Arī ar spārniem Moriss nebūtu ticis uz priekšu ātrāk. Ielas bija pilnas ļaužu, bet Moriss to ievēroja tikai tāpēc, ka tie kavēja viņam gaitu. Grupās runāja, ka Konvents esot aplenkts, ka tautas cienība
esot aizskarta viņas priekšstāvjos, un šim baumām tiešām bija pamats, jo dzirdēja trauksmes zvanus un kanonādi.
Bet kāda šai brīdī Morisam bija daļa par lielgabalu trauksmes šāvieniem un zvaniem? Kāda viņam bija daļa, vai deputāti varēs iziet vai ne, ja viņam nevajag aizstāvēties? Viņš skrēja, tas ir viss.
Skriedams viņš iedomājās, ka Ženevjēva viņu sagaidīs pie dārza loga, un tiklīdz viņu ieraudzīs, sūtīs visburvīgāko smaidu.
Un Diksmē, kas, bez šaubām, zināja par šo priecīgo atgriešanos, sniegs viņam savas lielās rokas, kuru spiediens vienmēr bija tik sirsnīgs un godīgs.
Viņš mīlēja Diksmē, šodien viņš mīlēja pat Morānu un viņa melnos matus un zaļās acenes, zem kurām līdz šim viņš redzēja tikai viltīgu skatienu.
Viņš mīlēja visu radību, jo bija laimīgs. Labprāt viņš būtu nokaisījis visu cilvēku galvas ar puķēm, lai visi būtu tikpat laimīgi kā viņš.
Tomēr cerības pievīla nabaga Morisu. Viņš vīlās, kā viļas gandrīz vai visi cilvēki, kas paļaujas uz savu sirdi.
Maigā smaida vietā, ar kādu jau no tāluma viņš bija jāsaņem, Ženevjēva pret viņu bija tikai vēsi laipna, tas bija pēdējais dambis, kādu viņa nostādīja pretī vētrai, kura draudēja sagrābt viņa sirdi.
Viņa bija ievilkusies savā apakšstāva istabā un nāca ārā tikai pēc tam, kad viņu pasauca. Ak, arī viņa vīlās!
Tikai Diksmē nebija vilies. Viņš gaidīja Morisu aiz loga restēm un zobgalīgi smaidīja.
Pilsonis Morāns mierīgi krāsoja melnās ļipiņas, kam baltā kaķa āda bija jāpārvērš par sermuliņu.
Moriss satvēra mazās gatves durvis, lai kā paziņa ietu caur dārzu. Tāpat kā agrāk atskanēja durvju zvans, kad Moriss tās atvēra, tā īpatnēji, kas liecināja, ka tas bija viņš.
Ženevjēva, kas stāvēja pie aizvērta loga, nodrebēja. Viņa ļāva nokrist aizkaram.
Tātad pirmās Morisa jūtas bija pieviltā cerība. Ne tikai Ženevjēva viņu negaidīja pie loga, bet, ienākot mazajā salonā, kur bija no viņas atvadījies, viņš neredzēja viņu un bija spiests pieteikties, it kā triju nedēļu prombūtnes laikā būtu kļuvis svešinieks. Viņa sirds sažņaudzās.
Pirmo viņš ieraudzīja Diksmē. Tas steidzās klāt un sirsnīgā prieka izpaudumā ieslēdza Morisu savās rokās.
Tagad nāca arī Ženevjēva. Lai padarītu sevi sārtu, viņa bija ar perlamutra nazi ieberzējusi vaigus, bet nebija paspērusi vēl desmit soļu, kad šis piespiestais sārtums bija atkal pazudis.
Moriss ieraudzīja Ženevjēvu durvju krēslā. Viņš steidzās klāt, lai noskūpstītu roku, un tikai tagad pamanīja, cik ļoti viņa bija pārvērtusies.
Arī viņa ar šausmām ievēroja Morisa kalsnumu un acīs zibšņojošo drudža uguni.
— Esat sveicināts, — viņa teica balsī, kuras saviļņojumu velti centās noslēpt.
Viņa bija apņēmusies viņu uzrunāt vienaldzīgā balsī:
— Labdien, pilsoni Moris, kāpēc nākat tik reti?
Bet arī šī uzruna Morisam likās ļoti vēsa.
Diksmē ātri pārtrauca garo noklaušināšanu un savstarpējos pārmetumus. Viņš lika klāt vakariņas, jo pulkstens bija apmēram divi.
Un, pāriedams ēdamzālē, Moriss ievēroja, ka arī viņam jau bija uzlikti galda piederumi.
Tad ieradās arī Morāns, ģērbies kastaņbrūnās drēbēs, viņam bija zaļas acenes, melnās sprogas un baltais žabo. Moriss bija laipns pret visiem, cik spēja, jo tagad, kad Morāns atradās acu priekšā, tas nemodināja viņā tik lielu greizsirdību.
Tiešām, cik neticami tas bija, ka Ženevjēva varētu mīlēt šo ķīmiķi! Vajadzēja stipri iemīlēties un turklāt būt galīgam muļķim, lai iedomātos kaut ko tamlīdzīgu. Starp citu, brīdis nebija labi izvēlēts greizsirdībai. Bez tam Morisam kabatā virs priecīgi pukstošās sirds bija Ženevjēvas vēstule.
Ženevjēva bija atguvusi savu jautrību.
Dīvaina sieviešu uzbūve, ka mūsdienas gandrīz vai vienmēr izdzēš pie viņām pagātnes pēdas un nākotnes draudus.
Juzdamās laimīga, Ženevjēva atguva kundzību pār sevi, tas ir, mieru un aukstasinību, lai gan uzsvērtu. Tā bija vēl viena nokrāsa, ko Moriss nevarēja saprast. Lorēns būtu atradis izskaidrojumu Parnijā, Bertēnā vai Žantilā Bernārā.
Saruna novirzījās uz Saprāta dievieti. Žirondistu krišana un jaunais kults, kas debesu pēcmācību nodeva sieviešu rokās, bija divi dienas svarīgākie
notikumi. Diksmē apgalvoja, ka viņš nebūtu ļaunojies, ja šo nenovērtējamo godu piešķirtu Ženevjēvai. Moriss gribēja smieties, bet Ženevjēva pievienojās vīra ieskatiem, un brīnīdamies Moriss nolūkojās uz abiem, kā patriotisms varēja novest uz neceļiem tik saprātīgu garu kā Diksmē un tik poētisku raksturu kā Ženevjēvai.
Morāns attīstīja politiskās sievietes teoriju, sākdams ar 10. augusta varoni Teruaņjī de Merikūru un beigdams ar Žirondas dvēseli Rolāna kundzi. Tad garāmejot viņš izmeta dažus vārdus pret adītājām. Šie vārdi lika pasmaidīt Morisam. Tā tomēr bija šausmīga sieviešu kārtas patriotu izzobošana, kuras vēlāk nosauca riebīgā vārdā par giljotīnas laizītājām.
— Ak, pilsoni Morān, — Diksmē teica, — cienīsim patriotismu pat tad, kad tas maldās.
— Kas attiecas uz mani, — Moriss atbildēja, — īstu patriotu, es domāju, ka sievietes ir pietiekami patriotiskas, ja viņas nav pārāk aristokrātiskas.
— Jums ir taisnība, — teica Morāns, — es atklāti atzīstos, ka uzskatu sievieti par tikpat nicināmu, kad viņa lepojas ar vīriešu iznesību, kā arī tas vīrietis ir gļēvulis, kas nolamā sievieti, lai ari tā būtu viņa nāvīgākā ienaidniece.
Morāns ļoti dabīgi pārvilka Morisu uz šo izsmalcinātāko plāksni. Savukārt Moriss uz to atbildēja ar piekrītoši mājienu. Sacīkstes bija sākušās. Tad Diksmē kā herolds, kas iezvana, piebilda:
— Vienu mirkli, Morān, es ceru, tu neņem vērā sievietes tautas ie- naidnieces.
Šim iebildumam pret Morānu un Morisa mājienu sekoja dažu sekunžu klusums.
Tas bija Moriss, kas pārtrauca šo klusumu.
— Neizslēgsim nevienu, — viņš skumji teica, — ak vai! sievietes, kuras bija tautas ienaidnieces, šodien, man šķiet, ir sodītas.
— Jūs gribat teikt par Tanplas cietumniecēm, austrieti, viņas māsu un Kapeta meitu, — Diksmē iesaucās ar tādu degsmi, kas nodzēsa katru izteiksmi vārdiem.
Gaidīdams jaunā ierēdņa atbildi, Morāns nobālēja, un, ja varētu redzēt, teiktu, ka viņa nagi iezīmēja vagu krūtīs, tik dziļi tie tur iespiedās.
— Tiesa, — Moriss teica, — es runāju par viņām.
— Ko! — sažņaugtā balsi vaicāja Morāns, — vai tas tiesa, ko runā, pilsoni Moris?
— Un ko runā? — jaunais cilvēks jautāja.
— Ka sargi, kuru pienākums apsargāt cietumnieces, brižiem tās šausmīgi moka?
— Ir cilvēki, — Moriss atbildēja, — kas nav cienīgi šā vārda. Ir gļēvuļi, kuri nav cīnījušies un kuriem jāmoka uzvarētie, lai pārliecinātos, ka viņi ir uzvarētāji.
— Pie tādiem jūs, droši vien, nepiederat, Moris! — Ženevjēva iesaucās.
— Kundze, — Moriss atbildēja, — es biju sardzē karaļa nogalināšanas dienā un mani ļaudis stāvēja apkārt ešafotam. Rokās man bija zobens, lai nonāvētu ikvienu, kas mēģinātu karali glābt. Bet kad viņš nāca manā tuvumā, pret savu gribu es noņēmu cepuri un teicu maniem ļaudīm: pilsoņi, es jums paziņoju, ka noduršu ikvienu, kas iedrošināsies apvainot bijušo karali! Es aicinu ikvienu pateikt, ka no mana bataljona būtu atskanējis kaut viens kliedziens. Tas biju es, kas ar savu roku uzrakstīja pirmos no desmit tūkstošiem uzrakstu, kas bija izlīmēti Parīzē, kad karalis atgriezās no Varennas.
„Kas sveicinās karali, tiks nošauts; kas apvainos — tiks pakārts."
— Tātad es esmu pierādījis, — neievērodams, kādu iespaidu atstāj viņa vārdi uz klātesošajiem, turpināja Moriss, — ka esmu krietns un īsts patriots un ka ienīstu karali un viņa piekritējus. Un es paziņoju, ka, neievērojot pārliecību, un zinādams, ka austriete vainīga Francijas nelaimē, neviens cilvēks, pat ne Santērs, neuzdrošinātos apvainot manā klātbūtnē kādreizējo karalieni.
— Pilsoni, — galvu šūpodams, viņu pārtrauca Diksmē, it kā neatzī- dams tādu drošsirdību. — Tu mums pārāk uzticies, ja uzdrošinies lietot mūsu klātbūtnē tādus izteicienus.
— Es to daru kā jūsu, tā citu klātbūtnē, un es piebildīšu: viņa varbūt mirs uz ešafota, tāpat kā karalis, bet es neesmu no tiem, kas sievietei sagādā bailes, vienmēr es cienīšu tos, kas ir vājāki par mani.
— Un vai karaliene kādreiz ir jums pateikusies par jūsu smalkjūtību, kuru viņa tik reti ir redzējusi? — bikli jautāja Ženevjēva.
— Cietumniece man vairāks reizes ir pateikusies par uzmanību, kādu esmu viņai parādījis.
— Tad tiešām tas viņai sagādā prieku, ka jūs atrodaties sardzē.
— Es domāju gan, — Moriss atbildēja.
— Ja tu atzīsti, — trīcēdams kā sieviete, Morāns teica, — ko šodien visi noliedz, proti, ka tev ir cēla sirds, tad tu nebūtu spējīgs mocīt arī bērnus?
— Es? — Moriss atbildēja, — jautājiet nekrietnajam Simonām, kāda ierēdņa roka viņu apturēja, kad viņš uzdrošinājās sist mazo Kapetu.
Šī atbilde klātesošajos izsauca nevilšu sakustēšanos. Visi godbijīgi piecēlās.
Tikai Moriss palika sēžot un nenojauta, ka viņš bija šīs apbrīnas priekšmets.
— Kas tad ir noticis? — brīnīdamies viņš jautāja.
— Man liekas, ka darbnīcā mani kāds sauca, — Diksmē atbildēja.
— Nē, — Ženevjēva iebilda, — man arī likās, bet mēs būsim maldījušies.
Visi atkal apsēdās savās vietās.
— Tātad, pilsoni Moris, tu biji tas ierēdnis, — trīcošā balsī teica Morāns, — par kuru tik daudz runāja, ka bija tik cēlsirdīgi aizstāvējis kādu bērnu?
— Par to runāja? — apburoši vienkārši jautāja Moriss.
— Kāda cēla sirds! — pieceldamies, lai sevi nenodotu, Morāns iesaucās. Tad viņš aizgāja darbnīcā, it kā viņu tur gaidītu steidzīgs darbs.
— Jā, pilsoni, — Diksmē teica, — jā, par to runāja.