Kādu brīdi triju cilvēku grupa nekustīgi stāvēja pie slepenās ejas rīkles, kamēr slēdzējs iegremdēja caurumā laternu, kas nespēja apgaismot dziļumus.
Arhitekts triumfējoši sava ģēnija lielumā pacēlās pār saviem trim biedriem.
— Nu?! — pēc brīža viņš teica.
— Nudien, jā, — Santērs atbildēja, — lūk, slepenā eja, tas nav apstrīdams. Atliek vienīgi tikai to izzināt.
— Nu, nokāp, pilsoni Rišār, un tad tu pats redzēsi, vai es esmu teicis patiesību.
— Var darīt citu ko, labāku, nekā tur kāpt, — cietuma uzraugs atbildēja. — Mēs atgriezīsimies ar tevi un ģenerāli Konsjeržērijā. Tur tu pacelsi krāsns plāksni, un mēs redzēsim.
— Ļoti jauki, — Santērs teica. — Ejam!
— Bet uzmanies, — arhitekts atsāka, — plāksne, palikdama vaļā, var kādam te ierosināt sliktas domas.
— Kāds velns lai te nāktu šai laikā? — Santērs teica.
— Starp citu, — Rišārs atsāka, — šī zāle ir tukša un pilnīgi pietiks, ja atstāsim te Grakhu. Paliec te, pilsoni Grakh, un mēs tev pievienosimies no citas slepenās ejas puses.
— Lai notiek, — Grakhs teica.
— Vai tev ir ieroči? — Santērs jautāja.
— Man ir zobens un šis lauznis, pilsoni ģenerāli.
— Lieliski! Sargi uzmanīgi! Desmit minūtēs mēs būsim klāt.
Un visi trīs, noslēguši restes, izgāja caur Mersjē galeriju, lai sameklētu atsevišķo ieeju Konsjeržērijā.
Slēdzējs nolūkojās aizgājējos. Viņš tiem sekoja ar acīm, kamēr varēja redzēt. Viņš klausījās, kamēr varēja dzirdēt. Tad, palicis gluži vientulībā, viņš nolika laternu zemē, apsēdās, kājas nokārdams slepenā ejā un sāka sapņot.
Slēdzēji tā bieži sapņo, tikai visumā viņi nepūlas uzmeklēt, par ko viņi sapņo.
Pēkšņi un kad viņš bija visdziļāk nogrimis sapņošanā, viņš sajuta uz pleca rokas spiedienu.
Viņš pagriezās, redzēja nepazīstamu stāvu un gribēja kliegt. Bet tai pašā brīdī auksts pistoles stobrs pieskārās pierei.
Balss viņam noslāpa rīklē, rokas nespēcīgi nolaidās, acis pieņēma vis- lūdzošāko izteiksmi, kādu tikai var iedomāties.
— Nevienu skaņu, — nepazīstamais teica, — vai arī tu mirsi!
— Ko jūs vēlaties, mans kungs? — slēdzējs šļupstēja.
Kā redzams, pat 93. gadā bija brīži, kad neuzrunāja viens otru ar tu un pat piemirsa saukt viens otru par pilsoni.
— Es gribu, — pilsonis Teodors teica, — lai tu ļautu man nokāpt lejā.
— Kādā nolūkā?
— Tā nav tava darīšana.
Slēdzējs paskatījās Nirā, kas izvirzīja šo prasību, ļoti izbrīnījies. Teodoram likās, ka šai skatienā viņš atklāja kādas gudrības spīdumu. Viņš nolaida ieroci.
— Vai tu atteiktos kļūt laimīgs?
— Es nezinu. Līdz šim vēl neviens man nav piedāvājis neko tamlīdzīgu.
— Nu, es sākšu.
— Jūs piedāvājāt man iegūt laimi?
— Jā.
— Ko jūs saprotat ar laimi?
— Piemēram, piecdesmit tūkstošus livru. Skaidra nauda pašreiz ir liels retums un piecdesmit tūkstoši livru šais dienās ir tikpat vērti kā agrāk miljons. Tādu summu tu dabūsi.
— Ja es ļaušu jums nokāpt lejā?
— Jā, bet ar noteikumu, ka tu iesi līdzi un palīdzēsi tam, ko es gribu darīt.
— Bet ko tad jūs gribat darīt? Pēc piecām minūtēm šī eja būs pilna ar kareivjiem, kas jūs apcietinās.
Teodors bija pārsteigts par šo vārdu svarīgumu.
— Vai tu nevari aizkavēt, lai kareivji netiek ejā?
— Es nezinu nevienu līdzekli, es velti domāju par to.
Kā redzams no pilsoņa Grakha izteiksmes veida, starp viņu un pilsoni Teodoru jau bija savienība.
— Bet rīt, — Teodors jautāja, — vai mēs varēsim tikt iekšā?
— Jā, bez šaubām! Bet līdz tam laikam eju aiztaisīs ar stiprām dzelzs restēm bez durvīm!
— Tad mums jāatrod kaut kas cits.
— Meklēsim, — slēdzējs atbildēja.
Bija redzams, ka slēdzējs sakopoja visu sava gara tālredzību, lai atrastu līdzekli, kas viņam būtu vērts piecdesmit tūkstošu livru.
— Par to rūpēšos es. Kādu darbu tu izpildi Konsjeržērijā?
— Es esmu slēdzējs.
— Tas nozīmē?
— Es atveru un aizveru vārtus.
— Vai tu šeit guli?
— Jā, kungs.
— Un šeit tu arī ēd?
— Ne vienmēr. Man ir brīvstundas.
— Un tad?
— Es tās izmantoju.
— Un ko dari?
— Tad es apmeklēju dzertuves „Noasa aka" (Puits de Noe) īpašnieci, kas ar mieru mani precēt, ja es būšu sakrājis tūkstoš divsimt frankus.
— Kur atrodas „Noasa aka"?
— Vecās Drapērijas ielas tuvumā.
— Labi.
— Klusu! Vai jūs dzirdat? Patriots kļuva uzmanīgāks.
— A, ā! — viņš teica, — vai jūs dzirdat?
— Jā… soļus, soļus.
— Viņi nāk. Jūs redzat, ka mums nebūtu bijis laika. Šis „mēs" kļuva arvien pārliecinošāks.
— Tiesa, tu esi krietns vīrs, pilsoni, un es ceru, ka tevi kaut kas sagaida?
— Kas?
— Kādu dienu kļūt bagātam.
— Lai dod Dievs!
— Vai tu vēl tici Dievam?
— Brīžiem. Piemēram šodien…
— Nu?
— Es ticētu labprāt.
— Nu, tad tici! — spiezdams viņam rokā desmit luidorus, pilsonis Teodors teica.
— Pie joda! — aplūkodams zeltu laternas gaismā, slēdzējs iesaucās. — Tātad tas ir nopietni!
— Pilnīgi nopietni.
— Kas tad man ir jādara?
— Atnāc rīt pulkstens sešos uz dzertuvi „Noasa aka", tad es tev teikšu, ko prasu no tevis. Kā tevi sauc?
— Grakhs.
— Izdari rītu kaut ko, pilsoni Grakh, lai tevi uzraugs Rišārs padzen.
— Lai padzen! Un mans postenis?
— Vai tu gribi palikt slēdzējs, ja tev būs piecdesmit tūkstoši livru?
— Nē, bet tik ilgi, kamēr es esmu slēdzējs un nabaga velns, esmu drošs, ka netikšu giljotinēts…
— Tu noslēpsi naudu un iegūsi nabadzīgas adītājas roku tai vietā, lai to sniegtu „Noasa akas" saimniecei.
— Nu, labi, norunāts!
— Rīt dzertuvē.
— Cikos?
— Sešos vakarā.
— Laidieties labi ātri… Es saku laidieties, jo man šķiet, ka jūs esat iekļuvis caur spraišļiem.
— Līdz rītam, — aizbēgdams Teodors atkārtoja.
Tiešām bija laiks: soļu un balsu troksnis tuvojās. Tumšā slepenā ejā jau redzēja mirdzam aizvien tuvāk gaismas spīdumu.
Teodors skrēja pie vārtiem, kurus viņam bija norādījis rakstvedis, atvēra tos, izslīdēja uz ielas un nokļuva uz Republikas laukuma bruģa.
Bet pirms atstāt Pazudušo soļu zāli, viņš dzirdēja pilsoņa Grakha jautājumu Rišāram un tā atbildi:
— Pilsonim arhitektam bija pilnīga taisnība: slepenā eja iet zem Kapeta atraitnes istabas. Tas bija bīstami.
— Es domāju gan, — teica Grakhs, kam bija apziņa, ka runāja skaidru patiesību.
Santērs parādījās kāpņu caurumā.
— Un tavi strādnieki, pilsoni arhitekt? — viņš jautāja Žiro.
— Pirms gaismas viņi būs šeit, restes tūliņ būs iekārtotas, — kāda balss, kas šķita nāca it kā no zemes dziļumiem, atbildēja.
— Un tu būsi glābis tēviju! — pusizsmejoši, pusnopietni Santērs teica.
— Tu nemaz nezini, cik pareizi tu saki, pilsoni ģenerāli, — Grakhs murmināja.