Moriss nodrebēja, viņš izstiepa roku uz Vecās Senžaka ielas pusi.
— Ugunsgrēks! — viņš teica, — ugunsgrēks!
— Nu, jā, — Lorēns teica, — ugunsgrēks! Nu un tad?
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! Ja nu viņa būtu atgriezusies?
— Kas?
— Ženevjēva.
— Ženevjēva, tas ir, Diksmē kundze, vai ne?
— Jā, viņa.
— Par viņas atgriešanos nav ko baidīties, tāpēc ka viņa nav aizgājusi.
— Lorēn, man viņa jāatrod, man jāatriebjas!
— O! o! — Lorēns teica. — Ak, mīla, mirstīgo un dievu tirāns. Uz taviem altāriem ir vajadzīgs tik vīraks.
— Tu man palīdzēsi atrast, vai ne, Lorēn?
— Nudien! Tas nebūs grūti.
— Un kā?
— Katrā ziņā, ja tu interesējies par pilsones Diksmē likteni, kā es to varu ticēt, tev viņa jāpazīst, un pazīstot, tev jāzina, kādi ir viņas tuvākie draugi. Parīzi viņa nebūs atstājusi, viņi visi ir diezgan traki, lai paliktu te. Viņa būs patvērusies pie kādiem uzticamiem draugiem un rīt no rīta ar kādu Rozi vai Martu tu saņemsi mazu, apmēram šāda satura vēstulīti:
„Ja Marss grib redzēt Kitēru, lai naktij aizņemas viņš zilo plīvuru.
Un lai viņš ierodas pie vārtnieka tādā ielā un tādā numurā, un prasa pēc kundzes Trīs Zvaigznītes." Lūk!
Moriss paraustīja plecus. Viņš labi zināja, ka Ženevjēvai nebija neviena, kur patverties.
— Mēs viņu neatradīsim, — viņš murmināja.
— Atļauj man tev pateikt, Moris, — Lorēns teica.
— Ko?
— Ka tā nebūtu liela nelaime, ja mēs viņu neatradīsim.
— Ja es viņu neatradīšu, Lorēn, — Moriss teica, — es nomiršu.
— Ā, pie joda! — jaunais cilvēks teica, — tad šī ir tā mīla, kuras dēļ tu tik tikko nenomiri?
— Jā, — Moriss atbildēja.
Lorēns brīdi pārdomāja.
— Moris, — viņš teica, — pašlaik pulkstenis ir vienpadsmit, kvartāls tukšs, lūk, te akmens sols, kurš liekas kā radīts, lai uzņemtu divus draugus. Atļauj man privātu sarunu, kā teica vecos laikos. Es dodu tev godavārdu, ka runāšu tikai prozā.
Moriss apskatījās apkārt un apsēdās blakus draugam.
— Runā! — ļaudams smagajai galvai nokrist rokā, Moriss teica.
— Klausies, mīļais draugs, bez ievada, aplinkiem, izskaidrojumiem es tev teikšu, ka mēs pazudinām sevi, vai pareizāk, ka tu mūs pazudini.
— Kā tā? — jautāja Moriss.
— Mīļais draugs, — Lorēns atbildēja, — drošības komiteja izdevusi lēmumu, kurš pasludina par nodevēju ikvienu, kas uztur sakarus ar tēvijas ienaidniekiem. Kas? Vai tu zini šo lēmumu?
— Bez šaubām, — Moriss atbildēja.
— Tu to zini?
— Jā.
— Labi! Man šķiet, ka tu neesi ļaundarīgs tēvijas nodevējs. Ko tu par to saki?
— Lorēn!
— Bez šaubām! Vismaz tu neuzskati tos par tēvijas dievinātājiem, kas dod mitekli, galdu un gultu Sarkanās Mājas bruņinieka kungam, kurš, man šķiet, nav nekāds sajūsmināts republikānis, un nevar tikt apsūdzēts, ka piedalījies notikumos septembra dienās.
— Ak, Lorēn! — nopūzdamies izdvesa.Moriss.
— Tā iznāk, — morālists turpināja, — ka tu, man liekas, esi bijis vai vēl esi pārāk draudzīgs tēvijas ienaidniekiem. Labi, labi, nedusmojies, mīļais draugs! Tu esi kā Anseladas uguns, un tu apgāzīsi kalnus, ja tu atgriezīsies. Tomēr es tev atkārtoju, nedusmojies, un atzīsites gluži vaļsirdīgi, ka tu neesi vairs nekāds karstais.
Lorēns izteica šos vārdus tik maigi, cik vien spēja, pieskardamies lietai gluži vai ar Cicerona izveicību.
Moriss apmierinājās ar protestējošu kustību.
Bet kustība izrādījās nederīga, un Lorēns turpināja:
— O! ja mēs dzīvotu siltumnīcas apstākļos, pieklājīgā temperatūrā, kur, pēc botānikas likumiem, termometrs negrozāmi rāda sešpadsmit grādus, es tev teiktu, mīļais Moris, tas ir eleganti, tā pieklājas! Būsim laiku pa laikam mazliet aristokrāti, tas ir labi, tas ir smalki. Bet pašlaik mēs vārāmies trīsdesmit piecu vai četrdesmit grādu karstumā! Kājas deg, ja ir tikai remdens. Tādā karstumā tās rādās par aukstu. Tu to zini, Moris! Un kad ir aizdomas, mīļais Moris, tu esi pietiekami gudrs, lai zinātu, kā tad ir, vai pareizāk sakot, vairs nav.
— Nu, tad .taču lai mani nogalina un lai tas beidzas! — Moriss iesaucās. — Es jau esmu noguris tā dzīvot.
— Veselu stundas ceturksni, — Lorēns atbildēja, — un tas nav vēl pietiekami sen, lai es ļautu tev rīkoties tā, kā pats gribi. Vispār, tev ir jāsaprot, ka tagad jāmirst kā republikānim, kamēr tu mirsi kā aristokrāts.
— O, mīļais draugs, — stingri iesaucās Moriss, iekšējās vainas apziņas satraukts, — tu ej pārāk tālu!
— Es eju vēl tālāk, jo es saku, ja tu kļūsi aristokrāts…
— Tu uzrādīsi mani?
— Fui! Nē, es tevi ieslēgšu pagrabā un likšu meklēt ar bungu rībieniem kā pazudušu priekšmetu. Tad es izziņošu, ka aristokrāti, kas zināja, ko var no tevis sagaidīt, gribēja tevi nomērdēt badā un nomocīt, un kad tu atkal parādīsies kā tiesnesis Elijs Bomons vai Latida kungs un citi, tirgus dāmas un Viktora ielas kvartāla salašņu sapulces tevi vaiņagos ziediem. Pasteidzies kļūt par Aristīdu, vai arī tava lieta ir skaidra.
— Lorēn, Lorēn, es jūtu, ka tev ir taisnība. Bet mani aizrauj, es stāvu uz bezdibeņa malas. Vai tu ļaunojies uz mani, ka liktenis mani aizrauj?
— Es neļaunojos, bet es ķildojos. Atceries -'mazliet skatus, kādus ik dienu Pilads sagādāja Orestam, skatus, kuri pārliecinoši pierāda, ka draudzība ir paradokss, jo šie priekšzīmīgie draugi strīdējās no rīta līdz vakaram.
— Atstāj mani, Lorēn, tas būs vislabākais!
— Nekad!
— Tad ļauj man mīlēt, ļauj būt man vājprātīgam, ļauj kļūt noziedzniekam, jo es jūtu: ja atkal viņu ieraudzīšu, es viņu nogalināšu!
— Vai arī kritīsi viņai pie kājām. Ak, Moris! Moriss iemīlējies aristokrātē, nekad es tam nebūtu ticējis. Tev, lūk, tāpat, kā nabaga Oselēnam ar marķīzi de Šanī.
— Pietiek, Lorēn, es lūdzu!
— Es gribu tevi izārstēt, Moris, vai lai parauj mani jods! Es negribu, lai svētā giljotīnas loterijā tu izvilktu kādu laimestu, kā saka sīktirgotājs no Lombarda ielas. Uzmanies, Moris, tu mani sakaitināsi! Moris, tu iztaisīsi no manis asiņu dzērāju. Moris, man vajag pielikt uguni Senluī salai. Lāpu!
Bet, nē, ir veltas manas pūles,
Kam prasīt lāpu, vai ar'sveci?
Tev, Moris, uguns diezgan karsta,
Lai aizdegtu dvēseli un pilsētu un namus.
Moriss negribot pasmaidīja.
— Tu zini, bija norunāts, ka mēs runāsim tikai prozā? — viņš teica.
— Bet tu mani kaitini ar savu vājprātību, tas ir, ka… Lūk, iedzersim, Moris! Apskurbsim, kustēsimies, studēsim politekonomiju. Bet, runājot par Jupitera mīlu, nebūsim iemīlējušies, mīlēsim tikai brīvību!
— Vai, saprāts!
— Jā, tev taisnība, Saprāta dieviete tevi sveicina un paziņo, ka tu esi ļoti laipns mirstīgais.
— Un tu neesi greizsirdīgs?
— Moris, lai glābtu draugu, esmu spējīgs upurēt visu!
— Pateicos, mīļais Lorēn, un atzīstu tavu uzticību. Bet labākais līdzeklis kā mani mierināt, ļaut man pārsātināties ar sāpēm. Sveiki, Lorēn, ej pie Artēmizijas.
— Un kur iesi tu?
— Es eju mājās.
Un viņš paspēra dažus soļus uz tilta pusi.
— Tātad tu tagad dzīvo Vecās Senžaka ielas apvidū?
— Nē, bet es gribu iet tai virzienā.
— Lai vēlreiz redzētu vietu, kur dzīvoja cietsirdīgā?
— Lai redzētu, vai viņa nav atgriezusies, jo viņa zina, ka es gaidu. Ak, Ženevjēva, Ženevjēva, es nedomāju, ka tu esi spējīga uz tādu nodevību!
— Moris, tirāns, kas labi pazina skaisto dzimumu, jo mira tāpēc, ka daudz mīlēja, teica:
„Sieva bieži pārgrozās, Muļķis tik lai uzticās."
Moriss nopūtās, un abi draugi devās uz Veco Senžaka ielu.
Jo tuvāk divi draugi nāca, jo skaidrāk dzirdēja skaļu troksni. Gaišums pieņēmās. Dzirdēja patriotiskas dziesmas, kuras dienā, saules gaismā, cīņas atmosfērā šķita heroiskas himnas, bet naktī, ugunsgrēka spīdumā, pieņēma drūmo kanibālu gaviļu izteiksmi.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — aizmirsdams, ka Dievs bija atcelts, Moriss runāja.
Un viņš gāja, ar sviedriem pārklātu pieri.
Lorēns skatījās viņā un starp zobiem murmināja:
Ak, mīla, mīla, kad tu pārņem mūs, Var droši teikt: ardievu, gudrība.
Visa Parīze likās devās uz notikumu vietu, par ko mēs stāstījām. Morisam bija jāizlaužas cauri grenadieru žogam, sekcionāru rindām, tad vienmēr saniknotai, vienmēr kustīgai saspiestās tautas drūzmai, kas, šai laikmetā rūkdama, skrēja no viena skata uz otru.
Jo tuvāk Moriss nāca, jo savā saniknotā nepacietībā vairāk paātrināja soļus. Lorēns tik tikko spēja sekot, bet viņš to mīlēja pārāk stipri, lai šādā brīdī atstātu vienu.
Gandrīz vai visam bija beigas: no šķūņa, kur kareivji bija iemetuši liesmainās lāpas, uguns pārvēlās uz darbnīcām, kuras bija būvētas no dēļiem. Preces bija sadegušas, sāka degt māja.
„0, Dievs," Moriss pie sevis nodomāja, „ja viņa būs atgriezusies, ja viņa atrodas kādā liesmu apņemtā istabā, gaidīdama mani, saukdama…"
No sāpēm pusvājprātīgs, gatavs drīzāk ticēt mīļākās neprātam nekā neuzticībai, Moriss nolaistu galvu devās uz durvīm, kuras pamanīja dūmos.
Lorēns viņam sekoja. Viņš būtu sekojis pat ellē.
Jumts dega, uguns sāka aizsniegt kāpnes.
Aizelsies Moriss apskatījās visur pirmais: salonā, Ženevjēvas istabā, Sarkanās Mājas bruņinieka istabā, gaitenī, nemitīgi sažņaugtā balsī saukdams: ^Ženevjēva, Ženevjēva!" Bet neviens neatbildēja.
Atgriezdamies pirmajā stāvā, divi draugi ieraudzīja liesmu mēles, kuras sāka skriet iekšā pa durvīm. Neievērodams Lorēna saucienus, kas rādīja uz logu, Moriss izgāja caur liesmām.
Tad viņš izskrēja cauri mājai, pārskrēja ar mājas rīkiem klāto pagalmu, atrada ēdamzāli, Diksmē salonu, ķīmiķa Morāna kabinetu. Tās visas bija pārpildītas dūmiem, drupām, sasistām rūtīm. Uguns sasniedza arī šo mājas daļu un sāka to aprīt.
Moriss izlikās it kā nāktu no paviljona. Viņš nepameta nevienu istabu, nevienu gaiteni neaplūkotu. Viņš nokāpa pat pagrabā. Varbūt Ženevjēva, no ugunsgrēka bēgdama, bija patvērusies tur. Neviena.
— Velns lai parauj, — Lorēns teica, — tu redzi, ka te varētu izturēt tikai Salamandra, un tu taču nemeklē šo pasakaino dzīvnieku. Nāc, apprasīsimies apkārtstāvošajiem, varbūt kāds viņu ir redzējis.
Tikai ar grūtībām izdevās Morisu aizvilkt no mājas. Cerība viņu aizrāva. Viņi atsāka meklēšanu: pārmeklēja apkārtni, apturēja garāmejošās sievietes, izskatīja alejas, bet bez panākumiem. Bija pulkstens viens no rīta. Moriss, par spīti spēcīgai dabai, aiz pārpūles bija pilnīgi noguris. Beidzot viņš atteicās no skriešanas, lēkšanas, nemitīgām sadursmēm ar pūli.
Garām brauca kāds fiakrs, kuru Lorēns apturēja.
— Mīļais, — viņš teica Morisam, — mēs darījām visu, kas bija cilvēka spēkos, lai atrastu tavu Ženevjēvu. Mēs esam noguruši, mēs esam apdeguši. Viņas dēļ mēs esam kāvušies. Pat Kupidons nevarētu prasīt vairāk no cilvēka, kas ir iemīlējies, un vēl mazāk no tā, kas nav. Kāpsim fiakrā un atgriezīsimies katrs savās mājās.
Moriss neatbildēja un ļāva rīkoties. Nepārmijuši ne vārda, viņi sasniedza Morisa māju. Brīdī, kad viņš izkāpa, bija dzirdams, ka Morisa dzīvoklī tika aizvērts logs.
— Jauki, — Lorēns teica, — tevi gaida. Es esmu mierīgāks. Pieklauvē tagad.
Moriss pieklauvēja, durvis atvērās.
— Ar labu nakti! — Lorēns teica. — Rītu no rīta gaidi mani, tad iziesim.
— Ar labu nakti! — Moriss mehāniski teica.
Un durvis aiz viņa aizvērās.
Uz kāpņu pirmajiem pakāpieniem viņš satika savu kalpotāju.
— Ak, pilsoni Lendej, — tas iesaucās, — kādu nemieru jūs mums sagādājāt!
Morisu pārsteidza vārdiņš „mums".
— Jums? — viņš vaicāja.
— Jā, man un skaistajai dāmai, kas jūs gaida.
— Skaista dāma? — Moriss, kas uzskatīja šo brīdi par galīgi nepiemērotu, lai pieņemtu veco paziņu, atkārtoja: — Labi, ka tu man to pateici. Es iešu projām un pārgulēšu pie Lorēna!
— Tas nav iespejams, jo viņa redzeja, kā tu izkāpi, un teica: „Tur viņš nāk!"
— Vienalga, lai arī zina, ka es tas biju. Es tagad neesmu noskaņots mīlai. Ej augšā un saki šai sievietei, ka viņa būs vīlusies.
Sulainis sakustējās, lai paklausītu, bet apstājās.
— Ak, pilsoni, — viņš teica, — tas nav labi no jūsu puses. Nabaga dāma bija ļoti bēdīga un jūsu atbilde viņu novedīs galīgā izmisumā.
— Galu galā, kāda ir šī sieviete? — Moriss jautāja.
— Pilsoni, viņas seju es neesmu redzējis. Viņa ir ietinusies mētelī un raud. Tikai to es zinu.
— Viņa raud? — Moriss teica.
— Jā, bet ļoti klusi. Viņa cenšas apspiest šņukstus.
— Viņa raud! — Moriss atkārtoja. — Vai tad ir virs zemes kāds cilvēks, kas mani tik stipri mīl, ka mana prombūtne izsauktu tādu nemieru?
Lēnām viņš kāpa aiz kalpotāja.
— Lūk, viņš, pilsone, lūk, viņš! — mezdamies istabā, tas teica.
Moriss iegāja pēc viņa.
Salona kaktā viņš ieraudzīja trīcošu tēlu, kas šņukstēdams slēpa seju dīvāna spilvenā, sievieti, kura izskatītos kā mirusi, ja konvulsīvās nopūtas neliktu viņai nodrebēt.
Viņš pamāja sulainim aiziet. Tas paklausīja un aizvēra durvis, tad Moriss nāca klāt dāmai, kas pacēla galvu.
— Ženevjēva! — jaunais cilvēks iesaucās. — Ženevjēva pie manis! Vai varbūt es esmu traks, ak, Dievs?
— Nē, mans draugs, — jaunā sieviete atbildēja. — Jūs esat pie pilna saprāta. Es jums apsolīju kļūt jūsu, ja jūs glābsit bruņinieku. Jūs viņu glābāt — un es esmu šeit! Es jūs gaidīju.
Moriss nesaprata šo vārdu nozīmi. Viņš pakāpās soli atpakaļ un skumji paskatījās uz jauno sievieti.
— Ženevjēva, — viņš teica, — Ženevjēva, jūs mani nemīlat?
Ženevjēvas acis aizplīvuroja asaras. Viņa novērsās un, atbalstīdamās uz
atzveltnes, sāka šņukstēt.
— Ak, — Moriss turpināja, — jūs mani vairs nemīlat! Jūsu dziļās sāpes pat liecina, ka jūs mani ienīstat!
Pēdējos vārdus Moriss ielika tik daudz aizgrābtības un sāpju, ka Ženevjēva piecēlās un paņēma viņa roku.
— Ak, Dievs! — viņa teica. — Vai tad tas vienmēr ir patmīlis, ko mēs uzskatām par to labāko?
— Patmīlis? Ženevjēva, ko jūs ar to gribat teikt?
— Vai tad jūs nejūtat, ka es ciešu? Mans vīrs ir aizbēdzis, manu brāli vajā kā nodevēju, mana māja ir liesmās, un tas viss vienā naktī. Un tad vēl briesmīgais skats starp jums un bruņinieku!
Moriss klausījās ar sajūsmu, jo pat vistrakākai kaislībai bija grūti pieļaut, ka tādu pārdzīvojumu uzkrāšanās varēja novest tādā sāpju stāvoklī, kādu pārdzīvoja Ženevjēva.
— Tātad jūs atnācāt, jūs esat pie manis un vairs neatstāsit mani?
Ženevjēva trīcēja.
— Kur lai es eju? — viņa skumji teica. — Vai man ir patvērums? Vai man ir cits aizstāvis, kā tas, kas par aizsardzību prasa atalgojumu? Pusārprātīga es gāju pār Jauno tiltu, Moris, un pāriedama apstājos, lai noskatītos tumšo viļņu šļakstus balstu stūros. Tas mani pievilka, mani ap-" būra. Tur lejā, es sev teicu, man nožēlojamai ir patvērums. Tur miers ir neaizskarams, tur ir neaizmirstība!
— Ženevjēva, Ženevjēva! — Moriss iesaucās, — un to jūs sakāt? Tātad jūs mani vairs nemīlat?
— Es to teicu, — klusi atbildēja Ženevjēva, — es to teicu, un es esmu atnākusi.
Moriss uzelpoja un noslīga ceļos viņa priekšā.
— Ženevjēva, — viņš teica, — neraudiet vairs! Ženevjēva, nomierinieties par visām nelaimēm, ja jūs mīlat! Bet sakiet, Ženevjēva, Dieva vārdā, ka šurp nenācāt manu draudu dēļ. Sakiet, ka jūs būtu atnākusi arī tad, ja es nebūtu jūs atradis vienu, atstātu un bez patvēruma, un esat pārliecināta, ka es jūs atbrīvoju no zvēresta, uz kuru es jūs piespiedu.
Sirsnīgā pateicībā Ženevjēva paskatījās uz jauno cilvēku.
— Tas ir augstsirdīgi! — viņa teica. — Augstais Dievs, cik pateicīga es jums esmu, viņš ir augstsirdīgs.
— Klausies, Ženevjēva, — Moriss turpināja, — Dievs, ko tagad padzen no tempļiem, bet ko neaizdzīs no mūsu sirdīm, kur viņš ir ierādījis mīlu, Dievs apskaidro šo šķietami drūmo dienu ar svētlaimīgiem priekiem. Dievs
jūs, Ženevjēva, atveda pie manis un nodeva manās rokās. Viņš uz jums runā ar manu elpu. Tā viņš grib mūs atalgot par mūsu ciešanām, kādas mēs izcietām, un par tikumiem, ar kādiem cīnījāmies pret šo šķietami nelikumīgo mīlu, it kā tik ilgi skaidrās un vienmēr tik dziļās jūtas varētu būt noziegums. Tātad, neraudiet vairs, Ženevjēva! Sniedziet man savu roku! Vai jūs gribat būt pie brāļa, vai jūs gribat, lai šis brālis godbijīgi noskūpsta jūsu drēbju vīli, aiziet, rokas sakrustojis, pār šis istabas slieksni, ne reizi atpakaļ nepaskatījies? Jums vajag teikt tikai vienu vārdu, dot tikai vienu mājienu, un es aiziešu, un jūs būsit viena, brīva un droša kā jaunava baznīcā. Vai varbūt jūs gribēsit atcerēties, dievinātā Ženevjēva, cik ļoti esmu jūs mīlējis, ka šis mīlas dēļ es tik tikko nenomiru, ar kuru jūs padarīsit mani vai nu bezgala laimīgu vai bezgala nelaimīgu. Es nodevu savējos, ka padarīju sevi riebīgu paša acīs? Vai jūs gribat izbaudīt laimi visā tās dziļumā, ko sola mums nākotne. Spēks un enerģija slēpjas mūsu jaunībā un mīlā, lai aizstāvētu laimi, kas sākas pret ikvienu, kas gribētu to apdraudēt! O, Ženevjēva, tu, kas esi labsirdības eņģelis, vai tu gribi, saki?! Vai tu gribi darīt laimīgu cilvēku, lai tas nenožēlo dzīvi, lai nevēlas pat mūžīgo svētlaimi? Tad tai vietā, lai atgrūstu, uzsmaidi man, mana Ženevjēva, ļauj uzlikt savu roku man uz sirds, noliecies pret to, kas tevi vēlas visiem spēkiem, ar visu sirdi un dvēseli! Ženevjēva, mana mīla, mana dzīve, Ženevjēva, neņem atpakaļ savu zvērestu!
Šie vārdi lika saviļņoties jaunās sievietes sirdij. Mīlas skumjas, pārciestās sāpes bija viņu galīgi nogurdinājušas. Asaras viņai vairs neplūda no acīm, un tomēr šņuksti vēl cilāja degošās krūtis.
Moriss saprata, ka viņai nebija drosmes ilgāk pretoties, un viņš apskāva viņu, tad viņa nolika galvu viņam uz pleca un garie, vaļīgie mati krita uz mīļākā karstās sejas. Bet Moriss vēl arvien juta, ka viņas krūtis cilāja apspiesti šņuksti kā jūras bangas pēc vētras.
— Ženevjēva, tu raudi? — dziļi sāpināts, viņš jautāja, — tu raudi? O, nomierinies! Nē, nekad es negribu izspiest mīlu no sāpēm. Nekad manas lūpas neaptraipīs skūpsts, ko saindēs kaut viena nožēlu asara.
Un viņš atlaida savu roku, atvilka savu pieri no Ženevjēvas pieres un lēnām novērsās.
Bet tūliņ, ar dabīgu tādas sievietes reakciju, kas pretojas un pretošanās reizē viļas, Ženevjēva aplika drebošās rokas ap Morisa kaklu, spēcīgi to sažņaudza un piekļāva vēl asaru miklo un vēso seju, kas izkalta uz jaunā cilvēka karstā vaiga.
— Ak! — viņa čukstēja, — neatstāj mani, Moris! Vēl tikai tu man esi palicis uz zemes!
XXXIII rītdiena
Jauka saule caur zaļiem slēģiem apzeltīja lapas trijām skaistām rozēm, kuras koka kastēs bija novietotas uz Morisa loga.
Šie ziedi, jo sevišķi mīļi skatienam tāpēc, ka gadalaiks pagāja, pie- smaržoja mazo, plātēm izklāto, tīrībā mirdzošo ēdamzāli, kur pie eleganti, bet bez izšķērdības klātā galda apsēdās Ženevjēva un Moriss.
Durvis bija noslēgtas, jo uz galda bija viss, kas viesiem vajadzīgs. Saprotams, ka viņi bija teikuši:
— Mēs apkalposim paši sevi.
Bija dzirdams, kā blakusistabā rosījās kalpotājs, darbīgs kā Fēdras Ar- delions. Pēdējo saulaino dienu karstums un dzīve iespiedās pa pusatvērto logu šķirbu, un saules glāstītām rožu lapām lika mirdzēt kā zeltam un smaragdam.
Ženevjēva ļāva iekrist šķīvi zeltainam auglim, ko viņa turēja, un sapņaina, vienīgi ar lūpām smaidīdama, kamēr lielās acis tvīka skumjās, viņa tā sēdēja klusa, nekustīga, sastingusi, lai gan dzīvības pilna un laimīga mīlas saulē, kā skaistās puķes bija laimīgas debesu saulē.
Tūliņ viņas acis meklēja Morisa acis un sastapa tās, vērstas uz viņu: arī Moriss lūkojās viņā un sapņoja.
Viņa uzlika roku uz jaunā cilvēka pleca, uzticībā un padevībā, kas nozīmē vairāk nekā mīlu, nolikdama galvu uz mīļākā pleca. Ne vārda neteikdama, viņa nolūkojās viņā un nosarka.
Morisam vajadzēja tikai viegli paliekt galvu, lai uzspiestu lūpas mīļākās pusatvērtajām lūpām. Viņš nolieca galvu. Ženevjēva nobālēja, un viņas 8*
acis aizvērās, kā aizveras ziedlapiņas, kuras grib sargāt kausiņu no gaismas stariem.
Tā, nogrimuši nepiedzīvotā lieglaimē, viņi sēdēja, līdz viņus sabaidīja spalgs zvans. Viņi atrāvās viens no otra. Kalpotājs ienāca un noslēpumaini pievēra durvis.
— Tas ir pilsonis Lorēns, — viņš teica.
— Ak, labais Lorēns! — Moriss teica. — Es aizsūtīšu viņu atkal projām. Piedod, Ženevjēva!
Ženevjēva viņu atturēja:
— Tu gribi sūtīt projām savi draugu, Moris? Draugu, kas tev palīdzēja, tevi mierināja, atbalstīja? Nē, tādu draugu es negribu padzīt ne no tavas sirds, ne arī mājas. Lai viņš nāk, Moris, lai viņš nāk!
— Kā? Tu atjauj? — Moriss vaicāja.
— Es tā gribu, — teica Ženevjēva.
— O! bet tu tātad domā, ka es tevi nemīlu diezgan stipri, — aizgrābts par šo smalkjūtību, Moriss iesaucās, — un tev ir vajadzīga dievināšana?
Ženevjēva sniedza sarkstošo pieri jaunajam cilvēkam. Moriss atvēra durvis un ienāca Lorēns, skaists un jautrs kā diena, ģērbies elegantā uzvalkā. Ieraudzījis Ženevjēvu, viņš jutās pārsteigts, bet tūliņ godbijīgi palocījās.
— Nāc, Lorēn, nāc, un aplūko kundzi, — Moriss teica. — Tagad tu esi nocelts no troņa, Lorēn. Man ir cits, kam es veltu pirmo uzmanību. Tev es būtu atdevis savu dzīvību! Viņai — es nesaku tev neko jaunu — es upurēju manu godu!
— Kundze, — nopietni, kas liecināja par dziļām jūtām, Lorēns teica, — es pūlēšos mīlēt manu draugu vairāk nekā jūs, lai paturētu visu viņa mīlu.
— Apsēdieties, kungs! — smaidīdama aicināja Ženevjēva.
— Jā, sēdies, — teica Moriss, ar labo roku saspiedis drauga roku, ar kreiso — savas mīļākās, kam sirdi piepildīja laime, kādu cilvēks zemes virsū var tikai kārot.
— Tātad tu vairs negribi mirt, tu vairs negribi meklēt nāvi?
— Ko jūs ar to domājat? — Ženevjēva jautāja.
— Ak, Dievs, — Lorēns teica, — cik tomēr nepastāvīga būtne ir cilvēks un cik pamatoti filozofi nicina viņa vieglprātību. Ticiet man, kundze, ka šis te virs vakar vakarā gribēja mesties uguni un ūdeni, ka viņš runāja, pasaulē viņam nemaz vairs neesot laimes? Un šodien es atrodu viņu jautru, ar līksmu smaidu uz lūpām, laimē starojošu, sirdi pilnu dzīvības, pie labi klātā galda! Protams, viņš neēd, bet tas nepierāda, ka viņš būtu nelaimīgs.
— Kā? — Ženevjēva teica, — viņš to gribēja darīt?
— To un vēl daudz ko citu. Es jums pastāstīšu vēlāk! Bet tagad es esmu izsalcis. Tas Morisa dēļ, jo vakar vakarā es ar viņu noskraidījos pa Senžaka kvartālu. Atļaujiet, ka es iesākšu jūsu brokastis, kuras jūs vēl neesat aizskāruši ne viens, ne otrs.
— Viņam ir taisnība, — būdams priecīgs kā bērns, Moriss teica, — brokastosim, es nekā vēl neesmu ēdis, un arī tu ne, Ženevjēva.
Izteicis šo vārdu, viņš vēroja Lorēnu, bet Lorēns pat nepamirkšķināja ar aci.
— Ak tā! Tātad tu uzminēji, ka tā ir viņa! — Moriss vaicāja.
— Nudien! — nogriezdams sārtbaltu šķiņķa šķēli, Lorēns teica.
— Es arī esmu izsalkusi, — pasniegdama šķīvi, teica Ženevjēva.
— Vakar vakarā es biju slims, Lorēn, — Moriss atzinās.
— Tu biji vairāk nekā slims, tu biji vājprātīgs.
— Nu, labi! Man liekas, ka šorīt slims esi tu.
— Kā tā?
— Tu vēl neesi sacerējis dzeju.
— Šai pašā brīdī es par to domāju, — teica Lorēns.
Kad viņš mīt starp grācijām, Febs tur rokā liru, Ja viņš seko Venērai Febam pazūd lira ceļā.
— Jauki! Lūk, vienmēr četrrinde, — smiedamies Moriss teica.
— Arī tev vajag būt apmierinātam, jo mums būs jārunā par mazāk jautrām lietām.
— Kas tad atkal? - norūpējies jautāja Moriss.
— Tuvākajā laikā man būs jāiet sardzē Konsjeržērijā.
— Konsjeržērijā? — Ženevjēva jautāja. — Pie karalienes?
— Pie karalienes… Es domāju, jā, kundze.
Ženevjēva nobālēja, Moriss sarauca uzacis un pamāja Lorēnam. Tas nogrieza šķēli, divtik lielu kā pirmo.
Karaliene tiešām bija pārvesta uz Konsjeržēriju, kur ari mēs viņai sekosim.
XXXIV konsjeržērijā
Biržas tilta un Puķu krastmalas stūri paceļas vecās Svētā Ludviķa pils paliekas, kuras īsi sauc par Pili, kā Romu sauca par Pilsētu, un kas šo dižo vārdu saglabājusi, lai gan vienīgie karaļi, kuri to apdzīvo, ir rakstveži, tiesneši un sūdzētāji.
Tā ir liela un tumša taisnības māja, kas liek vairāk baidīties nekā mīlēt taisnības dievieti. Te šaurā telpā savākti visi cilvēciskās atriebības rīki un piederumi. Te ir zāles, kur apsargā apsūdzētos. Tālāk tās, kurās tos tiesā; lejāk cietumi, kur viņus ieslēdz pēc notiesāšanas. Pie vārtiem mazs laukums, kur ar nokaitētu dzelzi iededzina negoda zīmes. Simt piecdesmit soļus no pirmā ir otrs, lielāks laukums, kur tos nogalina. Tas ir Grēva laukums, kur pabeidz to, ko Pilī tikai aizsāk.
Taisnībai, kā redzams, viss ir pie rokas.
Visa šī ēku drūzma: piekļāvušās cita citai, drūmas, pelēkas, caururbtas ar restotiem lodziņiem, kur vaļīgie loki atgādina restotas alas gar Linetes krastmalu, šī ēku drūzma ir Konsjeržērijā.
Šim cietumam ir karceri, kurus Sēnas ūdeņi slapina ar savām melnajām dūņām, tam ir noslēpumainas izejas. Pa tām kādreiz straumē palaida upurus, par kuriem bija ieinteresēti, lai tie pazustu.
Kas attiecas uz 1793. gadu, tad Konsjeržērijā, ešafota nenogurdināmā apgādātāja, Konsjeržērijā, mēs teiksim, bija pārpildīta ar cietumniekiem, kurus stundas laikā padarīja par notiesātajiem. Šai laikā Svētā Ludviķa vecais cietums tiešām bija nāves viesnīca.
Zem vārtu lokiem pa nakti laternā šūpojās sarkana uguns, drūmā šīs sāpju vietas izkārtne.
Tās dienas vakarā, kad Moriss, Lorēns un Ženevjēva brokastoja kopā, dobja dārdoņa satricināja krastmalas bruģi un cietuma rūtis. Tad dārdoņa mitējās iepretim spraišļotiem vārtiem, kas bija atvērušies. Kariete ieripoja pagalmā, un, kad viras bija aizgriezušās aiz tās un aizbultņi nočīkstējuši, no karietes izkāpa kāda sieviete.
Tūliņ vārtiņi, atvērdamies viņas priekšā, to norija. Trīs vai četras ziņkārīgas galvas, kuras lāpu gaismā pavirzījās uz priekšu, lai apskatītu cietumnieci, un kuras parādījās krēslā, ienira atkal tumsā. Tad kļuva dzirdami rupji smiekli un rupja atsveicināšanās no cilvēkiem, kas devās projām. To dzirdēja, viņus pašus neredzot.
Tā, ko atveda, ar žandarmiem palika pirmajos vārtiņos. Viņa redzēja, ka būs jāiziet arī pa otrajiem. Bet viņa piemirsa, ka, ejot pa vārtiņiem, reizē jāpaceļ kāja un jānoliec galva, jo lejāk viens pakāpiens iet augšup un augšā pakāpiens krīt lejup.
Cietumniece, vēl lāga nepieradusi pie cietumu arhitektūras, par spīti ilgai krišanai, piemirsa noliekt galvu un spēcīgi atsitās pret dzelzs stieni.
— Vai jums sāp, pilsone? — kāds žandarms jautāja.
— Man nekas tagad nesāp, — viņa mierīgi atbildēja.
Un, neizteikdama naidu, viņa gāja, lai gan virs uzacīm varēja redzēt gandrīz vai asiņainu zīmi, kādu atstāja saskaršanās ar dzelzs stieni.
Drīz viņi pamanīja cietuma uzrauga atzveltnes krēslu; krēslu, kas ir daudz cienījamāks cietumnieka acīs nekā kurtizāņu acīs karaļa tronis, jo cietuma uzraugs ir žēlastības dāvātājs, un katra žēlastība ir ļoti svarīga cietumniekam. Bieži pat visniecīgākā labvēlība pārvērš tumšās debesis spožās.
Cietuma uzraugs Rišārs, nosēdies atzveltnes krēslā, ko savā svarīguma apziņā viņš neatstāja par spīti restu troksnim un karietes dārdiem, kas ziņoja par jaunu viesi. Cietuma uzraugs Rišārs iešņauca tabaku, aplūkoja cietumnieci, atšķīra ļoti biezo reģistru un meklēja spalvu melnā koka tintnīcā, kur tinte, izžuvusi uz malām, vidū vēl glabāja nedaudz duļķaina mik- luma, kā vulkāna kratera vidū vienmēr paliek drusciņ šķidras vielas.
— Pilsoni cietuma uzraug, — eskorta priekšnieks teica, — izsniedz mums liecību un ātrāk, jo mūs nepacietīgi gaida pašvaldībā!
— O! tas nevilksies ilgi, — cietuma uzraugs, ieliedams tintnīcā dažus pilienus vīna, kas bija palicis glāzes dibenā, teica: — Paldies Dievam, roka ir ievingrināta! Tavs vārds un priekšvārds, pilsone?
Un, iemērkdams spalvu improvizētajā tintē, viņš sagatavojās lapas apakšā, kas jau bija pierakstīta par septiņām astotdaļām, ierakstīt jaunpienākušo. Tai laikā, stāvēdama aiz viņa atzveltnes krēsla, pilsone Rišāra, sieviete ar labvēlīgu skatienu, gandrīz vai godbijīgā izbrīnā aplūkoja šo sievieti, tik skumju, tik cēlu un reizē lepnu, ko viņas vīrs izprašņāja.
— Marija Antuanete Žanna Zozefine fon Lotringija, — cietumniece atbildēja, — Austrijas erchercogiene, Francijas karaliene.
— Francijas karaliene? — cietuma uzraugs atkārtoja, pārsteigts pieceldamies uz atzveltnes krēsla roku atbalstiem.
— Francijas karaliene, — tādā pat tonī cietumniece atkārtoja.
— Citādi sakot, Kapeta atraitne, — eskorta priekšnieks teica.
— Kādā no šiem abiem vārdiem es viņu lai pierakstu? — uzraugs jautāja.
— Kādā tev patīk, ja tikai izdari to labi drīz, — tas atbildēja.
Rišārs apsēdās atkal un ar trīcošu roku ierakstīja nosaukto vārdu,
priekšvārdu un titulu, kādu viņam bija nosaukusi karaliene, un vēl šodien žurku apgrauztajos Konsjeržērijas sarakstos redzami šie ar sarkanu tinti ierakstītie vārdi.
Rišāra kundze vēl arvien stāvēja aiz vīra krēsla, tikai rokas viņa bija sakrustojusi godbijīgā līdzjūtībā.
— Cik veca? — uzraugs jautāja tālāk.
— Trīsdesmit septiņus gadus un deviņus mēnešus, — karaliene atbildēja.
Rišārs ierakstīja, uzņēma pazīmes un pabeidza ar parastām formalitātēm.
— Tas ir gatavs, — viņš teica.
— Kurp jāved cietumniece? — eskorta priekšnieks jautāja.
Rišārs paņēma šņaucamās tabakas porciju un paskatījās sievā.
— Nu, mēs nebijām brīdināti, — viņa atbildēja, — un tā nu pat nezinām…
— Meklē! — brigadieris viņu pārtrauca.
— Mums vēl ir apspriežu istaba, — sieviete turpināja.
— Hm, tā ir par lielu, — Rišārs murmināja.
— Jo labāk, ērtāk varēs izvietot sardzi!
— Labi, tad apspriežu istabā, — Rišārs teica, — bet šai mirkli tā nav apdzīvojama, jo tur nav gultas.
— Tas tiesa, — sieva atbildēja, — par to es netiku padomājusi.
— Lai paliek gulta līdz rītam, — žandarms teica, — nakts nav gara.
— Starp citu, šo nakti pilsone varētu pavadīt arī mūsu istabā, vai ne? — teica Rišāra kundze.
— Un kur paliksim mēs? — vaicāja uzraugs.
— Mēs negulēsim. Kā pilsonis žandarms teica, nakts drīz būs pagājusi.
— Labi, vediet pilsoni mūsu istabā.
— Pa to laiku jūs izgatavosit mums kvīti, vai ne?
— Jūs to dabūsit, tiklīdz būsit atgriezušies.
Rišāra kundze paņēma no galda sveci un gāja pa priekšu. Nerunādama ne vārda, klusa un bāla kā vienmēr, Marija Antuanete viņai sekoja. Divi slēdzēji, kam Rišāra sieva bija pamājusi, pabeidza gājienu. Karalienei norādīja gultu, ko Rišāra kundze apklāja ar tīru veļu. Slēdzēji nostājās pie ieejas. Tad durvis tika noslēgtas un Marija Antuanete palika viena.
Ko viņa darīja šai naktī, nekad neviens to neuzzināja, jo viņa to pavadīja, runādamās ar Dievu. Tikai nākamajā dienā karalieni pārveda uz apspriežu istabu, kas bija iegarenam četrstūrim līdzīga telpa, kuras ieejas durtiņas izgāja Konsjeržērijas gaitenī un kuru tās garuma dēļ bija pārdalījuši divās daļās ar dēļu šķērssienu, kas tomēr nesniedzās līdz griestiem. Viena daļa bija sardzes istaba, otrā — karalienes istaba.
Resniem stieņiem aizrestotais logs apgaismoja ikvienu no šīm divām cellēm.
Priekškars, ielikts durvju vietā, atšķīra karalieni no sargiem un slēpa spraugu vidū.
Šī istaba bija izklāta ar akmens plātnēm.
Beidzot — sienas kādreiz bija greznotas ar zeltīta koka aplodām, no kurām vēl karājās lilijām izpušķotās papīra driskas.
Gulta atradās iepretim logam, krēsls — tuvu pie gaismas. Tas bija mēbelēts karaliskais cietums.
Tur ieiedama, karaliene pieprasīja, lai viņai atnestu viņas grāmatas un darbu.
Viņai atnesa grāmatu „Anglijas revolūcijas", ko viņa bija iesākusi lasīt Tanplā, un „Jaunā Anarharsiza ceļojums", un viņas izšuvumus.
Žandarmi savukārt iekārtojās blakuscellē. Vēsture vēl ir saglabājusi viņu vārdus, kā tā mēdz darīt ar viszemākajām būtnēm, kuras liktenis pie- biedro lielām katastrofām un kuras redz sevī atspoguļotu tās gaismas daļu, ko met zibens, satriekdams vai nu karaļu troņus, vai karaļus pašus.
Viņu vārdi bija Dišēns un Žilbērs.
Pašvaldība iecēla šos divus vīrus, kurus pazina kā krietnus patriotus, un viņiem bija jāpaliek savā postenī līdz Marijas Antuanetes notiesāšanai. Tādā kārtā cerēja izvairīties no gandrīz vai neizbēgamām nekārtībām, kuras atgadījās, ja dienestu mainīja vairākas reizes dienā, un sargiem uzkrāva šausmīgu atbildību.
Vēl tai pašā dienā no abu šo cilvēku sarunām, kuru visus vārdus viņa labi dzirdēja, ja tikai kaut kādi iemesli nespieda viņus runāt klusinātā balsī, tai pašā dienā karaliene uzzināja par šiem soļiem. Viņa sajuta reizē prieku un bažas. Jā, no vienas puses, viņa sev teica, ka šie cilvēki ir stipri uzticami, jo tika izvēlēti no ļoti daudziem cilvēkiem. No otras puses viņa pārdomāja, ka viņas draugi atradīs daudz vairāk iespēju piekukuļot pazīstamus un noteiktus sargus nekā simtu nepazīstamu un nejaušības izvēlētu, kas nāca pie viņas neparedzēti un tikai uz vienu dienu.
Pirmajā naktī, pirms apgulšanās, viens no žandarmiem pēc paraduma smēķēja. Tabakas dūmi līda caur šķērssienas caurumiem un nomāca nelaimīgo karalieni, kurai likstas izsmalcinātību nebija vis notrulinājušas, bet gan padarījušas vēl asāku.
Drīz viņa sajuta sliktu dūšu: viņas galvu nomāca smagums, viņu smacēja. Bet būdama uzticīga savam neapspiežamajam lepnumam, viņa nesūdzējās.
Kamēr viņa tā gulēja sāpīgā nomodā, un nakts klusumu nekas netraucēja, viņai šķita, it kā dzirdētu tādu kā vaidēšanu, kas nāca no āra. Šis savādais vaids bija bēdīgs un ilgstošs, tur bija kaut kas drūms un caururbjošs — kā vēja šalkoņa tukšā gaitenī, kad negaiss kauc cilvēka balsī, lai piešķirtu dzīvību pirmspēku kaislībām.
Bet drīz vien viņa pazina, ka šis troksnis, kas sākumā lika viņai nodrebēt, ka šis sāpīgais un neatlaidīgais kliedziens bija kāda smilkstoša suņa bēdīgā žēlošanās krastmalā. Viņa tūliņ atcerējās nabaga Bleķu, par kuru nebija iedomājusies tai brīdī, kad viņu aizveda no Tanplas, un kura balsi likās tagad pazina. Tiešām, nabaga zvēriņš, kas savā pārāk lielajā modrībā bija pazudinājis kundzi, nepamanīts bija aizgājis pēc viņas, sekojis karietei līdz Konsjeržērijas restēm un bija devies projām tad, kad dzelzs divkāršais asmenis, kas aizvērās aiz viņas, tik tikko nebija viņu pāršķēlis.
Bet nabaga kustonis tūliņ atgriezās, un saprazdams, ka viņa kundze bija ieslēgta šajā lielajā akmens kapā, smilkstēdams to sauca, un desmit soļu attālumā no sarga gaidīja atbildes glāstu.
Karaliene atbildēja ar nopūtu, kas lika saausīties sargiem.
Bet tā kā nopūta bija viena un nekāds troksnis Marijas Antuanetes istabā tai nesekoja, sargi drīz vien nomierinājās un atkrita snaudā.
No rīta, dienai austot, karaliene piecēlās un apģērbās. Apsēdusies pie restotā loga, caur kuru dzelzsstieņu sijātā iezilganā gaisma sniedzās līdz viņas vājajām rokām, šķietami viņa lasīja, bet viņas domas bija tālu no grāmatas.
Žandarms Žilbērs pavēra priekškaru un klusēdams viņu novēroja. Marija Antuanete dzirdēja šo priekškara šalkoņu, kas, berzēdamies pret parketu, saliecās, bet viņa nepacēla galvu.
Viņa bija nosēdusies tā, lai žandarmi varētu redzēt rīta gaismas pilnīgi apgaroto seju.
Žandarms Žilbērs deva zīmi savam biedram nākt un aplūkot viņu pa spraugu.
Dišēns pienāca.
— Skaties, — klusā balsī teica Žilbērs, - cik viņa ir bāla! Tas ir šausmīgi! Viņas sarkanuma apņemtās acis liecina, ka viņa cieš. Varētu teikt, ka viņa ir raudājusi.
— Tu zini, — Dišēns atbildēja, — Kapeta atraitne nekad neraud. Tam viņa ir par lepnu.
— Tad varbūt viņa ir slima, — Žilbērs iebilda. — Pilsone Kāpete, — viņš teica skaļi, — vai tu esi slima?
Karaliene lēnām pacēla acis un viņas jautājošais un skaidrais skatiens cieši lūkojās abos vīros. Klusā balsī, jo jautājuma noskaņā viņa likās saklausīja līdzjūtību, viņa atbildēja:
— Vai jūs ar mani runājat, kungi?
— Jā, pilsone, — Žilbērs atbildēja, — mēs jautājam, vai tu neesi slima?
— Kāpēc?
— Tavas acis ir ļoti saarkanas.
— Un ari tāpēc, ka tu esi ļoti bāla, — Dišēns piebilda.
— Pateicos, kungi! Nē, es neesmu slima, bet es ļoti slikti pavadīju nakti.
— Ak, jā, tavas bēdas.
— Nē, kungi, manas bēdas ir vienas un tās pašas, un reliģija man ir mācījusi likt tās pie krusta kājām, manas bēdas neliek man ciest vairāk. Nē, es esmu slima, jo es šonakt dabūju maz gulēt.
— Ā, laikam nepierasts dzīvoklis, gultas maiņa? — Dišēns teica.
— Turklāt dzīvoklis nav skaists, — piebilda Žilbērs.
— Tas ne, — karaliene atbildēja, galvu purinādama, — nē, kungi. Neglīts vai skaists, dzīvoklis man ir pilnīgi vienaldzīgs.
— Kas tad?
— Kas tas ir?
— Jā.
— Piedodiet, ja es jums to saku, bet tabakas dūmi, ko šis kungs arī tagad izpūš, atstāj uz mani ļoti ļaunu iespaidu.
Tiešām — Žilbērs smēķēja, tā starp citu bija viņa parastākā nodarbošanās.
— Ak, Dievs, tad tāpēc? — satraukts no maiguma, ar kādu karaliene runāja, viņš iesaucās. — Bet kāpēc tu to neteici, pilsone?
— Es domāju, ka man nav tiesību apgrūtināt jūsu paražas, mans kungs.
— Nu, vismaz tevi es nekad neapgrūtināšu, — nomezdams pīpi zemē, tā ka tā saplīsa uz akmens plātnes, Žilbērs atbildēja. — Es vairs nesmēķēšu.
Un tūlīt viņš pagriezās, aizvezdams savu biedru un aiztaisīdams priekškaru.
— Iespējams, ka viņai nocērt galvu, — viņš teica biedram, — bet tā ir tautas darīšana. Kāpēc lai mēs liktu viņai ciest? Mēs esam kareivji un nevis bendes — kā Simons.
— Tas izklausās mazliet aristokrātiski, — galvu purinādams, Dišēns piebilda.
—• Ko tu sauc par aristokrātu? Labi, izskaidro man to!
— Par aristokrātiem es saucu visus tos, kas apspiež tautu un sagādā prieku ienaidniekiem.
— Tātad, pēc tavām domām, — Žilbērs teica, — es apspiežu tautu, ja es neturpinu aizkvēpināt Kapeta atraitni? Ej nu! Redzi, es atceros zvērestu tautai un brigadiera priekšrakstu. Priekšrakstu es zinu no galvas: „Neļaut izmukt cietumniecei, nevienam neļaut ienākt pie viņas, novērst katru sarakstīšanos, ko viņa gribētu aizsākt vai uzturēt, un mirt savā postenī." Lūk, ko esmu solījis un izpildīšu. Lai dzīvo tauta!
— Tas, ko es saku, — Dišēns atbildēja, — nenozīmē, ka es to novēlu, tieši otrādi. Bet man būtu žēl, ja tu sevi kompromitētu.
— Klusu, kāds nāk!
Karaliene dzirdēja visu, lai gan saruna norisa klusinātās balsīs. Gūstniecība divkāršo jutekļu asumu.
Troksni, kas pievērsa abu sargu uzmanību, sacēla vairākas personas, kas tuvojās durvīm. Tās atvērās. Ienāca divi ierēdņi, uzraugs un daži slēdzēji.
— Nu, cietumniece? — viņi jautāja.
— Viņa ir tur, — abi žandarmi atbildēja.
— Kā viņa ir iekārtojusies?
— Apskatieties!
Un Žilbērs pieklauvēja.
— Ko jūs vēlaties? — karaliene jautāja.
— Apskate no pašvaldības, pilsone Kapete.
„Šim vīram ir ļoti laba sirds," Marija Antuanete domāja, „un ja mani draugi zinātu…"
— Labi, jau labi, — pabīdīdami žandarmus uz abām pusēm un ieiedami karalienes istabā, ierēdņi teica: — Tāda māžošanās nav vajadzīga.
Karaliene nepacēla galvu un, spriežot pēc viņas nekustības, varēja domāt, ka viņa ne dzirdēja, ne redzēja to, kas notika, un arvien sevi iedomājās esam vienu pašu.
Pašvaldības sūtņi rūpīgi apskatīja visus istabas sīkumus, gultu un logu restes uz sieviešu pagalmu pusi un, pavēlēdami žandarmiem būt vēl modrākiem, viņi aizgāja, neteikdami Marijai Antuanetei ne vārda, bet arī viņa likās nemanām viņu klātbūtni.