Beidzot pienāca slavenā ceturtdiena, Morisa sardzes diena.
Bija jūnija sākums. Debesis bija tumši zilas, un uz šā zilā spoguļa izcēlās jauno māju blāvais baltums. Varēja nojaust šausmīgā karstuma tuvošanos, ko senatnē attēloja kā neremdināmu slāpju mocītu suni, kas, runājot Parīzes tautas valodā, tik labi nolaiza bruģi. Parīze bija tīra kā paklājs, un smaržām piepildītais gaiss, paceldamies no kokiem, izplūzdams no puķēm, strāvoja un apskurbināja, lai it kā liktu galvaspilsētas iedzīvotājiem aizmirst asins tvaikus, kas bez mitas kūpēja uz tās laukumiem.
Sardzē Tanplā Morisam bija jāstājās pulkstens deviņos. Viņa divi biedri bija Mersevo un Agrikola. Astoņos viņš bija Vecajā Senžaka ielā, ģērbies plašā pilsētas ierēdņa svārkā, tas ir, viņa lokano un spēcīgo viduci savilka trīskrāsainā josta. Kā parasti viņš bija ieradies zirgā, un pa ceļam viņš varēja dzirdēt nekādā ziņā neliekuļotu krietno patriotu atzinību, kas to garāmejot novēroja.
Ženevjēva jau bija gatava. Viņa bija ģērbusies vienkāršā muslīna kleitā, tafta mētelī un pie galvas segas bija piestiprināta trīskrāsaina kokarde. Savā vienkāršajā tērpā viņa bija apburoša.
Morāns, acīmredzot, lai nemaz neizskatītos pēc aristokrāta, bija ģērbies savā parastajā dienas svārkā, šai pa daļai pilsoņa, pa daļai amatnieka svārkā. Tikai nupat viņš bija atgriezies mājās un šķita noguris; viņš, kā pats stāstīja, bija strādājis visu nakti, lai pabeigtu kādu steidzīgu darbu. Tiklīdz Morāns bija atnācis, Diksmē aizgāja.
— Nu, — Ženevjēva jautāja, — ko jūs esat nolēmis, Moris? Kā mēs redzēsim karalieni?
— Plāns man jau ir gatavs, — Moriss atbildēja. — Tiklīdz mēs sasniegsim Tanplu, es jūs nodošu savam draugam Lorēnam, kas komandē sardzi. Es aiziešu savā postenī un, tiklīdz būs izdevīgs brīdis, uzvēdīšu jūs augšā.
— Bet kur mēs redzēsim cietumnieces? — Morāns jautāja. — Un kā mēs tās redzēsim?
— Brokastu vai pusdienu laikā, ja tas jums patīk, un proti, caur ierēdņu lodziņu.
— Jauki, — Morāns atbildēja.
Tad Moriss redzēja, kā Morāns tuvojās skapim ēdamzāles dibenā un steigā izdzēra skaidra vīna glāzi. Tas viņu pārsteidza. Morāns bija stipri mērens un dzēra tikai sārtinātu ūdeni.
Ženevjēva pamanīja, ka Moriss brīnīdamies nolūkojās dzērājā.
— Iedomājieties, — viņa teica, — ka viņš sevi nokauj ar savu darbu, nelaimīgais Morāns, tik stipri, ka viņš nav mutē ieņēmis nekā kopš vakardienas rīta.
— Vai viņš nav pusdienojis? — jautāja Moriss.
— Nē, viņš taisa mēģinājumus pilsētā.
Ženevjēvas piesardzība bija lieka. Katrs patiess mīlētājs ir egoists. Moriss novēroja šo Morāna darbību ar paviršu mīlētāja uzmanību, ar kādu mēdz skatīties uz visu, kas nav sakarā ar sievieti, kuru viņš mīl.
Vīna glāzei Morāns pievienoja maizes riku, ko viņš steigšus aprija.
— Tagad, — ēdājs teica, — es esmu gatavs, mīļais pilsoni Moris! Ja jūs gribat, varam iet.
Moriss, kas plūkāja novītušas neļķes ziedu, ko bija garāmejot pacēlis, sniedza Ženevjēvai roku, teikdams:
— Iesim.
Viņi aizgāja. Moriss jutās tik laimīgs, ka viņa krūtis nevarēja noslēpt savu laimi. Ja nevarētu noslēpt prieku, viņš varētu iekliegties. Tiešām, ko vairāk viņš varēja vēlēties? Viņa ne tikai nemīlēja Morānu, par ko viņš bija drošs, bet viņam bija cerība, ka Ženevjēva mīl viņu. Dievs sūtīja skaistu sauli pār Zemi, Ženevjēvas roka trīsēja viņa rokā, un sabiedriskie saucēji skaļā balsī izkliedza jakobīņu uzvaru un Briso un viņa līdzzinātāju krišanu, pasludinādami, ka tēvija ir glābta.
Tiešām, dzīvē ir brīži, kad cilvēka sirds ir par mazu, lai slēptu prieku vai sāpes, kas tur sakrājas.
— Cik skaista diena! — Morāns iesaucās.
Moriss izbrīnējies pagriezās pret viņu. Tas bija pirmais izsauciens, ko viņš dzirdēja no šā parasti tik savaldīgā un izklaidīgā cilvēka.
— O! Jā — jā, ļoti skaista! — Ženevjēva apstiprināja, atbalstīdamās uz Morisa rokas. — Lai dod Dievs, ka būtu tikpat skaidrs un neapmācies līdz vakaram!
Moriss attiecināja šos vārdus uz sevi, un viņa laime divkāršojās.
Morāns ar īpatnēju pateicības izteiksmi nolūkojās caur zaļajām acenēm Ženevjēvā. Varbūt arī viņš šos vārdus attiecināja uz sevi.
Tā viņi pārgāja Ptipona, Žijvētijas ielu un Dievmātes tiltu, tad sasniedza Oteldevī laukumu, Bandibeka ielu un Sentavuā ielu. Jo tājāk viņi gāja, jo Morisa soļi kļuva vieglāki, kamēr viņa biedra un biedrenes soļi, tieši otrādi, kļuva arvien lēnāki un lēnāki.
Viņi jau bija sasnieguši Vjedrjetes ielu, kad pēkšņi musu gājējiem ceļu aizšķērsoja puķu pārdevēja, piesolīdama puķu pilno grozu.
— Ak, kādas skaistas neļķes! — Moriss iesaucās.
— Jā, tās ir ļoti skaistas! — Ženevjēva apstiprināja. — Katrā ziņā viņu kopēji nav aizņemti ne ar kādām blakusdomām, jo tās nav novītušas.
Šie vārdi maigi atbalsojās jaunā cilvēka sirdī.
— Skaistas, pilsoni ierēdni, — puķu pārdevēja teica, — nopērc pilsonei kādu pušķi. Viņa ir ģērbusies baltā un te ir krāšņas sārtās neļķes. Balts un purpurs labi sader. Viņa piespraudīs pušķi pie krūtīm, un tā kā viņa ir pavisam tuvu tavam zilajam svārkam, tas izveidos nacionālās krāsas.
Puķu pārdevēja bija jauna un skaista, komplimentus viņa izteica sevišķi piemīlīgi. Viņas komplimenti bija apbrīnojami izvēlēti un būtu ļoti izteiksmīgi, ja nebūtu piemēroti apstākļiem. Starp citu, puķes bija gandrīz vai simboliskas, šīs neļķes bija līdzīgas tām, kādas novīta magoņkoka kastē.
— Jā, es nopirkšu, — Moriss atbildēja, — jo tās ir neļķes, vienīgās puķes, kuras es mīlu.
— Tas pilnīgi lieki, Moris, — Ženevjēva teica, — mums dārzā ir tik daudz neļķu!
Lai gan mute izteica liegšanos, tomēr Ženevjēvas acis pauda, cik ļoti viņa vēlējās pušķi.
Moriss paņēma skaistāko puķu pušķi. To starp citu viņam piedāvāja skaistā puķu pārdevēja.
Tas sastāvēja no divdesmit tumši sarkanām neļķēm, kuras smaržoja reizē liegi un dzēlīgi. Viņu vidū, paceldamās kā karaliene, bija milzīga neļķe.
— Lūk, — iemezdams grozā piecu livru kredītbiļeti, Moriss teica pārdevējai, — lūk, tas tev!
— Pateicos, skaistais ierēdni, — puķu pārdevēja teica. — Pateicos pieckārt!
Un viņa aizgāja pie cita pilsoņu pāra, cerībā, ka diena, kas tik krāšņi sākusies, būs laba diena. Šā skata laikā, šķietami ļoti dabīga, kas ilga tikai dažas sekundes, Morāns, kājās ļodzīdamies, slaucīja pieri, un Ženevjēva bija bāla un dreboša. Saspiezdama skaisto roku, viņa paņēma buķeti, ko viņai piedāvāja Morāns un nesa to sejas priekšā, ne tika daudz, lai ieelpotu smaržu, bet gan lai apslēptu satraukumu.
Atlikušais ceļš, vismaz Morisam, bija jautrs. Ženevjēvas jautrība bija piespiesta. Kas attiecas uz Morānu, viņam bija ļoti savāda diena, tas ir, ar apslāpētām nopūtām, skaļiem smiekliem un negantām zobgalībām, kas krita uz garāmgājējiem kā zalves.
Pulkstens deviņos viņi sasniedza Tanplu. Santērs izsauca ierēdņu vārdus.
— Te es esmu, — atstādams Ženevjēvu Morāna aizsardzībā, Moriss teica.
— Esi sveicināts, — sniegdams roku, atbildēja Santērs.
Moriss neatraidīja šo roku. Tajā laikā Santēra draudzība katrā ziņā bija sevišķi augstu vērtējama.
— Kas ir šī skaistā pilsone? — Santērs jautāja. — Un ko viņa grib?
— Tā ir krietnā pilsoņa Diksmē laulātā draudzene. Par šo krietno pilsoni tu droši vien būsi dzirdējis, pilsoni ģenerāli.
— Jā, jā, — Santērs atbildēja, — viņš ir ģērētavas īpašnieks un mednieku kaptenis Sentviktorijas leģionā.
— Tas ir viņš.
— Labi, labi. Tiešām viņa ir skaista. Un kas ir viņas jocīgais pavadonis?
— Pilsonis Morāns, viņas vīra kompanjons un mednieks Diksmē grupā.
Santērs tuvojās Ženevjēvai.
— Labrīt, pilsone, — viņš sveicināja.
— Labrīt, pilsoni ģenerāli, — smaidīdama atbildēja Ženevjēva.
Santērs jutās glaimots no smaida un titula.
— Ko tu te meklē, skaistā patriote? — Santērs jautāja tālāk.
— Pilsone vēl nav redzējusi Kapeta atraitni, — Moriss atbildēja, — un viņa gribētu to redzēt.
— Jā, — Santērs teica, — iekams viņa?..
Šo vārdu viņš pavadīja ar šausmīgu žestu.
— Pilnīgi pareizi, — vienaldzīgi iebilda Moriss.
— Labi, — Santērs teica, — tikai izvairies, lai neredzētu, kad viņi ies tornī, tas būtu slikts paraugs. Vispār es paļaujos uz tevi!
Santērs vēlreiz spieda Morisam roku, ar draudzīgu galvas mājienu sveica Ženevjēvu un aizgāja izkārtot citus darbus.
Pēc neskaitāmas grenadieru un mednieku pārgrupēšanās, pēc dažiem lielgabalu manevriem, kuru dobjais troksnis, kā domāja, iedvesa apkārtnē veselīgu iebiedēšanu, Moriss paņēma Ženevjēvas roku, un, Morānam paliekot iepakaļ, devās pie sargposteņa, pie kura vārtieņi Lorēns aizsmaka, komandēdams savu bataljonu.
— Labi, — viņš iesaucās. - Lūk, Moriss, pie joda, pat ar sievieti, kas, man šķiet, ir drusciņ skaista. Vai viltnieks gribētu sagādāt konkurenci manai Saprāta dievietei? Ai, ja tas notiktu, nabaga Artēmizijai!
— Nu, pilsoni adjutant? — kapteinis teica.
— A, tas tiesa, uzmanību! — Lorēns sauca. — Rinda uz kreiso, kreiso… Labdien, Moris! Ātrāk, soļos…
Bungas rībēja, karaspēka grupas ieņēma posteņus un, kad katrs bija savā vietā, atskrēja Lorēns.
Abi apmainījās ar pirmajiem komplimentiem.
Moriss iepazīstināja Lorēnu ar Ženevjēvu un Morānu.
Tad sākās izskaidrošanās.
— Jā, jā, es saprotu, — Lorēns teica, — tu gribi, lai pilsone un pilsonis varētu ieiet tornī: tā ir viegli; es novietošu sargus un teikšu, lai viņi ielaiž tevi ar tavu sabiedrību.
Desmit minūtes vēlāk Ženevjēva un Morāns triju ierēdņu pavadībā iegāja tornī un novietojās aiz lodziņa.