Dievmātes katedrālē pulkstenis nosita desmit, un katra stunda, raisīdamās viena pēc otras kā nakts putns, kas izlec no bronzas ligzdas, aizlaidās drūma, vienmuļa un trīcoša.
Pār Parīzi bija nolaidusies nakts, nevis trokšņaina, vētraina un zibeņiem pārmirdzēta, bet gan auksta un miglaina.
Parīze toreiz nebija šodienas Parīze, kādu mēs to pazīstam tagad, ko ik vakarus apžilbina tūkstošiem uguņu, atspoguļodamies apzeltītos dubļos, Parīze ar veikalnieciskiem cilvēkiem, jautriem čukstiem, uzdzīvotāju priekšpilsētām — bezkaunīgo ķildu un pārdrošo noziegumu audzētavām, milzīgās rūkoņas krāsns: tā bija rātna, bikla, darbīga pilsēta, kuras retie iedzīvotāji paskrēja, lai pārietu no vienas ielas uz otru, un iešmauca alejās vai vārtos, kā mednieku vajāti plēsīgie zvēri iešmauc savās alās.
Kā mēs jau teicām, tā bija Parīze 1793. gada 10. martā.
Vēl dažus vārdus par ārkārtas stāvokli, kas bija grozījis galvaspilsētas izskatu, pēc tam ķersimies pie notikumiem, kuru atstāsts būs šīs grāmatas galvenais priekšmets.
Reizē ar Ludviķa XVI nāvi Francija bija saķildojusies ar visu Eiropu. Trijiem ienaidniekiem, kurus tā iepriekš bija sakāvusi, tas ir, Prūsijai, Impērijai un Pjemontai, bija pievienojusies Anglija, Holande un Spānija. Tikai Zviedrija un Dānija vēl saglabāja veco neitralitāti, jo to uzmanību saistīja Katrīna II, kas plosīja gabalos Poliju.
Stāvoklis bija šausmīgs. Francija, mazāk nicināta kā fiziska vara, bet kopš septembra asins izliešanām un 21. janvāra nāvessoda izpildīšanas mazāk cienīta kā morālā vara, burtiski bija visas Eiropas ielenkta — kā vienkārša pilsēta. Anglija bija pie mūsu jūras krastiem, Spānija — Pire- nejos, Pjemonta un Austrija — Alpos, Holande un Prūsija — Beļģijas ziemeļos, un uz vienu vienīgo punktu, no Augšreinas līdz Šeldai, republikai virsū soļoja divsimt tūkstoši cīnītāju.
Mūsu ģenerāļi atkāpās visās vietās. Mačinskis bija spiests atstāt Ēlaša- pelu un atvilkties uz Lježu. Steingels un Neijī bija atmesti līdz pat Lim- burgai; Miranda, kas aplenca Māstrihtu, bija atspiests līdz Tongrai. Va- lāns un Danpjērs, piespiesti cīnīties atkāpjoties, bija ļāvuši viņiem atņemt daļu karamateriālu. Vairāk nekā desmit tūkstoši bēgļu jau bija atstājuši armiju un izklīduši zemes iekšienē. Beidzot Konvents, kam bija palikusi vienīgā cerība uz Dimurjē, sūtīja kurjeru pēc kurjera, pavēlēdams atstāt Bisbojas krastus, kur viņš gatavojās izcelties Holandē, lai nāktu pārņemt Māsas armijas komandēšanu.
Kā dzīvā miesa jūt sirdī, tā Francija juta savā sirdī — Parīzē — ikvienu sitienu, kuru viņas miesā iecirta vai nu ienaidnieka iebrukums, vai dumpis, vai nodevība pat visattālākajā vietā. Katra uzvara radīja prieku, katra neveiksme — bailes un izmisumu. Tāpēc ir viegli saprotams, kādu apjukumu izsauca cits pēc cita sekojošie zaudējumi, kādus mēs nupat izjutām.
Dienu iepriekš, 9.martā, Konventā bija notikusi vētraina sēde. Visi virsnieki saņēma pavēli tūliņ ierasties savās karaspēka daļās, un Dantons, šis pārdrošais neiespējamo lietu izdomātājs, kuras tomēr piepildījās, Dantons, kāpdams tribīnē, bija iesaucies:
„Jūs sakāt, ka mums trūkst kareivju? Piedāvāsim Parīzei izdevību glābt Franciju, prasīsim tai trīsdesmit tūkstošus cilvēku, aizsūtīsim viņus Dimurjē, un tad būs glābta ne tikai Francija, bet arī Beļģija nodrošināta, kā arī iekarota Holande."
Priekšlikumu pieņēma ar sajūsmas saucieniem. Vēl tajā pašā vakarā kopā tika sasauktas visas sekcijas un izkārti sazīmēšanas saraksti. Visi teātri palika slēgti, lai nepieļautu izpriecas, un par sēru zīmi virs rātsnama plīvoja melnais karogs.
Vēl pirms pusnakts sarakstos bija pierakstījušies 30000 brīvprātīgo.
Tikai šovakar notika tas pats, kas bija noticis septembra dienās: katrā sekcijā ierakstīdamies, brīvprātīgie prasīja, lai pirms viņu aizbraukšanas tiktu sodīti nodevēji.
Šie nodevēji patiesībā bija kontrrevolucionāri, noslēpušies sazvērnieki, kas no iekšienes apdraudēja revolūciju, kura bija apdraudēta no ārpuses. Bet viegli saprotams, ka šis vārds pieņēma plašāku nozīmi, tādu, kādu tam piešķīra ekstrēmās partijas, kuras toreiz plosīja Franciju. Nodevēji — tie bija vājākie. Tā, piemēram, žirondisti bija vājākie. Montaņāri nolēma, ka nodevēji būs žirondisti.
Nākamajā rītā, tas bija 10. martā, sēdē piedalījās visi montaņaru deputāti. Padzinuši sievietes, bruņotie jakobīņi aizpildīja tribīnes. Tad pilsētas galva stādījās priekšā ar pašvaldības padomi, apstiprinot Konventa komisāru ziņojumu par pilsoņu uzupurēšanos, un vienbalsīgi atkārtoja solījumu radīt ārkārtas tribunālu nodevēju sodīšanai.
Ar skaļiem kliedzieniem pieprasīja tūlītēju komitejas ziņojumu. Komiteja tūliņ sanāca uz sēdi, un desmit minūtes vēlāk Roberts Lendē paziņoja, ka tiks radīts tribunāls, kas sastāvēs no deviņiem pilnīgi neatkarīgiem tiesnešiem, kas visādā ziņā centīsies panākt notiesāšanu, būs sadalīti divās pastāvīgās sekcijās, un pēc Konventa pieprasījuma vai arī tieši vajās tos, kas centīsies maldināt tautu.
Kā redzams, tulkojums bija ļoti plašs. Žirondisti saprata, ka tas nozīmē viņu apcietināšanu. Viņi sacēlās visās masās.
— Labāk mirt, — viņi iesaucās, — nekā piekrist šīs Venēcijas inkvizīcijas radīšanai!
Atbildot uz šo uzrunu, montaņāri prasīja atklātu balsošanu.
— Jā, — Fero iesaucās, — jā, lai pasaule zina tos cilvēkus, kas grib likuma vārdā noslepkavot nevainīgos.
Tiek nobalsots, un, pretēji visam, vairākums pasludina: 1. būs zvērināti tiesneši; 2. šos tiesnešus ņems līdzīgās daļās no visiem departamentiem; 3. viņus iecels Konvents.
Tai brīdī, kad tika pieņemti šie priekšlikumu, kļuva dzirdami skaļi kliedzieni. Konvents bija pieradis pie tautas apmeklējumiem. Tas prasīja, ko grib; tam atbildēja, ka tie ir brīvprātīgie, kas pusdienojuši labības tirgū, tagad grib nodefilēt Konventa priekšā.
Tūliņ tika atvērtas durvis un, aplausu pavadīti, parādījās un aizdefilēja pusapskurbuši seši simti vīru, bruņoti ar zobeniem, pistolēm un pīķiem, skaļiem kliedzieniem prasīdami nodevēju nāvi.
— Jā, — Kollo d'Erbuā viņiem atbildēja, — jā, mani draugi, par spīti intrigām mēs jūs glābsim, jūs un brīvību!
Šos vārdus pavadīja uz žirondistu pusi mests skatiens, kas tiem lika saprast, ka viņi vairs nebija ārpus briesmām.
Tiešām, tiklīdz Konventa sēde bija beigusies, montaņāri sāka izklīst pa citiem klubiem, steidzās uz Kordeljeru un Jakobīņu klubu, lika priekšā izsludināt nodevējus ārpus likuma un nogalināt viņus jau šonakt.
Luvē sieva dzīvoja Sentonorē ielā, Jakobīņu klubā tuvumā. Viņa, izdzirdot troksni, nokāpj lejā, ieiet klubā, dzird priekšlikumus un lielā steigā uznāk augšā brīdināt savu vīru. Luvē apbruņojas, steidzas no vieniem vārtiem pie otriem, lai brīdinātu savus biedrus, bet nevienu neatrod. Mājās no kalpotājiem uzzina, ka viņi ir pie Petrona, tai pašā mirklī dodas turp un ierauga, ka viņi mierīgi prāto par kādu dekrētu, ko rīt būs jāliek priekšā, paši sev glaimo, ka liks to pieņemt, ļaunprātīgi izmantojot nejaušu vairākumu. Viņš tiem pastāsta, kas notiek, izklāsta savas bažas, pasaka viņiem, ko gatavo pret viņiem Jakobīņu un Kordeljeru klubā, un noslēgumā uzaicina arī viņus spert kādus enerģiskus soļus no savas puses.
Tad mierīgs un bezjūtīgs pieceļas Petions, pienāk pie loga. To atvēris, aplūko debesis, izstiepj roku ārā un, atvilkdams samirkušo roku, viņš saka:
— Līst, šonakt nekas nenotiks.
Pa šo atvērto logu iekšā iespiedās pēdējie torņa pulksteņa trīcējumi, kas nosita desmito stundu.
Lūk, kas bija noticis Parīzē dienu iepriekš un šodien; lūk, kas notika 10. marta vakarā, kas bija par iemeslu, kāpēc šai draudīgajai priekšvētras klusuma mājas un ielas pārvērtās mēmā kapsētā. Neskaitāmas nacionālās gvardes patruļas, bari šā tā apbruņoto pilsoņu no sekcijām, žandarmi, kas pārmeklēja katru aizdurvi un katru vaļēju mājas ieeju — tie bija Parīzes iedzīvotāji, kas uzdrošinājās parādīties ielās, tik stipri visi pārējie juta, ka tuvojas kaut kāda nezināma parādība.
Smidzināja auksts, smalks lietutiņš; tas pats lietus, kas nomierināja Pe- tionu un vēl vairāk pavairoja naktssargu slikto garastāvokli un noskaņojumu. Viņu sastapšanās vienmēr likās kā sagatavošanās cīņai, un tie lēnām un ne labprāt apmainījās parolēm, ja tumsā pazina cits citu. Tad viņi atkal turpināja savu gaitu, laiku pa laikam neuzticīgi lūkodamies apkārt, it kā baidīdamies, ka viņiem kāds varētu uzbrukt no mugurpuses.
Šai vakarā, kad Parīzi paralizēja tās paniskās bailes, kādas bija atkārtojušās tik bieži, ka pie tām vajadzēja pat būt pieradušiem, šai vakarā, kur slepeni izvirzījās jautājums par mēreno revolucionāru nogalināšanu, kas bija balsojuši, lielākoties ar ierobežojumiem, par karaļa nāvi, bet tagad atkāpās karalienes nāves priekšā, kas bija cietumniece kopā ar saviem bērniem un māsīcu Tanplā, šai vakarā gar Sentonorē ielas mājām slīdēja, violetā kokvilnas mētelī ietinusies, galvu paslēpusi kapucē, kāda sieviete, kas, tiklīdz iznira kāda patruļa, slēpās kaktā vai vārtu nišā un palika nekustīga kā statuja, elpu aizturēdama, līdz kareivju soļi vairs nebija dzirdami uz bruģa. Tad steigšus un nemierīgi viņa bēga tālāk, kamēr līdzīga sastapšanās viņai atkal spieda palikt nekustīgai.
Tā, piesardzīga un nepamanīta, viņa jau bija izgājusi lielāko Sentonorē ielas daļu, līdz beidzot Grenelas ielas stūrī viņa pēkšņi uzdūrās krietno brīvprātīgo baram, kurš bija dzīrojis labības tirgū un kura patriotismu par nākamām uzvarām bija sakarsējuši neskaitāmie tosti.
Nabaga sieviete iekliedzās un mēģināja bēgt pa Pavāru ielu.
— Ē, pilsone! — iesaucās brīvprātīgo priekšnieks, — tik stipra ir cilvēka tieksme, lai viņam kāds pavēlētu, ka cienījamie patrioti saucās par priekšniekiem. — Kur tad tu gribi iet?
Bēgle neko neatbildēja, bet tikai steidzās projām.
— Šaut! — iesaucās vadītājs. — Tas ir pārģērbts vīrietis, aristokrāts, kas grib aizbēgt.
Ieroču žvadzoņa nedrošās, ļodzīgās rokās nabaga sievietei lika saprast, ka šo pavēli var izpildīt.
— Nē! — apgriezdamās un nākdama atpakaļ, viņa iesaucās, — nē, pilsoni, tu maldies, es neesmu vīrietis.
— Tad klausi manām pavēlēm un dod noteiktas atbildes, — atbildēja priekšnieks, — kurp tu ej, skaistā nakts klaidonīte?
— Es nekur neeju, pilsoni, es eju tikai mājās.
— Ak, tu nāc mājās?
— Jā.
— Pilsone, pieklājīgai sievietei tas ir mazliet par vēlu!
— Es nāku no mana slimā radinieka.
— Nabaga kaķīti, — ar roku izdarīdams kustību, no kuras dāma izbijusies pakāpās atpakaļ, priekšnieks teica: — bet kur ir tava kartiņa?
— Kāda vēl kartiņa? Ko tu gribi ar to teikt, un ko tu man prasi, pilsoni?
— Vai tu neesi lasījusi pašvaldības dekrētu, vai vismaz dzirdējusi par
to?
— Nē, ko tad nosaka dekrēts, ak, lielais Dievs?
— Vispirms vārdu Dievs vairs nelieto, tagad saka: Augstākā Būtne.
— Atvaino, es kļūdījos. Tas ir vecs ieradums.
— Slikts ieradums, aristokrātisks ieradums.
— Es mēģināšu laboties, pilsoni. Bet tu teici?..
— Es teicu, ka dekrēts noliedz parādīties ielās pēc pulkstens desmitiem vakarā bez pilsoņa kartiņas. Vai tev ir pilsoņa kartiņa?
— Ak, nē! Es nezināju, ka jāiziet ar šo kartiņu.
— Tad nāc ar mani uz tuvāko posteni, kur tu sniegsi nepieciešamo uzziņu kaptenim, un ja viņš būs ar to apmierināts, viņš ļaus diviem vīriem tevi pavadīt uz tavu dzīvokli; vai arī viņš tevi aizturēs, kamēr ievāks sīkākas ziņas. Griezties pa kreisi, ātriem soļiem uz priekšu, marš!
No bailēm, kuras pārņēma gūstekni, brīvprātīgo priekšnieks redzēja, ka šis viņa lēmums sievietei bija ļoti nepatīkams.
— Ē-ē, — viņš teica, — es domāju, ka mēs esam sagūstījuši smalku laupījumu. Uz priekšu, uz priekšu, manu mazo muižniecīt!
Tūliņ viņš satvēra aizdomīgās roku, palika zem savas un, neskatoties uz viņas lūgšanos un asarām, vilka uz posteni pie Vienlīdzības pils.
Viņi jau atradās Seržantu barjeras tuvumā, kad pēkšņi, mētelī ietinies, Kruādcptišāna ielas stūrī parādījās jauns, liela auguma cilvēks tieši tai laikā, kad gūstekne, bailīgi lūgdamās, centās atdabūt sev brīvību. Bet priekšnieks, nemaz viņā neklausīdamies, nežēlīgi rāva to uz priekšu. Bailēs un sāpēs dāma skaļi iekliedzās.
Jaunais cilvēks redzēja šo cīņu, dzirdēja baiļu izsaucienus un ar vienu lēcienu atradās ielas otrā pusē mazā karapulka priekšā.
— Kas te notiek un ko jūs darāt ar šo sievieti? — viņš jautāja priekšniekam.
— Iekams tu man prasi, parūpējies pats par sevi!
— Kas ir šī sieviete, pilsoni, un ko jūs gribat darīt ar viņu? — vēl pavēlošāk nekā iepriekš jautāja jaunais cilvēks.
— Bet, kas esi tu pats, ja tā vari mums jautāt?
Jaunais cilvēks atpogāja mēteli un k|uva redzama viņa militārā uniforma ar mirdzošiem uzplečiem.
— Kā redzi, — viņš teica, — es esmu visrnieks.
— Virsnieks? Kādā karaspēka daļā?
— Pilsoņu gvardē.
— Kāda mums par to daļa? — teica kāds vīrs no pulka. — Vai mēs pazīstam pilsoņu gvardes virsniekus?
— Ko viņš saka? — pūļa cilvēka nevērīgā tonī jautāja kāds cits, vai pareizāk — kā parīzietis, kas sāk saīgt.
— Viņš saka, — jaunais cilvēks atbildēja, — ja pret virsnieku uzplečiem nav nekādas cieņas, tad uzplečiem cieņu sagādās zobens.
Nepazīstamais jaunās sievietes aizstāvis paspēra soli atpakaļ un, atsitis vaļā mēteli, ielas laternas gaismā ļāva ieraudzīt mirdzošu, lielu un platu kājnieka zobenu. Tad ar strauju kustību, kas liecināja par labi ievingrinātu roku, viņš satvēra brīvprātīgo vadoni pie viņa karmaņolas apkakles un zobena galu pielika pie krūtīm.
— Vai tagad, — viņš noprasīja, — runāsim kā labi draugi?
— Bet pilsoni… — pūlēdamies atbrīvoties, teica priekšnieks.
— Es saku, ja tu vai tavi ļaudis izdarīs visniecīgāko kustību, es izurbšu zobenu cauri tavām krūtīm!
Pa to laiku divi karavīri vēl arvien turēja ciet sievieti.
— Tu man jautāji, kas es esmu, — jaunais cilvēks turpināja, — lai gan tev nav nekādu tiesību, jo tu nekomandē nekādas regulārā karaspēka patruļas. Tomēr es tev atbildēšu: mani sauca par Morisu Lendeju un 10. augustā es esmu komandējis bateriju. Esmu nacionālās gvardes leitnants un brāļu un draugu sekcijas sekretārs. Vai ar to tev pietiek?
— Ak, pilsoni leitnant, — atbildēja vadītājs, kas ar šausmām juta, ka zobena gals arvien stiprāk spiedās viņa krūtīs, — tas ir kaut kas cits. Ja tu patiesi tas esi, par ko uzdodies, tad esi krietns patriots…
— Es to zināju, ka mēs sapratīsimies pēc dažiem vārdiem, — virsnieks atbildēja, — tagad atbildi arī tu: kāpēc kliedza šī sieviete, un ko tu ar viņu domā darīt?
— Mēs viņu vedam uz sargposteni.
— Kāpēc jūs to darāt?
— Tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas, bet pēdējais pašvaldības dekrēts pavēl apcietināt ikvienu, kas bez kartiņas parādās ielās pēc pulk- stens desmitiem. Vai tu nezini, ka tēvija ir briesmās un virs rātsnama plīvo melnais karogs?
— Virs rātsnama plīvo melnais karogs un tēvija ir briesmās, jo Francijai virsū nāk 200000 vergu, bet nevis tāpēc, ka pēc pulkstens desmitiem uz ielas ir kāda sieviete. Bet vienalga, tāds ir pašvaldības dekrēts, un jūs darāt pareizi, pilsoni. Ja tu man būtu teicis to tūlīt, tad mana izskaidrošanās būtu īsāka un ne tik vētraina. Tas ir ļoti jauki, ja ir krietns patriots, bet nav slikti, ja tas ir arī laipns, un pilsoņiem jācienī virsnieks, kuru viņi paši sev izvēlējuši. Tagad ņemiet šo sievieti līdzi, ja jūs tā gribat, man nekas nav pretī.
— Ak, pilsoni! — sieviete, kas bija sekojusi sarunai vislielākās bailēs, satverdama jaunā cilvēka roku, tagad iesaucās, — neatstājiet mani šo rupjo, puspiedzērušo cilvēku vidū.
— Lai notiek, — atbildēja Moriss, — ņemiet manu roku un es jūs pavadīšu uz sargposteni!
— Uz turieni? — šausmās atkārtoja jaunā sieviete. — Kāpēc mani jāved uz sargposteni, ja es nevienam neesmu izdarījusi nekā ļauna?
— Jūs ved uz turieni, — atbildēja Moriss, — nevis tāpēc, ka jūsu būtu izdarījusi kaut ko ļaunu, bet gan tāpēc, ka jums nav pilsoņu kartiņas un dekrēts noliedz iziet ielās bez kartiņas.
— Bet es taču nezināju…
— Sardzē jūs satiksit krietnus ļaudis, pilsone, kas ievēros visus priekšrakstus, no kuriem nemaz nav jābaidās.
— Ak, es nebaidos no apvainojumiem, — spiezdama virsnieka roku, atbildēja dāma, — bet gan no nāves. Ja mani aizved uz sargposteni, — es esmu pazudusi.