Pēc nupat atstāstītajiem notikumiem bija pagājušas apmēram divas stundas.
Lorēns staigāja pa Morisa istabu, kamēr Ažesilass priekšistabā spodrināja kunga zābakus. Lai ērtāk varētu sarunāties, durvis bija vaļā, un, Lorēns apstājās pie šīm durvīm un griezās pie kalpotāja ar jautājumiem.
— Un tu saki, pilsoni Ažesilas, ka tavs kungs ir izgājis šorīt no rīta?
— Nu, jā, ak, Dievs!
— Parastā stundā?
— Desmit minūtes agrāk vai desmit vēlāk, to gan es nevaru pateikt.
— Un kopš tā laika tu neesi viņu redzējis?
— Nē, pilsoni.
Lorēns atsāka staigāšanu un četrus vai trīs gājienus bija klusums, tad apstādamies atkal jautāja:
— Vai zobenu viņš paņēma?
— O, jā! Kad viņš iet uz sekciju, viņš to vienmēr ņem sev līdzi.
— Un tu esi pārliecināts, ka viņš aizgāja uz sekciju?
— Vismaz viņš tā man teica.
— Tādā gadījumā es viņu sameklēšu, — Lorēns teica. — Ja mēs paiesim viens otram garām, tu pateiksi viņam, ka es biju atnācis un ka vēl atnākšu.
— Uzgaidi, — teica Ažesilass.
— Ko?
— Es kāpnēs dzirdu viņa soļus.
— Tu domā?
— Es esmu pārliecināts.
Tiešām, gandrīz vai tai pašā brīdī durvis uz kāpnēm atvērās un ienāca Moriss.
Lorēns uzmeta viņam ātru skatienu un, redzēdams, ka nekā ārkārtīga nav, teica:
— Ā, lūk, tu! Beidzot, es tevi jau gaidu divas stundas!
— Jo labāk, — smaidīdams teica Moriss, — tev vairāk laika sacerēt distihus un kvartas.
— Ak, mīļais Moris, — improvizators teica, — tos es vairs nesaceru.
— Distrihus un kvartas?
— Nē.
— Tā! Tātad pasaulei tuvojas gals?
— Vai tev bija garlaicīgi?
— Moris, mīļais draugs, es esmu bēdīgs!
— Kāpēc?
— Es esmu nelaimīgs.
— Tu esf nelaimīgs?
— Ko tu vēlies, mani moka sirdsapziņa.
— Sirdsapziņa?
— Jā, ak, Dievs! Tu vai viņa, cita ceļa nebija. Un tu redzi, ka es nebiju šaubījies. Tagad nabaga Artēmizija ir izmisusi, jo tā bija viņas draudzene.
— Nabaga meitene!
— Un tā kā viņa man pateica Eloīzes adresi…
— Vai tu nebūtu darījis labāk, ja būtu ļāvis visam iet savu gaitu?
— Un tu šai stundā būtu bijis notiesāts viņas vietā. Kas tev nāk prātā, mīļais draugs? Es gribēju lūgt tev kādu padomu un gaidīju, ka tu būsi stiprāks.
— Labi, vienalga, ko tu gribi?
— Nu, saproti, es labprāt gribētu kaut ko darīt nabaga meitenes labā. Ja es sevi iepļaukātu vai mani iepļaukātu viņas dēļ, man šķiet, tas man nāktu par labu.
— Tu esi muļķis, Lorēn, — paraustīdams plecus, Moriss teica.
— Nu, redzi, ja es grieztos pie revolucionārā tribunāla?
— Jau par vēlu, viņa ir notiesāta.
— Jau? Žēl, ka nabaga meitenei tā būs jāzaudē dzīvība!
— Un jo vairāk tāpēc, ka tikai viņas nāve mani glāba. Bet, Lorēn, galu galā mums jābūt mierīgiem, jo viņa piedalījās sazvērestībā.
— Lielais Dievs! Vai šajās dienās sazvērestības nerīko visā pasaulē? Viņa darīja to, ko dara visi citi. Nabaga sieviete.
— Nenožēlo viņu pārāk stipri, mīļais draugs, un arī pārāk skaļi. Jo viņas nozieguma viena daļa mums gul uz pleciem. Tici man, no aizdomām mēs neesam nemaz tik tīri, lai nebūtu palicis kāds traips. Sekcijā šodien kāds Senljē mednieku kapteinis nosauca mani par žirondistu, un pirms pusstundas ar zobena cirtienu man bija jāpierāda, ka viņš ir maldījies.
— Ak, tad tāpēc tu tik vēlu pārnāci mājās?
— Jā.
— Bet kāpēc tu par to man neko neteici?
— Tāpēc, ka tādās lietās tu neproti savaldīties. Turklāt viss bija jānokārto uz vietas, lai neizraisītu nekādas plašākas pārrunas. Mēs katrs paņēmām sev līdzi, kas gadījās pie rokas.
— Un tāds cilvēks tevi varēja nosaukt par žirondistu? Tevi, Moris, tevi — skaidro?
— Katrā ziņā, un tas pierāda, ka vajag tikai vēlreiz nākt tādam gadījumam, un mēs būsim nepopulāri. Bet saproti, Lorēn, ka šodien nepopulārs un aizdomīgs nozīmē vienu un to pašu.
— Es zinu gluži labi, un no šiem vārdiem dreb pat drošsirdīgākais. Bet vienalga, man sāpīgi ļaut aiziet uz giljotīnas nabaga Eloīzei, viņai iepriekš neizlūdzot piedošanu…
— Ko tad tu gribi darīt?
— Es vēlētos, Moris, lai tu paliec šepat, jo tev viņas dēļ nav nekādu pārmetumu. Ar mani ir kaut kas cits, un tā kā es nevaru darīt neko vairāk, tad gribu viņu redzēt viņas pēdējā gājienā, es to gribu, draugs Moris, saproti mani, un viņai man vēlreiz jāsniedz roka.
— Tad es tevi pavadīšu, — Moriss teica.
— To nevar, mīļais draugs. Apdomā taču: tu esi ierēdnis, tu esi sekcijas sekretārs, tu esi iepīts viņas lietā, kamēr es biju tikai tavs aizstāvis. Tevi uzskatīs par vainīgu, tātad paliec! Ar mani ir citādi, es ne ar ko neriskēju un tāpēc eju.
Viss, ko Lorēns teica, bija tik pareizs, ka nevarēja iebilst. Ja Moriss pārmītu tikai vienu skatienu ar Eloīzi ceļā uz ešafotu, viņš ļautu sevi apvainot kā līdzvainīgo.
— Tad ej, — viņš teica, — bet esi piesardzīgs!
Lorēns pasmaidīja, spieda drauga roku un aizgāja.
Moriss atvēra logu un aizsūtīja viņam sērīgu atvadu sveicienu. Bet pirms Lorēns nogriezās ap stūri, viņš vairākas reizes palūkojās uz viņu, un katru reizi, kā magnētiskās tuvības pievilkts, Lorēns pagriezās, lai smaidīdams paskatītos atpakaļ. Kad beidzot viņš bija nozudis, Moriss aizvēra logu, atkrita atzveltnes krēslā un nogrima drūmās, neskaidrās pārdomās, kādas bieži uznāk pirms nelaimes, jo tās atgādina klusumu pirms vētras.
Viņa sulainis, kas bija izpildījis kādu uzdevumu, beidzot uzmodināja viņu no šīs pussnaudas. Viņa sejā bija lasāma nepacietība kā cilvēkam, ko dedzina vēlēšanās drīzāk paziņot savam kungam jaunumu, kuru nupat uzzinājis.
Bet tā kā Moriss bija nogrimis domās, viņš neuzdrošinājās traucēt un viņa priekšā sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ.
— Kas tad ir noticis? — vienaldzīgi jautāja Moriss, — runā, ja tu gribi ko teikt!
— Ak, pilsoni, atkal šausmīga sazvērestība!
Moriss paraustīja plecus.
— Sazvērestība, kas matiem liek celties stāvus, —. Ažesilass turpināja.
— Tiešām! — kā cilvēks, kas pieradis pie neskaitāmām ikdienas sazvērestībām, Moriss atbildēja.
— Jā, pilsoni, — Ažesilass atsāka, — tas, lūk, liek nodrebēt! To iedomājoties vien, krietnam patriotam miesu klāj šermuļi.
— Kas tā par sazvērestību? — Moriss teica.
— Austriete tik tikko neaizbēga.
— Nu! — teica Moriss, kas sāka piegriezt lielāku vērību.
— Izrādās, ka Kapeta atraitne bija pinusies ar Tizona meitu, ko šodien giljotinēs. Nelaimīgā, viņa nav aizbēgusi.
— Bet kādā veidā karaliene varēja atrasties sakaros ar šo meiteni? — Moriss, kam uz pieres parādījās sviedri, jautāja.
— Caur neļķi. Iedomājieties, pilsoni, nodoma plānu viņai pienesusi paslēptu neļķē!
— Neļķē?.. Un kas to izdomāja?
— Bruņinieks… es nevaru tā uzreiz atcerēties viņa vārdu… pils… vai mājas…
— Sarkanās Mājas?
— Pareizi!
— Tas nevar būt!
— Kā nevar būt? Ja es jums saku, ka atraduši krītdurvis, apakšzemes eju, karieti.
— Bet par to, tieši otrādi, tu nekā vēl neesi teicis.
— Nu, tad es teikšu.
— Stāsti! Ja tā ir pasaka, tad tā vismaz ir skaista.
— Nē, pilsoni, tā nav pasaka, pavisam ne, un pierādījums ir tas, ka es to uzzināju no sētnieka. Aristokrāti izrakuši eju. Šī eja no Korderijas ielas sniedzās līdz pilsones Plimo kantīnes pagrabam, ar ko arī viņa gandrīz vai nokļuva aizdomās. Es ceru, ka tu viņu pazīsti?
— Jā, — Moriss teica, — un tad?
— Nu, Kapeta atraitnei vajadzēja aizbēgt pa šo apakšzemes eju. Viņa jau bija uzkāpusi uz pirmā pakāpiena. Tas bija pilsonis Simons, kas viņu satvēra aiz svārkiem. Klausieties, pilsētā spēlē ģenerālmaršu un sauc kopā sekcijas. Vai jūs dzirdat bungas? Stāsta, ka prūši jau Damartēnā un piespiesti atzīt robežas.
Šai vārdu straumē, šai patiesībā un melos, iespējamā un absurdā, Moriss apmēram uztvēra pavedienu. Viss bija cēlies no neļķes, kas viņa acu priekšā tika nodota karalienei. Un viņa nopirktās pie nelaimīgās puķu pārdevējas. Šai neļķē bija apslēpts nupat atklātais sazvērestības plāns, ar mazāk vai vairāk patiesiem sīkumiem, kā to stāstīja Ažesilass.
Šai brīdī bungu rīboņa tuvojās un Moriss dzirdēja uz ielas saucam:
— Pilsonis Simons Tanplā atklājis plašu sazvērestību! Plaša sazvērestība Tanplā par labu Kapeta atraitnei!
— Jā, jā, — Moriss teica, — tā es domāju. Tur ir kaut kas patiess. Un Lorēns šajā tautas uzbudinājumā varbūt sniegs roku šai meitenei un ļaus sevi saplosīt gabalos…
Moriss paņēma cepuri, apjoza zobenu, un divos lēcienos bija uz ielas.
— Kur viņš ir? — Moriss jautāja. — Ceļā uz Konsjeržēriju, bez šaubām.
Un viņš devās uz krastmalu.
Mežisērijas krastmalas galā viņam dūrās acīs pīķi un bajonetes, kas pacēlās pūļa vidū. Tā vidū, viņam šķita, viņš manīja nacionālgvarda tērpu un pūlī naidīgas kustības. Ar sažņaugtu sirdi viņš skrēja uz pūli, kas aiz- dambējās līdz ūdens malai.
Marseliešu kohortas ielenktais nacionālgvards bija Lorēns. Viņš bija bāls, ar sakostām lūpām, draudīgu skatienu, delnu uzlicis zobena rokturim, mērodams vietas cirtieniem, kurus viņš gatavojās izdarīt. Divus soļus viņa priekšā stāvēja Simons, kas, nievājoši smiedamies un uz Lorēnu rādīdams, teica tautai:
— Lūk, te ir viens, ko vakar es padzinu no Tanplas kā aristokrātu. Tas arī pabalstīja vēstuļu apmaiņu ar puķēm. Viņš bija ar Eloīzi Tizonu, kas nupat nāk, uz vienu roku. Redziet, viņš mierīgi pastaigājas krastmalā, kamēr viņa līdzvainīgo ved uz ešafotu. Un viņa varbūt bija kaut kas vairāk kā līdzzinātāja, viņa bija mīļākā, un viņš grib atvadīties no viņas vai arī mēģināt glābt viņu!
Lorēns nebija tas vīrs, kas mierīgi varētu noklausīties tādus vārdus. Viņš izrāva zobenu. Bet tai brīdī drūzmā izlauza ceļu kāds cilvēks, kura platie pleci apgāza trīs vai četrus skatītājus, kas gatavojās kļūt aktieri.
— Priecājies, Simon, — viņš teica, — tu acīmredzot nožēlo, ka es arī nebiju klāt, lai varētu veikt savu denuncianta amatu visā plašumā. Tagad, Simon, apsūdzi, te es esmu!
— Jā, jā, — riebīgi smaidīdams, Simons atbildēja, — tu nāci tieši laikā. — Tas, — viņš teica tautai, — ir skaistais Moriss Lendejs, kas bija apsūdzēts kopā ar Tizonu un izglāba savu galvu no cilpas tikai tāpēc, ka ir bagāts.
— Pie laternas, pie laternas! — salašņas sauca.
— Pamēģiniet tikai! — Moriss teica.
Tūliņ viņš paspēra soli uz priekšu un pārvilka skaļākajam kliedzējam ar zobena galu pār pieri, tā ka tam sāka plūst asinis.
— Noslepkavot! — tas kliedza.
Vazaņķi nolaida pīķus, pacēla cirvjus un sagatavoja šautenes. Pārbiedētie skatītāji aizbēga, un abi draugi palika vieni briesmās, lai tiktu nošauti nākamajā mirklī. Viņi nolūkojās viens otrā ar pēdējo un jauko smaidu, jo gaidīja, ka viņus aprīs uguns. Pēkšņi aiz viņiem atvērās kādas durvis un bars jaunu, eleganti ģērbušos cilvēku, kurus toreiz sauca par švītiem, ar zobeniem rokās un divām pistolēm aiz jostas, metās marseliešiem virsū. Izcēlās briesmīga plūkšanās.
— Urrā! — palīdzības uzmudināti un neapdomādami, ka, pieslēgdamies jaunpienācējiem, viņi tikai apstiprināja Simona apvainojumus, Moriss un Lorēns iesaucās. — Urrā!
Bet ja viņi paši nedomāja par savu labklājību, tad to darīja cits. Kāds mazs vīrs, ap divdesmit piecus vai divdesmit sešus gadus vecs, ar zilām acīm un gaišiem matiem, kas ļoti spēcīgi un izveicīgi kāvās ar lielo sapiera zobenu, kurš likās pārāk smags viņa sievišķīgajai rokai. Kad viņš redzēja, ka Lorēns un Moriss nebēga pa vaļā atstātajām durvīm, acīmredzot ar nolūku, bet gan cīnījās viņam blakus, viņš klusu viņiem teica:
— Bēdziet caur māju! Ko mēs te darām, tas uz jums neattiecas. Jūs tikai velti sevi kompromitējat!
Bet redzēdams, ka abi draugi vēl arvien vilcinās, viņš uzsauca:
— Projām, ierēdni Lendej, mēs negribam savā vidū nevienu patriotu. Mēs esam aristokrāti!
Šie vārdi, šī cilvēka pārdrošība, kas uzdrīkstējās nosaukt sevi tādā vārdā, kurš toreiz nozīmēja nāvessodu, lika' pūlim skaļi iekliegties. Bet neievērodami šos kliedzienus, jaunais cilvēks un viņa draugi iestūma Morisu un Lorēnu mājā un noslēdza aiz viņiem durvis. Tad viņi atkal metās drūzmā, kuru ratu tuvošanās vēl bija pavairojusi.
Draugi, tik negaidītā veidā izglābti, pārsteigti uzlūkoja viens otru. Bet laika bija maz. Viņiem bija jāatrod izeja. Un viņi atrada to mazā pagalmā, no kura vārti izgāja uz Senžermēnokseruā ielu.
Šai brīdī no Biržas tilta virzījās kāda žandarmu nodala, kas drīz vien notīrīja visu krastmalu, lai gan blakus ielā, kur atradās abi draugi, vēl arvien dzirdēja cīņas troksni. Žandarmi gāja pa priekšu ratiem, kuros nelaimīgā Eloīze tika vesta uz giljotīnu.
— Aulēkšos! — kāda balss sauca, — aulēkšos!
Rati strauji brauca tālāk, Lorēns redzēja jauno meiteni smaidošu un lepnu, bet nevarēja pārmīt ar viņu nevienu skatienu. Arī viņa to nepamanīja nikni trokšņojošā drūzmā, kas kliedza:
— Nāvi aristokrātei! Nāvi!
Beidzot troksnis attālinājās Tiljērijas virzienā. Durvis, pa kurām bija ienākuši Lorēns un Moriss, šai brīdī atkal atvērās un ienāca četri asiņaini, saplosītām drēbēm švīti, acīmredzot visas sabiedrības paliekas. Blondais jaunais cilvēks bija pēdējais.
— Ak! — viņš teica, — acīmredzot šī lieta ir debesu nolādēta!
Un aizmēzdams robaino, asinīm nokrāsoto zobenu, viņš aizskrēja uz Lavandjēras ielu.