13. gadsimts. Krusta kari Baltija. Vienu pēc otra vāci pakļauj Latvijas novadus: 1207. gadā Rigas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis sadala lībiešu zemes, 1208. gadā Koknesi spiests atsāt tās valdnieks Vetseke (nav gan zinama viņa etniskā piederība), tad pat sākas cīņas par igauņu zemēm. Nākošajā — 1209. gadā — bīskapa Alberta karaspēks ieņem Jersikas Visvalža galvaspilsētu.
Tiesa, sarežģītas ir arī vietējo tautu attiecības. Krievu kņazi cenšas uzkundzēties Austrumbaltijai, gan te, gan tur parādās lietuviešu sirotāji, ķildojas latgali ar igauņiem … Draugi šogad — naidnieki citugad. Un otrādi. Nav jābrīnās, ka šādos apstakjos vācu sabiedrotie cīņās ar igauņiem kļuva lālavieši (kuri tomēr 1212. gadā kopā ar lībiešiem centās nokratīt vācu jūgu), bel kara savienību pret lietuviešiem slēdza vēlāk niknākais vācu naidnieks Tērvetes Viestards.
So 13. gadsimta sākuma situāciju labi raksturo Riharda Frgļa darbs «Sēļi». Zinama mērā tā virsraksts ir maldinošs: būtība autors sniedz svarīgāko 13. gadsimta sakuma notikumu apskatu, brīžiem sasaucoties ar ta laika nozīmīgāko avotu — Latviešu Indriķa hroniku. II/. vēsturisko precizitāti varam paļauties R. Ērglis pēc i/.gh tības bija būvinženieris un vēsturnieks. Vēsturē gan vai rāk bija viņa vaļasprieks, tomēr R. Ērglis publicējis un vairākus zinātniskus darbus, starp kuriem no/.unigakais ir «Zemgales neatkarības vēsture» (1930), kas vt-llils 13. gadsimta cīņām.
Kas bija sēļi? seni Vidzemes un Sēlijas iedzīvotāji, kuru zemes iesniedzās latu Z/c mejaustrumlietuva un aptvēra arī Braslavu Baltkrievijā. Diezgan ātri, viņu zemēs ienākot aukšlaiširm un latgaļiem, sēļi zaudēja savas īpatnības. Lietuva sēļu novadi iekļāvās Nalšas zemē (visticamāk, ka tieši no Nalšas ceļas Jersikas Visvalža sievastēvs Dangeruts). Latvijas teritorija un Braslavā (toreizējā Polockas kņazistē) sēļu kultūra grūti atšķirama no latgaļu kultūras.
Zināmu savdabību sēļi, protams, saglabāja, īpaši runājot par valodu. 13. gadsimta, viņi atzīmēti Koknesē, kur dzīvoja kopā ar lalgaļit m, pie Rīgas un, protams, Sēlpilī. 1208. gada Sēlpili ieņēma bīskapa Alberta karaspēks. Šie notikumi tad arī ir R. Ērgļa darba kulminācija. Vāci piespieda sēļus kristīties, dot ķīlniekus, kā arī prasīja atteikties no sadarbības ar lietuviešiem. Sēlpils pakļaušana bīskapam bija ļoti nozīmīga, jo tā atradas pie pārceltuves pār Daugavu un pie kara un tirdzniecbas ceļa ar Lietuvu. Vēlāk šai vielā, kas bija apdzīvota jau kopš 1 gadu tūkstoša pirms mūsu eras, vāci uzcēla savu mūra pili. 1218. gada tika nodibinātā īpaša Sēlijas bīskapija, tomēr 122(5. gada attāluma no Rīgas un mazapdzīvotības dēļ to likvidēja, apvienojot ar Zemgales bīskapiju. 1255. gadā politisku apsvērumu pēc sēļu zemes (Medeni, Tauraģi u. c.) Livonijas ordenim dāvāja Lietuvas karalis Mindaugs. Sis acīmredzot ir sēļu zemes tag. Lietuvā, kuras lietuvieši vēlāk atguva jeb, pareizāk sakot, vācu vara te vēl nepaspēja nost iprināties.
Diemžēl tuvāku ziņu par Sēliju 13. gadsimtā saglabājies maz. Hronikās galvena vērība pievērsta igauņu novadu iekarošanai (tos kopā ar latgaļu Tālavus un Adzeles zemēm 1224. gadā sadalīja vācu iekarotāji), ka arī cīņām Kursa un Zemgale, kas turpinājās gandrīz visu gadsimtu. 13. gadsimta otrajā puse pret vācu varu sacēlās prūši, kuru zemēs kopš 30. gadiem saka nostiprināties Vācu ordenis. Diemžēl to sacelšanās beidzās neveiksmīgi, kaut ari ilga 14 gadus. Pret iekarotāju tīkojumiem izdevās noturēties Zemaišiem, izauga un nostiprinājās Lietuvas valsts, kuras valdnieks Ģedimins titulēja sevi arī par Zemgales valdnieku. Taču šīs tēmas jau ir ārpus «Sēļu» ietvariem.
Mii N TIS AUNS, vēsturnieks
VĒSTURISKO ROMĀNU virkne «LATVIEŠI»
IZNĀKUŠĀS SEKOJOŠAS GRĀMATAS:
Modris Zeberiņš «Zelta lielceļi»
VĒSTURISKS ROMĀNS PAR HERCOGA BIRONA V A L DIŠ A N ASS AK l J M A LAIKU KURZEME XVII GADSIMTĀ.
Skuju Fridis-Milbergs
«Uz tām prūšu robežām»
VĒSTURISKS ROMĀNS PAR ZVIEDRU VALDĪŠANAS LAIKU LATVIJA XVII GADSIMTĀ.
Jonass Miesnieks
«Lībju gala soģis»
XVI UN XVII GADSIMTA MIJA VIDZEME. KARŠ, VALDNIEKU MAIŅA NLS POSTU VISIEM. AUTORA UZMANĪBAS CENTRA KONKRĒTU CILVĒKU, DZIMTU LIKTEŅI.
Izdevniecība SOLVITA.
Reģistiacijas apl. 2 t>714. Formāts 84V108/32. Augstspiedums. Pfls. Nr. 464-1. Iespiests tipogrāfijā «Rota», LV 1011, Blaumaņa ielā 38/40.