»
Moriss atgriezās savā postenī kā paradīzes laimes pārņemts. Te viņš atrada Tizona kundzi, kas raudāja.
— Kas tev atkal kait, māt? — viņš jautāja.
— Es esmu dusmīga, — cietumnieču uzraudze atbildēja.
— Un kāpēc?
— Tāpēc, ka šai pasaulē viss ir netaisni pret nabagiem.
— Bet galu galā?..
— Tu esi bagāts, tu esi pilsonis, tu nāc šurp tikai uz vienu dienu, un tev ļauj pieņemt skaistas sievietes, kas austrietei nes puķes. Bet man, man vienmēr jāpaliek te, un man neļauj redzēt manu nabaga Sofiju!
Moriss satvēra viņas roku un ielika tajā demit franku zīmi.
— Še, mīļā Tizona, — viņš teica, — ņem to un saturies. Ak, austriete nepaliks te mūžīgi!
— Desmit franki! — uzraudze atbildēja. — Tas ir augstsirdīgi. Bet man būtu mīļāka manas meitas matu cirta.
Tad pienāca Simons, kas dzirdēja šos vārdus un redzēja, kā viņa paslēpa Morisa iedoto naudaszīmi.
Teiksim, kāds garastāvoklis bija Simonām.
Simons nāca no pagalma, kur viņš bija sastapies ar Lorēnu.
Starp šiem diviem cilvēkiem noteikti valdīja antipātijas.
Šīs antipātijas nebija izsaukušas negantās ainas, kuras mēs jau rādījām lasītājiem, bet rasu dažādība, naidības vai tuvības mūžīgais avots, ko sauc par noslēpumu, bet tas ir tik viegli izskaidrojams.
Simons bija neglīts, Lorēns — skaists. Simons bija netīrs, Lorēns — kārtīgs. Simons bija republikānis balamutis, Lorēns — karsts patriots, kas revolūcijai bija nesis tikai upurus. Un tad, ja būtu jākaujas, Simona instinktīvi juta, ka švīta dūres sitiens piespriestu viņam tautas pārmācību.
Pamanījis Lorēnu, Simons aši apstājās un nobālēja.
— Vai tad šis bataljons atkal ir sardzē? — viņš norūca.
— Ko tu gribi ar to teikt? — atbildēja grenadieris, kam šī piezīme nepatika. — Man šķiet, ka tas ir tikpat labs, kā ikviens cits.
Simons izņēma no karmaņolas kabatas zīmuli un likās kaut ko atzīmēja uz papīra, kas bija tikpat netīrs kā viņa roka.
— Kā? — Lorēns teica, — tu esi iemācījies rakstīt, kopš kļuvi par mazā Kapeta repetitoru? Skatieties, pilsoņi, goda vārds, viņš kaut ko piezīmē. Simons ir kļuvis par kritiķi!
Jauno nacionālgvardu smiekli, kas, ar retiem izņēmumiem, bija izglītoti ļaudis, galīgi samulsināja nožēlojamo kurpju lāpītāju. Niknumā viņš nobālēja un, zobus griezdams, teica:
— Labi, labi, tu bez pašvaldības atļaujas ielaidi tornī svešiniekus. Es likšu ierēdnim uzrakstīt protokolu!
— Tas vismaz prot rakstīt, — Lorēns atbildēja, — tas ir Moriss, Moriss ar dzelzs dūri, kuru tu labi pazīsti.
Šai brīdī Morāns un Ženevjēva gāja projām. Kad Simons tos redzēja, viņš uzlēca augšā pa kāpnēm un pienāca tieši tai brīdī, kad Moriss iedeva Tizona kundzei desmit frankus.
Moriss neievēroja šā nožēlojamā cilvēka klātbūtni, kam viņš parasti grieza ceļu, kā parasti griež ceļu indīgam vai riebīgam tārpam.
— Vai tu gribi, lai tevi giljotinē, pilsone, — Simons teica Tizona kundzei, kas slaucīja asaras priekšautā.
— Mani? — Tizona sieva atbildēja, — un par ko?
— Ka tu saņem naudu no ierēdņa, lai laistu aristokrātus pie austrietes.
— Es? — Tizona kundze atbildēja, — klusē, tu esi ārprātīgs!
— Tas arī tiks ieprotokolēts! — svarīgi teica Simons.
— Ko tad tu gribi? Tie bija pilsoņa Morisa, krietnākā patriota, draugi.
— Tie ir sazvērnieki, es tev saku! Vispār par to jāziņo pašvaldībai, un tā izspriedīs.
— Tātad tu gribi mani denuncēt, spiegs?
— Katrā ziņā, ja tu pats to nedarīsi.
— Kas tad man ir jāuzrāda? Ko tu gribi, lai es uzrādu?
— Kas noticis?
— Bet te nekas nav nolicis.
— Kur ir bijuši aristokrāti?
— Te uz kāpnēm.
— Kad Kapete gāja augšā uz torni?
— Jā.
— Vai viņi runāja ar viņu?
— Tikai divus vārdus.
— Divus vārdus, vai tu redzi? Vispār te galīgi smird pēc aristokrātijas.
— Tas nozīmē, ka te ir neļķu smarža?
— Neļķes? Kā tad te tika neļķes?
— Pilsonei, kas te bija, lai redzētu karalieni, bija pušķis. No tā ceļas smarža.
— Kāda pilsone?
— Tā, kas noskatījās, kā pagāja karaliene.
— Redzi, Tizona kundze, tu saki: „karaliene". Saskaršanās ar aristokrātiem jau tevi ir samaitājusi. Bet kam es te uzminu? — noliekdamies teica Simons.
— Tiešām, tā ir neļķe. Tā būs izkritusi no Diksmē kundzes pušķa, kad Marija Antuanete paņēma ziedu, — Tizona teica.
— Kapeta kundze ir ņēmusi ziedus no Diksmē kundzes pušķa? — Simons jautāja.
— Jā, un es pats biju viņai iedevis pušķi, vai tu saproti? — Moriss, kas noklausījās šo sarunu, draudoši teica, jo šī saruna viņu kaitināja.
— Labi, labi, es redzu to, ko es redzu, un zinu, kas man jāsaka, — Simons, kas vēl arvienu rokā turēja neļķi, norūca.
— Un es, — Moriss atbildēja, — es arī zinu kaut ko un es teikšu, ka tev nav ko meklēt te tornī un ka tavs bendes postenis ir pie mazā- Kapeta, ko tu šodien, starp citu, nedrīksti sist, jo te atrodos es un tev to aizliedzu.
— Kā? Tu man draudi un sauc mani par bendi? — saspiezdams pirkstos puķi, Simons iesaucās. — Mēs vēl redzēsim, vai aristokrātiem atļauts… Bet kas tad tas?
— Kas tad? — Moriss jautāja.
— Ko es te jūtu neļķē. Ai, ai!
Un, Morisam par lielu brīnumu, ņo neļķes kausiņa Simons izņēma mazu, rūpīgi salocītu papīrīti, kas bija ļoti izveicīgi paslēpts zieda lapiņās.
— Lielais Dievs, kas tad tas? — Moriss savukārt iesaucās.
— Tūliņ to dabūsim zināt, — pieiedams pie loga, Simons teica. — Tavs draugs Lorēns saka, ka es neprotu lasīt, bet tūliņ redzēsim…
Lorēns bija cēlis neslavu Simonām. Katrā ziņā viņš prata lasīt rakstu, ja tas bija pietiekami liels, bet mazā zīmītē burti bija tik smalki, ka bez acenēm viņš tos nekā nevarēja izlasīt. Tāpēc viņš nolika vēstuli uz palodzes un sāka meklēties kabatās; kad viņš bija pilnīgi aizņemts ar šo darbu, Agrikola pēkšņi atvēra pretī logam esošās durvis, izcēlās caurvējš, kas aizpūta papīrīti kā spalviņu. Kad pēc tam Simons bija sameklējis acenes un uzlicis tās uz deguna, papīrīti viņš meklēja velti. Tas bija pazudis. Simons ierūcās.
— Kur ir papīrītis? — viņš iesaucās. — Tepat tas gulēja! Uzmanies, pilsoni! Tam jāatrodas!
Ar šiem vārdiem viņš noskrēja pa kāpnēm lejā, atstādams Morisu galīgi apjukušu.
Desmit minūtes vēlāk tornī ienāca trīs pašvaldības locekļi. Karaliene vēl bija uz torņa platformas un viņi pavēlēja, lai par notikušo karaliene paliktu pilnīgā neziņā. Pašvaldības locekļi lika viņus aizvest augšā pie viņas.
Pirmais priekšmets, kas viņiem dūrās acīs, bija sārtā neļķe, kuru viņa vēl arvienu turēja rokā. Izbrīnījušies viņi saskatījās, un tuvodamies karalienei, deputācijas vadītājs teica:
— Atdodiet mums puķi!
Karaliene, kam šī prasība bija pilnīgi negaidīta, izbijās un vilcinājās.
— Atdodiet puķi, kundze! — apjucis Moriss iesaucās. — Es jūs lūdzu!
Karaliene pasniedza prasīto neļķi. Priekšsēdis to paņēma un trīs kolēģi
devās istabā, lai to izpētītu un uzrakstītu protokolu.
Puķe tika atvērta, tā bija tukša. Moriss atviegloti uzelpoja.
— Vienu mirkli! — teica kāds loceklis, — neļķe protams ir tukša, bet redzams, ka tur iekšā katrā ziņā ir bijusi vēstulīte.
— Esmu gatavs sniegt visus nepieciešamos paskaidrojumus, — Moriss uzstāja, — bet vispirms es prasu, lai mani apcietina.
— Mēs ievērosim tavu vēlēšanos, — priekšsēdis teica, — bet mums nav tādu tiesību. Tevi pazīst kā krietnu patriotu, pilsoni Lendej.
— Un es galvoju ar savu dzīvību par draugiem, kurus tik neuzmanīgi bija šurp atvedis.
— Negalvo ne par vienu, — prokurors teica.
Pagalmā bija dzirdami kliedzieni. Tas bija Simons, kas velti izmeklējies vēja aiznesto papīrīti, bija devies pie Santēra un izstāstīja viņam karalienes aizvešanas plānu, izpušķodams to ar visām savas fantāzijas piedevām. Santērs atsteidzās. Tanpla tika aplenkta, sardze nomainīta, par vislielākām sāpēm Lorēnam, kas skaļi protestēja pret šo viņa bataljona apvainošanu.
— Nekrietnais kurpnieks! — draudēdams ar zobenu, viņš tam teica, — par šo joku man jāpateicās tev; bet uzmanies, par to tu man atmaksāsi.
— Es drīzāk domāju, ka tu par visu samaksāsi nācijai, — nievājoši smaidīdams, Simons berzēja rokas.
— Pilsoni Moris, — Santērs teica, — esi gatavs stāties pašvaldības rīcībā, es tevi noklaušināšu.
— Klausu tavas pavēles, komandant, bet es jau prasīju, lai mani apcietina, un es to prasu vēlreiz.
— Uzgaidi. Ja tev to tik ļoti gribas, — Simons klusiņām murmināja, — tad mēģināsim izpildīt tavu vēlēšanos.
Un viņš aizgāja sameklēt Tizona sievu.
XXIII • saprāta dieviete
Visu dienu pagalmā, dārzā un citās vietās meklēja mazo papīrīti, kas bija izsaucis Šo nemieru un par ko vairs nešaubījās, ka tas liecināja par sazvērestību.
Atšķīruši no māsas un meitas, nopratināja arī karalieni. Bet viņa teica, ka uz kāpnēm stāvējusi kāda jauna sieviete ar puķu pušķi, ko piedāvājusi viņai, bet viņa apmierinājusies tikai ar vienu ziedu. To viņa bija darījusi ar Morisa atļauju.
Tā bija kaila patiesība. Arī Moriss apstiprināja karalienes izteicienus, kad bija pienākusi viņa kārta un viņam viss tika paziņots.
— Bet, — prezidents teica, — tā taču bija sazvērestība!
— Tas nav iespējams, — Moriss atbildēja, — pusdienodams pie Diksmē kundzes, es pats viņai piedāvāju parādīt karalieni, ko viņa vēl nebija redzējusi. Bet ne diena, ne veids, kā to izdarīšu, netika stingri norunāts.
— Bet puķu pušķis taču bija iepriekš sagatavots?
— Nekādā ziņā, es pats to nopirku no puķu pārdevējas Vjeodrjetas ielas stūrī.
— Vai šī puķu pārdevēja tev pati iedeva šo pušķi rokā?
— Nē, pilsoni, es pats izmeklēju to daudzu citu vidū, visādā ziņā es ņēmu to skaistāko.
— Tad vēstulīte bija ielikta, ejot pa ceļu!
— Neiespējami, pilsoni! Es neatstāju pilsoni Diksmē ne uz vienu mirkli, un, lai izdarītu ar katru pušķi tādu operāciju, bija vajadzīgs vismaz pusdienas, jo, pēc Simona izteicieniem, katra puķe saturēja pa vēstulei.
— Varbūt bija sagatavotas divas vēstules un ieliktas ziedos?
— Cietumniece manu acu priekšā paņēma pirmo ziedu, noraidīdama pieņemt visu pušķi.
— Tātad, pēc tavām domām, pilsoni Lendej, nav nekādas sazvērestības?
— Jā, sazvērestība pastāv, — Moriss atbildēja, — un es esmu pirmais, kas ne tikai tam tic, bet arī tā apgalvo. Tikai šo sazvērestību negatavo mani draugi. Bet tā kā tauta nedrīkst atrasties briesmās, tad ķīlai es piedāvāju sevi par cietumnieku.
— Nē, — Santērs atbildēja, — ar pārbaudītiem cilvēkiem, kāds tu esi, nemēdz tā apieties. Ja tu gribi kļūt gūsteknis, lai galvotu par saviem draugiem, es daru to pašu, lai galvotu par saviem draugiem, es daru to pašu, lai galvotu par tevi! Lieta ir vienkārša. Nekādu formālu norādījumu nav, labi. Neviens nedrīkst uzzināt, kas ir noticis. Mēs divkāršosim savu modrību un it sevišķi tu, Moris, un mēs tiksim lietai pie saknes, nenododami to atklātībai.
— Pateicos, ģenerāli, — Moriss atbildēja, — bet es atbildu, kā tu būtu atbildējis manā vietā. Mēs nedrīkstam palikt uz vietas; mums jāatrod puķu pārdevēja.
— Puķu pārdevēja ir tālu. Bet esi mierīgs, to meklēs. Uzmani labi savus draugus, es uzraudzīšu cietuma sarakstīšanos.
Par Simonu neviens nedomāja, bet viņam bija savs plāns.
Viņš pienāca uz sēdes beigām, par kuru mēs nupat pastāstījām, lai uzprasītu jaunākās ziņas, un uzzināja pašvaldības lēmumu.
— Tad vajadzīgs tikai pierādījums, lai izveidotu lietu? — viņš jautāja. — Uzgaidiet piecas minūtes un jūs to dabūsit!
— Ko tad tu gribi? — prezidents jautāja.
— Krietnā pilsone Tizona atklās šā aristokrātu palīga, šā Morisa, kā arī viņa drauga Lorēna, tāpat viltus patriota, slepenās gaitas.
— Uzmanies, Simon! Tava centība par nāciju var tevi aizvest pārāk tālu. Moriss Lendejs un Hiacints Lorēns ir pārbaudīti.
— Tas viss noskaidrosies tribunāla priekšā, — Simons atbildēja.
— Pārdomā, Simon, katram krietnam patriotam tā būs sāpīga prāva.
— Sāpīga vai nē, kāda man par to daļa? Vai es baidos no skandāla, vismaz uzzinās visu patiesību par nodevējiem.
— Tātad pilsones Tizonas vārdā tu pastāvi uz pierādījumiem?
— Pat šovakar es uzrādīšu tos Kolderjēru klubā un arī tevi, pilsoni prezident, un citus, ja jūs neliksit apcietināt nodevēju Morisu.
— Nu, lai notiek, — teica prezidents, kas drebēja to priekšā, kuri visskaļāk kliedza, kā tas bieži atgadījās tajā nelaimīgajā laikmetā, — viņš tiks apcietināts.
Kamēr par viņu gatavoja šo lēmumu, Moriss atgriezās Tanplā, kur viņu gaidīja sekojoša vēstule:
„Tā kā mūsu sardze tik negaidīti tika pārtraukta, tad, spriežot pēc visām pazīmēm, es tevi ieraudzīšu tikai rīt no rīta. Atnāc brokastot pie manis un pastāsti man visas intrigas un sazvērestības, kādas atklājis Simons.
Stāsta it kā Simons galvo — Ļaunums viss no neļķes ceļas, Arī es par ļauno darbu Iešu, uzprasīšu rozei.
Un rīt, savukārt, pastāstīšu, ko man būs atbildējusi Artēmizija.
Tavs draugs Lorēns."
„Viss pa vecam," Moriss atbildēja, „izgulies labi šonakt un brokasto bez manis, jo, sakarā ar šīsdienas notikumiem, es varbūt līdz pusdienām ārā neiziešu.
Es gribētu būt vēsma, lai varētu aizsūtīt skūpstu rozei, par kuru tu runā.
Es atļauju tev izsvilpt manu prozu, kā es daru ar tavu dzeju.
Tavs draugs Moriss."
Tiešām — ap pulkstens vienpadsmitiem, pirms sava bataljona, Lorēns bija izgājis, pateicoties kurpnieka rupjajai rīcībai.
Par šo pazemojumu viņš sevi mierināja ar četrrindi un, kā viņš runāja šai četrrindē, viņš devās pie Artēmizijas.
Redzēdama Lorēnu, Artēmizija bija sajūsmināta. Laiks bija jauks, kā mēs jau to teicām. Viņa lika priekšā pastaigāties gar krastmalu. Tas tika pieņemts.
Runādami par politiku, viņi gāja gar ogļu ostu, Lorēns stāstīja par savu padzīšanu no Tanplas un pūlējās uzminēt, kādi varēja but tie iemesli, kad, beidzot, sasnieguši Bara ielas augstieni, viņi pamanīja kādu puķu pārdevēju, kas, tāpat kā viņi, gāja pa Sēnas labo krastu.
— Ai, pilsoni Lorēn, — Artēmizija teica, — es ceru, ka tu man uzdāvināsi kādu pušķi.
— Un kā vēl! Divus, ja tas tev sagādā prieku, — Lorēns atbildēja.
Viņi paātrināja soļus, lai panāktu puķu pārdevēju, kas arī turpināja
savu ceļu tikpat strauji. Bet sasniegusi Marijas tiltu, jaunā meitene apstājās, pārliecās pār margām un iemeta groza saturu upē.
Puķes, kādu brīdi izklaidus virpuļoja gaisā. Pušķi, smaguma aizrauti, nokrita ātrāk. Tad pušķi un puķes, turēdamies virs ūdens, plūda pa straumi.
— Skaties taču, — aplūkodama puķu pārdevēju, kas tādā dīvainā veidā nodarbojās ar tirgošanos, Artēmizija teica, — man likās… jā, jā… taču . nē… jā, tā ir viņa… tas ir dīvaini.
Puķu pārdevēja uzlika uz lūpām pirkstu, it kā lūgdama Artēmiziju ciest klusu, bet tad pazuda drūzmā.
— Kas tad ir noticis? — Lorēns jautāja. — Vai tu pazīsti šo mirstīgo, dieviete?
— Nē, man likās gan, bet es būšu maldījusies.
— Bet viņa deva tev zīmi, — Lorēns turpināja.
— Bet kā tas gadījies, ka viņa tagad tirgojas ar puķēm? — Artēmizija, sev jautādama, prasīja.
— Tātad tu viņu pazīsti? — Lorēns jautāja.
— Jā, dažreiz es no viņas pērku puķes.
— Katrā ziņā šī pārdevēja ar savu preci rīkojās ļoti dīvaini.
Un abi, paskatījušies pēdējo reizi uz puķēm, kuras tagad sasniedza koka tiltu un upes rokās, kas te plūst zem spraišļiem, tika saviļņotas stiprāk, abi turpināja ceļu uz Tapē, kur viņi divatā domāja paēst pusdienas.
Notikumam sākumā nebija nekādu seku. Bet tā kā tajā bija kaut kas uzkrītošs un noslēpumains, Lorēns to tomēr atcerējās.
Tomēr pilsones Tizons liecība pret Morisu un Lorēnu sacēla Jakobīņu klubā lielu troksni un Moriss saņēma Tanplā ziņu no pašvaldības, ka viņa brīvību apdraud publikas sašutums. Tas bija uzaicinājums paslēpties, ja viņš jutās vainīgs. Bet, juzdamies tīrs, Moriss palika Tanplā, kur viņu atrada postenī, kad atnāca apcietināt.
Tūliņ viņu noklaušināja. Lai gan viņš bija apņēmies neiepīt šajā lietā draugus, par kuru nevainību bija pārliecināts, tomēr viņš negribēja upurēties, klusu ciezdams, tāpēc viņš prasīja puķu pārdevējas apcietināšanu.
Kad piecos vakarā Lorēns atgriezās savā dzīvoklī, viņš uzzināja, ka Moriss apcietināts un kādu prasību viņš uzstādījis. Tūliņ viņš atminējās meiteni, kas no Marijas tilta bija iemetusi Sēnā puķes. Dīvainā meitenes izturēšanās, pilsētas kvartāls, Artēmizijas izsaucieni, tas viss pret paša gribu viņu pārliecināja, ka te būs noslēpuma atrisinājums, kādu prasīja Moriss.
Viņš izskrēja no istabas, nosteidzās pa četrstāvu kāpnēm kā spārnos un aizskrēja pie Saprāta dievietes, kas patlaban iesprauda zilā gāzē kleitā zelta zvaigzni. Tā bija viņas dievišķības kleita.
— Miers zvaigznēm, mīļā Artēmizija, — Lorēns teica. — Šorīt ir apcietināts Moriss un varbūt pat šonakt tāds pats liktenis ķers arī mani.
— Moriss ir apcietināts?
— Ak, Dievs, jā! Šai laikā nav nekas parastāks kā lielie notikumi; tiem jāpiegriež vērību tāpēc, ka tie notiek bariem, lūk kā. Un arī visi šie lielie notikumi atgadās sakarā ar niekiem. Tāpēc nebūsim nevērīgi pret niekiem. Kas tā bija par puķu pārdevēju, ko mēs sastapām šorīt, mīļā draudzene?
Artēmizija satrūkās.
— Kāda puķu pārdevēja? — viņa jautāja.
— Nu tā, kas iemeta puķes Sēnā.
— Mans Dievs, vai tad tai lietai ir tik liela nozīme, ka tu man to prasi?
— Tik svarīga, ka lūdzu tūliņ atbildēt uz manu jautājumu.
— To es nevaru, mīļais draugs.
— Dievietei viss ir iespējams.
— Mans gods prasa klusēt.
— Un mans prasa, lai tu runātu.
— Bet kāpēc tad tu tik ļoti uzstājies?
— Kāpēc? Tādēļ, lai Morisam nebūtu jāatbild ar savu galvu.
— Lielais Dievs! Moriss lai tiktu giljotinēts? — šausmu pārņemta, iesaucās jaunā sieviete.
— Nerunājot jau par mani, jo arī es nevaru galvot, ka paturēšu galvu uz pleciem.
— Nē, nē, — Artēmizija teica, — tas nozīmētu viņu neglābjami pazudināt.
Šai brīdī Artēmizijas istabā iedrāzās Lorēna sulainis.
— Bēdz, pilsoni! — viņš iesaucās, — Dieva dēļ, bēdz!
— Kāpēc tad? — Lorēns jautāja.
— Dzīvoklī ir žandarmi, un kamēr viņi ielauza durvis, es caur jumtu pārbēgu uz kaimiņu māju, lai dotu tev ziņu.
Izmisusi Artēmizija iekliedzās: viņa mīlēja Lorēnu.
— Vai tu taupīsi puķu pārdevējas dzīvību, lai tās vietā ar savu samaksātu tavs mīļākais un viņa draugs, Artēmizija? — Lorēns jautāja. — Ja tu darīsi tā, es tevi vairs neuzskatīšu par Saprāta dievieti, bet gan par muļķības dievieti.
— Nabaga Eloīze! — bijusī Operas dejotāja iesaucās, — tā nav mana vaina, ja es tevi nododu.
— Labi, labi, miļā draudzene, — nolikdams viņai priekšā papīra lapu, Lorēns teica, — kristāmo vārdu tu jau teici, pasaki uzvārdu un dzīvokli.
— Rakstīt? Nē, nekad! — Artēmizija iesaucās. — Es tev labāk pateikšu.
— Tad saki un esi droša, ka es to neaizmirsīšu.
Un Artēmizijas balsī pateica viltus puķu pārdevējas vārdu un adresi.
— Viņu sauc Eloīze Tizona, un tā dzīvo Nonantjēras ielā 24.
Izdzirdis šo vārdu, Lorēns iekliedzās un metās ārā no istabas.
Viņš vēl nebija ielas galā, kad Artēmizija saņēma vēstuli. Šai vēstulē bija tikai trīs rindas.
„Nesaki par mani neviena vārda, mīļā draudzene! Ja tu pieminēsi manu vārdu, es esmu neglābjami pazudusi. Nogaidi tikai līdz rītam, šovakar es atstāju Parīzi.
Tava Eloīze:
— Lielais Dievs! — nākamā dieviete iesaucās. — Ja es būtu to zinājusi, es būtu gaidījusi līdz rītdienai.
Viņa steidzās pie loga, lai pasauktu atpakaļ Lorēnu, bet tas jau bija pazudis.