Moriss steidzās uz sekciju, lai apsūdzētu Simonu.
Tiesa, iekams viņš šķīrās no Lorēna, tas lika priekšā citu, daudz iespaidīgāku plānu: proti, sapulcināt dažus termopīlus, uzbrukt Simonām, kad tas izies no Tanplas, un nogalināt viņu atklātā cīņā. Bet Moriss tam noteikti pretojās.
— Tu esi pazudis, — viņš tam teica, — ja tu izmantosi varasdarbus. Simonu mēs padarīsim nekaitīgu likumīgā ceļā, un kā juristiem tas mums nenāksies grūti.
Tā nākamajā rītā Moriss aizgāja uz sekciju un cēla apsūdzību. Bet viņš ļoti brīnījās, kad prezidents to negrib uzklausīt, aizbildinādamies, ka viņš negribot aizstāvēt ne vienu, ne otru pilsoni, kurus abus apgaro viena tēvijas mīlestība.
— Labi, — Moriss teica, — tagad es zinu, kas man jādara, lai atgūtu krietna pilsoņa slavu. Ak, ja sapulcina tautu, lai noslepkavotu cilvēku, kas mums nepatīk, to jūs saucat: būt apgarotam ar tēvijas mīlestību. Sākot ar šodienu es pieņemšu šādu patriotismu, kā jūs vēlaties un mana pirmā lieta būs Simons.
— Pilsoni Moris, — prezidents viņam atbildēja, — šai lietā Simons ir varbūt mazāk vainīgs nekā tu. Viņš atklāja sazvērestību, ko nemaz neprasīja amats, tur, kur tu neko neredzēji, lai gan tavs pienākums bija to atklāt. Un turklāt tu atrodies, vai nu ar nolūku vai nē, to mēs nezinām, sakaros ar tēvijas ienaidniekiem.
— Es? Tas ir kaut kas pavisam jauns. Un ar ko tad, ja es drīkstu jautāt, pilsoni prezident?
— Ar Sarkanās Mājas pilsoni.
— Kā? — apjucis Moriss iesaucās. — Man ir sakari ar Sarkanās Mājas bruņinieku? Es viņu pavisam nepazīstu, es nekad viņu vēl neesmu redzējis…
— Redzēju, ka tu runāji ar viņu.
— Es?
— Ka tu spiedi viņam roku.
— Es?
— Jā.
— Kur? Kad? Pilsoni prezident, — nevainības apziņā Moriss teica, — tu melo.
— Savā centībā tēvijas labā tu ej pārāk tālu, pilsoni Moris, — prezidents atbildēja, — un tūliņ tu nožēlosi, ko nupat teici, kad es tev pierādīšu, ka es runāju patiesību. Te ir trīs ziņojumi, kas tevi apsūdz.
— Vai tad tiešām jūs domājiet, ka es esmu tik dumjš, — Moriss iesaucās, — un ticu jūsu Sarkanās Mājas bruņiniekam?
— Bet kāpēc lai tev nebūtu jātic?
— Tāpēc, ka tas ir dumpinieku spoks, kas vienmēr sarīko kādu sazvērestību, lai tur iepītu jūsu ienaidniekus.
— Izlasi šo liecību.
— Es neko nelasu, — Moriss atbildēja. — Es dodu svētu solījumu, ka nekad neesmu redzējis un runājis ar Sarkanās Mājas bruņinieku. Kas negrib ticēt manam goda vārdam, lai saka! Es zinu, ko viņam atbildēšu.
Prezidents paraustīja plecus. Moriss, kas nevienam negribēja palikt neko parādā, darīja tāpat.
Sēdes atlikušajā daļā valdīja drūma, atturīga noskaņa. Pēc tam prezidents, kas bija dūšīgs patriots, ko pilsoņu vēlēšanās bija pacēluši šai posteni, teica Morisam:
— Nāc, Moris, man ar tevi ir kaut kas runājams.
Moriss viņam sekoja kādā kabinetā blakus sēžu zālei. Tur nonācis, viņš paskatījās viņam sejā un uzlika roku uz pleca.
— Moris, — prezidents teica, — es pazinu un cienīju tavu tēvu un tāpēc cienu un mīlu arī tevi. Tici man, tu dodies lielās briesmās, ja atmet pārliecību, kas ikvienam patiesi revolucionāram garam ir solis atpakaļ. Mīļais Moris, reizē ar pārliecību zaudē ar uzticību. Tu netici tautas ienaidniekam, tāpēc, pats to nezinādams, nāc ar viņu sakaros, un pats nenojauzdams, palīdzi īstenot viņa nodomus.
— Es pazīstu sevi, pilsoni prezident, es zinu, ka esmu karsts patriots un stingra rakstura virs. Bet mans karstums nedara mani aklu, patriotisms — fanātisku. Ir jau notikušas divdesmit šķietamas sazvērestības, kuras visas tauta apzīmēja ar vienu un to pašu vārdu. Es gribu tikai vienu vienīgo reizi redzēt galveno personu.
— Ja tu netici sazvērestībām, Moris, tad saki man, vai tu tici sarkanai neļķei, kuras dēļ vakar tika giljotinēta jaunā Tizona?
Moriss sarāvās.
— Tālāk, vai tu tici apakšzemes ejai, kas gāja no Plimo kundzes pagraba līdz zināmajai mājai Kordērijas ielā?
— Nē, — Moriss atbildēja.
— Tad, neticīgais Tom, aizej un apskaties!
— Man nav sardze Tanplā, mani nelaidīs iekšā.
— Ieeja Tanplā vairs nav aizliegta.
— Kā tā?
— Izlasi šo ziņojumu! Ja tu esi tik neticīgs, es tev visu pierādīšu ar dokumentiem.
— Kā! — lasīdams ziņojumu, Moriss iesaucās, — tas tāpēc?
— Turpini!
— Karalieni pārved uz Konsjeržēriju?
— Nu? — prezidents atbildēja.
— Ak, ak! — Moriss bilda.
— Vai tu domā, ka, pamatojoties uz iedomu, fantāziju, blēņām, sabiedriskās drošības komiteja pieņēma šo lēmumu?
— Lēmums ir pieņemts, bet netiks izpildīts, kā ļoti daudzi citi…
— Lasi līdz galam!
— Rišāra, Konsjeržērijas cietuma priekšnieka apliecinājums! — Moriss iesaucās.
— Viņu tur nogādāja ap pulkstens diviem.
Tagad Moriss kļuva domīgs.
— Tu zini, — prezidents turpināja, — ka pašvaldība rīkojās tikai pēc stingri pārbaudīta plāna. Tās spertie soļi nav nekāda bērnišķība, un Kromvela pamatdomu, ka vienmēr jāmērķē pēc karaļa galvas, tā pārvērtusi īstenībā. Izlasi šo policijas ministra slepeno ziņojumu!
Moriss lasīja:
„Tā kā mēs esam pārliecināti, ka nu kādreizējais Sarkanās Mājas bruņinieks atrodas Parīzē un ka viņš manīts vairākās vietās, ka ir atklātas viņa pēdas vairākās sazvērestībās, kuras, par laimi, ir cietušas neveiksmi, es uzaicinu visas sekcijas divkāršot savu modrību…"
— Nu? — prezidents jautāja.
— Man ir jātic, — Moriss atbildēja.
Viņš lasīja tālāk:
"Sarkanās Mājas bruņinieka pazīmes: piecas pēdas trīs collas garš, gaiši mati, zilas acis, taisns deguns, brūna bārda, apaļš zods, mīksta balss, sievietes roka. Trīsdesmit piecus vai trīsdesmit sešus gadus vecs…"
Pēc šīm pazīmēm Morisam smadzenēs atausa savāda gaisma. Viņš atcerējās jauno vīrieti, kas komandēja švītus, kuri vakar izglāba Lorēnu un viņu un kuri tik spēcīgi cirta ar zobenu pūlī.
„Vai tas bija viņš?" Moriss domās sev vaicāja. „Tādā gadījumā apgalvojums, ka es esmu ar viņu runājis, nebūtu tik nepatiess. Bet ka es būtu spiedis viņa roku, to es neatceros."
— Nu, Moris, ko tu tagad saki, draugs? — prezidents viņam jautāja.
— Es saku, ka ticu tev, — sērīgi atbildēja Moriss, kas tagad saprata, ka viņa dzīvi sāk iespaidot kāda liktenīga kļūme, un viss, kas bija viņam apkārt, pārvērtās tumšās krāsās.
— Nerotaļājies ar popularitāti, Moris, — prezidents turpināja, — tā šodien nozīmē dzīvību. Nepopularitāte, apdomā labi, nozīmē nokļūt aizdomās, kļūt par nodevēju.
Pret šiem vārdiem, kuru pareizību Moriss pilnīgi atzina, nebija ko iebilst. Viņš pateicās vecajam draugam un atstāja sekciju.
— Ak, — viņš murmināja, — drusciņ atvilksim elpu, aizdomu un cīņu jau ir par daudz. Iesim, kur miers, nevainība un prieks! Iesim pie Ženevjēvas.
Un Moriss devās uz Veco Senžaka ielu.
Kad viņš aizgāja pie ādmiņu meistara, Diksmē un Morāns atbalstīja Ženevjēvu, kurai bija uznākusi nervu lēkme.
Tai vietā, lai viņš varētu ienākt brīvi kā parasti, ceļu viņam aizšķērsoja sulainis.
— Pieteic mani, — norūpējies Moriss teica, — un ja Diksmē nepieņem, es tūliņ aiziešu.
Sulainis iegāja mazā paviljonā, bet Moriss palika dārzā. Viņam likās, ka mājā norisinājās kaut kas ārkārtīgs. Diksmē palīgi nestrādāja un staigāja pa dārzu bailīgām sejām.
Diksmē iznāca pa durvīm.
— Nāc iekšā, mīļais Moris, - viņš teica, - tev durvis nav noslēgtas.
— Kas tad ir noticis? — jaunais cilvēks jautāja.
— Ženevjēva ir slima. Vēl vairāk — viņa murgo.
— Ak, Dievs! — sāpīgi aizkustināts, ka arī te viņš atrada ciešanas un nemieru, Moriss iesaucās, — kas viņai kaiš?
— Tu zini, mīļais draugs, sieviešu slimības neviens nevar izdibināt, bet vismazāk vīrietis.
Bāla kā nāve un ar cieši sakniebtām lūpām Ženevjēva gulēja uz dīvāna. Blakus, turēdams ožamo sāli, stāvēja Morāns.
— Nu? — Diksmē jautāja.
— Vienmēr tas pats! — Morāns atbildēja.
— Eloīze! Eloīze! — jaunā sieviete murmināja ar bālajām lūpām un sakostiem zobiem.
— Eloīze? — brīnīdamies Moriss atkārtoja.
— Ak, jā, — teica Diksmē, — vakar Ženevjēva bija izgājusi un sastapa drausmīgos ratus, kuri veda meiteni ar šo vārdu uz giljotīnu. Kopš tā laika viņai uzbrukušas vairākas nervu lēkmes un viņa pastāvīgi sauc šo vārdu.
— It sevišķi viņu saviļņoja tas, — Morāns teica, — ka tā bija puķu pārdevēja, no kuras nelaimīgā nesen bija pirkusi neļķu pušķi.
— Bez šaubām, es zinu, jo man tik tikko nenocirta galvu.
— Mēs zinām visu, mīļais Moris. Tici man, ka mēs dzīvojam vienās bailēs. Bei Morāns noklausījās sēdi un redzēja, ka tu tiki atbrīvots.
— Klusu, — Moriss atbildēja, — man liekas, ka viņa atkal runā!
— Tikai aprauti, nesaprotami vārdi, — Diksmē atbildēja.
— Moris, — Ženevjēva čukstēja, — viņi grib viņu nogalināt!.. Palīgā, bruņiniek! Palīgā!
Šiem vārdiem sekoja dziļš klusums.
— Sarkanā Māja! — Ženevjēva turpināja, — Sarkanā Māja!
Morisam likās, it kā viņu pārņemtu aizdomu zibenis, bet tas bija tikai
zibenis. Turklāt viņu pārāk stipri saviļņoja Ženevjēvas ciešanas, lai spētu pārdomāt šos vārdus.
— Vai jūs bijāt izsaukuši ārstu? — viņš jautāja.
— O! — tas nav nekas, — Diksmē atbildēja, — tikai murgi, tas viss.
Tūliņ viņš saspieda Ženevjēvas roku, tā ka viņa atguva samaņu un,
atvērdama acis, klusi iekliedzās.
— Jūs tur esat visi, — viņa teica, — un arī Moriss?! Ak, cik esmu priecīga jūs redzēt, mīļais draugs! Ja jūs zinātu… — viņa atsāka, — cik daudz esmu izcietusi šajās divās dienās.
— Jā, — Moriss atbildēja, — mēs šeit esam visi. Nomierināties un nesagādājiet mums atkal tādas bailes. It sevišķi jums jāatradinās izsaukt vienu vārdu, jo tas pašlaik ir vajāts.
— Kādu vārdu? — strauji jautāja Ženevjēva.
— Sarkanās Mājas bruņinieka.
— Vai es viņu pieminēju? — bailīgi viņa jautāja.
— Katrā ziņā, — pūlēdamies smaidīt, Diksmē atbildēja. — Bet tu saproti, Moris, ka par to nav ko brīnīties, jo visur runā, ka Tizona jaunkundze bija ar viņu uz vienu roku un vadīja vakardienas bēgšanu, kura, par laimi, nav izdevusies.
— Es nesaku, ka tas ir kaut kas ārkārtīgs, — Moriss atbildēja, — bet es saku, ka viņam ir jāslēpjas.
— Kam?
— Sarkanās Mājas bruņiniekam, nudien! Pašvaldība viņu meklē, un tās pēdu dzinējiem ir smalka oža.
— Ja tikai viņu atrastu, — Morāns teica, — pirms viņš būs uzsācis jaunu mēģinājumu, kas var izdoties labāk nekā pēdējais.
— Katrā ziņā tas nebūs par labu karalienei, — Moriss atbildēja.
— Kāpēc ne? — Morāns jautāja.
— Tāpēc, ka karalieni šonakt pārveda uz Konsjeržēriju, kur viņa būs droša pret līdzīgiem mēģinājumiem.
Diksmē, Morāns un Ženevjēva iekliedzās, ko Moriss saprata kā pārsteiguma izpausmi.
— Jūs redzt, — viņš turpināja, — ka bruņinieka plāni nav izdevušies. Konsjeržērijā ir drošāk nekā Tanplā.
Morāns un Diksmē apmainījās skatieniem, kurus Moriss nemanīja.
— Ak, Dievs! — viņš teica, — Diksmē kundze atkal ir pavisam bāla.
— Ej gulēt, mīļais bērns! — Diksmē teica sievai, — tu esi slima.
Moriss saprata, ka Diksmē gribēja, lai viņš aizietu. Tāpēc Moriss noskūpstīja Ženevjēvas roku un izgāja ārā. Morāns viņam sekoja un pavadīja līdz Vecajai Senžaka ielai. Te viņš atstāja Morisu, lai pārmainītu dažus vārdus ar kādu vīru, kas turēja apseglotu zirgu.
Moriss bija tik stipri aizņemts ar savām domām, ka nepārmija ar Morānu nevienu vārdu, kopš bija atstājis māju, un nejautāja viņam arī tagad, kas bija šis vīrs un kādam nolūkam bija zirgs. Viņš nogriezās pa Fosē Senviktora ielu un sasniedza krastmalu.
„Dīvaini!" ceļā viņš domāja, „vai nu mans saprāts kļūst vājāks, vai arī parādības nopietnākas? Bet visas lietas man izliekas lielākas, i 'i kā es lūkotos mikroskopā."
Lai nomierinātos, viņš atbalstījās uz tilta margām un ļāva svaigajam vakara vējam dzesināt kvēlojošo pieri.