Moriss atkal ieņēma vietu dārzā iepretī Ženevjēvas logam. Tikai šīs logs tagad bija tumšs, jo Ženevjēva bija aizgājusi pie Sarkanās Mājas bruņinieka.
Bija arī laiks Morisam atstāt istabu, jo tiklīdz viņš bija sasniedzis siltumnīcas stūri, kad atvērās dārza vārti un Lorēna un sešu vai septiņu grenadieru pavadīts, parādījās pelēkais vīrs.
— Nu? — Lorēns jautāja.
— Tu redzi, es atrodos savā postenī, — Moriss atbildēja.
— Vai neviens nav mēģinājis pārkāpt pavēli? — Lorēns teica.
— Neviens, — priecādamies, ka var izvairīties no meliem pēc jautājuma veida, kā to uzdeva, Moriss atbildēja, - neviens! Un ko jūs darījāt?
— Mēs uzzinājām, ka Sarkanās Mājas bruņinieks stundu atpakaļ iegājis namā un vēl nav izgājis, — policijas ierēdnis teica.
— Vai tu zini, kur atrodas viņa istaba? — Lorēns jautāja.
— Viņa istabu šķir no pilsones Diksmē istabas tikai eja.
— Ak, ak! — Lorēns teica.
— Nudien, tur nevajadzeja šķirt nemaz. Kā liekas, tad Sarkanās Mājas bruņinieks ir trakulis.
Moriss juta, kā asinis viņam sakāpa galvā. Viņš aizvēra acis un redzēja tūkstošiem iekšējo uguntiņu.
— Nu! Bet… ko pilsonis Diksmē par to teica? — Lorēns jautāja.
— Viņš uzskatīja to par lielu godu.
— Nu, kā mēs nolemsim? — sažņaugtā balsī Moriss jautāja.
— Mēs nolēmām bruņinieku apcietināt viņa istabā un varbūt pat gultā, — ierēdnis atbildēja.
— Tātad viņš neko nenojauš?
— Ne nieka.
— Kāds ir telpu iekārtojums? — Lorēns jautāja.
— Mums ir noteikts plāns, — pelēkais vīrs teica. — Dārza stūrī atrodas paviljons. Uzkāpjot trīs pakāpienus, nokļūst ejā, no kuras pa labi atrodas Diksmē kundzes dzīvokļa durvis, bez šaubām, tās, kura logu mēs redzam. Iepretī atrodas durvis, kuras ved nodevēja istabā.
— Tā ir rūpīga topogrāfija, — Lorēns teica, — ļaujiet mums iet. Ar tādu plānu var iet aizvērtām acīm, vēl labāk vaļējām. Tātad ejam!
— Vai ielas ir labi ielenktas? — Moriss jautāja ar tādu interesi, ko klātesošie dabīgi iztulkoja tikai kā rūpes, lai bruņinieks nevarētu aizmukt.
— Visas ielas un ieliņas ir aplenktas, — pelēkais vīrs atbildēja, — neizspruks pat ne pele, ja viņa nezinās paroli.
Moriss drebēja. Viņš baidījās, ka tāda piesardzība padarīs viņa nodevību laimei nederīgu.
— Cik cilvēku tev vajag, lai saķertu bruņinieku? — ierēdnis jautāja Lorēn am.
— Cik vīru? — tas atbildēja. — Es ceru, ka pietiks ar mani un manu draugu, vai nav pareizi, Moris?
— Jā, — tas nošļupstēja, — katrā ziņā ar mums pietiks.
— Bez tukšas plātīšanās, — pelēkais vīrs teica, — vai jums ir ļoti svarīgi viņu saķert?
— Katrā ziņā ir ļoti svarīgi, — Lorēns sauca, — vai nav tiesa, Moris, mums viņš ir jāsaķer?
Lorēns šos vārdus izteica ar sevišķu uzsvaru. Kā viņš bija teicis, Moriss un viņš sāka kļūt aizdomīgi, un tāpēc nedrīkstēja ļaut nostiprināties neuzticībai, kas toreiz izplatījās ļoti strauji. Bet Lorēns saprata, ka neviens neuzdrošinātos apšaubīt divu tādu vīru patriotismu, kas saķēruši Sarkanās Mājas bruņinieku.
— Ja jums tik ļoti svarīgi viņu saķert, — policijas ierēdnis turpināja, — tad ņemiet labāk sev līdzi trīs vīrus, var četrus, tas vēl labāk nekā trīs. Bruņinieks zem spilvena vienmēr tur zobenu un divas pistoles uz naktsgaldiņa.
— Nu, pie joda! — Lorēna grupas grenadieris teica, — iesim iekšā visi, nekādu priekšrocību, ja viņš padosies, mēs viņu uzglabāsim giljotīnai. Ja pretosies, mēs viņu sakapāsim.
— Labi teikts, — Lorēns atbildēja, — uz priekšu! Vai mēs iesim pa durvīm, vai pa logu?
— Pa durvīm, — teica policists, — varbūt tajā nejauši ir atslēga. Ja mēs līstu pa logu, vajadzētu sasist dažas rūtis un tas saceltu troksni!
— Iesim pa durvīm, — Lorēns teica. — Ka tikai iekšā, vienalga, kādā ceļā. Nāc, Moris, ar zobenu rokā!
Neapzināti Moriss izvilka zobenu no maksts.
Mazais karaspēka pulciņš devās uz paviljonu. Kā pelēkais vīrs bija norādījis, kā tam jābūt, viņi atrada pirmos pakāpienus, tad nokļuva kāpņu krustlaukumiņā, tad priekšnamā.
— Ā, — priecīgi iesaucās Lorēns, — durvīs ir atslēga.
Tiešām, krēslā viņš bija izstiepis roku, un, kā teic, ar pirkstu galiem sajutis atslēgas vēsumu.
— Nu, ver vaļā, pilsoni leitnant, — pelēkais vīrs teica.
Piesardzīgi Lorēns lika apgriezties atslēgai caurumā. Durvis atvērās.
Ar rokām Moriss slaucīja no sviedriem miklo pieri.
— Te mēs esam.
— Vēl ne, - ierēdnis atbildēja, - ja norādījums ir pareizs, šis ir pilsones Diksmē dzīvoklis.
— Iededzināsim sveces un pārliecināsimies, — Lorēns ierosināja, — kamīnā vēl ir uguns.
— Labāk lāpas, tās nenodziest tik drīz kā sveces, — pelēkais vīrs teica.
Un ierēdnis paņēma no žandarma rokām divas lāpas, aizdedzinādams
tās pie kvēlojošām oglēm. Vienu viņš ielika rokā Morisam, otru — Lo- rēnam.
— Redziet, — viņš teica, — es neesmu kļūdījies — te ir pilsones Diksmē guļamistabas durvis un tās tur iziet uz eju.
— Uz priekšu, uz priekšu! — sauca Lorēns.
Durvis, kuras tāpat nebija noslēgtas, atvērās un viņi atradās bruņinieka loga priekšā. Moriss bija bieži redzējis šīs durvis, bet nekad netika jautājis, kur tās izgāja. Viņam visa pasaule iekļāvās tajā istabā, kur pieņēma Ženevjēva.
— Ā! — Lorēns klusi teica, — te ir kas cits: durvis ir noslēgtas un tajās nav atslēgas!
— Bet, — Moriss, kas tik tikko spēja parunāt, jautāja, — vai jūs noteikti zināt, ka viņš te atrodas?
— Pēc plāna tā jābūt, — policijas ierēdnis atbildēja, — starp citu, mēs tūliņ to redzēsim. Žandarmi, ielauziet durvis! Un jūs, pilsoņi, esat gatavi tūliņ mesties iekšā, tiklīdz būs ielauztas durvis.
Četri vīri, policijas sūtņa nozīmēti, pacēla šauteņu rezgaļus un pēc zīmes, ko deva pasākuma vadītājs, visi reizē sita: durvis sašķīda skaidās.
— Padodies, vai arī tev jāmirst! — Lorēns iesaucās, mezdamies istabā.
Neviens neatbildēja. Gultas priekškari bija aizvilkti.
— Sagatavoties, — ierēdnis sauca, — un šaut, tiklīdz aizkari sakustēsies!
— Uzgaidiet, — Moriss teica, — es tos atbīdīšu.
Viņš piegāja pie gultas un, acīmredzot, cerībā, ka tur guļ Sarkanās Mājas bruņinieks, ko viņš ķers ar pirmo šāvienu vai dūrienu, atrāva priekškarus, kuri slīdēja pa stieni čīkstēdami. Gulta bija tukša.
— Pie joda! — Lorēns teica. — Tur neviena nav!
— Viņš būs aizmucis, — Moriss stostījās.
— Tas nav iespējams, pilsoni, — policijas ierēdnis atbildēja. — Es tev saku, ir novērots, ka viņš pirms stundas ienāca mājā un kopš tā laika nav izgājis. Visas izejas ir aplenktas.
Lorēns atvēra skapjus un pārmeklēja visas vietas, pat kaktus, kur cilvēkam nebūtu iespējams paslēpties.
— Te neviena nav, kā jūs redzat.
— Neviena, — saprotamu saviļņojumu Moriss atkārtoja, — tiešām, te neviena nav.
— Varbūt viņš ir pilsones Diksmē guļamistabā? — ierēdnis teica.
— O! — Moriss atbildēja, — neaizskariet sievietes guļamistabu!
— Katrā ziņā mēs to neaizskarsim, — Lorēns teica, — un pilsoni tāpat. Bet mums to ir jāpārmeklē.
— Vai pilsoni Diksmē? — teica kāds grenadieris, sajūsmināts, ka varēja izteikt kādu nelāgu asprātību.
— Nē, — teica Lorēns, — tikai istabu.
- Tad Jauj man iet pirmajam, — Moriss viņu pārtrauca.
— Ej, — Lorēns atbildēja, — tu esi kapteinis. Gods, kam gods pienākas!
Divi vīri palika apsargāt atstāto istabu. Tad atkal atgriezās pirmajā, kur bija aizdedzinājuši lāpas.
Moriss tuvojās Ženevjēvas guļamistabas durvīm. Tā bija pirmā reize, kad viņam bija tajā jāieiet. Viņa sirds spēcīgi dauzījās. Viņš uzspieda uz roktura, bet vēl vilcinājās.
— Ver taču vaļā! — Lorēns teica.
— Bet ja pilsone Diksmē guļ? — Moriss iebilda.
— Mēs apskatīsimies gultā, zem gultas, kamīnā, skapī, un ja bez viņas nevienu neatradīsim, novēlēsim labu nakti.
— Nē, — policists teica, — mēs viņu apcietināsim. Pilsone Ženevjēva Diksmē bija aristokrāte, kas atzīta kā Tizonas un Sarkanās Mājas bruņinieka līdzzinātāja.
— Tad ver pats! — palaizdams rokturi, Moriss atbildēja, — sievietes es neapcietinu.
Ierēdnis uzmeta viņam šķību skatienu, un žandarmi sāka kurnēt.
— O! Jūs kurnat? — Lorēns teica. — Tad kurniet par diviem, es arī esmu tādās pat domās!
Un viņš atkāpās soli atpakaļ. Pelēkais virs satvēra rokturi un strauji pagrieza to, durvis padevās. Kareivji metās istabā. Uz galda dega divas sveces, bet te tāpat bija tukšs kā bruņinieka istaba.
— Tukšs! — policijas vīrs teica.
Un, policistu pavadīts, viņš sāka pārmeklēt māju no pagrabiem līdz darbnīcām. Tiklīdz viņi bija pagriezuši muguras, Moriss, kas nepacietīgi viņiem bija sekojis ar acīm, metās atpakaļ istabā, atvērdams skapjus, kurus tie bija pārmeklējuši, un baiļu pilnā balsī sauca:
— Ženevjēva! Ženevjēva!
Bet Ženevjēva neatbildēja. Istaba tiešām bija tukša. Tad ari Moriss gandrīz kā ārprātīgs sāka pārmeklēt māju. Viņš apskatīja siltumnīcas, šķūņus, piebūves, bet velti.
Pēkšņi atskanēja troksnis. Pie ārdurvīm parādījās apbruņotu karavīru grupa, apmainījās ar parolēm, ielauzās dārzā un tad izklīda pa māju. Pastiprinājuma priekšgalā laistījās Santēra nokvēpušo spalvu pušķis.
— Nu, — viņš teica Lorēnam, - kur ir nodevējs?
— Kā! kur ir nodevēji?
— Jā. Es prasu, ko jūs esat izdarījuši?
— To es prasu tev. Ja tavi {audis ir labi sargājuši izejas, tad jums vajadzēja viņu apcietināt, jo viņa vairs nebija mājā, kad mēs ienācām.
— Ko tu runā? — ģenerālis nikni iesaucās. — Tātad jūs ļāvāt viņam izbēgt?
— Mēs nevarējām ļaut viņam izmukt, jo mēs vēl nevienu nebijām saķēruši.
— Tad es nekā nesaprotu, — Santērs teica.
— Ko tad?
— Ko jūs man likāt teikt ar savu sūtni.
— Mēs esam sūtījuši pie jums kādu sūtni, mēs?!
— Bez šaubām. Cilvēku brūnā svārkā, ar melniem matiem un zaļās acenēs, kas mūs brīdināja no jūsu puses, ka jūs nupat ķerot Sarkanās Mājas bruņinieku, bet tas pretojoties kā lauva. Tāpēc es ari steidzos šurp.
— Vīrs brūnā svārkā, ar melniem matiem, zaļās acenēs? — brīnīdamies Lorēns atkārtoja.
— Visādā ziņā, ar sievieti pie rokas.
— Vai viņa bija jauna, skaista? — pienākdams pie ģenerāļa, jautāja Moriss.
— Jā, jauna un skaista.
— Tas bija viņš, un pilsone Diksmē…
— Kas viņš?
— Sarkanās Mājas bruņinieks!.. O, nolādēts! Es biju apņēmies satvert viņus abus dzīvus vai mirušus!
— Nomierinies, pilsoni Lendej, — Santērs teica, — mēs viņus vēl dabūsim rokā!
— Bet kā jūs viņu palaidāt garām? — Lorēns jautāja.
— Nudien, es izlaidu, jo viņi zināja paroli, — Santērs teica.
— Kā, viņi zināja paroli? — Lorēns iesaucās. — Tad mūsu vidū ir nodevējs!
— Nē, nē, pilsoni Lorēn, — Santērs atbildēja, — jūs pazīst un zina labi, ka starp jums nav nodevēju.
Kā gribēdams atrast nodevēju, Lorēns lūkojās apkārt. Viņa skatiens uzdūrās Morisam, kas stāvēja drūms un ar nodurtām acīm.
— Ko tas nozīmē? — viņš sev teica.
— Tas cilvēks nevar būt vēl tālu, — Santērs piebilda. — Pārmeklēsim apkārtni. Varbūt viņš ir kritis kādas patruļas rokās, kura nebūs ļāvusies piekrāpties.
— Jā, jā, meklēsim, — Lorēns teica. Viņš satvēra Morisa roku, un aizrunādamies ar meklēšanu, to aizvilka ārpus dārza.
— Meklēsim, — kareivji teica, — bet pirms tam…
Un tūliņ viens iemeta degošo lāpu ar žagariem un dēļiem piebāztā pajumtē.
— Nāc, — Lorēns teica, — nāc!
Moriss neizrādīja ne vismazāko pretestību. Viņš sekoja Lorēnam kā bērns. Nerunādami ne vārda, abi skrēja līdz tiltam. Te viņi apstājās, Moriss atskatījās. Priekšpilsētas debesis aiz viņiem bija nosārtušas un pār mājām laidās dzirksteļu miriādes.