… Bet ko tur tik daudz triekt! Manas pašas dēli nestaigā vairs saulītes gaisma. Valodis man tagad kā pašas bērns. Es jau ari tam esmu audžu māte. Ka mazs bārenītis pec kopīga apvienotu igauņu un krievu iebrukuma viņš man palika uz rokām. Kas tad lai par viņu rūpējas, ja es to nedarīšu? Viņš jaunības trakulībā var vel ieēst, i es tanī svešniecē. Ko tad? Ka tev patiks, kad tavs mantinieks apprecēs verdzeni? Vai tas nāktu par godu visai mūsu ģimenei? Jauki izskatīsies, kad nākošam Sēlpils virsaitim par sievu bus diezin kāda aizjūras klaidone. Viņš pats, ticis par novada valdnieku, aiz kauna nezinās, ko ar tādu sievu iesākt, un domās pārmetīs vēl mums, ka neesam viņu tagad pratuši izsargāt no vieglprātīgā soļa. Nē! Es jau neesmu tik īsredzīga kā tu, kas tālāk par savu deguna galu neko nevar saskatīt. Es tikai nezināju, kur likt vācieti. Žiglaitis arī viņa ieēdies. Lai ņem, bet lai labi samaksā.»
Tiešam virsaite nemaz neizrādīja Ziglailim savu prieku par piedāvājumu pirkt Ursulu. Pirmā sarunā tā neka ne- bija atbildējusi bajāram. Tad viņa labi pārlika, kā rīkoties, lai labāk izmantotu iekaisuša viesa stulbumu, kā virsaite domās dēvēja Ziglaiša dziņu pec Ursulas. Labai nama mātei jau vajadzēja rūpēties par savas ģimenes mantas pieaugšanu un kopa vākšanu. Virsaite arī katrā ziņā gribēja būt laba nama māte, un pēc apkārtnes ieskatiem tāda viņa arī tiešam bija. Tamdēļ virsaite ņēmās kairināt jau tā iekarsušo bajāru. Kaut arī pati karsti velējās aizlaist Ursulu drīzāk projām no pils un kaut arī nebūtu palaidusi nekādu gadījumu garām atsvabināties no mājas mieru apdraudošas gūsteknes, tomēr Ziglailim viiia rādīja, ka ne labprāt nāk pretim viņa piedāvājumam. Brīžiem virsaite pat izmeta pa teikumam, ka laikam gilu gala nemaz nevarešot laist darbīgo gūstekni projām. Tā sarunas ievilkās. Virsaite prasīja par daudz dārgu cenu. Gan Žiglaitis piedāvāja par Ursulu lielisku pirkšanas maksu, bet tik pārmērīgi maksāt jau nebija iespējams. Bez tam ari viņš saprata, ka bez kaulēšanās jau nevar neka laba nopirkt. Kad sarunas draudēja izjukt, virsaite prata r.o jauna uzkurināt savu viesi, vai nu sameklēdama gadījumu, kā aizvest baja.ru uz maltuvi, kur strādāja tanī brīdī gūstekne-vāciete, vai arī pēdējo atsaukdama uz pils telpām un likdama lai tur kaut ko rīkot pircēja acu priekša. Ursula lūkodamies, Žiglaitis iedegas vairāk un vairāk. Līuz ar to pieauga arī maksas piedāvājums. Tā tas vilkās dienas astoņos. Beidzot liela apnika arī virsai- tei. Viņa. tagad zināja augstāko maksu, kadu bija iespējams d ibut 110 Ziglaiša. Tālāk vilcināties nebi ja vairs pamata. Tamdēļ virsaite griezās pie sava viesa ar aiz rādi jumu:
«Klausies, mīļo bajar! Tu jau mums esi mīļš un ieredzēts viesis, bet kairs mazs bērns jau saprot, ka tādā darba laikā ka lagad, kairam kārtīgam cilvēkam jārīkojas pa mājām. Arī tev, ka dzird, esot liela un bagata saimniecība. Ja tur tagad nav paša kunga acu klāt, tad tu droši vien ar katru dienu zaudē daudz vairāk, neka vari cerēt izkaulēt no mums cenas nolaidumu par Ursulu. Mēs jau to meiteni nemaz nedomājam pārdot. Tikai tev ka mīļam, vecam draugam… Ja nu tu tiešām gribi, lai viņa tūlīt nāk tavās rokās, tad soli kārtīgu cenu un ņem to projām.»
Žigliiitim asinis saskrēja galvā un viņš bez apdomāšana:; pacēla pirkšanas cenu tik augsti, kā virsaite nem iz nebija cerejusi. Viņa vairs nevilcinājās, bet svinīgi sadeva rokas ar bajāru. Maksājumu tūlīt nokārtoja. Žiglaitis laistījās no priekiem. Viņš nemaz vairs nevēlējās uzturēties viesmīlīgajā Sēlpilī, bet nekavējoši gribēja doties mājās.
Ursula mīcīja mīklu maizes cepšanai un pa starpām klausījos uz. kokles skaņām, kas no vārtu torņa augšas atlidoja līdz gūsteknes ausīm, Valodis šodien bija mājos, un viņš jau bija pret to tik laipns uu sirsnīgs. UrsuLi jutās laimīga. Viņa neko vairāk nevelejas. Tikai zināt, ka viņš ir tuvumā, tikai šad tad redzei lallo jaunekli, dzirdei la balsi, klausīties viņa kokles saldajos skaņas.
Svešā Sēlpils Ursulai bija palikusi mīļa un tuva. Grūtais darbs te viņu vairs nemaz nebaidīja. Šķirties no šejienes, neredzē! vairs staltā dziesminieka, nedzirdēt vairs viņa kokļu skaņas… Ja, kas tad par to maz varēja runāt vai domāt?
Kad Ursulu pasauca pie virsaites, gūstekne vēl nemaz nenojauda, kas viņu gaida. I/dzirdusi ļauno ziņu, viņa la apmulsa, ka sākumā nemaz nesaprata visu nelaimes bezgalību. Kad Žiglaitis to satvēra pie rokas un gribēja vest projām, Ursula atguvās un sāka vaimanāt. Tad viņa nokrita pie kājām virsaitei un ņēmās to lūgt, lai neatdodot viņu prom uz svešumu. Jā, Sēlpils vairs nebija jaunavai sveša.
Virsaite pēc dabas nebija cietsirdīga. Viņai no sirds palika gūsteknes žēl. Tad viņa atminējās, kādēļ Ursula bija jāgādā projām no mājām, un saprata, ka citādi nemaz nevar rikolies, kā pati ir darījusi. Bez tam līgums bija noslēgts, rokas sadotas, maksa saņemta. Ursula jau piederēja Žiglaitim. Neviens tur nekā nevarēja vairs grozīt.
Kad Žiglaitis sēdināja Ursulu zirgā, gūstekne izmisumā saka pretoties. Viņa kliedza, spārdījās, sila, cik spēdama, pat koda, ta kā nabaga bajārs uz bridi bija gandrīz pieveikts. Tad jaunais leitis nosprieda rīkoties vīrišķīgi. Nekas neatlika pāri, kā sasiet mīļo ieguvumu. To jau nevarēja vairs atstāt Sēlpilī. Gan jau Lietuva plašajā bajāra dzīvē, viņa sētā, skaistulei pāries katra iegriba trakot. Tagad tikai steidzīgāk projām no šejienes.
Atri Žiglaitis sasēja savam kārotam ieguvumam rokas. Neatlika nekas cits, ka to pašu darīt ar kājām. Drīzi Ursula atradas jātnieka priekšā uz zirga. Bezspēcīga un nevarīga viņa gulēja stiprajas jaunā bajāra rokās.
Jātnieks steidzīgi atvadījās no virsaiša pāra un devās uz vārtu pusi. Otrais zirgs, piesiets garā pavadā pie iepriekšēja segliem, sekoja pirmajam. Tas bija apkrauts ar ceļa vajadzību lietām un citam mantam. Varēja viņš arī noderēt jāšanai otram jātniekam, sadalot tāda gadījumā mantas uz abiem zirgiem.
Kad Žiglaitis jāja cauri pils vārtiem, tur stāvēja Valodis. Uztraukumā gūstekne nemaz neievēroja, cik bals bija jauneklis. Ursula savā izmisuma tikai paspēja iesaukties:
«Valodi! mīļais, labais Valodi! Glāb mani! Glāb jel mani! Glāb, glāb!»
Zigiaitis saskubināja zirgu. Uzceļamais tilts jau nodunēja un palika aizmugurē. Zirgi steigā devas lejā no pilskalna. Zigiaitis tos nemitīgi skubināja. Drīzi Sēlpils bija tālu, un atstatums no viņas ar katru laika sprīdīti palielinājās. Ar katru acumirkli Ursula attālinājās no vietām, kur grūtā darbā, bet arī sirds siltumā bija pārlaidusi divus pēdējos mūža gadus. Kas viņu sagaidīja jaunajā svešnie- ciba?
Valodis dūres vien vīstīja, kad dzirdēja, ka Ursula pretojas savai aizvešanai. Vairākas reizes viņš gribēja gāzties virsu Ziglaitim. Paris reizes viņš pat jau paspēra soli uz to pusi, tomēr laikā savaldījās. Ka lai viņš, virsaiša brāļa dēls, uzbruktu pašu pilī virsaiša viesim? Un par ko? Ursula jau bija no Žiglaiša iegula kārtīga, likumīga, un galvenais miermīlīgi draudzīga ceļa. Kādu kaunu gan izpelnītos tas, kurš, lauzdams viesmīlības pamatjēdzienus, raudzītu aplaupīt jauno leišu bajāru pašā Sēlpilī?
Tomēr pat šas jau ar zīdaiņa pienu iesūktās pārliec i- bas aptumšojās Valodim, kad Ursula, garām traucot, sauca pēc glābiņā. Valodis jau tvēra pie kreisajiem sāniem. Par laimi viņš nebija apbruņojies. Citādi nākošais virsaitis būtu aptraipījis savu roku ar negodīgi izlietam asinīm.
Ka akmenī pārvērties, Valodis noskatījās Ursulai pakaļ. Šausmīgs ledains sastingums pārņēma jaunekli. Viņš viz reizi saprata, cik mīļa tam ir tapusi jaunā gūstekne. Bez viņas tukša izlikās staltā Sēlpils. Ka viņš te lai dzīvo, kad zinās, ka Ursula, šī smaidoša, viņam dārgā jaunava, mokas kaut kur svešumā? Un ka viņa vēlējās te palikt! Kā viņa lūdza Valodi pēc palīdzības!
Zigiaitis jāja ātri. Lauki un pļavas bija aiz muguras. Jau ilgāku laiku šaurā teka vijās starp mūžameža kokiem. Zirgi bija nokusuši. Tiem nācās dot atpulu. Bajars saka izmeklēt piemērotu vietu. Te priekšā pavērās klaju- minš nelielas upītes malā. Zirgi apstājās. Žiglaitis smaidīdams aplūkoja savu gūstekni. Cik viņa skaista!
«Nu, manu milulīl!» bajārs laipni teica. «Vai tu būsi beidzot prātīga palikusi? Te mums drusku jāatpūšas, jāuzkož, lai līdz tumsai paspētu nojāt vel krietnu gabalu. Tā dnzak tiksim mājās. Tur tu man būsi mīļa, laba sieviņa, kā jau pieklājas. Ba jā i ienes gods nav zemē metams.
No pirmo reizi ari Lietuvas dēli pārved sev kara gailas iegūtas mūža biedrenes. Ne tu pirmā, ne pēdējā. Visur tā dara, kur vien prot zobenus cilāt. Tov virves spiež rociņas un kājiņas? Es jau tevi atbrīvotu, pavisam atraisītu vaļā visas saites, ja tik tu man būtu prātīgākā un labiņa. Nu kājiņas gan es tev atsiešu kaut uz bridi.»
Bajārs taustīja virvju saišķus, ar labpatiku pie tam pieskārdamies jaunavai. Smaidīdams viņš sāka glaudīt tās vaigus un plecus. Tad Žiglaitis aprāvās un devās apkopt zirgus. Nogurušos lopiņus viņš piesēja tā, ka tie varēja ēst zāli. Beidzis zirgu nokārtošanu, bajārs atgriezās pie Ursulas, apgādājies ar ēdamo priekš abiem. Viņš nosēdās mīkstajā sūnā, blakus noguldītajai gūsteknei un ēda pats, bet raudzīja arī bāzt Ursulai mutē pa gardākam kumosam. Tikai šī, zobus sakodusi, pretojās barošanai. Viņa bija nolēmusi neko neēst un nomirt badā, lai tā izglābtos no sava neapskaužamā likteņa. Pa tam Žiglaitis spriedelēja:
«Ak, tā! Es jau gribēju tev kājiņas atsiet vaļa. Varbūt tad tu kļūsi man vēlīgākā. Tad būs arī ērtāk iekost kādu k u mosu.»
Bajāra rokas sāka rīkoties ap virvēm. Jaunava bija tik pamatīgi saistīta, ka tās atbrīvošana vilkās labu laiciņu, kaut arī Žiglaitis drošības pēc roku saites atstāja neatsietas. Beidzot virves no kājām bija noņemtas. Bajāru arvien noteiktāk pārņēma vienas un tās pašas neatlaidīgas domas. Sieviete, pēc kuras viņš tik ilgi bija karojis, gulēja viņa priekšā uz sūnas nespējīga pretoties, nespējīga novērst to, kam tā kā tā vajadzēja reiz nākt. Kādēļ kavēties? Kādēļ vēl atlikt līdz māju sasniegšanas laikam to, ko jau tepat varēja iegūt. Ar izbailēm Ursula nojauda Ziglaiša nolūku. Viņa pretosies. Bet ko viņa, sieviete, ar saistītām rokām, spēja uzsākt prot spēcīgo karavīru? Ursulai likās, ka viņas liktenis ir izšķirts.
Te dobji iedunējās zirga aulokšošanas skaņas. Nākošā acumirklī pie viņiem upītes malā iokrākdamies apstājās putās nodzīts varens melns rumaks, kuru vadīja nākošais Sēlpils novada virsaitis.
49
Žiglaitis uzlēca kājas. Viņš bija pārsteigts un saniknots. Ari Valodis bija uztraukts un dusmīgs. Pārlaidis skalu pār apkārtni, viņš saprata lietu palieso stāvokli. Asinis vēl vairāk sakapa tam galvā. Paķēris vairogu, viņš nolēca no zirga un, nostājies Ziglaiša priekšā, uzsauca tam tik skaļi, ka abi piesietie zirgi salecas.
-1 — 4i ; 4
«Bajār, ņem zobenu un vairogu! Aizstāvies! Dzīvs es lev neatdošu Ursula Sēlpilī tu biji viesis. Tur es nevarēju ne varda bilst. Te mēs mūža meža vidū esam abi līdzīgi. Dažu kauju mēs esam izcīnījuši plecu pie pleca. Tagad mēs esam ļaunākie ienaidnieki lidz pat nāvei, kura vienam no mums ir luvu. Cik reizes jau sievietes deļ draugs pacēlis zobenu pret draugu! Ne mēs pirmie, ne pēdējie.»
«Ak, tā! Par to tu man dārgi samaksasi,» dusmās šņāca bajārs.
Zobeni sakrustojās un, cirzdamies kopā, šķīla ugunis. Cirtienu pēc cirtiena uztvēra vairogi. Arvien straujāk cilājās smagie ieroči. Arvien niknāk bruka viens otram virsū cīkstoņi.
Tā divi stalli brieži rudeņa saulainajā dienā, nikni spārdīdami zemi, vērš viens pret otru varenos ragus. Viņi jut, ka stiprākajam pieder pasaule. Stiprakajam piederēs ari briežu cilts skaistule, kas, savrup nostājusies, liekas, vienaldzīgi novēro cīņas gaitu. Spēks un varonība izšķirs, kurš no cīkstoņiem bus viņas izredzētais. Tikai gadās, ka neviens no tiem nav laimīgais. Dažreiz varenie ragi ta saķeras kopā, ka tos nav iespējams uzvarētājam atsva- binal. no uzvarētā. Tad abiem cīkstoņiem jāaiziet boja. Un skaistule — cīņas sacēlēja, viņas iemesls? Tā aiziet pie trešā — laimīgāka. Ko viņai dzīvai un spēcīgai iesaki pie trūdošajiem?
Ar Valoža ierašanos Ursulai likās beigušās visas briesmas un šausmas, bet tā tas bija tikai pirmajā brīdī. Cīņai uzliesmojot, jaunava saprata stavokļa nopietnību. Ari viņas tālajā tēvijā zobens bieži izšķīra jaunavu un pat sievu liktenīgās gaitas. Tā tas arī būs šeit. Ja nu uzvar ienīstais bajārs? Lūk, cik briesmīgi viņš cērt! Ja tikai viens šāds cirtiens ķer dzīvu cilvēku, tad pēdējais vairs nevar būt dzīvotājs. Ak, kādas briesmas draud mīļajam, labajam Valodim. Tomēr tas jau ari ir tik stalts un spēcīgs. Ari viņš skalda šausmīgi. Ak, cik skaisti! Ak! Gandrīz butu bijis visām bēdām gals. Tikai tur tas otrais izvairījās un no jauna mācās virsu. Dievs Kungs, Svēta Jaunava Marija! Palīdziet Valodim. Ursula pali nevar palīdzēt, kaut arī tik karsti vēlētos to darīt. Viņas likteņi izšķiras, bet pašai viņai nekustoši jāguļ sūnas un tikai jānovēro. Varbūt pat būs vēl jānoskatās, ka viņas dēļ kritis mīļotais cilvēks. Bet vai tad viņa tiešām neko nespēj izdarīt? Rokas tai saistītas. Bet kājas? Ja viņa pieveļas cīkstoņiem tuvāk un pagrūž bajāram kāju, lai viņš klup. Jā, to viņa izdarīs. Ursula palīdzēs Valodim, cik vien ir viņas spēkos. Ja viņu arī ķer kāds zobena cirtiens, nekas par to. Labāk mirt viņai nekā Valodim. Kas gan viņa ir? Tikai gūstekne, verdzene. Bet viņš nākošais valdnieks, varenāks ne vien par katru vienkāršu viņas tēvu zemes bruņinieku, bet pat par daudziem grafiem un dažu labu hercogu, kuru valstiņas un zemes nepārsniedz Sēlpils novada platību.
Tiešām, taisījusi enerģisko lēmumu, Ursula steidzīgi šika velties tuvāk cīņas vielai. Jau viņa redzēja sev tīri priekšā plaši, cīņai piemēroti, ieplestās kājas, kas, likās, it ko būtu spēcīgi saaugušas ar zemi kopa. Jau viņa cerēja, ka, vēl paris reizes apvēlusies, varēs pagrūst šis pašas kājas un tādējādi varbūt galīgi izšķirt cīņas gaitas. Te notika kaut kas ārkārtīgs, Ursulai negaidīts. Spēcīgās kājas, kuras izlikās tik nesatricināmas, sagrīļojās, pastrei- puļoja, un nākoša acumirklī spiedošs smags svars uzkrita Ursulai virsū, aptašķīdams jaunavu ar asinīm. Viņa zaudēja gandrīz, vai samaņu. Bet jau acumirkli vēlāk smagais ķermenis tika pacelts un nosviests sāņus. Ursulas virves sagrieztas nokrita zemē, jaunavas rokas atbrīvojas, un Valodis pacēla viņu uz augšu, nostādīdams stāvus.
Brīdi gūstekne nemaz nesaprata, kas noticis. Tad viņa ieraudzīja zemē gulošo Ziglaiti. Bajārs nekustējās. Viņš bija miris. No laba pleca šķērsām pari sirdij krūtis viņam bija pāršķeltas. Plata, dziļa brūce bija pavērusies. Pārcirstais linu tērps mirka sirds asinīs. Paris soļus no Ursulas slavēja Valodis. Viņš smagi elpoja.
«Vai tikai viņš ari nav ievainots?» iešāvās Ursulai prāta.
Paceltām rokām viņa steidzās Valodim klāt, bet iekams jaunava paguva ko jautāt, Valodis to bija cieši ieslēdzis savas rokās. Abi neatjēdza, kā tas bija noticis. Tikai abiem apkampšanās un skūpsti izlikās tik saprotami. Kaut kāda izskaidrošanās par radušos stāvokli bija pilnīgi lieka. Tikai pēc laba brītiņa pārītis atjēdzās.
«Iesim pie upil.es nomazgāt asinis,» pirmais saka runāt Valodis. «Ari bajārs daudz maz pieklājīgi jānovieto zemē, jāapkrauj arī ar akmeņiem un zariem, lai zvēri netiek līķim klāt. Nelaiķis jau bija brašs karavīrs.»
Tad sākas apspriede, ko darīt tālāk. Ursula prātoja, ko jaatgrie/.os Sēlpilī. Viņai likās tīri dabīgi, ka tagad visām likstām gals un varenajā, pili dzīve rites uz priekšu
51
st)
bez ērkšķiem un dadžiem. Pavisam citādās domās bija Valodis. Viņš jau agrāk zināja, ka Sēlpils virsaišu pari pūlēsies izmeklēt tam cienīgu un bagātu mūža biedreni. Bez tam pēc Ursulas aizvešanas Valodim pili bija iznākusi saruna, kura virsaite tam skaidri pateica, ka Ursula aizgādāta projām galvenā kārtā tamdēļ, lai nākošajam Sēlpils virsaitim nedraudētu apkaunojošas precēšanās briesmas. Tātad uz pili nevarēja doties. Tur droši vien uz ātru roku nogādātu Ursulu atkal projām, pie tam varbūt tā, ka pat Valodis nezinātu, uz kurieni viņa aizvesta. Jau šodien, ja viņš nebūtu gadījies mājās… Bet ko tur par to domāt. Viss jau tik labi beidzies. Tikai ko lai tagad uzsāk, to abi divi nezināja. Tomēr jauki bija sedet. blakus zem nosunojušā ozola un vērot, kā vāverite, nezin 110 kurienes nākdama, ielēca netalajā bērzā, no tā vēl tuvakaja kuplajā egle un tur paslēpās kāda prāvākā perklī.
«Arī mums būs sava ligzdiņa,» iebilda Valodis, un Ursulai tas likās tīri saprotama lieta.
Tikai kur šo ligzdiņu lai ceļ? Kā Valodis arī nelauzija galvu, nekādu prātīgu izeju viņš nevarēja izdomāt. Beidzot tika nolemts pagaidām apmesties kādā vientuļa buda — no apaļiem kokiem celta namelē, kas atradās diezgan dziļi mežos. Tur Sēlpils virsaitis bija senāk iedomājis ierīkot sev nelielas mājas, nolīdis meža gabalu, ieplēsis druvas, uzcēlis nameli un pajumti zirgiem. Tomēr vieta bija par atstatu. Tamdēļ druvu aizlaida pļavās, bet sīkās celtnes uzturēja daudz maz kārtība un lietoja tās vienīgi darbinieku novietošanai pa siena vākšanas laiku. Citādi tur neviens nedzīvoja. Valodis nosprieda pagaidām novietot tur Ursulu. Gan jau vēlāk ko izdomās. Gan jau radīsies kada izeja. Ursulai bija viss vienalga, ja tikai Valodis, mīļais, labais Valodis atradas pie viņas. Jaunava bija bezgalīgi laimīga un tamdēļ pieticīga. Tāda būda, kur viņi būtu divi vien ar Valodi, tikai divi vien, kur trūktu katra radījuma, kas spējīgs traucēt laimes kluso burvīgumu, lada buda šai brīdī pat likās Ursulai labāka par pašu lepno Sēlpili.
Vēla vakarā, jau tumsai iestājoties, pārītis piejāja pie vientuļas ēkas. Zirgus novietoja pajumtē. No kaudzītes istabelē pārnestiem pāris klēpjiem smaržojošā siena piekrita kāzu gultas loma. Dievišķīga, neizmērojami dziļa īsta laime, kādu tikai retais cilvēks piedzīvo sava mūža gaitas, iemitinājās nelielajā tumšajā ēkā mežonīga biezokņa mala. Cik karaļpils līdz ar lo apdzīvotajiem, mirdzot zelta un mākslas izgreznojumu spožumā, varētu apskaust rupjo celtni un abus tas laimīgos iemītniekus.
Kad otrā rīta Ursula apskatīja savu jauno mītni un tas apkārtni, viņa varēja tikai priecāties par visu to. līka milzīgo bērzu, egļu un apšu piekājē, pats varenais mežs un saules staru apzeltītā pļava, viss tas likās aplūkotājai tik mīļš un jauks, tik tuvs un it ka jau sen pazīstams. Bet kaut viss tas bulu simtkārtīgi sliktāks, neskaistāks un drūmāks, tomēr to rītu Ursula par visu to laimīgi smaidītu. Nopietna jeb pat drūma būt viņa nemaz nespēja, jo kad tad gan lai viņa smaidītu, ja ne šodien, kad viņai piedereja tāds dārgums, tada bagātība kā viņas mīļais vīrs Valodis.
Lietas gan bija norisinājušās ļoti straujā gaita. Vēl likai vakar… Bet ko par vakardienu domāt, kad rītdiena la uzsmaidīja. Ja, un kartība, kādā viņa bija tikusi pie vīra, ari nebija gluži tāda, ka Ursula to sev agrāk iztēlojās. Trūka garīdznieka ceremonijas. Tomēr viņas dzimtenē ari daudzreiz norisinājās tāpat vien. Zemākās šķirās tas notika bieži vien, bet arī augstākajās baznīcas svētība dažu labu reizi 'tikai apstiprināja jau agrāk notikušo, sevišķi vel tad, kad sievu paņēma — ar zobena palīdzību. Šoreiz, baznīcai jau ta ka ta nācās izpalikt, jo Ursulas vīram ta bija sveša. Zināms, sēļu augstmanim pieklātos rīkoties ar visām tām svinīgi jautrām paražām, kādas Valoža tauta izpildīja kāzu gadījumā. To Ursula, dzīvodama Sēlpilī, jau bija pieredzējusi ne reizi vien. Tomēr ari te reizēm iztika bez visām svinībām. Lai nu kā! Valodis pats labāk zina, kā rīkoties. Gan jau viss bus labi, ja tikai Valodis pieder viņai, Ursulai. Un tas citādi nemaz vairs nevar but.
To pašu apstiprināja arī Valodis, kas taisījās atgriezties uz pili. Kaut gan apziņa tam bija iegulies kaut kas smags, kāda baiļu sajuta par to nezināmo ceļu, kas bulu staigājams, lai visa liela noskaidrotos, lai Ursula varētu atgriezties Sēlpilī kā viņa sieva, tomēr viņš bija laimīgs un apmierināts ar visu. Gan jau Valodis atradis īsto ceļu, gan jau viss nokārtosies. Dzīve pali radīs, ka rīkoties. Jānogaida tikai īstais brīdis. Parunas varbūt ar tēvoci. Tas visu sapratīs. Virsaite gan… Nu, ko pirms laika bēdāt!! Viena lieta bija skaidra: tūlīt vest Ursulu uz pili nevarēja. Ilgāk šeit palikt viņš ari nedrīkstēja, ja nevēlējās sacēli aizdomas jeb varbūt pat ieraudzīt še no pils izsūtītus meklētājus pec virsaiša pazuduša brāļa dela.
«Mīlulīti» griezās pie Ursulas Valodis. «Es tūlīt došos uz pili. Tu te ierīkojies, cik labi vien vari. Fie katra daudz maz izdevīga gadījuma es tevi apmeklēšu. Bieži es būšu te. Varbūt pat jau rītu. Ar visu vajadzīgo es tevi apgādāšu. Nakti tu nestaigā no sētas projām. Diena zvēri tevi neaizskars. Tumsā tie ir drošāki. Ka nenotiek nelaime. Aizsāc j no iekšpuses arvienu durvis ar lielo koka bultu un nelaid neviena svešnieka iekšā. Ari lodziņa aizšaujamo pa nakti neturi vaļā. Sēļi gan tevi neaiztiks, liet kas zina, kur gadās ļauns cilvēks. Kad es pats nevarēšu ierasties pie tevis, tad atsūtīšu šurp Sēļmali. Tam tu vari pilnīgi uzticēties. Viņš jau manam tēvam bijis tuvs kalpotājs un palīgs visās lietās. Esmu uz viņa rokām uzaudzis. Viņš man ir ļoti padevīgs un uzticams līdz nāvei. Tas pratīs klusēt manis labā un nedarīs neko tādu, ko es negribēšu. Esi braša un nebaidies, ja arī vilki naktis kauc pie pašām durvīm, jeb lacis grābstās ap stenderēm. Neaizmirsti tikai pabarot un padzirdīt pajumtē abus leišu bajara zirgus. Lai lopiņi necieš. Tos man nav tagad kur likt citā vietā … Tu jau man esi varone. Esi droša un braša.»
Ursula noskatījās, kā viņas staltais jātnieks uz sava varena rumaka nozuda mežā otrpus pļavas. Bailes jau viņai gan būs vienai šeit nakšu tumsa noklausīties vēju aurošanā un vilku kaukšana, bet ko lai dara! Jāpacieš vien! Valodis tā saka, Un tas jau tomēr viss ir tikai sīkums, salīdzinot ar to laimi, ko viņa ieguvusi tik negaidot. Bez tam par sīkajām nepatikšanām nāks atalgojums — Valoža apciemojumi. Ko tad te vēl noraizēties? Kadas briesmas viņa jau nav pārdzīvojusi. Ieroču skanēšana, bruņinieku cīņas un ugunsgrēku liesmas tēva un mātes nāves nakti, leišu un sēļu kareivju straujais uzbrukums un gūstā krišana lībiešu zemē, vakardienas piedzīvojumi ar bajāru Žiglaiti… Pec visa tā nakts tumsa ar vilkiem un pat ar ļauniem gariem nemaz tik nepaciešama nevar būt. Viss būs labi. Valodis ari tā domā, mīļais Valodis…
Tuvojoties pilij, Valodis juta zināmu nemieru par varbūtējam izjautāšanām par lo, kādēļ viņš jau no vakar- rli< nas nozudis. Tomēr šīs bailes izrādījās veltas. Pilī valdīja uztraukums pavisam citu iemeslu dēļ. Tur tikko bija ieradušies sūtņi no Koknes es kņaza, viltīga Vjačeka. Kaimiņš atkal mudināja virsaiti Vilni uz kopīgu rīkošanos pret Rīgas vācie šiem un viņiem padotiem lībiešiem, uzaicinādams uz ieroču brālību. Kads no sūtņa sargiem, Kokneses daļā dzīvojošs sēlis, izpļāpāja sarunā ar Sēlpils karavīriem, saviem cilts brāļiem, ka Vjačeks tikko pavasarī apmeklējis Rīgas valdnieku, krusta sistā Dieva krivi Albertu, bijis tam ļoti padevīgs un draudzīgs, ticis Rīgā ārkārtīgi laipni un ar lielu godu uzņemts. Vēlāk Vjačeka kalps vēl palielijas, ka starp Koknesi un Rīgu noslēgts draudzības un ieroču brālības līgums. Tādu pašu esot vēlējies noslēgt ar bīskapu Albertu ari Jersikas ķēniņš Visvaldis, bel tā sūtņi neesot Rīgā tik draudzīgi pieņemti ka Kokneses valdnieks.
Virsaitis Vilnis bija uztraukts. Ja kareivis stāstīja taisnību, tad Vjačeks rīkojas viltīgi uz divām pusēm. Tas vien tomēr nebūtu nekas draudošs Sēlpilij, jo Vjačeks jau nekad bez viltus nebija varējis iztikt. Arī viņa spēki nebija nekādi lielie. Bet ja jau saprātīgais un nopietnais Jersikas Visvaldis arī spiedās Rīgai klāt, tad vācu vara pat to stipri apdraudēja. Bez tam iznāca, ka jau viss Daugavas ziemeļu krasts līci/, pat Jersikai turējās labis pratis jeb piespiesti kopā ar Rīgu. Tadā kārtā, ja tikai par Visvaldi dzirdētais nostāsts nebija Lūkšas baumas vien, Sēlpils virsaitim pretim stāvēja pārmērīgi stiprs un tāds ienaidnieks, no kura nevarēja sagaidīt žēlastības.
Ieraudzījis mājās paijājušo Valodi, virsaitis Vilnis ieaicināja viņu pie sevis un, izstāstījis savas bažas, noteica:
«Tu būsi mans pēcnācējs virsaiša godā šeit Sēlpilī, tamdēļ tev ari jāsāk līdzi domāt par novada labklājību. Apspriedīsim, ko darīt.»
Saule jau bija nogājusi, kad tēvocis un brāļa dēls beidza aprunāšanos. Abi neticēja, ka Visvaldis būtu tā bez cīņas nospriedis padoties vāciešiem. Citādi varēja būt ar Vjačeku. Lai daudz maz izzinātu patiesību, vajadzēja i/.- taujat Kokneses sūtni. Tas bi ja krievs, kāds Vjačeka radinieks, bet labi prata lelgaliski, tamdēļ sēļiem bija viegli ar viņu sarunāties.
Kad Vilnis ar Valodi bija iegājuši pie sūtņa, virsaitis lieši noprasīja:
«Mēs labprāt pieņemtu varenā Kokneses valdnieka piedāvājumu un noslēgtu ar viņu draudzību, bet mums ir ziņas, ka tavs pavēlnieks jau vienojies ar vāciešiem, pret kuriem pats tagad aicina mūs. Saki, vai tas ir tā?»
Sūtnis paliku manāmi uztraukts un prasīja, vārdus steidzīgi izrunādams:
«No kurienes jums varēja pienākt tādas ziņas? Tās jau nevar but nekādas drošās.»
«Ziņas mums ir stipri noteiktas. Ar to pietiek. No kurienes viņas, 1as nekrīt svarā,» noteica Vilnis, kuram sūtņa izturēšanās likās apstiprinot nostāsta patiesību.
«Augsto virsaiti! Tas ir ļaunprātīgs izdomājums,» tīri sarkans nosarcis, izdvesa sūtnis.
«Labi! Tad saki mums, kamdēļ tavs kungs bija šo pavasari Rīgā. Kamdēļ viņš tā draudzējās ar Rīgas valdnieku? Ko viņš tur runāja?»
«Ak, ko!» sūtnis taisnojās. «Vācieši tā baidās no mums, ka lugšus lūdza, lai mans augstais valdnieks tos apmeklējot un slēdzot ar tiem draudzību!»
Virsaitis saskatījās ar Valodi. Tātad Vjačeks tiešam bija apmeklējis Rīgu. Nostāsts par vāciešu lūgšanu un bailēm bija izdomāts, jo no Vjačeka liem gan tik pārmērīgas bailes nevarēja būt. Par Visvaldi kaut ko izzināt neizdevās no sūtņa. Pēdējais otrā dienā aizjāja, neka noteikta Sēlpilī nepanācis. Vilnis lika Vjačekam pateikt, ka viņš pašureiz pats nevēlas uzbrukt vāciešiem, bet ja tie iedomātos uzmākties Sēlpils novadam, tad dabūs izbaudīt, cik sēļu ieroči asi.
Tad Vilnis noturēja pilī vecajo apspriedi. Pārrunāja pašreizējo stāvokli ša un tā. Nosprieda sagatavoties kairam gadījumam. Gan pret stiprajiem Sēlpils apcietinājumiem vācieši atkodīs zobus. Pie pils ļauno ienaidnieku var sagaidīt vienīgi neveiksme. Bet visur citur sēļu zemē vāciešiem iespējams postīt, graut un dedzināt. Bez šaubām, lielu nelaimi viņi var nodarīt. Sevišķas briesmas draudēja Livonijai tuvajam Selenes (vēlākās Sērenes) apvidum. Tur gan ari atradas vietējais apcietinājums, kur tuvākiem iedzīvotājiem bija iespējams briesmu brīdī paslēpties. Tikai šis apcietinājums nebija nekāds stiprais. Vāciešiem varēja izdoties viņu ieņemt, pie kam pēdēja gadījumā cietoksni paglābušies ļaudis kristu ienaidnieka rokās, tātad būtu ieskrējuši tīri kā slazdos pašu cietoksnī. Arī pati nokļūšana apcietinātajā vielā varēja daudziem neveikties, jo vācieši iebrukumu no tuvējās Aizkraukles puses pāri Daugavai spēja izdarīt ārkārtīgi strauji, tā pārsteidzot daugavmalas iedzīvotājus — sēļus pilnīgi nejauši. Šadā gadījumā dažs labs nopagūtu pat uz meža biezok- cieni aizmukt, nemaz jau nerunājot par lopu un citas mantas paglābšanu un paslēpšanu.
Neņemot neinaz vera sīkumus, visiem bija skaidra galvenā lieta: sēli vieni paši nevarēja cerēt uz izšķirošas uzvaras panākšanu par Livonijas spēkiem. Tamdēļ nācās sadabūt pie laika palīgus Lietuvā. Nosprieda, ka turp jādodas Valodim, uzsākt sarunas.
Kad Valodis tūlīt pie pirmās satikšanas pēc vecajo apspriedes Sēlpili pastāstīja Ursulai, ka tam clriz jādodas uz Lietuvu, jauna sieviete pārbijās. Viņa domaja, ka leiši sagaidīs Valodi ka ienaidnieku un atriebsies tam par sava bajāra Ziglaiša nāvi. Velti Valodis mierināja savu sievu, velti viņš aizrādīja, ka tam Lietuvā ne mats nevar nokrist no galvas ka svešas zemes viesim un ka Žiglaitis kritis pilnīgi godīga cīņa. Atriebties varētu varbūt, tikai nelaiķa bajāra tuvinieki, bet diezin vai tādi pavisam atrodami pasaulē. Bez tam neviens jau nezināja, kā Žiglaitis aizgājis bojā. Arī pats Valodis nedomāja ne ar vārdiņu lielīties par savu uzvaru un par bajāra krišanu. Ursula tomēr baiļojās par savu viru.
Bailes bija veltas. Lietuvā sēļu virsaiša radinieku uzņēma visur ar sevišķu sirsnību. Liela novada kareiviskais kunigaikštis Dangerutis bez šaubīšanās izteica savu piekrišanu virsaiša Viļņa nodomiem pret Livoniju. Viņš solījās dabūt vēl paris kunigaikštu sev palīga un ar lieliem spēkiem ziemas sakumā ierasties pie Daugavas. Kamēr Valodis veda sarunas ar kunigaikšti, pēdējā meita, skaistule, labprāt meta skatus uz stalto svešinieku. Arī Dange- rutim pašam, likās, nekas nebija pretim, ja Sēlpils nākošais virsaitis būtu tā znots. Viena meita tam bija jau aizprecēta pie Jersikas virsaiša Visvalža. Ja uz Sēlpili aizprecētu kunigaikšta jaunāko meitu, Dangeruta iespaids Dougavmalā ietu tikai plašumā.
Laipni Valodi saņēma ari viņa agrakais paziņa neliela novada kunigaikštis Vārpuns. Tikai izrādījās, ka viņš ar kaimiņu Danegruti labi nesatika. Tamdēļ, izdzirdīs, ka pēdējais ņems dalību kara gājienā, Vārpuns ne par ko negribēja piedalīties ar viņu kopīga pasākuma. Šis kunigaikštis pat pazobojas.
«Augstais Sēlpils virsaitis pieredzēs, ka nav laba lieta ielaisties draudzība ar tādu vīru kā Dangerutis. Es nežēlošu zirga un nebaidīšos savu kaulu palricināšanas jājie- nam pie kunigaikšta — nelaiķa Svelgaša dela, lai pārliecinātu arī viņu neuzsākt ar Dangeruti kopīgu kara ga- jienu. Tas droši vien izdarīs k -du aplamību. Tad mēs prātīgākie iesim uz savu roku karā un parādīsim pasaulei, kā jauzbiuk vāciešiem un kā jānoposta lībiešu zeme. Tad ceram arī uz Sēlpils atbalstu mums. Mēs jau ar jums esam vecu vecie draugi.»
Bet Dangerutis ari bija vecu vecais Sēlpils draugs. Ari viņš droši vien kaimiņu nenovīdības dēļ neņemtu dalību karā, ja tanī piedalītos Varpuns. Izņemot tukšus naida vārdus, Var puns par Dangeruti neko ļaunu, neprātīgu nevarēja paleikt. Lai kā, tikai Valodim neizdevās pierunā! abus kaimiņus ņemt dalību kopīga kara gājiena.
Daudz vairāk panākumu kā pie tēva, Valodim bija pie Vāipuna meitām, pie tam bez kādiem pūliņiem no jaunā si'l.ņa puses. Abas skaistules ne acis nenovērpa no ciemiņ A n pēdējam no jaunavu dedzinošiem skatiem dažu labu reizi sametās liri karsti. Droši vien viņš būtu pametis savu sirdi Lietuva, ja tikai šis pukstošais ķermeņa piederums tam būtu vēl šoreiz pilnā mērā līdzi paņemts. Bet sirds Valodim bija palikusi skaistās sieviņas īpašumā Sēlijas mežmales nomale. Tamdēļ Valodis atgriezās bez nopietniem zaudējumiem no Lietuvas maiās.
Kad Ursula ieraudzīja savu viru dzīvu un veselu, vira nevarēja aiz priekiem ne rimties. Reizi pēc reizes viņa a! kārtoja:
«Kā akmens man novēlās no sirds, tīri kā akmens. Es jau baidījos, ka neredzēšu vairs savu mīļo.»
«Jā, ja!» atjokojās Valodis. «Leišos jau ir skaistas meitas. Varējo jau kāda paturēt mani pie sevis.»
«Ak, tu man šitāds palaidnis. Tad tu mani šei! kādu dienu vairs nesastapsi. Es arī pratīšu atrast sev skaistu leiti jeb oizmukšu no tava gūsta pie kāda bruņinieka uz Rīgu.»
«Kā tad! tevi jau tur gaida tas sarkanbārdainis, par kuru man stāstīji.»
Abi iesmejas laimīgas atkalredzēšanās priekos.
Tomēr drīzi vien Ursulai uzbruka jaunas bēdas, nopietnākas raizes. Nemanot bija pienākusi ziema. Seipih visu laiku gatavojas uz līdzdalību leišu gaidāmā kara gājienā pret vāciešiem. Ziemai sākoties, prāvs leišu karaspēks ieradās pie Daugavas. Upe bija jau aizsalusi. Tamdēļ leiši v. re ja viegli pariet lai pāri kura katrā vielā. Tiem nemaz vairs nevajadzēja Sēlpils ka atbalsta vietas pie pāri celšanās. Leiši gāja taisnāku ceļu, tieši uz Lielvārdes pilsētiņu. Iepretim lai veselu nakti gāja kara pulki
pāri upei ledu. Leišiem bija piebiedrojušies ari Sēlpils karavīri, kurus vadīja Valodis. To zināja ari IJrsula un raizējās, ļoti raizējas par sava jaunā vira likteni priekšā stāvošajās cīņās ar vācu karavīriem.
Nepilns gadu pāris bija pagājis pēc tam, kad varenais Zemgales ķēniņš Viesturs bija nopostījis Toreidu un nodedzinājis Kaupo pili. No tā laika Kaupo rīkojās atkal Toreidā, kuras iedzīvotāji bija spiesti kristīties un padoties vācu varai. Ta bīskaps Alberts bija pratis izmantot savā labā pagānu valdnieka karavīrus, lai piegrieztu citus pagānus kristīgai ticībai.
Toreidieši tagad bijās no bīskapa un klausīja viņa rīkojumiem. Toreida cēla baznīcas, kvēpināja vīraku un noturēja meses, uz kurām jaunkristītiem nācās ierasties lielākā skaita, vai tas bija pa prātam jeb nē. Neizpalika ari bez visādu nodevu maksāšanas. Tomēr kara postījumu sekas jau saka nozust. Mežu bija daudz un pie čaklu cirvju pietiekoša skaita nebija nemaz grūti īsā laikā atjaunot nodegušās nelielās ēkas. Toreida atplauka.
Bija ziemassvētku diena, 25. decembris 1207. gadā. Kaupo novada, Kubezeles, baznīca bija ļaužu pārpildīta. Divi priesteri .lohans Striks un Teodorihs Rabe neturēja mesi lībiešiem. Jaunatgrieztie klausijas maz saprotamas priesteru gudrībās un vēl mazāk saprotamās latīņu valodas skaņas, bet ne acis nepamirkšķinaja, lai neizrādītu savu garlaikošanos. Kalpošana paliek kalpošana. Ar uzvarētājiem nevarēja jokot. Atsauks vēl reizi uz To reidu neizskaitāmos zemgaļu karaspēkus. 7.ēl tikai velti pazaudētā laika. Citādi jau baznīca pastāvēt jeb pasēdēt nemaz lik slikti nav. Tā katrā ziņa labāka būšana kā nodokļu maksašana.
Viena mese nobeidzās. Priesteris Johans saka otro. Sarkanvaidzei meitai jau gandrīz acis iesāpējās, jo visu laiku viņai iznāca, galvu no priestera nenovēršot, šķībi skatīties veselai rindai ļaužu pari uz jauno Voteli, kurš nemaz vēl nebija apnicis ar vissiltāko skatu nemitīgi atbildēt daiļavai. Vecais Ilo prātoja, ka šodien laiks tik izdevīgs un Gaujas āliņģī vēdzeles ķertos lieliski, tikai svešie noliedz svētkos strādāt zvejot. Bo| ja nu aizietu kādu gabalu uz leju līdz lielajam akmenim mežā? To vien būs jādara. Priesteri jau tik talu neaizies. Tie, lūk,
kā noņemas pa baznīcu nosvīduši. Tie bus piekusuši un gribēs atpūslios, ka parasts svētkos, uzkodis un sametīs arī pa kausiņam aiz apkakles. Nē, tie nespers šodien ne soļa no Kubezeles ciemata laukā. Un pašu ļaudis jau nenodos. Vecais Kulevene braucīja savu sirmo bardu un domāja dziļas nopietnas domas, vai tikai viņam, uzticīgam seno dievu kalpam un priesterim, nav par daudz liela apgrēcība tik ilgi uzturēties krustā sistā Dieva mājā.
«Nu, nekas!» prātoja vecais. «Islie, senie dievi jau ir žēlīgi. Kulevene, līdz ko spruks vaļa no šejienes, tūliņ dosies uz svēto birzi un pielūgs, pielabinās senos dievus. Tikai lielais vairums cilvēku gan ir dievu sodu izpelnījies. Baidīdamies no vāciešiem, daudzi aizmirsuši svēlo birzi, ne jau nu dievus. Tādu bezprāšu neatradīs Toreidā, kas neprastu atšķirt aizjūras Dievu no pašu seniem dieviem. Bet senču tikumi tomēr zūd. Sevišķi kauns noskatīties uz. jauniem ļaudīm. Ne jau tīri par velti dievi uzsūtīja Torei- dai Zemgales ķēniņu ar viņa spēcīgajiem karavīriem. Ne par velti toreiz, nopostīja taisni Kaupo pili Kubezeli, tcī paša Kaupo, kas sava bezprāta pieķēries krusta sistajam Dievam. Kaupo pats gan toreiz nedzīvoja vairs savā pili. Tas bija padzīts. Tomēr viņa noziedzība bija saistīta pie nodedzinātas pils, kurai tamdēļ dievi lika pazust ugunī. Ka tikai pašreiz atkal neuznāk kāds sods? Dievi nevar atstat nesodītus ļaudis, kas aizmirst senču labos svētos tikumus. Ka tikai Kubezelei un varbūt visai Toreidai nedraud no jauna kāds ļauns liktenis, bargs, bet pelnīts dievu sods?»
«Deg, deg!» pie baznīcas āra durvīm sauca vairākas balsis. «Visās malās ugunsgrēki.»
Priestera vardi nebija nemaz vairs sadzirdami troksnī, kas sacēlās, visiem spraucoties uz ara durvīm. Tiešam netālajā ciemā dega vairākas ēkas. Uz. otru pusi cauri retās birzes kokiem varēja redzēt, ka uguns mēles šaudījās ari tur pa kadu māju jumtiem. Ari vel citur tālāk pāri koku galiem pacēlās melni dūmi. Visur dega.
«Leiši, leiši!» dzirdējās saucieni. «Bēgat, bēgat! Slēpjaties. Atrak mežos iekša!»
Tiešām leiši bija klāt. Jau ziemassvētku priekšvakara viņi bija sasnieguši Toreidu. Pirmos ziemassvētkos, dienai austot, iebrucēji jau gāja pari Gaujai un ielauzās veselā rindā sādžu uz reizi, izdalījušies vairākos atsevišķos pulkos. Ienaidnieki ieradās toreidiešiem pilnīgi negaidīti. Tamdēļ par pretošanos nevarēja ne domāt, jo nekur nebija kopa no desmit lībiešu karavīru. Iebrucēju laupījums bija licis. Gūstekņu skaits auga augdams.
Arī Kube/.oli sasniedza vispārīgais toreidiešu liklenis. Vairums meses apmeklētāju drazās no baznīcas taisni uz mežu. Tiem arī izdevās paglābties. Bēdīgs liktenis uzbruka tiem, kas steidzās uz mājām vai nu palīgā tuviniekiem vai pēc ieročiem jeb vērtīgākām mantam. Tie ieskrēja leišiem un viņu sabiedrotiem sēļiem taisni rokās. Kas pretojas — krita, pārējos saņēma gūstā. Karš jau citādi nevarēja būt. Tāpat rīkotos lībieši, ja tie bulu uzbrucēji.
Jauna sarkanvaidze pirmās izbailēs no baznīcas paskrēja pāris desmitus soļu uz meža pusi. Tas izredzētais Votela sekoja savai ļaudaviņai. Te jaunava apstājas. Tur mājas palika viņas krāšņā villaine, arī tikko pagatavotais skaistais tērps un Votela dāvātā sudraba rota. To visu zaudēt? Nē, to jaunava nespēja. Viņa ātri apsviedās apkar! un steidzās atpakaļ uz ciemata pusi. Votele viņu neatstaja vienu. Viņš gan nojauda lielās briesmas, bet saprata arī savu ļaudaviņu. Jau pa gabalu abi ieraudzīja attiecīgo nameli. Te jaunavu saķēra kāds iebrucēju karavīrs. Lībiete bija ieskrējusi tam taisni krūtīs. Votele steidzas palīga, bet, šķēpa ķerts, nokrita beigts zemē blakus otra lībieša līķim. Tas bija īlo, kas vairs nekad nenokļūs līdz Gaujas zivju bagatajiem āliņģiem.
Priesteri vēl nepaspēja atstāt baznīcu, kad leiši uz saviem atrajiem zirdziņiem bija klat. Viņi šaudījās šurp un turp ap baznīcu, bet tad devās uz priestera māju, sāka dzīt no turienes laukā zirgus un raga lopus un kraut ragavās drānas, ēdamo un visu citu, ko vien atrada vērtīgāku. Priesteri par baznīcas atstāšanu nevarēja vairs ne domāt, ja negribēja ieskriet taisni rokas ienaidniekiem. Savās bailes priesteris Johans ņēmās lasīt evanģeliju un izdarīt aizlūgumu, lai panāktu glābšanu no Dieva, jo ne no kādas pasaulīgas varas to vairs nevarēja gaidīt. Priesteris Teodorihs un kāds viņa kalps, kas vienīgais bija baznīcā aizkavējies no dievvārdu klausītajiem, pievienoja arī savas lūgšanas Visuvarenajam pēc glābiņa.
Piepeši ara uzliesmoja uguns. Iebrucējiem priestera nama izlaupīšana gāja uz beigām, un tamdēļ viņi bija to aizdedzinājuši. Tagad droši vien tie dosies uz Dievnamu. Negantas bailes pārņēma visus trīs baznīcēnus. Leišu vārds toreiz, daudzās zemēs iedvesa paniskas šausmas. Tūlīt šiem briesmīgajiem karavīriem vajadzēja parādīties baznīcas durvīs. Abi priesteri un viņu kalps trīcēja, it ka kad kaili stāvētu sniegos visstiprākajā ziemas aukstumā. Ar drebošām lupām visi trīs novēlēja savas dvēseles Dieva rokas viņpasaules dzīvei, bez panākumiem drošinādami sevi ar domām par mocekļu nāves svētību.
Te Teodoriham iešāvās galvā cerības stars uz glābšanos. Steidzīgi viņš norāva no altāra pārklāju, paķēra pāris baznīcas Iraukus, kuriem vienīgiem bija tur zināma vērtība un, pamājis abiem pārējiem, lai tam seko, devas sakristejas lumšajā kakta, kur bija sakrauti šādi tādi sēdekļi un citu vairs nederīgu lietaskoka gabali un daļas. Aiz šo kramu kaudzes visi trīs paslēpās un tā pieplaka tumsā ietītajai grīdai, ka tiešam bija jābrīnās, ka trīs lielu vīru ķermeņi izveidoja tik nelielu kopiņu.
Tikko viņi paspēja nosleplies, kad baznīcas durvis atsprāga ar troksni vaļā un iekšā ieskrēja kāds leišu karavīrs. Tas steidzīgi krustoja baznīcu dažādos virzienos, pameta skatus ari sakristejā, bet, nekur neieraudzījis neko līdzņemšanai noderīgu, izsteidzās atkal laukā no baznīcas ar nicināšanas pilnu izsaucienu:
«Ba, ba! Viss tukšs! Plikadīdu nabadzība!»
Kad pirmais leišu bars bija projām, pie baznīcas ieradās otrais un trešais. Arvien kāds ieskatījās baznīcā, kuras durvis tagad bija plaši jo plaši atvērtas.. Kads kareivis pat iejaja jāšus, bet otrais iebrauca braukšus iekša. Tomēr neviens neko tuvāk nepārmeklēja, jo visiem likās, ka baznīca jau izlaupīta no iepriekšējiem sirotājiem. Arī sēļu pulciņš neko tur neatrada.
Tā tas gaj.i līdz pat vakar; rn. Visu dienu sakristejas kaktā uz grīdas nekustēdamies gulēja trīs vīri. Viņi pat nejuta, cik stipri tiem sāni atspiesti un ka viena otra kāja un roka aiz notirpuma gandrīz vai pamirusi. Tikai naktstumsā viņi visi trīs bailīgi izlīda no savas paslēptuves un, izzagusies no baznīcas, iebēga mežos. Tris dienas tie slapstījās pa biezokņiem, pateikdamies Dievam par brīnišķīgo glābšanos, bet ceturtajā, badā aizmiruši, sasniedza Rīgu.
Vairākas dienas sirotāji postīja Toreidu. Kad bagātākā, plašāka, spēcīgākā un politiska ziņā visu nozīmīgāka līvu zemes - l.ivonijas daļa bija pārvērstā drupu kaudzē, leišiem tāpat ka sēļiem likās, ka ienīstai aizjūras varai rokās atrodošās zeme dabujusi negantu triecienu, no kuras ne-.pēs atspirgt daudzus gadus. Tiešām karotāji To- reidā bija stipri izkauti, nemaz jau nerunājot par visu pārējo postu. Un bez karotājiem jau karš nav iedomāta janis. Bez kara atkal Sēlija nav apdraudama, par Lietuvu noma/, nerunājot. Tā svešo speķi, kas visu Livoniju gumdīja un lid* ar to apdraudēja kaimiņus, likās nopietni vājināti. Toreida jau bija kritis no iebrucēju zobeniem arī viens otrs vācietis, kas sev par nelaimi tur pagadījās uzvarētajiem pa kājām. Neviens pats svešinieks, kuram pielika klāt, nekļuva dzīvs vaļā. Par tādiem panākumiem taču varēja priecāties. Briesmas ari nekādas nevarēja draudēt stiprajam iebrucēju karaspēkam no sakautajiem, skaita ziņa stipri sarukušajiem un izkaisītajiem pretiniekiem.
Tamdēļ leiši un sēļi nepavisam nesteidzās uz mājam. Viņi sapulcināja visus savus spēkus kādā lībiešu sādžā, atpūtās tur vienu nakti un otra rītā devās mājās ar ba- gatigu laupījumu un lielu sagūstīto sievu, meiteņu un puisēnu skaitu. Sasnieguši Lielvārdi, uzvarētāji nakti p ir- gaja ledu pāri Daugavai un nesteigdamies, ka jau tādi, kuriem nekādas briesmas ne no kurienes nevar draudēt, devas uz māju pusi.
Vienīgi Valodis steidzās. Sēļu vadonis zināja, ka viņu karsti gaidīja uztraukti pukstoša sirsniņa meža namiņā. Saņēmuši rāvu daļu laupījuma, sēji jau pie Lielvārdes atvadījās no kara biedriem, kuri šoreiz, nedomāja iegriezties Sēlpili, bet tiešā ceļa devās uz Lietuvu. Valodis pirmais pārgāja pār upi un atstāja leišus, nogriezdamies gar Daugavu, uz S'ēlenes pusi, lai drīzāk sasniegtu Sēlpili. Viņu ari nekavēja ātri doties uz priekšu gūstekņi, kuri visi bija pie laupījuma dalīšanas atstali leišu īpašumā, jo no Sēlijas tie bulu varējuši ātrāk izbēgt. Ne ta no Lietuvas. Tikai pāris desmit sēļu ziņkārības dēļ paliek vel pie leišiem, bez nopietnas vajadzības.
Svelgaša dēls, jaunais kunigaikštis, kura virsvadonīb-j šoreiz bija izvests viss iebrukums Toreida, jo Dangerutis pats neņēma dalību šai kara gājiena, ar paris desmit pavadoņiem palika saviem kara pulkiem iepakaļ, piejāja klāt Lielvārdes pilij, lika izsaukt pils pavēlnieku un zobgalīgi noprasīja:
«Kur nu ir palicis kristīto pulciņš? Ja tāds vel kur ir, ej '.ui pasveicini tos, kas priekš diviem gadiem manus ļaudis atceļā no Igaunijas kā aizmigušus apstrādāja. Pasaki kristītiem, ka tagad Lietuvas dēlus atradīs modrus katrs viens, kas tos gribēs uzmeklēt, ja tikai vispārīgi te atradīsies vēl kads, kas uzdrošināsies iepazīties ar leišu karavīriem.»
Tik apšapz.inīgs 1111 pārliecināts par sadragāta pretinieka nespēku bija Lietuvas kunigaikštis. Lēnam, ne no viena netraucēts, arī viņš ar saviem pavadoņiem ka pēdējie pārjāja pāri Daugavai.
Tomēr uzvara bija pa lielakai daļai tikai iedomāta. Tiesa, lībiešu galvenie spēku avoti bija gandrīz pilnīgi iznīcināti. Paši viņi neko vairs neiespētu tuvākos gados uzsākt ne pret Lietuvu, ne pret Sēliju. Vācieši vieni arī līdz pat pēdējam laikam maz ko spēja pret daudz maz paslipru ienaidnieku. Gandrīz pilnīgi speķu trūka pirmajam Livonijas bīskapam. Maz ko spēja arī otrais. Tapai trešais bīskaps Alberts sakuma nedrīkstēja zobus radīt nevienam stiprākam kaimiņam. Tikai pašureiz pēdējā laika viņa vara strauji pieauga. Sabiedrībā ar vareno Viesturu, Zemgales ķēniņu, bija satriekts priekš pāris gadiem leišu karaspēks ar Svclgati priekšgala. Tie paši sabiedrotie zemgaļi bija sadragājuši lībiešu uzstāšanos pret Albertu. Rīgas pieaugšana, šķēpnešu ordeņa dibināšana, palīdzīgo svētceļotāju pieplūdums, veiksmīgi politiskie panakumi prāvā Letgalijas daļā viss tas, kopa saņemts, bija strauji nostiprinājis Alberta varu un vairojis viņa spēkus. Tagad Livonija galvenais spēka avots bija jau vācieši un ne lībieši. Leiši ar sēļiem, dragājot lībiešus, piespieda tos tikai stiprāk pieslieties vācu bīskapam. Tāpat letgaļi, dzirdēdami par leišu postīšanām, uzticīgāk meklēja atbalstu pie vāciešiem. IJ11 liktenīgi iznāca tā, ka tie, kuriem būtu vienprātīgi plecu pie pleca jācīnās pret svešu ienācēju varu, plēsās sava starpā, palīdzēdami nostiprināties saviem kakla kungiem.
Tai paša laikā, kad leiši un sēļi svinēja pēc savām domam pilnīgu uzvaru To reidā, lībiešu bēgļi un mežā noslēpušos iedzīvotāju sūtņi viens pēc otra ieradās Rīgā un ziņoja bīskapam par iebrucēju panākumiem.
Bīskaps sasauca tā gada svētceļotājus, uzaicināja pie sevis ordeņa brāļus un pārējos vietējos bruņiniekus — savus vasaļus. Skaļi un pārliecinoši Alberts aizrādīja visiem sapulcējušamies, cik grēcīgi ir cilvēki, cik grēcīgi ir arī visi klātesošie un ka tiem par savu grēku piedošanu jāaizstāv tā Kunga nami un jaapsargā kristīgā baznīca pret tās ļaunākajiem ienaidniekiem. Aizrādīja ari vietējais baznīcas galva uz mužīgu pazudināšanu visiem tiem, kas aiz bailēm vai kul ruma jeb citiem patmīlīgiem iemesliem neņemtu dalību dvēseli atpestošaja svētīgajā darbā.
6-1
Kad bīskaps nobeidza runāt, visus bija aizkustinājuši viņa vārdi. Kara pulkus steidzīgi savilka vienkopus. Laika iznāca diezgan, jo iebrucēji nesteidzās. Arī lībiešiem un lelgaļu tuvākajiem jau kristītajiem novadiem izsūtīja pavēles, ne vairs uzaicinā jumus kā līdz šim. Pirmo reizi tika piedraudēts:
«Kas neies kara un nesekos kristīgo pulkiem, tas dabūs trīs markas maksāt.»
Šāda soda maksa bija augsta un ikvienu spēja sabaidīt. Karotāji plūda no malu malām, jo daudzi saprata arī to, kādas briesmas tiem pašiem draud no leišu iebrukumiem. Lejpus Lielvārdes stavēja lieli spēki, kad leiši un sēļi leni gāja ledū pāri Daugavai. Izlūki visu novēroja un paziņoja sīki jo sīki tiem, kam vajadzēja. Nakti viss bīskapa karaspēks liela steigā devas uz Aizkraukli. Tur ap trešo stundu pēc pusnakts bīskapa Alberta karotāji pārgāja pari Daugavai un no upes nebija lielu gabalu attālinājušies, kad uzdūrās virsū leišiem.
Līksms un priecīgs atgriezās Valodis Sēlpilī. Skali smējās un jautri stastīja par saviem piedzīvojumiem mājas pārnākušie karavīri. Smaidīja un ziņkārīgi izvaicāja mājinieki-sagaiditāji. Laimīgi berzēja rokas ari virsaitis Vilnis. Kā arī tas lai citādi būtu? Sēlpils valdnieks jutās tagad drošs, ka tam nekas vairs nedraud tuvākajos gados no Livonijas un viņas sasodītiem aizjūras svešniekiem. Varbūt visu laimīgāka un priecīgākā tomēr bija IJrsula, kad tā jau nākošās dienas priekšpusdienā redzēja savu vīru sveiku un veselu atjājot pie viņas sērst. Jautru laimes pilnu dienu atkal pieredzēja sīkais namelis, kura bija spiesta vēl arvienu mitināties nākoša Sēlpils virsaiša skaista jaunā sieviņa. Tikai vēlu naktī Valodis devās atpakaļ uz Sēlpili, apsolīdamies drīzi jo drīzi atkal apmeklēt savu sieviņu.
Kas gan var aprakstīt Ursulas uztraukumu, kad otru diena pie viņas ieradās Valož.a vietā no pēdējā sūtītais kalps Sēļmalis ar ziņu, ka Valodis jau nakti no jauna aizgājis karā, pie tam pēc visa dzirdētā spriežot drausmīgā karā.
65
Jau tad, kad Valodis iepriekšējā dienā ciemojās pie Ursulas, Sēlpili atbēga daži pie leišiem palikušie sēļi. Pēc tam līdz pat vēlai naktij pilī patvērumu meklēja daži
5 — 464
desmiti leišu. Ne jau vienā pulciņa tie ieradas. Pavisam ne. Pa vienam, pa diviem, reti kad vairaki kopā, viņi iesteidzās draudzīgajā cietoksnī, uztraukdami ar saviem nostāstiem pils iemītniekus. Bija noticis kaut kas pilnīgi negaidīts.
Kad leiši, izstiepušies garā jo gara rindā, sadalījušies jau daudzos atsevišķos pulkos un pulciņos, noguruši no tāla nakts gājiena un apkrāvušies ar laupījumu, bija nonākuši iepretim Aizkrauklei, tiem no Daugavas puses uzbrucis liels bīskapa Alberta karaspēks: gan bruņinieki, gan vācu kara kalpi, gan lībieši, gan letgaļi. Leiši turējušies varonīgi, bel iznākums bijis drausmīgs. Saprotams, neko nevarējuši grozīt uz, labu arī tie paris desmiti sēļu karavīri, kas vēl atradušies pie leišu pulkiem.
Kamēr leiši savilkušies vienkopus, vienai viņu samērā nelielai daļai nācies cīnīties pret visiem ienaidnieka speķiem, pie tam vel apsargājot gustekņus un citu laupījumu. Pret lielo pārspēku nelīdzējusi nekāda varonība. Drīzi vien leišu cīkstoņi šai viela krituši. Pa tam no abam pusēm citi leiši steigušies apdraudētajiem biedriem palīgā, tikai, saprotams, pienākuši cīņas vieta ne visi vienā reize, bet viens pulciņš pec otra. Tad arī viens pulciņš pēc otra ticis sakauts un iznīcināts, kamēr lepna karaspēka atliekam nācies alstat laupījumu, gūstekņus, pat savas mantas un bēgt katram uz savu pusi, lai velti neļautu sevi apkaut.
Jaunās nelaimes ziņas uztrauca Sēlpili augstāka mērā. Vācieši uzvaras skurbumā bez šaubām nekavējoši dosies arī pret Sēlpili. Tatad virsaiša Viļņa spēkiem nāksies vieniem pašiem cīnīties uz dzīvību un nāvi pret visiem Livonijas kara pulkiem. Uz palīgiem pašreiz ne no kurienes nevarēja cerēt. Sēlenes iedzīvotāji droši vien jau būs dabūjuši ciest no lepnajiem uzvarētājiem. Par attālo un mežaino Taurraģi (vēlāko Taurkalni) gan maz ko nācās bēdāt, jo tur iedzīvotāju bija maz un tie paši droši vien paspēs paglābties savu biezokņu paslēptākajās vietās, tā ka neviens vācietis viņus pat ne redzēt nedabūs. Diezin vai vācieši pat iedziļināsies mežos. Kalna, jeb la- baki sakot, uzkalna Taurraga vārda nosauktais apvidus nebija bagāts un nesolīja iebrucējiem gandrīz nekādu laupījumu. Tamdēļ uz turieni neikas nevarēja vāciešus vilināt. Tiešām tikai gadu desmitus vēlāk pēdējie sāka minēt šo apgabalu savos pergamentos, iztaisīdami no vārda Taurrags sakropļojumu Tovraxe.
Alkal uzliesmoja kara briesmas ziņojošie sārti uz Sēlpils novada uzkalniņiem. Sāka steidzīgi vien salasīties kopā karavīri. Valodis jau tai pašā naktī ar pulciņu pavadoņu izjāja no Sēlpils uz Aizkraukles pusi, lai novērotu gaidāmā vācu uzbrukuma virzienu. Visur sēļu ģimenes steidzīgi noslēpās mežos.
Tomēr uztraukums drīzi vien pārgāja. Pienāca ziņas, ka vācieši pēc uzvaras aizgājuši uz mājam. Atgriezās pilī arī Valodis ar saviem karavīriem.
Tiešām bīskapa Albrta karaspēks bija jau tālu. Lībiešu gūstekņi bija palaisti brīvā, pie kam tika izziņots, ka bīskapa tēvs to visžēlīgi dara, neprasot no gūstekņu piederīgiem nekādas maksas par atbrīvošanu. Leišu Toreida iegūto laupījumu gluži tāpat kā pašiem leišiem atņemtas mantas, galvenā kārta ieročus un zirgus uzskatīja par kopigu karā iegūtu laupījumu, no kura liela daļa piekrita bīskapam pašam un baznīcai. Atlikumu sadalīja kaujas dalībnieku starpā. Toreidieši savas leišu aizvestās mantiņas vairs nekad neredzēja pie sevis mājas. Visā Livonijā skanēja baznīcu zvani. Visur turēja pateicības dievkalpojumus par slaveno uzvaru, jo pirmo reizi Livonijas valdnieks ar saviem im sev padoto ļaužu spēkiem bija uzstājies bez svešas palīdzības pret lielu leišu karaspēku un pie tam vēl sakāvis bīstamos pretiniekus.
5'
Vēl Sēļmalis nebija ieradies pie Ursulas, kad jau agra rīta viņas namiņam pasteidzas garām, pazuzdamas mežā, vairākas sievietes ar bērniem, stiepdamas mantu saiņus uz muguras. Pēc Sēļmaļa ierašanās viss kļuva saprotams: kamēr karavīri devās cīnīties pret vāciešiem, viņu piederīgie steidzās uzmeklēt drošākās paslēptuves vai nu pili jeb meža. Veselu pusdienu plūda bēgļi garam Ursulas mājoklim, gan dzīdami lopus, gan vezdami mantām apkrautus zirgus, gan paši apkrāvušies ar nastām. Viena otra sieviete, garām steigdamās, mudināja arī Ursulu doties dziļāk mežos iekša, jo te ienaidnieks atradīšot ir viņu, ir viņas mantas. Padomdevējas domāja, ka ari Ursula atbēgusi uz meža māju, slēpdamās no vāciešiem. Pati Ursula gan visiem bija sveša, bet veco Sēlpils kara kalpu Sēļmali daudzi pazina un nosprieda, ka jau arī pašā pili nevar justies droši, ja no turienes bēg uz mežu.
67
Bēdzēju palika aizvien mazak un uz pusdienu vairs neviens nerādījās. Kad vakara klusais nopietnais Sēļmalis nemaz netaisījās aizjāt, Ursula noprasīja tam, kādēļ viņš neatgriežas uz, pili.
«Mans kungs lika man paliki te un apsargāt tevi!» skanēja atbilde.
«Vai tad nedrošība ir tik liela?» ieprasījās Ursula, jo līdz tam Valodis nekad nebija tā rīkojies. Viņš arvien likās pārliecināts, ka Ursulu neviens neaizskars.
«Kas tad te var būl par drošību,» Sēļmalis ruca. «Ja tik liels ienaidnieku karaspēks ielauzies zeme.»
«Tad jau tu man nevarēsi neko līdzēt!»
«Viss jau var būt, ka mani ari tepat nogulda,» saīgušā mierīga balsi teica kara kalps. «Tikai var gadīties, ka pirmā skrējiena šurp atdrāžas viens divi, ta sakot, nedaudzi plesoņi. Tad jau es nestāvēšu dīkā, bet liem sabojāšu ādu un pa kadam kaulam. Ja lo būs lielāks skaits, 11u tad man droši vien izcirtis no miesas vienu otru prāvāku gabalu speķa vai liesuma ar visiem kauliem. Tad tu daudz nežāvājies, bet diedz likai taisni meža iekšā. Nesāc tepat laukmalā daudz gudrot, bet ļauj kājām vaļu, cik vien spēj.»
«Kā tad lai es tevi atstāju? Kas ar tevi notiks?»
«Tā gan ir tikai tāda sieviešu runāšana!» Sēļmalis pukojās. «Apdomā pati, kas tur var notikt, ja vienam uzbrūk daudzi. Beigts viņš ir. Bet pa pirmās kņadas laiku tev var palaimēties izsprukt. Pašas vaina būs, ja ilgi žāvāsies.»
Abi apklusa. Tad Ursula no jauna saka izvaicāt veco:
«Mīļo Sēļmali, ka tu doma, vai Valodim nekas nenotiks?»
«Uz to gan maza cerība,» skanēja atbilde, kas 110- džinkstēja Ursulas ausīs ka rjingas sitiens. Atguvusies viņa drebošā balsi iesaucās:
«Sēļmali! Es visu laiku domāju, ka tu mīli savu kungu, bet tu tik vienaldzīgi izsakies par viņa dzīvību. Vai tad…»
«Ka tevi jupis!» noteica vecais. «Tu gan vari runāt tīri kā bez prāta! Sievišķis jau paliek sievišķis! Vai tu doma, ka man nebija žel, kad es sava kunga tēvu iznesu ievainotu uz saviem kamiešiem no kautiņa lauka un tad pamanīju, ka viņš jau beigts? Asaras man bija acīs, pilnas acis asaru! Vai tas ta par jokiem ir, ja Sēļmalis raud, ja viņš pinkšķ ka veca raudulīga baba. Manu acu priekša
Valodis auga arvienu lieliņaks un lielinaks, līdz kamēr ir iznācis, lūk, kāds stalts puisis. Prieks noskatīties! Ja cits kāds krīt, ir tad žēl, bet šis manis paša lolotais. Tik labs man kungs! Bet ko tad es varu tur līdzēt? Apdoma pati! Vāciešu, lībiešu, lelgaļu un vēl kādu tur iebrucis sēļu zemē tāds vairums, ka sienāžu siena laika nebūs vairāk visā Sēlpils novadā. Un cik tad Valodim to karavīru? Viņš jau gan pats kaujas tūlīt nemeklēs, jo aizjāja tikai izlūkot un apskatīties, vai nevar kur vēl leišiem piepalīdzēt. Tikai saproti pati, kas tā par izlūkošanu, kur malu malas pilnas ienaidnieku. Ja leiši tiešām vēl kur turas, tad tiem tagad virsu mācās droši desmitkārt stiprāks ienaidnieks. Ej tad nu ar tādu varzu kauties! Cik tur nu iznāk cerību uz mājas atgriešanos? Vai tagad saproti?»
Ursula saprata gan, bet, sirsniņai spēcīgi dauzoties, nezina ja nekā cita ko teikt, ka vienīgi vaicāt tālāk:
«Vai tad tev nebija labāk pavadīt savu kungu jajienā, nekā …»
«Man gan ada var palikt šite veselāka, nekā jādelējot gar vāciešu dzelžos paslēptiem deguniem. Surp varbūt tomēr neviens neatkulsies 110 tiem aizjūras dzelžu brāļiem. Tomēr tev taisnība, ka man vajadzētu but tagad pie mana kunga. Tikpat jau vienu otru reizi aizšautu tam sargājoši priekšā savu vairogu, un tas kaujā ir pie gadījuma stipri veselīga lieta. Bet vai tad mans prāts var piepildīties? Mans kungs lika man jāt pie tevis, un te es esmu. Vai tad es būtu sievišķa cilvēks? Vai tad es lai viņam lieku tik pat spocīgus jautājumus priekšā, kā tu man šodien? Nē, karavīram tas neklājas.»
Jo vairāk Ursula domāja, jo briesmīgākas lietas tai iztēlojās. Labāk tomēr bija runāt ar veco Sēļmali, runāt kaut ko, lai tikai nepaliktu viena pati ar savam domam.
Beidzot iestājās nakts. Sēļmalis cieši nobultēja no iekšas durvis, pamēģināja ar pirkstu, cik kara cirvis ass, un izstiepās durvju priekšā visā garuma, palicis pagalvī sev kādu vīstokli. Tad, jau gulēdams, viņš paraudzīja, vai ērti var sasniegt ar roku šķēpu un kara cirvi, kurus bija nolicis sev ieblakus. Ursula apgūlās savā parastā vietā istabas dibenā un, ka sevi mierinādama, noteica:
«Nu, nakti jau mūs gan neviens netraucēs!»
«Lika drusciņ pagaidīt!» atsaucās dobji Sēlmala balss tumsā. «Karavīru ceļus jau nakts nekavē. Cik reizes es pats neesmu… Ko tur runai? Pielūko tikai, ka paša spoku laikā 111us neiztraucē no miega ienaidnieki. Kad tikai vācieši vēl nepiezogas klāt un nepiekur uguni mūsu namam. Atmodisimies jau pusccpti.»
«Ak, Dievs!» nočukstēja Ursula. «Kadas lietas tu, mīļo Sēļmali, vari sarunāt.»
«Kas ir, tas ir!» Sēļmalis atsaucās. «Tur nav ne nieka ko slēpt. Vai tad man kara lietas nav zināmas? Vāciešus ari jau tīri labi pazīstu. Kaut visi jodi viņus aiztrenktu atpakaļ pāri jūrai.»
«Bet vai tad tev, Sēļmali, nemaz, nav bail?»
«Kā tad bez bailēm? Bailes jau ir gan, bet ko lai ar tām panāk. Jābūt prātīgam un jādara, kas pienakas. Ko tur citu!»
«Vai tu neesi domājis, ka kaujā tevi var nogalināt?»
«Tu atkal triec, ka mazs bērns. Kā tad gan kauja nevarētu dabūt galu? Priekš tam jau kaujas, lai viens otru nogalinātu. Tur jau glaudīšana nav? Ko tad es vēl tur lai domāju? Es jau zinu, ka bez kādas domāšanas reizi mani nostieps garšļaukus. Pat neprasīs man, vai es vēlos, lai 1o izdara ar šķēpu, vali, zobenu, kara cirvi jeb kadu citu ieroci.»
«Ak, Dievs, ak Dievs!» vaimanāja Ursula. «Kas lai ar mani notiek, ja Valodis nepārnāk?»
«Jā, tiešām!» Sēļmalis domīgi noteica. «Labu galu tad tu gan nevarēsi ņemt. Tiešām žēl man tevis, nabadzītes. Bet ko darīt?»
Un Sēļmalis sāka krākt. Viņš bija aizmidzis. Otrā rītā jauka saulaina ziemas diena nemaz neiepriecināja Ursulu, kaut ari naktī nekas nebija traucējis meža namiņa abus gulētājus. Sēļmalis bija pabarojis zirgus un drūmi staigāja apkart, neizlaizdams no rokam ieroču, brīžiem klausīdamies kādā neparastākā skaņā, kas padzirdējās tuvēja mežā. Bija jau pusdienas laiks, kad viņš piepeši uzšāvās kājās no durvju sliekšņa, uz kura ārpusē bija sēdējis. Viņš satvēra ieročus un iesaucās:
«Jātnieks! Uzmanies! Es viņu pārmācīšu, bet tu pa tam bēdz. Paķer ari vairāk ēdamā līdzi un 110 drēbēm…»
Tālāk viņš nelika, jo iz meža izjāja Valodis. Grūti iedomāties Ursulas priekus. Pat Sēļmalis palika tads savāds. Viņš saņēma Valoža rumaku pie iemauktiem, lai aizvestu sajāto zirgu uz nojumi, bet nekustējās no vietas, klausīdamies īso notikumu atstāstījumu, ko Valodis izbēra savai sievai. Tacl dabūjis rīkojumu atgriezties Sēlpili, viņš uztrausās ne paša zirgā, bet sava kunga melni un jau laidās uz meža pusi, tomēr drīz vien apķērās un nospļāvies norūca:
«Ka tevi zili brīnumi! Ar tiem sasodītiem vāciešiem tev, godīgam cilvēkam, tīri galva sak apkārt griezties. Pat ieročus gandrīz būtu tepat aizmirsis.»
Tad viņš kārtīgi atgriezās uz Sēlpili. Tikai vārtu sargs pilī nobrīnījās vien, kad ieraudzīja atjajošo mūžam drūmo Sēļmali šoreiz ar smaidā savilktu ģīmi. Tiešām, Sējmalis bija apmierināts par sava kunga laimīgu atgriešanos mājās.
Bet meža mājiņā divi laimīgi cilvēki pārsprieda savas nākotnes gaitas.
«Saki jel, mīļā,» runāja Valodis. «Kā lai es tagad kaut ko par tevi atklāju saviem audžu vecākiem, kad jau tā tiem tik daudz rūpju un raižu? Vācieši gan pašureiz ir projām. Nezinām arī, kādēļ viņi tik steidzīgi atgriezās uz Rīgu atpakaļ. Tikai viena lieta ir droša, viņiem Sēlpils ir tagad kā dadzis acīs. Viņi zina, ka mēs esam tiem ienaidnieki, ka mēs kopā ar leišiem rīkojāmies pret viņiem. Tamdē] nevar būt izdevīgāka laika kā tagad, lai izrēķinātos ar mums. Ja tikai vāciešiem nav cits kas steidzamāks, tad tie mums uzbruks. Un mums ies grūti, ļoti grūti. Virsaitis ir stipri domīgs, un ir arī, ko galvu lauzīt. Pat vir- saite ir pavisam nolaidusies. Pavisam neizskatās pēc tās sparīgās sievietes, kādu 1u viņu pazīsti. Viņa jau arvienu dzīvo līdzi savam vīram visās darīšanās. Kā es pie tāda stāvokļa lai bāžos virsā ar savam grūtībām. Jāpagaida vēl.»
«Es jau, mīļo Valodi, neko nesaku, man ir tiK labi, es esmu tik laimīga, ka neko vairāk nevēlos. Mani tikai biedē tas, ka tu pastāvīgi esi briesmās. Sitie pastāvīgie kari. Jau man vecākus karš atņēma. Ja nu tagad tevi… Dievs lai no ta pasargā mani… Tikai iedomājies vien. Šodien tev labi iziet viena karā, rit otrā, parit trešā… Cik tad ilgi tā var iet? Kada kauja taču var uzbrukt nelaime, un tu …»
«Es jau esmu karavīrs. Vai tad lai es sēžu mājās, kad visiem jāķeras pie iero;iem? Tu pati mani nemīlēsi, ja es būšu bailīgs un gļēvs.»
«Ak, tevi nemīlēt gan es nevarētu nekad. Bet kas notiks, ja Sēlpilij uzbruks?»
«Mēs gan pratīsim aizstāvēties. Lai lavu vāciešu būtu diezin cik daudz, mēs tiem pratīsim sasalīl virumu. Lai
nemaz daudz neplātās! Pils mums ir slipra, karavīri ari nav zemē metami. Mēs nebēgsim no vāciešiem.»
Ar lepnumu Ursula noskatījās uz savu vīru. Laimē acis tai spulgoja vien. Jā, laimīgi bija abi cilvēki tur tumšajā būdā biezokņa malā.
Liels bija virsaiša Viļņa nemiers, kuru ar viņu dalīja brašā, mūžam uzņēmīga virsaite. Apspriedās virsaišu paris savā starpā, aspriedās ar Valodi, apspriedās ar ļaužu vecajiem, ar ievērojamākiem labiešiem bajāriem, ar pie- dzīvojušākiem karavīriem. Neviens nezināja neko citu teikt, kā vienīgi to, ka jābūt gataviem uz ciņu. Pils ir stipra, gan izturēs. Gan vācieši aplauzīs ragus. Pagaja dienas. Pie draudošo briesmu stāvokļa pierada. Likās, ka vācieši vēl tūliņ nenāks. Ja jau viņi aizgājuši mājās, tad līdz nākošam uzbrukumam paies kads laiciņš. Pa tam var daudz kas grozīties.
Tomēr ta bija maldīšanās. Bīskaps Alberts nemaz nebija tas virs, kas atliktu to, kas ir darāms, kas kavētos izmantot izdevīgumu gadījumu. Sēlpils tiešām bija kā dadzis acis ar savu atbalstu un palīdzību leišiem. Ja Alberts gribēja justies daudz maz drošībā pie Daugavas, tad sēļus bija jāpadara sev padevīgus. Tamdēļ Livonija sāka rīkoties bez kavēšanās.
Tūlīt pec savas atgriešanas Piga, Alberts izsūtīja sūtņus pa visu Livoniju un pat Letgalijas kristīto daļu un uzaicināja visus steidzīgi vien sapulcēties uz. karu. Sagatavoja vajadzīgās cietokšņa apsēšanas ierīces un mašīnas. Tad lielu lielais karaspēks, kurā ietilpa visi, ko vien toreiz vāciskā Livonija spēja sadzīt kopā, devas pret Sēlpili. Arī lelgaļi un lībieši devās pret sēļiem. Likteņa ironija. Arī šoreiz tie, kuriem bija kopīgi jāuzstājas pret svešniekiem, plūcas savā starpā, lai palīdzētu viens otru vājināt un nodot svešā kakla kunga rokas. Virsvadonību uzņemas kareiviski garīdznieki: abats Teodorihs un prāvests Engelberls, abi bīskapam tuvi cilvēki.
Bija atnācis janvāris. Vel Rīgā skaitīja 1207. gadu, jo toreiz jauns gads iesākās tikai ar Marijas pasludināšanas dienu, ar 25. martu. Pēc vēlākas laika skaitīšanas bija jau 1208. gads. Ziemas saulīte, likdama saviem stariem vizuļot sasalušajā sniegā, tomēr nepavisam nesildīja. Sēlpilī torņa sargs nemaz nevarēja snaust. Aukstums Irau-
■cēja viņu nodoties šim tik svētīgajam darbam, Tamdēļ sargs vērīgi no savas paaugstinātas vietas reizi pēc reizes lika saviem skatiem slīdēt pāri baltās ziemas tērpa ietīstītai apkārtnei. Te, kas tas! Nevarēja būt šaubu, ka cilvēkam, kas lik neapdomīgi ātri trieca uz priekšu savu zirgu, bija kaut kur ļoti jāsteidzas. Pie tam svarīgiem vajadzēja būt tiem iemesliem, kas jātnieku spieda tik traki aulekšot. Svešais griezās uz pils pusi. Jau viņš ir apakša, jau pie vārtiem.
«Kur virsaitis? Vācieši nāk!» Noskanēja aizsmakusi balss. Ka Iraks rībēja sitamais pret vārtu tornī iekārto dēli. Ra-ta-tā, ra-ta-tā. Likās, ka rieti akmeņi bira 110 prāva augstuma tukšas koka pura lādes dibena. Drīz, visa pils bija kājās. Pulks vāciešu tuvojoties upei no viņas puses kara gaitas pret Sēlpili. Neesot to sevišķi daudz. Tadu ziņu bija padevis kāds sēļu labvēlis no Daugavas /iemeļkrasta.
Ne tik vien pati pils, bet viss novads bija puslīdz sagatavojies uz pretošanos vāciešiem. Visur jau kustējās karavīri. Tikai kopā sanākuši tie vēl nebija, kaut gan pili jau dažs labs bija paspējis ierasties. Tamdēļ virsaitis Vilnis, Valodis 1111 prāvs pulciņš karavīru drīz vien izjāja uz. to vietu Daugavas krastā, kur ceļš no viņas puses pāri upei locījās uz augšu Sēlpils virziena. Tiešām tur jau parādījās ienaidnieki, citi kājām, citi jāšus. Bija tur arī daži dzelžos kalti bruņinieki, bet lielums bija vienkāršu vācu karavīru.
«Nu, ar tādu skaitu mes liksim gala,» vieglāk uzelpoja Vilnis. i
Tiešām, līdz ko ienaidnieki bija upei pāri un sāka kāpt stāvaja augstajā krasta, la sēļi no augšas bruka tiem virsū ar tadu sparu, ka kautiņš pāris acumirkļos bija izšķirts. Divi vācu bruņinieki un daži vienkārši svētceļolaji gulēja jau beigti un krasoja ar savām asinīm sniegu. Pārējos 110 augšas strauji uzbrukošie sēļi ar tadu sparu atsvieda atpakaļ leja uz ledus, ka vāciešiem nekas cits neatlika kā mukt. Sēļi dzinās tiem pakaļ. Daugavas māmuliņas ledus krāsojas ar svešām asinīm.
Bet kas tas? Augšā uz krasta aizmugurē atskanēja let- gaļu un lībiešu kara saucieni. Paradījās tur ari lieli bari vācu karavīru. Visi prāvie bīskapa Alberta karaspēki bi ja pārgājuši Daugavai pāri pie Aizkraukles un naca, postīdami un kaudami, pa sēļu zemi. Tikai neliela atsevišķa daļa bija devusies pa ziemeļkrastu. Ta gan bija sakauta, bcL pašus sēļus no viņu pils atgrieza tagad viss vāciskās Livonijas karaspēks. Vajadzēja izsisties cauri, lai tiktu atpakaļ Sēlpili. Dzenoties pakaļ bēgušiem ienaidniekiem, sēļi bija izklīduši pa ledus virsu. Par laimi ienaidnieks bija parādījies par agri, pirms sēļi paspēja pavisam izklīst un par tālu aizdrāzties. Atri viņi sapulcējās vienkopus, vel ātrāki viņi uzsteidzas augšup krasta, pirms ienaidnieks paspēja viņiem tāpat gāzties virsū no augšas lejup, kā to bija tikko izdarījuši sēļi pret vācu nodaļu, kas nāca pāri Daugavai. Ar to ari pagaidām beidzās sēļu sasniegumi, jo augšā tos sagaidīja liels ienaidnieku karaspēks, kurš gan par laimi nebija sapulcināts vienkopus, bet atradās ceļa gājiena izstiepts garā rindā. Tomēr, kad sēļi parādījas augšā un sāka lauzties cauri ienaidnieka rindām, pretinieki no visam pusēm steidzās savējiem palīgā. Pat bēgļi no ledus, nojauduši, ka lietas grozījušās priekš tiem uz labu, savācās kopā un šoreiz, ne viena netraucēti, devās kalnā sēļiem mugura.
Stāvoklis bija grūts. Sēļu bars palika retāks un retāks. Par laimi pārpalikušie bija jau cauri ienaidnieka rindām un steidzīgi kāpās atpakaļ uz. pili, no ienaidnieka spiesti un vajāti.
Pat vecais virsaitis cīnījās ar jaunekļa sparu. Cieši sa- slēgušies ap viņu, sēļi centās sasniegt savu pili. Svilpodams sašķeltajā gaisa cilājās Valoža zobens. Brašais karavīrs nebija vēl pat ne ieskrambāts. Te no sāniem pašā tuvuma viņam pacēlās draudoši šķēps. Valodis gaiņājās uz otru pusi. Ne viņam atvairīt no sevis šķēpa asmeni. Bet vecā Seļmala milzīgais stāvs saliecās. Viņa vairogs sargādams pašāvās uz priekšu. Ar lielu spēku pret to atsitās ienaidnieka spožais asmens, kas droši vien būtu spējis izurbties cauri visam Valoža ķermenim. Sēļmalis par daudz uzmanības bija piegriezis šķēpam, kas apdraudēja viņa jaunā kunga dzīvību. Par veco karavīru pacēlās ienaidnieka zobens. Paša asinīm aptašķīts, Sēļmalis sabruka sniegā. Tikai zobena īpašnieks arī bija pārsteidzies. Iekams viņš paspēja pacelt no jauna uz augšu savu smago ieroci, viņa roka nevarīgi izlaida rokturi. Valodis bija atriebis savu uzticamo kalpu. Sē|a zobens bija nogāzis zemē bruņinieku.
Nokautais izrādījās par ievērojamu vīru svētceļotāju vidu. Viņa krišana sacēla uztraukumu pretinieku pulkā. Tie nepiegrieza vairs tik daudz vērības sēļiem kā kritušajam. Vācieši cerēja, ka tas vēl nav beidzis elpot un tamdēļ ir steidzīgi glābjams un dziedināms. Šis apstāklis nāca .stipri par labu vēl pārpalikušajiem sēļiem. Viņi atta- linājas no vajātajiem un atrada patvērumu savā stiprajā pili, kuru Alberta karapulki tūlīt ielenca no visam pusēm. Livonijas karavīru skaits bija tik liels, ka pietika ir pils apsēšanai, ir citiem pasākumiem. Ienaidnieku bari izklīda uz visām pusēm, dedzināja, laupīja un postīja uz briesmīgāko.
Kad u/. Daugavas krasta nesenas, karstās kaujas viela neredzēja vairs ne viena dzīva cīkstoņa, jo visi bija vai nu pie pils jeb pie laupīšanas darbiem, no sniega virsas pacēlās asiņaina galva. Tas bija Sēļmalis, kas tur kustējās un līda. četrrāpus. Viņš beidzot piecēlās kājās. Galva reiba. Acu priekša klajās tumsa un migla. Tomēr drīzi vien arī acis saka šo to saskatīt. Ap pili norisinājās cīņa. Tālāk krasi rnale dega ciemati. Uz otru pusi tas pats, aiz muguras tas pats. Kurp lai viņš dodas. Pag, tur meža māja. Tur jau mita viņa kungam dārgs cilvēks. Vai Valodis nebija pavēlējis viņam, Sēļmalim, doties pie Ursulas un to apsargāt? Galva dun. Neko nevar atminēties. Bet la gan laikam bija. Ja, droši vien tā bija. Jādodas steigšus vien turp uz meža mājiņu. Jau ta Sēļmalis ir aizkavējies. Droši vien pavēle dota jau priekš laba laiciņa. Tikai kā tādu gabalu nostaigāt, kad kājas neklausa. Bet kas tur? Zirgs. Tur vēl otrs. Tikai šis ir ievainots. Viņš vairs nespēs tālu paskriet. Otrais gan ir vesels. Lopiņa kungs šeit kritis. Ienaidnieks steigā aizmirsis zirgus cīņas viela. Gan jau vēlāk paspēs tos salasīt. Ari kritušo ieroči ir labs laupījums. Droši vien tiem ari nāks pakaļ. Tagad nevienam nav vel laika par to domāt. Viss tas nedrīkst aiziet zudumā. Bet aizies gan daļa, aizies. Sēļmalis ļauni pasmaidīja. Smaids gan iznāca vairāk pēc saviebšanās, neka pec prieka izradīšanas. Veselo zirgu viņš aizjās. Savu šķēpu un vairogu viņš arī tiem nolāpītiem vāciešiem un viņu rokas puišiem neatstās. Gāzelēdamies Sēļmalis uzmeklēja savu šķēpu, tad sadabūja ari savu vairogu. Kas tas? Varens bruņinieka zobens. Tas ari var tīri labi noderēt. Tas jāņem līdzi. Bet Sēļmalis nespej visus trīs sameklētos priekšmetus reiz panest. Lai tie stāv le. Pievedis klāt zirgu. Tiešām, lopiņš labprat ļāvās, lai cilvēks to vadā. Neskatoties uz visu šodien pieredzēto cīņas nepratu, ko miermīlīgais zirgs nekādi nevarēja saprast, lops tomēr skatījās uz cilvēku kā uz pārāku būtni, kurai jāpaklausa. Sēļmalis pieveda savu jauniegūto kalpu pie
sameklētajiem ieročiem, piestiprināja tos vienu pēc otra zirga mugurā un gribēja pals sēsties sedlos. Bet tas bija grūts darbs priekš ievainotā, vecā karavīra. Vairākas reizes viņš mēģināja, bet katrreiz atslīdēja atpakaļ. Grūti nācās pat kāju noturēt kāpsli. Gandrīz jau cerības zuda kādreiz tikt zirga mugurā. Te, saņēmis visus speķus, viņš izdarīja vēl vienu sparīgu mēģinājumu un pats sev par brīnumu juta, ka sēd jau sedlos. Tagad tikai apdomīgi, ka neieskrien kādam vācietim taisni krūtīs. Sēļmalis papētīja apkārtni. Tur, slepdamies aiz kalna, viņš varbūt sasniegs nepamanīts birztalu. Tad lieta būs darīta. Mežiņā to neviens neieraudzīs. Tālāk gan viņš pratīs slapstīties un nonāks, kur vajaga.
Tiešām, pēc kāda laiciņa Sēļmalis jau jāja pa meža taku, ta izpildīdams paša slimo smadzeņu izdomāto pavēli. Lēnam gan viņš kustējās uz priekšu, jo pie katra satricinājuma, pie katra zirga soļa juta negantas sāpes. Atkal acis tam saka aptumšoties. Nemanīja viņš, ka varenais bruņinieka zobens, tāpat arī šķēps un vairogs viens pēc otra nokrita zemē un palika sniega guļot. Nevarēja beidzot vairs būt tāļi līdz namiņam, kaut gan Sēļmalis pats sev par brīnumu to droši noteikt nespēja. Acis tam arvienu palika tumšākas un tumšākas. 11 ka miglas pli- vuris aizklāja visu apkārtni. Sēļmalis lēni noslīdēja no zirga zemē un palika bez samaņas guļot sniegā. Labu bridi zirgs stāvēja tam blakus. Tad lopiņam apnika šāda jātnieka izturēšanas. Varbūt tam arī iegribējās ēst. Mierīgi zirgs aizsoļoja, kā kaut ko meklēdams, un pazuda aiz kokiem.
Pēc laiciņa Sēļmalis atžirga. Kur viņš atradās? Ak, ta ja! Atmiņa tam sāka atgriezties. Viņš apskatījās apkārt.. Gulēšana sniegā bija atsvaidzinājusi galvu. Tagad Sēļmalis skaidri zināja, ka tepat netālu jāpaņem pa labi, un tad būs klat pie būdiņas mežmalā. Sēļmalis piecēlās kājās un, ar mokām soļus sperdams, devas uz priekšu.
Priecīgi Ursula tanī dienā pabaroja zirgus nojumē. Vēl šī diena jāpalaiž garām. Rit atjās Valodis. Mīļais, dārgais! Laiks tecēja uz priekšu. Te, kas tas? Atkal ļaudis ar mantu saiņiem un izbailēs izķēmotiem ģīmjiem. Pulciņiem vien, pulciņiem vien. Pie pašas mājiņas apstājas kāda apkususi
jauna sieviete. Ak! pazīstama. Ta bija kada kalpone pili, kas kopa ar Ursulu bija malusi Sēlpils dzirnavās.
«Kas noticis? Kamdēļ tu bēdz?» pēc pirmās apsveicināšanās prasīja Ursula.
«Un tu?» otra vaicaja savu reizi. «Ko tu te dari? Vai tu izbēgusi no Lietavas? Tad jau tu esi tikpat ka drošība. Tur tavi tautas brāļi iebrukuši sēļu zemē, kauj, dedzina, laupa. Steidzies! Tie tev patvērumu neliegs, ja arī no Lietuvas tev sekotu pakaļd/.inēji.»
«Vai tad Sēlpilī, cietoksnī, tev nebija drošāks patvērums nekā mežos?» ļaunu atbildi gaidīdama, sauca Ursula.
«Es pēdējo laiku vairs nedzīvoju pili. Mani izprecināja pie kāda arāja te tuvāk mežam. Mans vīrs ir stalts un labs. Diezin vai to vēl kādreiz redzēšu. Varbūt esmu jau atraitne. Vācieši piepeši iebruka. Mans virs aizjaja karā. Es vairs uz pili netiku. Visur vācieši, daudz, daudz. Bet man jāsteidzas. Ardievu.»
«Ak, mīļo Pestītāj!» lūdzās ceļos nokritusi Ursula. «Un tu, svētā jaunava Marija! Nepiešķirat uzvaru manas tautas karavīriem. Nē, ne manas tautas, bet gan manas bijušās lautas, jo tagad mana vira tauta ir mana lauta. Ak, debesis! Nesodiet mani par šo manu lūgšanu. Es citādi nevaru. Tikko man, nabaga bārenitei, ir uzsmaidījis saulains laimītes stars. Kā lai es no viņa atsakos? Nē, nē! To es nespēju. Mīļais Dievs! Pasargi manu vīru, vienīgo Tavas kalpones dārgumu. Piešķir manam Valodim stipru roku kauja. Dod viņa zobenam veiklumu un sparu nogāzt katru ienaidnieku. Nenoliedz, manam mīļam panakt uzvaru un iegūt varoņu slavu. Bet ja tas nav Tavs prāts, tad atved mazākais mājas dzīvu un veselu manu Valodi. Lai viņš būtu novārdzis, lai vai būtu slims, lai viņš būtu pat ievainots, lai viņa šķēps būtu salauzts, lai viņa kara cirvi tam bulu atņēmuši ienaidnieki, lai viņa zobens tam būtu izkritis no izbailēs drebošās rokas, lai ka, tikai atdod man Valodi. Dievs, ak Dievs! Tu nevari būt tik nežēlīgs. Kas ar mani notiktu! Ko lai es iesāktu, ja Valodis neatgrieztos?»
Rokas lauzīdama, Ursula apklusa. Viņa atminējas leišu kareivi, kas to sasietu bija vedis sev līdzi ka nopirktu verdzeni. Vai tamlīdzīgs liktenis atkal sagaidīja Valoža sievu? Atminējās Ursula ari savas raižu pilnās bārenes dienas tālajā dzimtenē. Prata tai ienāca iesirmais bruņinieks ar sarkanu sapinkājušos bārdu. Tā priekšā tēvbra- lis tik pakalpīgi smaidīja. Tik labprat viņš Ursulu būtu atdevis sarkanbārdainajam, ja tik ar lo iegūtu pēdēja labvēlības drumstalu. Boz tam tad viņš reizi butu vaļa no meitenes, nelaiķa brāļa meitas. Ursula visu to bija sapratusi. Toreiz tas nemaz nelikās tik bezgala briesmīgi. Patīkam jau tur nekā nebija. Prieka un laimes izjūta … Nu, par to nevarēja būt ne runas. Bet tada jau bija dzīves ikdienišķība. Likās, ka tam tā jābūt, ka tur nekas nav grozāms. Putniņš, kas būrīti vien pazīst, nevar ne iedomāties, cik mežs ir zajš, cik pumpuri tur smaržīgi, cik jauki ii brīvē vicināt spārnus saules tveices pilnajā gaisā, lidojot pēc patikas no viena koka uz otru, lēkājot pēc iegribas no zara uz zaru. Kad būrītis reiz pavēries vaļa, kad putniņš no tā izsprucis un iepazinies ar debesu plašumu, tad atgriezties atpakaļ šaurajā būrītī ir tikpat kā mirt, tad cietuma šausmas ir tik sajūtamas, tik nepanesamas. Lai arī cietumu greznotu sarkanbardaina bruņinieka dārgo audumu drānas, lai arī tur mirdzētu zelta un sudraba rotas. Un pats bruņinieks? To atminoties vien… Ne, labāk ar Valodi skuju būda. Bet ja nu viņš, viņš mīļais, vairs nepārnāk? Ja tas pats sarkanbardainais bruņinieks ar smago zobenu saskalda dārgā cilvēka galvaskausu? Tad Ursula paliek viena pati šeit, sveša mala. Tad šis mūža mežs, šejienes cilvēki, zvēri, viss, viss pārvēršas tai no draugiem par ienaidniekiem. Bez mīļā vīra, bez. Valoža … Nē, nē! Tas nedrīkst notikt. Debesis to nepielaidīs, ka Ursula te atrod šausmīgu nāvi. Atkal jaunā sieviete nokrita ceļos.
«Svētā jaunava Marija! Nepielaid to! Tava līdzjūtīgā sirds to nevar atļaut… Un tu, varenais Pērkoņtev! Sargā tu sēļu nākošo virsaiti, neļauj aiziet bojā tavas paša tautas nākotnes cerībai. Pērkoņtēv, pirmo reizi es griežos piejevis ar lūgumu, pie tevis, sava vīra dieva.»
Arā, pie ieejas būdā padzirdējās troksnis. Tam vajadzēja būt Valodim. Ursula pietrūkās kājās un izsteidzas laukā. Pie pašām durvīm, sabrucis zemē un atbalstīdamies ar muguru pret būdas sienu, sēdēja vecais karakalps Sēļmalis. Viņš smagi elpoja. Tā drānas, arī galva un ģīmis viss bija aptašķīts ar asinīm, gan paša, gan ienaidnieka. Nebija šaubu, ka karavīrs bija grūti ievainots. Ursula pieliecās pie Sēļmaļa un aiz uztraukuma drebošā balsī saraustīti sauca:
«Seļmali, tu! Stāsti, stāsti jel!… Kas?… Vai tur…»
«Viss ir pagalam,» ievainotais smagi izdvesa. «Mēs tikām sakauti, pavisam sakauti.»
«Kur ir Valodis? Vai viņš …»
«Valodis ir…» nošļupstēja Sēļmalis un apklusa. Smagais karavīra stāvs nepalika sēdot, bet sāka šķiebties un lēni, ka kavēdamies, noslīga gar būdiņas sienu līdz zemei. Ursulas priekšā gidēja līķis.
Kad jaunā sieviete daudz maz atguvās un no jauna bija spējīga novērot apkārtni, viņa atkal ieraudzīja dažus bēgļus. Tie steidzīgi, pusteciņus devās no Daugavas puses pari klajumiņam būdas priekšā uz. mežu biezokņiem. Tur bija vīrietis, sieviete, divi pusaudži zēni un gadus 12 veca meitene. Visi nesa šādas, tādas mantiņas.
Ursula saka saukt. Viņas balss, likās, izbiedēja bēgļus. Tad vīrietis apķērās, ka darīšana ir vienīgi ar sievieti. Ta nevarēja apdraudēt bēgļus. Vīrietis apstājās, bet tikai uz pāris acumirkļiem. Viņš brīdinoši uzsauca:
«Bēdz, bēdz! Visi ir pagalam. Visi apkauti. Bēdz! Vācieši drīz būs arī te klat. Tikai mums izdevās izglābties, izbēgt.»
Tad viņš steidzās pakaļ savējiem. Visi bēgļi pazuda
mežā.
«Un Valodis?» nodomāja Ursula. «Vai vel varēja šaubi! ies par viņa likteni? Bēglis jau skaidri pateica, ka visi apkauti. Valodis jau arī bija varonīgs. Viņš nebēgs no kaujas lauka. Nē, mīļotais vīrietis nebija gļēvs. Viņš prot. godam vicināt zobenu, viņš saprot, kas ir karavīra gods un slava. Tātad Valodis beigts.» Ursula nesaprata, kāds nespēks viņu pārņēma, kad viņa sabruka zemē netālu no mirušā Sēļmaļa.
Ursula atguva samaņu. Bija tumša nakts. Sākuma nelaimīgā vientule nesaprata, kur viņa atrodas. Tad drausmīgā tiešamība atausa jaunavas atmiņa. Strauji Ursula pietrūkās kājās. Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija lielais melnums pie būdas sienas. Tas bija Sēļmalis, nē, tikai Sēļmaļa liķis. Mironis! Ursulai bija neaprakslamas bailes 110 miroņiem. Bēgt, bēgt! Kur tad? Mežā pašulaik iegaudojas vilks, turpat, netālu no būdas. Diezin, kādi vēl briesmoņi klejoja nakti pa tumšo, drausmīgo mūža mežu. Nē, turp bēgt nevarēja. Uz pili atpakaļ? Tur droši vien saimniekoja uzvaras priekā piedzērušies uzvarētāji, vācu karavīri, ienaidnieki. Ienaidnieki? No kura laika tad vācieši bija Ursulas ienaidnieki. Tur neko nevarēja grozīt. Tas tā
bija. Vācieši bija ienaidnieki viņai, nākošā sēļu virsaiša sievai, šausmīgi ienaidnieki. Tie varbūt bija jau galīgi sadragājuši visu Ursulas dzīves laimi. Varbūt viņas dārgais vīrs bija jau kritis no šito pašu ienaidnieku rokām.
Pat ja vācieši neatrastos pili, tad tur visa noteicēja būtu virsaile. Ta Ursulu gan apsveiktu, jā! ne labāk kā piedzērušies ienaidnieki. Nē, uz pili Ursula nedrīkst bēgt. Tai jāpaliek tepat. Varbūt tomēr Velodis pārnāk. Bet mironis? Ak, cik briesmīgi!
Drebēdama aiz bailēm un pūlēdamās neskatīties uz melnumu pie durvīm, Ursula ielīda būda, noslēpās tur kaktiņa un sāka žēli šņukstēt, cenzdamās nesacelt ne mazākā troksnīša, lai kaut kas briesmīgs nepiegrieztu raudātajai savu uzmanību.
Visu nakti Ursula neaizmiga. Dienai ataustot, viņas bailes mazinājās. Mironis nelikās vairs tik briesmīgs. Arī tumsas gari dienā nevarēja nevienam ļaunu darīt. Tamdēļ Ursula uzdrīkstējās atstāt savu paslēptuvi un doties lauka. Visu dienu jaunā sieva satigaja ārā un iekša, nepacietīgi gaidīdama, vai neatjas Valodis. Tomēr uznāca vakars un gaidītais nerādījās. Ursula pārlaida otru baiļu pilnu nakti, un, tumsa drebot, nosprieda nākošā diena doties projām no šis spoku vietas. Lai ari kur gals viņu gaidītu, bet te miroņa tuvumā viņa nespēja ilgāk uzturēties.
Atkal atnāca diena, un Ursula jau gribēja doties mežos iekšā. Te viņai iešāvās prātā, ka Valodis nezinās, kur viņu meklet, ja tā atstās šo vietu. Tā viņi var nekad vairs neredzēties, pat tad ne, ja viņas virs vēl būtu sveiks un vesels. Varbūt viņš ir tikai ievainots un nespēj tūlīt, nakt pie savas sieviņas. Izveseļojies viņš droši vien steigsies šurp. Tātad Ursulai jāpaliek turpat, kur viņa bija. Bet ja nu Valoža vietā ierodas vācieši? Ak, Dievs! Tomēr jāpaliek.
Pagaja vairākas dienas un naktis vienās bailēs, vienas mokās. Ursula bija tā nogurusi, ka redzēja brīžam jau murgus nomodā. Viņa pati vairs nesaprata, cik ilgi viņa jau mokās līķa tuvumā.
Atkal iestājās nakts. Ursula jau sēdēja sava tumšajā būdas kaktiņa.
Tumsa, likās, bija pilna ar nezināmām briesmām. Te ārā pie durvīm kaut kas nograbēja. Nē! Laikam Ursulai tas bija tikai tā izlicies. Tomēr jā! Troksnis atkārtojas un pie tam taisni tur, kur gulēja Sēļmaja līķis. Tad smagi
soļi, taisni Sēļmaļa soļi tuvojās durvīm. Paldies Dievam! Iekšā viņš tomēr nevarēs tikt, tas spoks no garu valsts. Durvis jau bija aizbultētas. Bet vai tikai viņa šovakar nepiemirsa to izdarīt savas bēdās un domās par mīļā cilvēka likteni? Kā Ursula arī lauzīja galvu, viņa nespeja skaidri atminēties, vai durvis bija ienākdama aizbultējusi vai nē. Viņa tā bija steigusies nokļūt drīzāk tumšajā kaktiņā būdas dibena, ka tiešām durvis varēja būt palikušas neaizbultētas. Tomēr nē! Katru vakaru viņa aizbultēja. Vai tad taisni šodien viņa būtu aizmirsusi to izdarīt?_Iet līdz. durvīm pārliecināties? Nē, to viņa nespēja. Arā, tikai ar durvju deļiem vien šķirts no viņas, stāvētu briesmīgais spoks. Dienu nebija tik šausmīgi, bet nakts tumsa… Netālu, laikam paša mežmalē, iekaucās vilks. Stieptā, gari vilktā zvēra gaudošana likās šoreiz Ursulas ausim patīkama. Vilks jau bija dzīva dvaša un ne kāds spoks, tamdēļ rādījās tuvāks parbiedētei sievietei.
«Kad tikai spoks nevar ienākt caur aizbultētam durvīm?» drebēdama nodomāja Ursula.
Taisni šai bridi āra durvis atvērās un, tumsā taustīdamies, kāds smagi ienāca iekšā. Ursula gandrīz apstājās dvašu vilkt. Viņai izrādījās, ka, durvīm paveroties, tā pret ara sniega gaismu skaidri bija saredzējusi Sēļmaļa stāvu. Pārbaidītai sievietei skaidri likās, ka divas ugunīgi zvērojošas spoka acis ir tieši vērstas uz viņu tumšajā kaktā. Spoks smagi paspēra divus, trīs soļus uz būdas vidu. Ursula to nespēja vairs tālāk panest. Jābēg! Prom, prom 110 šejienes, tikai prom! Viņa pietrūkās kājās un skrēja uz durvīm. Divas stipras rokas satvēra viņu ciet. Ursula zaudēja samaņu.
81
Kā tad pa tam bija norisinājušās cīņas ap Sēlpili? Pirmā brīdī sēļi jutās savā cietoksnī pilnīgākā drošībā. Tikai drīz vien viss strauji pārmainījās uz ļaunu. Pili no visām pusēm ieslēdza stipri ienaidnieku bari. Visur tika uzstādītas milzīgas lingas un sviežamās mašīnas, kuras bez apstāšanās saka apbārstīt pili un tās aizstāvjus ar bultām, akmeņiem, aizdedzinātām malkas pagalēm, sakarsētiem dzelža gabaliem. Drīz vien no visām pusēm pilij klāt spiedās tik daudz ienaidnieku, ka viņu bultas un šķēpi kā krusa bira uz apcietinājumiem. Neviens pils aizstāvētājs nedrīkstēja pat degunu izbāzt virs aizsargājošās apcietinājumu sienas. Ja Sēlpilij būtu pietiekošs skaits karavīru, ja no apcietinājumiem varētu atbildēt uzbrucējiem ar pietiekoši lielu skaitu bultu un šķēpu, tad, saprotams,
fi —
uzbrucēji nedrīkstētu tik pārgalvīgi tuvoties vaļņiem, tad bez. šaubām uzbrucēji ciestu lielus zaudējumus un drīz vien vilktos asiņodami atpakaļ. Bet sēļus iebrukums bija pārsteidzis pussagatavojušos. Šur tur salasījušies karavīru pulciņi bija pārmākti, izklīdināti, pa daļai apkauti. Pat tie, kuri bija pie laika sapulcējušies pilī, cieta sadursmē uz Daugavas krasta tik lielus zaudējumu, ka viņu skaits bija ārkārtīgi sarucis. Palīgi no apkārtnes ari nepaspēja sabēgt pilī, pateicoties strauji izvestai cietokšņa ieslēgšanai. Tamdēļ virsaitis .Vilnis ar bailēm novēroja, ka tam pilī ir ārkārtīgi maz karotāju, ka ar tiem cietoksni aizstāvēt nebūs iespējams. Un šis karavīru skaits vēl ar- vienu turpināja samazināties, jo katru, kas tikai parādījās uz vaļņiem pārdrošāk, ķēra bultas, šķēpi, akmeņi, kurus tik bagātīgi un nesodīti spēja raidīt uz piii pretinieki.
Uz palīgu no ārienes cerēt pavisam nevarēja. Kur vien meta no pils augstumiem uz. apkārtni skatus, tur ieraudzīja degošas ēkas, bēgošus ļaudis un ienaidnieku pulciņus. .Ja kur varbūt vēl bija kāds sēļu karavīrs pie dzīvības, tad tas varēja būt laimīgs, ja tam izdevās noslēpties drošībā meža biezokņos. No tiem palīdzība nebija sagaidāma.
Drīzi sāka draudēt vēl jaunas briesmas Sēlpilij. Ienaidnieki krava pie pilskalna malas malku sārtos. Tos aizdedzinot, uguns, domājams, pārsviedisies uz koka pils apcietinājumiem. Un Sēlpils var aiziet boja uguns liesmas.
Ar lielām pūlēm un zaudējumiem izdevās atsist dažus ienaidnieku uzbrukumus pilij. Ari ugunsgrēku pirmo reizi apdzēsa, kaut gan bija jau aizdegusies vienā vietā āra apcietinājumu koka siena. Galīgi piekusušie un novārgušie sēļi cerēja, ka, naktij iestājoties, tie liks pie atpūtas 1.111 miera. Viņi maldījās. Izmantojot tumsu, ienaidnieka spēki pūlējas piekļūt, apcietinājumiem klāt. Gan tos atkal atsila, bet stāvoklis pilī palika arvienu ļaunāks.
Tā tas vilkās dažas dienas un naktis. Pilī jau bija vairāki krituši, vēl lielāks skaits ievainotu. Pārpalikušie likās tā piekusuši, ka tikko spēja kustināt kājas un rokas. Vilnim un Valodim nemitīgi vajadzēja mudināt savus ļaudis, lai tie neaizmigtu, lai tie turpinātu cīņu. Arī pašiem vadoņiem nācās saņemties, jo locekļi likās ar alvu pielieti. Bieži paša cīņas mutuli, negantam troksnim brīkšķot, akmeņu krusai visapkārt birstot un skaļi atsitoties
prel. koka apcietinājumiem, ir Vilnis, ir Valodis apķeras, ka ir brīdi gulējuši, kājas slavēdami. Rokas visiem bija ta pagurušas un pārpūlētas, ka tām ieroči jau rādījās par smagiem, grūti cilājamiem. Ne vien jumti pilī, bet arī apcietinājumu atsevišķas daļas bija sadragātas jeb bojātas no nemitīgi birstošās akmeņu krusas.
Tādā bēdīga stāvoklī atradās Sēlpils, kad, jaunai dienai pārvarot nakls tumsu, virsaitis Vilnis no vārtu augšas aplūkoja apkārtni, vērodams, ko ienaidnieki pagājušā nakti i/veduši pret pili. Te uz trepju kāpnēm parādījās virsaite. Brašā sieviete pūlējās ņemt visur dalību un slavēt blakus savam vīram pat pils aizstāvēšanas darbos, saprotams, ne jau nu ar ieročiem rokas. Arī tagad viņa bija atnākusi pie virsaiša un noraizējusies teica:
«Tu gan, mīļo vīriņ, varētu drusku atgulties. Ja ne citur, tad tepat tornī. Es palikšu te un modrīgi novērošu. Līdz ko vācietis sāks darīt kaut ko aizdomīgu, tā es tevi modināšu. Tu man par daudz noņemies. Tavos gados tik ilga vārgšana bez miega un atpūtas nav nemaz vienkārša lieta. Aiziesi man vēl priekš laika veļu valstībā.»
Dziļš sirsnīgums izskanēja virsaites vārdos. Tur nebija ne vēsts no parastā laikā lietotajiem pastavīgajiem pārmetumiem, norājieniem un pretrunu nerietošām pavēlēm. Tomēr virsaitis tikai papurināja galvu un teica:
«Nē, sieviņ. Tagad par atpūtu nav ko domāt. Ienaidnieks pašulaik taisās uzbrukt no visām pusēm pilij. Neviens viņa karavīrs laikam netrūks šinī uzbrukumā. Redzi, kādi lieli bari sapulcināti ap pili malu malās. Bez tam nakti ir pils vēja pusē savesti trijās vietās malkas sārti. Tie sniedzas līdz apcietinājumu āra sienas apakšai. Līdz ko malkas sārtus aizdedzinās, vējš dzirksteles uznesis augstu jo augstu. Pils degs. Bet vai mēs vairs spēsim apdzēst ugunsgrēkus pie tam vel trijās vietās uz reizi? Neveicas ari mūsu rokām vairs cīnīties ar ienaidnieka pārspēku. Tie nolādētie drīz vien rāpsies no visām pusēm augšā uz apcietinājumiem. Kaut kas jādara, lai glābtos no apkaušanas un uguns posta. Būs jāuzsāk sarunas. Jāapspriežas tikai vēl ar Valodi. Varbūt viņam kas prātīgāks padoma. Kur Valodis? Pasauc viņu šurp. atri, labi žigli!»
Virsaitis beidzamos vārdus uzsauca kādam karavīram lejā pils pagalmā. Drīz vien tornī uzkāpa Valodis. Arī ' viņa skati bija drūmi. Arī viņš redzēja vienīgo glābiņu
'saruna uzsākšanā. Tatad tā bija nolomla lieta. Vēl virsaitis, ka vilcinādamies, ieprasījās:
«Un tu, sievin? Kā tu domā?»
«Ko nu es varu jums vīriešiem tur līdzi spriest! Karš jau nav sieviešu darīšana. Jus jau labak zināt paši,» tāda bi ja piekāpīgā, Sēlpils virsaitei tik neparasta valoda.
Sēju sūtņi lūdza no Livonijas kara vadoņiem mieru. Ja vācieši būtu varējuši kaut apmēram iedomāties par to bezizejas stāvokli, kada atradās pils, droši vien viņi, ne vārda nerunādami, būlu pili ieņēmuši. Par laimi vācieši bija tai pārliecībā, ka stiprā Sēlpils spēj vēl atgaiņāties un uzbrukuma gadījuma nodarīs uzbrucējiem prāvus zaudējumus, pat ja iznākums būtu uzbrucējiem laimīgs. Tamdēļ sēļiem piedāvāja mieru, ar noteikumu, ka tiem jākristas un jāatsakās no leišu pabalstīšanas un draudzēšanās ar pēdējiem. Bez tam sēļiem pašiem jāpievienojas jaunavas Marijas valstij, citādi uzturot savā zemē agrako kārtību un paražas, Sēlpilij nekas neatlika, kā pieņemt noteikumus. Bez tam kristīšanās sēļiem likās tik nevainīga lieta, jo pie tās par atteikšanos no veciem dieviem pirmā laika neviens ir nedomāja. Tās likās divas pilnīgi šķirtas lietas. Arī leiši bija tali un nekāda draudzēšanās ar tiem pašreiz nebija pat iespējama. Arī vēlāk varēs bez leišiem iztikt, ja jau neviens Sēlpilij neuz- bruks. Ar jaunavas Marijas valsti gan tās lietas bija galīgi neizprotamas, bet ja jau viss palika pa vecam, tad arī ar šo nezināmo valdnieci nevarēja nekas ļauns iznākt. Un Vilnis pieņēma noteikumus.
Tūlīt apstākļi grozījās uz ļauno pusi. Noteikumi nemaz nebija tik nevainīgi, kā sākot izlikās. Uzvarētāji nepavisam nepūlējās nodarboties ar uzvarēto glāstīšanu. Abi Livonijas karaspēka vadoņi, abats Teodorihs un prāvests Engelberts, ar citiem garīdzniekiem karavīru pavadībā uzkāpa pili. Pavadonība bija tik liela, ka sastādīja prāvu karapulku. Patiesībā ar to brīdi, kad šis karapulks iegāja Sēlpilī, viņa varā visā pilnībā nokļuva sēļu cietoksnis. Vilnis ar saviem ļaudīm neko nebūtu spējuši uzsākt un izdarīt, pret svešo gribu.
Pils pagalmā nostājās Teodorihs un lauzīta letgaļu valodā uzrunāja uzvarētos:
«Ja jūs tiešam godīgi gribat turēties pie noslēgtā miera, (un tas jums būs jādara), tad atsakāties no pagānu ceļiem un kalpošanas elkiem. Uzņemiet par pastāvīgu iemītnieku savā pili īsta miera nesēju, kas ir Kristus,
visvarenā vienīgā Dieva dēls, visu mūsu Pestītājs. Tagad jums jā'kristās un kā kristītiem ļaudīm uz priekšu jums jāraida arvienu projām no jūsu pils leiši, kas ir negantnieki. Visās lietās jums uz priekšu būs jāklausa tiem, kas ir Kristus vārda izplatītāji un sludinātāji. Lai jūs nekristu kardinašana nogriezties no taisnības ceļiem, lai jūsu dvēselēm nedraudetu atgriešanās pie elles ugunim, tad jums jādod puisēni ka ķīlnieki mums, jūsu atgrie- zējiem un dvēseļu ganiem. Mēs uzaudzināsim jūsu dēlus kristīgo tikumos un īstenā ticībā. Bet vai tiem, ja jus mēģināsiet lauzt šodien noslēgto miera līgumu jeb uz- drīkstēsaties kaut kādi pretoties svētās Jaunavas zemes valdnieka gribai. Es runāju sava kunga, godajama svaidītā Rīgas un visas Livonijas bīskapa Alberta vārdā un uzdevumā. Neaizmirstiet, ka jūsu bērnu dzīvības atradīsies mana pavēlnieka rokās. Mes paši izvēlēsimies puisēnus, kurus ņemsim par ķīlniekiem no sēļu tautas.»
Drūmi, nekustēdamies, stāvēja sēļi. Pavisam sakritis izlikās virsaitis Vilnis. Ar rūpēm virsaite nolūkojās uz savu viru. Tagad priesteri apstaigāja visu pili, aplaistīja malu malas ar iesvētīto ūdeni un murmināja lūgšanas un aizsargāšanas vārdus pret pesteļiem, ļauniem gariem un elku dieviem. Kad pils likās pietiekoši iztīrīta no Pērkoņ- teva saimes, kad sēļu dievi bija aizdzīti projām, Sēlpils vārtu tornī piestiprināja svētās jaunavas Marijas karogu. Garīgas dziesmas skanēja pilī un viņas apkārtnē, kur vien novietojas bīskapa Alberta karavīri.
Jautri smiekli, skaļi saucieni, tāļu dzirdamas tauru1 skaņas tricināja gaisu, kad iebrucēji devās uz maju pusi, atstādami Sēliju. Viss šis troksnis, atbalstīts no slavas dziesmām vienīgajam Dievam, padarīja nedzirdamus tos šņukstus un skaļas vaimanāšanas saucienus, ar ko nelaimīgās mātes izvadīja svešumā savus puisēnus — ķīlniekus. Tos aizveda ar varu zem stingras apsardzības, pie kam zeni kliedza, raudāja un spaidīdamies pretojas. Mātes zināja, ka viņu lolojumi šķiras no viņām uz visiem laikiem. Ja arī zēni svešumā pieaugtu lieli, ja arī tie sasniegtu ievērojamu stāvokli priekš sēļu zemes, priekš savas tautas, priekš savām mātēm viņi bija miruši. Svešuma tos uzaudzinas ienaidā pret visu, kas nesa seju vārdu. Viņi bus svešas, dzimtai naidīgas varas uzticami
kalpi. Ja kāds no tiem reizi atgrieztos pie sēļiem, tad tikai ka viņu apspiedējs un tautas gara nemācējs.
Viena māte klusi raudaja, noskatīdamas, kā viņas dēlu aizveda. Otrā lauzīja rokas izmisumā. Treša ka ārprātīga pūlējas atņemt savu puisēnu svešajiem kareivjiem. Pat norūdītākajiem sēļu karavīriem, noskatoties sievu izmisumā, acis palika mitras.
Kad iestājās vakars, uzvārētāju vairums bija atstājis Sēlpili un pds apkārtni. Pilī novietojušies bija vēl tikai daži bruņinieki ar baru vienkāršāku vācu karavīru. Droši nevarēja saprast, vai tie domā atstāt nākošā dienā Sēlpili jeb m fināties tur nenoteikti ilgu laiku.
Valodis bija pārmērīgi nokusis. Viņš visu pils apsēšanas laiku bija nodzīvojis vienās bailēs par Ursulas likteni. Vai tikai viņa sievu nav uzgājuši vācieši? Vai viņa nav iemukuši mežos un aizgājusi bojā no bada, zvēriem un sala? Valodis apsegloja zirgu un atstāja pili. Kaut gan jātnieks seglos gulēja, cieši aizmidzis, rumaks zināja, kur ceļam gals, un nonesa savu kungu tieši līdz meža mājiņai. Zi rgam cīpslu joties, Valodis uzmodās un steidzīgi devas pie durvīm. Ar lielām izbailēm Valodis atrada tās neaizbultētas no iekšpuses. Likās, ka viņa sieva nevarēja būt iekšā, jo citādi nakts laika durvis bez šaubām būtu cieši aizbultētas. Patiesība Ursula ar savu lielo nogurumu un baiļu nomākta, pašai nemanot, bija vakara iesteigusies namiņā iekša un durvis tikai aizvērusi ciet, pilnīgi aizmirsdama par aizbullēšanu.
Atvēris durvis, Valodis tumsā nenieka nevarēja saskatīt. Tad viņš paspēra dažus soļus uz būdas vidu un apstājās, lai uzšķiltu uguni. Te Ursula kakta šausmīgi iekliedzas un drazas uz durvju pusi garam Valodim. Pēdējais viņu saķēra savas rokas un saka mierināt:
«Ursula! mīļo sieviņ! tas esmu es. Nebaidies.»
Tikai pec ilgāka starpbrīža jaunā sieviete atguvas tik tālu, ka pazina Valodi. Tagad sakās prieka asaras. Valodis ņemas stāstīt par pēdējo dienu notikumiem, bet uz. pus- v<:rda aizmiga. Aizmigusi bija arī Ursula. Tikai ap pusdienu otrā dienā abi atmodās. Abus miegs bija atspirdzinājis, kaut gan iepriekšējo dienu pārdzīvojumi un nogurums likās vēl stipri sajūtami. Abi bija pusslimi. Tikai spēcīgie neno vājinātie ķermeņi spēja daudz maz. nesodīti bez sabrukuma panest to, ko Valodis ar Ursulu bija tikko pārdzīvojuši.
Atkalredzēšanās prieki bija lieli, bet visu aptumšoja pārdomas par to, ka tālāk iekārtot savu dzīvi. Valodis negribēja atstāt vairs ilgāk savu sievu vienu pašu meža mājiņa, bet teicās vest viņu tieši uz Sēlpili un tur izstāstīt visu virsaišu pārim. Viņam likās pilnīgi neiespējama lieta ļaut Ursulai ciest nejēdzīgākās bailes. Ursula turpretim ne par ko vairs negribēja ne dzirdēt par atgriešanos uz Sēlpili. Viņa baidījās no vāciešiem, kas vēl uzturējās pilī. Kas varēja galvot, ko tie visu izdara. Tie bija spējīgi Ursulu ka savu tautieti ar varu atsvabināt pret viņas pašas gribu no gūsta un aizvest sev līdzi uz Rīgu, pie tam uz nekad neredzēšanos ar Valodi. Ursula bija ar mieru labāk paciest bailes meža mājiņa, nekā doties uz Sēlpili, kur atradās tās tautieši. Bez tam bailes arī nebūšot vairs ne mazākās, ja līķis tikšot nogādāts projām un ja kļūtu zināms, ka sēļu zemē valda miers, la ka arī meža mājiņai nekāds uzbrukums nedraudētu. Ursula gan zināja, ka tīri bez bailēm naktīs vientulībā viņa netiks cauri, bet tas nebija nekas, salīdzinot ar bailēm 110 salikšanās ar vācu karavīriem Sēlpili.
Valodis, nokārtojis visu nepieciešamo meža mājiņās saimniecībā, jāja atpakaļ uz pili. Ceļā viņš nosprieda — pie pirmā daudz maz izdevīgāka gadījuma atklāt patiesību par Ursulu ir virsaitim, ir virsaitei. Tomēr tāda izdevība negadījās un negadījās. Valodim negribējās plēst muti vaļā, ziņojot šinī bēdu laika nepatīkamas lietas tuviem cilvēkiem, kas viņu mīlēja ka savu pašu bērnu. Tā jau stāvoklis bija drūms, un viss Sēlpils novads izskatījās pēc liela kapa un pēc postažas.
Visur gulēja apkautie sēļi, visur rēgojas ugunsgrēku pēdas. Visur bira asaras un dzirdējas nopūtas. Tādu vīriešu, kas spēja nest ieročus, kas varēja pilnā mērā saukties par karavīriem, bija maz pāri palicis nesen ziedošajā zemē. Un tādi vīrieši bija taisni tie, kuru rokas bija nepieciešamas jaunu eku uzcelšanai un dzīves atjaunošanai.
Cik vien spēdams, kārtoja un rīkojās virsaitis Vilnis. Viņam nepalika pakaļ Valodis. Bieži tiem iznāca jādelēt pa novadu gan šurp, gan turp, rīkoties, dot padomus, aizrādījumus, pat rokas pielikt pie darba. Un izrunāšanos par Ursulu Valodis atlika no dienas uz dienu. Labi vēl, ja iznāca laika pa reizei aizjāt pie sievai, apciemot to,, aizvest tai visu vajadzīgo.
Tā pienāca 1208. gada pavasaris. Pagaja apri|a pirmā puse. Sēlijā pavasara ūdeņi bija jau daudz maz nokritusies. Sķidonis tuvojās beigām. Kadu dienu paris desmiti jātnieku gar Daugavas dienvidus krastu jāja uz rītiem. Tie bija Sēlpils virsaiša karavīri ar Valodi priekšgalā.
Pagājušo ziemu pretim Aizkrauklei Livonijas karaspēks bija apkāvis lielu skaitu leišu. Jau ziemā pēc Sēlpils iekarošanas virsaitis Vilnis parūpējās par kritušo karavīru sadedzinašanu uz. lieliem sārtiem. Kritušie jau bija sēļu sabiedrotie. To miesas nevarēja atstāt nepiekoptas. Viņi bija izpelnījušies godīgu aizvadīšanu uz. veļu valsti. Nevarēja arī ļaut tādam lielam līķu skaitam palikt līdz vasarai un galīgi saindēt apkārtni. Tada kārtā jau ziemā viss vairums kritušo leišu bija pieklājīgi nokopts, ka to prasīja karavīru cieņa. Tomēr ne visus varēja toreiz novākt. Sava kara gājienā prot Sēlpili bīskapa Alberta karavīri devas pāri tām vietām, kur gulēja leiši. Uzvārētāji daudzus līķus bija sakapājuši gabalos, kurus izsvaidījuši pa sniega kupenām. Daži līķi jau pirms tam bija apputināti un nesameklējami. Dažus karaspēks, pari iedams, bija dziļi ieminis sniega ir tīši, ir netīši. Tamdēļ viena daļa kritušo palika ziema nesadedzināta. Pēc sniegu nokušanas vajadzēja nobeigt iesākto darbu, un šodien sēļi beidza sadedzinat pēdējos leišu kritušos. Tā viņi bija parādījuši Lietuvas karā kautiem dēliem pēdējo godu.
Pēc. beigta darba Valodis ar saviem karavīriem jāja uz mājām, uz Sēlpili. Ceļš veda gar Daugavu. Otra puse vajadzēja drīz parādīties Kokneses pilij. Te, kas tas? Pāri neaugstajam uzkalniņam, kas vēl aizsedza Koknesi jātnieku skatiem, pacēlās dzirksteļu un dumu stabi. Kad pakalns bija apjāts un sēļiem visa pilnībā atklājās otrpus Daugavas Koknese, Valodis ar saviem ļaudīm izbrīnējušies ieraudzīja, ka deg Vjačeka pils. Lai labāk noskatītos ugunsgrēkā, sēļi piejāja pie paša upes krasta un apturēja tur savus zirgus. Jā, Kokneses pils dega pilnās liesmās.
«Bet tur jau nav neviena paša cilvēka!» iesaucas dažas balsis.
«Tiešām brīnums!» domīgi piebilda Valodis. «Kas gan varētu but tas, kas pili aizdedzinājis? Nekāds karaspēks to neapsēž. Neredz pat pils iemītniekus. Kur tie palikuši? Kādēļ tie nodzēš uguni.»
t-
Visu tālāko ceļu līdz pat Sēlpilij jātnieki brīnījās un pārsprieda gan šā, gan tā par savado Kokneses degšanu. Tomēr neviens no viņiem ceļā nespēja atrisināt šo mīklu.
Tikai, kad lielā tumsā sēļu pulciņš ar Valodi sasniedza Sēlpilī, visa ugunsgrēka liela noskaidrojas. Sēlpili jau priekšā atradās Kokneses kņazs Vjačeks. Tas bija ļoti uztraukts, plātījās, lielījās, bel virsaiti Vilni sauca padevīgi par savu vareno tēvišķo draugu. Kņazam līdzi bija kādi piecpadsmit cilvēku, visi krievi. Kad Valodis iogaja pie virsaiša Viļņa, lai tam izstāstītu par paša veiktām gaitām, Vjačeks pašlaik stāstīja par saviem darbiem.
«Redzi, mīļais, varenais draugs, jau pērno pavasari es piešmaucu bīskapu. Dabūjis zināt, ka viņam daudz karavīru to gadu sabraukuši no aizjūras, es sapratu, ka joki jāliek pie malas, ka man Koknesē ari var iet slikti. Tamdēļ jau pie laika taisījos uz Rīgu. Tur šie saņēma mani ar lielu godu, kā labu draugu. Ciemojos vairākas dienas paša bīskapa namā. Stāstīju tam visādus niekus. Slavēju viņu pašu un lūdzu mani aizsargal no leišiem-negantnie- kiem. Domāju, nav jau nemaz slikti, ja viņš saietu matos ar leišiem. Lai abi paplūcas. Es jau gan pratīšu pietaisīties klat tam, kas uzvarēs. Bīskaps klausas, ausis nokāris, un smaida vien par manām slavas dziesmām. Tad uz reizi teiks, ka labi jau viss tas esot, ko es sakot, bet lai es pievienojoties ar savu zemi un pili viņa valstij, svētas jaunavas Marijas zemei. Man auksti vien sametās. Palikt par Rīgas rokas puisi, nē, tas man neder. Tomēr sagudroju tūlit, kā izsprukt no lača ķetnām. Es liku viņam priekšā saņemt no manis kā davanu pusi no manas pils un zemes un to izdot man pašam lēņu lietošanā, par ko Koknesei pēc iespējas jāpalīdz bīskapam karos, bet Albertam atkal jāaizsargā mani pret visiem. Rdzi, ka ar gudru galvu var izkulties no grūtībām. Tā es piešmaucu vāciešus. Es jau gan ir nedomāju iet viņiem kādu reizi palīgā. Augsto virsaiti, es…»
«Apžēlojies kaimiņ!» Vilnis iesaucās. «Kādēļ tev vajadzēja visu šo putru vārīt. Redzi nu! Ne par šo, ne par to iekļuvi tikai divdomīgā stāvoklī.»
Vjačeka šaurās ačteles viltīgi šaudījās apkart. Viņš plūkāja savu bārdeli un ar visgudru smaidu uz lupām noteica:
«Eli, tā bija smalki izgudrota lieta, kā apvest tos gudriniekus ap stūri.»
«Tikai lieta beidzās ar to, ka tev pašam piešuva baidu,» teica Vilnis.
«Ha, ba, ba,» smējās Vjačeks. «Ja tev būtu mani ķērieni, tad Sēlpils vēl nedomātu nemaz par vācu jūgu.
Hm, hm! Es jau, augsto kaimiņ, neliedzu, ka tu esi gudrs valdnieks.»
«Jā, jā!» Sēlpilij jadoma par vācu jūgu. Tikai tu ar savu citu vešanu ap stūri osi lik talu nonācis, ka tev jābēg no savas zemes un jānodedzina paša pils.»
Vjačeks palika domīgs,bet tad saka no jauna platīties, maisīdams pa krievu izteicienam starpa, kaut gan runāja pareizi un tekoši lelgaiiski.
«Bēdīgi, bēdīgi, augstais, varenais draugs, bēdīgi man iet. Bet tās ir jau vēlākas gaitas. Toreiz mani izvadīja no Rīgas uz mājam ar lielu godu. Pats bīskaps man pasniedza bagātīgas dāvanas. Čort jevo poberi! Lielā goda biju kļuvis pie vāciešiem. Nospriedu, ka nu es esmu ar bīskapu draugos. Tamdēļ varu nesodīti paķircinot zemākos vāciešu plukatas. Lielvārdē bija uzkundzējies kāds- bruņinieks Daniels. Tā ļaudis dabūja no manis daudz ko ciest.. Līdz ko ņemecs iesēj labību, tā mani ļaudis to izbradā. Sacērt bruņinieka Dānieia ļaudis malku možā. Līdz ko ta pakalst, tūlīt kāds mans čelovēks sakur grēdai blakus uguni, un malka aizdegas un sadeg visa. Atiet nolādētiem ņemciem kads lopiņš no ganāma puika, tad ne ādas tie vairs nedabūja redzēt. Lien kāds no Lielvārdes uz mūsu pusi meklēt zudumu, tam saliek pa kaklu raz, dva, tri! Iznāk tādi štuki, ka jāsmejas vien. Bruņinieks Daniels no sākuma sūdzējās pie manis paša. Es saku, ka horošo, ka viss būs labi, bet lieku saviem malačiem izdarīt vel ko trakāku kā pirms tam Lielvārdes ž.uļikiem.»
«Saki jel, kas par pratu izturoties tā pret kaimiņiem?» iesaucas virsaitis Vilnis.
«Bel vai tu zini, ko tas vācu razbainieks Daniels izdarīja?» atbildēja Vjačeks ar jautājumu. «Viņš ar saviem rokas puišiem, rīta gaismiņai svīstot, pielavījies bija klāt Koknesei. St.orož.s torni bija iesnaudies. Ari mēs citi gulējām dziļā miegā. Te vācieši brūk iekšā, ķer mūs visus ciet un, kas vien krīt tiem rokas, visus liek važas. Mani ari sasēja la, ka rokas saka tirpt. Es jau domāju, ka nu manam mūžam gols klat. Bet vācieši nevienu nenokāva. Lieli duraki viņi ir arvienu bijuši un bus mūžīgi. Mazs bērns būlu sapratis, ka c> tiem tādas lietas nepiedošu.
Bruņinieks Daniels par saviem nedarbiem visu paziņoja bīskapam. Un šis ka traks 110 dusmām. Tūliņ lai laižot mūs visus vaļā. Tūliņ lai atdodot atpakaļ visas mūsu mantas. Dānielim gan lūpas izstiepos garu garas, bel ja- paklausa vien bija. Tad es viņu gan apcirpu gandri/ tikpat kailu ka liepiņu, kad tai novelk lukus priekš vīzēm. Saku, ka trūkst man mantu, gan ta, gan ša, gan visa kā. Saku, žēlošos par aplaupīšanu bīskapam, Un šis tik stiep man uz Koknesi tur pirms tam nekad nebijušu mantu vietā skaistas paša lietas no Lielvārdes, jo bail vīram no bīskapa dusmām. Tā viņš labu sodu saņēma par savu bezkaunību, kaut arī nespēja sava pauri saprast, kur visas no manis prasītās zudušās mantas palikušas. Pa Dāniela iebrukuma laiku Koknesē lielajā burzma varēja arī šis tas pazust tīri netīši, bet tik daudz zuduma, kā es uzdevu .. . Na, ko tur vēl runāt! Gan Daniels deva man, ko vien spēja, tomēr apsūdzēju to par laupīšanu bīskapam. Ielūdza vācieši mani atkal ciemā pie sevis. Es arī devos uz Rīgu. Bīskaps mani nožēloja 1111 visādi nopūlējas izlabot sava Lielvārdes kaušļa izdarītus un neizdarītus grēkus. Jā, Rīga mani cienāja un godināja kā pašu krievu lielkņazu. Bīskaps sadāvināja man arī zirgus un dārgu audumu drānas. Visas Lieldienas šogad nodzīvoju tur zaļas dienas, cepuri na bekreņ. Beidzot bīskaps sūtīja man līdzi 20 savus vīrus, pašus labākos amatniekus un kareivjus ar zirgiem, ieročiem un akmeņu sviežamām mašīnām, lai nocietinātu manu pili un lai mani aizstāvētu pret leišu varbūtēju uzbrukumu. Visus tos viņš apgādāja uz saviem kostiem ar vajadzīgiem materiāliem, rīkiem un līdzekļiem.
Noskatījies Daugavgrīvā, ka bīskaps ar pagājuša gada svet ceļotājiem sasēstas kuģos, lai dotos uz. Vāciju, es laidos uz mājām, bet nospriedu vāciešiem parādīt kulaku, īstu krievu kņaza kulaku. Lai jūt, ka ņemcam nav jābāž savs bezkaunīgais deguns tur, kur es negribu.
Man pie visas apķērības novarēja ienākt galvā, ka bīskaps ar piligrimiem nav vel projām. Es biju pārliecināts, ka Rīga nav nekādu lielāku spēku un nebūs to līdz jaunu svetceļotaju atbraukšanai. Tamdēļ nospriedu, ka vāciešiem rei/.i jādabūn pelnīta pārmācīšana. Kādu -dienu pieliku svešos amatniekus visus pie akmeņu sagatavošanas pils nākošiem mūriem. Kad nu šie ņēmās apakšā vaiga sviedros, klausīdami savā tnuļķu prātā visu, ko tiem pavēlēju, sasaucu savus ļaudis un liku apkaut visus savus vāciešus. Septiņpadsmit no tiem arī dabūja pelnītu galu, bet trim šurķiem izdevās paglābties. Tie tad nakti un dienu skrējuši līdz pat Rīgai. Tādas bailes biju tiem iedzinis kaulos. Līķus sakumā iemetu Daugavā, bet vēlāk sadomāju, sak, lai rīdzinieki papriecājas, un liku atdot nokautos lībiešiem, lai tie nogādā tas maitas Rīgā. Daļu vācu ieroču un zirgu, arī akmeņu sviežamas mašīnas tūlīt nosūtīju kā dāvanas Polockas Vladimiram ar ziņu, ka tagad ir laiks ieņemt Rīgu un ka vajag pasteigties, jo Livonijā pašulaik palicis maz karavīru un pal no tiem brašākos es jau esmu nobeidzis. Ziņoju, ka viss vairums ņemcu ir prom kopa ar bīskapu. Saki, augsto virsaiti, vai tas nebija lieliski izdomāts.
Bet kas iznāca! Kāds čorts to varēja paredzēt? Pretējas vētras bija aizturējušas bīskapu un visu to vācu švaļu Daugavgrivā. Bīskaps Alberts, dabūjis zinai, par maniem darbiem, tūlīt sasolījis svēlceļotajiem par garāku kalpošanu lielāku un pilnīgāku grēku atlaišanu. Kādi trīs simti piligrimu bijuši ar mieru mākties man virsu. Bīskaps sapulcinājis ari visus vietējos spēkus: vāciešus no malu malām, savus algotos karavīrus, pat lībiešus. Vai zini, augsto virsaiti Iznācis tāds karaspēks, ka turies. Ko man bija darīt, līdz. ko es dabuju to visu zinai?»
«Vajadzēja jat uz Rīgu un izlikties atkal par bīskapa draugu,» piebilda virsaitis Vilnis.
«Tu runā šul.kus, tēvišķais draugs!» turpināja Vjačeks. «Es skaidri sapratu, ka visa tā banda 110 Rīgas drāzīsies uz Koknesi un mani apstrādās bez žēlastības. Nevienam nedara prieku, ja ta kaklu iebāž cilpa un pavelk uz augšu pie kada resnākā zara. Es tagad esmu tā sasālījis bīskapam Albertam, ka pielabināties gan vairs neceru. Mani ļaudis arī veikli nostiepa zemē tos 17 vāciešus. Tamdēļ manējiem arī nav ne mazākā prieka tuvāk iepazīties ar visu to Rīgas uravu. īsi sakot, nospriedām, ka Koknesē mums gaiss nav vairs veselīgs. Izdalījām vāciešiem atņemtos ieročus un zirgus, paņemam savas mantas un devāmies ikviens uz savu malu turp, kur katrs cerēja atrrast vairāk drošības. Man līdzi nāk tikai daži krievi. Citi visi mani ļaudis, ir krievi, ir letgaļi, ir sēļi, izklīda uz visam pusēm turpat Kokneses apkārtne. Lai vāciešiem uz šķiršanos sasālītu priekus, pilij pielaidām sarkano gaili. Lai ņem pelnus un ogles sasodītais ņemecs. Tagad es steidzos uz krievu zemi. Tur man visi valdnieki ir draugi un radinieki. Katrs kņazs man labpral palīdzes. Salasīšu tarlus spēkus, ka bīskapolim dziesma bus Rīgā jāizbeidz. Ari tev, augsto virsaiti, palīdzēšu.»
«Paldies, paidies!» zobgalīgi iebilda Vilnis. «Tikai p.i- priekšu padoma gan pais par sevi.»
«Pareizi, pareizi, dārgais draugs. Pa priekšu man tagad jādomā par sevi pašu. Bet tu man esi tik labs kaimiņš un tāds no mūža gala bijis. Tamdēļ nevaru tevi aizmirst. Esmu ar mieru ar tevi dalīties ir mantas, ir goda, ka ar paša tēvu.»
«Ko nu, ko nu!» vīpsnāja Vilnis.
«Tu jau mani arī tik labi ieredzi,» turpināja Vjačeks. «Tagad pat, kur lai es savu galvu pieliktu šo dienu, ja mēs nebūtu tik tuvi un labi draugi. Paldies tev par uzņemšanu.»
«Sēlpilī arvien zina, kā jāizturas pret viesiem, pat arī tad, ja šie viesi būtu tīrie meža /.vēri,» sprieda Vilnis.
«Pareizi, pareizi, augsto virsaiti. Viesmīlību jau ari mūsu senči prata piekopt. Tikai es tev parādnieks nepalikšu. Es visu tev desmitkārtīgi atlīdzināšu, līdz ko izpēršu to suni bīskapu. Tomēr tagad es esmu pie tevis pamielojies un atpūties. Mani zirgi arī ir pabaroti un atguvuši spēkus. Tamdēļ varu turpināt ceļu. Nedrīkstu jau ilgi te kavēties. Drīz arī līdz šejienei var atkultīes tie paši satana kalpi — vācieši. Tūliņ došos tālāk gar Daugavu uz Polocku, tikai pa šo krastu. Vācieši neapķersies tik ātri mani te meklēt un, kamēr iedomāsies te man pakaļ dzīties, būšu jau aiz daudziem kalniem. Tikai visus Kokneses ļaudis, kas līdz šejienei man sekojuši, es negribu tālāk vest sev līdzi. Tāda liela banda var griezt uz mani vairāk vērības. Bez tam viens es ātrāk tikšu uz priekšu. Tikai paša divus kalpus un brāļa dēlu ņemšu sev līdzi. Cili lai iet kur grib, kaut pat vāciešiem rīklē. Ja bīskaps kādu desmitu arī uzkārtu, ir tad man gabals no miesas nenokritīs. Tagad tie man nav vajadzīgi.»
«Bet tu pats viņus sarīdīji vāciešiem virsū. Uz tavu pavēli viņi rīkojās.»
«Par to jau ari viss laupījums nepalika man vienam pašam. Biju spiests atdot viņiem ir daļu vācu zirgu, ir ieroču. Pats saproti, augsto virsaiti, kara laupījumu jau …»
«Tas jau viņiem arī piekrita ka kara dalībniekiem.»
«Piekrita jau piekrita, bet visu lietu tomēr izgudroju es viens pats. Mana galva …»
«Tagad par tavu galvu vienam otram no viņiem var iznākt atdot savu galvu, jo taisni tu, viņu bijušais kungs un pavēlnieks, gribi tos pamest likteņa vara.»
«Paši viņi ir pieauguši cilvēki. Vai tad es lai tos auklēju ka mazus bērnus? Lai pamanās un izgrozās, tad pa
spēs likt cauri ar veselu ādu… Bet tagad, vareno virsaiti, augstais tēvišķais draugs, man laiks no tevis atvadīties. Paldies tev par viesmīlību, pacienāšanu, padzirdīšanu. Drīz vien redzēsimies, kad es ar lieliem kara pulkiem atgriezīšos padzīt aizjūras velnus Rīga. Dzīvo vesels! Novēlu visu labu tev, cildenai virsailoi un visai Sēlpilij.»
Viačeks aizjāja, iepriekš pateicis pari teikumu saviem nesenajiem pavalstniekiem, kurus kņazs atstāja likteņa vara Sēlpilī. Savu sarunu viņš nobeidza teicieniem:
«Glābieties paši, kā redziet.»
Tai pašā naktī visi Kokneses bijuša valdnieka krievi viens pēc otra pazuda iz Sēlpils apcietinājumiem uz nekad neredzēšanos. Arī pats Vjačeks nekad vairs neredzēja ne Sēlpili, ne Koknesi. Krievu kņazi nepiegrieza ne mazāko vērību ne viņam, ne viņa aicinājumam uz Rīgu. Tikai 15 gadus velak 1223. gadā Vjačeks ar Novgorodas karaspēku nostiprinājās Terbatā, bet jau nākošā 1224. gadā krīt gūsta un kopa ar 200 krieviem tiek nokauti.
Siltas pavasara vēsmiņas plūda par sēļu zemes druvām un pļavam, birzēm un siliem. Visur plauka ziedi. Gaiss bija pārsātināts ar puķu smaržu. Elpojot viegli cilājās cilvēkiem krūtis. Laimīgi smaidīdama, gaidīja Ursula savu viru, atsēdusies savas meža mājiņas priekša. Valodis bija teicis, ka šodien viņš būs te. Laiks pagāja. Katru acumirkli melnais rumaks varēja parādīties mežmale. Tiešam tur jau padzirdējas zirga soļu dunoņa. Tikai troksnis bija tāds, ka uzveda uz domam par vairaku jātnieku tuvošanos. Nieki! Laikam Valodis steidzās un skubina savu melni mudīgāk rikšot. Tamdēļ ari soļu dunoņa ir strauja. Citādi nemaz nevar būt.
Bija gan citādi. Mežmale netālu no mājas parādījās divi jātnieki. Ursulai karsti vien palika, kad la ieraudzīja tuvojoties divus vācu bruņiniekus.
«Ah!» viens no viņiem iesaucās vāciski. «Redzi nu, ka te ir mājas! Es jau teicu, ka tik stipri iemīta celīle kaut kur mūs novedis. Palūk O VI011, k r j s ta par skaistu meža meitu! Nebūtu nemaz ļauni, ja kāds desmits tādu piekristu mums katram līdz ar lēņu īpašumu šai malā.»
«Šito jau tūliņ vajadzētu vest uz upi drusciņ pakristi!.,» atbildēja otrais.
«Jo, tāda stipri vien spēj vest kārdināšanā pat lik norūdītus vīrus kā mūs.»
«Nekā, draugs! Šoreiz jāuzvedas kārtīgi. Tā mums ir piekodināts. Bez. tam nevaram arī neko daudz vel uzdrošināties šeit pret sēļiem. Vel ar tiem neesam tik tālu tikuši. Pats zini. Ari mūsējo acumirkli šeit uz izlūkošanu ir tikai neliela saujiņa. Ja kas notiek, var iziet plāni. Gan jau nāks laiki, kad varēsim pasaimniekot brīvāk arī Sēlijā. Tikai nezin, kur aizkavējies mūsu letgalis. Varētu izprasīt šai meža skaistulei par to, kas mums te izzināms.»
«Paldies Dievam!» nodomāja Ursula. «Tiem nevar ne prātā ienākt, ka es esmu vāciete. Man jāizliekas, ka nesaprotu viņu apspriešanos. Bet, Dievs Kungs, ko viņi te meklē.»
Iz meža izjāja vēl viens jātnieks. Tas bija gaidītais tulks. Pēc saņemtiem aizrādījumiem viņš saka iztaujāt Ursulu par to, vai tuvumā esot vēl daudz apdzīvotu vietu un apstrādātas zemes, vai dziļāk mežā arī vēl esot iedzīvotāji. Saņemtās atbildes tulks ar mokām lauztā vācu valodā pārtulkoja bruņiniekiem. No pēdējo sarunām Ursula noprata, ka liela grozās ap priekšā stāvošu lēņu izdošanu sēļu zemē. Bruņinieki jadelēja, izlūkodami pēc gardākiem kumosiem.,
Ursulas iztaujāšana jau gāja uz beigām, kad piepeši viņai mati sacēlās kājās, jo tulks, stingri novērodams viņu, teica bruņiniekiem:
«Man pašam brīnums, bel liekas, ka ši sieviete ir vāciete. Viņa gan runā sēliski, kas ir gandrīz vienāda valoda ar mūsējo - letgalisko, tomēr viņa runā kā vāciete!»
«Nu, tu gan esi labs sapņotājs!» smiedamies sauca viens no bruņiniekiem. «Šeit, mūža meža biezokni, sēļu zemes nomalē tu gribi atrast vācieti.»
«Pie tam vēl tādu vācieti,» piebilda otrais, «kura nesaprot ne zilbītes no visa, ko tu mums tagad stāsti vācu valodā. Redzi, ka viņa mūs uzlūko ka kādus ērmus. Tai ir tik izbaidēts ģimītis, kā kad velni dejotu tās priekšā. Viņa droši vien pirmo reizi savā mūžā redz vāciešus. Cerēsim, ka šī gan nebūs viņai pēdējā reize, jo tīri žēl, ka lik glīta sieviete nīkst te mežā, kur tai vieta būtu kādā pilī pakavēt laiku vienam jeb otram augstdzimušām bruņiniekam, kad tas atgriežas noguris mājās pēc paganu atgriešanas pie Kristus svētās ticības. Ko tu domā, draugs?»
Otrs bruņinieks iesmējās un atteica:
«Tu šodien runā tā, it kā tev piekristu izlemšana par visam šīs zemes sievietēm.»
«Tikai par glītām, draugs, tikai par glītām! Neglītas! …» .
«Ko nu mels! Lai paliek. Bel. kur tad Heinrihs tā aizkavējies?»
«Tur jau viņš jaj un apspriežas.»
Tiešam meža mala parādījās divi jātnieki. Vienu Ursula pat nedabūja aplūkot, jo acis tai palika ka piekaltas pie otrā. Tas nebija neviens cits kā sarkanbārdainais bruņinieks, kas kādreiz karoja Ursulu apprecēt. Ko viņš teiks, kad pazīs mežu iemītnieci? Vai viņš negribes ar varu aizvest atpakaļ uz Rigu vācu gūstekni? Ko tad? Kas Ursulu aizstāvēs? Valodis bija tālu, un, ja viņš ari bulu te, ko viņš iespētu viens pret tik daudziem. Nelaime vien iznāktu. Bruņinieki vēl nokautu Valodi, mīļo Valodi. Un Ursulu paņemtu sev šis sarkanbardis. Domās viņa nostādīja pašai tik pretīgo rupjo bruņinieku Heinrihu blakus staltajam skaistajam koklētājam Valodim. Ak, šausmas! Ko darīt?
Neko labāka neizdomājusi, Ursula pēkšņi apgriežas, ieskreja mājā, no iekšas aizbultēja durvis un aizsita ciet lodziņa aizšaujamo. Bruņinieki saskatījas, tad sāka smieties un zoboties par piejājušo sarkanbārdi.
«Redzi nu. Heinrih! Mums te bija kāda meža skaistule, bet tava bārda viņu tā nobaidēja, ka ta iemuka istabelē. Vajaga drusku paķircināt viņu.»
Bruņinieki ņēmās dauzīties ap durvīm un saukāt, smiedamies un jokodamies sava starpa.
«Lai viņi kaut apgāž visu māju, bet iekšā es viņu neielaidīšu,» nodomāja Ursula.
Bruņinieki gan ir nedomaja gāzt māju apkārt. Drīzi Ursula vairs nedzirdēja viņu balsis. Ara viss apklusa. Tomēr jaunā sieviete ne par ko nebūtu taisījusi durvis vaļā, jo baidījās, ka svešie var būt paslēpušies ārā un gaida, kamēr Ursula parādīsies tiem. Laiks vilkās. Beidzot pie durvīm atkal kads sāka grabināties. Ursula nekustējās. Te padzirdējās Valoža bals:
«Ielaid jel mani!»
Nākošā acumirklī Ursula bija jau ārā. No bruņiniekiem tur neredzeja vairs ne zīmes. Ursula ņēmās stāstīt par saviem tās dienas piedzīvojumiem. Valodis drūmi klausījās. Tad arī viņš sāka stāstīt.
Sēlpilī bija norisinājušies smagi un drūmi pārdzīvojumi. Tur negaidot atkal ieradās vesels bars vācu kareivju ar dažiem bruņiniekiem priekšgalā. Pēc: Vjačeka padzīšanas no Kokneses tur apmetās vācieši, un tie no otrpus Daugavas pastāvīgi alklejoja uz Sēliju. Viņiem bija viegli kuru katru brīdi pārcelties upei pāri un ierasties Sēlpilī, kuru svešinieki jau uzskatīja tapat ka par savu iekaroto īpašumu. Vācieši gribēja saimniekot visā Sēlijā tikpat brīvi, kā to darīja jau bijušo Vjačeka īpašumu robežās.
Tiešam, arī šoreiz, ieradušies Sēlpilī, vācieši izturējās kā pašu mājās. Tie likās apkalpoties, pieprasīja, lai viņus baro un dzirda. Neievērodami saimniekus, nicinoši noskatīdamies uz visu, kas nesa sēļu vardu, viņi augstprātīgi izdalīja pavēles, izokšķerēja visus pils kaktus un paslēptuves, pēc katra soja draudēja uzlikt sodus ikvienam, kas kaut kādi neizdarīja pa prātam nelūgtajiem viesiem. Paši tie dzīvoja, priecīgi ka pa kāzām, cepures kuldami, bļaustīdamies un klaigādami.
Valodis skatījās, novēroja, un arvienu draudošāk sa- vilkas viņa uzacis. Nevienam nepalika pāri nekādu šaubu par to, ka vāciešiem pastāv nodoms pilnīgi uzkundzēties visai Sēlijai. Bruņinieki sāka izlūkot Sēlpils apkārtni un pat attālākas novada nomales, izmeklēdamies sev nākamos lēņu īpašumus.
Visu šo laiku pēc vācu ierašanas Sēlpili Valodis jutas tā, it kā viņam blakus atrastos kalēju ēzi nokaitēts dzelzs gabals, kas katru acumirkli varēja pieskārties pie veselas miesas un to sāpīgi apdedzināt. Aizmirsta gulēja kokle. Valodis lai pat rokas vairs nepielika. Viņa kādreiz jautrās dziesmas neviena vairs neiepriecināja. Nebija ari vairs neviena sēļa, kas spētu priecāties. Visus tos jau žņaudza cilpas, kuras atklāti Sēlpilij un tās iemītniekiem gatavoja svešie.
Beidzot Valodis neizturēja. Viņš devās pie virsaiša Viļņa.
«Vareno tēvbrāl!» izsaucas jauneklis. «Es to vairs nespēju panest.»
«Ak, Valodi!» drūmi atsaucās Vilnis. «Vai tu domā, ka man viegli, bet jānes… jānes.»
97
Valodis jau gribēja atbildēt, kad tam pienāca klat virsaile. Ta mīļi noglaudīja viņa galvu un trīcošā balsī teica:
7 - - 404
«Mīļo Valodi! Tu jau arvienu esi bijis tads labs. Pēc manu dēlu aiziešanas veļu valstībā tu man osi palicis par pašas bērnu, tu man esi no Laimas māmuļas atstāts viņu vietā. Es cerēju, ka tu reiz būsi sēļu zemē…»
Virsaite sāka raudāt. Šī sieviete, kura visu mūžu bija tiranizējusi savu vīru un visu apkārtni, prata dziļi just un stāvēt ka uzticams atbalsts blakus nesen apkarotajam mūža biedram.
«Ari es cerēju, ka tu pēc manis laimīgi valdīsi Sēlpilī,» dobji ierunājās Vilnis. «Ar prieku es noskatījos, cik tu braši cila ieročus; ar līksmu prātu es uzklausījos tavās dziesmās un tavas kokles skaņās, jo tādi ir senču likumi. Ne zobens vien piestāv īstam vīram, bet arī kokles stīgu skaņas dievi mums, cilvēkiem, devuši kā savas augsi akās dzīves pazīšanas riku. Jā, lepns es biju uz tevi ka uz savu pēcnācēju, bet tagad pats nezinu, ko es tev varēšu atstāt no mūsu senču mantojuma, no mūsu cilts īpašuma.»
«Ak, vīriņ!» iesaucās virsaite. «Kaut veļu valstībā visu to nedabūtu zināt ne tavs tēvs, ne tavs vectēvs. Cik vareni virsaiši tie bija. Atminos vēl, ka tavs tēva tēvs jau pavecs gados, bet tik možs garā un miesās, jāja karā pret krieviem. Varonis, kas varonis! Es vēl biju toreiz, tīri maza meitene. Virsaitis cienīja manu ģimeni. Arī tavam tēvam manējais bija tuvs labiotis-bajars. Kad tu mani iemīlēji 1111 apņēmi sev par sievu, es kā virsaite cerēju, jā, cerēju palīdzēt tev tikt pie lādas varas, kādas nav nevienam kaimiņu virsaitim. Domās es redzēju Sēlpili … Bet ko nu tur vēl runāt!…»
Valodis vīstīja dūres. Nevaldāms naids pret vāciešiem plosījās viņa krūtīs.
«Vai tad tur neko nevar darīt?» viņš šņāca dusmās. «Vai tad mēs tiešām pacietīsim visas viņu uzkundzēšanās neģēlības? Vai tacl sēļu zobeni nav vairs pietiekoši asi. Mīļo tēvbrāl, saņemies! Tu esi vēl Sēlpils novada virsaitis.»
«Ak, es gandrīz, nevēlētos vairs tas būt,» drūmi noteica Vilnis.
«Kamdēļ nodoties mazdūšībai. Vajaga…» Valodis uzsāka.
«Mīļais dēls,» pārtrauca Valodi virsaite. «Mēs abi ar virsaiti te visu jau pārrunājām un apspriedām i es. Izgudrojāmies gan ša, gan ta, bet… nekas neiznāk.»
«Man, Valodi,» piebilda Vilnis, «negribas kaju spert pāri slieksnim, lai izietu kaut tikai pils pagalmā, jo tur jāsastopas ar šitiem nolādētajiem vāciešiem. Es, sēju virsaitis, pats savā Sēlpilī piespiests nerādīties ļaudīm, lai tikai izvairītos pazeminašanas mēģinājumam no svešo puses. Tu saki: «sēļu zobeni…» Par tiem mēs ar sievu sīki pārrunājām un ne reizi vien. Tikai izdarāms nav nekas. Panākumi nav iespējami. Izstāstīšu ari tev visu. Šilie kakla kungi jau nav nevilšus sajājuši Sēlpilī. Nepavisam ne! Viņi domās jau sadala sēļu zemi savā starpa. Man arī pavisam vienkārši paziņoja, ka Sēlpilī iemitinā- šol kādu savu augstāku krīvi, kas te visiem būšot par kungu ka jau viņu Dievam tuvs cilvēks. Ta priekša tātad arī man laikam būs jābūt mazam. Krīvim par sargiem nākšot līdzi vesels bars karavīru. Visus būšot jāēdina un jāapgādā. Viņu labā nākšoties katram sēlim dot nodevas. Lūk, tādas lietas mūs te gaida.»
«Un tu, tēvoci, visu to gribi paciest?» iesaucās Valodis.
«Gribas jau gan (rukst,» virsaitis turpināja. «Tikai laikam man nāksies paciest šīs un varbūt pat vēl ļaunākas lietas. Uzklausies un pārdomā pats bez jauneklīgas aizrautības. Mūsu novadu jau pagājušā ziema pamatīgi nopostīja. Daudz spēcīgu karotāju atstāja mūs, aiziedami uz veļu valsti. Bez tam mūsu novads jau ir diezgan sīks un viens pats nevarēs… Ko nu par to runāt sevišķi vēl tagad, kur paša pilī sēž jau vācu karaspēks.»
«Sito saujiņu jau mes gan pamācītu. Bez tam, tēvoci, pieaicināsim leišus. Tie jau mums …»
«Tie mums draudzīgi. Taisnība! Bet viņi paši ir galīgi sašķēlušies, nav nebūt vienprātīgi. Viņi gan spēj izvest negaidītus graujošus iebrukumus ir Letgalijā, ir Igaunijā, ir Livonijā, ir Krievijā. Paliekami izsargāt mūs no vācu briesmām viņi nespēj. Ja tie butu apvienoti savā starpā un ciešā vienprātība saistīti ar sēļiem, letgaļiem un varbūt pat ar lībiešiem, tad gan drīz vien mūsu papēži mīdītu Rīgas mūru drupas. Tagad Sēlpils un Jersika ir draugos ar leišiem, bet letgaļu lielais vairums un lībieši leišus uzskata par saviem ļaunākiem ienaidniekiem, par savas zemes un savu sētu niknākiem postītajiem. Leišu dēļ plaši letgaļu novadi ir ar mieru noslēgt draudzību pat ar jodiem un maksāt vāciešiem nodevas, ja tikai tā paglābtos no Lietuvas dēliem. Ja ar mums kopā būs leiši, tad citi būs pret mums… Un te tuvākā apkārtnē? Kok-
r
neses Vjačeks ar savu divkosību ir jau padzīts, varbūt viņš jau trūd kaut kur svešā malā. Brašais Jersikas Visvaldis gan daudz ko spētu, bet viņš redz mūsu nespeku, un viens ari gribot negribot spiests griezt vāciešiem ceļu, kaut ari pats droši vien ir jau norūpējies par savu zemju likteni un ne bez pamata. Mes nedrīkstam pārsteigties. Mūs var izkaut visus un sēļu vārdu noslaucīt no zemes virsus. Jānogaida. Varbūt radīsies kadas izredzes. Dieviem vajag iežēloties par mums, ja arī mēs būtu prot viņiem diezin kā noziegušies. Un tad, jā, tad es būšu pirmais, kas tvers pēc zobena. Ar prieku celšu kāju kāpšļos un vecuma dienas sēdīšos atkal kara zirga sedlos. Līdz tam laikam…» Virsaitis nokara galvu. Virsaite asarainām acīm sāka mierināt savu vīru. Valodis devas laukā. Jau pie pirmiem soļiem pagalmā tam uzdra- zās virsu kāds vācietis. Tas bija vienkāršs kara kalps, bet augstprātīgi kaut ko sabreca niknā pavēlošā balsī Valodim. Jaunais sēļu augstmanis nesaprašanā kaut ko iebilda. Vācietis ņēmās mēdīdamies kliegt un vicināt ar dūrēm Valodim paša deguna priekšā. To virsaiša braļa dēls vairs nespēja paciest. Viņš tvēra pēc zobena un dusmīgi uzsauca:
«Nozudi, jeb es tevi…»
Vācietis, redzēdams, ka nav vairs joki, acumirkli likās projām, bet sacēla pie savējiem lielu traci. Sēlis esot. viņam uzbrucis, gribējis to nogalināt ar zobenu, skrējis tam pakaļ ar ieroci rokā. Vācieši uztraucās, jo viņu tomēr nebija tik daudz. No sēļiem varēja sagaidīt to visļaunāko. Pilnā apbruņojumā vācieši novietojās viena pils pagalma stūrī. Arī visi sēļu karavīri, kas vien bija pili, apbruņojās. Tikai viņu nebija daudz. Ja vācieši būtu zinājuši viņu patieso skaitu, diezin vai Sēlpils sargu asinis nebūtu to dienu bagātīgi slacinājušas senu sena cietokšņa zemi.
Valodis, dūres vīstīdams, pieredzēja, ka pēdējais Sēlpils virsaitis Vilnis zemojas vācu bruņinieku priekšā, izskaidrodams, ka viss cēlies vienīgi aiz pārpratuma, valodas neprašanas dēļ. Asaras spiedās Valodim acīs, kad viņš dzirdēja, ka arī sēļu virsaite zemojas, glaimojošā balsī vēl no savas puses nopūlēdamās novērst postu no savejiem un galvena kārLā no sava audžu dēla. Zemojas virsaite, kura tik nesen mēdza lepni apgalvot, ka virsaitis Vilnis valdot par novadu un vadot kaujas, bet viņa sieva vadot un valdot pašu virsaiti.
IDU
Beidzot vācieši apmierinājās, bet paziņoja, ka pili ieradīsies vēl viņu papildu speķi, jo uz daudziem sēļiem nemaz, nevarot palaisties.
Par daudz pazeminojoši likās Valodim visi šie pie- reclzejumi. Viņš bija taisījis lēmumu un steidzas to paziņot saviem audžu vecākiem. Viņš negribēja vairs palikt Sēlpilī. Valodis dosies dziji iekšā mežos, kas šķīra sēļus no leišiem. Tur tumšā biezoknī viņš apmolīsies kopa ar savu sieviņu. Te Valodis neslēpa vairs it ne ka, bet izstastija visu par sevi un tJrsulu. Mūža meža vāciešiem visnepieejamākās vietas Valodis salasīs ap sevi visus pēc brīvības alkstošos tautas brāļus, uzcels pili, senajai Sēlpilij jaunu masu, varbūt pat vairakas pilis un tad, savacis spēkus, nogaidījis izdevīgu laiku, atgriezīsies atpakaļ, lai atbrīvotu visu Sēliju no svešo jūga, lai gāztu postā un kaunā varmākas, lai senču mājokļos uzplauktu no jauna senu laiku brīvā, laimīgā dzīve, lai Sēlpili valdītu atkal varens virsaitis.
Vilnis ar sievu uzmanīgi klausījas, audžu dēla vārdos. Viņi necēla nekādus iebildumus. Nesen tik valdonīga virsaile, kura īsi un atri bija noteikusi, ka nekad neļaus nākošajam Sēlpils virsaitim pazemināt sevi ar zemas kārtas sievas apņemšanu, kura necieta pretrunas saviem rīkojumiem pat no vira puses, šī pati virsaite tagad, svešas varas sagrauzta un apkaunota, piekrita visam, ko Valodis bija izdarījis un nodomājis darīt. Viņa novēlēja, lai Laima pavadītu Valodi un viņa mūža biedreni arvien un visur. Tikai šķirties no audžu dēla virsaitei bija grūti. Labprāt viņa būtu redzējusi pie sevis arī vedeklu. Arī virsaitis Vilnis piekrita Valoža nodomiem.
«Es saprotu,» viņš teica, «ka Sēlpili tev nav vairs palikšana. Lai Pērkoņtēvs ir tev arvien žēlīgs un piešķir panākumus tavam zobenam.»
Pēc visiem šiem piedzīvojumiem Valodis nekavējoši devās uz meža majeli pie savas Ursulas un steidzīgi stāstīja tai par visu notikušo, par saviem nodomiem. Jaunā sieva uzmanīgi uzklausījās. Kad stāsts bija gala, Valodis vaicāja:
«No tevis tagad viss atkarājas, ka mēs darīsim. Ko tu teiksi par maniem nodomiem.»
Ursula uzlika roku uz sava vīra pleca, mīļi nolūkojās tam acīs un atbildēja:
«Ja tu to atzīsti par labu, tad arī es tāpat domāju.»
«Bet varbūt, ka lov labāk patiktu dzīve tavu tautas brāļu tuvumā?» nedroši ieprasījās Valodis. «Droši vicu vācieši bija šodien te ne pēdējo reizi. Droši vien viņi uz priekšu bieži atklejos līdz šejienei.»
Mīļi Ursula pieglauda savu galviņu pie vīra pleca un atteica:
«Mans dārgais vīrs! Tagad tava tauta ir arī mana tauta; tavi tautas brāļi ari man ir tautas brāļi, un tavi ienaidnieki būs arvienu mani ienaidnieki. Kurp tu iesi, tur es tev sekošu, kaut arī mums draudētu briesmas, kaul arī mums draudētu bads.»
Pavasara saulīte tikko kā bija izlīdusi pāri koku galiem, kad Sēlpils vārti alvērās. Sava diženajā rumakā sēdēdams, paša senču pili atstaja Valodis, cilvēks, kam dienās vajadzēja valdīt no šī cietokšņa augšas pār apkārtējiem kalniem un lejām, mežiem un upēm. Bez jātniekā rumakam vajadzēja nest ieroču un citu mantu smagu naslu. Tāpat stipri apkrauts ar dažādām mantām bija otrais zirgs, kas sekoja melnajam rumakam. Valodis ņēma līdzi daudz lietu, kas noderēs nākošās dzīves ierīkošanai. Ari kokles nebija aizmirstas. Tām vairs nenāksies novārtā atdusēties, putekļiem pārklātām, uz plaukta, ka tas bija pēdējās raižu pārpilnajās dienās Sēlpili. Nākotnē tām vajadzēs traucēt mūža meža klusumu un saldi nat ar prieka pilnam skaņām brīvu ļaužu laimīgu dzīvi, dzivi pie dabas māmuļas krūtīm.
Valodis veda līdzi ari virsaiša un virsaites dāvanas, aizkavējušas kāzu balvas. Vesela pūra lāde, pielocīta pilna gan ar pašu zemes smalkiem linu audumiem, vilnas vērpumiem un adījumiem, gan ar svešās malās daudzu paaudžu zobeniem iegūtām mantām, stingri piestiprināta zirga mugurā, ceļoja projām no Sēlpils virsaišu mantas kambariem pie savas jaunās īpašnieces.
Pie pils vārtiem no Valoža atvadījās viņa audžu vecāki.
«Cik labprāt es tev sekotu,» teica virsaitis Vilnis. «Es taisni smoku nost šeit vāciešu cilpās. Tikai es nespēju l.stāt Sēlpili, ja, nespēju. Šeit es augu, še es mācījos cilāt zobenu un šķēpu. No šejienes es pavadīju daudzos karos savu vectēvu un tēvu. No šejienes pats vadīju uz asiņainiem slavas darbiem sava novada karavīrus. Šurp
veļu laikā atgriežas kritušo kara biedru un senču gari. la mēs te nebūsim, kas viņus pamielos? Un apkārtējas druvas un pļavas? Manas kājas it kā ar stiprākajam liepu lūku virvēm ir saistītas pie šīs zemes, ka ar saknēm ir ieaugušas pāri par ceļiem mīkstos, irdenajos arumos un zāļainajos klajumos. Nē! Projām no šejienes es nelieku. Citur es neesmu vairs es, es neesmu vairs nemaz dzīvs cilvēks. Lai dievi pavada tevi, lai palīdz tev.»
Virsaite, lepna, cietā, nelokāmā virsaite raudāja. Viņa glaudīja Valodim roku un reizi pēc reizes atkartoja:
'•(Atgriezies, atgriezies un drīzāk atsvabini mūs no vācu sloga. Kur mēs paši! Esam jau par veciem. Par daudz mēs saauguši ar šiem uzkalniem.»
Jādams no pilskalna lejup, Valodis aplaida skatu pāri apkārtnei. Arī viņam acīs saplūda asaras. Viss te bija tik pierasts, iemīļots. Lai vel vairāk pastrīpotu zaudējuma krāšņumu, rīta saulīte pulējās, cik spēdama, apzeltīt ir uzkalniņus, ir ielejas, ir birztalas, ir sila malu, ir strautiņu gravas, ir Daugavas rāmo sidrabojošo gultni. Jā, žēlums sažņaudza krūtis Valodim, bet tad viņš atcerējas dzīves tiešamību, atcerējās, ka viņu gaida mūža biedrene, ka tam jādodas svešumā, lai atgūtu sev brīvību un varbūt sūrā mūža darbā citiem brīvības nesēja slavu un godu.
Tanī pašā dienā Valodis ar IJrsulu atstaja uz visiem laikiem meža nameli. Ursula jāja uz tā paša zirga, uz kura viņu Ziglaitis bija aizvedis no Sēlpils. Tikai toreiz viņa bija saistīta un nelaimīga. Tagad viņa sekoja priecīga un cerību pilna savam iemīļotam vīram. Četri zirgi, abi nojumā Ursulas koptie, un divi, ar kuriem Valodis to dienu atstāja Sēlpili, drīzi pazuda mūža meža tumsa. No mežmalas ir jātnieks, ir jātniece vēl atskatījās atpakaļ, lai pēdējo reizi redzētu tumšo ēku, kur bija pārdzīvots īstas mīlas, īstas laimes rīta cēliens.
Pēc pāris dienām mežmalā ir dzīvojamo ēku, ir nojumi niekodamies nodedzināja tur otrreiz atjājušie vācieši. Nevarēja jau ari zināt., vai tādas nomaļas ēkas nenoder pie reizes par mitekli vietējiem brīvības meklētājiem, kad tiem jaslapstās no vācu kungu skatiem. Nebija jau tur ari vairs skaistās sievietes, kuru bruņinieki sastapa pie mājeles, pirmo reizi tik dziļi iejājot meža iekšā.
Jā, nesastapa viņi vairs IJrsulu un nevarēja arī viņu tur sastapt, jo Ursula mita jau talā meža biezoknī, skaislas upītes līcī, kur zvejnieku nekad nepieredzējušās zivis bezbēdīgi un jautri plunčājās dzidrajā atvariņā un aiz brīnumiem mutes vien plātīja, kad Valodis viņas vilka no ūdeņiem ara. Pat mednis un meža irbe par daudz pārgalvīgi brīnījās par savādajiem visa apkārtnē vēl neredzētajiem svešiniekiem, kuri gan bez. spārniem, bet tomēr uz divām kājām staigāja gar upīti. Dažs no .meža putniem un zvēriem savu drošību samaksāja ar dzīvību, jo ne vienu vien skuju iemītnieku uzmeklēja asā bulta, kuru raidīja Valoža stops. Drīz vien visa apkārtne pazina jaunos ieceļotājus un zinaja, kur un kā tiem jāgriež ceļš.
Ari Valodim un Ursulai drīzi vien jaunas vietas palika pierastas un iemīļotas. Apmetās tur arī vēl bez viņiem viens otrs bēglis un bēgle. Gandiem tekot, šai skaistajā dabas stūrīti, sarādās ari labs pulciņš mazu mīļu brēkuļu. Staignajā uz stāva uzkalniņa uzcēla arī nelielu pili. Brīvība laimīgi ritēja dienas brīvajiem ļaudīm. Tikai ne viņiem, ne viņu bērniem, ne arī tuvākajam, nākošajam paaudzēm neizdevās atgriezties senajā Sēlpilī, neizdevās padzīt no turienes aizjūras ienācējus. Vāciešu vara pletās un pletās plašuma, nomākdama galīgi starp citiem arī sēļus, mazāko latvju tautas cilti. Pēc gadu simteņiem tikai Sēlpils nosaukums vēl atgādināja senos iedzīvotājus. Bel to, ko neizdevās sagaidīt Valodim, Ursulai un viņiem sekojošām tuvākām paaudzēm, tas beidzot uzausa senās sēļu zemes iedzīvotājiem tad, kad dzima pastāvīgā Latvijas valsts, kura seno sēļu pēcnācēji ir saplūduši kopā ar pārējās Latvijas iemītniekiem. Svešo varu slogi tika novelti, un atkal brīva tauta sāka dzīvot brīvā zemē.