Bija pienācis maijs. Skaidrā diena lika plaši izplesties krūtīm, kas līdz šim bija elpojušas tikai auksto, miglaino ziemas gaisu, un arī uz Tanplas tumšajiem mūriem saule meta siltos, dzīvinošos starus.
Iekšējā pagalma vārtos, kuri atdalīja torni no dārza, jokoja'un smēķēja sardzes kareivji.
Bet par spīti jaukajam laikam, un lai gan cietumniecēm bija atļauts dārzā pastaigāties, trīs dāmas tomēr bija no tā atteikušās. Kopš karaļa nogalināšans karaliene spītīgi negribēja atstāt torni, lai nevajadzētu iet garām dzīvoklim otrajā stāvā, kur bija bija mitis viņas laulātais draugs. Svaigo gaisu kopš liktenīgās 21. janvāra dienas viņa iebaudīja uz torņa, kura uzrobi bija apbūvējuši ar treliņiem.
Dienesta nacionālie gvardi, kas bija brīdināti, ka trim sievietēm ir atļauts iziet, velti nogaidīja veselu dienu, kad viņas beidzot gribētu izmantot šo atļauju.
Ap pulkstens pieciem pa kāpnēm lejā nokāpa kāds vīrs un tuvojās sardzes seržantam.
— Tas esi tu, Tizona tēv? — nacionālgvards, kas likās bija sevišķi jaukā garastāvoklī, jautāja.
— Jā, tas esmu es, pilsoni, atnesu tev jūsu drauga ierēdņa, pilsoņa Morisa Lendeja, Tanplas padomes atļauju, ka mana meita šovakar drīkst apciemot savu māti.
— Un kad tavai meitai ir jānāk, tu ej projām? — seržants teica.
— Ak, es to daru tik nelabprāt, pilsoni seržant. Arī es cerēju redzēt meitiņu, ko neesmu redzējis divus mēnešus, un viņu apskaut… kā to droši saka, apskaut kā tēvs apskauj meitu. Bet te, ej pastaigājies! Dienests, nolādētais dienests spiež mani aiziet. Man jāiet ar ziņojumu uz pašvaldību. Pie vārtiem mani gaida fiakrs ar diviem žandarmiem un tieši tai brīdī, kad jānāk manai nabaga Sofijai.
— Nabaga tēvs, — seržants teica:
Tā tēvuzemes mīlestība Spiež klusēt asins balsij, Cits vaid pret bargo pienācību, Cits gauži lūdzās…
— Saki taču, Tizona tēv, ja tu nejauši atradīsi atskaņu „balsij", tu man pateiksi? Šai brīdī man tās trūkst.
— Un tu, pilsoni seržant, ja atnāks mana meita apciemot nabaga māti, kas mirst, viņu neredzējusi, tu taču viņu ielaidīsi?
— Pavēle ir kārtībā, — atbildēja seržants, kas nebija neviens cits kā mūsu draugs Lorēns, — te man nav ko iebilst, ja tava meita atnāk, viņa var ieiet.
— Pateicos, drošsirdīgo Termopīl, — teica Tizons.
Un viņš aizgāja nodot ziņojumu, sev teikdams:
— Ak, kā priecāsies mana nabaga sieva!
— Vai nav tiesa, seržant, — teica kāds nacionālgvards, redzēdams Ti- zonu aizejam un dzirdēdams vārdus, ko tas teica aiziedams, — tas tomēr aizkustina sirdi? •
— Kas tāds, pilsoni Devo? — Lorēns jautāja.
— Nu, ja redz šo vīru, — atbildēja līdzjūtīgais nacionālgvards, — skarbo seju, dzelžaino sirdi, nepielūdzamo karalienes apsargātāju, ejot projām ar asarām acīs, pa daļai no prieka, pa daļai no sāpēm, kas domā par to, ka viņa sieva yarēs apkampt meitu, ko viņš nedrīkst redzēt. Par tādām lietām nedrīkst domāt, seržant, tad kļūst pavisam bēdīgi.
— Taisnība, pilnīga taisnība, un tāpēc pat šis vīrs, kas aiziet ar asarām acīs, kā tu saki, par to nedomā.
— Par ko tad lai domā?
— Nu par to sievieti, pret kuru viņš izturas tik cieti un nežēlīgi, ka arī tā nav redzējusi savu bērnu trīs mēnešus. Viņš nedomā par viņas nelaimi, bet tikai par savu. Bez šaubām, šī sieviete ir karaliene, — zobgalīgi teica seržants, ka bija grūti saprast viņa vārdu nozīmi, — un katrā ziņā karalienei nav jāpiegriež tāda vērība kā vienkārša vīra sievai.
— Vienālga, tas viss ir ļoti bēdīgi, — teica Devo.
— Bēdīgi, bet nepieciešami, — atbildēja Lorēns, — tātad labākais, ja par to nedomā nemaz.
Un viņš sāka trallināt:
Vēl vakar Nisete Pa tumši svaigu, Pa birzi maigu, Vēl gāja vientule.
Tiklīdz Lorēns bija paguvis pabeigt idillisko gana dziesmiņu, kad pēkšņi pa kreisi no posteņa kļuva dzirdams troksnis: tur jaucās lāsti, draudi un asaras.
— Kas tur noticis? — jautāja Devo.
— Kā liekas, tā ir kāda bērns balss, — ieklausīdamies atbildēja Lorēns.
— Tiešām, — teica nacionālgvards, — tas ir nabaga maziņais, ko sit; patiesībā šurp vajadzētu sūtīt tikai tos, kam nav bērnu.
— Vai tu dziedāsi, — sauca rupja, puspiedzēruša balss, un, kā piemēru dodama, nodziedāja:
Mums Veto kundze apsolīja, Ka nošķels kaklu visai Parīzei.
— Nē, — teica bērns, — es nedziedu.
— Vai tu dziedāsi? — atkārtoja balss:
Mums kundze Veto apsolīja…
— Nē, — tiepās bērns, — nē, nē, nē!
— Pagaidi, mazais ļaundari, - sauca aizsmakusi balss, un svilpodama gaisu pāršķēla siksna. Bērns sāpēs ieraudājās.
— Velns! — teica Lorēns, — tas ir nožēlojamais Simons, kas per mazo Kapetu.
Daži nacionālgvardi paraustīja plecus, divi vai trīs mēģināja smieties. Devo piecēlās un aizgāja.
— Es jau teicu, — viņš ņurdēja, — ka tēvi nekad nedrīkstētu šurp nākt.
Pēkšņi atvērās mazās durtiņas un, uzrauga pātāgas vajāts, dažus soļus pagalmā ieskrēja karaļa bērns, bet pēc viņa uz bruģa atskanēja kāds smags priekšmets un ķēra viņam kāju.
— Ak! — iesaucās bērns.
Viņš pastreipuļoja un pakrita ceļos.
— Atnes šurp manu liesti, mazais briesmoni, citādi…
Bērns piecēlās un noraidoši papurināja galvu.
— Ak tad šitā? — tā pati balss sauca. — Pagaidi, gan tu vēl redzēsi!
Un no dzīvokļa kā meža zvērs no alas iznāca kurpju lāpītājs Simons.
— Kurp tad, meistar Simon? — uzacis saraukdams, jautāja Lorēns.
— Es gribu pārmācīt šo mazo vilcēnu, — kurpnieks atbildēja.
— Par ko pārmācīt?
— Kā, par ko?
— Jā.
— Tāpēc, ka šis mazais blēdis negrib dziedāt kā krietns patriots, ne arī strādāt kā godīgs pilsonis.
— Vai nācija nodeva tev mazo Kapetu, lai tu mācītu viņu dziedāt?
— Kāda tev daļa, pilsoni seržant? — brīnīdamies atbildēja Simons. — Es tev prasu.
— Kāda daļa? Te man ir tāda daļa kā ikvienam godīgam cilvēkam, ja viņš redz, ka tiek sists nevainīgs bērns, un kas negrib ciest, ka to sistu.
— Ak, tas ir tirāna bērns!
— Tas ir bērns, kas nav vainīgs par sava tēva noziegumiem, bērns, kas nav vainīgs, un tāpēc viņu nedrīkst sodīt.
— Un es tev saku, viņš man tika nodots, ka drīkstu ar viņu darīt visu, ko gribu. Es gribu, lai viņš dzied dziesmu par Veto kundzi. Un viņš to dziedās.
— Bet, nožēlojamais, Veto kundze ir šā bērna māte! Vai tu gribētu, lai spiestu tavu dēlu dziedāt, ka tu esi žurka?
— Es? — iekaucās Simons. — Ha, riebīgais aristokrātu seržants!
— Tikai bez lamāšanās, — Lorēns teica, — es neesmu Kapets… un mani tu nevari piespiest dziedāt ar varu.
— Es likšu tevi apcietināt, nekrietnais muižniek.
— Tu liksi mani apcietināt? — Lorēns atbildēja, — pamēģini tikai, lai tiktu apcietināts kāds no termopīliem.
— Nu, labi, labi; kas smejas pēdējais, smejas visgardāk. Tagad nāc šurp, Kapet, un strādā, citādi velns lai parauj!..
— Un es tev saku, — niknumā nobālēdams, pasperdams soli atpakaļ, dūres vīstīdams un zobus griezdams, sauca Lorēns, — ka viņš nenesīs tev liesti, ka viņš nešūs kurpes, vai tu dzirdi, ļaunais blēdi? Ā, tev ir vēl lielais zobens, bet es nebaidos. Iedrošinies tikai to izvilkt!
— Ā! Asins izliešana! — niknumā nobālēdams, Simons ierūcās.
Šai bridi pagalmā ienāca divas sievietes: vienai rokās bija papīrs. Viņa vērsās pie sarga.
— Seržant, — sargs iesaucās, — tā ir Tizona meita, kas grib apmeklēt māti.
— Lai viņa iet, Tanplas padome viņai to ir atļāvusi, — teica Lorēns, kas negribēja pagriezties ne uz vienu mirkli, jo baidījās, ka Simons atkal varētu sist bērnu.
Sargs ļāva abām sievietēm ieiet; bet tiklīdz viņas nokāpa četrus kāpienus, uz kāpnēm viņas sastapa Morisu Lendeju, kas uz vienu mirkli nāca lejā pagalmā.
Bija kļuvis jau tumšs, tāpēc viņš nevarēja pazīt viņu sejas.
— Kas jūs esat, pilsones? — Moriss viņas apturēja. — Un ko jūs vēlaties?
— Es esmu Sofija Tizona, — viena atbildēja, — man ir atļauts apmeklēt māti un es vēlos būt pie viņas.
— Jā, — Moriss atbildēja, — bet atļauja bija tikai tev vienai, pilsone.
— Es paņēmu līdzi draudzeni, lai starp kareivjiem mēs būtu vismaz divas.
— Ļoti labi, bet draudzene nedrikst iet tev līdzi augšā.
— Kā vēlaties, pilsoni, — spiezdama draudzenes roku, kas likās bailēs un pārsteigumā piekļāvās sienai, atbildēja Sofija.
— Pilsoņi sargi, — paceldams galvu un griezdamies pie sargiem visos stāvos, Moriss uzsauca, — ļaujiet iet pilsonei Tizonai, bet viņas draudzene nevar iet. Viņa uzgaidīs uz kāpnēm un rūpējaties, lai ikviens ar viņu apietas godīgi.
— Labi, pilsoni, — atbildēja sargi.
— Ejiet augšā! — teica Moriss.
Abas sievietes aizgāja. Moriss nolēca lejā dažus pakāpienus un strauji iegāja pagalmā.
— Kas te notiek? — viņš jautāja nacionālgvardam, — kas te ceļ tādu troksni? Bērna kliedzienus dzird pat cietumnieču priekšistabā.
— Šis nodevējs, — ieraudzīdams Morisu un pieradis pie pilsētas ierēdņu paražām, domādams, ka tas nācis viņam palīgā, teica Simons.
— Šis aristokrāts, šis bijušais muižnieks neļauj man dauzīt Kapetu.
Un viņš ar dūri norādīja uz Lorēnu.
— Jā, pie joda, es viņu aizkavēju, — izvilkdams zobenu, sauca Lorēns, — un ja tu mani nosauksi vēlreiz par aristokrātu vai nodevēju, tad mans zobens ieskries tev vēderā.
— Viņš draud, — sauca Simons, — palīgā, sargi, palīgā!
— Es te esmu sargs, — Lorēns teica, — nesauca mani, ja es nākšu, tad es tevi iznīcināšu.
— Palīgā, pilsoni ierēdni, palīgā! — iesaucās Simons, ko šoreiz ļoti nopietni apdraudēja Lorēns.
— Seržantam ir taisnība, — auksti teica ierēdnis, ko Simons sauca palīgā, — tu cel neslavu nācijai, gļēvuli, tu sit bērnu.
— Un kāpēc viņš sit, tu saproti, Moris? Tāpēc, ka bērns negrib dziedāt „Veto kundze", tāpēc, ka dēls negrib nolamāt savu māti!
— Nožēlojamais! — Moriss teica.
— Arī tu? — teica Simons. — Vai tad es esmu galu galā tikai starp nodevējiem?
— Nelietis! — satverdams Simonu aiz rīkles un izraudams ierēdnim siksnu, teica Lorēns, — uzdrošinies tikai nosaukt Morisu Lendeju par nodevēju!
Un viņš iesita ar siksnu pa kurpnieka pleciem.
— Pateicos, kungi! — bērns, kas bija mierīgi noskatījies šai skatā, teica, — bet viņš man par to atriebsies!
— Nāc, kapteini, — teica Lorēns, — nāc, mans bērns, un ja viņš tevi atkal sitīs, sauc palīgā, un ļaundaris saņems sodu. Atgriezies atkal tornī, mazo Kapet.
— Kāpēc jūs mani saucat par Kapetu, ja jūs ņemat mani savā aizsardzībā? — bērns jautāja. — Jūs taču zināt, ka Kapets nav mans vārds.
— Kā? Tas nav tavs vārds? — teica Lorēns. — Kā tad tevi sauc?
— Mani sauc Luijs Šarls Burbons. Kapets ir kāds manu senču vārds. Es zinu Francijas vēsturi, man to mācīja tēvs.
— Un bērnam, kam karalis mācīja Francijas vēsturi, tu gribi iemācīt šūt kurpes! — jautāja Lorēns.
— Esi mierīgs, — Moriss teica bērnam, — es iesniegšu ziņojumu!
— Un es arī, — atbildēja Simons, — es teikšu, ka tornī jūs ielaidāt divas sievietes, lai gan atļauja bija tikai vienai.
šai brīdī tiešām abas sievietes iznāca no torņa. Moriss devās pie viņām.
— Nu, pilsone, — viņš teica tai, kura atradās viņam tuvāk, — vai tu runāji ar savu māti?
Sofija Tizona tūliņ nostājās starp viņu un savu pavadītāju:
— Jā, pilsoni, pateicos, — viņa teica.
Moriss labprāt būtu redzējis meitenes draudzenes seju vai vismaz dzirdējis viņas balsi. Bet viņa bija ietinusies mētelī un likās bija nolēmusi neteikt ne vārda. Viņam pat šķita, it kā tā dreb. Šīs bailes viņā radīja aizdomas.
Viņš strauji uzgāja pa kāpnēm augšā un, iegājis pirmajā istabā, pa durvju lodziņu redzēja, ka karaliene paslēpa kabatā kaut ko līdzīgu vēstulei.
— Kā? — viņš teica, — vai es būtu piekrāpts? Viņš pasauca savu kolēģi.
— Pilsoni Agrikola, ej tūliņ pie Marijas Antuanetes un neizlaid viņu no acīm.
— Tavu brīnumu! — ierēdnis teica. — Vai?..
— Ej iekšā, es saku, un nezaudē nevienu mirkli, minūti, sekundi! Ierēdnis iegāja karalienes istabā.
— Pasauc Tizona kundzi! — Moriss pavēlēja kādam nacionālgvardam. Pēc dažām minūtēm, priekā starodama, ienāca Tizona kundze.
— Es esmu redzējusi savu meitu, — viņa teica.
— Kur? — Moriss jautāja.
— Te, šai priekšistabā.
— Un tava meita nevēlējās runāt ar austrieti?
— Nē.
— Tātad iekšā viņa nebija iegājusi?
— Nē.
— Un kamēr tu ar viņu runāji, neviens nebija izgājis no cietumnieču istabas?
— Vai es zinu? Es skatījos meitā, ko nebiju redzējusi trīs mēnešus.
— Atceries labi!
— Jā, liekas atceros…
— Ko?
— Jaunā meitene bija iznākusi.
— Marija Terēze.
— Jā.
— Vai viņa runāja ar tavu meitu?
— Nē.
— Vai tava meita viņai neko nedeva?
— Nē.
— Vai viņa pacēla kaut ko no zemes?
— Mana meita?
— Nē, Marijas Antuanetes meita.
— Tiešām, viņa pacēla mutautiņu.
— Ha,- nelaimīgā! — Moriss iesaucās.
Tūliņ viņš metās pie zvana auklas un to spēcīgi parāva. Tas bija trauksmes zvans.