*
Pa to laiku tika ievadīta karalienes prāva, kā to varēja uzzināt iepriekšējā nodaļā.
Jau lika manīt, ka tautas naids, tik ilgi uzkurināts, ar šīs slavenās galvas upurēšanu beidzot tiktu remdināts.
Netrūka iemeslu, lai liktu krist šai galvai, un tomēr nāvīgais apsūdzētājs Fukjē Tēnvils nolēma nepamest novārtā jaunos līdzekļus, kurus apsolīja piegādāt Simons.
Otrās dienas rītā pēc tam, kad Simons un viņš bija satikušies Pazudušo soļu zālē, ieroču troksnis vēlreiz lika nodrebēt cietumniecēm Tanplā, kuras to vēl turpināja apdzīvot.
Šie cietumnieki bija Elizabete, princese un bērns, kas, šūpuli saukts par Majestāti, tagad tika saukts vienkārši par Lui Kapetu.
Ģenerālis Anrio, ar trīskrāsainu pušķi pie ķiveres, lielo zirgu un plato zobenu, vairāku nacionālgvardu pavadīts, iegāja tornī, kur mocījās karaļa bērns.
Blakus ģenerālim soļoja dusmīga izskata rakstvedis, apkrāvies ar rakstāmlietām un papīra vīstokli un nopūlēdamies ar pārmērīgi garu spalvu.
Aiz rakstveža nāca sabiedriskais apsūdzētājs. Mēs redzējām, mēs pazīstam un mēs sastapsim vēlāk šo sauso, dzelteno un auksto cilvēku, kura sarkanā acs lika drebēt mežonīgajam Santēram pat viņa kara bruņās.
Viņiem sekoja daži nacionālgvardi un kāds leitnants.
Viltīgi smaidīdams un vienā rokā turēdams lāčādas cepuri, otrā ceļa siksnu, Simons izgāja priekšā, lai rādītu komisijai ceļu.
Viņi sasniedza diezgan melnu, plašu un kailu istabu, kuras dibenā uz gultas jaunais Luī gulēja pilnīgi nekustīgi.
Kad mēs redzējām nabaga bērnu bēgošu no Simona zvēriskā naida, viņā vēl kaut cik bija dzīvība, kas reaģēja uz nekrietno Tanplas kurpju lāpītāja apiešanos: viņš bēga, viņš kliedza, viņš raudāja. Tātad viņš baidījās, tātad viņš cieta, tātad viņš cerēja.
Šodien bailes un cerības bija zudušas. Ciešanas bez šaubām vēl pastāvēja, bet ja tās pastāvēja, bērns moceklis, kam tādā šausmīgā veidā bija jāsamaksā par vecāku kļūdām, bērns moceklis tās slēpa sirds dziļumos un aizplīvuroja ar pilnīgu nejūtību.
Viņš pat nepacēla galvu, kad komisija pienāca pie viņa.
Tās locekļi bez jebkādiem aplinkiem ieņēma krēslus un iekārtojās. Sabiedriskais apsūdzētājs — gultas kājgalī, rakstvedis — blakus logam, nacionālgvardi un viņu leitnants iesāņus un drusciņ ēnā.
Tie no klātesošajiem, kas aplūkoja mazo cietumnieku ar kaut daļēju interesi vai pat ziņkārību, pamanīja bērna bālumu, viņa savādo tuklumu, kas bija tikai sapampums, un viņa kājas, kuru locītavas sāka uzpampt.
— Bērns ir ļoti slims, — leitnants teica ar tādu pārliecību, kas lika pagriezties Fukjē Tēnvilam, kurš bija apsēdies un sagatavojies noklaušināt.
Mazais Kapets pacēla acis un meklēja krēslā to, kas izteica šos vārdus, un viņš pazina to pašu jauno cilvēku, kas kādreiz jau Tanplas pagalmā
bija aizkavējis Simonu sist viņu. Maigs un gurds mirdzums pazibēja tumši zilajās acīs, bet tas bija viss.
— Ak, tas esi tu, pilsoni Lorēn, — Simons teica un ar to vēl vairāk pievērsa publiskā apsūdzētāja uzmanību Morisa draugam.
— Es pats, pilsoni Simon, — nesatricināmā pašapziņā Lorēns atbildēja.
Un tā kā Lorēns, lai gan vienmēr gatavs stāties pretī briesmām, nebija tāds cilvēks, lai tās meklētu nevietā, viņš izmantoja apstākli, lai sveicinātu Fukjē Tēnvilu, kurš viņa sveicienu laipni atņēma.
— Tu uzsvēri, pilsoni, — tas teica, — ka bērns esot slims. Vai tu esi ārsts?
— Es esmu studējis medicīnu, lai gan doktors neesmu.
— Nu, ko tu domā par viņu?
— Viņam ir slimības pazīmes?
— Jā.
— Vaigi un acis uzpampušas, rokas bālas un vājas, ceļi uzpampuši, un ja es gribētu saskaitīt viņa pulsu, es saskaitītu astoņdesmit astoņus vai deviņdesmit sitienus minūtē.
Bērns likās bija nejūtīgs pret šo sāpju uzskaitījumu.
— Un kādus apstākļus tu vainotu, ka bērns ir šādā stāvoklī? — Fukjē Tēnvils jautāja.
Lorēns pakasīja deguna galu, pie sevis murminādams: Filands grib, lai runāju, Kad man patikas nav it nemaz.
Tad skaļi:
— Nudien, es pietiekami labi nepazīstu mazā Kapeta dzīves veidu, lai varētu apmierinoši atbildēt, — viņš atbildēja, — tomēr…
Simons uzmanīgi klausījās un slepeni smējās, redzēdams, ka viņa ienaidnieks gatavojās sevi sakompromitēt.
— Tomēr, — Lorēns turpināja, — man liekas, ka viņš par maz kustas.
— Mazais ļaundaris negrib skraidīt, — Simons teica.
Bērns palika nejūtīgs pret kurpnieka izsaucienu.
Fukjē Tēnvils piecēlās, pienāca pie Lorēna un slepeni sarunājās ar viņu. Neviens nedzirdēja, ko viņš teica, bet bija redzams, ka tas attiecās uz noklaušināšanu.
— Kā? Tu domā? — Lorēns teica. — Tas būtu ļoti smags apvainojums mātei!
— Katrā ziņā, mēs to uzzināsim, — Fukjē atbildēja. — Simons apgalvo, ka bērns viņam atzinies pats, un viņš uzņemas apgalvot, ka viņš atzīsies arī mums.
— Tas būtu neģēlīgi! — Lorēns iebilda. — Tas ir iespējams: austriete nav pavisam bez grēkiem, bet tomēr, vai tas tiesa vai ne, tā nav mana darīšana. No viņas iztaisījuši Mesalinu un tagad grib izsludināt arī par Agripinu. Atzīstos, tas man liekas mazliet par daudz.
— Simons tā teica, — vienaldzīgi atbildēja Fukjē.
— Es nešaubos, ka Simons tā teica. Ir ļaudis, kas nebaidās no nekādiem apvainojumiem, pat ja tie ir neiespējami. Bet tu esi saprātīgs, godīgs vīrs, beidzot, spēcīgs cilvēks, vai tu nedomā, ka tā būtu gandrīz vai visas cilvēces nozākāšana, prasīt bērnam tādu atzīšanos pret savu māti, kad dabiskākie un svētākie dabas likumi pavēl viņam māti godāt?
Nemainīdams nevienu vaibstu, Fukjē izņēma no kabatas kādu papīru un rādīja Lorēnam, teikdams:
— Konvents man pavēl noklaušināt un es paklausu.
— Tas tiesa, — Lorēns teica, — un es atzīstos, ja šis bērns atzītos…
Un jaunais cilvēks riebumā šūpoja galvu.
— Starp citu, — Fukjē turpināja, — ne tikai uz Simona ziņojuma pamata mēs tā rīkojamies. Skaties, apsūdzība ir atklāta!
Un Fukjē izvilka no kabatas otru papīru.
Tas bija avīzes numurs, ko sauca „Tēvs Dišēns" un kuru, kā zināms, rediģēja Ebērs.
Apsūdzība tur bija formulēta visā atklātībā.
— Tas ir rakstīts, tas pat ir nodrukāts, — Lorēns teica, — bet iekams es nebūšu dzirdējis tādu apvainojumu no bērna mutes, proti, brīvprātīgi, nepiespiesti un bez draudiem, nu…
— Nu?..
— Par spīti Simonām un Ebēram, es šaubīšos, kā šaubies tu pats.
Simons nepacietīgi spiegoja par šās sarunas iznākumu. Nožēlojamais
nezināja, kādu iespaidu atstāj gudrs skatiens, ko atklāj pūlī: tā ir simpātiju tieksme vai pēkšņa naida iespaids. Reizēm tas ir spēks, kas atgrūž, citreiz spēks, kas pievelk, un kas liek aizplūst domām un aizraut cilvēku līdz otram cilvēkam līdzīgā vai augstākā spēka, ko tas pazinis pūlī.
Bet Fukjē bija sajutis Lorēna skatiena smagumu un gribēja būt šā novērotāja saprasts.
— Noklaušināšana sākas, rakstvedi, sagatavojies!
Protokola ievadu tas jau bija uzrakstījis un gaidīja, tāpat kā Simons, kā Anrio, beidzot, kā visi — šās sarunas galu. Tikai bērns, kam te bija galvenā loma, likās pilnīgi svešs šim skatam un viņa seja bija atkal pieņēmusi parasto vienaldzības izteiksmi.
— Klusu, — Anrio teica, — Fukjē Tēnvils noklaušinās bērnu!
— Kapet, — Fukjē iesāka, — vai tu zini, kur ir tava māte?
Bērna bālos vaigus pārklāja tumšs sārtums, bet viņš neatbildēja.
— Vai tu mani saproti, Kapet?
Tāda pat klusēšana.
— O, viņš saprot ļoti labi, — Simons teica, — bet viņš ir tāds pats kā mērkaķi: viņš negrib atbildēt aiz bailēm, lai viņu neuzskata par cilvēku un neliek strādāt.
— Atbildi, Kapet, — Anrio runāja, — tev jautā Konventa komisija un tev ir jāklausa likumiem.
Bērns nobālēja, bet neatbildēja.
Simons niknumā sakustējās: brutālām un stulbām dabām niknums ir apskurbums, ko pavada nejaukās vīna apskurbuma pazīmes.
— Vai tu atbildēsi, vilcēn! — rādīdams dūri, viņš teica.
— Klusē, Simon, — Fukjē iebilda, — tev nav dots vārds.
Viņam paspruka šis teiciens, ko viņš bija pieradis lietot revolucionārajā tribunālā.
— Vai tu dzirdi, Simon? — Lorēns teica. — Tev nav dots vārds! Tā ir otrā reize, ka tev to saka manā klātbūtnē. Pirmā reize bija, kad tu apsūdzēji Tizona meitu, ko tu novedi uz ešafota.
Simons klusēja.
— Vai māte tevi mīlēja? — Fukjē jautāja bērnam.
Tā pati klusēšana.
— Runā, ka viņa tevi nemīl? — apsūdzētājs turpināja.
Tikko manāms smaids rotājās bērna lūpās.
— Viņš pats man teica, — Simons iekaucās, — ka viņa mīlēja viņu par daudz.
— Vai ne, Simon, — Lorēns piebilda, — tas ir ļoti nepatīkami, ka mazais Kapets ar tevi vienatnē runā tik daudz, bet citu klātbūtnē paliek mēms.
— Jā, ja mēs būtu vieni! — Simons atbildēja.
— O! Ja jūs būtu vieni, bet jūs neesat, par laimi, vieni! O, ja jūs būtu vieni, krietnais patriot Simon, tad tu iesistu bērnam, vai ne? Bet tu neesi viens, un godīgu cilvēku klātbūtnē, kas zina, kā senatnē, kuru mēs ņemam sev par paraugu, cienīja vājos, tu neuzdrošinies izdarīt tādu nekrietnību. Tev pietiek drosme tikai pret maziem bērniem, cienījamais patriot!
— O!.. — zobus griezdams, Simons ņurdēja.
— Kapet, — Fukjē jautāja tālāk, — vai tu esi, kaut ko atzinies Simonām?
Bērna sejā izpaudās neaprakstāms nicinājums.
— Par savu māti? — apsūdzētājs turpināja.
— Atbildi: jā vai nē! — Anrio iesaucās.
— Saki jā! — paceldams siksnu pret bērnu, Simons iekaucās.
Bērns nodrebēja, bet nepakustējās, lai izvairītos no sitiena. Klātesošie
izteica savu riebumu, Lorēns darīja labāk, viņš metās kurpniekam klāt, un iekams tas bija paguvis iesist, viņš satvēra tā roku.
— Vai tu laidīsi mani vaļā! — Simons, aiz niknuma kļūdams purpur- sarkans, iebļāvās.
— Tas nav nekāds grēks, — Fukjē turpināja, — ja māte mīl savu bērnu. Bet saki mums, kā viņa tevi mīlēja. Tas var būt viņai noderīgs.
No domas, ka viņš varētu būt palīdzīgs savai mātei, bērns nodrebēja.
— Viņa mīlēja mani, — viņš atbildēja, — kā māte mīl dēlu. Nav divu mātes mīlestību, ne arī divu bērna mīlestību.
— Bet tu man teici, mazā čūska, ka tava māte…
— Tu būsi sapņojis, Simon, — Lorēns nevērīgi viņu pārtrauca. — Acīmredzot tevi bieži moka lietuvēns.
— Nu, jā, Lorēn, vēlāk! Viņu nav iespējams sist, šo Lorēnu: viņš sit citus, ja tie ir ļauni. Viņu nav iespējams denuncēt, jo, aizturēdams roku, viņš to dara ģenerāļa Anrio un pilsoņa Fukjē Tēnvila priekšā, kas to atzīst, un viņi nav nekādi remdenie. Viņu nav iespējams likt giljotinēt kā 9*
Eloizi Tizonu. Tas ir nožēlojami, tas ir pat traki, bet tā tas ir, nabaga Simon!
— Vēlāk! vēlāk! — ar hiēnas ņirgāšanos atbildēja kurpnieks.
— Labi jau labi, — tas atbildēja, — es ceru ar Augstākās Būtnes palīdzību — ā, tu domāji, ka es teikšu ar Dieva palīdzību? Un uz manu zobenu, ka tu daudz neko man nevarēsi padarīt. Bet nāc pie malas, lai es varu redzēt.
— Ļaundaris!
— Klusu, es nevaru dzirdēt! — Lorēns nolūkojās viņā ar iznīcinošu skatienu.
Simons vīstīja dūres, kuru melnie plankumi viņu darīja lepnu, bet, kā Lorēns bija teicis, ar to viņam arī bija jāaprobežojas.
— Tagad, reiz viņš sācis runāt, — Anrio teica, — viņš teiks arī vairāk. Turpini, Fukjē!
— Vai tu gribi atbildēt? — tas jautāja.
Bet bērns klusēja.
— Tu redzi, pilsoni, redzi! — Simons kliedza.
— Bērna stūrgalvība ir apbrīnojama, — Anrio runāja, ko šī patiesi karaliskā stingrība gribot negribot samulsināja.
— Viņš saņēma sliktus padomus? — Lorēns teica.
— No kā? — Anrio jautāja.
— Nu, no sava aizstāvja.
— Tu gribi mani apsūdzēt! — Simons iesaucās. — Tu denuncē mani?.. A, tas ir dīvaini.
— Mēģināsim ar labu, — Fukjē teica, pagriezdamies pret nejūtīgo bērnu:
— Atbildi komisijai, mans bērns! Nepasliktini savu stāvokli, liegdamies sniegt nepieciešamos paskaidrojumus. Simonām tu esi stāstījis, kā tevi mī- lināja māte, kā viņa tev izrādīja savu mīlestību.
Luī klātesošajiem pārlaida skatienu, kas, apstādamies pie Simona, kļuva naidīgs, bet neatbildēja.
— Vai tu jūties nelaimīgs? — apsūdzētājs turpināja, — vai tu esi neapmierināts ar savu dzīvokli, barību, apiešanos? Vai tu gribi vairāk brīvības, citu ēdienu, citu cietumu, citu sargu? Vai tu gribētu zirgus, lai varētu jāt? Vai varbūt tava vecuma bērnu sabiedrību?
Luī atsāka klusēšanu, ko bija pārtraucis tikai tādēļ, lai aizstāvētu savu māti.
Komisija bija pārsteigta: tādu stingrību, tādu bērna gudrību vēl nekad nebija sastapta.
— Ha, kāda rase ir šie karaļi! — Anrio klusi teica. — Jau pavisam mazi viņi ir ļauni kā tīģeri!
— Kas man jāraksta protokolā? — rakstvedis apjucis jautāja.
— Atstājiet to Simonām, — Lorēns smiedamies teica, — tur nav, ko rakstīt, un viņš to prot vislabāk.
Simons rādīja dūri savam nesamierināmajam ienaidniekam.
Lorēns sāka smieties.
— Tu nesmiesies, — niknumā apreibis, Simons teica, — kad šķaudīsi maisā!
— Es nezinu, kurš no mums abiem izpildīs šo mazo ceremoniju, ar kādu tu man draudi, — Lorēns atbildēja, — bet es zinu, ka daudzi smiesies, kad pienāks tava kārta. Dievi!.. Dievi, es teicu daudzskaitlī… Dievi! Tu būsu neglīts tai dienā, Simon! Tu būsi riebīgs!
Lorēns aizgāja kopā ar komisiju, vaļsirdīgi iesmiedamies.
Komisijai nebija vairāk ko darīt, tā aizgāja. Kad bērns redzēja sevi brīvu no mocītājiem, viņš sāka dziedāt skumju dziesmiņu, kura bija viņa tēva iemīļotā dziesma.