* *
Karaliene nupat tikai piecēlās. Saslimusi pirms divām vai trim dienām, viņa palika gultā ilgāk nekā parasti. Bet uzzinājusi no māsas, ka saule uzlēkusi ļoti krāšņa, viņa piespiedās, un, lai ļautu ieelpot meitai gaisu, lūdza ļaut viņai pastaigāties uz terases, ko viņai arī atļāva.
Tam bija arī cits svarīgs iemesls. Kādu reizi, vienu vienīgo, tas tiesa, no torņa augšas dārzā viņa bija pamanījusi dofinu. Bet pēc pirmās kustības, kādu apmainīja dēls un māte, iejaucās Simons un bērnu aizveda.
Vienalga — viņa to bija redzējusi, un tas bija daudz. Tiesa, mazais cietumnieks bija ļoti bāls un pārvērties. Tad viņš bija ģērbies kā vienkāršas tautas bērns — karmaņolā un rupjās biksēs. Bet viņam bija atstāti skaistie, cirtainie, gaišie mati, kuri plīvoja kā oreols, ko, bez šaubām, gribēja Dievs, lai bērns moceklis to saglabātu debesīs.
Ja tikai viņa varētu to redzēt vēl vienu reizi, kādi svētki tie būtu mātes sirdij!
Tad tur bija vēl cits iemesls.
— Mīļā māsa, — Elizabete bija viņai teikusi, — tu zini, ka gaiteņa stūrī mēs atradām pie sienas pieslietu salmiņu. Mūsu zīmju valodā tas nozīmē, lai esam uzmanīgas, jo tuvumā atrodas kāds draugs.
— Tas tiesa, — censdamās iedvest sev drosmi, lai nezaudētu visas cerības uz glābšanu, karaliene bija atbildējusi.
Pēc tam, kad Moriss bija izpildījis dienesta uzdevumus, viņš palika pilnīgs kungs Tanplas tornī, jo ierēdņi Mersevo un Agrikola bija nozīmēti nakstssardzē.
— Tu, Moris, sev līdzi atvedi sabiedrību, kas grib aplūkot mūsu balodīti? — Tizona kundze teica, kas nāca viņam pretī. — Tikai es esmu nosodīta neredzēt manu nabaga Sofiju!
— Tie ir mani draugi! — Moriss atbildēja, — kas vēl nekad nav redzējuši Kapeta kundzi.
— Nu, pa logu viņi to var redzēt gluži labi.
— Skaidrs, — Morāns teica.
— Bet vai jums neliekas, — Ženevjēva bilda, — it kā mēs būtu atnākuši, lai ar cietsirdīgu ziņkāri nolūkotos gūstekņu mokās.
— Kāpēc tu neaizvedi savus draugus tādā vietā, — Tizona kundze teica, — kur viņi varētu redzet Kapetus, kad viņa ar māsu un meitu ies šodien augšā uz torņa. Viņai atstāja meitu, bet man, kas nekā nav darījusi, atņēma vienīgo bērnu! O, šie aristokrāti! Vēl arvien pret viņiem izturas labvēlīgi!
— Bet viņi atņēma viņai dēlu, — Moriss atbildēja.
— Ak, ja man būtu bijis dēls, es gan būtu mazāk ilgojusies pēc meitas!
Ženevjēva apmainījās skatieniem ar Morānu.
— Pilsonei taisnība, mīļais Moris, — viņa teica, — ja jūs varētu man norādīt vietu, kur karaliene ies garām, tas man būtu patīkamāk, nekā lūkoties pa logu. Tas nebūtu tik pazemojoši viņai un mums.
— Cik laba, cik smalkjūtīga jūs esat! — Moriss atbildēja.
— Tiešām, pilsone, — kāds Morisa kolēģis, kas priekšistabā brokastoja, ēzdams maizi un cīsiņus, ierunājās, — ja jūs būtu cietumniece un Kapeta atraitne gribētu jūs redzēt, šī nekrietnā sieviete nebūtu tik smalkjūtīga.
Zibensātri Ženevjēva paskatījās Morānā, lai redzētu kādu iespaidu uz viņu atstāja šīs lamas. Morāns sarāvās, no viņa acīm izšāvās dīvains, var teikt fosforiscējošs zibenis; viņa rokas krampjaini sažņaudzās; bet tas notika tik strauji, ka netika ievērots.
— Kā sauc to ierēdni? — viņš jautāja Morisam.
— Tas ir pilsonis Mersevo, — viņš atbildēja. — Akmeņkalis, — Moriss piebilda, lai it kā atvainotos par viņa rupjību.
Mersevo to dzirdēja un šķībi paskatījās uz Morisu.
— Labi, labi, — Tizona kundze teica, — pabeidz cīsiņus un savu pus- pudeli, lai es varu novākt.
— Tā nav austrietes kļūda, ja es to varu šodien noēst, — ierēdnis norūca, — ja desmitajā augustā viņa būtu varējusi mani nogalināt, viņa katrā ziņā būtu to izdarījusi. Tajā dienā, kad viņa piespļaus maisu, es būšu pirmajās rindās, noteikti savā postenī.
Morāns kļuva bāls kā nāve.
— Nāciet, pilsoni Moris, — Ženevjēva teica, — aizvediet mūs, kur solījāt. Man liekas, it kā es pati būtu cietumniece. Mani slāpē nost.
Moriss lika Morānam un Ženevjēvai iziet. Un sargi, Lorēna brīdināti, ļāva viņiem paiet garām bez jebkādām grūtībām.
Viņš novietoja viņus augšējā stāva šaurajā ejā tā, ka tai brīdi, kad karalienei, Elizabetes kundzei un Ruajalai vajadzēja nokāpt galerijā, dižciltīgajām cietmniecēm katrā ziņā vajadzēja paiet viņiem garām.
Tā kā pastaiga bija nolikta uz pulkstens desmitiem, un bija jāgaida tikai dažas minūtes, Moriss ne tikai neatstāja savus draugus, bet, vēl sastapis pilsoni Agrikolu, paņēma to sev līdzi, lai ne mazākās aizdomas nelidinātos pār šo soli.
Pulkstenis nosita desmit.
— Atveriet! — no torņa apakšas atskanēja balss, ko Moriss pazina kā ģenerāļa Santēra balsi.
Tūliņ sargi satvēra ieročus, aiztaisīja restes, sagatavoja ieročus. Tad visā pagalmā atskanēja dzelzs akmens un soļu troksnis, kas atstāja ļoti lielu iespaidu uz Morānu un Ženevjēvu, jo Moriss redzēja nobālam abus divus.
— Kāda piesardzība triju sieviešu apsardzībai! — Ženevjēva murmināja.
— Jā, — pūlēdamies smieties, Morāns teica. — Ja tie, kas pūlas viņus aizvest, būtu mūsu vietā un redzētu, ko mēs redzam, viņiem atriebtos viņu amats.
— Tiešām, — Ženevjēva teica, — es sāku ticēt, ka viņas neizbēgs.
— Es arī tā ceru, — Moriss atbildēja.
Un, pārliekdamies ar šiem vārdiem pār kāpņu margām, viņš teica:
— Uzmanību, lūk, cietumnieces!
— Parādiet man viņu, — Ženevjēva teica, — jo es viņu nepazīstu.
— Abas priekšējās ir māsa un meita Kapetes, bet pēdējā, kurai priekšā skrien sunītis, ir Marija Antuanete.
Ženevjēva paspēra soli uz priekšu. Bet Morāns, tieši otrādi, piekļāvās sienai. Viņa lūpas bija vēl bālākas un palsākas nekā torņa akmeņi.
Baltā kleitā un maigām, dzidrām acīm Ženevjēva šķita kā eņģelis, kas gaidīja nelaimīgās, lai apgaismotu viņām sūro ceļu un sirdis atspirdzinātu ar prieku.
Izbrīnā paskatījušās uz svešinieci, Elizabete un princese pagāja garām; pirmā, bez šaubām, domāja, ka zīme bija par viņiem. Tad viņa pagriezās pie māsasmeitas, paspieda viņai roku un ļāva nokrist mutautiņam, it kā gribētu brīdināt karalieni.
— Uzmanies! Man nokrita mutautiņš, māsa, — viņa teica. Un viņa ar princesi turpināja iet augšā.
Karaliene, kuras smagā elpa un īsais sausais klepus liecināja par slimību, saliecās, lai paceltu mutautiņu, bet sunītis to satvēra ātrāk nekā viņa un aiznesa Elizabetei. Tāpēc karaliene turpināja ceļu un pēc dažiem soļiem bija Ženevjēvas, Morāna un jaunā ierēdņa priekšā.
— Ak, skaistās puķes! — viņa teica, — jau sen es neesmu tās redzējusi! Jaukā smarža! Cik laimīga jūs esat, kundze, ka jums ir puķes!
Ātrāk kā šie sāpīgie vārdi varēja pamodināt kādu domu, Ženevjēva pasniedza karalienei pušķi. Marija Antuanete paskatījās viņā un nemanāms sārtums pārklāja viņas bālo seju.
Kā pret savu gribu un pieradis izpildīt instrukcijas, Moriss izstiepa roku, lai apturētu Ženevjēvas roku.
Karaliene vilcinājā un, paskatījusies Morisā, pazina jauno ierēdni, kas parasti runāja stingri, bet ar cienību.
— Vai tas ir aizliegts? — viņa jautāja.
— Nē, kundze, — Moriss atbildēja. — Ženevjēva, jūs varat pasniegt pušķi.
— O, pateicos jums, mans kungs! — aizkustināta iesaucās karaliene.
Un draudzīgi Ženevjēvai uzsmaidījusi, Marija Antuanete izstiepa novājējušo roku pēc puķēm un izvilka no pušķa vienu neļķi.
— Ņemiet taču visas, kundze, — bikli teica Ženevjēva.
— Nē, — kairi smaidīdama, karaliene atbildēja, — šo pušķi varbūt jūs dabūjāt no mīļā cilvēka, un es negribu jums to nolaupīt.
Ženevjēva nosarka, un šis sārtums karalienei lika pasmaidīt.
— Uz priekšu, pilsone Kapete! — Agrikola teica. — Jums jāiet jūsu ceļš.
Karaliene palocījās un kāpa tālāk, bet, pirms pazust, viņa pagriezās murminādama:
— Cik jauki smaržo šīs neļķes un cik daiļa ir šī sieviete.
— Viņa mani neievēroja, — klusi teica Morāns, ko, gandrīz vai ceļos nometušos, karaliene tiešām nebija ievērojusi gaiteņa krēslā.
— Bet jūs viņu redzējāt, Morān, vai ne, Ženevjēva? — jautāja Moriss, iepriecināts par skatu, kādu sagādājis saviem draugiem, un par prieku, kādu tik viegli sagādājis nelaimīgajai cietumniecei.
— Jā, — Ženevjēva atbildēja, — es viņu redzēju un nekad neaizmirsīšu, ja man būtu jādzīvo kaut simt gadu.
— Un kā jums viņa patīk?
— Viņa ir ļoti skaista.
— Un jums, Morān?
Nekā neatbildēdams, Morāns sakrustoja rokas.
— Varbūt Morāns ir iemīlējies karalienē? — klusi un smaidīdams Moriss jautāja Ženevjēvai.
Ženevjēva nodrebēja, bet tūliņ saņēmās.
— Patiesi, — tāpat smaidīdama, viņa atbildēja, — tā gandrīz vai liekas.
— Nu, vai jūs negribat teikt man, pilsoni Morān, kā jums patīk karaliene? — Moriss jautāja vēlreiz.
— Viņa izskatījās ļoti bāla, — viņš atbildēja.
Tumšās kāpnēs viņam šķita, it kā Ženevjēva skūpsta viņam roku.
— Nu, — Moriss teica, — ko tas nozīmē, Ženevjēva?
— Tas nozīmē, Moris, ka es nekad neaizmirsīšu, ka manas iedomas dēļ jūs likāt uz spēli savu galvu.
— O! Kāds pārspīlējums, Ženevjēva! Jūs taču zināt, ka mans nodoms nebija modināt jūsos pateicības jūtas.
Ženevjēva maigi saspieda viņa roku.
Morāns viņiem sekoja ļodzīdamies.
Viņi izgāja pagalmā. Lorēns pazina divus apmeklētājus un ļāva iziet no Tanplas. Bet pirms to atstāt, Ženevjēva lika Morisam apsolīt rīt pusdienās atnākt uz Veco Senžaka ielu.