Pirmais trieciens bija drausmīgs un Morisam vajadzēja visu pašsavaldīšanos, lai apslēptu Lorēnam satricinājumu, kāds pārņēma visu viņa būtni. Bet dārzā, vientulībā, nakts klusumā viņa gars nomierinājās, un domas, kas nekārtīgi joņoja smadzenēs, tagad aprima.
Kā! Šī māja, ko Moriss tik bieži apmeklēja ar tādu patiku? Šī māja, kas viņam bija kļuvusi zemes paradīze, bija tikai asiņaino intrigu perēklis? Viņa karstās draudzības labā pieņemšana bija tikai liekulība; Ženevjēvas mīla tikai baiļu dēļ?
Dārza iedalījums bija zināms, jo mūsu lasītāji jau vairākkārt sekoja mūsu jaunajiem ļaudīm. Moriss slīdēja no krūma uz krūmu, līdz beidzot no
mēness stariem viņu paslēpa siltumnīcas ēka, kur viņš bija ieslēgts pirmajā vakarā, kad ielauzās šajā mājā.
Siltumnīca bija iepretī paviljonam, ko apdzīvoja Ženevjēva.
Bet šoreiz nekas neapgaismoja vientuļo jaunās sievietes istabu, bet ēnas kustējās no viena loga otrā.
Moriss Ženevjēvu pamanīja aiz nejauši atbīdītā priekškara: viņa steidzīgi saiņoja dažādus priekšmetus ceļa somā un izbrīnējies redzēja viņas rokā mirdzam ieročus.
Viņš pakāpās uz akmens stabiņa, lai labāk varētu pārredzēt istabas iekšpusi. Viņa uzmanību saistīja gaišā uguns kamīnā. Tie bija papīri, kurus Ženevjēva dedzināja.
Šai brīdī atvērās durvis un istabā ienāca jauns cilvēks. Morisa pirmā doma — tas ir Diksmē. Jaunā sieviete piesteidzās viņam klāt, satvēra rokas, un tā kādu brīdi viņi stāvēja, likās ļoti satraukti, viens otram pretī. Kas tas bija par satraukumu? Moriss to nevarēja uzminēt, vārdi viņu neaizsniedza.
Bet pēkšņi Moriss aplūkoja tā augumu sīkāk.
— Tas nav Diksmē, — viņš ņurdēja.
Tiešām, ienācējs bija maza auguma, Diksmē — liels un spēcīgs. Greizsirdība ir iedarbīgs rosinātājs. Vienā mirklī Moriss aprēķināja nepazīstamā augumu līdz vienai līnijai un analizēja vīra attēlu.
„Tas nav Diksmē," Moriss sev teica, it kā viņam vajadzēja to atkārtot, lai pārliecinātu sevi par Ženevjēvas neuzticību.
Viņš tuvojās logam, bet jo tuvāk, jo mazāk redzēja. Piere viņam dega, viņa kāja uzdūrās kāpnēm. Viņš paņēma kāpnes un atbalstīja tās pret septiņas pēdas augsto logu. Tad viņš uzkāpa un piekļāva aci spraugai starp aizkariem.
Nepazīstamais Ženevjēvas istabā bija jauns vīrietis — divdesmit septiņus vai divdesmit astoņus gadus vecs, ar zilām acīm, elegantu ārieni. Viņš turēja jaunās sievietes roku savējā un runāja, slaucīdams asaras, kuras aizplīvuroja Ženevjēvas burvīgo skatienu. Izdzirdis troksni, ko sacēla Moriss tik tikko neiesaucās: viņš pazina savu noslēpumaino glābēju Šatlē laukumā.
Šai brīdī Ženevjēva atrāva roku no nepazīstamā. Viņa piegāja pie kamīna, lai pārliecinātos, vai papīri ir pilnīgi sadeguši.
Ilgāk Moriss nevarēja savaldīties. Visas šausmīgās kaislības, kādas moka cilvēku, mīla, atriebība un greizsirdība ar ugunīgiem zobiem žņaudza viņam sirdi. Viņš izvēlējās laiku, atrāva slikti aizvērto logu un ielēca istabā. Bet tai pašā brīdī viņam krūtīs iespiedās divas pistoles.
Ženevjēva pagriezās uz trokšņa pusi. Pazinusi Morisu, viņa palika mēma.
— Mans kungs, — jaunais republikānis teica tam, kam tagad atkal bija vara par viņa dzīvību, — jūs esat Sarkanās Mājas bruņinieks!
— Un ja es tas tiešām būtu? — bruņinieks atbildēja.
— Ja jūs tas esat, tad jūs esat drošsirdīgs un mierīgs vīrs un uzklausīsit, ko es jums teikšu.
— Runājiet! — neatņemdams pistoles, bruņinieks teica.
— Jūs varat mani nošaut, bet jūs nevarat darīt vai, pareizāk sakot, es nemiršu, iepriekš neiekliedzies, un ja es to izdarīšu, tad tūkstoš vīru, kas ir aplenkuši māju, desmit minūtēs to pārvērtīs pelnu čupā. Noņemiet savas pistoles un klausieties, ko es teikšu Diksmē kundze!
— Ženevjēvai? — bruņinieks teica.
— Man? — Ženevjēva čukstēja.
— Jā, jums.
Ženevjēva, bāla kā statuja, satvēra Morisa roku, bet jaunais cilvēks viņu atgrūda.
— Jūs zināt, ko jūs bijāt man teikusi, kundze, — dziļā nicinājumā Moriss teica, — tagad es redzu, ka jūs neesat melojusi. Tiešām — Morānu jūs nemīlat.
— Moris, uzklausiet mani! — Ženevjēva lūdzās.
— Man nekas nav jādzird, — Moriss atbildēja. — Jūs esat mani pievīlusi, ar vienu sitienu jūs pārrāvāt visas saites, kuras manu sirdi saistīja pie jums. Jūs teicāt, ka jūs nemīlat Morānu, bet neteicāt, ka mīlat citu!
— Mans kungs, — bruņinieks teica, — ko jūs runājat par Morānu? Vai pareizāk, par kādu Morānu jūs runājat?
— Par ķīmiķi Morānu.
— Viņš stāv jūsu priekšā. Ķīmiķis Morāns un Sarkanās Mājas bruņinieks ir viena un tā pati persona.
Un pastiepis rokas uz blakusgaldu, viņš uzlika galvā melno parūku, kas padarīja viņu tik ilgi nepazītamu jaunajam republikānim.
— Jā, — vēl ar dziļāku nicinājumu teica Moriss, — es saprotu! Jūs nemīlējāt Morānu, jo tāda nemaz nebija! Bet jo izveicīgāka ir viltība, jo tā ir nožēlojamāka.
Bruņinieks draudoši sakustējās.
— Esiet tik laipns, — Moriss turpināja, — jūs mani nodevāt manu draugu izsmieklam, mani nicināšanai. Jūs padarījāt mani, apžilbināto, par jūsu nodomu palīgu? Jūs izlietojāt mani kā rīku? To es saucu par nekrietnu izturēšanos! Bet par to jūs tiksit sodīta, jo šis kungs mani nonāvēs jūsu acu priekšā, un nepaies ne piecas minūtes, kad arī viņš gulēs nedzīvs pie jūsu kājām, vai arī, ja dzīvos, aizies uz ešafotu.
— Viņam ir jāmirst? — Ženevjēva iesaucās. — Viņam būs jāiet uz ešafotu? Vai jūs nezināt, Moris, ka viņš ir mans, manas ģimenes aizstāvis, ka es atdošu dzīvību par viņu; ka es miršu, ja būs jāmirst viņam, un ja jums pieder mana mīla, tad viņu es dievinu?!
— Ak, jūs varbūt vēl gribat teikt, ka mīlat mani, — Moriss atbildēja. — O, cik vājas, cik nekrietnas ir sievietes!
Tad viņš pagriezās pret bruņinieku un teica:
— Mans kungs, jums jānonāvē mani, vai arī jums jāmirst!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es jūs apcietinu, ja jūs mani nenonāvējat, — Moriss izstiepa roku, lai satvertu viņu aiz apkakles.
— Es negribu aizstāvēt savu dzīvību, — Sarkanās Mājas bruņinieks atbildēja, — skatieties!
Un, izteikdams šos vārdus, viņš nometa pistoles uz krēsla.
— Bet kāpēc tad jūs negribat aizstāvēt savu dzīvību?
— Tāpēc, ka mana dzīvība nav vērta tos pārmetumus, kādus man būtu jācieš, ja es nonāvētu tādu krietnu viru kā jūs. Bet it sevišķi vēl tāpēc, ka Ženevjēva jūs mīl.
— Ak! — rokas sakrustodama, Ženevjēva iesaucās, — cik labs, cik cēls, cik augstsirdīgs tu esi, Armān!
Gandrīz vai stulbā izbrīnā Moriss abus uzlūkoja.
— Tagad es iešu savā istabā, — bruņinieks turpināja, — bet es dodu goda vārdu, ka to nedaru, lai aizbēgtu, bet lai noslēptu portretu.
Moriss strauji paskatījās uz Ženevjēvas attēlu: tas karājās vēl tajā pašā vietā. Vai nu Sarkanās Mājas bruņinieks uzminēja viņa domas, vai arī gribēja pārspīlēt savu augstsirdību, bet viņš turpināja:
— Es zinu, ka jūs esat republikānis, bet es arī zinu, ka jums ir cēla un taisnīga sirds. Es jums pilnīgi uzticos. Skatieties!
Un viņš Morisam parādīja portretu miniatūrā: tas bija karalienes attēls.
Moriss nolaida galvu un pielika roku pie pieres.
— Es gaidu jūsu pavēles, — Sarkanās Mājas bruņinieks teica. — Ja jūs gribat mani apcietināt, pieklauvējiet pie šīm durvīm, tiklīdz būs pienācis laiks. Manai dzīvei vairs nav nekādas nozīmes, ja man nav cerību glābt karalieni.
Bruņinieks atstāja istabu, bet Moriss pat nepakustējās, lai viņu aizturētu. Tiklīdz bruņinieks bija aizgājis, Ženevjēva metās ceļos jaunā cilvēka priekšā un lūdzās:
— Piedod man, Moris, piedod par to, ko esmu izdarījusi! Manu asaru, manu ciešanu dēļ piedod man, ka es tevi pievīlu. Jo, zvēru, es daudz raudāju un daudz cietu. Mans vīrs šorīt aizgāja projām, es nezinu, kurp, un, varbūt es viņu vairs neredzēšu. Tagad man paliek tikai viens draugs, nē, ne draugs, bet brālis, un viņu tu gribi ļaut noslepkavot!… Ak, piedod, piedod, Moris!
Moriss pacēla jauno sievieti.
— Ko jās vēlaties? — viņš teica. — Ir tādas liktenības: tagad ikviens rotaļājas ar savu dzīvību. Sarkanās Mājas bruņinieks spēlēja un zaudēja. Tagad viņam ir jāmaksā.
— Tas ir, viņam jāmirst, ja es pareizi saprotu!
— Jā.
— Viņam jāmirst, un jūs man to sakāt?
— Nevis es, Ženevjēva, bet liktenis.
— Liktenis vēl nav teicis savu pēdējo vārdu, jo tu vari viņu glābt.
— Ja es nepildu vārdu, tātad uz mana goda rēķina. Es saprotu, Ženevjēva.
— Aizver acis, Moris, tas ir viss, ko es prasu. Es apsolu, ka pateikšos, kā var pateikties sieviete!
— Tam nav nekādas nozīmes, ja aizveru acis. Bez paroles neviens nevar tikt ārā no mājas, jo, atkārtoju, māja ir aplenkta.
— Un tu zini paroli?
— Es to zinu.
— Moris!
— Nu?
— Moris, dārgais draugs, saki man paroli, man tā ir jāzina!
— Ženevjēva! — Moriss iesaucās, — Ženevjēva, bet jūs esat, lai teiktu man: Moris, mīlas vārdā, kāda man ir pret tevi, zaudē vārdu, zaudē godu, nodod lietu, noliedz pārliecību? Ženevjēva, ko jūs piedāvāsit man apmaiņai, ja tā kārdināt!?
— Ak, Moris, glāb viņu, glāb! Un pēc tam prasi manu dzīvību!
— Ženevjēva, — drūmā balsī Moriss atbildēja, — klausies! Ar vienu kāju es atrodos uz negoda ceļa, bet lai nostātos uz tā pavisam, man ir vajadzīgs vismaz labs iemesls. Zvēri, Ženevjēva, ka tu nemīli Sarkanās Mājas bruņinieku!
— Es viņu mīlu kā māsa, kā draudzene, ne citādi, par to es tev zvēru!
— Vai tu mīli mani, Ženevjēva?
— Es tevi mīlu, Moris, Dievs ir mans liecinieks!
— Ja es izdarīšu, ko tu prasi, vai tu atstāsi savu ģimeni, draugus, tēviju, lai bēgtu kopā ar nodevēju?
— Moris! Moris!..
— Viņa vilcinās… O, viņa vilcinās!
Un Moriss ar nicinājumu pakāpās atpakaļ.
Ženevjēva, kas bija atbalstījusies pret viņu, juta, ka zūd atbalsts, un nokrita ceļos.
— Moris! — rokas žņaudzīdama, viņa iesaucās, — es darīšu visu, ko tu prasīsi, es tev zvēru, pavēli, es paklausīšu!
— Tu būsi mana?
— Tiklīdz tu to gribēsi.
— Zvēri to pie krustā sistā tēla!
Ženevjēva pacēla roku.
— Mans Dievs! — viņa teica, — tu esi piedevis laulības pārkāpējai, tu piedosi arī man!
Un lielas asaras ritēja pār vaigiem matu cirtās, kuras vaļīgi nokarājās pār krūtīm.
— Nē, tā nē, tā nezvēri, — Moriss teica, — tādu zvērestu es negribu.
— Ak, Dievs, es zvēru, — viņa atbildēja, — veltīt visu manu dzīvi Morisam, ar viņu dzīvot, viņa labā mirt, ja vajadzīgs, ja vien viņš glābj manu draugu, manu aizstāvi, manu brāli, Sarkanās Mājas bruņinieku!
— Labi — viņš tiks glābts, — Moriss teica. Viņš piegāja pie blakusistabas.
— Kungs, — viņš teica, — uzģērb ādmiņa Morāna drēbes. Es dodu jums jūsu vārdu atpakaļ, jūs esat brīvs.
— Un jums, kundze, — viņš teica Ženevjēvai, — lūk, parole: „Neļķe un apakšzemes eja."
Un it kā viņam būtu bailes palikt istabā, kur izteica vārdu, kas viņu padarīja par nodevēju, viņš atvēra logu un izlēca dārzā.