Kad, lūkodamies plūstošajā ūdenī ar melanholisku uzmanību, kura pazīmes sastopamas ikvienam tīram parīzietim, viņš nodevās šīm pārdomām, atbalstīdamies uz tilta margām, Moriss izdzirda maza karaspēka daļas vienādos soļus, it kā tie būtu kādas patruļas soļi.
Viņš pagriezās: tā bija nacionālgvardu grupa, kas nāca no otras puses. Tumsā Morisam likās, ka viņš pazīst Lorēnu.
Tas tiešām bija viņš. Pamanījis Morisu, izplestām rokām viņš steidzās klāt.
— Beidzot, — Lorēns iesaucās, — tas esi tu! Velns lai parauj, tas man prasīja daudz pūļu!
Bet, ja es rodu uzticamu draugu, Ņems mana laime ceļu atkal jaunu. Šoreiz, es ceru, tu nesūdzēsies, es citēju Rasinu, nevis Lorēnu.
— Kur tad tu ej ar patruļu? — Moriss, kuru viss darīja nemierīgu, jautāja.
— Es esmu ekspedīcijas vadītājs, — Lorēns atbildēja, — man jānostiprina mūsu slava uz agrākās bāzes.
Tad, vērsdamies pie grupas:
— Ieročus nest godam! Zēni, vēl nav nakts. Runājiet par savām lietām, mēs runāsim par savām.
Morisam viņš teica:
— Šodien sekcijā es uzzināju divus svarīgus jaunumus.
— Kādus?
— Pirmais ir tas, ka mēs abi, tu un es, sākam kļūt aizdomīgi.
— To es zinu. Tālāk!
— To tu zini?
— Jā.
— Nu, un otrais ir tas, ka sazvērestību ar sarkano neļķi vadījis Sarkanās Mājas bruņinieks.
— Ari to es zinu.
— Bet tu gan droši vien nezini, ka sarkanajai neļķei bija sakars ar apakšzemes eju.
— Ari tas man ir zināms.
— Nu, tad es gribu tev vēl paziņot, ko tu katrā ziņā vēl nezini. Šovakar mēs gribam notvert Sarkanās Mājas bruņinieku.
— Saķert Sarkanās Mājas bruņinieku?
— Jā.
— Tātad tu esi kļuvis par žandarmu?
— Nē, bet es esmu patriots. Un patriotam ir jāupurējas tēvijas labā. Un šis bruņinieks ir radījis lielu nemieru, jo viņš kaļ sazvērestības. Tāpēc tēvija man pavēl atbrīvot to no bruņinieka, un kā patriots es klausu tēvijai.
— Lai, — Moriss teica, — tomēr man ir brīnums, ka tu uzņēmies tādu uzdevumu.
— Man gan bija jāuzņemas, jo to man uzdeva. Starp citu, man jāatzīstas, ka es pēc tā centos. Visādā ziņā mums kaut kas ir jādara, lai atgūtu mūsu cieņu, un proti, ne tikai drošības dēļ, bet arī lai iegūtu tiesību iegrūst nekrietnā Simona vēderā sešas collas dzelzs.
— Bet kā tu zini, ka Sarkanās Mājas bruņinieks bija sazvērestības vadītājs?
— Par to vēl nav droši zināms, bet tā domā.
— Tātad jūs vadāties tikai pēc slēdzieniem?
— Mēs vadāmies pēc pārliecības.
— Kā tu to iekārto? Nu, lūk, jo beidzot…
— Klausies!
— Es klausos.
— Tiklīdz es izdzirdu, ka pilsonis Simons… Šis suns Simons ir visur… Atklājis lielu sazvērestību, tūliņ es gribēju pārliecināties. Stāstīja par kādu apakšzemes eju…
— O! tāda ir, es to redzēju.
— Vai patiesi tāda ir?
— Redzēta. Paša acīm redzēta tā, kā ir jāredz.
— Lūk, kāpēc tad tu nesvilpo?
— Tāpēc, ka tas ir no Moljēra, un, starp citu, es tev atzīstos: apstākļi, man šķiet, ir pārāk nopietni, lai jokotu.
— Nu, par ko tad jokot, ja nejokot par nopietnām lietām?
— Tātad tu saki, ka redzēji…
— Apakšzemes eju… Atkārtoju, ka to redzēju, ka izgāju tai cauri, ka tā veda no pilsones Plimo pagraba līdz namam Korderijas ielā, 12. vai 14. numuram, labi neatceros.
— Tiešām, Lorēn, tu izgāji?..
— Visā garumā, goda vārds! Galvoju, tā bija jauki veidota eja. Vēl vairāk, tur bija iebūvēti trīs dzelzs vārti, kurus bija spiesti izraut citus pēc cita. Bet tie, ja sazvērniekiem būtu izdevies plāns, būtu devuši diezgan laika, upurējot trīs vai četrus vīrus, nogādāt Kapeta atraitni drošībā. Par laimi tas tā nav, un šis riebīgais Simons to atklājis.
— Bet es domāju, — Moriss teica, — ka vispirms vajadzēja apcietināt tā nama iedzīvotājus Korderijas ielā.
— Tas būtu ari noticis, bet māju atrada pilnīgi tukšu.
— Bet tā taču kādam piederēja?
— Jā, tai bija kāds jauns īpašnieks, ko neviens nepazina. Zināja tikai tik daudz, ka māja tikusi pārdota pirms divām vai trim nedēļām. Kaimiņi dzirdēja troksni, bet māja bija veca, tāpēc domāja, ka tā tiek remontēta. Pirmais īpašnieks ir atstājis Parīzi. Es pienācu, kad apsprieda šo jautājumu.
— Dieva dēļ! — pavilkdams Santēru sāņus, es viņam teicu, — jūs visi esat apjukuši.
— Tiesa, — viņš atbildēja, — tā tas ir.
— Šī māja bija pārdota, vai ne?
— Jā.
— Ir pagājušas piecpadsmit dienas?
— Piecpadsmit dienas, vai arī trīs nedēļas.
— Pārdota ar notāra starpniecību?
— Jā.
— Nu, tad jāmeklē pie visiem Parīzes notāriem, kas pārdevis māju un jāuzzina par darījumu. Zem līguma redzēs pircēja vārdu un viņa dzīvesvietu.
— Teicami! Tas gan ir padoms, — Santērs teica, — un, lūk, kādu cilvēku apsūdz par sliktu patriotu. Lorēn, Lorēn, es tevi reabilitēšu, vai lai parauj mani velns!
— īsi, — Lorēns turpināja, — runāts — darīts! Uzmeklēja notāru, dabūja līgumu un zem līguma vainīgā vārdu un adresi. Tad Santērs turēja vārdu un iecēla mani viņa apcietināšanai.
— Un šis cilvēks bija Sarkanās Mājas bruņinieks?
— Nē, tikai rokaspuisis, vismaz tā liekas.
— Mēs saķersim viņus visus.
— Ļoti labi.
— Vai tu pazīsti bruņinieku?
— Tev ir zināmas viņa pazīmes?
— Bet kāpēc tu saki, ka gribi apcietināt bruņinieku?
— Katrā ziņā, Santērs man pateica viņa pazīmes. Piecas pēdas un trīs collas garš, gaiši mati, zilas acis, taisns deguns, brūna bārda. Starp citu, es esmu viņu arī redzējis.
— Kad?
— Šodien pat.
— Tu redzēji?
— Tu tāpat.
Moriss satrūkās.
— Blondais jauneklis, kas mūs vakar atbrīvoja un kas vadīja švītu nodaļu un tā dūšīgi cīnījās.
— Tas bija viņš? — Moriss jautāja.
— Katrā ziņā. Viņam sekoja, un mūsu mājas īpašnieka dzīvokļa apkārtnē no Korderijas ielas viņš pazuda. Tāpēc domā, ka viņi dzīvo kopā.
— Tas ir ļoti iespējams.
— Tas ir pilnīgi droši.
— Bet es domāju, — Moriss turpināja, — ja tu apcietini viņu, kas mums vakar izglāba dzīvību, tu būtu mazliet nepateicīgs.
— Vai tu domā, ka viņš mums izglāba dzīvību mūsu dēļ? — Lorēns teica.
— Kāpēc tad?
— Pavisam ne. Viņi tur bija sapulcējušies, lai glābtu nabaga Eloīzi, kad tā brauca garām. Mūsu slepkavas traucēja, tāpēc viņi bruka virsū mūsu slepkavām. Mūs izglāba pretsitiens. Tā kā tas viss darīts ar citu nolūku, es nevaru sev pārmest ne mazāko nepateicību. Bet vispār nepieciešamība ir galvenā lieta, un katrā ziņā nepieciešams, lai mēs reabilitētos ar mirdzošu varoņdarbu. Es esmu par tevi galvojis.
— Kam?
— Santēram. Viņš zina, ka tu vadi ekspedīciju.
— Kā tā?
— "Vai tu esi pārliecināts, ka vainīgos notvers?" — viņš teica.
— "Jā, es galvoju, ja līdzi būs Moriss."
— "Bet tu esi drošs par Morisu? Pēdējā laikā viņš paliek remdens."
— "Kas to saka — maldās. Moriss nav remdenāks par mani."
— "Un tu par viņu galvo?"
— "Kā pats par sevi."
Tad es aizgāju pie tevis, bet neatradu; tad es devos pa šo ceļu, vispirms tāpēc, ka tas ir manējs, un, otrkārt, tāpēc, ka parasti tu ej pa šo. Beidzot es tevi satiku, lūk, uz priekšu, soļos!
Un dziedādama uzvara Mums bīda malā šķēršļus…
— Mīļais Lorēn, bet man nav ne vismazākā prieka piedalīties šajā ekspedīcijā. Tu varēsi teikt, ka nebiji mani saticis.
— Nav iespējams, mani vīri tevi redzēja.
— Nu, tad saki, ka satiki mani un ka es negribēju tevi pavadīt.
— Arī tas nav iespējams.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tad tu būsi ne tikai remdens, bet arī turams aizdomās. Un tu zini, ko dara ar aizdomīgajiem: tos ved uz revolūcijas laukumu un liek sveicināt brīvības tēlu, tikai ne ar cepuri, bet ar savu galvu.
— Nu, lai notiek, kas notikdams! Katrā ziņā tev būs brīnums par to, ko es teikšu…
Izplestām acīm Lorēns lūkojās Morisā.
— Dzīve man jau ir apnikusi, — Moriss turpināja.
Lorēns iesmējās.
— Labi, — viņš teica, — tu laikam būsi sastrīdējies ar savu mīļāko un tāpēc tevi pārņēmušas melanholiskas domas. Bet, skaistais Amadis, kļūsti atkal virs, tad tu atkal kļūsi pilsonis! Es tev varu teikt, ka nekad es nebiju krietnāks patriots, kā tajās dienās, kad biju saķildojies ar Ar- tēmiziju. Starp citu, viņa, Saprāta dieviete, tevi sveicina.
— Pateicies viņai no manis un sveiki, Lorēn!
— Kā — sveiki?!
— Jā, es eju.
— Kurp tu gribi iet?
— Uz mājām, nudien!
— Tu gribi padarīt sevi nelaimīgu, Moris!
— Tas man ir vienalga.
— Pārdomā, mīļais draugs, pārdomā!
— Es jau to izdarīju.
— Es vēl neesmu tev visu izstāstījis, ko man teica Santērs.
— Kas tad vēl?
— Kad es liku priekšā iecelt tevi par ekspedīcijas vadītāju, viņš man teica: uzmanies!
— No kā?
— No Morisa?
— No manis?
— Jā, Moriss, — viņš piebilda, — pārāk bieži apciemo šo kvartālu.
— Kādu kvartālu?
— To, kur mīt Sarkanās Mājas bruņinieks.
— Kā? — Moriss iesaucās, — vai viņš te slēpjas?
— Tā vismaz domā, jo te dzivo viņa šķietamais līdzzinātājs, mājas pircējs Korderijas ielā.
— Viktora priekšpilsētā? — Moriss jautāja.
— Jā, Viktora priekšpilsētā.
— Un kādā priekšpilsētas ielā?
— Vecajā Senžaka ielā.
— Ak, Dievs! — kā apžilbināts Moriss iesaucās. Un viņš pielika roku pie acīm.
Tad, pēc brīža, un it kā šai brīdī būtu savācis drosmi, viņš teica:
— Viņa stāvoklis?
— Ādmiņu meistars.
— Un vārds?
— Diksmē.
— Tev taisnība, Lorēn, — visiem spēkiem apspiezdams iekšējā saviļņojuma pēdas, Moriss teica, — es eju ar jums.
— Ļoti jauki. Vai tu esi apbruņots?
— Man līdzi ir zobens, kā vienmēr.
— Ņem vēl šīs pistoles.
— Un tu?
— Man ir karabīne.
Moriss gāja līdzi patruļai, blakus Lorēnam. Priekšā soļoja kāds policijas ierēdnis pelēkā svārkā. Laiku pa laikam ielas stūrī vai kāda nama durvīs kļuva redzama ēna, kas pārmija dažus vārdus ar pelēko vīru. Tie bija iepriekš izliktie sargi.
Viņi sasniedza kāclu ieliņu. Pelēkais vīrs tūliņ iegāja, ar to pierādīdams, ka viņš ir sīki informēts. Pie dārza vārtiem, pa kuriem reiz ieveda sasieto Morisu, viņš apstājās.
— Te tas ir, — viņš teica.
— Kas te ir? — Lorēns jautāja.
— Te mēs atradīsim abus vadoņus.
Moriss atbalstījās pret mūri. Viņam likās, ka būs jākrīt.
— Šai mājai ir trīs ieejas, — vīrs pelēkā mētelī teica, — galvenās durvis, šīs un vēl trešās — uz paviljonu. Es iešu ar sešiem vīriem pa galvenajām durvīm. Apsargājiet šīs durvis ar četriem un nostādiet trīs drošus vīrus pie ieejas paviljonā.
— Es? — Moriss teica, — pārkāpšu pāri mūrim un nostāšos sardzē dārzā.
— Ļoti jauki, — Lorēns teica, — reizē tu vari mums atvērt durvis no iekšpuses.
— Labprāt, — Moriss atbildēja, — bet nepametiet ieeju neapsargātu un nenāciet agrāk, iekams es jūs saukšu. Kas notiek iekšpusē, es to redzēšu dārzā.
— Tātad tu pazīsti māju? — Lorēns jautāja.
— Kādreiz es to gribēju pirkt…
Lorēns paslēpa ļaudis žoga stūros un durvju nišās, kamēr policijas aģents aizgāja ar astoņiem nacionālgvardiem, lai ielauztos pa galvenajām durvīm. Pēc dažiem mirkļiem noklusa viņu soļu troksnis, taču vientuļajā apkārtnē viss palika mierīgi.
Moriss ļaudis nostājās savos posteņos un paslēpās, cik labi vien iespējams. Varētu zvērēt, ka viss bija mierīgi un ka Vecajā Senžaka ielā nekas ārkārtīgs nenorisinās.
Moriss sāka kāpt pāri mūrim.
— Uzgaidi, — Lorēns teica.
— Ko?
— Un parole? — Lorēns čukstēja.
— Tas tiesa.
— Neļķe un apakšzemes eja. Apcietini ikvienu, kas nevar pateikt šos divus vārdus, un ļauj iet visiem, kas atbild uz paroli.
Tāda ir pavēle.
— Labi, pateicos, — Moriss atbildēja.
Tad viņš no mūra nolēca dārzā.