Kā vakar Moriss bija ziņojis ģenerālim Santēram, viņš bija nopietni slims.
Kopš viņš neatstāja istabu, regulāri viņu apmeklēja Lorēns un darīja visu iespējamo, lai viņu izklaidētu.
Bet Moriss palika vienaldzīgs. Ir tādas slimības, no kurām negrib izveseļoties.
Pirmā jūnijā Lorēns atnāca pulkstens vienos.
— Kas tad šodien tāds noticis, ja tu esi tik lepns.
Tiešām — Lorēns bija apģērbies kā nepieciešams: sarkanā cepurītē, karmaņjolā un trīskrāsainā jostā, kas izgreznota ar instrumentiem, kurus toreiz sauca par abata Morī traukiem un kurus agrāk un pēc tam sauca gluži vienkārši par pistolēm.
— Vispirms, — Lorēns teica, — notiek vispārējā Žirondas sagraušana, kas pašlaik tiek izpildīta bungu rīboņas pavadībā. Tā, piemēram, šajā brīdī Karuseļa laukumā karsē sarkanās lodes. Tad, runājot atsevišķi, notiks lielas svinības, kurās es tevi ielūdzu parīt.
— Bet kas ir šodien? Tu saki, ka nāci manis dēļ?
— Jā, šodien mums ir mēģinājums.
— Mīļais draugs, — Moriss teica, — tu zini, ka es neesmu izgājis ārā jau astoņas dienas; tāpēc es nezinu, kas notiek, un tev par to ir jāpastāsta.
— Kā, vai es neesmu teicis?
— Tu man nekā neesi teicis.
— Vispirms tu zini, ka mīļajam Dieviņam uz kādu laiku mēs esam piešķīruši atvaļinājumu un ka viņa vietā stājusies Augstāka Būtne.
— Jā, to es zinu.
— Nu, bet Augstākā Būtne, diemžēl, izrādījās gluži mērens rolandists žirondists.
— Lorēn, nejoko par svētām lietām. Es to nemīlu, tu to zini.
— Ko tu gribi, mīļais! Jābūt sava laika cilvēkam. Es arī mīlēju diezgan stipri veco Dievu, vispirms tāpēc, ka biju pieradis. Kas attiecas uz Augstāko Būtni, izrādās, tiešām viņa ir vainīga, un kopš atrodas tUr augšā, viss iet ačgārni. Beidzot mūsu likumdevēji nolēma atņemt tai tiesības…
Moriss paraustīja plecus.
— Rausti plecus, cik patīk, — Lorēns teica;
Bet nu ar filozofiju, Mēs, Momus lielie zinātāji, Mēs pavēlam, ka muļķībai In partibus, lai būtu cienītāji.
— Un tā, — Lorēns turpināja, —. mēs dievināsim Saprāta dievieti.
— Un tu arī piedalies šajā maskarādē? — Moriss jautāja.
— Ak, mīļais draugs, ja tu pazītu Saprāta dievieti tikpat labi kā es, katrā ziņā tu kļūtu viskarstākais viņas pielūdzējs. Es gribu tevi ar viņu iepazīstināt.
— Liec mani mierā ar visām tavām muļķībām! Tu zini, es esmu tik sērīgs.
— Vēl viens iemesls, pie joda! Viņa tevi uzjautrinās, jo ir laba meitene. Arī tu pazīsti viņu, tā ir nopietna dieviete, kurai parīzieši galvā liks lauru vainagu un zelta papīra ratos vadās apkārt pa pilsētu. Tā ir… uzmini!
— Kā es varu uzminēt?
— Tā ir Artēmizija.
— Artēmizija? — velti domādams, Moriss jautāja. Vārds viņam neizsauca nekādas atmiņas.
— Jā, garā brunete, ar kuru es iepazinos pagājušā gada ballē operas namā, — Lorēns paskaidroja. — Tu toreiz pat ēdi ar mums un piedzirdīji viņu.
— Jā, tiesa, tagad es atceros. Tātad tā ir viņa?
— Viņai ir vislabākās izredzes. Es ieteicu viņu un visi termopīli man apsolīja balsot par viņu. Pēc trim dienām būs vispārējās vēlēšanas. Šodien ir priekšvēlēšanu dzīres. Šodien plūdīs šampānietis, parīt, varbūt, asinis, bet lai plūst, kam jāplūst! Artēmizija kļūs dieviete, vai arī — lai parauj mani velns! Nāc, mēs viņai pielaikosim tuniku>
— Pateicos! Man vienmēr ir bijušas pretīgas tādas lietas.
— Ko, pie joda, mīļais draugs, tu esi savāds! Nu, zini, ja tev patīk jokot, es viņai palīdzēšu uzģērbt tuniku, un tu varēsi to viņai novilkt!
— Lorēn, es esmu slims! Un ne tikai nespēju jokot, bet pat citu joki man sagādā sāpes.
— Moris, tu man sagādā bažas. Tu vairs nekaujies, tu vairs nesmejies. Varbūt tu gatavo kādu sazvērestību?
— Es? Pasarg Dievs!
— Tu gribi teikt: pasargi Saprāta dieviete?
— Atstāj mani, Lorēn, es nevaru, es negribu iziet! Es esmu gultā un tur arī palikšu.
Lorēns kasīja aiz auss.
— Labi, — viņš teica, — es redzu, ko tas nozīmē.
— Un ko tu redzi?
— Es redzu, ka tu gaidi Saprāta dievieti.
— Klausies, asprātīgi draugi dažreiz kļūst apgrūtinoši. Ej projām, vai es nolādēšu tevi un tavu dievieti.
— Dari to, dari!
Patlaban Moriss pacēla roku, lai nolādētu, kad ienāca sulainis ar vēstuli savam brālim pilsonim.
— Pilsoni Ažesilas, — Lorēns teica, — tu ienāci nelabā laikā. Tavs saimnieks gatavojās būt dižens.
Moriss nolaida roku, nevērīgi izstiepdams to pēc vēstules, bet tiklīdz tai pieskāries, viņš nodrebēja, un, tuvinādams acīm, ar skatu aprija rokrakstu un zīmogu, un bālēdams, it kā justos slikti, pārplēsa zīmogu.
— O! Tagad pamostas viņā interese, kā šķiet, — Lorēns teica.
Moriss viņu nedzirdēja — ar visu dvēseli viņš lasīja Ženevjēvas četras
rindiņas. Viņš tās pārlasīja otro, trešo, ceturto reizi. Tad noslaucīja pieri, nolaida rokas un apjucis skatījās Lorēnā.
— Pie joda, — tas teica, — vēstulē jābūt svarīgām ziņām!
Moriss izlasīja vēstuli piekto reizi un pamazām nosarka. Sausās acis kļuva miklas, no krūtīm izlauzās nopūta. Tad pēkšņi viņš aizmirsa slimību un nespēku un izlēca no gultas.
— Drēbes! — viņš uzsauca pārbiedētajam sulainim, — drēbes, Scevola! Ak, mīļais, labais Lorēn, es to gaidīju visas šīs dienas, bet tiešām vairs necerēju. Baltās bikses, žabo kreklu, noskuj un frizē mani uz vietas, Scevola!
Steidzīgi sulainis izpildīja kunga pavēles, safrizēja un* noskuva ar vienu rokas vēzienu.
— Ak, man viņa jāredz, — Moriss sauca, — Dieva vārds, Lorēn, līdz šim es nezināju, kas ir laime!
— Mans nabaga Moris, — Lorēns teica, — man liekas, ka tiešām tev vajadzētu kādu apmeklēt, kā es ieteicu.
— O, mīļais draugs, — Moriss iesaucās, — piedod man! Bet tiešām, es esmu zaudējis saprātu.
— Tad es tev piedāvāju manējo, — smiedamies par šo briesmīgo ka- lambūru, teica Lorēns.
Dīvainākais bija tas, ka arī Moriss smējās.
Laime padarīja viņa garu vieglāku.
Tas nebija viss.
— Lūk, — nogriezdams ziedošo apelsīna koku, viņš teica, — nodod no manis šo ziedu pušķi cienījamai Mozola atraitnei.
— Jauki! — Lorēns iesaucās, — lūk, kur smalka laipnība! Tāpēc es tev piedodu. Un tad, man šķiet, ka tu noteikti esi iemīlējies, un man ir vislielākā cieņu pret lieliem nelaimīgajiem.
— Labi, es esmu iemīlējies, un tagad varu atzīties, ka viņa mani mīl. Ja viņa mani sauc, tas taču nozīmē, ka viņa mani mīl, vai ne, Lorēn?
— Bez šaubām, — laipni atbildēja Saprāta dievietes pielūdzējs, — bet piesargies, Moris! Man sagādā bažas, kā tu izturies…
Un gadās arī — Egerijas mīla Ir daudzas reizes tikai nodevība, Ko rada Kupidona nežēlība: Tās tuvumā pat gudrākajais vīlās. Bet dari kā es — mīli Saprātību, Tad izvairīsies daudzu neprātību.
— Jauki! Jauki! — plaukšķinādams Moriss iesaucās.
Un joņodams, cik ātri vien varēdams, viņš noskrēja pa kāpnēm, lēkādams pa četriem pakāpieniem, sasniedza krastmalu un devās tik pazīstamās Vecās Senžaka ielas virzienā.
— Man liekas, viņš man aplaudēja, Ažesilas? — Lorēns jautāja.
— Jā, noteikti, pilsoni, un nav nekāds brīnums, jo tas bija ļoti jauki, ko tu teici.
— Tad viņš ir vēl slimāks nekā es domāju, — Lorēns teica.
Un arī viņš nokāpa pa kāpnēm, bet daudz mierīgāk. Artēmizija nebija Ženevjēva.
Tiklīdz Lorēns bija Senonorē ielā, viņš un ziedošais apelsīns, kad jaunu pilsoņu bars, kuriem viņš bija paradis izdalīt decīmas vai kājas spērienus zem karmaņolas, viņam sekoja, uzskatīdami, bez šaubām, viņu par to tikumīgo cilvēku, kuram Senžists lika priekšā dot balto svārku un ziedošo apelsīnu pušķi.
Tā kā pavadonība nemitīgi palielinājās, tik reti bija tikumīgie cilvēki pat šai laikā, kad pušķis tika pasniegts Artēmizijai, tur bija vairāki tūkstoši jauno cilvēku. Cildinājums, kura dēļ visi citi saprāti, kas stājās tai pašā kārtā, pat saslima ar migrēnu.
Tai pašā vakarā Parīzē izplatījās slavenā kantāte: „Lai dzīvo Saprāta dieviete! Dzidrā Jiesma, maigā gaisma"
Un tā kā kantāte vēl līdz pat mūsu dienām saglabājusies, bez autora vārda, kas stipri mocīja revolucionāro arheologu ziņkārību, mēs varam pārdroši apgalvot, ka to skaistajai Artēmizijai sacerēja mūsu draugs Hiacints Lorēns.