Morāns, izmeklēti ģērbies, Morisam bija liels brīnums.
Izsmalcinātais švīts nevarētu nekā pārmest viņa kaklasaites mezglam, veļas smalkumam.
Bet jāatzīstas, ka viņam bija tie paši mati un tās pašas acenes.
Tad Morisam likās, ka šos matus un šīs acenes viņš būtu redzējis pirmo reizi īstajā gaismā, tik stipri Ženevjēvas zvērests viņu nomierināja.
„Pie joda," iedams viņam pretī, Moriss sev teica, „pie joda, ja es kādreiz būšu greizsirdīgs uz tevi, krietnais pilsoni Morān! Ģērb kaut ik dienu savu iezilgano svētdienas uzvalku un pašuj svētdienām kaut zelta auduma svārkus. Sākot ar šodienu es apsolu redzēt tikai tavus matus un acenes, un it sevišķi neapvainot tevi, ka tu mīli Ženevjēvu."
Saprotams, ka pēc sarunas ar sevi, viņa rokas spiediens Morānam bija brīvāks un sirsnīgāks nekā parasti.
Pie galda bija pavisam neparasti maz cilvēku. Pie mazā galda bija nolikti galda piederumi tikai trijiem. Moriss saprata, ka zem galda viņš sastaps Ženevjēvas kājas. Tās turpināja mēmo un mīļo sarunu, ko bija iesākušas rokas.
Viņi apsēdās. Moriss redzēja Ženevjēvu no sāniem. Viņa bija starp gaismu un viņu.
Melnie mati spīgoja.
— Tiešām, pilsoni Morān, — Moriss teica, — tu ne tikai zini ārkārtīgi daudz, bet tu esi īsts zinātnieks.
— Es esmu daudz redzējis un sevišķi daudz lasījis, — Morāns atbildēja. — Un vai man nav jāgatavojas baudas dzīvei, kādai es nodošos, tiklīdz būšu kļuvis bagāts? Laiks, pilsoni Morān, laiks!
— Tu runā, kā sirmgalvis? — Moriss atbildēja. — Cik vecs tad tu esi?
Šā dabīgā jautājuma izbiedēts, Morāns novērsās.
— Man ir trīsdesmit astoņi gadi, — viņš teica. — Ja ir zinātnieks, kā jūs sakāt, tad vairs nav vecuma.
Ženevjēva iesmējās. Moriss pievienojās. Morāns apmierinājās ar smaidu.
Moriss meklēja un sastapa Ženevjēvas kāju. No pirmā pieskāriena, kuru atspoguļojumu viņš meklēja sejā, viņš redzēja, kā viņa reizē nosarka un nobālēja, bet mazā kāja mierīgi palika zem galda, iemigusi starp viņa kājām.
— Tu esi daudz ceļojis, — Moriss turpināja un saturēja Ženevjēvas kāju, jo viņa nedroši to gribēja atbrīvot.
— Manas jaunības lielāko daļu esmu pavadījis ārzemēs.
Savā iezilganā svārkā Morāns likās atguva svētdienas garu, to garu, kas reizēm strāvoja pār šā savādā cilvēka lūpām, kā Moriss bija redzējis, un ko visādā ziņā pavadītu acu liesmas, ja zaļās acenes to nenodzēstu.
Neiesmiedamies viņš sarunāja neskaitāmas asprātības: spēcīgumu Morāna jokiem, savādu burvīgumu asprātībām piešķīra viņa nesatricināmā nopietnība. Šis tirgotājs, kas bija daudz ceļojis pēc visāda veida ādām, sākot ar pantēras un beidzot ar trusīša, šis ķīmiķis ar sarkanajām rokām pazina Ēģipti kā Hērodots, Āfriku kā Levajants un Operu un buduārus kā švīts.
— Un tiešām esi daudz novērojis, — teica Moriss, — jo tāds vīrs kā tu, redzēdams nevar nenovērot.
— Tiešām es esmu daudz redzējis, gribētu pat teikt, ka es esmu redzējis visu.
— Visu? Tas ir par daudz, pilsoni, — smaidīdams atbildēja Moriss, — tomēr vēl ir lietas…
— Jā, tev taisnība, ir divas lietas, kuras es neesmu redzējis. Katrā ziņā mūsdienās tās kļūst arvien retākas.
— Un tās ir? — Moriss jautāja.
— Pirmā, — nopietni Morāns atbildēja, — ir Dievs.
— Nu, — Moriss teica, — Dieva vietā es tev varētu parādīt dievieti, pilsoni Morān.
— Kas tas ir? — Ženevjēva viņu pārtrauca.
— Jā, kādu dievieti — pavisam modernu radību: Saprāta dievieti. Man ir draugs, par kuru es jums reizēm esmu šo to runājis, mans mīļais un krietnais Lorēns, zelta sirds, kam ir tikai viena kļūda, tas ir, sacerēt četr- rindas un kalambūrus.
— Un?
— Nu, viņš apdāvinās Parīzes pilsētu ar Saprāta dievieti pilnīgi labā stāvoklī, kurai neko nevar atņemt. Tā ir pilsone Artēmizija, bijušā Operas dejotāja un tagad smaržu pārdēvēja Martēna ielā. Tiklīdz viņa noteikti tiks iecelta dievietes kārtā, es varēšu jums to parādīt.
Morāns nopietni pateicās Morisam ar galvas mājienu un turpināja:
— Otrā lieta ir karalis.
— Tas ir jau grūtāk, — .pūlēdamies smaidīt, Ženevjēva piebilda, — jo tāda vairs nav.
— Tev būtu jāpapūlas redzēt pēdējo, — Moriss teica, — tas būtu gudrāk.
— Tas nozīmē, — Morāns turpināja, — ka es nemaz nevaru iedomāties kronēto galvu. Tas gan laikam ir bēdīgs skats.
— Tiešām, ļoti bēdīgs, — teica Moriss, — par to jums es galvoju, kas redz to gandrīz vai visus mēnešus.
— Kronēto galvu? — Ženevjēva jautāja.
— Vai vismaz tādu, — Moriss iebilda, — kas ir nesusi smago un nospiedošo kroņa nastu.
— Jā, karalieni, — Morāns teica, — tā ir taisnība, pilsoni Moris, tas gan ir bēdīgs skats…
— Vai tiešām viņa ir tik skaista un lepna, kā runā? — Ženevjēva jautāja.
— Vai tad jūs nekad neesat viņu redzējusi, kundze? — brīnīdamies bilda Moriss.
— Es? Nekad, — jaunā sieviete atbildēja.
— Tiešām tas ir savādi, — Moriss teica.
— Kāpēc savādi? Līdz 91. gadam mēs dzīvojam provincē, bet kopš tā laika Vecajā Senžaka ielā, kurai ir ļoti liela līdzība ar provinci, tikai te
trūkst saules gaismas, svaigā gaisa un ir ļoti maz puķu. Jūs zināt, kā es dzīvoju, pilsoni Moris, un tā esmu dzīvojusi vienmēr! Kā es varēju redzēt karalieni? Man nekad nebija izdevība.
— Un es šaubos, vai jūs to izmantosit, kad, par nelaimi, varbūt radīsies iespēja, — Moriss atbildēja.
— Ko jūs ar to domājat? — Ženevjēva jautāja.
— Pilsonis Moriss domā to, kas vairs nav nekāds noslēpums, — Morāns atbildēja, — proti, karalienes notiesāšanu un viņas nāvi uz ešafota, kur mira viņas vīrs. Pilsonis apgalvo, ka jūs droši vien neizmantosit iespēju, kad viņa atstās Tanplu un tiks aizvesta uz Revolūcijas laukumu.
— Nē, katrā ziņā nē! — kad Morāns ar ledainu aukstasinību bija izteicis šos vārdus, Ženevjēva iesaucās.
— Tad uzģērbiet sēru tērpu, — Morāns turpināja, — jo austrieti labi apsargā, un republika ir feja, kas pēc patikas padara cilvēkus neredzamus.
— Atzīstos, — teica Ženevjēva, — ka es labprāt gribētu redzēt šo nabaga sievieti.
— Vai tiešām jūs to vēlaties? — Moriss jautāja, būdams gatavs izpildīt katru Ženevjēvas vēlēšanos. — Tad sakiet tikai vienu vārdu. Es piekrītu, ka republika ir feja; bet kā ierēdnis es esmu burvis.
— Jūs varat sagādāt man iespēju redzēt karalieni? — Ženevjēva iesaucās.
— Droši, es to varu!
— Bet kā? — pārmīdams ar Ženevjēvu ātru skatienu, ko Moriss neievēroja, Morāns jautāja.
— Nav nekas vienkāršāks, — Moriss teica. — Ir, protams, ierēdņi, kuriem neuzticas. Bet es esmu devis tādus pierādījumus par savu uzticību brīvības lietai, ka es nepiederu pie tiem. Starp citu, ieeja Tanplā vienlaikus ir atkarīga no ierēdņiem un posteņu priekšniekiem. Un tā — tajā dienā posteņa priekšnieks būs mans draugs Lorēns, kas, man šķiet, neapšaubāmi tiks aicināts aizvietot ģenerāli Santēru, ievērojot to, ka trijos mēnešos viņš būs cēlies no kaprāļa pakāpes līdz vecākajam virsnieka palīgam. Apciemojiet mani tajā dienā, kad es būšu sardzē Tanplā, tas ir, nākamajā ceturtdienā.
— Nu, — Morāns teica, — es ceru, jums labāk vairs nevar pakalpot. Lūk, kā sagadās!
— Nē, nē, — Ženevjēva atbildēja, — es to nedarīšu.
— Kāpēc ne? — Moriss iesaucās, kam šis apmeklējums Tanplā dotu iespēju redzēt Ženevjēvu tādā dienā, kad viņam liktu laupīta šī iespēja.
— Tāpēc, ka ar to es jūs varbūt nostādīšu briesmās, mīļais Moris, — Ženevjēva atbildēja, — un es nekad sev nevarētu piedot, ja manas iedomas apmierināšana būtu jūsu nelaimes cēlonis.
— Labi teikts, Ženevjēva, — Morāns sacīja. — Neuzticība ir liela un labākie patrioti krīt aizdomās tagad. Atmetiet šo nodomu, kas ir tikai jūsu ziņkāres niķis.
— Gandrīz vai varētu teikt, ka jūs to runājat greizsirdības dēļ, Morān, un tā kā pats neesat redzējis ne karali, ne arī karalieni, negribat ļaut to arī citiem. Nestrīdēsimies par to, labāk nāciet līdzi!
— Es? Nē!
— Tagad nevis pilsone Diksmē vēlas redzēt Tanplu, — Moriss teica, — bet gan es lūdzu viņu un arī jūs apmeklēt Tanplu un nabaga gūsteknim īsināt laiku. Jo tiklīdz durvis noslēdzas aiz manis, arī es topu par gūstekni, lai gan tikai uz divdesmit četrām stundām, it kā manās dzīslās tecētu karaļa vai prinču asinis.
Un, spiezdams Ženevjēvas kāju, viņš turpināja:
— Tātad jūs nāksit, es jūs lūdzu!
— Vai jūs pavadīsit mani, Morān? — Ženevjēva jautāja.
— Tā būs pazaudēta diena, — Morāns atbildēja, — jo, atstādams darbu kaut tikai uz brīdi, es tieku izsists no sliedēm.
— Tad es neiešu, — teica Ženevjēva.
— Kāpēc ne? — jautāja Morāns.
— Ak, Dievs! Vienkārši tāpēc, ka mans vīrs, kā cerams, negribēs mani pavadīt, un ja arī jūs to nedarīsit, jūs trīsdesmit astoņus gadus vecs, saprātīgs cilvēks, man pietrūks drosmes prasīt postenī artilēristiem, grenadieriem pēc ierēdņa, kas ir tikai trīs vai četrus gadus vecāks par mani.
— Nu, pilsone, — teica Morāns, — ja mana pavadonība ir tik nepieciešama jums…
— Esi galants, pilsoni zinātniek, it kā tu būtu vienkāršs mirstīgais, — Moriss teica, — un upurē vienreiz pusi dienas sava drauga laulātajai draudzenei.
— Labi, lai notiek, — Morāns atbildēja.
— Tagad, — Moriss turpināja, — es lūdzu tikai klusuciešanu. Apmeklējums Tanplā visādā ziņā ir aizdomīgs, un ja pēc šā apmeklējuma kaut kas notiks, mūs giljotinēs visus kopā. Jakobīņi nejoko, pie joda! Jūs jau zināt, kā viņi rīkojās ar žirondistiem.
— Pie joda! — Morāns atbildēja. — Pilsoņa Morisa vārdi ir jāpārdomā. Ja mani atrautu no darba tādā veidā, tas man nemaz nebūtu patīkami.
— Vai jūs nedzirdējāt, — smaidīdama Ženevjēva atbildēja, — ka Moriss teica: mēs visi?
— Nu, visi?
— Visi kopā.
— Katrā ziņā, — atbildēja Morāns, — tā būtu patīkama sabiedrība, bet es mīļāk gribu dzīvot jūsu sabiedrībā, nekā mirt kopā ar jums.
„Kur bija mans saprāts," Moriss sev teica, „kad biju iedomājies, ka šis vīrs varētu viņu mīlēt?"
— Tātad labi, — Ženevjēva turpināja, — Morān, es runāju ar jums, izklaidīgo sapņotāju: tā ir nākamā ceturtdiena. Neuzsāciet trešdienas vakarā kādu ķīmisko eksperimentu, kas, kā bieži vien gadās, nodarbina jūs veselas divdesmit četras stundas.
— Esiet mierīga! Līdz tam laikam jūs man kādu reizi vēl atgādināsit.
Ženevjēva piecēlās no galda, Moriss sekoja viņas paraugam, Morāns
arī laikam gribēja darīt tāpat, un sekot, kad kāds strādnieks atnesa ķīmi- ķim mazu pudeli ar šķidrumu, kas pievērsa visu viņa uzmanību.
— Pasteigsimies, — aizvilkdams Ženevjēvu, Moriss teica.
— O! esiet mierīgs! — viņa atbildēja. — Viņš tagad būs aizņemts vismaz stundu.
Un jaunā sieviete ļāva viņam roku, ko viņš maigi spieda savējās. Viņu mocīja pārmetumi par savu nodevību, un viņa samaksāja par šiem pārmetumiem ar laimi.
— Redziet, — viņa teica, ejot caur dārzu, rādīdama neļķes, kuras bija izliktas ārā magoņkoka kastē, ārā, lai atžirgtu, — manas puķes ir novītušas!
— Kas te vainīgs? Jūsu nolaidība, — Moriss atbildēja. — Nabaga neļķes!
— Nevis mana nolaidība, bet gan jūsu prombūtne, mīļais draugs.
— Puķes prasa tik maz, Ženevjēva, tikai drusciņ ūdens, un manas prombūtnes laikā jums laika bija diezgan.
— Ak! — Ženevjēva teica, — ja varētu puķes aplaistīt ar asarām, tad katrā ziņā tās nebūtu novītušas.
Moriss ieslēdza viņu skavās, pievilka pie krūtīm, un, iekams viņa paguva aizsargāties, uzspieda lūpas uz acīm, kuras pussmaidīdamas, pusilgo- damās nolūkojās izpostītajā kastē.
Ženevjēvai bija tik daudz ko sev pārmest, ka viņa bija piekāpīga.
Diksmē atgriezās vēlu un atrada Morānu, Ženevjēvu un Morisu dārzā, kur viņi pļāpāja par puķu audzēšanu.