Šai balsi skanēja tādas bailes un cieņa, ka Moriss nodrebēja, it kā elektriskā strāva būtu iespērusi viņam sirdī.
Viņš pagriezās pret brīvprātīgajiem, kas sarunājās savā starpā, acīmredzot ar nodomu atgūt pazaudētās priekšrocības. Viņi bija astoņi vīri pret vienu un kaunējās, ka bija tā priekšā piekāpušies, jo trijiem no viņiem bija šautenes, bet pārējiem pistoles un šķēpi, kamēr Moriss bija apbruņots tikai ar zobenu. Cīņa varēja būt stipri nevienlīdzīga.
To saprata arī dāma, jo nopūzdamās ļāva galvai noslīdēt uz krūtīm.
Ar sarauktu pieri un vēl arvien ar zobenu rokā stāvēja Moriss, jo cilvēka jūtas viņam pavēlēja aizstāvēt nepazīstamo, bet pilsoņa pienākums lika atstāt viņu savam liktenim.
Pēkšņi Bonanfāna ielas stūrī iemirdzējās vairāki ieroči un kļuva dzirdami lēni patruļas soļi, kuri apstājās desmit soļu attālumā no brīvprātīgo grupas, un kaprālis iesaucās:
— Kas tur ir?
— Labais draugs, — atbildēja Moriss, — nāc tuvāk, Lorēn!
Uzrunātais paklausīja un ar saviem astoņiem vīriem pienāca klāt.
— Kā, tas esi tu, Moris? — kaprālis jautāja. — Ā, palaidni, kā tu gadījies uz ielas tik vēlā stundā?
— Tu redzi: es nāku no brāļu un draugu sekcijas.
— Jā, lai dotos uz māsu un draudzeņu sekciju. Mēs to zinām.
Klausies, mana skaistā, Pusnakti kad sit, Kāda roka maiga, Klusi mīļo vij. Slīdot atnāk ēna, Atraut aizbultņus, Kura līdz ar tumsu Noslēgusi jūs.
Hē, vai tā nav?
— Nē, draugs, tu maldies. Es nācu mājās no draugu un brāļu sekcijas, kad ieraudzīju šo pilsoni, kas gribēja atbrīvoties no brīvprātīgo pilsoņu rokām. Es steidzos klāt un jautāju, kāpēc viņi grib to apcietināt.
— Te es tevi pazīstu, — atbildēja Lorēns, — tāds jau franču bruņiniekiem ir raksturs. Bet kāpēc jūs gribējāt viņu apcietināt? — viņš jautāja brīvprātīgajiem.
— Mēs jau to teicām leitnantam, — atbildēja vadītājs, — tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas.
— Tas arī ir liels noziegums!
— Tātad tu nezini par pašvaldības lēmumu? — brīvprātīgo priekšnieks jautāja.
— Jā, jā, bet ir arī cits lēmums, kas šo anulē.
— Kāds?
— Lūk, šis:
Pindu kalnos un kur Parnass, Amors pavēlējis stingri; Skaistums, jaunība un daiļums Katrā dienas laikā vingri Staigāt visur var bez pases. Pilsoni, ko tu saki par šo lēmumu? Man šķiet, tas ir ļoti jauks.
— Jā, bet tas neizšķir, man liekas, strīdu. Vispirms tas nav ierakstīts Padomniekā, otrkārt, mēs neatrodamies ne Pindu kalnos, ne Parnasā, bez tam, vēl diena neaust, visbeidzot, pilsone varbūt nav ne jauna, ne skaista, ne daiļa.
— Es deru par pretējo, — Lorēns teica. — Labi, pilsone, pierādi, ka man ir taisnība, pacel galvassegu un lai tad visi spriež, vai pret tevi var piemērot dekrēta noteikumus.
— Ak, mans kungs, — piekļaudamās Morisam, lūdzās dāma, — jūs mani aizstāvējāt pret saviem ienaidniekiem, aizstāviet tagad arī pret saviem draugiem!
— Jūs redzat, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — viņa slēpjas, viņa katrā ziņā ir aristokrātu spiedze, slikta sieviete.
— Ak, — pavilkdama Morisu nomaļus, un pasizdama vaļā mēteli, kas ielas laternas gaismā ļāva redzēt kairo, jaunavīgo seju, kura liecināja, ka viņa ir augstāko kārtu dāma, jaunā sieviete teica:
— Uzlūkojiet mani, mans kungs, vai es esmu tāda, kā viņi tur runā.
Moriss bija apžilbināts. Vēl nekur viņš nebija redzējis tik skaistu seju
kā nepazīstamajai, kas tūliņ atkal ietinās mētelī.
— Lorēn, — viņš klusu teica savam draugam, — prasi, lai gūstekni ved uz tavu posteni; kā patru|as vadītājam tev uz to ir tiesības.
— Labi, — tas atbildēja, — es saprotu no pusvārda.
Tad, pagriezies pret nepazīstamo, teica:
— Nāc, skaistule, — un turpināja, — ja tu negribi pierādīt, ka uz tevi var attiecināt Amora dekrētu, tad tev ir jāiet mums līdzi.
— Kā, jāiet jums līdzi? — brīvprātīgo priekšnieks teica.
— Bez šaubām, mēs aizvedīsim nepazīstamo uz rātsnama posteni, kur mēs esam sardzē, un tur par viņu ievāksim sīkākas ziņas.
— O, nē, nē! — pirmās grupas priekšnieks ■ teica. — Viņa pieder mums un mēs to paturēsim.
— Ā, pilsoņi, pilsoņi, — Lorēns teica, — jūs mūs sadusmosit.
— Dusmojies, velns tevi lai parauj, mums ir vienalga! Mēs esam īstie republikas kareivji, un, kamēr jūs patrulēsit tikai ielās, mēs iesim izliet asinis uz robežas.
— Uzmanieties, pilsoni, ka jūs tās neizlejat agrāk, kas var viegli notikt, ja jūs nebūsit laipnāks!
— Laipnība ir aristokrātu tikums, bet mēs esam sankiloti, — brīvprātīgie atbildēja.
— Nerunājiet tādas lietas dāmas klātbūtnē, — Lorēns teica. — Viņa varbūt ir angliete. Neņemiet ļaunā, mans skaistais naktsputniņ, manu varbūt nepareizo apgalvojumu, — viņš piebilda, laipni pagriezdamies pret nepazīstamo.
Kāds dzejnieks skaisti teica, un mēs, kā atbalss vāja, Pēc viņa kiusi vārdus atkārtojam: Anglija kā gulbju ligzda Bezgalīgā dīķa vidū.
— Ā, tu sevi nodod, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — ā, tu atzīsties, ka esi Pita radījums, Anglijas uzpirktais…
— Klusu, — Lorēns teica, — tu nekā nesaproti no poēzijas, mans draugs, tāpēc es runāšu ar tevi prozā. Klausies, mēs esam lēni un pa- cietigi nacionālie gvardi, bet mēs visi esam Parīzes bērni, tas nozīmē: ja mums sakarsē galvas, mēs priecīgi kaujamies.
— Kundze, — Moriss teica nepazīstamajai, — jūs redzat, kas notiek un varat uzminēt, kas sekos, desmit vai divpadsmit viru piecas minūtes vēlāk kausies jūsu dē). Vai lieta, kurā ļaudis piedalīsies, ir to vērta, lai izlietu asinis?
— Mans kungs, — lūdzoši rokas sakrustodama, atbildēja dāma, — es jums varu teikt tikai tik daudz, ka apcietināšanai, ja jūs ļautu tai notikt, būtu tik sliktas sekas man un citiem, ka es mīļāk gribētu, lai jūs mani nonāvētu uz vietas un iemestu Sēnā.
— Labi, — atbildēja Moriss, — es visu uzņemos uz sevi.
Reizē viņš atbrīvoja nepazīstamās rokas un teica nacionālgvardiem:
— Pilsoņi, kā jūsu virsnieks, kā patriots un francūzis es jums pavēlu apsargāt šo sievieti. Ja šī banda saka kaut vienu vārdu, — pārmāciet to ar bajonetēm!
— Sagatavoties! — teica Lorēns.
— Augstais Dievs! — vēl ciešāk aizklādama seju ar kapuci un atbalstīdamās pret stabu, iesaucās nepazīstamā, — sargi viņu!
Brīvprātīgie nostājās aizstāvēšanās pozīcijā.
Viens no viņiem pat izšāva no pistoles, kuras lode izurbās cauri jaunā leitnanta platmalei.
— Nolaist bajonetes, — sauca Lorēns, — un virsū!
Izcēlās cīņa, kuras laikā bija dzirdami vairāki šāvieni, kliedzieni un lāsti. Bet neviens nenāca, jo, kā jau teicām, kaut neskaidri, visur domāja par nogalināšanu, un tagad domāja, ka apkaušana jau ir sākusies. Atvērās tikai divi vai trīs logi un tūlīt atkal aizvērās. Dažos mirkļos brīvprātīgie bija sakauti; divi no viņiem bija smagi ievainoti, pārējie četri stāvēja piespiesti pie mājas un katram uz krūtīm bija uzlikta bajonete.
— Es ceru, — teica Lorēns, — ka tagad jūs būsit rāmi kā jēri. Tev, pilsoni, Moris, es uzdodu aizvest šo sievieti uz sargposteni pie rātsnama. Tev par viņu jāatbild.
— Jā, gan, — Moriss atbildēja. — Un parole? — viņš klusu piebilda.
— Kā, parole? — kasīdams aiz auss, teica Lorēns.
— Tu taču nebaidies, ka es varu to izlietot nevietā?
— Lieto, kur gribi, tā ir tava darīšana. Paroli es tev teikšu un vēl dažus labus padomus; bet vispirms es gribu atkratīties no tiem zeļļiem. Vai jums diezgan? — viņš prasīja brīvprātīgajiem.
— Jā, tu žirondistu suns, — atbildēja vadītājs.
— Tu maldies, draugs, — mierīgi atteica Lorēns, — mēs esam vēl labāki sankiloti nekā tu, jo mēs piederam pie Termopilu kluba, kura patriotismu droši vien neviens nevarēs apstrīdēt. Ļaujiet pilsoņiem iet! — viņš teica nacionālgvardiem.
— Bet ja šī sieviete ir kāda aizdomīgā?
— Ja viņa tāda būtu, — mūsu cīņas laikā viņa būtu aizbēgusi, nevis gaidītu, kamēr mēs tiekam galā. Starp citu, mēs to dabūsim zināt, jo pa to laiku, kamēr mēs sadzersim par nācijas veselību, mans draugs viņu aizvedīs uz sargposteni.
— Mēs sadzersim? — jautāja priekšnieks.
— Katrā ziņā, man slāpst, un tuvumā es zinu labu lokālu.
— Bet kāpēc tu to neteici tūliņ, pilsoni? Mēs nožēlojam, ka apšaubījām tavu patriotismu un tam par pierādījumu apskausimies nācijas un likuma vārdā.
— Apkampsimies, — Lorēns teica.
Un kā maigākie draugi nacionālgvardi un brīvprātīgie apskāvās savā starpā. Šai laikā bija izplatīta apkampšanās, kā arī nogalināšana.
— Tad iesim, draugi, — iesaucās abas daļas, — uz Tomasa di Luvra ielas stūri.
— Bet kas notiks ar mums? — žēlā balsī jautāja ievainotie, — vai jūs atstāsit mūs tepat?
— O, nē! — atbildēja Lorēns, — drošsirdīgos vīrus, kas krita cīņā par tēviju, mēs te neatstāsim. Mēs jums atsūtīsim palīdzību, bet līdz tam laikam dziediet marseljēzu, tā jūs izklaidēs:
Uz priekšu, tēvu zemes dēli, Jau pienākusi slavas diena!
Tad viņš tuvojās savam draugam Morisam, kas ar nepazīstamo stāvēja Pavāru ielas stūri, kamēr nacionālgvardi roku rokā ar brīvprātīgajiem aizgāja uz Vienlīdzības pils laukumu, un teica viņam:
— Es tev biju apsolījis labu padomu, Moris, nāc ar mums un nekom- promitē sevi, vazādamies ar šo pilsoni, kas izskatās, bez šaubām, skaista,
bet tomēr droši vien ir aizdomīga, jo skaista sieviete, kas ap pusnakti maldās ielās…
— Nespriediet par mani pēc ārējā izskata, mans kungs, — lūdzās dāma.
— Vispirms tā ir liela kļūda, ja tu saki „mans kungs", pilsone, vai tu mani saproti?
— Jā, jā, pilsoni! Ļauj tavam draugam izpildīt iesākto labo darbu un pavadīt mani līdz manam dzīvoklim un apsargāt ceļā.
— Moris, — teica Lorēns, — apdomā, ko tu dari! Tu kompromitē sevi!
— Es zinu, — tas atbildēja, — bet ja es atstāju šo sievieti vienu pašu, uz katra soļa viņu var apcietināt jauna patruļa.
— Ak, jā, — teica dāma, — bet ar jums, mans kungs, es gribēju teikt: ar tevi, pilsoni, es būšu glābta.
— Vai tu dzirdi — glābta? — Lorēns piebilda. — Viņa tātad ir lielās briesmās.
— Būsim taisnīgi, mīļais Lorēn, — atbildēja Moriss. — Viens no diviem, vai nu viņa ir laba patriote vai aristokrāte. Ja viņa ir pēdējā, tad mēs jau izdarījām nepareizi, viņu pieņemdami. Bet ja viņa ir patriote, vai tad mūsu pienākums nav viņu apsargāt?
— Piedod, piedod, dārgais draugs, es ļaunojos uz Aristoteli, bet tava loģika ir neprātīga. Lūk, kā te saka:
īriss nozaga man prātu, Tagad grib vēl gudrību.
— Labi, Lorēn, — Moriss teica, — liec,,mierā Dorē, Parniju, Žan- tilbernāru, es tevi lūdzu! Runāsim nopietni: vai tu gribi teikt man paroli?
— Tu mani nostādi ļoti grūtā stāvoklī, Moris. Man vai nu jāupurē pienākums draugam, vai draugs — pienākumam. Tomēr man ir bailes, ka tev netiek upurēts pienākums.
— Izšķiries uz vienu vai otru pusi, draugs. Bet Dieva vārdā, izšķiries tūliņ!
— Tu neizlietosi to nevietā?
— Es tev to apsolu.
— Ar to nepietiek; zvēri!
— Pie kā man jāzvēr?
— Zvēri tēvijas altārim!
Lorēns noņēma cepuri un, pagriezis kokardi uz augšu, turēja to Morisa priekšā, bet Moriss, nemaz nepasmaidīdams, zvērēja improvizētā altāra priekšā.
— Labi, — teica Lorēns, — parole skan: Gallija un Lutēcija. Varbūt daži būs, kā jau esmu dzirdējis, kas teiks: Gallija un Lukrēcija. Bet tas vienalga, ļauj iet, arī tas skan romiski.
— Pilsone, — teica Moriss, — tagad es esmu tavs kalps. Pateicos tev, Lorēn.
— Laimīgu ceļojumu, — apklādams galvu ar tēvzemes altāri, tas atbildēja. Un, būdams uzticīgs savam līksmajam garastāvoklim, viņš aizgāja trallinādams:
Nu beidzot, dārgā Eleonora, Tu izjuti šo kairo grēku, Ko bijies, pēc tā ilgodamās. Vēl baudīdama bijies tu arvienu. Nu saki, kas tur bij'* tik šausmīgs?..