»
Kad Moriss ar Diksmē un Ženevjēvu iegāja ēdamzālē, kas atradās ēkā, kurā viņu bija ieveduši sākumā, vakariņas jau bija gatavas, bet zāle vēl bija tukša. Viņš redzēja, kā cits pēc cita ieradās seši viesi.
Tie bija patīkama izskata cilvēki, lielākoties jauni, ģērbušies pēc jaunākās modes, un daži no viņiem pat karmaņolās un sarkanās cepurēs.
Diksmē iepazīstināja Morisu ar viņiem, nosaukdams viņa vārdu un titulu. Tad viņš teica Morisam:
— Te, pilsoni Lendej, tu redzi manus palīgus. Kopš revolucionārie likumi iznīcināja kārtu atšķirības, mēs dzīvojam pilnīgākās vienlīdzības garā. Divas reizes dienā mēs sapulcējamies pie šā paša galda, un man prieks, ka tu ņemsi dalību mūsu ģimenes maltītē. Tātad, pie galda, pilsoņi, pie galda!
— Vai… Morāna kungu mēs nepagaidīsim? — bikli jautāja Ženevjēva.
— Tas tiesa, — atbildēja Diksmē, — pilsonis Morāns, kā es jums jau stāstīju, pilsoni Lendej, ir mans līdzdalībnieks. Viņam, ja tā vai teikt, jāvada veikala morālā puse. Viņš raksta vēstules un faktūras, pārzina kasi, rūpējas par ienākumiem un izdevumiem, un vispār, viņam ir vairāk darba nekā mums visiem. Tāpēc viņš brīžiem nokavējas. Es viņu brīdināšu.
Šai brīdi atvērās durvis un ienāca pilsonis Morāns. Tas bija maza auguma virs, brūns, ar biezām uzacīm. Zaļās acenes, kādas lieto cilvēki, kuru redzi nogurdinājis darbs, slēpa melnās acis, bet nekavēja tās mest
dzirkstis. No pirmā vārda, ko viņš teica, Moriss pazina mīksto un reizē pavēlošo balsi, kura apspriedē uzstājās par maigāko apiešanās veidu. Viņš bija ģērbies brūnā svārkā ar lielām pogām, baltā zīda vestē, un maltītes laikā viņa smalko žabo bieži traucēja roka, kuru Morisa apbrīnoja baltuma un gleznuma dēļ, bez šaubām tāpēc; ka tā piederēja ādminim.
Sabiedrība apsēdās. Pilsonis Morāns sēdēja Zenevjēvai pa labi, Moriss — pa kreisi. Diksmē nosēdās sievai iepretī un pārējie viesi pie iegarenā galda ieņēma vietas, kādas pagadījās.
Vakariņas bija lieliskas. Diksmē bija amatnieka ēstgriba, un viņš izpildīja saimnieka lomu ar vislielāko laipnību. Strādnieki, vai tie, kas par tādiem uzdevās, šinī ziņā bija kā radīti viņa sabiedrībai. Pilsonis Morāns runāja maz, ēda vēl mazāk un nedzēra gandrīz vai nemaz, un tikai pa retam iesmējās. Varbūt sakarā ar atmiņām, kādas modināja viņa balss, Moriss pret šo cilvēku juta lielu tuvību. Bet viņš nevarēja uzminēt viņa vecumu, un tas viņu darīja nemierīgu; te viņš likās četrdesmit vai četrdesmit piecu gadu vecs vīrs, bet drīz atkal kā jauneklis.
Sēžoties pie galda, Diksmē uzskatīja par nepieciešamu paskaidrot saviem viesiem, kāpēc viņš ļāvis ieiet viņu mazajā sabiedrībā svešniekam.
Šo pienākumu viņš izpildīja kā vaļsirdīgs, pie meliem nepieradis virs. Bet viesiem, kā likās, nebija sevišķi augstas prasības pēc iemesliem, jo, neievērojot kažokādu fabrikanta neizveicību, stādot priekšā jauno cilvēku, viņa mazā ievadruna apmierināja visus.
Moriss viņu uzlūkoja brīnīdamies.
„Goda vārds," viņš teica pats sev, „man liekas, ka es pats maldos. Vai šis ir tas pats cilvēks, kas, ar karabīni rokās, zvērojošām acīm, draudošā balsī, trīsceturtdaļstundas atpakaļ mani vajāja un katrā ziņā gribēja mani nogalināt? Tai brīdī es viņu uzskatītu vai nu par varoni, vai slepkavu. Pie joda, kā mīlestība uz kažokādām jūs pārvērš par cilvēku."
Morisa sirdi, kamēr viņš visu novēroja, pildīja reizē prieks un sāpes, abas tik asas, taču viņš pats noteikti nevarēja pateikt, kas viņa dvēselē īsti notika. Beidzot viņš sēdēja blakus nepazīstamajai, kuru bija tik ilgi meklējis. Kā viņš bija sapņojis, viņai bija tik skaists vārds! Juzdams viņu sev blakus, viņš apskurba no laimes. Moriss klausījās viņas vismazāko vārdiņu, un viņas balss skaņa katru reizi lika ietrīcēties viņa dvēseles visslēptākajām stigām, bet sirdi sāpināja tas, ka viņu redzēja.
Katrā ziņā Ženevjēva bija tāda pati, kādu viņš bija redzējis mijkrēsli, īstenība nebija iznicinājusi vētrainās nakts sapni. Viņa bija eleganta dāma, ar sērīgu skatienu, smalku garu; viņa bija, kā tas bieži gadījās pēdējā laikā pirms slavenā 1793. gada, augstāko kārtu meitene, ko posts, kādā arvien vairāk iekļuva muižniecība, piespieda salaulāties ar pilsonību, tirgotājiem. Diksmē likās bija krietns vīrs, neapstrīdami viņš bija bagāts; viņa izturēšanās pret laulāto draudzeni liecināja, ka viņš tiešām grib darīt viņu laimīgu. Bet vai varēja labsirdība, bagātība un labie nodomi aizpildīt dziļo bezdibeni, kāds vērtās starp sievu un viru, starp dižciltīgo, interesanto, poētisko, jauno meiteni un vīru ar diezgan parastu ārieni un materiāliem veikaliem? Ar kādām jūtām Ženevjēva pārgāja šo aizu? Nejaušība Morisam izskaidroja to diezgan labi: ar mīlu. Un atkal un atkal viņš atgriezās pie domas, kāda radās tai vakarā, kad sastapa viņu pirmoreiz, ka viņa būs nākusi no kādas satikšanās ar mīļāko.
Doma, ka Ženevjēva mīlēja kādu vīrieti, mocīja Morisa sirdi. Tad viņš nopūtās, nožēloja, ka nācis šurp, kur viņam bija jābauda vēl vairāk saldās indes, ko sauc par mīlu.
Citā brīdī, klausīdamies viņas tik maigajā, skaidrajā un harmoniskajā balsī, lūkodamies viņas gaišajās acīs, kuras likās nebaidījās, kaut spiestos dvēseles dziļumos, Moriss domāja, ka ir pilnīgi neiespējami, lai tāda būtne būtu spējīga piekrāpt, un iedomādamies, ka šī miesa un gars piederēja labsirdīgam, godīgi smaidošam pilsonim un nevienam citam, viņš sajuta sāpīgu prieku.
Kā toreizējos laikos nevarēja būt citādi, runāja par politiku. Ko lai runātu tādā laikmetā, kad politika bija iejaukta visur, iegleznota šķīvju dibenos, uzlīmēta uz visām sienām, ik stundu izkliegta ielās?
Pēkšņi kāds viesis, kas līdz šim bija klusējis, jautāja, vai ir kaut kas zināms par cietumniekiem Tanplā.
Šis balss tembrs negribot lika nodrebēt Morisam, viņš pazina to vīru, kas vienmēr bija izteicies par visasākajiem līdzekļiem, ievainojis ar dunci un balsojis par nāvi.
Tomēr šis cilvēks, godīgais ādminis, darbnīcas priekšnieks, vismaz Diksmē viņu uzdeva par tādu, izteikdams vispatriotiskākās idejas un revolucionārākos uzskatus, Morisam drīz vien radīja jautrāku garastāvokli. Zināmos apstākļos jaunais cilvēks nemaz nebija stingru līdzekļu ienaidnieks, kuri šai laikmetā bija ļoti modē un kuru apustulis un varonis bija Dantons. Šā cilvēka vietā, kura balsi un ieroci viņš bija sajutis un kurš sagādāja viņam vēl tagad tik mocošas sajūtas, viņš nebūtu noslepkavojis to, ko uzskatītu par spiegu, bet ielaistu dārzā un ar zobenu rokā to būtu sakāvis bez žēlastības, bez žēlsirdības. Lūk, kā būtu rīkojies Moriss. Bet drīz viņš saprata, ka būtu bijis par daudz prasīt no ādmiņu zeļļa, lai viņš rīkotos tāpat kā Moriss. Šis vīrs, ekstrēmo līdzekļu piekritējs, kas savos politiskos uzskatos ļāva redzēt to pašu varmācīgo sistēmu kā privātā dzīvē, runāja par Tanplu un brīnījās, ka cietumnieku apsardzība nodota pastāvīgai padomei, kuru viegli piekukuļot, un ierēdņiem, kuru uzticība vairākas reizes bija stipri apšaubāma.
— Jā, — teica pilsonis Morāns, — bet jāatzīst, ka šie ierēdņi līdz šim visos apstākļos ir attaisnojuši nācijas uzticību un vēsture kādreiz teiks, ka pilsonis Robcspjērs nebija vienīgais virs, kas ir pelnījis nenopērkamā vārdu.
— Bez šaubām, — atbildēja sarunu biedrs, — bet no tā, ja kāda lieta vēl nav notikusi, būtu aplamība slēgt, ka tā nenotiks. Tas ir tāpat kā ar nacionālo gvardi, — darbnīcas vadītājs turpināja, — kuras nodaļas tiek sauktas pēc kārtas izpildīt savu dienestu Tanplā. Vai jūs nepieļaujat, ka kādā divdesmit vai divdesmit piecu vīru grupā izveidojas astoņu vai divdesmit noteiktu cilvēku kodols, kas naktī noslepkavo sardzi un atbrīvo gūstekņus?
— Ir jau pierādījies, ka tas ir slikts līdzeklis, — teica Moriss, — jo pirms trim vai četrām nedēļām to mēģināja un nekas neizdevās.
— Jā, — atbildēja Moriss, — bet tas bija tāpēc, ka viens no aristokrātiem, no kādiem sastāvēja karaspēks, nebija diezgan gudrs un izteica aizdomīgo vārdu „kungs".
— Turklāt, — atbildēja Moriss, kas gribēja pierādīt, ka republikāniskā policija ir labi veidota, — bija ievērojuši, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir atkal ieradies Parīzē.
— Kā! — iesaucās Diksmē.
— Zināja, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē? — vienaldzīgi jautāja Morāns, — bet vai zināja, ka viņš ir ienācis?
— Katrā ziņā.
— Pie joda! To es labprāt gribētu zināt, — noliekdamies, lai labāk novērotu Morisu, teica Morāns, — līdz šim mēs nezinām nekā noteikta. Tu, pilsoni, kā svarīgākās Parīzes sekcijas sekretārs, bez šaubām, zini labāk?
— Bet šaubām, — Moriss atbildēja, — un tas, ko es jums teikšu, būs vispilnīgākā patiesība.
Visi viesi un Ženevjēva veltīja jaunā cilvēka stāstam vislielāko uzmanību.
— Sarkanās Mājas bruņinieks, — Moriss turpināja, — kā liekas, atnāca šurp no Vandejas un kā parasti laimīgi izceļoja cauri visai Francijai. Sasniedzis Rulas barjeru dienas laikā, viņš gaidīja līdz pulkstens deviņiem. Pulkstens deviņos vakarā sieviete, pārģērbusies vienkāršā tautas tērpā,, atnāca no pilsētas un atnesa nacionālās gvardes mednieka tērpu. Desmit minūtes vēlāk tā atgriezās kopā ar viņu. Sargam, kurš bija redzējis izejot viņu vienu, radās aizdomas. Viņš sacēla trauksmi, sardzes kareivji iznāca uz ielas. Abi vainīgie, saprazdami, ka gribēja noķert viņus, iebēga viesnīcā, no kuras pa otrām durvīm tālāk — Elizejas laukos. Kā liekas, Bardibeka ielas stūrī bruņinieku gaidīja tirānam paklausīgā patruļa. Pārējais ir zināms.
— Ak, ak! Tiešām, tas ir dīvaini, ko jūs mums pastāstījāt, — teica Morāns.
— Tā ir pilnīga patiesība, — atbildēja Moriss.
— Jā, tam ir pamats. Bet vai zināms, kas noticis ar sievieti?
— Nē, viņa ir pazudusi un nav zināms, kas viņa ir un kur viņa uzturas.
Kā Diksmē kompanjons, tā arī pats Diksmē likās uzelpoja brīvāk.
Ženevjēva noklausījās stāstu bāla, nekustīga un mēma.
— Bet, — kā parasti vēsi pilsonis Morāns prašņāja tālāk, — vai tas tiešām ir noteikti zināms, ka Sarkanās Mājas bruņinieks bija tajā patruļā, kura uztrauca Tanplu?
— Kāds ierēdnis, mans draugs, tai dienā bija Tanplā sardzē un viņu pazina.
— Tātad viņš zināja viņa pazīmes?
— Viņš bija to agrāk redzējis.
— Kā tad īpaši izskatās Sarkanās Mājas bruņinieks? — jautāja Morāns.
— Viņš ir divdesmit piecus vai divdesmit sešus gadus vecs, maza auguma, gaišmatis, ar patīkamu seju, skaistām acīm un lieliskiem zobiem.
Iestājās dziļš klusums.
— Ja tavs draugs bija pazinis šo šķietamo Sarkanās Mājas bruņinieku, — teica Morāns, — kāpēc tad viņš neaizturēja?
— Vispirms tāpēc, ka viņš nekā nezināja par viņa atrašanos Parīzē un tāpēc baidījās, ka būs pievīlusi kāda līdzība. Turklāt, mans draugs ir lēns, viņš darīja to, ko dara visi piesardzīgie un lēnie ļaudis: ja reiz gadījums bija šaubīgs, viņš atturējās.
— Tu būtu rīkojies citādi, pilsoni? — skaļi smiedamies, Diksmē vaicāja Morisam.
— Nē, — tas atbildēja, — atzīstos: es labāk pieļautu kļūdu, nekā ļautu izmukt tādam bīstamam cilvēkam, kāds ir Sarkanās Mājas bruņinieks.
— Un ko jūs būtu darījis? — jautāja Ženevjēva.
—. Ko es būtu darījis, pilsone? Es būtu rīkojies ļoti strauji, pilsone, — Moriss atbildēja, — es būtu noslēdzis Tanplas vārtus, piegājis klāt patruļai, sagrābis bruņinieku aiz apkakles un teicis: «Sarkanās Mājas bruņiniek, es tevi apcietinu kā nācijas nodevēju!" Un ja reiz es viņu būtu satvēris, tad vaļā viņš jau netiktu, par to es galvoju.
— Un kas tad būtu noticis? — Ženevjēva jautāja.
— Nekas cits, kā viņš un viņa līdzvainīgie būtu notiesāti un ap šo laiku jau būtu giljotinēti.
Ženevjēva notrīcēja un uzmeta kaimiņam bailīgu skatienu.
Bet pilsonis Morāns likās neievēroja šo skatienu; ar vislielāko omulību iztukšojis glāzi, viņš teica:
— Pilsonim Lendejam taisnība, citādi tas arī nevarētu būt; par nelaimi, tas nemaz nav noticis.
— Un vai zināms, kas ir noticis ar bruņinieku? — jautāja Ženevjēva.
— Acīm redzot, — Diksmē teica, — neteicis ne vārda un redzēdams, ka nodoms nav izdevies, viņš atkal būs atstājis Parīzi.
— Un varbūt pat Franciju, — Morāns piebilda.
— Nekādā ziņā, — Moriss atbildēja.
— Kā? Viņš būs bijis tik neuzmanīgs un palicis Parīzē? — Ženevjēva iesaucās.
— Viņš nav izkustējies.
Šie ar lielu paļāvību izteiktie vārdi sacēla vispārēju izbrīnu.
— Tā nu gan ir tikai nojauta, ko jūs izteicāt, — Morāns teica.
— Nē, tas ir fakts, par ko es galvoju.
— O, atzīstos, — Ženevjēva piebilda, — ka es tam nevaru ticēt; tā būtu nepiedodama paviršība.
— Tu esi sieviete, pilsone, un tu sapratīsi, ka tādam raksturam, kāds ir Sarkanās Mājas bruņinieks, varbūt vēl ir kas cits, kas liek atmest visas domas par personīgo drošību.
— Un kas varētu pārvarēt bailes zaudēt dzīvību tik nejaukā kārtā?
— Ak, Dievs, kas tad cits, pilsone, kā mīla? — Moriss atbildēja.
— Mīla? — Ženevjēva atkārtoja.
— Katrā ziņā. Vai jūs nezināt, ka bruņinieks ir iemīlējies Antuanetē?
Atskanēja piespiesti, neticīgi un bailīgi smiekli.
Diksmē lūkojās Morisa sejā, it kā gribēdams lasīt viņa dvēselē.
Ženevjēva juta, ka acīs viņai sakāpa asaras un vieglas trīsas, kuras ievēroja Moriss, pārskrēja pār visu miesu.
Pilsonim Morānam izlija vīns, kad viņš gribēja pielikt glāzi pie lūpām, un viņa bālums, droši vien, būtu dūries Morisam acīs, ja šai brīdī visa viņa uzmanība nebūtu pievērsta Ženevjēvai.
— Tu esi aizkustināta, pilsone? — Moriss piebilda.
— Vai tu neteici, ka bruņinieka izturēšanos sapratīs ikviena sieviete? Bet mīla uz mums, sievietēm, atstāj iespaidu vienmēr, pat tad, ja runā pretī mūsu pārliecībai.
— Un bruņinieka mīlai jābūt jo stiprākai, — Moriss teica, — jo karalieni viņš nekad nav redzējis.
— Es domāju, pilsoni Lendej, — teica ekstrēmo līdzekļu piekritējs, — tu par bruņinieku spried pārāk iecietīgi…
— Mans kungs, — varbūt ar īpašu nolūku lietodams šos nosodāmos vārdus, teica Moriss, — es mīlu ikvienu lepnu, drošsirdīgu raksturu; tas tomēr nekavē viņu apkarot, ka to ieraugu manu ienaidnieku rindās. Es vēl neesmu atmetis cerību kādreiz sastapties ar Sarkanās Mājas bruņinieku.
— Un tad?.. — Ženevjēva jautāja.
— Jā es satikšu… Es cinīšos pret viņu.
Vakariņas bija galā. Ženevjēva, pieceldamās pirmā, deva zīmi atstāt galdu.
Šai brīdī nosita pulkstenis.
— Divpadsmit, — mierīgi teica Morāns.
— Pusnakts? — iesaucās Moriss. — Jau pusnakts!
— Šis izsauciens man sagādā prieku, — teica Diksmē, — tas pierāda, ka mūsu sabiedrībā tu neesi garlaikojies, liek cerēt, ka mēs vēl redzēsimies. Šī ir krietna patriota māja, kas tev ir atvērta, un es ceru, tu drīz vien pārliecināsies, pilsoni, ka tā ir drauga māja.
Moriss palocījās un uzrunāja Ženevjēvu:
— Vai tu man ļausi atnākt, pilsone?
— Es ne tikai atļauju, bet lūdzu, — strauji atbildēja Ženevjēva. — Sveiki, pilsoni!
Un viņa iegāja savā istabā.
Moriss atvadījās no viesiem, īpaši sveicināja Morānu, kas bija viņam ļoti paticis, spieda Diksmē roku un aizgāja apskurbis, bet vairāk gan priecīgs, nekā bēdīgs par šā vakara dažādajiem notikumiem.
— Slikta sastapšanās! — ar asarām acīs teica jaunā sieviete savam vīram, kas to bija pavadījis viņas istabā.
— Tieši otrādi, — smaidīdams atbildēja Diksmē, — pilsonis Moriss Lendejs, visu atzītais, tīrais patriots, visu cienītais, populārais kādas sekcijas sekretārs, ir ļoti dārga pazīšanās nabaga ādminim, kas tirgojās ar kontrabandu.
— Tu tā domā, mans draugs? — bikli jautāja Ženevjēva.
— Es domāju, ka viņš uzspiedīs mūsu mājai patriotisma apliecību un uzticības zīmogu; man liekas: no šā vakara pat Sarkanās Mājas bruņinieks
.te justos drošībā.
Un Diksmē, uzspiedis jaunās sievietes pierei vairāk vairāk tēva nekā laulātā drauga skūpstu, atstāja viņu vienu mazā paviljonā, kurš bija nodots pilnīgi viņai, un atgriezās galvenā mājā, kuru apdzīvoja kopā ar visiem, kas nupat bija sēdējuši pie galda.