Augšā steidzīgi uznāca divi pārējie sardzes ierēdņi. Viņus pavadīja sargkareivju grupa.
Durvis tika noslēgtas, divi sargi aizsšķērsoja katras istabas izeju.
— Ko jūs vēlaties, kungs? — kad Moriss iegāja istabā, karaliene viņam teica. — Es nupat gribēju apgulties, kad istabā ienāca šis pilsonis, — viņa norādīja uz Agrikolu, — neteikdams man, ko viņš vēlas.
— Kundze, — palocīdamies Moriss teica, — nevis mans kolēģis kaut ko vēlas no jums, bet gan es.
— Jūs, — uzlūkodama Morisu, kura saudzīgā izturēšanās bija iedvesusi viņā pateicību, Marija Antuanete jautāja, — un ko jūs vēlaties?
— Es vēlos, lai jūs man atdotu vēstulīti, kuru paslēpāt mirklī pirms manas ienākšanas.
Princese un Elizabete nodrebēja. Karaliene nobālēja.
— Jūs maldāties, kungs, — viņa teica, — es neko neesmu paslēpusi.
— Tu melo, austriete! — iesaucās Agrikola.
Moriss uzlika roku uz sava kolēģa rokas.
— Vienu bridi, mlfais kolēģi, — viņš tam teica, — ļauj man runāt ar pilsoni. Es esmu drusku kā prokurors.
— Lai notiek, bet pie joda, nesaudzē viņu!
— Jūs paslēpāt kādu vēstulīti, — stingri noteica Moriss, — tā ir jāatdod mums.
— Kādu vēstuli?
— Vēstuli, kuru jums atnesa Tizona meita un kuru jūsu meita pacēla kopā ar mutautiņu, — Moriss norādīja uz princesi.
Trīs dāmas bailīgi saskatījās.
— Bet, kungs, tas ir vairāk nekā tirānija! — karaliene teica. — Sievietes! Sievietes!
— Nesajauksim, — stingri teica Moriss, — mēs neesam tiesneši, ne bendes, mēs esam tikai jūsu līdzpilsoņu pilnvaroti jūs apsargāt. Un mums ir priekšraksti, un ja mēs tos pārkāpjam, mēs esam nodevēji. Pilsone, es jūs lūdzu, atdodiet man vēstulīti, kuru jūs paslēpāt.
— Mani kungi, — lepni atbildēja karaliene, — ja jums ir mūs jāuzrauga, tad meklējiet un nolaupiet mums vēlreiz miegu.
— Lai Dievs mūs sargā, likt rokas sievietei klāt. Es ziņošu pašvaldībai un nogaidīšu pavēles. Tikai jūs nedrīkstat apgulties gultā, jums jāsnauž uz krēsla, ja vēlaties, un mēs paliksim klāt pie jums. Un ja mēs saņemsim pavēli, tad mēs izdarīsim kratīšanu.
— Kas tad noticis? — teica Tizona kundze, kuras apmulsušā seja parādījās durvīs.
— Nekas sevišķs, pilsone, tikai tu nekad neredzēsi savu meitu, jo tu ar to palīdzi nodevējiem.
— Es nedrīkstēšu redzēt meitu?.. Ko tu runā, pilsoni? — brīnīdamās jautāja Tizona kundze.
— Es saku, ka tava meita nav šurpu nākusi, lai apciemotu tevi, bet gan — lai atnestu vēstuli Kapeta kundzei, un tāpēc nekad viņa nedrīkstēs še rādīties.
— Bet ja viņa neatnāks, es nevarēšu viņu redzēt, jo mums ir aizliegts iet ārā.
— Šoreiz tu nevari pieķerties nevienam, jo tā ir tava pašas vaina, — Moriss teica.
— Ak! — vaidēja nabaga māte, — kā es tur varu būt vainīga! Nekas nav noticis, par to es galvoju. O, ja man būtu jātic, ka kaut kas noticis, tad sargies, Antuanete, par to tev būs jāsamaksā!
Un saniknotā sieviete draudēja karalienei ar dūri.
— Nedraudi nevienam, — Moriss teica, — labāk pūlies sasniegt ar labu to, ko mēs vēlamies. Jo tu esi sieviete un pilsone karaliene — māte, un tāpēc varbūt viņa apžēlosies par otru māti. Rīt tava meita tiks apcietināta; rīt viņu ieliks cietumā. Un ja te kaut kas tiks atrasts, un tu zini, ja kaut ko grib, tad atrod vienmēr, viņa un viņas pavadone ir pazudušas.
Tizona kundze, kas noklausījās Morisu arvienu pieaugošās bailēs, pagrieza pret karalieni apmulsušu skatienu.
— Vai tu dzirdi, Antuanete?.. manu meitu!., tā esi tu, kas pazudinās manu meitu!
Karaliene likās izbijusies nevis par draudiem, kas zibšņoja viņas apsargātāja acīs, bet par izmisumu, kas tur bija lasāms.
— Nāc šurp, Tizona kundze, — viņa teica, — es gribu runāt ar tevi.
— Nekādas mīlināšanās, — Morisa kolēģis iesaucās, — visu mūsu klātbūtnē!
— Atstāj viņas, pilsoni Agrikola, — Moriss teica viņam pie auss, — ja mēs tikai iegūstam patiesību, vienalga, kādā veidā tas notiek.
— Tev taisnība, pilsoni Moris, bet…
— Mēs nostāsimies aiz stikla durvīm un, ja tu man tici, pagriezīsim viņām muguru. Esmu pārliecināts, ka sieviete, kurai mēs parādīsim šo ievērību, neliks mums to nožēlot.
Karaliene dzirdēja šos vārdus, kas bija pateikti, lai viņa varētu dzirdēt. Viņa uzmeta Morisam pateicīgu skatienu. Moriss bezrūpīgi pagrieza galvu un aizgāja otrā pusē stikla durvīm. Agrikola viņam sekoja.
— Tu redzi šo sievieti, — viņš teica Agrikolam, — karaliene ir liela noziedzniece. Sieviete ir cienījama un liela dvēsele. Tas ir darīts labi, — satriekt kroni. Nelaime dara šķīstu.
— Pie joda! Cik tu labi runā, pilsoni Moris! Man patīk klausīties tevi un tavu draugu Lorēnu. Vai arī tu domā sākt runāt dzejā?
Moriss pasmaidīja.
Tizona kundze bija pienākusi karalienei klāt.
— Tavs izmisums satriec manu sirdi, kundze, — tā viņai teica, — es negribu nolaupīt tavu bērnu, tas ir pārāk sāpīgi. Bet apdomā, ja tu darītu, ko prasa šie ļaudis, tava meita tāpat būs pazudusi.
— Dari, ko viņi prasa! — sauca sieviete.
— Bet iepriekš vismaz es gribu tev teikt, ap ko grozās lieta.
— Nu, kas tad ir? — gandrīz vai ar mežonīgu ziņkārību jautāja sieviete.
— Tava meita bija šurp atvedusi kādu draudzeni.
— Jā, kādu strādnieci, tāpat kā viņa. Kareivju dēļ viņa negribēja iet viena pati.
— Šī draudzene tavai meitai iedeva vēstulīti, viņa nometa to zemē. Marija, garāmejot, pacēla. Protams, papīrītis ir pavisam nenozīmīgs, bet kam ir ļauni nolūki, tas katrā ziņā tur atradīs kādu nozīmi. Vai ierēdnis tev nav teicis, kas grib atrast, tas vienmēr kaut ko atradīs?
— Tālāk, tālāk!
— Nu tas ir viss: vai tu gribi, lai es nododu šo papīru, vai tu gribi, lai es upurēju vienu draugu, caur ko tu savu meitu tomēr atpakaļ nedabūsi?
— Dari, ko viņi prasa! — sieviete sauca. — Dari, ko viņi prasa!
— Bet apdomā, ka šis papīrītis kompromitē tavu meitu…
— Mana meita ir tāda pat godīga patriote kā es, — ļaunā sieviete teica. — Paldies Dievam, Tizoni ir diezgan labi pazīstami! Dari, ko viņi prasa!
— Ak! — karaliene nopūtās. — Ja es varētu tevi pārliecināt!
— Manu meitu, es prasu manu meitu! — nepacietīgi kājām sizdama, sauca Tizona kundze. — Dod man papīru, Antuanete!
— Te tas ir!
Karaliene pasniedza sievietei papīru, kuru tā, priecīgi saukdama, pacēla augšā:
— Pilsoņi, nāciet iekšā, man ir papīrs! Ņemiet to un dodiet manu bērnu!
— Jūs upurējat mūsu draugus, mās, — teica Elizabete.
— Nē, — sērīgi atbildēja karaliene, — es upurēju mūs, papīrs nevar kaitēt nevienam.
Pēc Tizona kundzes saucieniem Moriss un viņa kolēģis ienāca iekšā: viņa Šiem nodeva vēstulīti. Viņi to atvēra un lasīja: «Austrumos vēl nomodā kāds draugs!"
Bet, uzmetis skatienu papīram, Moriss sarāvās. Rokraksts viņam likās pazīstams.
„Lielais Dievs," viņš sev teica, „vai tas būtu Zenevjēvas rokraksts? Bet nē, tas nav iespējams, es esmu tikai muļķis! Tam ir gan līdzība, bet kādi sakari varētu būt Zenevjēvai ar karalieni?"
Viņš pagriezās un redzēja pret sevi vērstās karalienes acis. Arī Tizona kundze viņu aprija skatieniem.
— Jūs izdarījāt kaut ko labu, — viņš tai teica. — Un jūs, pilsone, izdarījāt cēlu darbu, — viņš sacīja karalienei.
— Tad sekojiet manam piemēram, — atbildēja Marija Antuanete, — sadedziniet šo papīru un jūs izdarīsit žēlsirdīgu darbu.
— Tu joko, austriete, — teica Agrikola, — lai mēs sadedzinātu papīru, kurš mums palīdzēs atklāt aristokrātu ligzdas? Nē, tas būtu pārāk muļķīgi!
— Jā, sadedziniet to, — teica Tizona kundze, — tas var iegrūst postā manu meitu.
— O, jā, tavu meitu un vēl daudzus citus, — atbildēja Agrikola, izņemdams papīru Morisam no rokām, kas tiešām to būtu sadedzinājis, ja būtu viens pats.
Desmit minūtes vēlāk vēstulīte tika nodota pašvaldības locekļiem birojā. Tai pašā brīdī to atvēra un pārsprieda no visiem viedokļiem.
— «Austrumos vēl nomodā kāds draugs", — kāda balss teica. — Kādu velnu tas var nozīmēt?
— Nudien! — kāds ģeogrāfs atbildēja, — Loriānā, tas ir skaidrs! Lo- riātfa ir maza pilsēta Bretaņā, atrodas starp Vanu un Ķepu. Pie joda! Vajadzētu sadedzināt šo pilsētu, ja tas tiesa, ka tur mīt aristokrāti, kas ir nomodā par austrieti.
— Tas ir vēl bīstamāk, — kāds cits teica, — ka Loriānā, kas ir jūras osta, var nodibināt savstarpējo sadarbību ar Angliju.
— Es lieku priekšā, — teica kāds trešais, — lai uz Loriānu aizsūta komisiju un veic izmeklēšanu.
Morisam pastāstīja par šo apspriedi.
— Es nezinu, kur var atrasties austrumi, par kuriem runā, bet katrā ziņā tas nav Bretaņā.
Nākamajā rītā karaliene lūdza atļauju uziet uz torņa, lai kopā ar meitu un Elizabeti iebaudītu svaigo gaisu. Kā jau teicām, karaliene negāja dārzā, lai nevajadzētu iet garām istabai, kur bija ieslodzīts viņas vīrs.
Viņas lūgums tika ievērots, bet Moriss viņām sekoja un, paslēpies aiz mazās sarga būdiņas, kura bija augšā uz kāpnēm, nogaidīja, kādas sekas būs vakardienas vēstulei.
Sākumā karaliene kopā ar Elizabeti un meitu staigāja gluži vienaldzīgi, tad apstājās, kamēr abas princeses turpināja staigāšanu, pagriezās un uzmanīgi skatījās uz kādu māju austrumos, kuras logos parādījās vairāki cilvēki. Viens no šiem cilvēkiem rokā turēja baltu mutautiņu.
Savukārt Moriss izņēma no kabatas tālskati, un, kamēr viņš to pielāgoja, karaliene izdarīja asu kustību, it kā uzaicinādama logā stāvošās personas aiziet. Bet Moriss paguva ievērot vīrieša gaišos matus un bālo seju, kura cienīgais sveiciens bija |oti pazemīgs.
Aiz šā jaunā vīrieša, kas likās bija ne vairāk kā divdesmit piecus vai sešus gadus vecs, stāvēja dāma, ko viņš daļēji aizsedza. Moriss pagrieza tālskati pret viņu un, pazinis Ženevjēvu, sakustējās tā, ka kļuva redzams. Dāma, kas tāpat rokās turēja tālskati, tūliņ atkāpās un aizvilka sev līdzi jauno cilvēku. Vai tiešām tā bija Ženevjēva? Vai arī viņa bija pazinusi Morisu? Vai arī ziņkārīgais pāris bija aizgājis pēc karalienes mājiena?
Moriss vēl nogaidīja kādu brīdi, lai redzētu, vai jaunais vīrietis un dāma neparādīsies atkal. Bet redzēdams, ka logs palika tukšs, viņš pavēlēja savam kolēģim Agrikolam ievērot vislielāko modrību, pats strauji noskrēja pa kāpnēm lejā un nostājās Portfuānas ielas stūrī, lai redzētu, vai ziņkārīgie atstās māju. Tas bija velti, neviens neparādījās.
Tagad viņš vairs nevarēja ilgāk pretoties aizdomām, kuras viņu nomāca kopš mirkļa, kad Tizona meitas pavadone bija liegusies parādīt savu seju. Tāpēc viņš tūliņ devās uz Veco Senžaka ielu, un savādo domu mocīts, iegāja Diksmē mājā.
Kad viņš ienāca, ģērbusies baltā rītakleitā, Ženevjēva sēdēja jasmīnu lapenē, kur parasti viņai tika atnestas brokastis. Kā parasti viņa saņēma Morisu, laipni smaidīdama, un lūdza izdzert tasi šokolādes kopā ar viņu.
Arī Diksmē, kas ienāca istabā, likās ļoti priecājās, redzēdams Morisu tik agrā rīta stundā savā mājā. Bet, pirms Moriss paņēma tasi šokolādes, ko viņš vienmēr pieņēma ar vislielāko sajūsmu par Diksmē veikaliem, tas prasīja, lai Lepletjē sekcijas sekretārs ietu apskatīties ar viņu darbnīcas. Moriss piekrita.
— Man tev jāsaka svarīga ziņa, mīļais draugs, — paņemdams Morisu pie rokas un vilkdams projām, viņš teica.
— Kāda politiska ziņa? — vēl arvienu nodarbināts ar savu ideju, jautāja Moriss.
— Kas tev nāk prātā? — smaidīdams atbildēja Diksmē, — vai tad mēs te nodarbojamies ar politiku? Nē, gods Dievam, tā ir veikalnieciska ziņa. Mans godājamais draugs Morāns, kā tev zināms, būdams labs ķīmiķis, ir atklājis noslēpumu, kā safjānu krāsot sarkanu un, proti, neaplūkošu,, ko līdz šim vēl neviens nebija pratis. To es gribu tev parādīt. Tev jāredz Morāns darbā, viņš ir īsts mākslinieks.
Moriss labi nevarēja saprast, kā var būt sarkanā safjāna mākslinieks. Bet viņš tomēr piekrita un pavadīja Diksmē pa darbnīcu, un atsevišķā darbnīcā redzēja pilsoni Morānu darbā — viņam bija zaļas acenes un darba svārks, un viņš likās nodarbināts ap to, kā pārvērst netīri balto aitādu purpura krāsā. Viņa delnas un rokas bija sarkanas līdz elkoņiem. Kā Diksmē to teica, viņam košenils prieku sagādāja līdz sirds dziļumam.
Nepārtraukdams darbu, viņš sveicināja Morisu ar galvas mājienu.
— Nu, pilsoni Morān, kā klājas? — Diksmē jautāja. — Tikai ar šo atradumu mēs katru gadu iegūsim simt tūkstošus livru, — Morāns atbildēja. — Bet es neesmu gulējis astoņas dienas un skābes mani padarījušas gandrīz vai aklu.
Moriss atstāja Diksmē un Morānu vienus un atgriezās pie Ženevjēvas, ♦sev klusi teikdams:
— Man liekas, ierēdņa amats padarītu par muļķi pat varoni. Ja esi pavadījis Tanplā astoņas dienas, tad beidzot pats sevi uzskati par aristokrātu un ari uzvedies kā tāds. Labais Diksmē, krietnais Morāns, laipnā Ženevjēva! Un es jūs turēju aizdomās!
Ženevjēva viņu sagaidīja, draudzīgi smaidīdama, tā likdama viņam aizmirst pat pēdējās aizdomu drusciņas, kādas viņam tiešām bija. Kā vienmēr viņa bija maiga, kaira, laipna.
Stundas, kad Moriss redzēja Zenevjēvu, bija tās, kad viņš tiešām dzīvoja. Pārējā laikā viņam bija drudzis, kuru varētu saukt par 1793. gada drudzi, kas Parīzi sašķēla divās naidīgās nometnēs un visu dzīvi pārvērta nemitīgā cīņā.
Ap pusdienlaiku viņam tomēr bija jāšķiras no Ženevjēvas un jāatgriežās Tanplā.
Sentavu ielas galā viņš sastapa Lorēnu, kas nomainīja sargus: viņš noslēdza gājienu. Lorēns nošķīrās no savas rindas un devās pie Morisa, kura seja vēl izpauda maigu laimību, ar kādu Ženevjēvas skatiens bija piepildījis viņa sirdi.
— Ak, — sirsnīgi sakratīdams drauga roku, Lorēns teica:
Par velti slēp tu tviksmi,
Es zinu, ko tu ilgojies.
Tu klusi, bet gan nopūties.
Ak, mīla dus tev sirdī, mīla acīs kvēlo tīksmi.
Moriss bāza roku kabatā, lai sameklētu atslēgu. Tas bija līdzeklis, ko viņš bija pieņēmis, lai aizdambētu sava drauga poētisko sajūsmu. Bet tas redzēja viņa kustību un smiedamies aizbēga.
— Vēl kas, — pēc dažiem soļiem apgriezdamies, Lorēns teica, — tu būsi Tanplā vēl trīs dienas. Es tev ieteicu mazo Kapetu.
XII mīlestība
Tiešām, pēc kāda laika Moriss jutās reizē laimīgs un nelaimīgs. Lielu kaislību sākumā tā ir vienmēr.
Ikdienas darbs Lepletjē sekcijā, vakaros apciemojumi Vecajā Senžaka ielā, brīžiem īsa parādīšanās Termopīlu klubā, tas aizņēma visas viņa dienas.
Viņš sev nemaz neslēpa, ka ik vakaru satikšanās ar Ženevjēvu nozīmēja dzert lieliem malkiem bezcerīgu mīlu.
Ženevjēva bija viena no tām sievietēm, kas, šķietamu kautra un viegla, sirsnīgi sniedz draugam roku, ar māsas uzticību vai jaunavas nevainību piedāvā pieri skūpstam, bet kurām mīlestības vārdi šķiet pulgošana un miesas kāres — zaimošana.
Ja dzidrākos sapņos, kā to pirmā veidā Rafaēls atveidojis uz audekla, ir Madonna ar smaidošām lūpām, šķīstām acīm, debešķīgu sejas izteiksmi, tad te, pie dievišķā Perudžīno skolnieka, jāmācās, lai attēlotu Ženevjēvas portretu.
PuķU vidū, kuru svaigums un smarža viņai bija, atšķirta no vīra darbiem un arī no vīrā, Morisam katru reizi, kad viņš to redzēja, Ženevjēva likās kā dzīvā mīkla, kuras nozīmi viņš nevarēja uzminēt un kuras vārdu nedrīkstēja prasīt.
Kādu vakaru, kā parasti, Moriss bija palicis kopā ar viņu. Abi apsēdušies pie loga, pa kuru tai naktī viņš tik pēkšņi un trokšņaini bija ielēcis iekšā, un kad uzvēdīja maigā vēsmā, kāda pavada starojošās saules rietu, Moriss, pēc ilga klusuma, un klusēšanas laikā ar piedzīvojušu un godbijīgu skatienu novērojis Ženevjēvu, kas lūkojās, kā debess zilgmē iespraudās zelta zvaigzne, Moriss beidzot uzdrošinājās jautāt, kā tas noticis, ka viņa tik jauna, kad viņas vīrs jau bija labi gados; tik dižciltīga, kad pie vīra viss liecināja par zemu izcelšanos un izglītību; tik poētiska, kad vīrs zināja tikai svērt, plēst un krāsot fabrikas ādas?
— Kā tas noticis, — viņš jautāja, — ka ādmiņa dzīvoklī atrodas šī kokle, klavieres, gleznas, kuras, kā jūs pati atzināties, ir jūsu darbs? No kurienes šī aristokrātija, kuru pie citiem es tik stipri ienīstu un kura pie jums mani aizrauj?
Ženevjēva viņu sirsnīgi uzlūkoja.
— Pateicos par jautājumu, — viņa teica, — tas pierāda jūsu smalkjūtību un pārliecina, ka jūs neesat par mani prašņājis.
— Vēl nekad es to neesmu darījis, kundze, — Moriss atbildēja. — Man ir uzticams draugs, kas ir ar mieru mirt par mani; man ir simts biedru, kas gatavi man sekot visur; bet attiecībā uz sievieti, sevišķi tādu sievieti kā Ženevjēva, es uzticos tikai vienai vienīgai sirdij, manai sirdij.
— Pateicos, Moris, — viņa atbildēja, — es pati teikšu jums visu, ko vēlaties zināt.
— Vispirms jūsu meitas uzvārdu, — Moriss jautāja, — jo es jūs paustu tikai ar jūsu laulātā drauga uzvārdu.
Ženevjēva uzminēja mīlas egoismu, kas slēpās zem šīs prasības, un smaidīdama atbildēja:
— Mani sauc Ženevjēva di Trejī. Mūsu ģimeni izpostīja amerikāņu kari, kuros piedalījās mans tēvs un vecākais brālis.
— Viņi bija muižnieki? — Moriss jautāja.
— Nē, — nosarkdama viņa atbildēja.
— Bet tomēr jūs teicāt, ka jūsu meitenes vārds bija Ženevjēva di Trejī.
— It nemaz, Moris: mana ģimene bija bagāta, bet nepiederēja pie muižniecības.
— Jūs baidāties man uzticēties, — smaidīdams teica jaunais vīrietis.
— Nekādā ziņā, — Ženevjēva atbildēja. — Amerikā mans tēvs iepazinās ar Morāna kunga tēvu; Diksmē bija Morāna kunga pilnvarnieks. Tā kā Morāns redzēja, ka mēs bijām izputināti, un zināja, ka Diksmē ir bagāts, viņš tos iepazīstināja ar manu tēvu un mani. Es redzēju, ka bija nolemta mūsu savienība un ka maiia ģimene to vēlējās. Es nemīlēju un nekad nebiju mīlējusi, bet priekšlikumu pieņēmu. Es esmu Diksmē laulātā draudzene jau trīs gadus, taču viņš vienmēr ir labs un mīļš pret mani. Neievērojot mūsu audzināšanas un gadu starpību, šo savienību man nekad nenācās nožēlot.
— Bet, — Moriss teica, — kad jūs precējāt Diksmē, viņam šī fabrika vēl nepiederēja?
— Nē, mēs dzīvojām Bluā. Pēc desmitā augusta mans laulātais draugs nopirka šo māju un fabriku; lai es nesadurtos ar strādniekiem un neredzētu pat priekšmetus, kas aizskartu, kā viņi saka, manas aristokrātiskās paražas, viņš man nodeva šo paviljonu, kur es dzīvoju gluži viena, saskaņā ar savu gaumi, un esmu laimīga, ja brīžiem ar kādu draugu kā jūs, Moris, varu dalīties savā vientulībā.
Un Ženevjēva sniedza Morisam roku, ko tas kaislīgi noskūpstīja.
Ženevjēva viegli nosarka.
— Tagad, mans draugs, — atvilkdama roku, viņa teica, — jūs zināt, kā es esmu kļuvusi Diksmē sieva.
— Jā, — cieši uzlūkodams Ženevjēvu, Moriss atbildēja, — bet jūs man neteicāt, kā Morāna kungs kļuva Diksmē kunga sabiedrotais.
— O, ļoti vienkārši, — Ženevjēva sacīja. — Kā jau teicu, Diksmē bija drusciņ bagāts, bet nepietiekami, lai varētu pārņemt tik svarīgu fabriku kā šī. Morāna kunga dēls, viņa. aizstāvis, kā es jums jau teicu, šis mana tēva draugs, kā atceraties, ieguldīja pusi kapitāla. Tā kā viņam bija šādas tādas zināšanas ķīmijā, viņš nodevās ražošanai ar tādu darbīgumu, kā jūs to būsit ievērojuši, un, pateicoties tam, veikals, kam Diksmē apgādā materiālo pusi, bezgalīgi izpletās.
— Un Morāna kungs arī skaitās starp jūsu labākajiem draugiem, vai nav tiesa, kundze?
— Morāns ir krietns vīrs, ar cēlu sirdi, kādas reti sastop, — nopietni atbildēja Ženevjēva.
— Ja viņš nav devis jums citus pierādījumus, — drusciņ sakaitināts, ka Ženevjēva piešķīra tik lielu nozīmi sava laulātā drauga kompanjonam, atbildēja Moriss, — kā tikai pusi līdzekļu veikala nodibināšanai, un izgudroja jaunu safjāna krāsošanu, tad atļaujiet piebilst, ka jūsu uzslava ir drusciņ par lielu.
— Viņš to ir pierādījis vēl citādi.
— Bet viņš vēl ir jauns, vai ne? Lai gan grūti aiz zaļajām acenēm uzminēt viņa vecumu.
— Cik es zinu, viņam ir trīsdesmit pieci gadi.
— Vai jūs jau sen viņu pazīstat?
— Kopš bērnības.
Moriss iekoda lūpā. Viņam jau sen bija aizdomas, ka Morāns mīlēja Ženevjēvu.
— Tas izskaidro viņa sirsnīgo izturēšanos pret jums, — viņš teica.
— Kura tomēr vienmēr turas zināmās robežās, kā jūs pats redzējāt, — smaidīdama atbildēja Ženevjēva, — un es domāju, ka šo sirsnību, kas līdzinās drauga sirsnībai, nemaz nevajag izskaidrot.
— Piedodiet, kundze, — teica Moriss, — bet jūs zināt, ka katra dzīvākā pieķeršanās nav brīva no greizsirdības, un es savā draudzībā biju greizsirdīgs uz Morāna kungu.
Viņš apklusa. Arī Ženevjēva nekā neteica. Šai dienā par Morānu viņi vairs nerunāja, un Moriss bija iemīlējies Ženevjēvā vēl stiprāk, jo viņš bija greizsirdīgs.
Lai gan viņa acis bija aizplīvurotas, lai gan krūtīs trakoja vētra, tomēr Morisam likās, ka Ženevjēvas stāstā bija daži izlaidumi, ka daudz ko viņa noklusēja vai pieminēja tikai garāmejot. Toreiz viņš tam nepiegrieza vērību, bet tagad tas darīja nemierīgu, lai gan Diksmē viņam ļāva katru vakaru palikt vientulībā ar Ženevjēvu, kad un cik vien viņš vēlējās.
Bija vēl kas vairāk: kļuvis pastāvīgs galda viesis, Moriss ne tikai pilnīgi droši palika pie Ženevjēvas, kas likās aizsargāta pret jaunā cilvēka ie- kārēm ar savu eņģeļa tīrību, bet vēl viņš to pavadīja mazās pastaigās, kādas tai vajadzēja izdarīt laiku pa laikam savā kvartālā.
Tomēr, neievērojot uzticību, kādu viņš bija ieguvis šajā namā, viena lieta viņam sagādāja pārsteigumu, proti: jo vairāk viņš pūlējās, varbūt, tas tiesa, lai labāk pārredzētu jūtas, kādas, kā viņš domāja, tam bija pret Ženevjēvu, jo vairāk viņš pūlējās iepazīties ar Morānu, kura gars, neskatoties uz aizspriedumiem, viņu saistīja un kura cēlās manieres viņu valdzināja katru dienu arvien vairāk, jo vairāk šis savādais cilvēks attālinājās no Morisa.
Viņš rūgti sūdzējās Ženevjēvai, jo nešaubījās, ka Morāns būs viņā saodis sāncensi un ka atturības iemesls būs greizsirdība.
— Pilsonis Morāns mani ienīst, — kādudien viņš teica Ženevjēvai.
— Kā, — skaistām acīm viņu uzlūkodama, viņa atbildēja, — Morāns jūs ienīst?
— Katrā ziņā…
— Un kādēļ lai viņš jūs ienīstu?
— Vai gribat, lai es to pasaku? — Moriss iesaucās.
— Bez šaubām, — Ženevjēva atbildēja.
— Nu, labi, tāpēc, ka es…
Viņš apklusa. Viņš gribēja teikt: „ka es jūs mīlu".
— Es nevaru pateikt, kāpēc, — nosarkdams viņš turpināja.
Mežonīgais republikānis Ženevjēvas priekšā bija bikls un samulsis kā
jauna meitene.
Ženevjēva pasmaidīja.
— Sakiet, — Ženevjēva atbildēja, — ka starp jums nav nekādu simpātiju, tad varbūt es jums ticēšu. Jūs esat dzīva rakstura cilvēks, ar mirdzošu garu izsmalcināts cilvēks, bet Morāns tikai ķīmiķis, kas kļuvis par tirgotāju. Viņš ir bikls un necils… un tas viņu kavē spert pirmo soli jums pretim.
— Vai tad es prasu, lai viņš sper pirmo soli? Es paspēru piecdesmit soļus uz viņa pusi un viņš man neatbildēja. Nē, — galvu purinādams, viņš turpināja, — nē, tā ir cita lieta.
— Bet kas tur cits var būt?
Moriss atzina par labāku klusēt.
Dienu pēc šis izskaidrošanās ar Ženevjēvu, pulkstens divos pēc pusdienas, Moriss iegāja pie viņas. Viņš atrada viņu saģērbušos.
— Esiet mīļi sveicināts, — viņa teica, — šodien jūs man varēsit kalpot kā bruņinieks.
— Kur jūs iesit? — Moriss jautāja.
— Es iešu uz Oteju. Ir tik skaists laiks, un es vēlos iet kājām. Mūsu rati mūs aizvedis aiz barjeras, kur mēs tos atkal atradīsim, un uz Oteju mēs iesim kājām, un kad es būšu tur nokārtojuši to, kas man jānokārto, tad iesim atpakaļ.
— Cik lielisku pēcpusdienu jūs man piedāvājat! — aizgrābts iesaucās Moriss.
Jaunais pāris devās pastaigā. Aiz Pasijas viņi izkāpa no ratiem. Abi viegli izlēca ceļa otrā malā un turpināja pastaigu kājām.
Kad viņi sasniedza Oteju, Ženevjēva apstājās un teica:
— Uzgaidiet mani pie ieejas parkā! Tiklīdz es būšu gatava, es nākšu atpakaļ.
— Pie kā tad jūs ejat? — Moriss jautāja.
— Pie draudzenes.
— Kur es nedrīkstu jūs pavadīt?
— Nekādā ziņā, — Ženevjēva smaidīdama purināja galvu.
Moriss iekoda lūpā.
— Labi, — viņš teica, — es uzgaidīšu.
— Kas jums ir? — Ženevjēva jautāja.
— Nekas, — viņš atbildēja. — Vai jūs tur ilgi paliksit?
— Ja es būtu zinājusi, ka jūs apgrūtināšu, vai arī, ka jums nav laika, es nebūtu jūs lūgusi mani pavadīt, bet liktu pavadīt…
— Morāna kungam? — Moriss skarbi pārtrauca.
— Nē! Nē! Jūs taču zināt, ka Morāns atrodas Rambuijē fabrikā un atgriezīsies tikai šovakar.
— Ak, tad tikai šim apstāklim man jāpateicas, ka jūs devāt man priekšroku?
— Moris, —, Ženevjēva maigi teica, — es nevaru ļaut ilgāk gaidīt tai personai, kas ar mani norunāja satikšanos. Ja jums pārāk grūti pavadīt mani mājās, tad atgriezieties Parīzē! Tikai atsūtiet man ratus.
— Nē, kundze, — Moriss strauji atbildēja, — es esmu jūsu padevīgais kalps.
Viņš palocījās, un Ženevjēva, viegli nopūzdamās, aizgāja uz Oteju.
Moriss staigāja uz priekšu un atpakaļ, ar nūju kā Tarkēns cirzdams puķes un dadžus, kurus ieraudzīja ceļā.
Starp citu, ceļš bija norobežots ar nelielu platību, un kā visi stipri nodarbinātie cilvēki, Moriss gandrīz vai vienmēr atgriezās savos soļos.
Morisu nodarbināja doma, vai Ženevjēva viņu mīlēja, vai arī nē: visa viņas izturēšanās pret jauno cilvēku bija tāda kā māsai vai draudzenei. Bet viņš juta, ka ar to viņam nepietiek. Viņš mīlēja viņu no visas sirds. Viņa bija visu viņa dienu mūžīgā doma, nakšu nepārtrauktais sapnis. Kādreiz viņš prasīja tikai vienu: redzēt Ženevjēvu. Tagad ar to nepietika: Ženevjēvai bija viņu jāmīl.
Ženevjēva bija projām veselu stundu, kas viņam likās kā mūžība. Tad viņš ieraudzīja viņu nākam ar smaidu uz lūpām. Moriss gāja viņai pretī tieši otrādi — saraucis uzacis. Tā jau ir veidota mūsu nožēlojamā sirds, pat laimes klēpī tā pūlas rast sāpes.
Šā nemiera cēlonis bija nezināšana, vai Ženevjēva viņu mīl vai arī nē. Viņa izturējās pret jauno vīrieti kā māsa vai draudzene, bet ar to viņam nepietika, jo viņu bija sagrābusi viskarstākā mīla.
Smaidīdama Ženevjēva paņēma Morisa roku.
— Te es esmu, — viņa teica, — piedodiet, mīļais draugs, ka jums bija jāgaida.
Moriss mēmi pamāja, un abi nogriezās pa brīnišķu aleju, miklu, ēnainu, biezu, lai, apmetot likumu, tiktu uz ceļa.
Bija jauks pavasara vakars, kad visi stādi savas smaržas, visi putni, nekustīgi zaros sēdēdami vai krūmos lēkādami, sūta savas mīlas himnas
Dievam, beidzot, viens no tiem vakariem, kas liekas kā radīti, lai dzīvotu atmiņās.
Moriss bija mēms, bet Ženevjēva domīga. Vienā rokā viņa nesa puķi, bet ar otru, kura atbalstījās uz Morisa rokas, plūkāja ziedlapiņas.
— Kas jums kaiš? — beidzot jautāja Moriss, — un kāpēc jūs šodien esat tik skumja?
Ženevjēva būtu varējusi atbildēt: mana laime. Viņa paskatījās viņā ar maigu, sērīgu skatienu.
— Jūs pats neesat šodien tik jautrs kā citām reizēm, — viņa teica.
— Man ir iemesls būt skumjam, — viņš atbildēja, — es esmu nelaimīgs, bet jūs…
— Jūs — nelaimīgs?
— Skaidrs, vai no manas balss drebēšanas nemanāt, ko es ciešu? Vai jūs neredzat, ka, runājot ar jums vai Diksmē kungu, es bieži vien pēkšņi pieceļos, lai atgūtu elpu, jo man liekas, it kā krūtis man sprāgtu pušu?
— Bet no kā tas ceļas? — Ženevjēva samulsusi jautāja.
— Ja es būtu maiga dāma, — sāpīgi smaidīdams, Moriss atbildēja, — tad es domātu, ka tās ir nervu sāpes.
— Vai jums sāp ari tagad?
— Ļoti, — Moriss teica.
— Tad steigsimies mājās.
— Tik drīz, kundze?
— Katrā ziņā.
— Ak, tiešām, es aizmirsu, ka šodien no Rambuijē atgriezīsies Morāna kungs, un saule jau tuvojas rietam.
Ženevjēva pārmetoši paskatījās viņā.
— O! Atkal? — viņa teica.
— Kāpēc vēl nesen jūs tik ļoti saslavējāt Morāna kungu? — Moriss teica. — Jūs pati esat vainīga.
— No kura laika nedrīkst teikt draugam, kuru cieni, ko domā par kādu citu godājamu cilvēku?
— Tā laikam ir ļoti dziļa cieņa, kura liek jums paātrināt soļus, lai nenokavētu pat ne vienu minūti.
— šodien jūs pastāvīgi esat netaisns, Moris. Vai es neesmu pavadījusi ar jums visu pēcpusdienu?
— Jums taisnība, es prasu par daudz, — Moriss rūgti atbildēja, — steigsimies, lai atkal redzētu Morāna kungu!
Ženevjēva juta, ka arī viņas sirdi pārņēma dusmas.
— Jā, — viņa teica, — steigsimies drīzāk redzēt Morāna kungu. Viņš ir vismaz draugs, kas man nav sagādājis sāpes.
— Tādi draugi ir daudz ko vērti, — Moriss, ko slāpēja greizsirdība, atbildēja, — un es būtu laimīgs, ja arī man tādi būtu.
Šai brīdī viņi sasniedza ceļu. Debesis bija sārtas; saule sāka pazust, likdama pēdējiem stariem dzirkstīt Invalīdu doma zimzē. Plašā debesu zilumā iemirdzējās pirmā zvaigzne, kura kādu citu vakaru bija saistījusi Ženevjēvas skatienu. Ženevjēva padevīgās skumjās atsvabinājās no Morisa rokas.
— Kāpēc jūs mani sāpināt? — viņa vaicāja.
— Ak, tāpēc, ka es neesmu tik izveicīgs kā citi, tāpēc, ka es neprotu iedvest mīlu.
— Moris! — Ženevjēva iesaucās.
— O, kundze, jā ir pastāvīgi labs, pastāvīgi vienaldzīgs, tas nozīmē, ka necieš.
Ženevjēva atkal uzlika savu balto roku uz Morisa spēcīgās rokas.
— Es jūs lūdzu, — viņa teica aizkustinātā balsī, — nerunājiet vairs.
— Kāpēc gan ne?
— Tāpēc, ka jūsu balss man sagādā sāpes.
— Tātad, pie manis jums nekas nepatīk, pat mana balss?
— Klusējiet taču, es jūs lūdzu!
— Klausos, kundze!
Un karstasinīgais jaunais cilvēks uzlika savu roku uz nosvīdušās pieres.
Ženevjēva redzēja, ka viņš tiešām cieš. Tādi raksturi kā Moriss pārdzīvo citiem nepazīstamas sāpes.
— Jūs esat mans draugs, — apburoši viņu uzlūkodama, teica Ženevjēva. — Jūs esat man ļoti vērtīgs draugs. Rūpējieties, Moris, lai es nezaudētu šo draugu!
— Jūs ilgi nenožēlosit šo zaudējumu, — Moriss iesaucās.
— Jūs maldāties, es to nožēlošu ilgi, vienmēr.
— Ženevjēva! Ženevjēva! — Moriss teica, — apžēlojaties par mani!
Ženevjēva trīsēja. Tā bija pirmā reize, kad Moriss tik kaislīgi izteica viņas vārdu.
— Ja reiz jūs esat visu uzminējusi, — Moriss turpināja, — ļaujiet teikt jums visu, Ženevjēva! Tad jūs varat mani nonāvēt ar vienu skatienu… Esmu klusējis jau ilgi, man jārunā!
— Lendeja kungs, — jaunā sieviete teica, — mūsu draudzības dēļ lūdzu jūs klusēt; es jūs lūdzu vēlreiz, ja ne jūsu, tad manis dēļ. Neviena vārda vairāk, es jūs ļoti lūdzu, neviena vārda vairāk!
— Draudzība! draudzība! — Moriss teica, — ja jums ir tā pati draudzība pret mani kā pret Morāna kungu, tad es atsakos. Es prasu vairāk nekā citi!
— Diezgan, — Diksmē kundze atbildēja karalienes tonī, — diezgan, Lendeja kungs! Te ir mūsu rati, aizvediet mani pie vīrā!
Moriss drebēja drudzī un nemierā, un kad Ženevjēva, iekāpjot ratos, uzlika roku uz viņas rokas, Morisam likās, ka tā būtu liesma. Abi iekāpa karietē: Ženevjēva nosēdās aizmugures sēdeklī, Moriss viņai pretim. Tā viņi izbrauca cauri visai Parīzei, neteikdami ne vārda. Tikai visu ceļu Ženevjēva turēja acu priekšā mutautiņu.
Kad viņi atgriezās fabrikā, Diksmē darbojās savā kabinetā. Morāns, kas tikai nupat bija atgriezies no Rambuijē, pārģērbās. Pirms ieiet savā istabā, Ženevjēva sniedza roku Morisam un teica:
— Sveiki, Moris, to jūs gribējāt!
Moriss neatbildēja. Viņš piegāja pie kamīna, virs kura karājās Ženevjēvas attēls miniatūrā. Moriss kaislīgi to skūpstīja, spieda pie sirds, tad uzkāra atkal savā vietā un atstāja istabu.
Moriss nezināja, kā viņš tika mājās. Neko neredzēdams un nedzirdēdams, viņš izgāja cauri visai Parīzei. Notikušais likās kā sapnis, un viņš vēl nevarēja apjēgt ne savu rīcību, ne vārdus, ne jūtas.
Ir mirkļi, kad gaišākā, savaldīgākā dvēsele aizmirstas iedomai pakļauto spēku pavēļu spiediena priekšā.
Kā mēs jau teicām, Morisa gājiens bija vairāk skrējiens nekā atgriešanās mājās: bez sulaiņa palīdzības viņš izģērbās, neatbildēja saimniecei, kas rādīja viņam pagatavotās vakariņas. Tad viņš paņēma vēstules no galda, izlasīja tās citu pēc citas un nesaprata ne vārda. Greizsirdības migla, saprāta apskurbums vēl nebija izklīdis.
Pulkstens desmitos viņš mehāniski apgūlās, tāpat kā bija darījis visu, kopš bija aizgājis no Ženevjēvas.
Ja Morisam, kad viņš ir aukstasinīgs, pastāstītu par viņa uzvedību kā par kāda cita uzvedību, viņš to nevarētu saprast un uzlūkotu kā muļķi to, kas ir veicis šo bezcerīgo darbību, ko neattaisnoja ne Ženevjēvas pārāk lielā atturība, ne arī pārāk lielā uzticība. Viņš tikai juta — tika dots briesmīgs trieciens viņa cerībām, kuras viņš pat nebija labi apzinājies un uz kurām, lai cik nenoteiktas tās ari bija, atdusējās visi viņa laimes sapņi, kas, līdzīgi nenotveramiem tvaikiem, pludoja bezveidīgā -apvārsnī.
Tā ar Morisu notika tas, kas notiek līdzīgos gadījumos: no saņemtā trieciena apdullis, ticis gultā, viņš tūliņ aizmiga vai, pareizāk sakot, zaudēja samaņu līdz nākamajai dienai.
Tomēr viņu pamodināja troksnis. To, durvis durvis atvērdams, sacēla viņa sulainis. Kā parasti viņš atvēra Morisa guļamistabas logus, kuri bija uz plašā dārza pusi, un atnesa puķes.
1793. gadā cienīja svaigas puķes, un Moriss tās dievināja. Bet savējām viņš pat neuzmeta skatienu, un puspiecēlies, atbalstījis smago galvu rokā, viņš pūlējās atcerēties, kas bija noticis vakarā.
Nevarēdams pats lāga saprast, Moriss sev prasīja, kas bija par iemeslu viņa drūmumam. Vienīgais bija greizsirdība uz Morānu. Bet viņš bija izvēlējies nelādzīgu brīdi, lai izteiktu savu greizsirdību pret cilvēku, kad tas bija Rambuijē, bet pats bija divatā ar mīļoto sievieti, baudīja šo vientulību ar visu maigumu, ar kādu apņēma daba, kas atmostas pirmajās skaistākajās pavasara dienās.
Tā nebija arī neuzticība par to, kas notika šajā Otejas namā, kurp viņš bija pavadījis Ženevjēvu un kur viņa bija palikusi vairāk nekā stundu. Nē, viņa dzīves nemitīgās mokas bija domas, ka Moriss bija iemīlējies Ze- nevjēvā. Un dīvaina smadzeņu izdoma, dīvaina stūrgalvības izrēķināšana, jo nekad ne ar žestu, ne skatienu, ne arī kādu vārdu Diksmē sabiedrotais nebija devis ne mazāko iemeslu līdzīgai domai.
Istabas sulaiņa balss viņu uzmodināja no sapņiem.
— Pilsoni, — rādīdams atvērtās vēstules uz galda, viņš teica, — vai jūs jau esat izvēlējies, kuras atstāt, vai arī es varu sadedzināt visas?
— Ko sadedzināt?
— Vēstules, kuras pilsonis vakar izlasīja pirms gulētiešanas.
Moriss neatcerējās, ka būtu lasījis kaut vienu.
— Sadedziniet visas, — viņš teica.
— Lūk, te būs šīsdienas, — kalpotājs teica.
Viņš pasniedza Morisam vēstuļu pastu un vakarējās iemeta krāsnī.
Moriss paņēma pasniegtās vēstules, sajuta zem pirkstiem lakas biezumu un it kā neskaidri pazina drauga smaržu.
Viņš meklēja starp vēstulēm un ieraudzīja zīmogu un rokrakstu, kas lika viņam nodrebēt.
Šis cilvēks, tik drošsirdīgs visās briesmās, nobālēja tikai no vēstules smaržas.
Kalpotājs tuvojās, lai uzprasītu, kas viņam noticis, bet Moriss ar roku deva zīmi, lai viņš iziet.
Viņš grozīja vēstuli rokās. Neskaidra priekšnojauta viņam teica, ka tā vēstīs kaut ko sliktu, un viņš notrīcēja, kā dreb nezināmā priekšā.
Beidzot viņš saņēmās, atplēsa vēstuli un lasīja sekojošo:
„PiIsoni Moris
Mums jāpārtrauc sakari, jo jūs esat pārkāpis draudzības robežas. Jūs esat godavīrs, pilsoni, un sapratīsit, ka pēc tā, kas noticis vakar, Jūs turpmāk nevarat apmeklēt mūsu māju. Es gaidu, ka Jūs aizsūtīsit manam vīram atvainošanās vēstuli. Ja es redzēšu, ka Diksmē šovakar saņems vēstuli, es nožēlošu, ka esmu zaudējusi draugu, kas nogājis uz neceļiem, un tāpēc sabiedriskā piekājība man neļauj viņu redzēt.
Sveiki uz visiem laikiem!
Ženev jēva.
P.S. Atnesējs gaida atbildi."
Moriss sauca. Parādījās istabas sulainis.
— Kas atnesa šo vēstuli?
— Pilsonis ziņnesis.
— Vai viņš vēl gaida?
— Jā.
Moriss nevilcinājās, nenopūtās. Viņš izlēca no gultas, uzvilka garās bikses, piesēdās pie rakstāmgalda, paķēra pirmo labāko papīra gabalu (gadījās, ka uz papīra bija uzdrukāts sekcijas vārds) un rakstīja:
„Pilsoni Diksmēl
Es esmu Jus cienījis un cienu vēl arvien, bet nedrīkstu Jus vairs redzēt."
Moriss meklēja iemeslu, kāpēc viņš nevar vairs redzēt pilsoni Diksmē, un prātā viņam radās vienīgā doma. Šajā laikmetā tāda rastos visu cilvēku prātā. Tātad viņš turpināja:
„Man kļuvušas zināmas baumas par Jūsu kūtrumu sabiedriskās lietās. Es negribu Jūs apsūdzēt, bet mans uzdevums nav Jūs aizstāvēt.
Saņemiet manu nožēlošanu un esat pārliecināts, ka Jūsu noslēpumus esmu apracis savā sirdī."
Moriss nepārlasīja vēstuli, kuru uzrakstīja pirmās idejas iespaidā. Viņš zināja skaidri, kādu iespaidu tā atstās. Diksmē, krietns patriots, cik nu Moriss varēja spriest no sarunām, jutīsies apvainots, sieva un pilsonis Morāns viņu pārliecinās neielaisties, tā kā viņš pat neatbildēs, un jauko pagātni pārklās melns aizmirstības plīvurs. Moriss parakstījās, aizzīmogoja vēstuli, nodeva to sulainim, un ziņnesis aizgāja.
Tagad republikānis nopūtās; viņš paņēma cimdus, cepuri un devās uz sekciju. Nodarbodamies ar sabiedriskiem jautājumiem, nabaga Bruts cerēja atgūt savu stoicismu.
Politiskais stāvoklis bija ārkārtīgi bīstams: gatavojās 31. maija šausmu skati. Terors, kas gāzās līdzīgi straumei no Montaņāru augstienes, pūlējās aizraut dambi, kuru mēģināja nostādīt pretī žirondisti, šie pārdrošie mērenie, kas uzdrošinājās prasīt septembra asins izliešanas atriebšanu un kādu brīdi cīnīties par karaļa dzīvības glābšanu.
Kamēr Moriss rosīgi strādāja, gribēdams aizdzīt drudzi, kas sirds vietā bija sagrābis viņa galvu, ziņnesis atgriezās Vecā Senžaka ielā un piepildīja Diksmē māju ar bailēm un apjukumu.
Vēstule, vispirms Ženevjēvas pārskatīta, tika nodota Diksmē.
Diksmē atvēra vēstuli un sākumā nevarēja saprast tās nozīmi. Tad viņš to parādīja pilsonim Morānam, kas paslēpa rokās savu balto ziloņkaula pieri.
Tajā stāvoklī, kurā atradās Diksmē, Morāns un viņa ļaudis un par kuru Moriss nemaz nezināja, bet kuru mūsu lasītāji būs nopratuši, šī vēstule tiešām bija kā zibens spēriens.
— Vai viņš ir godīgs vīrs? — bailīgi jautāja Diksmē.
— Jā, — pārliecinoši atbildēja Morāns.
— Vienalga! — tas, kas bija uzstājies par asākiem līdzekļiem, atbildēja, — kā redzat, mēs izdarījām slikti, viņu nenonāvēdami.
— Mans draugs, — Morāns teica, — mēs cīnāmies pret varmācību; mēs to nicinām ar nozieguma vārdu. Lai kas arī nebūtu, mēs darījām labi, nenogalinādami cilvēku. Kad nu es vēlreiz atkārtoju: esmu pārliecināts, ka Morisam ir krietna un cēla sirds.
— Bet ja šī cēlā, krietnā sirds pieder fanātiskam republikānim, tad tā varbūt uzskata par noziegumu, ja neupurē savu godu, kā viņi saka, uz tēvijas altāra.
— Vai jūs domājat, ka viņš kaut ko zina? — Morāns jautāja.
— Vai tu nesaproti? Viņš runā par noslēpumiem, kas paliks aprakti viņa sirdī.
— Acīmredzot, viņš zina tikai mūsu kontrabandas noslēpumus, kurus es viņam uzticēju, bet citus viņš nezina.
— Viņš taču nebūs nekā uzzinājis par mūsu apmeklējumu Otejā? — Morāns jautāja. — Tu zini, viņš pavadīja tavu sievu.
— Es pats ieteicu Ženevjēvai ņemt viņu par aizstāvi.
— Klausieties, drīz mēs redzēsim, vai mūsu bailes ir pamatotas, — Morāns teica. — Otrajā jūnijā, tas ir, pēc astoņām dienām, mūsu bataljonam jāiet sardzē Tanplā. Tu esi kapteinis, Diksmē, un — es leitnants. Ja mūsu bataljonam vai pat tikai mūsu grupai tiek pavēlēts neiet sardzē, kā tas notika ar Bitdemulēna bataljonu, kura vietā Santērs aizsūtīja Gra- viljē, tad viss ir atklāts un mums nepaliek pāri nekas cits, kā bēgt no Parīzes vai mirt cīņā. Bet ja viss paliek pa vecam…
— Tad mēs tāpat esam pazuduši, — Diksmē viņu pārtrauca.
— Kā tā?
— Nudien! Vai tad viss nebija dibināts uz šā ierēdņa līdzdarbību? Vai viņam nebija, pašam to nezinot, jānolīdzina ceļš, lai mēs varētu nokļūt pie karalienes?
— Tas gan ir tiesa, — nošļucis Morāns atbildēja.
— Tātad tu redzi, — drūmā balsī Diksmē turpināja, — par katru cenu mums jāatjauno sakari ar jauno cilvēku.
— Bet ja viņš liedzas? Ja viņš baidās kompromitēties? — Morāns vaicāja.
— Klausieties, es uzprasīšu Ženevjēvai, — Diksmē atbildēja, — viņa ir runājusi ar viņu, tāpēc varbūt kaut ko zina.
— Tas man nepatīk, ka tu mūsu nodomos iepin savu sievu, Diksmē. Es nebaidos, ka viņa var mūs nodot, bet mēs spēlējam ļoti bīstamu spēli, un man ir kauns un līdzcietība reizē iejaukt tur kādu sievietes galvu.
— Sievietes galva, — Diksmē atbildēja, — ir tikpat daudz vērta kā vīrieša, kur viltība, skaistums un vaļsirdība spēj vairāk nekā spēks, drosme un vara. Ženevjēva pievienojās mūsu pārliecībai, mūsu simpātijām — viņa pievienosies arī mūsu liktenim.
— Tad dari tā, — Morāns atbildēja, — es esnlu teicis, kas man bija jāsaka. Dari tā! Visādā ziņā Ženevjēva ir tā uzdevuma cienīga, kādu tu- gribi viņai uzticēt, vai, pareizāk sakot, ko viņa uzņemas. Svētiem piestāv mocekļu vainags.
Un viņš sniedza Diksmē savu mīksto, glezno roku, kuru tas saspieda savā spēcīgajā plaukstā.
Tad, pavēlējis Morānam un palīgiem būt modrākiem nekā līdz šim, viņš aizgāja pie Ženevjēvas.
Viņa bija nosēdusies pie galda, pievērsusies izšūšanas darbam un noliekusi galvu.
Durvis, kas atvērās, lika viņai pagriezties, un viņa pazina Diksmē.
— Ā, tas esat jūs, mans draugs? — viņa teica.
— Jā, — smaidīdams un mierīgi atbildēja Diksmē, — es saņēmu no mūsu drauga Morisa vēstuli, kura man ir pilnīgi nesaprotama, izlasi to un saki, ko tu domā.
Ženevjēva paņēma vēstuli rokā, kas, neskatoties uz visu savaldīšanos, drebēja.
Diksmē sekoja viņas acīm, kuras skrēja pāri rindiņām.
— Nu? — viņš jautāja.
— Es domāju, — izlasījusi viņa teica, — ka Moriss Lendejs ir godavīrs un mums nav ko baidīties.
— Vai tu domā, ka viņš nezina, kādus ļaudis tu apmeklēji Otejā?
— Esmu par to pārliecināta.
— Bet kas par iemeslu ir viņa negaidītajam lēmumam? Vai vakar viņš bija aukstāks vai uzbudinātāks nekā parasti?
— Nē, man liekas, viņš bija tāds pats kā vienmēr, — Ženevjēva atbildēja.
— Labi pārdomā katru vārdu, jo, saproti, tava atbilde var atstāt ļoti lielu iespaidu uz mūsu nodomiem.
— Uzgaidi taču, — Ženevjēva, kuras saviļņojums pārvarēja visu piespiešanos saglabāt vienaldzību, teica, — uzgaidi taču…
— Labi, — viegli savilkdams sejas muskuļus, Diksmē teica, — atceries labi, Ženevjēva.
— Jā, es atceros, — viņa atbildēja. — Moriss vakar bija saīdzis; viņa draudzība ir drusku tirāniska un mēs jau pukojāmies nedēļām ilgi.
— Tad tas ir vienkāršs untums? — Diksmē jautāja.
— Acīmredzot.
— Apdomā, Ženevjēva, ka mūsu stāvoklī mēs nevaram apmierināties * ar varbūtībām, mums ir vajadzīga drošība.
— . Jā, es esmu pārliecināta, mans draugs.
— Tad šī vēstule bija tikai aizruna, lai vairs neapmeklētu mūsu māju!
— Kā es tev varu pateikt tādas lietas, mīļais draugs?
— Runā, Ženevjēva, — Diksmē teica, — citai sievietei es to nebūtu prasījis.
— Tā ir aizruna, — Ženevjēva teica un nolaida acis.
— Ak, — Diksmē atbildēja.
Tad, pēc klusēšanas brīža, izvilkdams roku no vestes, ar kuru viņš apspieda sirds pukstēšanu, un atbalstīdams to uz sievas krēsla atzveltnes, viņš teica:
— Izdari man pakalpojumu, mīļais draudziņ.
— Kādu? — izbrīnā pagriezdamās, Ženevjēva jautāja.
— Mums nedrīkst draudēt ne vismazākās briesmas. Par mūsu noslēpumiem Moriss varbūt zina vairāk, nekā mēs domājam. Ko tu uzskati tikai par aizrunu, tā var būt patiesība. Raksti viņam kaut ko.
— Es? — drebēdama iesaucās Ženevjēva.
— Jā, saki viņam, ka tu atplēsi vēstuli un vēlies paskaidrojumus. Viņš atnāks, tu viņam jautāsi un viegli uzminēsi, kādi ir īstie iemesli.
— Nē, — Ženevjēva iesaucās, — to es nevaru darīt! Es to nedarīšu!
— Mīļā Ženevjēva, svarīgu interešu dēļ, kādas mūs saista, kā tu vari piegriezt vērību nožēlojamām pašmīlas prasībām?
— Es jau esmu pateikusi savas domas par Morisu, — Ženevjēva atbildēja, — viņš ir krietns, cēls vīrs, bet ietiepīgs, un es gribu būt padevīga tikai vīram.
Viņa izteica šos vārdus mierīgi un stingri, un Diksmē saprata, ka vismaz šoreiz būtu velti runāt. Viņš neteica vairāk ne vārda, uzmeta, viņai to nemanot, pētīgu skatienu, uzlika roku uz nosvīdušās pieres un aizgāja.
Morāns viņu nepacietīgi gaidīja. Diksmē viņam pastāstīja, kas bija runāts ar Ženevjēvu.
— Labi, — Morāns teica, — nedomāsim vairs par to. Iekams radīt tavai draudzenei kādas bēdas vai aizskart viņas patmīļu, es atteiktos…
Diksmē uzlika viņam roku uz pleca.
— Tu esi muļķis, — cieši lūkodamies viņa sejā, Diksmē atbildēja. — Vai arī tu nesaproti, ko runā.
— Kā tu ar to domā, Diksmē?..
— Es domāju, bruņiniek, ka tu nedrīksti klausīt savai sirdij tāpat kā es. Mēs nepiederam sev — ne tu, ne es, ne Ženevjēva, Morān. Mēs esam aicināti aizstāvēt principu, un principi balstās uz lietām, tās nospiezdami.
Morāns drebēja un klusēja, grimdams sāpīgās domās.
Viņi vēl pagāja dārzā dažas reizes uz priekšu un atpakaļ, nepārmijuši ne vārda. Tad Diksmē atstāja Morānu.
— Man vēl šis tas jānokārto, — gluži mierīgā balsī viņš teica. — Es atstāju tevi vienu, Morān.
Morāns sniedza roku Diksmē un nolūkojās, kā viņš aizgāja.
— Nabaga Diksmē, — kad tas bija aizgājis, viņš teica, — es baidos, ka tas neesi tu, kas te dodas briesmās.
Diksmē iegāja darbnīcā, kur deva dažas pavēles, izlasīja avīzi, tad norīkoja maizes un kūdras izdalīšanu sekcijas nabagiem un, atgriezies savā istabā, nometa darba drēbes, lai uzģērbtu izejamos svārkus.
Kādu stundu vēlāk Morisu no lasīšanas un apsveikumiem iztraucēja sulaiņa balss, kas viņam klusi iečukstēja ausī:
— Pilsoni Lendej, jūs gaida kāds vīrs, kas acīmredzot grib runāt ar jums kaut ko svarīgu.
Iegājis istabā, Moriss ļoti brīnījās, ieraudzījis Diksmē, kas šķirstīja žurnālus. Pa ceļam viņš jautāja sulainim par apmeklētāju, bet tas nevarēja viņam neko pastāstīt, jo ādmini nepazina.
Ieraudzījis Diksmē, Moriss apstājās uz sliekšņa un negribot nosarka. Diksmē piecēlās un smaidīdams sniedza tam roku.
— Bet saki, kāda lapsene tev iedzēla un ko tu man uzrakstīji? — viņš vaicāja jaunajam cilvēkam. — Tiešām, tu man dari sāpes, mīļais Moris. Es esot kūtrs un nīsts patriots, tu raksti. Tādu apvainojumu tu katrā ziņā neuzdrošināsies teikt manā klātbūtnē. Labāk atzīsties, ka tu meklēji ķildu ar mani.
— Es atzīšos visā, ko tu vēlēsies, mīļais Diksmē, jo tu vienmēr esi izturējies pret mani kā godavīrs. Un tomēr mans lēmums ir gatavs un negrozāms.
— Ko tas nozīmē? — Diksmē jautāja. — Tu pats saki, ka tev nav, ko mums pārmest, un tomēr tu gribi mūs atstāt?
— Mīļais Dievs, tici man, ka tie ir svarīgi iemesli, kas mani spiež šķirties no tāda drauga kā tu.
— Bet nekādā ziņā tie nav tie iemesli, kā tu raksti. Ko tu rakstīji, bija tikai aizruna.
Kādu brīdi Moriss pārdomāja.
— Mēs dzīvojam laikā, — viņš teica, — kur rakstiski izteiktas šaubas var padarīt tevi nemierīgu, mīļais draugs. Es to saprotu. Un godīgam vīram nepieklājas atstāt tevi tādās bažās. Jā, Diksmē, iemesli, kurus es biju nosaucis, bija tikai aizruna.
Šī atzīšanās, kurai vajadzēja veikalnieku uzjautrināt, tieši otrādi, likās viņu padarīja vēl drūmāku.
— Bet kas tad ir īstais iemesls?
— Es nevaru tev to teikt, — Moriss atbildēja, — lai gan esmu pārliecināts, ka tu tam piekristu, ja zinātu.
Diksmē uzmācās.
— Vai tu katrā ziņā gribi zināt? — beidzot Moriss jautāja.
— Jā, — Diksmē atbildēja.
— Nu, — Moriss, kam tuvošanās patiesībai sagādāja zināmu atvieglojumu, teica, — tad es tev to teikšu: tev ir jauna un skaista sieva un, neievērojot viņas vispār pazīstamo pieklājību, mani apmeklējumi tavā mājā var tikt nepareizi iztulkoti.
Diksmē vaigus pārklāja viegls bālums.
— Tiešām, mīļais Moris, — viņš teica, — laulātam draugam jābūt pateicīgam tev par sāpēm, kādas tu sagādā draugam.
— Tu man ticēsi, — Moriss turpināja, — ka es neesmu tik iedomīgs, lai domātu, ka mani apmeklējumi var būt bīstami tavam un tavas laulātās draudzenes mieram. Bet katrā ziņā tie būs iemesls aprunāšanai, un tu zini, jo kādas baumas ir neķītrākas, jo vairāk tām tic.
— Bērnišķība! — plecus raustīdams, teica Diksmē.
— Sauc to kā gribi; bet tālumā mēs paliksim tikpat labi draugi, jo mums nav nekā, ko pārmest, kamēr tuvumā…
— Nu, un tuvumā?
— Lieta var pieņemt nepatīkamu pagriezienu.
— Tiešām, Moris, tu domā, ka es varētu ticēt?..
— Es to nezinu, — teica jaunais cilvēks.
— Bet kāpēc tu negribēji ar mani par to izrunāties, bet rakstīji?
— Tādēļ, lai izvairītos no tādas sarunas, kāda ir pašreizējā.
— Vai tas, Moris, tev ir nepatīkami, ka es šurp atnācu kā sirsnīgs draugs, lai ar tevi izrunātos?
— Tieši otrādi, — Moriss iesaucās, — man ir ļoti liels prieks, ka esmu tevi redzējis vēlreiz, pirms šķiramies uz visiem laikiem.
— Iekams mēs šķiramies uz visiem laikiem? Bet mēs esam tik sirsnīgi tevi mīlējuši! — satverdams jaunā cilvēka roku, Diksmē atbildēja.
Moriss drebēja.
— Morāns, — Diksmē, kas arī pamanīja šo drebēšanu, bet nezināja iemeslu, turpināja, — Morāns šorīt man teica: „Dari visu, lai atvestu mums mūsu Morisu".
— Tiešām, — sadrūmis un atņēmis savu roku, Moriss atbildēja, — es nedomāju, ka esmu ieguvis tik lielu pilsoņa Morāna draudzību.
— Tu par to šaubies? — Diksmē jautāja.
— Es nevaru pateikt, vai es šaubos vai ticu, un turklāt man nav nekādu tiesību pētīt. Tavās mājas es nācu tikai tevis un lavas laulātās draudzenes dēļ, bet ne pilsoņa Morāna dēļ.
— Tu viņu nepazīsti, Moris, Morānam ir krietna sirds.
— Es to pieļauju, — rūgti smaidīdams, Moriss atbildēja.
— Tagad atgriezīsimies pie mana apmeklējuma, — Diksmē turpināja.
Moriss palocījās kā cilvēks, kam nav ko teikt, bet kas gaida.
— Tātad tu saki, ka tavs lēmums ir gatavs?
— Jā, pilsoni, — Moriss teica.
— Runāsim atklāti. Kā tu vari piegriezt vērību slinko kaimiņu tukšajām pjāpībām? Vai tev nav skaidra sirdsapziņa un Ženevjēvai viņas pieklājība?
— Es esmu jaunāks nekā tu, — Moriss sāka brīnīties par šo uzstājību un atbildēja, — un uz lietām skatos daudz stingrāk. Tāpēc es paziņoju tev, ka tādas sievietes kā Ženevjēvas slavu nedrīkst aizskart pat ne slinko kaimiņu pļāpas. Tāpēc atļauj, mīļais Diksmē, ka es palieku pie savas pirmās apņemšanās.
— Labi, — Diksmē teica, — reiz mēs esam sākuši atzīties, tad turpināsim.
— Ko tu ar to gribi teikt? — nosarkdams jautāja Moriss.
— Tā kā ne politika, ne pļāpas nav īstais iemesls, kamdēļ tu negribi apmeklēt mūsu mājas, kas tad tevi spiež šķirties no mums?
— Un kas tas varētu būt?
— Noslēpums, ko tu uzzināji.
— Kāds noslēpums? — vaļsirdīgā ziņkārē, kura nomierināja draugu, Moriss jautāja.
— Kontrabandas lietas, par kurām mēs tev stāstījām tai slavenajā savādās iepazīšanās vakarā. Tu nevari man piedot krāpšanu un apvaino par sliktu republikāni, jo savā fabrikā es izlietoju angļu produktus.
— Mīļais Diksmē, — Moriss atbildēja, - zvēru, tevi apmeklēdams, nekad nedomāju, ka eju pie kontrabandista.
— Tiešām?
— Katrā ziņā.
— Tātad tev nav cita iemesla pret manas mājas apmeklēšanu, kā tikai tie, kurus nule minēji?
— Goda vārds, nē!
— Nu, Moris, — pieceldamies un spiezdams jaunā cilvēka roku, Diksmē teica, — es ceru, tu pārdomāsi un atmetīsi savu apņemšanos, kura mums visiem dara sāpes.
Moriss palocījās un neatbildēja, tas nozīmēja liegšanos.
Ļoti apbēdināts, ka nebija izdevies atjaunot sakarus ar jauno cilvēku, kuri zināmos apstākļos bija ne tikai vēlami, bet pat nepieciešami, Diksmē aizgāja.
Bija arī laiks. Morisu sagrāba tūkstoš pretrunīgu vēlēšanos. Diksmē lūdza viņu nākt, Ženevjēva varēja piedot. Kāpēc tad viņš izmisa? Bet viņa rokās bija Ženevjēvas vēstule. Šo viņas galīgo atvadīšanos viņš bija paņēmis līdzi uz sekciju, kopā ar īso vēstulīti, kuru bija saņēmis no Ženevjēvas otrā rītā pēc tā vakara, kad bija viņu izglābis no brīvprātīgo rokām, viņš tās nēsāja uz krūtīm. Bet viņam bija vēl lielāks iemesls, tā bija greizsirdība uz ienīsto Morānu, kas pirmais bija pamudinājums saraut visus sakarus ar Ženevjēvu.
Tāpēc Moriss nelokāmi palika pie savas apņemšanās.
Bet viņš sajuta sāpīgu tukšumu, ka bija jāatmet ikdienas apmeklējumi Diksmē mājās, Vecajā Senžaka ielā. Kad tuvojās stunda, kurā viņš bija ieradis doties uz Senviktora kvartālu, viņu sagrāba dziļa melanholija, un, sākot ar šo brīdi, viņš pārdzīvoja visas gaidīšanas un nožēlošanas pakāpes.
Katru rītu pamozdamies, viņš cerēja atrast Diksmē vēstuli un atzinās, ka, noraidīdams viņa mutisko lūgumu, izgāja ar cerību sastapt Ženevjēvu un bija izgudrojis tūkstoš vajadzību, lai viņu uzrunātu. Katru vakaru viņš atgriezās dzīvoklī ar cerību, ka atradīs ziņnesi, kas tai rītā bija atnesis viņam sāpes, kuras kopš tā laika viņu pastāvīgi pavadīja.
Bieži šajās izmisuma stundās šis varenais raksturs nosarka par sevi, ka cieta tādas mokas, neatriebdamies to vaininiekam, jo visu sāpju pirmais cēlonis bija Morāns. Viņš gribēja aiziet un uzsākt ar viņu ķildu. Bet Diksmē sabiedrotais bija tik vājš un tik maz domāja kādu apvainot, ka tādam milzenim kā Morisam būtu mazdūšīgi viņu izaicināt.
Lorēns reižu reizēm bija atnācis, lai kaut cik izklaidētu skumjas, par kurām draugs ietiepīgi klusēja, tomēr nenoliegdams, ka tās pārdzīvoja.
Viņš pūlējās, cik tik spēja, ar teoriju un praksi, lai atgrieztu tēvijai citas mīlas nomocīto drauga sirdi. Lai gan apstākļi bija ļoti nopietni, kuri, Moriss dvēseles citāda noskaņojuma gadījumā, būtu viņu ierāvuši politikas atvarā, tagad nevarēja atgriezt jauno republikāni pie agrākā darbīguma, kas to bija padarījis par 14. jūlija un 10, augusta varoni.
Tiešām — divas sistēmas, kuras desmit mēnešus bija sadzīvojušas blakus viena otrai un līdz šim bija taisījušas tikai nenozīmīgus uzbrukumus viena otrai, ko ievadīja tikai kautiņi, tagad gatavojās mesties miesa pret miesu, un bija skaidrs, ka cīņa, reiz iesākusies, būs nāvīga vienai no divām. Šīs divas sistēmas, dzimušas revolūcijas klēpī, bija mērenā, ko reprezentēja žirondisti, tas ir, Briso, Petrons, Vernio, Valazē, Linžijnē, Barbaru u.c., un terora vai montaņāru, ko reprezentēja Dantons, Robespjērs, Šenjē, Fabrs, Marats, Kollo d'Erbuā, Eberts u.c.
Pēc 10. augusta, kā pēc ikvienas citas akcijas, visam iespaidam likās vajadzēja pāriet mērenās partijas pusē. No vecās ministrijas paliekām tika pārveidota kāda ministrija ar jauniem papildinājumiem. Vecie ministri Ro- lāns, Lervjērs un Klapjērs tika atsaukti; par jaunu tika iecelti Dantons, Monžs un Lebrēns. Izņemot vienu, kas savu kolēģu vidū reprezentēja enerģisko elementu, visi pārejie ministri piederēja mērenajai partijai.
Ja mēs sakām „mērenā", pats par sevi saprotams, ka domājam to relatīvi.
Bet 10. augusts atbalsojās ārzemēs, un koalīcija pasteidzās uzsākt karagājienu nevis palīgā Ludviķim XVI personīgi, bet pašos pamatos satricinātam monarhijas principam. Tad bija atskanējuši draudīgie vārdi no Braunšveigas, un kā drausmīgais to piepildījums ienaidnieka karaspēka rokās krita Longvija un Verdēna. Tad nāca teroristu pretdarbība; tad Dantons izdomāja septembra dienas un īstenoja šo asiņaino domu, kas parādīja ienaidniekam visu Franciju kā neizmērojamā nozieguma līdzdalībnieci, gatavu cīnīties pret savu apdraudēto eksistenci ar visu izmisušo enerģiju. Septembris glāba Franciju, bet glābdams nostādīja ārpus likuma.
Francija bija glābta, enerģija palika nederīga, mērenā partija atkal atspirga. Tad tā gribēja apsūdzēt par šīm drausmīgajām dienām. Tika izlikts slepkavas vārds. Tautas vārdnīcā tika ierakstīts pat jauns vārds — septembrists.
Dantons to pieņēma bezbailīgi. Kā Klovis viņš nolieca galvu asins kristībās, bet tikai tādēļ, lai paceltu vēl augstāk un draudošāk. Radās cits gadījums atsākt teroru. Tā bija karaļa prāva. Mērenība un varmācība iesāka cīņu nevis ar personām, bet ar principiem. Samērīgo spēku izmēģinājums tika izdarīts pret karalisko cietumnieku. Mērenība tika uzvarēta, un Ludviķa XVI galva krita uz ešafota.
Kā 10. augusts, tā arī 21. janvāris atgrieza visu enerģiju koalīcijai. Tai pretī nostādīja to pašu cilvēku, bet nebija tās pašas laimes. Apturēts savā gājienā uz priekšu nekārtību dēļ administrācijā, kas kavēja pienākt naudas un cilvēku palīdzībai, Dimurjē izsakās pret jakobīņiem, kurus apsūdz par šo dezorganizāciju, iestājas par žirondistu partiju, un, uzdodamies par tās draugu, to pazudina. Jakobiņi apsūdz mērenos un grib viņus nosist 10. martā, tas ir, tajā vakarā, ar kuru sākās mūsu stāsts. Bet pārāk lielā pretinieku steiga viņus glābj, varbūt ari lietus, kas Petionam, šim dziļajam parīziešu gara anatomam lika teikt:
— Līst, šonakt nebūs nekā.
Bet sākot ar 10. martu viss pareģoja žirondistu sabrukumu: Marats apsūdzēts un attaisnots; Robespjērs un Dantons tagad samierinājušies vismaz tā, kā samierinās tīģeris un lauva, lai nogalinātu vērsi, kuru vajag aprīt. Anrio, septembrists, iecelts par nacionālās gvardes galveno komandieri. Viss pareģoja šo drausmīgo dienu, kurai vajadzēja aizraut negaisā pēdējo dambi, ko revolūcija lika pretim teroram.
Lūk, lielie notikumi, kuros, citos apstākļos, Moriss būtu piedalījies, kā to liktu viņa spēcīgais raksturs un dedzīgais patriotisms. Bet Morisam, par laimi vai nelaimi, ne Lorēna skubinājumi, ne drausmīgās ielas rūpes nevarēja aizdzīt no viņa prāta vienīgo ideju, kas to nomāca, un kad pienāca 31. maijs, briesmīgais uzbrucējs Bastīlijai un Tilērijai, viņš, drudža mocīts, gulēja gultā, kas nogalina visstiprākos, un kuru izkliedēt var tikai viens skatiens, izārstēt — tikai viens vārds.