Pēc šiem notikumiem, kurus nupat atstāstījām, kā šīs drāmas papildinājums, kura sāka risināties tumšās pārgrozībās, pievienojās pēdējais skats.
Notikušā satriekta, pavadītāju atstāta, jo ir kaut kas riebīgs pat negribētā noziegumā, un tas ir liels noziegums, ja māte nogalina savu bērnu, kaut arī patriotiskā centībā, kādu laiku palikusi pilnīgi nekustīga, Tizona sieva pacēla galvu, apjukusi palūkojās apkārt un, redzēdama sevi gluži vienu, iekliedzās un metās uz durvīm.
Pie durvīm stāvēja vēl daži ziņkārīgie, saniknotāki nekā citi; viņu ieraudzījuši, tie pašķīrās un rādīja ar pirkstiem, viens otram teikdami:
— Vai tu redzi šo sievieti? Viņa uzrādīja savu meitu!
Tizona kundze izmisumā iesaucās un metās Tanplas virzienā.
Kad viņa sasniedza Mišela Lekonta ielas trešo daļu, viņai ceļā nostājās kāds virs, kam seja bija apslēpta apmetnī un teica:
— Tagad tu esi apmierināta, tu noslepkavoji savu bērnu!
— Es noslepkavoju savu bērnu? — nabaga māte iesaucās. — Nē, nē, tas nevar būt!
— Bet tā ir, jo tava meita ir apcietināta.
— Kur tad viņu aizveda?
— Konsjeržērijā, tur viņai būs jāstājas revolucionārā tribunāla priekšā, un tad tu zini, kas viņu sagaida.
— Ej nost un laid mani garām! — nelaimīgā iesaucās.
— Uz kurieni tad tu dosies?
— Un Konsjeržēriju.
— Ko tev tur vajag?
— Vēlreiz runāt ar viņu.
— Tevi nelaidīs iekšā.
— Bet man ļaus gulēt vārtu priekšā, dzīvot tur. Gulēt. Es gaidīšu, līdz viņa iznāks ārā. Tad vismaz es viņu redzēšu kaut reizi.
— Bet ja kāds tev apsolītu atdot atpakaļ meitu?
— Ko tu runā?
— Es jautāju, ja kāds tev apsolītu atdot atpakaļ meitu, vai tu būtu ar mieru darīt visu, ko viņš prasa?
— Meitas labā es daru visu, visu Eloīzes labā! — rokas žņaudzīdama, sieviete iesaucās. — Visu, visu!
— Klausies, — nepazīstamais atsāka, — tā tevi soda Dievs.
— Un par ko?
— Par mocībām, kādas tu sagādāji tādai pat nabaga mātei kā tu.
— Ko tu domā? Ko tu gribi teikt?
— Tavu cietumnieci tu bieži esi novedusi ar nodevībām un nesaudzīgo izturēšanos izmisuma bezdibeņa malā, kur patlaban atrodies tu pati. Dievs tevi soda, novezdams tavu tik ļoti mīlēto meitu līdz nāves sodam.
— Tu teici, ka viņu kāds var glābt. Kur viņš ir? Ko viņš grib, ko viņš prasa no manis?
— Viņš prasa, lai uz priekšu tu nemocītu karalieni un lai par visu līdz šim pāri darīto tu lūgtu piedošanu, un, ja tu redzi, ka šai sievietei, kurai tāpat ir meita, par kuru viņa raud un izsamist, ja tu redzi, tad tu nepretosies šai bēgšanai, bet gan palīdzēsi visiem spēkiem.
— Tu esi tas vīrs, pilsoni, vai ne? — Tizona sieva teica.
— Nu?
— Vai tu apsoli glābt manu meitu?
Nepazīstamais klusēja.
— Tu apsoli? Vai tu gribi zvērēt? Atbildi?
— Visu, ko var darīt kāds cilvēks, lai glābtu tavu meitu, es darīšu.
— Viņš nevar viņu glābt! — Tizona kundze iesaucās. — Viņš meloja, to solīdams, viņš nevar glābt!
— Dari, cik spēsi karalienes labā, es darīšu visu, ko spēšu, tavas meitas labā.
— Kāda man daļa par karalieni? Viņa ir māte, kurai ir meita, un vairāk nekā. Bet no abām savu galvu pazudinās tikai viņa un nevis meita. Nocērtiet man galvu un atbrīvojiet manu meitu, vediet mani uz giljotīnu, bet tikai, lai manai meitai netiek aizskarts ne matiņš uz galvas, un es došos nāvē dziedādama.
Un tūlīt baismīgā balsī viņa iesāka dziedāt, bet pēkšņi noklusa un skaļi iesmējās.
Pat vīrs mētelī likās izbijās par šo ārprāta sākumu un paspēra soli atpakaļ.
— O! Tu neaiziesi tā, — izmisusī Tizona sieva teica, saturēdama viņu aiz mēteļa. — Mātei nemēdz teikt: „Dari to un es glābšu tavu bērnu", lai vēlāk piebilstu: „Varbūt". Vai tu viņu glābsi?
— Jā.
— Kad?
— Tai dienā, kad viņu vedīs no Konsjeržērijas uz ešafotu.
— Kāpēc gaidīt? Kāpēc ne šonakt, šovakar, šai pašā brīdī?
— Tāpēc, ka es nevaru.
— Ā, nu tu redzi, nu redzi, — Tizona kundze iesaucās, — nu tu redzi, ka nevari, bet es varu.
— Ko tu vari?
— Es varu vajāt cietumnieci, kā tu saki, aristokrāti kā tu. Katrā nakts un dienas laikā es varu ieiet cietumā, un es to izdarīšu. Kas attiecas uz viņas bēgšanu, mēs vēl redzēsim. Ā, mēs vēl redzēsim, ja negrib glābt manu meitu, ja viņu vajag glābt. Galvu pret galvu, vai tu gribi? Veto kundze bija karaliene, es to zinu. Eloīze Tizona ir tikai nabaga meitene, es to zinu. Bet uz giljotīnas mēs visi esam līdzīgi.
— Labi, lai! — cilvēks apmetnī teica. — Glāb to, es glābšu viņu.
— Zvēri.
— Es zvēru.
— Pie kā?
— Pie kā tu gribi?
— Vai tev ir meita?
— Nē.
— Labi, — izmisumā ļaudama nokrist abām rokām, Tizona sieva teica, — pie kā tu gribi zvērēt?
— Klausies: es zvēru Dievam!
— Bē, — Tizona sieva atbildēja, — tu taču labi zini, ka veco ir nogāzuši un jauno vēl nav iecēluši.
— Es tev zvēru pie tēva kapa.
— Nezvēri pie kapa, tas nesīs nelaimi… Ak, Dievs! Kad es iedomājos, ka varbūt pēc trim dienām es arī zvērēšu pie manas meitas kapa. Manu meitiņ! Nabaga Eloīze!
Tizona sieva iesaucās tik skaļi, ka pēc viņas kliedziena atvērās vairāki logi.
Redzot logus, kas atvērās, parādījās vēl kāds cilvēks un devās pie pirmā.
— Ar šo sievieti nav ko iesākt, — pirmais teica, — viņa ir vājprātīga.
— Nē, viņa ir māte, — aizvilkdams sev līdzi pirmo, tas atbildēja.
Redzēdama abus aizejam, Tizona kundze atkal atguva apziņu.
— Kur jūs ejat? — viņa sauca. — Vai jūs gribat glābt Eloīzi? Uzgaidiet, es iešu jums līdzi! Uzgaidiet, uzgaidiet!
Kliegdama viņa sekoja abiem vīriešiem, bet nākamās ielas stūrī pazaudēja viņus no redzesloka. Tā kā viņa vairāk nezināja, kurp jāiet, kādu brīdi nenoteiktībā viņa apstājās. Tizona sieva lūkojās uz visām pusēm, un
nakts un klusums, kas viņu ielenca, vēl pavairoja viņas nāves bailes. Tad, šausmīgi iekliegušies, viņa bezsamaņā nokrita zemē.
Pulkstenis nosita desmit.
* * *
Tai pašā stundā karaliene sēdēja savā istabā Tanplā nespodrās lampiņas gaismā starp savu māsīcu un meitu, un pēdējā, viņu apskaudama, apslēpa to ierēdņu skatieniem. Atkal viņa lasīja mazu ļoti smalka papīra vēstulīti, kas bija apklāta ar tik smalku rakstu, ka viņas asaru aptumšotās acis tik tikko spēja izlasīt.
Vēstulē bija rakstīts:
„Rīt, ceturtdien, lūdziet atļauju pastaigāties dārzā, ko jums katrā ziņā ļaus, jo jau agrāk ir dota pavēle. Kad būsit nogājušas dažas reizes šurp un turp, sāciet sūdzēties par nogurumu, lūdziet Plimo kundzi ļaut atpūsties kādu brīdi pie viņas. Pēc dažām minūtēm izliecieties, it kā jūs justos arvien sliktāk un paģībstiet. Lai pasauktu palīgā, durvis tiks noslēgtas, un jūs paliksit vienas ar Elizabeti un princesi. Šai brīdī atvērsies pagraba krītdurvis, jūs ielēksit ar savu māsīcu un meitu iekšā un būsit glābtas."
— Lielais Dievs! — princese teica. — Vai tad mūsu bēdīgajam liktenim reiz tomēr pienāks gals?
— Varbūt šī vēstule ir tikai lamatas? — Elizabete domāja.
— Nē, nē, — karaliene teica, — šis rokraksts man vienmēr liecina, ka tuvumā atrodas noslēpumainais, bet uzticīgais un drošsirdīgais draugs.
— Tā ir no bruņinieka? — princese jautāja.
— No viņa, — karaliene atbildēja. — Izlasīsim vēstulīti vēlreiz uzmanīgi, lai to, ko aizmirstu viena, atcerētos otra.
Visas trīs atkal klusām izlasīja vēstuli. Bet tiklīdz tās bija beigušas, atvērās durvis. Abas princeses pagriezās, kamēr karaliene ar ļoti dabīgu kustību sāka kārtot matus un paslēpa vēstulīti tajos.
Istabā ienāca ierēdnis.
— Ko jūs vēlaties, mans kungs? — Elizabete un princese jautāja abas reizē.
— Hm, — ierēdnis atbildēja, — man liekas, ka šodien jūs pārāk vēlu ejat gulēt?
— Varbūt pašvaldība ir izdevusi jaunu likumu, — pieceldamās ar savu parasto cienību, karaliene teica, — kad man jāiet gulēt?
— Nē, pilsone, bet ja tas būs vajadzīgs, tā notiks.
— Bet līdz tam laikam, — Marija Antuanete atbildēja, - es ceru, istaba, kur dzīvo, es neteikšu karaliene, bet sieviete, taču tiek godāta?
— Tiešām, — ierēdnis noņurdēja, — šie aristokrāti vēl arvienu runā, it kā viņi kaut ko nozīmētu.
Bet pagaidām, paklausīdams šai augstprātīgajai labo laiku cienībai, ko triju gadu ciešanas bija padarījušas stipri mērenu, viņš aizgāja.
Brīdi vēlāk lampa nodzisa un, kā parasti, trīs sievietes izģērbās tumsā, kas radīja plīvuru viņu kautrībai.
Pamodusies otrā dienā, gultas priekškaru aizsardzībā karaliene vēlreiz pārlasīja vēstulīti, lai neko neaizmirstu, tad saplosīja to sīkos, gandrīz vai neredzamos gabaliņos, un apģērbusies, pamodināja māsu un aizgāja pie meitas.
Brīdi vēlāk karaliene pasauca sardzes ierēdni.
— Ko tu gribi, pilsone? — parādīdamies pie durvīm, viens no tiem jautāja, kamēr otrs nemaz nepārtrauca brokastis, lai atbildētu karalienei.
— Kungs, patlaban nāku no manas meitas, — Marija Antuanete teica, — nabaga bērns jūtas ļoti slikti. Viņas kājas uzpampušas un sāp, jo viņa pārāk maz kustas. Bet kā jūs zināt, es pati biju viņu nosodījusi uz šo bezdarbību. Man bija atļauts pastaigāties dārzā. Bet tā kā man bija jāiet garām tai istabai, kur pirms nāves mita mans vīrs, tas bija man neiespējami, un es gāju uz terases. Tagad šī pastaiga nav pietiekama mana bērna veselībai. Tāpēc es jūs lūdzu, pilsoni ierēdni, nododiet manu lūgumu ģenerālim Santēram, lai viņš piekrīt jau agrāk atļautajai pastaigai. Es būšu jums pateicīga.
Šos vārdu karaliene teica tik maigā un reizē cienīgā tonī, viņa tik stipri pūlējās izrauties no visa, kas varētu aizskart ierēdņa republikānisko pārliecību, ka tas noņēma sarkano cepurīti un palocīdamies atbildēja:
— Es lūgšu pilsonim ģenerālim atļauju, kuru jūs vēlaties, kundze.
Tad aiziedams, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka piekāpies taisnības
un nevis vājības dēļ, viņš atkārtoja:
— Tas tiesa, galu galā tā ir.
— Kas tiesa? — jautāja otrs ierēdnis.
— Ka šī sieviete ļauj pastaigāties slimajai meitai.
— Un tad?.. Ko viņa prasīja?
— Viņa prasīja noiet lejā un pastaigāties stundu dārzā.
— Nu gan! — otrs teica, — ja viņa prasītu atļauju iet kājām no Tanplas līdz Revolūcijas laukumam, tā būtu pastaiga.
Karaliene dzirdēja šos vārdus un nobālēja. Bet šajos vārdos viņa smēlās jaunu drosmi notikumiem, kas gatavojās.
Ierēdnis pabeidza brokastis un nogāja lejā. Karaliene prasīja atļauju paēst brokastis meitas istabā, ko viņai arī atļāva.
Ruajala, lai apstiprinātu baumas par savu slimību, palika guļam, un Elizabetes kundze un karaliene palika pie viņas gultas.
Pulkstens vienpadsmitos ieradās Santērs. Viņa ierašanos kā parasti paziņoja bungu rībieni, un jaunā bataljona un jauno ierēdņu ieiešana, kas nomainīja tos, kam sardze beidzās.
Kad Santērs bija apskatījis aizejošo un ienākošo bataljonu, parādījis lempīgo zirgu Tanplas pagalmā, viņš brīdi apstājās: tas bija tas brīdis, kad tie, kam bija kādas prasības, ziņojumi vai sūdzības, griezās pie viņa.
Ierēdnis izmantoja šo apstāšanos, lai tuvotos.
— Ko tu gribi? — pēkšņi viņam teica Santērs.
— Pilsoni, — ierēdnis teica, — es nāku runāt no karalienes…
— Kas tas ir karaliene? — Santērs jautāja.
— Ā, tas tiesa, — ierēdnis teica, brīnīdamies par savu aizraušanos. — Ko es te runāju? Vai es esmu muļķis? Es nāku no Veto kundzes…
— Ar Dieva palīgu, — Santērs teica, — to es saprotu. Nu labi, ko tu gribi teikt? Nu!
— Es gribu teikt, ka mazā Veto ir slima, kā liekas, tāpēc, ka trūkst svaiga gaisa un kustības.
— Nu, vai tur vajadzēs iejaukties tautai? Tauta viņai ir atļāvusi pastaigāties dārzā, viņa to noraidīja. Labvakar!
— Tieši tā, viņa tagad to nožēlo, un viņa prasa, vai tu negribi atļaut viņai noiet lejā.
— Pret to nav nekā ko iebilst, — Santērs atbildēja. — Klausieties, — viņš teica visam bataljonam, — Kapeta atraitne pastaigāsies dārzā. Nācija to viņai jau ir atļāvusi. Bet uzmaniet, ka viņa neaizbēg pār mūri. Ja tas notiks, tad es likšu jums visiem nocirst galvas.
Ģenerāļa jokam atbildēja nevaldāmi smiekli.
— Nu tad ziniet, ar labu dienu, pilsoņi, — Santērs teica un pacēla cepuri. — Tagad es eju uz pašvaldību, lai izdotu pases uz viņpasauli ži- rondistiem.
Šī ziņa darīja pilsoni ģenerāli tik jautru, ka tas aizjāja aulēkšos.
Bataljons, kurš atstāja posteņus, izgāja pēc viņa.
Beidzot ierēdņi atstāja vietas jaunpienācējiem, kas saņēma Santēra instrukcijas attiecībā uz karalieni.
Viens no ierēdņiem aizgāja pie Marijas Antuanetes un paziņoja viņai, ka ģenerālis piekritis viņas lūgumam.
— O! — lūkodamās debesīs pa logu, viņa domāja, — vai mitēsies tavas dusmas, Kungs, un tava šausmīgā taisnība beigs mūs nomocīt?
— Pateicos, kungs, — viņa teica, apburoši smaidīdama ierēdnim, kas pazudināja Barnavu un tik daudzus cilvēkus padarīja vājprātīgus.
Tad, pagriezdamās pret sunīti, kas lēkāja uz pakaļkājām, jo pēc kundzes skatiena saprata, ka noticis kaut kas ārkārtīgs, viņa teica:
— Jā, Blek, mēs iesim pastaigāties.
Sunītis sāka riet un lēkāt apkārt, tad apstājās ierēdņa priekšā un beidzot palēcās augšup, lai nolaizītu viņa roku, it kā gribēdams pateikties par labo ziņu, ko tas atnesis viņa pavēlniecei.
Šo cilvēku, kas varbūt būtu palicis nejūtīgs pret karalienes lūgumu, aizkustināja suņa pieglaimība.
— Jau šī jaukā lopiņa dēļ vien jums vajadzēja biežāk iet pastaigāties, pilsone Kapete, — viņš teica. — Cilvēcība pavēl, lai rūpētos par visām radībām.
— Ap kādu laiku mēs varēsim iziet? — karaliene jautāja. — Vai jums neliekas, ka pusdienas saule mums būs sevišķi labvēlīga?
— Jūs varat iziet, kad jums patīk, — ierēdnis atbildēja. — Par to nav nekādu priekšrakstu. Bet ja jūs gribat iziet ap pulkstens divpadsmitiem, kad tiks nomainīta sardze, tad tas izsauks tornī mazāk trokšņa.
— Labi, tad ap pulkstens divpadsmitiem! — uzlikdama roku sirdij, lai savaldītu spēcīgos pukstus, karaliene teica.
Viņa uzmeta skatienu ierēdnim, kas nebija tik cietsirdīgs kā viņa kolēģi un kam, varbūt, cīņā, ko gatavoja sazvērnieki, par savu pakalpību būs jāsamaksā ar dzīvību.
Bet tai brīdī, kad sievietes sirdi pārņēma līdzjūtība, viņā pamodās karalienes gars. Viņa atcerējās 10. augustu un savus draugus, kuru līķi klāja pils grīdu. Viņa atcerējās 2. septembri un princeses Lambālas asiņaino galvu, ko uz pīķa pacēla viņas loga priekšā. Viņa atcerējās 21. janvāri un uz ešafota mirstošo vīru, kura pēdējos vārdus noslāpēja Santēra sankilotu trompešu dārdi. Un tad viņa vēl atcerējās savu nabaga bērnu, kura žēlo balsi viņa bieži bija dzirdējusi no savas istabas, nevarēdama doties viņam palīgā, un viņas sirds nocietinājās.
— Ak! — viņa teica, — nelaime līdzinās seno laiku hidras asinīm: tās apaugļo zemi, no kuras izaug arvien jaunas nelaimes!