Slavenajā 31. maija rītā, kad vēl kopš ausmas atskanēja trauksmes zvani un marši, Senviktora priekšpilsētas bataljons nostājās sardzē Tanplā.
Kad bija izpildītas parastās formalitātes un sadalīti posteņi, pildīt dienesta pienākumus atnāca arī ierēdņi, un pēc viņiem atsūtīja pastiprinājumam četrus dižgabalus, kurus nostādīja Tanplas vārtu priekšā.
Reizē ar dižgabaliem atnāca arī Santērs dzeltenos vilnas uzplečos un svārkā, uz kura viņa patriotisms bija redzams lielos, netīros traipos. Viņš apskatīja bataljonu, atrada to labā stāvoklī un saskaitīja ierēdņus, no kuriem bija tikai trīs.
— Kāpēc tikai tris? — viņš jautāja, — kas ir tas nolaidīgais pilsonis, kurš nav ieradies?
— Iztrūkstošais, pilsoni ģenerāli, — atbildēja Agrikola, — nav nekāds glūņa. Viņš ir Lepletjē sekcijas sekretārs, drošsirdīgais Termopīlu vadonis, pilsonis Moriss Lendejs.
— Labi, labi, — teica Santērs, — es negribu apšaubīt pilsoņa Morisa Lendeja patriotismu, bet ja viņš nebūs klāt desmit minūtēs, nokļūs neieradušos sarakstā.
Un Santērs pārgāja pie citām daļām.
Dažus soļus ģenerāļa priekšā nomaļus uz dižgabala sēdēja mednieku kapteinis un viņam blakus, atbalstījies uz šautenes, stāvēja kāds kareivis.
— Vai tu dzirdēji? — kapteinis klusi teica, — Moriss vēl nav atnācis.
— Bet viņš nāks, esi mierīgs.
— Bet ja viņš nevarēs atnākt, — kapteinis teica, — es nostādīšu tevi kā sargu uz kāpnēm, un, kad viņa kāps augšā uz torņa, tu varēsi teikt viņai kādu vārdu.
Šai brīdī pienāca kāds vīrs, kas, spriežot pēc trīskrāsainās lentas, bija kāds ierēdnis. Kapteinis un mednieks to nepzina un tāpēc uzmanīgi novēroja.
— Pilsoni ģenerāli, — jaunpienācējs teica Santēram, — es lūdzu tevi pieņemt mani saslimušā Morisa Lendeja vietā. Te ir ārsta liecība. Man jāiet sardzē tikai pēc astoņām dienām, bet es apmainījos ar viņu, un tad viņš stāsies manā vietā, kā es šodien eju viņa vietā.
— Ja tikai Kapeti vēl dzīvos astoņas dienas, — kāds ierēdnis piebilda.
Uz šo piezīmi Santērs atbildēja ar tik tikko manāmu smaidu un Morisa
vietniekam teica:
— Labi! Ieraksti savu vārdu sarakstā un atzīmē piezīmju ailē apmainīšanās iemeslu.
Priecīgi pārsteigti, kapteinis un mednieks saskatījās savā starpā.
— Astoņās dienās, — viņi teica viens otram.
— Kapteini Diksmē, — Santērs sauca, — nostājies ar savu grupu dārzā.
— Nāc, Morān, — kapteinis teica savam pavadonim.
Atskanēja trompetes, un ādmiņu meistara vadībā grupa aizgāja norādītajā virzienā.
Šautenes tika saslietas un kareivji izklīda pa atsevišķām grupām un sāka klaiņāt krustu šķērsu — ikviens pēc savas patikas.
Vieta, kur viņi klaiņoja, bija dārzs, kurā karaliskā ģimene Ludviķa XVI laikā mēdza ieelpot svaigo gaisu. Bet dārzs bija tukšs, neapstādīts, puķes un koki aplauzīti un pat velēnas izmīdītas.
Apmēram divdesmit soļus no mūra daļas, kura izgāja uz Portfuānas ielu, stāvēja tāda kā būda, ko pilsētas valde ar nodomu bija atļāvusi uzcelt, lai nacionālgvardiem, kas stāvēja sardze Tanplā, būtu lielākas ērtības, un tiem, kuri tur atradās nemieru dienās, kad bija aizliegts iziet, būtu kur ēst un dzert. Šā iekšējā krodziņa vadība tika rūpīgi piemeklēta. Beidzot koncesiju piešķīra krietnai patriotei, 10. augustā nogalinātā priekš- pilsētnieka atraitnei, kas atsaucās uz Plimo kundzes vārda.
Šī būdiņa, celta no dēļiem un salmiem, kas sajaukti ar māliem, bija novietota puķu dobes vidū, no kuras vēl bija redzamas niecīgas buka krūmu žoga robežas. Tā sastāvēja no vienas vienīgas istabas, aptuveni duci kvadrātpēdu lielas, zem kuras atradās pagrabs, kur varēja nokāpt pa sliktiem, zemē iecirstiem pakāpieniem. Tur Plimo kundze uzglabāja dzērienus un ēdienus, kurus viņa uzraudzīja pārmaiņus ar savu divpadsmit līdz četrpadsmit gadus veco meitu.
Tiklīdz nacionālgvardi bija iekārtojušies nometnē, daži, kā mēs teicām, pastaigājās pa dārzu, citi sarunājās ar durvju sargiem; citi aplūkoja uz sienām patriotiskos zīmējumus, kuri attēloja karali karātavās ar parakstu „Veto kungs pieņem gaisa vannas", vai giljotinēto karali ar tādu piezīmi: „Veto kungs spļauj maisā". Citi atklāja Plimo kundzei savus gastronomiskos nodomus, kādus tiem iedvesa viņu ēstgriba.
Pēdējo vidū bija arī kapteinis Diksmē un mednieks, kurus mēs jau ievērojām.
— Kapteini Diksmē, — teica tirgotāja, — man ir lielisks Somīras vīns.
— Labi, pilsone Plimo, bet Somīras vīns vismaz man negaršo bez Brī siera — atbildēja kapteinis, iepriekš rūpīgi palūkojies sev apkārt un uz dažādajām ēdamlietām, kuras bija lepni izstādītas kantīnes gaismā, un neredzēdams viņa sevišķi iecienīto ēdamo.
— Tas tiesa, kapteini, bet, diemžēl, es tik tikko pārdevu pēdējo gabalu.
— Tad, ja nav Brī siera, nav arī Somīras vīna. Un ievēro, pilsone, ka lietošana atmaksātu rūpes, jo es domāju pacienāt visus manus ļaudis.
— Dod man tikai piecas minūtes laika, kapteini, tad es atnesīšu sieru no pilsoņa šveicara, kurš ar mani konkurē un kuram vienmēr tas ir krājumā. Man, protams, par to jāmaksā drusku dārgāk, bet tu esi labs patriots un atlīdzināsi.
— Jā, ej, — Diksmē atbildēja, — bet pa to laiku mēs apskatīsim pagrabu un izmeklēsim sev vīnu.
— Dari, it kā tu atrastos savās mājās, kapteini.
Cik ātri vien varēdama, Plimo atraitne devās uz šveicara dzīvokli, kamēr kapteinis un mednieks, apgādājušies ar sveci, pacēla krītdurvis un nokāpa pagrabā.
— Labi, — brīdi lūkojies apkārt, Lorēns teica, — pagrabs iziet uz Portfiānas ielu. Tas ir deviņas vai desmit pēdas dziļš un pavisam bez mūra.
— Kāda ir grunts? — Diksmē jautāja.
— Krīta tufs. Tā visa ir sanestā zeme. Visi šie dārzi bija sagāzti vairākas reizes, te klinšu nav nevienā vietā.
— Ātrāk, — Diksmē teica, — es dzirdu mūsu saimnieces soļus, paņem divas pudeles vīna un kāpsim ārā.
Viņi parādījās krītdurvju caurumā tai brīdī, kad Plimo kundze atgriezās ar prasīto Brī sieru. Aiz viņas nāca vairāki mednieki, minētā siera jaukā izskata vilināti.
Diksmē godināja. Viņš nodeva savas grupas rīcībā divdesmit pudeles vīna, kamēr pilsonis Morāns stāstīja par Kurcija varonīgo nāvi, Fabrīcija nesātību un Bruta un Kasija patriotismu, ar ko ieguva tikpat lielu piekrišanu, kā Diksmē ar Brī sieru un Anžū vīnu, kas nozīmē ļoti daudz.
Pulkstenis nosita vienpadsmit. Pusstundu vēlāk bija jāmaina sardze.
— Starp pulkstens divpadsmit un vieniem austriete parasti kāpj uz torņa, vai ne? — Diksmē jautāja uzraugam Tizonam, kas patlaban gāja garām.
— Gluži pareizi, no pusdienas līdz vieniem.
Un viņš sāka dziedāt:
Kundze kāpj uz torņa…
Mironton, tonton, mironton —
Šo jauno joku saņēma nacionālgvardu vispārējie smiekli.
Diksmē pasauca savus ļaudis, kam bija jāstāv postenī no pusdivpadsmitiem līdz pusdiviem, ieteica viņiem drīzāk paēst brokastis un pavēlēja Morānam ņemt šauteni un nostāties, kā bija runāts, aiz sarga būdas pie izejas no torņa kāpnēm, kur Moriss bija paslēpies tai dienā, kad pamanīja karalienes dotās zīmes no kāda Portfuāna ielas loga.
Kas būtu šai mirklī novērojis Morānu, kad viņš saņēma pavisam vienkāršo un jau iepriekš norunāto pavēli, pamanītu, kā nobālēja viņa garo, melno, cirtaino matu apņemtā seja.
Pēkšņi Tanplu satricināja dobjš troksnis un tālumā dzirdēja rūkoņas un kaucienu orkānu.
— Kas tas ir? — Diksmē jautāja Tizonam.
— Tas nekas, — cietuma sargs atbildēja, — tikai maza sacelšanās, ko sarīko blēži brisotisti, iekams nokļūs uz giljotīnas.
Troksnis kļuva arvien draudošāks. Dzirdēja kanonādes dārdus, un Tan- plai garām pagāja pūlis, skaļi kliegdams:
— Lai dzīvo sekcijas! Lai dzīvo Anrio! Nost ar brisotistiem! Nost ar rolandistiem! Nost ar Veto kundzi!
— Bravo! — Tizons berzēja rokas. — Es atvēršu Veto kundzei durvis, lai viņa labāk dzird, kā tauta viņu mīl.
Tūliņ viņš tuvojās torņa durvīm.
— Hei, Tizon! — sauca kāda pavēloša balss.
— Manu ģenerāli? — viņš atbildēja jautājoši.
— Cietumnieki šodien nedrīkst atstāt savu istabu! — Santērs teica. Pavēle bija negrozāma.
— Labi, — Tizons atbildēja, — man būs mazāk pūļu.
Diksmē un Morāns pārmija skumjus skatienus. Tad viņi staigāja uz priekšu un atpakaļ starp būdu un Portfuānas ielas mūri līdz tai stundai, kad bija jānomaina posteņi. Kārtīgi likdams pēdas, Morāns izmērīja attālumu.
— Cik? — Diksmē jautāja.
— Sešdesmit līdz sešdesmit viena pēda, — Morāns atbildēja.
— Cik dienas vajadzētu?
— Morāns pārdomāja, uzzīmēja smiltīs ar spieķi dažas ģeometriskas zīmes, kuras tūliņ nodzēsa.
— Vismaz septiņas dienas.
— Pēc astoņām dienām Moriss būs sardzē, — Diksmē teica. — Līdz tam laikam mums ir jāizlīgst ar labu vai ļaunu.
Pulkstenis nosita pusdivpadsmit. Nopūzdamies Morāns paņēma šauteni un kaprāļa vadībā aizgāja nomainīt sargu uz torņa platformas.