Otrā dienā pēc tam, kad bija risinājušies skati, kurus mēs aprakstījām, tas ir, 1. jūnijā — Ženevjēva kā parasti pulkstens desmitos rītā sēdēja pie loga. Viņa sev jautāja, kāpēc trīs nedēļas dienas velkas tik lēnām un sērīgi un kāpēc negaida vakarus ar prieku, kā agrāk, bet gan ar bailēm.
Sevišķi skumjas bija kādreiz tik skaistās naktis. Naktis, kas pagāja sapņos par vakardienu un rītdienu.
Šai brīdī viņas skatiens uzdūrās sarkano un raibo neļķu krāšņajai kastei, ko līdz ar ziemas sākumu viņa izņēma no siltumnīcas, kur bija ieslodzīts Moriss, un lika tām atvērties savā istabā.
Moriss pats bija viņai iemācījis tās kopt šai magoņkoka puķu dobē, kur puķes bija ieslēgtas. Viņa pati tās aplaistīja, apkopa un apsēja, jo viņai sagādāja prieku rādīt Morisam, cik lielas tās izaugušas pa nakti, kad viņš vakaros atnāca ciemos. Bet kopš Moriss mitējās nākt, neļķes bija nolaistas, un, lūk, trūkstot rūpēm un atmiņām, nožēlojamie, novājinātie pumpuri kļuva nespēcīgi un nokārās, dzeltēdami pār treliņiem un pret tiem atbalstīdamies pusnovītuši.
Puķu izskats vien ļāva Ženevjēvai uzminēt īsto skumju cēloni. Viņa juta, ka ar puķēm bija gluži tāpat kā ar draudzību, ko baro un kopj ar mīlu un ļauj uzziedēt sirdī. Bet ja kādurīt nelaime vai niķis pārcērt draudzībai sakni, tad sāpīgās ilgās novīst sirds, ko tā bija apgarojusi.
Tad jaunā sieviete sajuta sirdī briesmīgas sirdssāpes. Jūtas, kuras viņa apkaroja un cerēja uzvarēt, tagad pamodās ar divkāršu spēku un sauca skaļāk kā jebkad. Izmisusi viņa juta, ka cīņa kļūst arvien grūtāka; galva
viņai noslīdēja uz krūtīm un asarām acīs viņa skūpstīja kādu novītušu puķi un raudāja.
Kad viņa noslaucīja asaras, istabā ienāca vīrs. Bet viņš bija tik stipri aizņemts ar savām domām, ka neuzminēja, kādu sāpīgu krīzi pārdzīvoja sieva, un nepiegrieza vērību nodevīgajam acu plakstiņu sārtumam.
Tas tiesa, ka, vīru pamanījusi, Ženevjēva strauji piecēlās un, dodamās viņam pretī tā, lai ar muguru būtu pret logu, pusēnā teica:
— Nu?
— Viss pa vecam. Galīgi neiespējami tikt viņas tuvumā, neiespējami iedot kaut ko rokā. Nav iespējams pat viņu redzēt.
— Kā? — Ženevjēva iesaucās, — lai gan Parīzē valda troksnis?
— Tieši šis troksnis ir divkāršojis sargu neuzticību: viņi baidās, ka var izmantot valdošo uztraukumu un uzdrošināties uzsākt atbrīvošanas mēģinājumu Tanplā. Tāpēc tai brīdī, kad viņas Majestāte gribēja doties uz torņa, Santērs pavēlēja neizlaist no istabas ne karalieni, ne Elizabeti, ne princesi.
— Nabaga bruņinieks! Kā tas būs viņu apbēdinājis!
— Viņš bija izmisis, kad redzēja zūdam šo cerību. Viņš kļuva tik bāls, ka es viņu aizvilku projām bailēs, ka viņš sevi var nodot.
— Vai tad Tanplā nebija neviena tev pazīstama ierēdņa? — bikli jautāja Ženevjēva.
— Vienam vajadzēja būt, bet viņš nebija atnācis.
— Kāds?
— Pilsonis Moriss Lendejs, — pūlēdamies runāt vienaldzīgā balsī, Diksmē teica.
— Un kāpēc viņš nebija nācis? — tāpat izlikdamās vienaldzīga, Ženevjēva jautāja.
— Viņš ir slims.
— Viņš ir slims?
— Jā, pat diezgan nopietni. Tāds patriots, kā tu pazīsti, bija spiests nodot savu kārtu citam.
— Bet viņš nekā nebūtu varējis līdzēt, ja arī būtu bijis. Vai tu nedomā, Ženevjēva, ka, sakarā ar mūsu attiecību saspīlētību, viņš būtu izvairījies runāt ar mani?
— Man liekas, draugs, — Ženevjēva teica, — ka tu pārspīlē stāvokļa nopietnību. Kaut kāda iemesla dēļ Moriss varbūt negrib mūs apciemot, bet tāpēc viņš vēl nav mūsu ienaidnieks. Vēsas attiecības neizslēdz laipnību, un esmu pārliecināta, ka viņš būtu nācis tev pretim pusceļā, ja redzētu, ka tu viņam tuvojies.
— Ženevjēva, — Diksmē teica, — ko mēs gaidījām no Morisa, tas prasīja vairāk nekā laipnību. Tur bija vajadzīga patiesa un sirsnīga draudzība. Šī draudzība ir sarauta, tātad mums vairs nav uz ko cerēt.
Diksmē dziļi nopūtās, un viņa parasti tik mierīgā piere sāpīgi sakrunkojās.
— Ja tu domā, ka Moriss ir tik nepieciešams tavu plānu īstenošanai… — bikli teica Ženevjēva.
— Jā, — viņas laulātais draugs atbildēja, — bez viņa man nav nekādu cerību tos īstenot.
— Kāpēc tādā gadījumā tu negribi spert pēdējo soli pie pilsoņa Lendeja?
Viņa domāja, ka, izrunājot jaunā cilvēka uzvārdu, balss skanēja mazāk maigi.
— Nē, — galvu purinādams, Diksmē atbildēja. — Es darīju tik, cik spēju. Jauns solis varētu modināt viņā aizdomas. Un tad, Ženevjēva, es visu redzu drusku dziļāk: Morisam ir kāda rēta sirds dziļumos.
— Rēta? — aizkustināta Ženevjēva jautāja, — ko tu gribi ar to teikt, mīļais draugs? Runā!
— Es gribu teikt, ka tev tas ir tikpat skaidrs kā man, ka šai sakaru pārtraukšanā ar Lendeju nav vainojams tikai niķis.
— Bet kam tu pieraksti šo ķildu?
— Varbūt lepnums, — strauji teica Diksmē.
— Lepnums?..
— Jā, vismaz pēc viņa domām, viņš mums parādīja godu. Kā cienījams Parīzes pilsonis, kā advokāta kārtas pusaristokrāts, neievērojot savu patriotismu, viņš vēl nebūs bijis galīgi atbrīvojies no aizspriedumiem. Un savā sekcijā un pilsētas pašvaldībā visvarenais republikānis būs domājis, ka, dāvādams savu draudzību ādu fabrikantam, viņš tam izrādīja lielu godu. Varbūt mēs būsim aizmirsušies.
— Pat ja būtu noticis ari tas, — Ženevjēva atbildēja, — ka mēs bijām aizmirsušies, tad man liekas, ka tavam solim vajadzētu atkal visu izlīdzināt?
— Ja pieņem, ka es viņam esmu kaut ko nodarījis. Bet ja tu būtu vainīga?
— Es? — brīnīdamās jautāja Ženevjēva, — kā es būtu varējusi būt netaisna pret viņu, pret Morisa kungu?
— Kas to var zināt no viņa rakstura? Vai tu nebūsi apvainojusi viņa iedomību? Redzi, Ženevjēva, es atgriežos pie agrākās domas: tev būtu viņam jāraksta.
— Man? — Ženevjēva iesaucās. — Tu tā domā?
— Es ne tikai tā domāju, — Diksmē teica, — bet visas šīs trīs nedēļas, kopš ilgst šī ķilda, esmu daudz par to domājis.
— Un?.. — Ženevjēva bikli jautāja.
— Es to uzskatu par nepieciešamu.
— Nē, Diksmē, — Ženevjēva sauca, — nē, neprasi to man!
— Tu zini, Ženevjēva, ka es nekad tev neprasu, bet tikai lūdzu. Vai saproti mani? Es lūdzu rakstīt Morisam.
— Bet… — Ženevjēva iebilda.
— Klausies, — Diksmē viņu pārtrauca, — vai nu tev ir kādi svarīgi iemesli ķildoties ar Morisu, jo par manu uzturēšanos viņš nav nekā sūdzējies, vai jūsu strīds ir tikai vienkārša bērnišķība.
Ženevjēva neatbildēja.
— Ja ķildu būtu izsaukusi tikai bērnišķība, tad būtu ārprāts to turpināt. Bet ja viņam ir kaut kādi svarīgi iemesli, tad tai stāvoklī, kādā mēs atrodamies, mēs nedrīkstam klausīt mūsu patmīlībai un cieņai. Pārvari sevi! Nenostādīsim līdzsvarā jauno cilvēku ķildas ar bezgalīgām interesēm. Pārvari sevi, aizraksti kādu vārdu Morisam Lendejam, un viņš atnāks!
Brīdi Ženevjēva pārdomāja.
— Vai nav kāds mazāk nepatīkams līdzeklis, kā atjaunot jūsu labās attiecības? — viņa jautāja.
— Nepatīkams, tu saki? Bet man šķiet, šis līdzeklis būtu gluži nevainīgs.
— Tikai ne man, mīļais draugs.
— Tu esi stūrgalvīga, Ženevjēva!
— Atļauj atbildēt, ka tu to ievēro pirmoreiz.
Diksmē burzīja pirkstos mutautiņu un uztraukts noslaucīja sasvīdušo pieri.
— Jā, — viņš teica, — un tāpēc es brīnos jo vairāk.
— Mans Dievs, vai tu nevari uzminēt manas liegšanās iemeslus, Diksmē, un gribi piespiest, lai es par tiem runāju?
Un vāja un it kā zaudējusi pacietību, viņa ļāva noslīdēt galvai uz krūtīm un nolaida rokas gar sāniem.
Diksmē satvēra viņas roku, piespieda viņu pacelt galvu un, lūkodamies sejā, skaļi iesmējās. Smiekli skanēja cieti un piespiesti, un katrā ziņā Ženevjēva būtu to ievērojusi, ja nebūtu bijusi tik stipri aizņemta ar savām domām.
— Es saprotu, ko tas nozīmē, — viņš teica, — jā, tev taisnība. Es biju akls. Neievērojot tavu saprātu, mīļā Ženevjēva un izglītību, tomēr tu ļāvies līdzjūtībai: tu baidījies, ka Moriss varētu tevī iemīlēties.
Ženevjēva juta, ka viņas sirdi pārņēma nāvīgs aukstums. Laulātā drauga ironija par Morisa mīlu, kuras stiprumu viņa izprata, pazīdama jaunā cilvēka raksturu, un kura saviļņoja viņas sirdi visā dziļumā, lai gan līdz šim piepildīja to ar šausmīgām bailēm. Viņa neuzdrošinājās uz vīru paskatīties, viņa juta, ka nespēja atbildēt.
— Esmu uzminējis, vai ne? — Diksmē turpināja. — Nomierinies, Ženevjēva, es pazīstu Morisu. Viņš ir pārliecināts republikānis, kura sirds spējīga mīlēt tikai tēviju.
— Vai tu esi drošs par to, ko runā? — Ženevjēva iesaucās.
— Katrā ziņā! Ja Moriss tevi mīlētu, viņš nesarautu saites ar tevi, bet gan- divkāršotu uzmanību un draudzību pret vīru, ko grib piekrāpt. Ja Moriss tevi mīlētu, viņš nebūtu tik viegli atmetis mājas drauga godu, aiz kura parasti slēpjas tāda nodevība.
— Nejoko ar tādām lietām, es tevi lūdzu, — Ženevjēva iesaucās.
— Es nejokoju, kundze, es tikai saku, ka Moriss tevi nemīl.
— Un es, — nosarkdama Ženevjēva iesaucās, — un es saku, ka tu maldies.
— Tādā gadījumā, — Diksmē atbildēja, — Moriss ir krietns vīrs, jo viņam pietika drosmes labāk aiziet, nekā nelietīgi izlietot drauga uzticību.
Bet tādi cilvēki ir reti, Ženevjēva, un tāpēc jādara viss, lai tos atkal pievilktu, ja viņi ir aizgājuši. Tu aizrakstīsi Morisam, vai ne?
— Ak, augstais Dievs, — jaunā sieviete teica.
Un viņa nolaida galvu rokās. Jo tas, uz ko viņa cerēja balstīties briesmu brīdī, pēkšņi atstāja viņu un gāza bezdibenī, tai vietā, lai atturētu.
Diksmē brīdi viņu uzlūkoja, pūlēdamies smaidīt.
— Mīļā draudzene, — viņš teica, — atmet sievietes pašmīlu. Ja Moriss grib atsākt, lai izteiktu savu atzīšanos, izsmej viņu otrreiz, kā darīji to pirmoreiz. Es tevi pazīstu, Ženevjēva, tev ir cēla un krietna sirds. Es par tevi esmu drošs.
— O! — noslīdēdama tā, ka viņas ceļi pieskārās zemei, Ženevjēva iesaucās, — ak, mans Dievs, kas var galvot par otru, kad nav drošs par sevi?!
Diksmē nobālēja, it kā visas asinis viņam būtu saskrējušas sirdī.
— Ženevjēva, — viņš teica, — es esmu bijis netaisns, tevi mocīdams. Man bija jāsaka tev tūliņ: mēs dzīvojam lielu upuru laikā, Ženevjēva. Es esmu veltījis karalienei manu laimi. Citi par viņu upurēs savu dzīvību. Es dodu vēl vairāk, es riskēju ar savu godu, un ja arī tas man būtu jāupurē, tad sāpju okeānā būs viena asara vairāk, kas tagad pārpludina visu Franciju. Bet manam godam nedraud briesmas, jo tas atrodas tādas sievietes kā Ženevjēvas rokās.
Pirmo reizi Diksmē parādījās visā lielumā.
Ženevjēva pacēla galvu, uzlūkoja viņu ar skaistām, apbrīnas pilnām acīm, lēnām piecēlās un ļāva viņam noskūpstīt pieri.
— Tu to gribi, — viņa teica.
Diksmē apstiprinoši pamāja.
— Tad diktē.
Un viņa paņēma spalvu.
— Nē, — Diksmē teica, — pietiek izmantot vai, pareizāk sakot, izzobot šo cienījamo jauno cilvēku. Un ja viņš samierināsies ar mums, sakarā ar vēstuli, ko būs saņēmis no Ženevjēvas, tad lai šī vēstule nāk no Ženevjēvas un ne no Diksmē kunga.
Diksmē noskūpstīja sievu vēlreiz, pateicās viņai un aizgāja.
Ar drebošu roku Ženevjēva rakstīja:
„Pilsoni Moris! Jūs zināt, cik ļoti mans laulātais draugs Jūs mīl. Vai trijās nedēļās, kas mums šķiet kā gadu simtenis, Jūs būtu viņu aizmirsis? Atnāciet, mēs jūs gaidām.
Jūsu atgriešanās mums būs lieli svētki.
Ženev jēva."