Ierēdnis izgāja, lai pasauktu savus kolēģus un izlasītu protokolu, ko atstāja aizgājušie ierēdņi.
Karaliene palika viena ar māsu un meitu.
Visas trīs saskatījās.
Ruajala metās karalienei ap kaklu un apskāva to.
Elizabete tuvojās māsai un sniedza roku.
— Lūgsim Dievu, — karaliene teica, — bet klusiņām, lai neviens nedomā, ka mēs lūdzam.
Ir kļūmīgi laikmeti, kad lūgšana, šī dabīgā himna, ko Dievs licis cilvēku sirdīs, ir cerību un pateicība akts. Un tā sargu acīs cerība vai pateicība sacēla bažas, jo karaliene cerēja tikai uz vienu, tas ir, uz bēgšanu; jo karaliene varēja pateikties Dievam tikai par vienu, ja tas devis kādu iespēju.
Pabeigušas šo lūgšanu prātā, visas trīs vairs neteica ne vārda.
Nosita vienpadsmit, tad pusdienlaiku.
Brīdī, kad atskanēja pēdējais sitiens uz bronzas stigas, spirālveidīgās kāpnes sāka piepildīt ieroču troksnis, kas aizsniedza karalieni.
— Sardze tiek nomainīta, — viņa teica, — tūliņ nāks pēc mums.
Viņa redzēja, ka māsīca un meita nobāl.
— Drosmi! — viņa teica, kamēr pašas seju pārklāja bālums.
— Pulkstenis jau nosita divpadsmit! — apakšā nosauca kāda balss, — laidiet cietumnieces lejā.
— Mēs ejam, — karaliene atbildēja, uzmezdama gandrīz vai nožēlas pilnu skatienu tumšajām sienām un vienkāršajiem daiktiem, kas bija viņas cietumniecības pavadoņi.
Pirmās durvis, kas veda uz gaiteni, atvērās. Tas bija tumšs, un šī tumsa viņām ļāva slēpt iekšējo saviļņojumu. Viņām pa priekšu skrēja mazais Bleks. Kad viņas sasniedza otrās durvis, no kurām karaliene novērsa seju, uzticamais lopiņš pacēla purniņu pie durvju spraugas un sāka žēli kaukt. Nespēdama pat pasaukt sunīti, karaliene pagāja strauji garām, pūlēdamās turēties pie sienas.
Paspērusi dažus soļus, karaliene sajuta nespēku un bija spiesta apstāties. Viņai tuvojās māsa un meita, un kādu brīdi trīs sievietes palika nekustīgas, veidodamas sāpīgu grupu. Māte pieri bija atbalstījusi uz Ruajalas galvas.
Mazais Bleks tur pievienojās.
— Nu, — kāda balss vaicāja, — ies lejā vai nē?
— Te, lūk, — teica ierēdnis, kas apstājās, savā vienkāršībā respektēdams lielās sāpes.
— Ejam! — karaliene teica.
Un viņa sāka kāpt.
Kad cietumnieces sasniedza spirālveidīgo kāpņu apakšu iepretī pēdējiem vārtiem, zem kuriem saule zīmēja plašas zeltītas gaismas joslas, tad atskanēja bungu rībieni, kas sasauca sardzi, tad iestājās ziņkārīgs klusums, un lēni, čīkstēdami virās, atvērās vārti.
Zemē bija apsēdusies, vai pareizāk, pie šiem vārtiem piegulošā ielas stabiņa bija apgūlusies kāda sieviete. Tā bija Tizona kundze, kuru karaliene nebija redzējusi divdesmit četras stundas un kuras prombūtne kopš vakardienas vakara un šodienas priekšpusdienā viņai jau bija kļuvusi aizdomīga.
Karaliene vērās uz gaišo dienu, kokiem ieskauto dārzu, un viņas acis meklēja kantīni, kur viņu jau gaidīja atbrīvotāji. Izdzirdusi soļu troksni,
Tizona kundze pacēla galvu, un karaliene zem sirmajiem māliem ieraudzīja viņas apjukušo, bālo seju.
Izbailēs karaliene uz brīdi apstājās. Sieviete piecēlās un, lēnām nomezdamās ceļos, aizšķērsoja ceļu Marijai Antuanetei.
— Ko tu gribi, mīļā Tizona? — karaliene jautāja.
— Viņš teica, ka tev man ir jāpiedod.
— Kas tev to teica?
— Vīrs apmetnī.
Brīnīdamās karaliene paskatījās Elizabetē un meitā.
— Ej, — ierēdnis teica, — laid Kapeta atraitni garām. Viņai jāiet dārzā.
— Es to zinu, — vecā atbildēja, — un tāpēc es gaidīju viņu te, jo mani nelaida augšā, un man viņai jālūdz piedošanu.
— Kāpēc tad tevi nelaida augšā? — karaliene jautāja.
Tizona kundze iesmējās un atbildēja:
— Viņi apgalvo, ka esmu vājprātīga.
Karaliene viņu uzlūkoja un nelaimīgās skatienā tiešām ievēroja īpatnējo nenoteikto uguni, kas liecina par saprāta trūkumu.
— Lielais Dievs! — viņa teica, — kas ar tevi ir noticis, nabaga sieviete?
— Kas ar mani ir noticis?.. Vai tad tu to nezini?.. O, jā, tu to zini ļoti labi, jo viņu notiesāja tevis dēļ.
— Ko tad?
— Eloīzi, manu nabaga bērnu!
— Notiesāja? Kas? Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņa pārdeva puķes.
— Kādas puķes?
— Neļķu pušķi… Bet viņa nemaz nav puķu pārdevēja, — it kā gribēdama aptvert savas domas, Tizona kundze teica. — Bet kā tas notika, ka viņa pārdeva neļķes?
Karaliene notrīcēja. Neredzama saite stiepās starp šo skatu un viņas pašreizējo stāvokli. Bet viņa saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku nevajadzīgās sarunās.
— Mīļā kundze, — viņa teica, — es lūdzu, ļauj man iet garām. Tu varēsi man pastāstīt visu vēlāk.
— Nē, tūliņ! Tev ir jāpiedod man un man jāpalīdz tev bēgt, lai viņš glābtu manu meitu!
Karaliene kļuva bāla kā nāve.
— Lielais Dievs! — paceldama acis pret debesim, viņa čukstēja. — Mans kungs, — viņa teica ierēdnim, — lūdzu atbrīvojiet mani no šīs sievietes. Jūs taču redzat, ka viņa ir vājprātīga.
— Celies, māt, — ierēdnis teica, — un ej nost no ceļa!
Bet Tizona kundze pieķērās sienai.
— Nē, — viņa atbildēja, — jums ir jāpiedod, lai viņš glābtu mani meitu.
— Kam viņa ir jāglābj?
— Vīram apmetnī.
— Saki taču viņai kādu mierinošu vārdus, mīļā māsīca, — karaliene lūdza Elizabetei.
— Labprāt, — tā atbildēja. — Ko tu vēlies? — viņa jautāja sievietei.
— Es vēlos, lai tu man visu piedotu, ko es tā esmu darījusi ļauna, un, ja redzi vīru mētelī, tad pavēli viņam glābt manu meitu, jo viņš dara visu, ko tu vēlies.
— Es nezinu, par ko tu domā, — karaliene atbildēja, — bet ja tas var nomierināt tavu sirdi, ja es piedodu visu, ko tu man esi darījusi ļaunu, tad es to labprāt daru. Vaļsirdīgi es tev piedodu, un lai tie, kurus esmu apvainojusi es, piedod arī man.
— Ak! — neaprakstāmā priekā iesaucās Tizona kundze, — tagad, kad tu man esi piedevusi, viņš glābs manu meitu!.. Jūsu roku, kundze, jūsu roku!
Brīnīdamās un nesaprazdama sievietes izturēšanos, karaliene sniedza viņai roku, ko tā pārklāja skūpstiem.
Šai brīdī uz ielas kļuva dzirdama ziņotāja balss:
— Te ir spriedums, ar kuru Eloīze Tizona tika notiesāta uz nāvi, jo piedalījās sazvērestībā.
Tiklīdz Tizona kunze izdzirda šos vārdus, viņas seju pārņēma izmisums. Viņa izstiepa roku, lai aizkavētu karalienei ceļu.
— Lielais Dievs! — Marija Antuanete čukstēja, jo bija ievērojusi visus baismīgā izsauciena vārdus.
— Notiesāta uz nāvi! — māte iekliedzās, — manai meitai, manai Eloī- zei ir jāmirst! Tad viņš nevarēja viņu glābt un nevar viņu glābt! Tas bija par vēlu! Ak, lielais Dievs!
— Nabaga sieviete, — karaliene teica, — tici man, ka man tevis sirsnīgi žēl!
— Tu? — ar baismīgu skatienu atbildēja Tizona, — tev manis ir žēl? Nē, nē!
— Tu maldies, man tevis ir ļoti žēl, bet ļauj man iet.
— Es lai ļautu tev iet? — Tizona kundze iesaucās, skaļi iesmiedamās. — Nē! Es būtu palīdzējusi tev bēgt, jo viņš man teica, ka viņš glābs manu meitu, ja es lūgšu tev piedošanu un nekavēšu tavu bēgšanu. Bet tā kā mana meita ir notiesāta, tā kā viņai ir jāmirst, tad arī tu nedrīksti bēgt!
— Nāciet palīgā, mani kungi, — karaliene teica, — jūs redzat, ka šī sieviete ir vājprātīga.
— Nē, es neesmu vājprātīga, es zinu, ko es saku! — Tizona kundze iesaucās. — Tas tiesa, te bija sazvērestība un Simons to atklāja. Mana meita, mana nabaga meita pārdeva puķes. To viņa atzina revolucionārā tribunāla priekšā. Tas bija neļķu pušķis, kurā bija apslēpts kāds papīrs.
— Es lūdzu, Dieva dēļ!.. — karaliene teica.
Atkal kļuva dzirdama saucēja balss.
— Vai tu dzirdi? — ievaidējās vājprātīgā, ap kuru bija sapulcējušies nacionālgvardi, — vai tu dzirdi? Notiesāta uz nāvi! Tikai tevis dēļ tiks nobendēta mana meita, tevis dēļ, austriete!
— Debesu vārdā, mani kungi, — karaliene teica, — ja jūs negribat mani atbrīvot no šīs vājprātīgās, tad vismaz ļaujiet man kāpt augšā. Es nevaru izturēt šīs sievietes pārmetumus. Lai cik netaisni tie arī ir, tomēr plosa manu sirdi!
Un karaliene pagriezās un sāka raudāt.
— Jā, raudi, liekule, raudi! — vājprātīgā sauca. — Tavas neļķes viņai dārgi maksāja… bet tas viņai bija jāzina, jo visiem, kas tev kalpo, ir jāmirst. Tu nes visur nelaimi, austriete! Tavi draugi, tavs vīrs, tavi aizstāvji ir miruši, un manai meitai arī jāmirst! Kad beidzot pienāks tava kārta, lai tu nevienu vairs nevarētu grūst postā!
Nelaimīgā izkliedza šos vārdus, pavadīdama ar draudošu žestu.
— Nelaimīgā! — Elizabete uzdrīkstējās atbildēt. — Vai tu aizmirsti, ka tā, ar ko tu runā, ir karaliene?
— Viņa karaliene?., karaliene?.. — Tizona sieva atkārtoja, jo viņas ārprāts pieņēmās pēc katra mirkļa. — Ja tā ir karaliene, lai viņa aizliedz bendēm nogalināt manu meitu… Lai viņa apžēlojas par manu nabaga Eloīzi… karali, apžēlo!.. Nu, atdod man bērnu un es atzīšu tevi par karalieni! Bet līdz tam tu esi tikai sieviete, un sieviete, kas nes postu, sieviete, kas nogalina…
— Ak, apžēlojies, kundze, — Marija Antuanete iesaucās, — ņem vērā manas sāpes, manas asaras.
Un Marija Antuanete pūlējās paiet garām, nevis cerēdama izbēgt, bet mehāniski, lai izmuktu no šausmīgās apmātības.
— Nē, tu netiksi garām! — vecā iekaucās. — Tu gribi bēgt, Veto kundze, es to zinu ļoti labi! Vīrs mētelī man to teica: tu gribi tikt pie prūšiem. Bet tas tev neizdosies! — pieķerdamās karalienes drēbēm, sieviete iesaucās. — Es tevi aizkavēšu. Pie laternas Veto kundzi! Pilsoņi, pie ieročiem!
Ar šiem niknumā izkliegtajiem vārdiem nelaimīgā nokrita zemē, izraudama no karalienes kleitas gabalu, jo bija to turējusi rokā. Tā nu bija vismaz atbrīvojusies no vājprātīgās un gribēja doties dārzā, bet tai brīdī atskanēja šausmīgi kliedzieni, kuriem pa virsu dzirdēja suņa riešanu, kas pievērsa nacionālgvardu uzmanību, kuri stāvēja apkārt karalienei.
— Pie ieročiem! Pie ieročiem! Nodevība! — sauca kāds vīrs, kurā karaliene pazina kurpnieka Simona balsi.
Blakus šim vīram, kas ar zobenu rokā apsargāja ieieju kantīnē, nikni riedams stāvēja mazais Bleks.
— Pie ieročiem! Mēs esam nodoti! — Simons sauca. — Vediet austrieti atpakaļ! Pie ieročiem! Pie ieročiem!
Piesteidzās kāds virsnieks.
Norādīdams uz kantīnes iekšpusi, Simons viņam kaut ko stāstīja. Pēc tam arī virsnieks tāpat sāka saukt:
— Pie ieročiem!
— Blek! Blek! — paiedama dažus soļus uz priekšu, karaliene sauca, bet sunītis tam nepiegrieza vērību un turpināja nikni riet.
Nacionālgvardi satvēra ieročus un steidzās uz kantīni, kamēr ierēdņi spieda atgriezties tornī karalieni, viņas māsīcu un meitu, noslēgdami durvis aiz viņām.
— Sagatavojiet ieročus! — ierēdņi sauca sargiem.
Bija dzirdams ieroču troksnis, kurus pielādēja.
— Tur zem krītdurvīm! — Simons sauca, — es redzēju, kā tās kustējās, es to noteikti zinu. Starp citu, arī austrietes suns, krietnais lopiņš, kas droši vien nepieder sazvērestībai, rēja uz sazvērniekiem, kas droši vien atrodas pagrabā. Klausieties, viņš rej vēl arvien!
Tiešām, Simona kliedzienu uzbudināts, Bleks divkāršoja riešanu.
Virsnieks satvēra krītdurvju gredzenu. Divi stiprākie grenadieri gribēja viņam palīdzēt, bet viņu pūles palika bez panākumiem.
— Jūs redzat, viņi tur durvis no iekšpuses, — Simons sauca. — Šaujiet cauri, draugi, šaujiet!
— Jūs sasitīsit manas pudeles! — Plimo kundze vaidēja.
— Šaujiet, — Simons rūca, — uguni!
— Turi muti, bļauri! — virsnieks uzsauca. — Nesiet šurp cirvjus un izlauziet durvis! Viena grupa nostājas gatavībā un, tiklīdz durvis atveras, šauj pagrabā!
Dēļu brīkšķis un pēkšņs satricinājums lika saprast nacionālgvardiem, ka pagrabā kaut kas notika. Drīz pēc tam dzirdēja kādu troksni.
— Drosmi! — virsnieks teica sapieriem, kas piesteidzās.
Cirvis ielauza dēļus. Divdesmit šautenes vērsās cauruma virzienā, kurš pavērās plašāks ar katru mirkli. Bet caurumā nevienu neredzēja. Virsnieks aizdedzināja lāpu un iemeta pagrabā. Pagrabs bija tukšs.
Tika paceltas krītdurvis, kas šoreiz pacēlās bez grūtībām.
— Sekojiet man, — drošsirdīgi mezdamies uz kāpnēm, virsnieks iesaucās.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — mezdamies pie ierēdņa, sauca nacionālgvardi.
— Ā, Plimo kundze, — Tizons teica. — Tu ļauj savu pagrabu izmantot aristokrātiem!
Mūris tika ielauzts. Neskaitāmie soļi bija nomīdījuši miklo zemi, un pa trīs pēdas plato un piecas augsto šauro eju aizveda Korderijas ielas virzienā.
Virsnieks uzdrošinājās ieiet šajā caurumā, nolēmis vajāt aristokrātus līdz pat galam. Bet tiklīdz viņš bija paspēris trīs vai četrus soļus, kā viņu apturēja restoti dzelzs vārti.
— Stāt! — viņš uzsauca tiem, kas grūdās aiz viņa. — Tālāk nemaz nevar tikt, te ir šķēršļi.
— Nu, — ierēdņi, ieslēguši cietumnieces, atsteidzās pēc jaunākajām ziņām, — kas ir?
— Pie joda! — parādīdamies virsnieks teica, — sazvērestība! Aristokrāti gribēja aizvest karalieni pastaigas laikā, un ļoti iespējams, ka viņa ir līdzdalībniece.
— Mēris! — ierēdnis sauca. — Lai steidzās pēc Santēra un brīdina pašvaldību.
— Kareivji, — virsnieks teica, — palieciet pagrabā un nogaliniet ikvienu, kas ieradīsies.
Un izteicis šo pavēli, virsnieks izkāpa no pagraba, lai nodotu ziņojumu.
— Ak, ak! — rokas berzēdams, Simons sauca. — Ak, ak! Vai vēl kāds teiks, ka es esmu muļķis? Bravo, Blek! Bleks ir krietns patriots, Bleks ir glābis republiku! Nāc šurp, Blek, nāc!
Un nelietis, piemānījis tuvāk sunīti, iespēra tam ar kāju, aizmēzdams divdesmit soļus projām.
— O, es tevi mīlu, Blek! — viņš teica. — Tu liksi nocirst savai kundzei kaklu. Nāc šurp, Blek, nāc!
Bet šoreiz sunītis nevis paklausīja, bet kaukdams metās uz torņa pusi.