Brīdī, kad visi piecēlās no galda, Diksmē tika brīdināts, ka viņa notārs to gaida kabinetā. Viņš atvainojās Morisam, ko viņš starp citu, vienmēr tā atstāja, un aizgāja turp, kur viņu gaidīja notārs.
Runa bija par mazas mājas pirkšanu Korderijas ielā, iepreti Tanplas dārzam. Tas bija drīzāk, starp citu, apbūves gabals nekā māja, ko pirka Diksmē, jo tagadējā celtne bija tuvu sabrukumam. Bet viņam bija nodoms to nojaukt.
Kaulēšanās ar īpašnieku nebija vilkusies īpaši ilgi. Tajā pašā rītā notārs to bija redzējis un vienojies par deviņpadsmit tūkstošiem piecsimt livrām. Tagad viņš atnāca, lai tiktu parakstīts darījums un par ēku saņemtu naudu. īpašniekam šodien pat bija pilnīgi jāatbrīvo māja, kur ar citiem strādniekiem bija jāsāk darbs.
Parakstījuši darījumi, Diksmē un Morāns ar notāru kopā devās uz Kor- deriju ielu, lai nekavējoties apskatītu jauno ieguvumu, jo tas bija iepirkts bez apskatīšanas.
Šī māja atradās apmēram tur, kur šodien ir 20. numurs, bija trīsstāvīga un ar jumta istabu. Apakšstāvs kādreiz bija bijis izīrēts vīntirgotājam, un tur bija lieliski pagrabi.
īpašnieks it sevišķi lielīja pagrabus. Tā bija mājas ievērojamākā daļa. Diksmē un Morāns pievērsa pagrabiem vidēju interesi, un tomēr abi, it kā laipnības dēļ, nokāpa tunelī, kā to sauca īpašnieks.
Pretēji īpašnieku paradumam, šis nebija melojis. Pagrabi bija lieliski: viens no tiem sniedzās pat zem Korderijas ielas, un šai pagrabā dzirdēja, kā virs galvas ripoja rati.
Diksmē un Morāns likās ne visai atziņā tā vērtību un pat runāja par pagrabu aizbēršanu, jo kas bija ļoti teicams vīntirgotājam, kļuva nederīgs kārtīgiem pilsoņiem, kas domāja apdzīvot visu māju.
Pēc pagrabiem apskatīja pirmo, tad otro un trešo stāvu. No trešā stāva varēja pilnīgi pārskatīt Tanplas dārzu: kā parasti tas bija pilns ar na- cionālgvardiem, kas tajā priecājās, kopš karaliene tur negāja staigāt.
Diksmē un Morāns pazina savu draugu, atraitni Plimo, kas ar parasto možumu rīkojās dzertuvē. Bet viņu vēlēšanās tikt pazītiem, acīmredzot, nebija liela, jo viņi slēpās aiz īpašnieka muguras, kas slavēja skaisto skalu.
Tad pircēji gribēja redzēt jumta istabu.
īpašnieks, bez šaubām, nebija gaidījis šo prasību, jo viņam nebija līdzi atslēgu, bet aizkustināts no kreditbiļešu čupas, ko viņam parādīja, viņš tūliņ tai aizgāja pakaļ.
— Es neesmu maldījies, — Morāns teica, — šī māja kā radīta mūsu nodomiem.
— Un ko tu saki par pagrabiem?
— Tā ir Dieva palīdzība, kas mums ietaupīs divu dienu darbu.
— Vai tu domā, ka tas iziet dzertuves virzienā?
— Tas noliecas drusku pa kreisi, bet vienalga.
— Bet, — Diksmē jautāja, — kā tu vari rakt tuneli ar tādu noteiktību, ka tas beigtos tur, kur tu vēlies?
— Esi mierīgs, draugs, tā ir mana darīšana!
— Bet ja no šejienes mēs dotu zīmi, ka mēs esam nomodā?
— No torņa jumta pilsone neko nevarētu redzēt! Jo jumta istaba, man šķiet, ir vienādā augstumā ar torņa jumtu, es vēl tam neticu.
— Vienalga, — Diksmē teica, — Tulāns vai Monī tos var redzēt pa kādu šķirbu, un viņi brīdinās viņas majestāti.
Diksmē iesēja dažus mezglus smalkajā kokvilnas aizkarā un izkāra to pa logu, it kā to būtu izpūtis vējš.
Tad abi divi, it kā nepacietīgi gribēdami redzēt jumta istabu, izgāja sagaidīt īpašnieku uz kāpnēm, iepriekš pievēruši durvis, lai cienījamam vīram nerastos doma sakārtot plīvojošo aizkaru.
Kā Morāns bija paredzējis, jumta istaba nesniedzās līdz torņa smailes augstumam. Tā vienlaikus bija neērtība un priekšrocība: neērtība tāpēc, ka nevarēja ar zīmēm sazināties ar karalieni; priekšrocība tāpēc, ka tas novērsa visas aizdomas.
Dabīgi — augstās mājas tika visvairāk novērotas.
— Vajadzētu atrast kādu iespēju un pateikt viņai, lai ir gatava ar caur Monī, Tulāna vai Tizona meitas starpniecību, — Diksmē murmināja.
— Es par to padomāšu, — Morāns atbildēja.
Visi nokāpa lejā, kur salonā gaidīja notārs ar parakstīto līgumu.
— Labi, — Diksmē teica, — māja man patīk. Samaksājiet pilsonim norunātos deviņpadsmit tūkstošus piecsimt livru, un lieciet parakstīt līgumu!
īpašnieks rūpīgi pārskaitīja naudu un parakstījās.
— Tu zini, pilsoni, — Diksmē teica, — galvenais noteikums ir, lai māja tiktu nodota man šovakar pat, lai, sākot ar rītdienu, es varētu likt darbā strādniekus.
— Un es to atkārtošu, pilsoni! Tu vari ņemt līdzi atslēgas: šovakar astoņos tā būs pilnīgi brīva.
— Ak, atvainojiet, — Diksmē teica, — vai tu neteici, pilsoni notār, ka ir vēl kāda izeja uz Portfuānas ielu?
— Jā, pilsoni, — īpašnieks teica, — bet es to liku aiztaisīt, jo man ir tikai viens kalpotājs, un nabadziņš bija ļoti nogurdināts, apsargādams divas durvis. Starp citu, izeja tika lietota tādā veidā, ka to pēc divu stundu darba var sākt atkal lietot. Vai jūs gribat pārliecināties, pilsoni?
— Pateicos, tas nav vajadzīgs, — Diksmē atbildēja, — man šī izeja nav diez cik svarīga.
Un likuši īpašniekam trešo reizi atkārtot solījumu, ka atbrīvos māju līdz pulkstens astoņiem vakarā, abi aizgāja.
Deviņos, piecu vai sešu cilvēku pavadīti, kuriem Parīzē valdošā sajukuma dēļ neviens nepiegrieza vērību, abi atkal atgriezās.
Vispirms viņi vieni paši iegāja mājā: īpašnieks bija turējis vārdu — tā bija pilnīgi tukša. Logu slēģi tika rūpīgi noslēgti, uzšķīla uguni, tad iededzināja sveces, kuras Morāns bija atnesis līdzi. Pēc tam tika ielaisti arī seši vīri. Tie bija parastie ādmiņa viesi, kontrabandisti, kas kādu vakaru gribēja nogalināt Morisu, bet kopš tā laika bija kļuvuši viņa draugi.
Durvis tika aizslēgtas, un viņi visi nokāpa pagrabā.
Šis pagrabs, kam sākumā pievērsa tik mazu vērību, tagad bija mājas svarīgākā daļa.
Vispirms tika noslēgti visi caurumi, pa kuriem varētu iespiesties kāds ziņkārīgs skatiens. Tad Morāns tūliņ izvēla kādu mucu un uzzīmēja uz papīra ģeometriskās līnijas. Palīgi, Diksmē vadīti, atstāja māju un aizgāja pa Korderijas ielu līdz Bosas ielai, kur stāvēja apklāti rati. Ratos atradās vīrs, kas klusēdams katram iedeva kadu rakšanas rīku: kapli, lāpstu, lauzni vai tamlīdzīgi. Ikviens to paslēpa zem svārkiem vai mēteļa. Tad visi atgriezās mājā, bet rati nozuda.
Morāns bija beidzis savu darbu. Viņš devās tieši uz kādu kaktu pagrabā.
— Rociet šeit, — viņš teica.
Un strādnieki tūliņ sāka darbu.
Cietumnieču dzīvoklis Tanplā bija kļuvis arvien nopietnāks un it sevišķi aizvien mocošāks. Kādu brīdi Elizabetei un princesei radās dažas cerības.
Ierēdņus Tulānu un Lepitru dižās cietumnieces aizkustināja. Un viņi izrādīja līdzjūtību. Sākumā, nepieradušas pie tādiem līdzcietības pierādījumiem, sievietes bija neuzticīgas. Bet kad cer, drīz vien uzticās.
Starp citu, kas varēja notikt ar karalieni, ko no dēla šķīra cietums, no vīra — nāve? Iet uz ešafotu, kā viņš gāja? Ar tādu likteni viņa rēķinājās ilgāku laiku un, beidzot, bija apradusi.
Pirmo reizi, kad pienāca Tulāna un Lepitra kārta, karaliene viņiem prasīja, ja tiešām viņi interesējās par viņas likteni, pastāstīt sīkumus par karaļa nāvi. Tas bija bēdīgs pārbaudījums, kāds bija jāiztur viņu simpātijām. Lepitrs bija noskatījies nāves soda izpildīšanu, viņš paklausīja karalienes pavēlei.
Karaliene prasīja avīzes, kur nāvessods bija aprakstīts. Lepitrs apsolīja tās atnest nākamās sardzes laikā. Sardzes kārta pienāca ik pēc trim nedēļām.
Karalim dzīvam esot, Tanplā bija četri ierēdņi. Pēc karaļa nāves bija tikai trīs: viens sargāja dienā, divi uzraudzīja naktī. Tulāns un Lepitrs tad izgudroja viltību, lai sardzē pa nakti vienmēr būtu kopā.
Stundas, kad jāsargā, izšķīra loze; uzrakstīja uz vienas biļetes „Diena", un uz pārējām divām „Nakts". Ikviens izvilka biļeti no cepures; nejaušība izkārtoja naktssargus.
Katru reizi, ka Tulāns un Lepitrs bija sardzē, viņi rakstīja „Diena" uz visām trim biļetēm, un pasniedza cepuri ierēdnim, kuru gribēja izspiest. Tas iebāza roku improvizētā urnā un neizbēgami izvilka biļeti, uz kuras bija uzrakstīts „Diena". Tulāns un Lepitrs attina pārējās, lādēdamies par nejaušību, kura viņiem vienmēr piešķīra visgarlaicīgākās klaušas, tas ir, nakti.
Kad karaliene bija droša par abiem uzraugiem, viņa nodibināja sakarus ar Sarkanās Mājas bruņinieku. Tad tika norunāts atbrīvošanas mēģinājums. Karalienei un Elizabetes kundzei bija jāpārģērbjas par ierēdņiem un, apgādātām ar drošības kārtiņām, jāaizbēg. Tā kā virs, kas iededzināja Tamplā laternas, pastāvīgi ņēma sev līdzi abus bērnus, kas bija viena vecuma ar dofinu un princesi, tad kādreizējam karaļa pavāram Tiržī, pārģērbjoties lampu aizdedzinātāju drēbēs, bija jāaizved abi karaļu bērni.
Dažos vārdos pateiksim, kas bija Tiržī.
Senāk Tiržī bija karaļa galda apkalpotājs, atvests Tanplā ar daļu Tilē- rijas nama kalpotāju, jo sākumā karaļa galda apkalpošana bija diezgan plaši iekārtota. Pirmā mēnesī šī apkalpošana maksāja tautai trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošus franku.
Bet, kā viegli saprotams, tāda izšķērdība nevarēja turpināties. Pašvaldība deva savu pavēli. Tika aizsūtīti projām vecākie pavāri un pavāru puikas. Palika tikai viens apkalpotājs. Tas bija Tiržī. Viņš bija vienīgais starpnieks starp cietumniecēm un viņu piekritējiem, jo viņš drīkstēja iziet, un varēja apgādāt vēstules un atbildes.
Parasti šīs vēstules bija aptītas ap mandeļu piena pudeļu korķiem, kuras saņēma karaliene un Elizabete. Tās bija aprakstītas ar citrona sulu un raksts kļuva salasāms, kad to uzsildīja.
Viss jau bija gatavs bēgšanai, kad Tizons kādudien ar tādu papīru aizpīpēja pīpi. Tiklīdz tas sāka degt, kļuva redzamas rakstu zīmes. Viņš nodzēsa pussadegušo papīru un nodeva to Tanplas padomei. Tad to tuvināja ugunij, bet izlasīja tikai nesakarīgus vārdus: puse bija sadegusi.
Bet karalienes rokrakstu tomēr bija pazinuši. Tizons izteicās, ka viņš ievērojis pielaidību pret gūstekņiem no Tulāna un Lepitra puses. Abi komisāri tika denuncēti pilsētas valdē un Tanplā vairs nedrīkstēja parādīties.
Tā palika tikai Tiržī.
Bet neuzticība bija sasniegusi augstāko pakāpi: nekad viņu neatstāja vienu ar princesēm — tā viņām bija pārtraukti visi sakari ar ārpasauli.
Tomēr kādudien Elizabetes kundze nodeva Tiržī notīrīt nazītim zelta asmeni, ko viņa lietoja, pārgriežot augļus. Tiržī kaut ko nojauta un slaucīdams novilka spalu. Spalā bija vēstule.
Šai vēstulē bija sarakstīts zīmju alfabēts.
Tiržī nodeva Elizabetei nazi, bet ierēdnis, kas bija klāt, izrāva to viņai no rokām un apskatīja nazi, novilkdams savukārt spalu. Par laimi vēstules tur vairs nebija. Tomēr ierēdnis nazi konfiscēja.
Tad neatlaidīgās Sarkanās Mājas bruņinieks izdomāja otru mēģinājumu, ko bija jāīsteno ar Diksmē nopirktās mājas palīdzību.
Pa to laiku cietumnieces bija atmetušas visas cerības. No kliedzieniem uz ielas šajā dienā karaliene uzzināja, ka žirondisti, pēdējie mēreno ieskatu balsti, nokļuvuši apsūdzēto stāvoklī. Tad viņu pārņēma dziļas sēras, jo tiklīdz žirondisti krita no bendes cirvja, karaliskajai ģimenei Konventā nepalika neviens aizstāvis.
Septiņos tika atnestas vakariņas. Kā parasti ierēdņi pārmeklēja katru bļodu, attina salvetes, iztaustīja maizi ar dakšiņām vai pirkstiem, pārlauza makaronus un riekstus bailēs, ka cietumnieces nesaņem vēstuli. Tad pēc šīs piesardzības lūdza karalieni un princeses sēsties pie galda, teikdami:
— Kapeta atraitne, tu vari ēst.
Par zīmi, ka viņa nav izsalkusi, karaliene purināja galvu.
Bet šajā brīdī princese izlikās, it kā gribēt apkampt māti, un klusu
teica:
— Sēžaties pie galda, man liekas, ka Tiržī dod kaut kādu zīmi. Karaliene nobijās un paskatījās. Tiržī stāvēja viņai pretī ar salveti pār
kreiso roku, un pieskārās labajai acij.
Tūliņ viņa piecēlās un ieņēma savu parasto vietu pie galda. Abi ierēdņi bija klāt, jo nevienu mirkli viņi nedrīkstēja atstāt Tiržī vienu pašu ar cietumniecēm. Karalienes un Elizabetes kājas sastapās zem galda un piespiedās viena pie otras.
Tā kā karaliene sēdēja iepretī Tiržī, viņa redzēja visas viņa kustības. Tās tomēr bija tik dabīgas, ka neradīja ne vismazākās aizdomas.
Pēc tam ar tādu pašu piesardzību ēdiens tika aiznests. Vismazākās maizes drusciņas tika salasītas un pārskatītas. Tad vispirms ārā izgāja Tiržī, viņam sekoja ierēdņi, palika tikai Tizona kundze.
Šī sieviete, kopš tā bija šķirta no meitas, par kuras likteni viņa nekā nezināja, bija kļuvusi mežonīga. Katru reizi, kad karaliene apskāva princesi, viņu sagrāba niknuma lēkme, kas līdzīga neprātam. Tad karaliene, kuras mātes sirds saprata citas mātes sāpes, bieži apstājās tai brīdī, kad gribēja gūt iepriecinājumu, spiezdama meitu pie sirds, vienīgo, kas viņai bija palicis.
Tizons atnāca pie sievas, bet viņa paziņoja, ka aizies tikai tad, kad Kapeta atraitne būs apgūlusies.
Tad Elizabetes kundze atvadījās no karalienes un iegāja savā istabā. Karaliene izģērbās un apgulās, tāpat arī princese. Tad Tizona kundze paņēma sveci un izgāja ārā.
Ierēdņi jau gulēja savās brezenta gultās gaitenī.
Caur slēģu spraugu bāls mēness stars sniedzās līdz karalienes gultai. Kādu brīdi istabā viss bija kluss. Tad lēnām atvērās durvis, mēness gaismā kļuva redzama kāda ēna, kas tuvojās gultas galvgalim: tā bija Elizabete.
— Vai jūs redzējāt? — viņa klusi jautāja.
— Jā, — karaliene atbildēja.
— Un sapratāt?
— Tik labi, ka pat nevaru tam noticēt.
— Labi, atkārtosim zīmes.
— Vispirms viņš pieskārās acij, lai norādītu, ka ir kaut kas jauns.
— Tad viņš pārlika salveti no kreisās un labās rokas, kas nozīmē, ka nu kaut kas tiek darīts mūsu atbrīvošanas labā.
— Tad viņš pielika roku pierei par zīmi, ka palīdzība nāk no iekšpuses un nevis no ārpuses.
— Kad jūs viņam teicāt, lai rīt neaizmirst mandeļu pienu, viņš iesēja mutautiņā trīs mezglus. Tātad atkal tas ir Sarkanās Mājas bruņinieks. Cēlā sirds!
— Jā, tāds viņš ir, — Elizabete teica.
— Vai tu guli, meit? — karaliene jautāja.
— Nē, māt, — princese atbildēja.
— Tad lūdz par viņu.
Elizabete atkal klusi ieslīdēja savā istabā un vēl piecas minūtes dzirdēja jaunās princeses balsi, kas nakts klusumā sarunājās ar Dievu.
Tai pašā brīdī Korderijas ielas mājas pagrabā strādnieki sāka apakšzemes darbu saskaņā ar Morāna norādījumiem.