Pēc pirmās redzēšanās Morisam Ženevjēvas pieņemšana likās pavisam negaidīta, un viņš cerēja uz vientulību, lai atgūtu pazaudēto ceļu uz abpusēju sirsnīgo draudzību.
Bet Ženevjēvai bija nolemts plāns: viņa cerēja nesagādāt viņam vientulības iespēju, vēl jo vairāk tāpēc, ka atcerējās, cik šī divatība bija bīstama ar savu saldumu.
Moriss cerēja uz rītdienu. Kāda radiniece, bez šaubām, iepriekš brīdināta, bija atnākusi ciemos, un Ženevjēva viņu paturēja. Šoreiz nebija ko iebilst, jo tā varēja arī nebūt Ženevjēvas vaina.
Un aizejot Morisam uzdeva pavadīt radinieci, kas dzīvoja Fosē Sen- viktora ielā.
Moriss aizgāja, šķobīdams seju, bet Ženevjēva viņam pasmaidīja un Moriss uzņēma šo smaidu kā solījumu.
Bet, ak vai, Moriss vīlās! Otrā dienā, 2.jūnijā, drausmīgā dienā, kad krita žirondisti, viņš atvadījās no sava drauga Lorēna, kas gribēja visādā ziņā viņu aizvest uz Konventu, un atmeta pie malas visas lietas, lai aizietu pie savas draudzenes. Saprāta dievietei Ženevjēvas personā bija briesmīga sāncense.
Moriss atrada Ženevjēvu mazajā salonā, daiļu un laipnu, bet viņai blakus bija jaunā kalpone ar trīskrāsaino cepures lenti, kas, loga stūrī sēdēdama, izšuva mutautiņus un neatstāja savu vietu.
Moriss sarauca uzacis: Ženevjēva ievēroja, ka olimpietim bija slikts garastāvoklis. Viņa divkāršoja laipnību; bet tā kā nebija tik laipna, lai atlaistu jauno kalponi, Moriss palika nepacietīgs un aizgāja stundu agrāk nekā parasti.
Tas viss varēja būt nejaušība. Moriss pacieta. Šovakar, starp citu, stāvoklis bija tik drausmīgs, ka troksnis, lai gan Moriss kopš kāda laika dzīvoja ārpus politikas, sasniedza viņu. Vajadzēja notikt veselas partijas krišanai, kas Francijā valdīja desmit mēnešus, lai viņu uz kādu brīdi atrautu no mīlas.
Otrā dienā tāda pat uzvešanās no Ženevjēvas puses. Paredzēdams šo sistēmu, Moriss bija izstrādājis savu plānu. Redzēdams, ka kalpone, izšuvusi duci mutautiņu, paņēma sešus dučus salvešu, Moriss desmit minūtes pēc ienākšanas izvilka pulksteni, piecēlās, sveicināja Ženevjēvu un, neteicis ne vārda, aizgāja.
Vēl vairāk: aiziedams viņš pat nepaskatījās atpakaļ.
Ženevjēva, kas bija piecēlusies, lai noskatītos viņam pakaļ dārzā, bāla un dreboša atkrita krēslā, pavisam apjukusi par savas rīcības iespaidu.
Drīz pēc tam ienāca Diksmē.
— Vai Moriss ir projām? — brīnīdamies viņš iesaucās.
— Jā, — stostījās Ženevjēva.
— Bet viņš tikai nupat bija atnācis.
— Tikai stundas ceturksni atpakaļ.
— Tad viņš nāks atkal.
— Es šaubos.
— Atstāj mūs, Migē! — Diksmē teica.
Kalpone bija pieņēmusi šo vārdu naidā pret vārdu Marija, kāds lai bija kā austrietei. Viņa aizgāja.
— Nu, mīļā Ženevjēva, — Diksmē jautāja, — vai miers ar Morisu ir noslēgts?
— Tieši otrādi, man liekas, ka tieši šai brīdī mēs esam tālāk nekā jebkad agrāk.
— Un kas šoreiz ir vainīgs?
— Katrā ziņā Moriss. Kā! — nosarkdama Ženevjēva teica, — tu nevari uzminēt, kāpēc viņš ir sakaitināts? Nē!?
— Izstāsti, lai es varētu spriest par to.
— Liekas, ka viņš nevar ciest Migē.
— Tiešām? Tad viņa ir jāatlaiž. Kalpones dēļ es negribu zaudēt tādu draugu kā Moriss.
— Es domāju, ka tas nemaz nav vajadzīgs, jo viņam pietiek, lai meitene nebūtu istabā viņa apmeklējuma laikā.
— Tad Morisam ir taisnība. Viņa apmeklējumi ir veltīti tev un nevis Migē. Un tāpēc nemaz nav vajadzīgs, lai viņa paliek pie tevis, kad viņš atnāk.
Brīnīdamās Ženevjēva paskatījās vīrā.
— Bet, mīļais vīr…
— Ženevjēva, — Diksmē teica, — es cerēju, ka tu man būsi sabiedrotā, kas atvieglos plānu īstenošanu, bet tavi apsvērumi, tieši otrādi, divkāršo grūtības. Pirms četrām dienām es domāju, ka mūsu starpā viss ir norunāts, bet ko es redzu? Tagad mēs atrodamies vēl turpat, kur toreiz. Vai es tev neteicu, Ženevjēva, ka es tev uzticos? Vai es tev neteicu, ka Morisam jātop mūsu intīmam draugam un vēl uzticamākam nekā iepriekš. Ak, Dievs, kā sievietes mūžīgi kavē mūsu nodomus!
— Bet vai tev nav kāds cits līdzeklis, Diksmē? Kā jau teicu, mums abiem būtu labāk, ja Moriss vairs nenāktu.
— Jā, mums varbūt, bet tai, kurai mēs esam zvērējuši upurēt mūsu mantu, dzīvi un laimi, kā tai? Morisam jānāk pie mums! Vai tu zini, ka Tiržī jau tur aizdomās un ka princeses dabūs citu sulaini?
— Labi, es sūtīšu Migē projām.
— Ženevjēva, — ārkārtīgā nepacietībā, kas nu reti gadījās ar viņu, Diksmē teica, — kāpēc šīs jaunās grūtības mūsu jau tik grūtajā stāvoklī? Dari, kas tev jādara kā godīgai, uzticīgai laulātajai draudzenei, no tevis es vairāk neko neprasu! Rītu es nebūšu mājā, es nomainīšu Morānu. Tāpēc es neēdīšu ar jums, bet to darīs viņš. Viņš grib kaut ko lūgt Morisam, un tev pateiks, kas tas ir. Apdomā, Ženevjēva, ka tas, ko viņš lūgs, ir ļoti svarīgi. Tas mūsu acīs nav nolūks, bet tikai līdzeklis. Tā ir cēlā, teicamā cilvēka, mūsu labvēļa, kura dēļ mums ir jāupurē sava dzīvība, pēdējā cerība.
— Un kam lai es upurēju savu? — aizrautībā iesaucās Ženevjēva.
— Lūk, šim cilvēkam, Ženevjēva! Kā tas notika, ka tu neprāti tā izdarīt, lai Moriss to mīlētu, kas bija sevišķi svarīgi, un lai arī viņš tiktu mīlēts? Tādā veidā, kā tu šodien sabojāji Morisa garastāvokli, viņš varbūt noraidīs to, ko Morāns viņam prasīs un ko visādā ziņā mums jādabū. Vai tu gribi, lai saku tagad, Ženevjēva, kur Morāns vedīs jūsu smalkumu un jūtību?
— O! kungs, — rokas sakrustodama un nobālēdama, Ženevjēva iesaucās, — nerunāsim nekad par to.
— Nu, esi tikai stipra! — spiezdams viņai uz pieres skūpstu, Diksmē teica, — un pārdomā?
Un viņš izgāja.
— Ak, Dievs, ak, Dievs! — Ženevjēva skumjās murmināja, — kā viņi spiež mani pieņemt mīlu, pēc kuras traucas visa mana dvēsele…
Kā mēs jau teicām, nākamajā dienā bija dekādes pēdējā diena.
Diksmē ģimenē, kā visās tā laika pilsonības ģimenēs, bija ieviesusies paraža svētdien pusdienot ilgāk un svinīgāk nekā citās dienās. Kopš draudzības nodibināšanās Moriss, ielūgts reiz un uz visiem laikiem šais pusdienās, vienmēr bija klāt. Šajā dienā Moriss parasti ieradās ap pusdienlaiku, lai gan pie galda sēdās tikai ap pulkstens diviem.
Spriežot pēc tā, kā viņš bija aizgājis, Ženevjēva gandrīz vai necerēja viņu redzēt.
Tiešām, pulkstenis nosita pusdienlaiku, bet Morisu nemanīja. Tad pulkstenis nosita pusvienu, vienu.
Nav iespējams izteikt, kas norisinājās Ženevjēvas sirdī šīs gaidīšanas laikā.
Sākumā viņa bija ģērbusies cik vien iespējams vienkāršāk. Tad, redzēdama, ka viņš kavējas, ar sievietes sirdij dabīgo koķetēriju viņa iesprauda matos puķi, un viņa gaidīja, juzdama kā viņas sirds sažņaudzās arvien vairāk un vairāk. Laiks bija jau sēsties pie galda, bet Moriss vēl nerādījās.
Beidzot desmit minūtes pirms pulkstens diviem Ženevjēva dzirdēja labi pazīstamos viņa zirga soļus.
— Viņš nāk! — viņa sauca, — viņa mīla tomēr .bija stiprāka nekā lepnums! Jā, viņš mani mīl! Viņš mani mīl!
Moriss nolēca no zirga, nodeva to dārzniekam, pavēlēdams uzgaidīt, Ženevjēva redzēja viņu nokāpjam un ne bez bažām ievēroja, ka zirgs netiek ievests stallī.
Moriss ienāca. Šodien viņš bija ārkārtīgi skaists. Plašais, melnais četrstūrainais svārks ar lieliem atlokiem, baltā veste, ziemišķādas bikses, kurās kājas izskatījās izlietas līdzīgi Apollona kājām; baltā batista apkakle un skaistie mati, kas pārklāja plato un gludo pieri, rādīja viņā elegantu un spēcīgas dabas tipu.
Kā mēs jau teicām, viņa klātbūtne lika atvērties Ženevjēvas sirdij; viņa to saņēma starodama.
— Tas esat jūs! — sniegdama roku, viņa teica, — jūs ēdīsit kopā ar mums, vai ne?
— Tieši otrādi, pilsone, — Moriss vēsi atbildēja, — es nācu lūgt jums atļauju, lai drīkstētu nepalikt.
— Jūs gribat mūs atstāt?
— Jā, man ir steidzami darbi sekcijā. Es domāju, ka jūs mani gaidāt un būtu nelaipni, ka es neatvainotos. Tāpēc es nācu.
Ženevjēva juta, kā viņas sirds sažņaudzās.
— Ak, Dieviņ! — viņa teica, — un Diksmē, kas šodien neēd mājās, cerēs jūs sastapt atgriežoties. Viņš man uzdeva aizkavēt jūs!
— Tad es saprotu jūsu vēlēšanos, kundze: tā jums pavēlēja vīrs. Un es to tūliņ neuzminēju! Tiešām, laikam nekad es netikšu ārā no tumsas!
— Moris!
— Man jātic jūsu darbiem vairāk nekā jūsu vārdiem, kundze. Man jāsaprot, ka es drīkstu palikt pie jums vēl mazāk, kad Diksmē nav mājās. Viņa prombūtne tikai palielinātu jūsu apjukumu.
— Kāpēc? — bikli jautāja Ženevjēva.
— Jo kopš manas atgriešanās jūs acīmredzami izvairāties no manis. Bet es tikai jūsu, jūsu dēļ esmu nācis atpakaļ, jūs to zināt, un kopš tā laika vienmēr esmu pie jums atradis citus.
— Jūs esat Jauns, mīļais draugs? Es taču daru visu, ko varu! — Ženevjēva teica.
— Nē, Ženevjēva, jūs varat vairāk! Jums jāsaņem mani tāpat kā agrāk vai jānoraida pavisam.
— Saprotiet manu stāvokli, Moris, — maigi teica Ženevjēva. — Uzminiet manas skumjas un neesiet ilgāk tik nežēlīgs pret mani.
Un jaunā sieviete tuvojās viņam un sērīgi viņā nolūkojās.
Moriss klusēja.
— Ko tad jūs vēlaties? — viņa turpināja.
— Es gribētu jūs mīlēt, Ženevjēva, jo tagad es jūtu, ka bez jūsu mīlas vairs nevaru dzīvot.
— Moris, esiet līdzcietīgs!
— Tad jums jāļauj man mirt! — Moriss iesaucās.
— Mirt?
— Jā, mirt vai aizmirst.
— Tātad jūs vēl varētu aizmirst? — sākdama raudāt, Ženevjēva iesaucās.
— Nē, nē, — teica Moriss un noslīga ceļos, — nē, Ženevjēva, mirt gan, bet aizmirst nekad!
— Un tomēr, — stingri atbildēja Ženevjēva, — tas būtu labākais, jo šī mīla ir noziegums.
— Vai jūs esat to teikusi arī Morāna kungam? — Moriss jautāja, kam šis pēkšņais vēsums lika atgūties.
— Morāns nav tāds neprātis kā jūs un man nekad nebija vajadzīgs viņam aizrādīt, kā jāuzvedas drauga mājās.
— Derēsim, — ironiski smaidīdams, Moriss atbildēja, — ka Morāns ir mājās, kad Diksmē pusdieno citur? Jūs vienmēr to paturat tuvumā, Ženevjēva, lai mani aizkavētu jūs mīlēt. Jo tik ilgi, kamēr Morāns atrodas jums blakus un neatstāj ne mirkli, es jūs nevaru mīlēt, vismaz tas man netiek ļauts.
— Un es, — šīs mūžīgās neuzticības sadusmota, Ženevjēva iesaucās, kā ārprātā spiezdama jaunā cilvēka roku, — es zvēru jums, ka Morāns man nav teicis nevienu vārdu par mīlu un ka Morāns nav mani nekad mīlējis un nekad nemīlēs. Es zvēru pie mana goda, pie manas mātes dvēseles.
— Ak! — Moriss iesaucās, — cik labprāt es jums gribētu ticēt!
— O, ticiet man, nabaga muļķīti, — viņa teica ar smaidu, kas ikvienam citam, tikai ne greizsirdīgam, būtu vismaigākā atzīšanās, — ticiet man! Vai jūs gribat zināt vēl vairāk? Morāns mīl sievieti, kuras priekšā nobāl visas pasaules sievietes, kā lauku puķes debess zvaigžņu priekšā.
— Un kāda sieviete, — Moriss jautāja, — varētu aptumšot visas citas, ja viņu starpā atrodas Ženevjēva?
— Vai tā, ko mīl, — smaidīdama Ženevjēva atbildēja, — nav vienmēr arī tā skaistākā?
— Tad, — Moriss teica, — ja jūs nemīlat mani, Ženevjēva… — Jaunā sieviete ar bailēm gaidīja frāzes beigas, — vai jūs nevarat vismaz zvērēt, ka nemīlēsit citu?
— Jā, Moris, es to zvēru ar skaidru sirdsapziņu! — iesaucās Ženevjēva, priecādamās, ka jaunais cilvēks pats viņai deva patvērumu viņas sirdsapziņā.
Moriss satvēra viņas abas rokas, kuras Ženevjēva pacēla pret debesīm, un pārklāja tās kvēliem skūpstiem.
— Tagad, — viņš teica, — es esmu apmierināts. Tagad es jums uzticēšos, tagad es būšu augstsirdīgs! Es gribu jums uzsmaidīt, es gribu būt laimīgs.
— Un vairāk jūs neprasīsit neko?
— Es pūlēšos.
— Tagad nav jātur jūsu zirgs. Un sekcija var gaidīt, — sacīja Ženevjēva.
— O, Ženevjēva, es gribētu likt, lai visa pasaule gaida jūsu dēļ!
Pagalmā bija dzirdami soļi. — Mūs sauks pie galda, — Ženevjēva teica.
Zagšus viņi spieda viens otram roku. Atnāca Morāns, lai teiktu, ka gaida tikai Morisu un Ženevjēvu. Ari viņš bija uzcirties šim svētdienas pusdienām.