Pret tās pašas dienas vakaru, kad mēs redzējām ierēdņus rūpīgi apskatām karalienes cietumu, kāds cilvēks, ģērbies karmaņolā, ar bieziem melniem matiem klātu galvu un virs melniem matiem vienu no tām kažokādas cepurēm, ar kādām tolaik tautas vidū atšķīrās pārspīlētie patrioti, kāds cilvēks pastaigājās tik filozofiski nosauktajā Pazudušo soļu zālē un likās ļoti uzmanīgi vēroja gājējus un nācējus, kas veido šīs zāles parastos apdzīvotājus, kuru skaits tolaik stipri pieauga, jo prāvas bija ieguvušas vislielāko nozīmi, kad sūdzējās vairs tikai tādēļ, lai apstrīdētu savu galvu pie bendēm un pilsoņa Fukjē Tēnvila, to nemitīgā piegādātāja.
Šā cilvēka, kura portretu mēs tūliņ uzzīmēsim, stāja liecināja par stipri labu gaumi. Sabiedrība šai laikā bija sadalījusies divās šķirās: avīs un vilkos. Vieni dabīgi iedvesa bailes otriem, jo sabiedrības viena daļa aprija otru.
Mūsu mežonīgais staigātājs bija sīka auguma. Melnajā un netīrajā rokā viņš vicināja rungu, kuru sauca par konstitūciju. Tiesa, roka, kas vicināja šo drausmīgo ieroci, liktos ļoti smaga, ja kādam būtu iepaticies šai savā- dajai personībai, kas pievērsa sev visu uzmanību, spēlēt pretim inkvizitora lomu. Bet neviens neuzdrošinājās pārbaudīt tik drausmīga izskata cilvēku.
Tiešām, tā izturēdamies, cilvēks ar rungu izsauca nopietnas bažas dažās rakstvežu būdiņās, kuri rakstīja par sabiedriskām lietām, kas šai laikmetā sāka palikt jo dienas, jo ļaunākas, vai arī jo dienas, jo labākas, skatoties, vai jautājumu apsprieda no konservatora vai revolucionāra viedokļa. Šie krietnie ļaudis ar acu kaktiņu aplūkoja viņa melno bārdu, iezaļo aci, kā suseklī biezās uzacīs, un nodrebēja katru reizi, kad drausmīgā patriota soļi, kas aptvēra Pazudušo soļu zāli visā garumā, tuvojās viņiem.
Šīs bailes viņiem radās it sevišķi tāpēc, ka cilvēks ar rungu, katru reizi, kad viņi uzdrīkstējās tam tuvoties vai pat to uzmanīgāk aplūkot, lika smagajam ierocim atsisties pret plāksnēm, ka izvilināja no akmeņiem, uz kuriem tā krita, drīz dobju, drīz gaišu un šķindošu skaņu. Ne tikai krietnie cilvēki būdiņās, par kuriem mēs runājām un kurus vispāri apzīmē kā Pils žurkas, sajuta šo drausmīgo iespaidu. To sajuta dažādi cilvēki, kas iegāja Pazudušo soļu zālē pa lielām durvīm vai kaut kādām šaurām izejas durtiņām, un, pamanīdami cilvēku ar rungu, steidzīgi pagāja garām, kamēr tas ietiepīgi turpināja ceļu no zāles viena gala līdz otram, katru brīdi atrazdams iemeslu atsist rungu pret plāksnēm.
Ja rakstveži būtu mazāk izbijušies un garāmgājēji gaišredzīgāki, viņi, bez šaubām, būtu atklājuši, ka mūsu patriots, kā visi ekscentriskie vai pārspīlētie raksturi, bija sevišķi iemīlējis noteiktas plāksnes, piemēram, tās, kuras bija netālu no mūra pa labi un apmēram zāles vidū, tās skanēja vistīrāk un trokšņaināk.
Beidzot viņš koncentrēja visu savu naidu tikai uz dažām plāksnēm, kas bija pašā vidū. Kādu brīdi viņš pat aizmirsānu apstājās, lai ar acīm it kā nomērītu attālumu.
Tiesa, šī aizmiršanās ilga īsu mirkli, un viņa skatiens drīz atkal pauda mežonīgu izteiksmi, ko uz brīdi bija aizvietojis prieka zibsnis.
Gandrīz vai tajā pašā brīdī cits patriots, — šai laikmetā ikvienam savs ieskats bija rakstīts uz pieres vai, drīzāk, apģērbā, — gandrīz vai tai pašā brīdī, teiksim mēs, pa galerijas durvīm ienāca cits patriots, un, šķietami nejuzdams ne vismazākās bailes, kādas iedvesa pirmais ienācējs, apmēram līdzīgā solī sķērsoja viņa gājienu tādā veidā, ka viņi sastapās zāles vidū.
Jaunpienācējam, tāpat kā pirmajam, bija kažokādas cepure, pelēka kar- maņola, netīras rokas un runga. Starp citu, viņam bija vēl kas vairāk: gar kāju ikriem viņam dauzījās liels zobens. Bet sevišķi briesmīgu viņu darīja tas, ka viņam bija bēdīgs, naidīgs un nekrietns skatiens, kamēr pirmajam bija tikai briesmīgs skatiens.
Tā, lai gan abi vīri likās piederēja vienai un tai pašai lietai un abiem bija vienādi ieskati, klātesošie uzdrošinājās mest acis, lai redzētu, kas iznāks nevis no viņu satikšanās, jo viņi negāja noteikti pa vienu līniju, bet gan no tuvināšanās. Pirmajā gājienā viņu gaidas tika piekrāptas: abi patrioti samierinājās ar skatienu pārmīšanu, un pat šis skatiens lika nobālēt mazākajam no abiem. Tikai pēc lūpu kustībām bija redzams, ka šo bālumu izraisīja nevis bailes, bet gan riebums.
Tomēr otrajā gājienā, it kā patriots visiem spēkiem būtu savaldījies, viņa līdz šim tik atbaidošais skatiens noskaidrojās. Kaut kas līdzīgs smaidam, kuru viņš centās darīt graciozu, parādījās tam uz lūpām, un viņš pagriezās pa kreisi, acīmredzami ar nolūku apturēt otru patriotu.
Apmēram centrā viņi satikās.
— Ei, nudien! Tas taču ir pilsonis Simons! — pirmais patriots teica.
— Viņš pats! Bet ko tu gribi no pilsoņa Simona? Un vispirms — kas tu esi!
— Neizliecies taču, it kā tu nepazītu!
— Es tevi pavisam nepazīstu, un tam ir labs iemesls, jo es nekad neesmu tevis redzējis.
— Ej nu! Tu nepazīsti to, kam bija gods nest Lambālas galvu?
Un šie vārdi, izteikti apspiestā niknumā, degoši izmetās no patriota mutes. Simons nodrebēja.
— Tu? — viņš vaicāja. — Tu?
— Nu, vai tev brīnums? Es domāju, ka tu labāk atceries savus draugus un uzticības vīrus. Tu man sagādā sāpes.
— Tas, ko tu esi darījis, ir ļoti jauki, — Simons teica, — bet es tevi nepazīstu.
— Daudz labāk sargāt mazo Kapetu, tad gūst lielāku ievērību, jo es tevi pazīstu un tevi cienu.
— Pateicos.
— Nav par ko. Ko tu šeit dari?
— Es gaidu kādu cilvēku. Un tu?
— Es tāpat.
— Kā tevi sauc? Es tevi ieteikšu klubā.
— Mani sauc Teodors.
— Un tālāk?
— Tālāk nekā! Vai ar to nepietiek?
— Jā, pilnīgi. Ko tad tu gaidi, pilsoni Teodor?
— Draugu, kam es nodošu skaistu pierādījumu.
— Tiešām? Pastāsti taču!
— Aristokrātu perēkli.
— Kas saucas?
— Nē, to es varu teikt tikai manam draugam.
— Tu dari aplam, jo te nāk manējais, un man liekas, viņš zina, kas jādara tavā lietā.
— Fukjē Tēnvils! — pirmais patriots iesaucās.
— Neviens cits, mīļais draugs. Labvakar, pilsoni Fukjē!
Fukjē Tēnvils, bāls, mierīgs, mirkšķinādams melnās biezās uzacīs iegrimušās acis, iegāja pa zāles sānu durvīm ar sarakstu rokās un saini padusē.
— Labvakar, Simon, — viņš teica, — kas jauns?
— Ļoti daudz jauna. Vispirms pilsoņa Teodora, kas ir nesis Lambālas galvu, liecība. Es iepazīstinu tevi ar viņu.
Fukjē cieši nolūkojās patriotā, kas mazlietiņ apjuka, lai gan visiem spēkiem centās savaldīties.
— Teodors, — viņš teica.
— Kas ir tas Teodors? - Fukjē jautāja.
— Es, — cilvēks karmaņolā teica.
— Tu esi nesis Lāmbalas galvu? — sabiedriskais apsūdzētājs šaubīdamies turpināja.
— Es, Senantuāna ielā.
— Bet es pazīstu vienu, kas arī lielas to esam darījis, — Fukjē atbildēja.
— Es pazīstu desmit, — pilsonis Teodors drošsirdīgi attrauca, — bet tā kā tie vienmēr kaut ko prasa un es savukārt neko, tad, man liekas, man ir priekšroka.
Simons iesmējās, un Fukjē seja noskaidrojās.
— Tev taisnība, — viņš teica, — tomēr atstāj mūs vienus, jo Simons grib man kaut ko teikt.
Teodors attālinājās, pilsoņa sabiedriskā apsūdzētāja atklātības mazliet aizskarts.
— Vienu mirkli, — Simons sauca. — Nesūti viņu projām, uzklausi viņa ziņojumu!
— A, — izklaidīgi teica Fukjē, — ziņojums.
— Jā, perēklis, — Simons piebilda.
— Labi, runā! Kas ir? — Fukjē jautāja.
— Sīkums, tas attiecas uz Sarkanās Mājas bruņinieku un dažiem viņa draugiem.
Fukjē pakāpās soli atpakaļ, un Simons pacēla rokas uz augšu.
— Vai tā ir tiesa? — abi reizē iejautājās.
— Tā ir skaidra patiesība. Vai jūs gribat tos saķert?
— Tūliņ, kur viņi ir?
— Es redzēju bruņinieku Lielajā Triandērijas ielā.
— Tu maldies, viņš vairs nav Parīzē, — Fukjē atbildēja.
— Neiespējami! Simtiem vīru glūn pēc viņa. Viņš katrā ziņā nerādīsies ielās.
— Bet es tev saku, ka es viņu redzēju.
— Tad stāsti!
— Viņš, viņš, — patriots teica, — viņš ir liels vīrs, ar tumšiem matiem, kuplu bārdu un stiprs kā milzis.
Fukjē nicīgi paraustīja plecus.
— Jauna muļķība, — viņš teica, — Sarkanās Mājas bruņinieks ir mazs, kalsnējs, un uz sejas viņam nav ne matiņa.
Patriots apmulsumā nolaida rokas.
— Vienalga, — Fukjē turpināja, — laba griba ir tas pats, kas darbs. Tagad, Simon, mēs runāsim divatā. Bet steidzies, mani gaida biroja, lūk, aizvešanas stunda.
— Nu, viss pa vecam: zēns ir vesels.
Lai nebūtu pārāk uzbāzīgs, patriots pagrieza muguru, bet taču tā, ka var dzirdēt visu.
— Es iešu projām, ja es jūs apgrūtinu, — viņš teica.
— Sveiki, — Simons teica, — un saki savam draugam, ka tu esi vīlies.
— Labi, es viņu gaidu.
Un Teodors pagāja sāņus un atbalstījās uz rungas.
— Tātad mazais ir vesels, — runāja Fukjē, — bet kā ir ar viņa morāli?
— Es viņu apstrādāju pēc savas patikas.
— Tātad viņš runā?
— Kad es gribu.
— Tātad tu tici, ka Antuanetes prāvā viņš varētu būt kā liecinieks?
— Es ne tikai domāju, bet arī esmu pilnīgi pārliecināts.
Teodors atbalstījās pret kādu pilāru, pagriezās ar seju uz durvju pusi. Bet skatiens bija neskaidrs, kamēr ausis bija plikas un saceltas zem plašās kažokādas cepures. Varbūt viņš nekā neredzēja, bet katrā ziņā kaut ko dzirdēja.
— Pārdomā labi, — Fukjē teica, — lai komisija neizgāžas. Vai tu droši zini, ka Kapets runās?
— Viņš teiks visu, ko es gribu.
— Vai viņš tev teica to, ko mēs viņam jautāsim?
— Katrā ziņā.
— Tas ir ļoti svarīgi, Simon, ka tu apsoli. Bērna atzīšanās ir nāves cirtiens mātei.
— Tā es ari domāju.
— Līdzīga lieta vēl nebūs redzēta kopš Nerona atzīšanās Narcisam, — drūmā balsī murmināja Fukjē. — Vēlreiz pārdomā, Simon!
— Pilsoni, var teikt, ka tu mani uzskati par lopu. Tu man atkārto vienu un to pašu. Labi, uzklausi šo salīdzinājumu: kad es ielieku ādu ūdenī, vai tā paliek mīksta?
— Bet… es to nezinu, — Fukjē atbildēja.
— Tā paliek mīksta. Nu, mazais Kapets paliek manās rokās tikpat mīksts kā slapjākā āda.
— Lai, — Fukjē šļupstēja. — Saki visu, ko gribēji teikt!
— Visu… Es aizmirsu! Lūk, ziņojums!
— Vienmēr tu gribi mani pārkraut ar darbiem!
— Tēvijai jākalpo.
Un Simons pasniedza papīra gabalu, kas bija tikpat netīrs kā ādas, par kurām nupat runāja, bet katrā ziņā ne tik lokans.
Fukjē paņēma un izlasīja.
— Jau atkal pilsonis Lorēns? Vai tad tu šo cilvēku tik ļoti ienīsti?
— Es vienmēr redzu viņu naidīgās attiecībās ar likumu. Vakar vakarā kādai sievietei, kas viņu sveicināja pa logu, viņš teica: „Ardievu, kundze." Rīt, cerams, es varēšu tev paziņot par otru aizdomīgo, Morisu, kas Sarkanās neļķes laikā bija ierēdnis Tanplā.
— Apzīmē noteiktāk! Apzīmē noteiktāk! — smaidīdams Simonām, Fukjē teica.
Viņš sniedza viņam roku un steidzīgi pagrieza muguru, kas liecināja par mazu labvēlību pret kurpnieku.
— Kādu velnu tu gribi, lai es apzīmēju noteiktāk? Tika giljotinēti tādi, kas izdarījuši vēl mazāk.
— Ej, pacietību, — mierīgi atbildēja Fukjē, — visu nevar izdarīt uzreiz!
Un steidzīgiem soļiem viņš pagāja zem vārtiņiem. Simons ar acīm meklēja pilsoni Teodoru, lai sevi atvieglotu pie viņa. Bet to viņš zālē vairs neredzēja.
Tiklīdz viņš bija izgājis pa rietumu vārtiem, tā Teodors parādījās kāda rakstveža būdas stūrī.
Būdas iemītnieks viņu pavadīja.
— Cikos tiek noslēgtas durvis? — Teodors viņam jautāja.
— Ap pulkstens pieciem.
— Un kas pēc tam te notiek?
— Nekas, zāle paliek tukša līdz nākamajam rītam.
— Nekādas nakts patruļas, nekādas aplūkošanas?
— Nē, kungs, mūsu kabineti tiek noslēgti.
Vārds „kungs" lika saraukt uzacis Teodoram, kas tūliņ neuzticīgi palūkojas sev apkārt.
— Vai kabinetā ir lauznis un pistoles? — Teodors jautāja tālāk.
— Jā, zem tepiķa.
— Tad nāc pie mums. Parādi taču man tiesas istabu, kuras logi nav aizrestoti un iziet uz Dofina laukumu.
— Pa kreisi, starp pilāriem, zem laternas.
— Labi, tagad ej un norunātajā vietā turi gatavībā zirgus.
— Paļaujieties uz mani! Laimīgu izdošanos, kungs, laimīgu izdošanos!
— Brīdis ir labvēlīgs, neviens uz mums neskatās, atver durvis!
— Tas ir darīts, es lūgšu Dievu par tevi.
— Tev nav jālūdz par mani. Sveiki!
Zīmīgi paskatījies, Teodors tik veikli iemuka kabinetā, ka viņš pazuda, it kā būtu rakstveža ēna, kas tūliņ atkal noslēdza durvis.
Šis godājamais rakstvedis izvilka atslēgu, paņēma papīrus padusē un atstāja plašo zāli kopā ar dažiem kalpotājiem, kam pulkstens zvanīšana piecos pēcpusdienā lika iziet no biroja kā novēlojušos bišu pulkiem.
XXXVI pilsonis teodors
Nakts savā iepelēkajā plīvurā bija ietinusi plašo zāli, kuras nelaimīgām atbalsīm ir uzdevums atkārtot skarbo advokātu runas un lūdzošo sūdzētāju vārdus.
Vietvietām tumsā, taisnā un nekustīgā baltā kolonna kā šīs svētās vietas spoks aizsargātājs, šķita, bija nomodā zāles vidū.
Vienīgais troksnis, kāds bija dzirdams šai tumsā, bija žurku graušana un aulekšošana. Tās grauza papīrus, kas ieslēgti rakstvežu būdās, kad iepriekš tās bija apgrauzušas koku.
Reizēm dzirdēja karietes troksni, kas iepiedās šai Temīdas svētnīcā, kā teiktu akadēmiķis, un neskaidru atslēgu šķindēšanu, kas likās nāca no apakšzemes. Bet tas viss trokšņoja tālumā, un nekas neliek tā izjust klusuma spēcīgumu, kā tāls troksnis, tāpat kā tumsu visasāk liek just tālas gaismas parādība.
Katrā ziņā tas, kas būtu uzdrīkstējies šai stundā palikt plašajā Pils zālē, kuru sienas ārpusē vēl bija sarkanas no septembra upuru asinīm un kuras kāpnes vēl šai pašā dienā redzēja izejam divdesmit piecus uz nāvi notiesātos, un kuru tikai dažas pēdas atdalīja no Konsjeržērijas cietuma plāksnēm, kur mitinājās izbālējušie skeleti, katrā ziņā to būtu sagrābis baiļu reibonis.
Tomēr šajā drausmīgajā tumsā, šai gandrīz vai svinīgajā klusumā bija dzirdama klusa čīkstoņa: kāda rakstveža būdas durvis pagriezās kaucošās virās, un ēna, vēl tumšāka nekā nakts, uzmanīgi izslīdēja no kabineta.
Tad mežonīgais patriots, kuru klusu uzrunāja kungs un kurš skaļi uzdevās par Teodoru, viegliem soļiem pieskārās nelīdzenajām plāksnēm.
Labā rokā viņam bija lauznis un ar kreiso viņš stingri turēja pistoli pie jostas.
— No būdas esmu noskaitījis divpadsmit plāksnes un te ir pirmās mala, — viņš čukstēja.
Un rēķinādams ar kājas pirkstgaliem, viņš taustīja šķirbu, ko laiks dara arvien jūtamāku katrā akmens savienojumā.
— Bet vai esmu visu labi aprēķinājis? — viņš turpināja, — vai es būšu pietiekami stiprs un viņa — drošsirdīga? O, jā, jo viņas drosmi es pazīstu! Ak, ja es varētu satvert viņas roku, viņai teikt: „Jūs esat glābta, kundze!.."
Kā līdzīgas cerības salauzts, viņš apstājās.
— Pārdrošs, ārprātīgs pasākums, teiks citi, kas tinas gultas segā vai lielākais, pārģērbušies kā kalpotāji, ložņā ap Konsjeržēriju. Bet viņiem nav arī tāda iemesla kā man, lai pasāktu šo pārdrošību, — es gribu glābt ne tikai karalieni, bet arī sievieti. Bet — pie darba! Ko darīt? Pacelt plāksnes visā augstumā ir sīkums, bet atstāt vaļā — bīstami, jo var nākt nakts patruļa. Bet šurp taču nenāk pārbaudīt, arī aizdomu nav nekādu, jo man nav līdzzinātāju. Trijās minūtēs es būšu zem viņas istabas. Pēc piecām es pacelšu akmeni, kas guļ viņas pavardā. Viņa dzirdēs, kā es strādāju, bet viņai ir pietiekami daudz patstāvības, lai neizbītos. Tieši otrādi, viņa uzminēs, ka tuvojas atbrīvotājs. Pie viņas, bez šaubām, ir divi sargi, un tie piesteigsies… un, divi vīri… tam man ir vajadzīgs tikai divkāršs šāviens no šīs pistoles, vai divi sitieni ar šo lauzni. Nabaga cilvēki! Bet ir taču pazaudējis savu dzīvību dažs labs, kas izdarījis vēl mazāk nekā viņi… Uz priekšu!
Un pilsonis Teodors noteikti ielika savu lauzni šķirbā starp plāksnēm. Bet tai pašā brīdī no tāluma zālē iespīdēja spalgas gaismas stars un tam sekoja troksnis, kas atbalsojās spraišļos, kas lika sazvērniekam apskatīties apkārt. Vienā lēcienā viņš atkal atradās kabinetā.
Drīz Teodora ausis aizsniedza balsis, attāluma klusinātas, arī saviļņojuma klusinātas, kādu plašā telpā visi cilvēki sajūt naktī.
Viņš saliecās un caur šķirbu dēļu šķērssienā ieraudzīja kādu vīru militārā uniformā, kura zobens, skanēdams uz plāksnēm, sacēla troksni, kas pievērsa viņa uzmanību. Tad otru, kas rokā nesa mēru un papīra vīstokli. Tad trešo rupjas vadmalas vestē un ādas cepurē. Tad, beidzot, ceturto koka tupelēs un karmaņolā.
Marsjē galerijas restotās durvis nočīkstēja uz skanīgām svirām, un nošķin- dēja dzelzs ķēde, kurai bija jātur tās vaļā pa dienu.
Četri vīri ienāca iekšā.
„Kāda aplūkošana," Teodors nodomāja. „Gods Dievam, desmit minūtes vēlāk un es būtu pazudis!"
Viņš pūlējās pazīt personas, kas veidoja nakts patruļu. Trīs viņš tiešām pazina. Priekšgājējs uniformā bija ģenerālis Santērs, virs vadmalas vestē un ādas cepurē — uzraugs Rišārs. Virs koka tupelēs un karmaņolā, bez šaubām, bija kāds slēdzējs. Bet ceturto, kam rokās bija mērs un papīra vīstokļi, viņš nekad vēl nebija redzējis.
Kas par cilvēku tas varēja būt, un kāpēc viņš nāca. Pazudušo soļu zālē pulkstens desmitos vakarā pašvaldības ģenerālis, Konsjeržērijas slēdzējs un šis nepazīstamais cilvēks?!
Teodors nometās uz ceļa un, vienā rokā turēdams pistoli, ar otru sakārtoja matus, kuri straujās kustībās bija izjukuši tā, ka tos varētu neuzskatīt par dabīgiem.
Līdz šim četri nakts apmeklētāji bija klusējuši, vai vismaz vārdi, kurus viņi izteica, aizsniedza sazvērnieka ausis kā tukšs troksnis.
Bet desmit soļus no paslēptuves Santērs runāja un viņa vārdi skaidri aizsniedza pilsoni Teodoru.
— Tagad mēs esam Pazudušo soļu zālē, — Santērs pārtrauca klusumu. — Vadi mūs, pilsoni arhitekt, bet uzmanies, lai tavi norādījumi nebūtu tukša pļāpāšana, jo revolūcija ir darījusi galu tam neprātam, un tagad mēs apakšzemes ejām ticam tikpat maz kā spokiem. Ko tu domā par to, Rišār? — Santērs piebilda, pagriezdamies pret cilvēku ādas cepurē un vadmalas vestē.
— Es vēl neesmu teicis, ka zem Konsjeržērijas nav nekādu eju, — tas atbildēja, — bet Grakhs ir slēdzējs desmit gadus un pazīst Konsjeržēriju tikpat labi kā savu kabatu, un tomēr viņš nekā nezina par apakšzemes ejām, par kādām runā pilsonis Žiro. Bet viņš tomēr ir pilsētas būvmeistars un tās lietas saprot labāk par mums.
Izdzirdis šos vārdus, Teodors nodrebēja no galvas līdz kājām.
— Par laimi, — viņš domāja, — zāle ir liela un viņi var meklēt divas dienas, iekams atradīs to, ko meklē.
Bet arhitekts attina papīra vīstokli, uzlika acenes, nometās ceļos plāna priekšā, ko pētīja drebošās laternas gaismā, kuru turēja Grakhs.
— Man bail, — zobgalīgi teica Santērs, — ka tik pilsonis Žiro nav sapņojis.
— Pilsoni ģenerāli, tu redzēsi, — arhitekts teica, — tu redzēsi, vai es esmu sapņotājs. Užgaidi, uzgaidi!
— Tu redzi — mēs gaidām, — Santērs teica.
— Labi, — arhitekts teica.
Tad rēķinādams:
— Divpadsmit un četri kopā ir sešpadsmit, un astoņi — divdesmit četri, kas, dalīti ar seši, dod četri: pēc tam mums paliek puse. Tā tas ir, vieta man rokā, un ja es maldos kaut par pēdu, sakiet, ka es esmu nepraša!
Šos vārdus arhitekts izteica tādā pārliecībā, ka pilsoni Teodoru stindzināja bailes.
Santērs lūkojās uz plānu ar tādu kā cieņu. Bija redzams, ka viņš to apbrīnoja jo vairāk, jo mazāk saprata.
— Klausieties labi, ko es teikšu.
— Kur? — Santērs jautāja.
— Nudien, taču uz šīs kartes, ko es izpletu. Kur jūs esat? Trīspadsmit pēdas no sienas ir izkustināma plāksne, to es atzīmēju ar A. To jūs redzat?
— Katrā ziņā, es redzu A, — Santērs teica, — vai tu domā, ka es neprotu lasīt?
— Zem šīs plāksnes ir kāpnes, — arhitekts turpināja, — redziet, es tās apzīmēju ar B.
— B, — Santērs atkārtoja, — es redzu B, bet es neredzu kāpnes.
Un ģenerālis sāka trokšņaini smieties par joku.
— Pacēluši plāksni, lieciet kāju uz pēdējā pakāpiena, — arhitekts atsāka, — noskaitiet piecdesmit soļus un trīs pēdas un lūkojaties gaisā: jūs atrādīsities tieši birojā, kur noiet apakšzemes eja, iziedama zem karalienes cietuma.
— Tu gribi teikt — Kapeta atraitnes —, pilsoni Žiro, — saraukdams uzacis, Santērs atbildēja.
— Jā, Kapeta atraitnes.
— Un tu teici «karalienes".
— Vecs ieradums.
— Un jūs sakāt, ka tad nokļūs zem biroja? — Rišārs jautāja.
— Ne tikai zem biroja, bet es jums teikšu, kādā biroja daļā atrādīsities: zem krāsns.
— Lūk, tas ir dīvaini, — Grahs teica, — tiešām, katru reizi, kad es iemetu pagali tai vietā, tur skanēja akmeņi.
— Tiešām, ja mēs atradīsim visu tā, kā tu saki, pilsoni arhitekt, es piekritīšu, ka ģeometrija ir jauka lieta.
— Nu, tad piekriti, pilsoni Santēr, jo es tevi novedīšu ar burtu A apzīmētajā vietā.
Pilsonis Teodors ar nagiem ieknieba miesā.
— Ja es redzēšu, ja es redzēšu, — Santērs teica, — es esmu kā svētais Toms.
— Ā, tu teici, svētais Toms?
— Nu, tiesa, tāpat kā paraduma dēļ tu teici karaliene. Bet mani neapvainos, ka es rīkoju sazvērestību par labu svētajam Tomam.
— Ne arī mani — karalienes labā.
Un pēc šīs atbildes arhitekts viegli paņēma mēru, noskaitīja asis un, iepriekš izrēķinājis visus attālumus, apstājies piesita kādai plāksnei.
Tā bija gluži tā pati plāksne, kurai bija piesitis pilsonis Teodors savā trakojošā niknumā.
— Tas ir te, pilsoni ģenerāli, — arhitekts teica.
— Tu domā, pilsoni Žiro?
Patriots būdā aizmirsās tik tālu, ka ar spēcīgi sažņaugtu dūri piesita pie gūžas, dobji ierūkdamies.
— Esmu pārliecināts, — Žiro atbildēja, — un jūsu pārliecināšanās, savienota ar manu ziņojumu, pierādīs Konventam, ka es neesmu vīlies. Jā, pilsoni ģenerāli, — ar uzsvaru arhitekts turpināja, — šī plāksne atveras uz apakšzemes eju, kas ieiet birojā, iedama cauri Kapeta atraitnes cietumam. Pacelsim šo plāksni, nokāpsim ejā, un es jums pierādīšu, ka divi cilvēki, ka pat viens pa nakti viņu varētu aizvest, tā ka neviens to nenojaustu.
Izbaiļu un pārsteiguma murmināšana, arhitekta vārdu izraisīta, aplidoja pūlīti un noklusa pilsoņa Teodora ausīs, kas likās bija pārvērties statujā.
— Lūk, kādās briesmās mēs atrodamies, — Žiro atsāka. — Nu, tagad ar restēm, kuras es novietošu šajā apakšzemes ejā un kuras pāršķels to uz pusēm, pirms nokļūs Kapeta atraitnes cietumā, es glābšu tēviju.
— O! — Santērs teica, - pilsoni Žiro, tev ir bijusi cēla ideja.
— Ko izceptu ellē, trīskāršais muļķis! — divkāršā niknumā norūca patriots.
— Tagad pacel plāksni, — arhitekts teica pilsonim Grakham, kam bez laternas vēl bija lauznis.
Pilsonis Grakhs ķērās pie darba un pēc brīža plāksni pacēla. Tad parādījās vaļējā apakšzemes eja, kāpnes, kas pazuda dziļumā, un no tās izdrāzās sapelējušā gaisa grūdiens, biezs kā tvaiki.
— Atkal nesekmīgs mēģinājums! — pilsonis Teodors murmināja. — O! Tātad debesis negrib, lai viņa izbēgtu, un viņas lieta ir nolādēta lieta.