Mēs jau teicām, ka ziņa par šiem notikumiem dažās stundās aplidoja visu Parīzi. Tiešām viegli saprast indiskrēciju no tādas valdības puses, kuras politika sarežģījās un atrežģījās ielās.
Baismīgā un draudošā ziņa sasniedza Veco Senžaka ielu, un divas stundas pēc Morisa apcietināšanas, par to uzzināja visi.
Pateicoties Simona aktivitātei, sīkumi par sazvērestību izlauzās ārpus Tanplas. Bet tā kā ikviens kaut ko piepušķoja klāt, patiesība nonāca pie ādmiņu meistara stipri sagrozīta. Runāja par kādu saindētu puķi, kuru nodevai karalienei un ar kuras palīdzību austrietei vajadzēja iemidzināt 6*
sargus, lai izietu no Tanplas. Turklāt, šīm baumām pievienojās aizdomas pret iepriekšējā vakarā Santēra atlaisto bataljonu. Tādā kārtā tautas naidam jau bija apzīmēti vairāki upuri.
Bet Vecajā Senžaka ielā nemaldījās par šo notikumu raksturu, un sakarā ar to Morāns no vienas un Diksmē no otras puses tūliņ devās projām, atstādami Ženevjēvu vislielākajā izmisumā.
Ja ar Morisu notika nelaime, tad bija vainojama vienīgi Ženevjēva. Tā bija viņa, kas noveda apžilbināto jauno cilvēku cietumā, no kura, pēc visām pazīmēm spriežot, viņš izies uz ešafota.
Bet Moriss nekādā ziņā nedrīkstēja samaksāt ar dzīvību tāpēc, ka bija apmierinājis Ženevjēvas ziņkāri. Ja viņš tiktu notiesāts, Ženevjēva stātos tiesas priekšā un visā atzītos. Viņa uzņemtos visu atbildību, ar savu dzīvību izpirktu Morisa dzīvību. Tā vietā, lai nodrebētu no domas mirt par Morisu, Ženevjēva tieši otrādi, sajuta rūgtu prieku.
Viņa mīlēja jauno cilvēku, mīlēja vairāk nekā to drīkst sieva, kas nepieder sev. Uzupurēšanās viņai bija līdzeklis, kā nodot Dievam savu dvēseli tīru un neaptraipītu, kādu to saņēmusi.
Morāns un Diksmē, māju atstājuši, nogriezās pa dažādiem ceļiem. Diksmē aizgāja uz Korderiju ielu, bet Morāns steidzās uz Nonandjēras ielu. Sasniedzis Marijas tiltu, viņš ievēroja lielu pūli ziņkārīgo un slaistu, kas Parīzē, ja kaut kas bija noticis vai notika, salasījās vienmēr kā kraukļi salasās kaujas laukā.
To ieraudzījis, Morāns apstājās: kājas viņam neklausīja, viņš bija spiests atbalstīties pret tilta margām.
Beidzot pēc dažām sekundēm viņš saņēmās, atgūdams brīnišķo spēku, kāds viņam piemita svarīgos apstākļos, iejaucās pūlī un uzzināja, ka pirms desmit minūtēm Nonandjēras ielā 24 apcietināta kāda meitene, kas, acīmredzot, būs izdarījusi noziegumu, jo viņu apcietināja tai brīdī, kad viņa iesaiņoja savas drēbes.
Morāns apjautājās, kādā klubā tiks noklaušināta meitene, un tūliņ devās turp.
Kluba telpas bija cilvēku pārpildītas. Ar grūdieniem un dūres sitieniem Morānam izdevās sasniegt tribīni. Pirmais priekšmets, kas viņam dūrās acīs, bija Morisa cēlā seja un lielais stāvs, kas sēdēja uz apsūdzēto sola un nicinoši nolūkojās uz Simonu, kas patlaban runāja.
— Jā, pilsoņi, — Simons iesaucās, — pilsone Tizona apsūdz pilsoņus Lendeju un Lorēnu. Lendejs runā par kādu puķu pārdevēju, kurai grib uzkraut visu vainu, bet es saku jums jau iepriekš, ka puķu pārdevēju neatradīs. Tā ir aristokrātu sazvērestība, kas gļēvulības dēļ uzkrauj vainu cits citam. Jūs redzējāt, ka pilsonis Lorēns atstāja dzīvokli, kad viņu vajadzēja apcietināt. Viņu neatradīs tāpat kā puķu pārdevēju.
— Tu melo, Simon! — kāda nikna balss sauca, — viņš atradīsies, šeit viņš ir!
— Ceļu! — viņš sauca, grūstīdams skatītājus, — ceļu!
Un viņš nostājās blakus Morisam.
Šī Lorēna ienākšana, dabīga, bez manierēm un samākslotības, atstāja vislielāko iespaidu uz tribūniem, kas sāka aplaudēt un kliegt „Bravo!".
Moriss tikai pasmaidīja un sniedza draugam roku kā cilvēks, kas sev teica: „Es esmu pārliecināts, ka ilgi nepalikšu uz apsūdzēto sola."
Ar acīmredzamu līdzjūtību skatītāji nolūkojās skaistajos jaunekļos, kurus kurpju lāpītājs apsūdzēja, kā ļaunais dēmons, kas ir greizsirdīgs uz jaunību un skaistumu.
Simons pamanīja slikto iespaidu, kas draudēja nospiest viņu pašu. Viņš nolēma dot galīgo triecienu.
— Pilsoņi! — viņš bļāva, — es prasu, lai tiktu noklaušināta cēlā pilsone Tizona, es prasu, lai viņa runātu, es prasu, lai viņa apsūdzētu!
— Pilsoņi! — Lorēns teica. — Es prasu, lai iepriekš tiktu nopratināta puķu pārdevēja, kas nupat ir apcietināta un acīmredzot jau ir atvesta šurp.
— Nē, — Simons sauca, — nē, viņa ir viltus lieciniece, aristokrātu kalpone. Un turklāt pilsone Tizona deg nepacietībā noskaidrot visu patiesību.
Pa šo laiku Lorēns klusi sarunājās ar Morisu.
— Jā, — sauca kāds no tribūniem, — jā, Tizona kundzes liecību, ļaujiet viņai liecināt!
— Vai Tizona kundze ir zālē? — priekšsēdis jautāja.
— Katrā ziņā, viņa ir šeit, — Simons sauca. — Pilsone Tizona, saki taču, ka tu esi še.
— Te es esmu, pilsoni priekšsēdi, — sieviete teica. — Bet vai atdosit man manu meitu, ja es kaut ko teikšu?
— Tavai meitai ar šo lietu nav nekā kopēja, — priekšsēdis atbildēja. — Tagad runā, un vēlāk griezies pie pašvaldības, lai tev atdod tavu bērnu.
— Tu dzirdi, — iekliedzās Simons, — pilsonis priekšsēdus pavēl liecināt, tad liecini!
— Vienu mirkli, — priekšsēdis, brīnīdamies par jaunā, citādi karstasinīgā, cilvēka mieru, griezās pie Morisa. — Vai tu negribi ko teikt vispirms, pilsoni ierēdni?
— Nē, pilsoni priekšsēdi, citādi, pirms nosaukt tādu cilvēku, kā es, par gļēvuli un nodevēju, Simons darītu pareizāk, ja uzgaidītu, kamēr tiks labāk iemācīts.
— Tu saki, tu saki? — Parīzes tautai īpatnējā izsmejošā cilvēka tonī Simons atkārtoja.
— Es saku, Simon, — drīzāk sērīgi nekā naidīgi Moriss atņēma, — ka tūliņ tu tiksi šausmīgi sodīts, kad redzēsi to, kas notiks.
— Pilsoni priekšsēdi, — neatbildēdams riebīgam apvainotājam, Moriss teica, — es pievienojos manam draugam Lorēnam, un lūdzu, lai tiktu uzklausīta jaunā meitene, kas nupat ir apcietināta, pirms ļaujat runāt šai sievietei, kuras liecība, acīmredzot, būs iespaidota.
— Vai dzirdi, pilsone, — Simons sauca, — viņš teic, ka tu esot viltus lieciniece!
— Es, viltus lieciniece? — sauca Tizona kundze. — Hā, to tu vēl redzēsi! Uzgaidi tikai!
— Pilsoņi, — Moriss teica, — es lūdzu, aizliedziet runāt šai nelaimīgajai.
— Tu baidies? — Simons sauca. — Pilsoni priekšsēdi, es prasu pilsones Tizonas liecību!
— Jā, jā, liecību! — tribūni kliedza.
— Klusu! — prezidents pavēlēja. — Patlaban nāk pašvaldība!
Šai brīdī uz ielas bija dzirdama ratu dārdoņa, kliedzieni un ieroču žva- dzoņa. Simons nemierīgi lūkojās uz durvīm.
— Atstāj tribīni, — priekšsēdis viņam teica, — tev vairs netiek dots vārds!
Simons nokāpa lejā.
Šai brīdī ar pūli ziņkārīgo, kurus tūliņ aizspieda projām, ienāca žandarmi, un tribunāla priekšā tika izbīdīta sieviete.
— Vai tā ir viņa? — Lorēns jautāja savam draugam.
— Jā, tā pati, — Moriss atbildēja. — Ak, nelaimīgā! Viņa ir pazudusi!
— Puķu pārdevēja! puķu pārdevēja! — ziņkāres saviļņoti, tribūni murmināja, — tā ir puķu pārdevēja!
— Es prasu katrā ziņā Tizona kundzes liecību, — kurpnieks kauca. — Priekšsēdi, tu viņai pavēlēji liecināt, un tu redzi, ka viņa to nedara.
Tizona kundze tika pasaukta un iesāka drausmīgu, plašu apsūdzību. Viņa aprādīja, ka puķu pārdevēja ir vainīga, bet tāpat arī Moriss un Lorēns kā viņas līdzzinātāji.
Šī uzrādīšana uz publiku atstāja acīmredzamu iespaidu.
Simons gavilēja.
— Žandarmi, atvediet puķu pārdevēju! — priekšsēdis sauca.
— Briesmīgi?! — aizklādams seju ar abām rokām, Morāns murmināja.
Puķu pārdevēja tika atvesta un nostājās zem tribīnes, iepretī Tizona
kundzei, kuras liecība apstiprināja viņas noziegumu. Tad viņa pacēla plīvuru.
— Eloīze! — Tizona kundze iesaucās, — …mana meita!.. Tu šeit?
— Jā, māt, — maigā balsī atbildēja meitene.
— Bet kāpēc tu atrodies starp žandarmiem?
— Jo esmu apsūdzētā, māt.
— Tu… apsūdzētā? — lielās bailēs iesaucās māte, — un kas tevi apsūdz?
— Tu, māt.
Drausmīgs klusums, nāves klusums pēkšņi iestājās trokšņainajā pūlī, un dziļās sāpēs no šā briesmīgā skata sažņaudzās ikviena sirds.
— Viņas meita! — attālāk čukstēja klusas balsis. — Viņas meita! Nelaimīgā!
Sirsnīgā līdzjūtībā Lorēns un Moriss nolūkojās apsūdzētājā un apsūdzētā.
Cik ļoti Simons vēlējās, lai drīzāk beigtos šis skats, jo cerēja, ka Lorēns un Moriss būs atzīti par vainīgiem, tomēr viņš pūlējās paslēpties no Tizona sievas skatieniem, kura apjukušām acīm lūkojās apkārt.
— Kā tevi sauc? — saviļņotais priekšsēdis jautāja meitenei, kas mierīga un padevīga liktenim stāvēja viņa priekšā.
— Eloīza Tizona.
— Cik tev ir gadu?
— Deviņpadsmit.
— Kur tu dzīvo?
— Nonandjēras ielā 24.
— Vai tu šorīt pilsonim ierēdnim Lendejam, kas te atrodas uz apsūdzēto sola, pārdevi neļķu pušķi?
Tizona meita pagriezās pret Morisu un, brīdi to aplūkojusi, teica:
— Jā, pilsoni, tā esmu es.
Tizona kundze nolūkojās meitā ar šausmās izplestām acīm.
— Vai tu zini, ka ikvienā neļķē bija paslēpta vēstule Kapeta atraitnei?
— Es to zinu.
Zāli pāršalca šausmu un apbrīnas vilnis.
— Kāpēc tu piedāvāji šīs neļķes pilsonim Morisam?
— Jo redzēju, ka viņš bija apjozies ar ierēdņa jostu, un tāpēc domāju, ka dodas uz Tanplu.
— Kas ir tavi līdzvainīgie?
— Nav neviena.
— Kā? Tu rīkoji sazvērestību gluži viena?
— Ja tā ir sazvērestība, tad es to rīkoju gluži viena.
— Vai Moriss zināja?..
— Ka ziedos ir vēstulītes?
— Jā.
— Pilsonis Moriss ir ierēdnis, viņš varēja runāt ar karalieni zem četrām acīm katrā dienas un nakts laikā. Ja viņam būtu bijis kaut kas sakāms, viņam nevajadzētu rakstīt, viņš varēja runāt.
— Vai pilsoni Morisu tu agrāk esi pazinusi?
— Esmu viņu redzējusi Tanplā, kad dzīvoju vēl pie manas nabaga mātes. Bet viņu es pazinu tikai pēc izskata.
— Vai tu redzi, nožēlojamais, ko tu izdarīji? — draudēdams Simonām ar dūri, kas, sašļucis par negaidīto lietas pagriezienu, gribēja pazust, Lorēns iesaucās.
Visu skatieni visdziļākajā nicinājumā vērsās pret kurpnieku.
Priekšsēdis turpināja:
— Ja tu piedāvāji puķu pušķi un zināji, ka ikvienā ziedā ir pa vēstulei, tev taču arī jāzina, kas tur bija rakstīts.
— Jā, to es zinu.
— Tad pasaki mums to.
— Pilsoni, — stingri atbildēja meitene, — esmu teikusi visu, ko es varēju teikt, un it sevišķi, ko gribēju teikt.
— Tātad, tu liedzies atbildēt?
— Jā.
— Vai tu zini, kas tev draud?
— Jā.
— Varbūt tu paļaujies uz savu jaunību un skaistumu?
— Es paļaujos vienīgi uz Dievu.
— Pilsoni Moris Lendej, pilsoni Hiacint Lorēn, — prezidents teica, — jūs esat brīvi; pašvaldība atzīst jūsu nevainību un pilsonisko krietnumu. Žandarmi, aizvediet pilsoni Eloīzi uz sekcijas cietumu.
Šie vārdi likās atmodināja Tizona kundzi no apdulluma. Viņa drausmīgi iekliedzās un gribēja mesties pie meitas, lai apkamptu to pēdējo reizi. Bet žandarmi viņu atturēja.
— Es tev piedodu, māt! — jaunā meitene teica, kad viņu veda projām. Tizona kundze mežonīgi iekliedzās un nesamaņā sabruka.
— Cēlā meitene! — sāpīgi aizkustināts, Morāns čukstēja.