Miers, kā tas bija jāparedz, nevarēja ilgi mitināties šai laimīgā dzīvoklī, kas apņēma Ženevjēvu un Morisu.
Negaisos, kas atbrīvo vējus un zibeņus, baložu ligzdas šūpojās līdzi kokiem, kuros tās slēpjas.
Pēc vienām bailēm Ženevjēvu pārņēma citas. Viņa vairs nebaidījās par Sarkanās Mājas bruņinieku, viņa drebēja par Morisu.
Viņa diezgan labi pazina savu vīru, lai zinātu, ka tai brīdī, kad viņš pazuda, viņš bija glābts. Būdama droša par viņa glābšanos, viņa drebēja par sevi.
Viņa neuzdrošinājās uzticēt savas sāpes vismazāk bailīgam cilvēkam šai laikmetā, kad neviens nebijās, bet par to liecināja sarkanās acis un bālās lūpas.
Kādudien Moriss klusi ienāca tā, ka Ženevjēva, dziļās domās nogrimusi, nesadzirdēja viņu ienākam. Moriss apstājās uz sliekšņa un redzēja Ženevjēvu apsēdušos, nekustīgu, stingām acīm. Rokas bija bezspēcīgi uzliktas uz ceļiem, galva domīgi nokārta uz krūtīm.
Dziļās skumjās kādu brīdi viņš to vēroja. Viss, kas norisinājās jaunās sievietes sirdī, viņam kļuva redzams, it kā viņš spētu lasīt viņas vispēdējo domu.
Tad, pasperdams soli uz viņas pusi, Moriss teica:
— Tu vairs nemīli Franciju, Ženevjēva, atzīsties man! Par gaiss, ko tu elpo, ir tev pretīgs, un nelabprāt tu nāc pie loga.
— Ak! — Ženevjēva teica, — es labi zinu, ka es nevaru noslēpt no tevis savas domas. Tu uzminēji, Moris!
— Un tomēr tā ir skaista zeme, — jaunais cilvēks teica. — Dzīve tagad ir svarīga un pilnīga. Šī degošā galeriju, klubu, sazvērestību aktivitāte vērš mājīgās laimes stundas jo saldākas. Mīl jo sirsnīgāk, kad atgriežas mājās, nav jābaidās, ka rīt varbūt nevarēs mīlēt, jo rīt varbūt nebūsi starp dzīvajiem.
Ženevjēva purināja galvu.
— Nepateicīga zeme tiem, kas tai kalpo! — viņa teica.
— Kāpēc?
— Vai tu pats tagad neesi aizdomās, lai gan darīji tik daudz tās brīvības labā?
— Bet tu, dārgā Ženevjēva, — Moriss atbildēja ar maigas mīlas pilnu skatienu, — vai tu, zvērinātā šīs brīvības ienaidniece, kas tik daudz darījusi pret to, tu guli mierīga un neaizskārta zem republikāņa jumta, un tā ir atlīdzība.
— Jā, — viņa atbildēja, — bet tas nevilksies ilgi, jo kas ir netaisns, tas nevar būt ilgstošs.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Es gribu teikt, ka es, aristokrāte, kas savā sirdī domā par tavas partijas sakāvi un tavas idejas iznīdēšanu, kas pat tavā mājā kaļ plānus, kā atjaunot veco kundzību, kas tiktu notiesāta kaunam un nāvei, vismaz pēc jūsu domām, ja tiktu prasīta — es, Moris, nevaru te palikt kā mājas ļaunais gars. Es negribu, lai tu nokļūtu uz ešafota.
— Bet kurp tad tu gribi iet, Ženevjēva?
— Kurp? Ja tu reiz izej, Moris, neteikdama es pati sevi uzrādīšu, no kurienes es nāku.
— O! — dziļi satricināts, Moriss iesaucās, — tu jau gribi būt nepateicīga?
— Nē, — apskaudama mīļākā kaklu, viņa atbildēja, — nē, tā ir mīla, tā ir uzticamākā mīla, es tev zvēru! Es negribēju, lai saķer un nogalina kā dumpinieku manu brāli, tāpat es negribu, lai manu mīļāko ķertu nodevēja liktenis.
— Un to tu gribētu darīt, Ženevjēva?
— Tik tiešām, kā ir Dievs! — viņa atbildēja. — Vispār bailes ir mazākais, bet briesmīgākie pārmetumi, kādus man jācieš.
Un viņa nolieca galvu, it kā pārmetumi būtu pārāk smagi.
— O! Ženevjēva! — Moriss iesaucās.
— Tu saproti, ko es saku un jūtu, Moris, — Ženevjēva turpināja, — jo arī tevi moka šie pārmetumi. Tu zini, Moris, ka es tev atdodos, kad vairs nepiederu pati sev, kad man vairs nav uz to tiesību.
— Pietiek! — Moriss teica, — pietiek!
Viņa pierē ievilkās rievas un seja pauda izmisīgu apņēmību.
— Es tev pierādīšu, Ženevjēva, — viņš turpināja, — ka es mīlu tikai tevi vienu. Es tev parādīšu, ka manai mīlai neviens upuris nav par smagu. Tu ienīsti Franciju. Tad lai notiek, mēs to atstāsim!
Ženevjēva sakrustoja rokas un nolūkojās viņā ar aizgrābtības izteiksmi sejā.
— Vai tu mani nemāni? — viņa stostījās.
— Kad es esmu tevi piekrāpis? — Moriss atbildēja. — Varbūt tai» dienā, kad es pazudināju savu godu, lai iegūtu tevi.
Ženevjēva tuvināja lūpas Morisa lūpām un palika, ja tā var teikt, karājoties mīļākā kaklā.
— Jā, tev taisnība! — viņa teica. — Es pati esmu sevi pievīlusi. Ko es jūtu, tas vairs nav nekāds pārmetums. Bet tu sapratīsi, ka es mīlu tevi pārāk stipri, lai baidītos par kaut ko citu, izņemot tevi zaudēt. Iesim labi tālu, mīļais, lai neviens mūs nevarētu atrast.
— O, cik pateicīgs es tev esmu! — aizgrābts Moriss atbildēja.
— Bet kā mēs bēgsim? — Ženevjēva teica, no šīs briesmīgās domas nodrebēdama. — Tagad nav tik viegli izbēgt no 2. septembra slepkavām un 21. janvāra bendes cirvja.
— Dievs stāv mums klāt, Ženevjēva! — Moriss teica. — Labais darbs, ko es gribēju izdarīt sakarā ar 2. septembri, tagad algo mani. Es gribēju glābt nabaga priesteri, kas ar mani kopā bija studējis. Es griezos pie Dantona un tas no drošības komitejas sagādāja šim nelaimīgajam un viņa māsai pasi. Šo pasi Dantons nodeva man, tikai priesteris nenāca vis paņemt pasi no manis, kā es viņam teicu, bet aizgāja karmelītu klosteri un tur nomira.
— Un pase? — Ženevjēva jautāja.
— Pase vēl ir manās rokās un maksā miljonu, tā maksā vairāk, Ženevjēva, tā maksā dzīvi, laimi!
— Lai slavēts Dievs! — jaunā sieviete iesaucās.
— Mans īpašums, kā tu zini, ir tikai viena muiža, ko pārvalda vecs mūsu ģimenes kalpotājs, skaidrs patriots un krietns vīrs, uz ko varam paļauties. Viņš man piesūtīs ienākumus, lai kur es arī atrastos. Ceļā uz Buloņu mēs viņu apmeklēsim.
— Kur viņš dzīvo?
— Abevīlas tuvumā.
— Kad mēs varam aizceļot, Moris?
— Stundas laikā.
— Bet neviens nedrīkst par to uzzināt.
— Neviens cilvēks. Es iešu pie Lorēna. Viņam ir kariete un nav zirga. Man ir zirgs un nav karietes. Tiklīdz būšu atgriezies, mēs aizceļosim. Tu paliec šeit, Ženevjēva, un sagatavo visu aizceļošanai. Mums vajadzīgs ļoti maz saiņu, un kas būs vajadzīgs, to pagādāsim vēlāk, Anglijā. Scevolam es došu uzdevumu, lai viņš aiziet. Lorēns šovakar paskaidros mūsu aizbraukšanu. Bet vakarā mēs būsim tālu.
— Bet ja mūs ceļā aizturēs?
— Vai tad mums nav pases? Mēs dodamies pie Ibēra, tā sauc pārvaldnieku. Viņš sastāv Abevīlas pilsētas iestādēs un no turienes pavadīs un apsargās mūs līdz Buloņai. Buloņā mēs nopirksim vai noīrēsim kādu barku. Es varētu pat aiziet uz komiteju un dabūt kādu uzdevumu Abevīlā. Bet nē, nekādas viltības, vai ne, Ženevjēva? Ar dzīvības briesmām mēs sasniegsim laimi.
— Jā, mans draugs, un tas mums izdosies, — piekļaudama seju Morisa krūtīm, viņa teica. — …Bet, cik stipri tu šorīt esi iesmaržojies?
— Ak, jā, iedams garām Vienlīdzības pilij, es nopirku tev vijolīšu pušķi, bet ienākdams, ieraudzīju tevi tik skumju, ka piemirsu.
— O, dod man to, tu dabūsi atpakaļ.
Kā drudžainā sajūsmā, kādu sajūt nervozi raksturi pret smaržām, viņa ieelpoja maigo zieda smaržu. Bet pēkšņi viņas acis piepildījās asarām.
— Kas tev kaiš? — Moriss jautāja.
— Nabaga Eloīze! — viņa čukstēja.
— Jā! — nopūzdamies Moriss atbildēja. — Bet domāsim tagad par sevi, un ļausim mirušajiem, pie kādas partijas lai tie ari nebūtu piederējuši, dusēt kapos, kur tos apraka viņu aizrautība. Es eju, sveika!
— Tikai nāc labi drīz atpakaļ!
— Pusstundas laikā es būšu šeit.
— Bet ja Lorēns nebūs mājās?
— Vienalga! Viņa sulainis mani pazīst. Vai es nevaru ņemt pie viņa visu, kas man patīk, pat viņa prombūtnē, kā viņi dara pie manis?
— Labi! labi!
— Un tu, mana Ženevjēva, sagatavo visu, aprobežodamās, kā teicu, ar visnepieciešamāko. Lai mūsu aizceļošanai nebūtu pārvietošanās izskats.
— Esi mierīgs!
Jaunais cilvēks paspēra soli uz durvju pusi.
— Moris! — Ženevjēva teica.
Viņš pagriezās un redzēja pret viņu izstieptās jaunās sievietes rokas.
— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! — viņš teica. — Mana mīla, un drosmi! Pusstundas laikā es atgriezīšos.
Ženevjēva palika viena, aizņemta, kā mēs jau teicām, ar sagatavošanos aizbraukšanai.
Šo sagatvošanos viņa izpildīja tādā kā drudzi. Kamēr viņa palika Parīzē, viņai bija iespaids, it kā būtu divkārši vainīga. Bet tiklīdz viņa būs tikusi ārpus Francijas, būs tikusi ārzemēs, viņai šķita, ka viņas noziegums, kas drīzāk bija liktenības noziegums nekā viņas, viņai šķita, kas viņas noziegums nebūs tik smags.
Viņa domāja pat vairāk, viņa cerēja, ka vientulībā un atšķirtībā beidzot aizmirsīs, ka bez Morisa dzīvo kāds cits cilvēks.
Viņiem bija jābēg uz Angliju, tas bija saprotams. Tur viņiem būs maza mājiņa. Maza, vientuļa, atšķirta, no citu acīm noslēgta lauku māja. Viņi mainīs vārdus, un no diviem vārdiem radīs vienu.
Tur viņi pieņems divus kalpotājus, kas pilnīgi nezinās par viņu pagātni. Tā bija nejaušība, ka Moriss un Ženevjēva abi runāja angliski.
Ne viens, ne otrs Francijā nepameta kādu cilvēku, kas tos nožēlotu, ja neskaita māti, kura nožēlo vienmēr, pat tad, kad tā ir pamāte, kuru sauc par tēviju.
Tā Ženevjēva sāka kārtot priekšmetus, kas bija nepieciešami viņu ceļojumam vai pareizāk — bēgšanai.
Viņa sajuta neizsakāmu prieku atšķirt starp priekšmetiem tos, kas patika Morisam: uzvalku, kas vislabāk aptvēra viņa augumu, kaklasaiti, kura vislabāk piestāvēja, grāmatas, kuras viņš visbiežāk šķirstīja.
Viņa jau bija izvēlējusies. Svārki, veļa, grāmatas klāja krēslus, dīvānus, klavieres, gaidot somas, kur tās tiks ieslēgtas.
Pēkšņi viņa izdzirda atslēgas čirkstēšanu.
— Labi! — viņa teica, — te pārnāk Scevola. Vai Moriss nebūs viņu saticis?
Viņa turpināja darbu.
Salona durvis bija vaļā, un viņa dzirdēja sulaiņa soļus priekšistabā. Patlaban viņa turēja rokā nošu vīstokli un meklēja saiti, lai to pārsietu.
— Scevola! — viņa sauca.
Viņa dzirdēja soļus, kas nāca no blakusistabas.
— Scevola! — viņa sauca vēlreiz, — nāc iekšā!
— Te es esmu! — kāda balss teica.
Balss tonis lika viņai strauji pagriezties, un šausmās viņa iekliedzās:
— Mans vīrs!
— Tas esmu es, — Diksmē atbildēja.
Ženevjēva stāvēja uz krēsla un meklēja skapi kādu saiti. Viņa juta, ka viņai apjuka prāts, un izstiepdama rokas, viņa atmuguriski krita lejā, vēlēdamās, lai zem viņas pavērtos bezdibenis un aprītu viņu. Diksmē satvēra viņu rokās un aiznesa uz dīvānu, kur nosēdās viņai blakus.
— Nu, kas tev kait, mans bērns? Kas ir noticis? — viņš jautāja. — Vai tad mana klātbūtne uz tevi atstāj tik nepatīkamu iespaidu?
— Es mirstu! — aizklādama ar rokām seju, lai neredzētu briesmīgo parādību, Ženevjēva čukstēja.
— Vai tad tu domāji mani mirušu, mīļā? Un tagad uzskati par spoku? — Diksmē vaicāja.
Ar apjukušu skatienu Ženevjēva lūkojās apkārt, un, ieraudzījusi Morisa attēlu, nokrita ceļos, ir kā gribēdama izlūgties aizsardzību šim bezspēcīgajam un nejūtīgajam attēlam, kas smaidīja. Viņa uzminēja visu, ko Diksmē slēpa zem sava šķietamā miera.
— Jā, mans bērns, tas esmu es, — ādminis turpināja, — tu laikam domāji, ka es esmu tālu projām no Parīzes, bet es paliku tepat. Otrā dienā es biju atgriezies savā mājā un atradu to pārvērstu pelnos un drupās. Es apjautājos pēc tevis, bet neviens tevi nebija redzējis. Es sāku tevi meklēt, un bija jāpieliek daudz pūļu, līdz tevi atradu. Atzīstos, es nebūtu tevi te meklējis, bet man bija nojauta, un, kā redzi, esmu atnācis. Kā klājas Morisam? Tev, karstai rojālistei, droši vien bija ļoti sāpīgi dzīvot zem viena jumta ar fanātisko republikāni?
— Ak, Dievs! — Ženevjēva čukstēja. — Apžēlojies par mani!
— Bet mani mierina, — aplūkodams istabu, Diksmē turpināja, — tas, ka tu te ļoti jauki dzīvo un acīmredzot ļoti maz esi cietusi no padzīšanas. Kopš mūsu mājas un mantas zaudēšanas es maldījos apkārt, gulēju pagrabos, kuģos, reizēm pat mēslu novadkanālos, kuri satek Sēnā.
— Kungs! — Ženevjēva teica.
— Tev tur ir ļoti skaisti augļi. Man ļoti bieži pietrūka deserta, jo es vispār neēdu pusdienas.
Šņukstēdama Ženevjēva paslēpa seju rokās.
— Protams, man netrūka naudas, jo, paldies Dievam es biju paņēmis līdzi trīsdesmit tūkstošus zeltā, tas šodien ir vērts piecsimt tūkstošus franku, bet ogļu nesējs, kuģinieks vai lupatlasis nevar izvilkt no kabatas lui- doru, lai nopirktu gabalu siera vai desas. Ak, Dievs, nu jā, kundze, tā es
biju pārģērbies, un šodien, lai mani vēl mazāk pazītu, es parādos kā trakojošs patriots un lādos, un zvēru. Izstumtais nevar staigāt pa Parīzi tik droši kā jauna, skaista sieviete, un man nebija laime pazīt kādu karstu republikāni, kas mani paslēptu no citu acīm.
— Kungs, kungs! — Ženevjēva iesaucās, — esi līdzcietīgs pret mani! Tu taču redzi, ka tu mani dzen nāvē!
— No nemiera, es saprotu! Tiešām tu biji ļoti norūpējusies par mani. Bet nomierinies, te es atkal esmu un tagad mēs vairs nešķirsimies.
— Ak! Tu mani nonāvēsi! — Ženevjēva iesaucās.
Šausmīgi smaidīdams, Diksmē paskatījās viņā.
— Nonāvēt nevainīgu sievieti? Kā tu vari tā domāt? Laikam, bēda- damās par mani, tu būsi zaudējusi saprātu?
— Es lūdzu tevi, — Ženevjēva iesaucās, — labāk nogalini mani, nekā moki ar šīm nežēlīgajām zobgalībām. Nē, es neesmu nevainīga, es esmu noziedzniece, es esmu pelnījusi nāvi! Nogalini mani, kungs, nogalini!
— Tātad tu atzīsties pati?
— Jā, jā!
— Un lai izpirktu nezināmu noziegumu, kurā pati sev apvaino, tu gribi nāvi?
— Nogalini mani, es pat neievaidēšos! Svētīšu to roku, kura mani nonāvēs!
— Nē, es negribu tevi nogalināt. Tomēr, acīmredzot, tev būs jāmirst. Tikai tā nāve nebūs vis kauna, kā tu varbūt domā, bet gan slavas un goda nāve. Esi pateicīga man, ka, tevi sodīdams, es daru tevi nemirstīgu.
— Kungs, ko tad tu gribi darīt?
— Tev jāseko mērķim, pēc kura mēs centāmies, kad mūsu ceļa turpinājumu negaidīti aizkavēja. Manās un savās acīs tu mirsi kā noziedzniece, bet citu acīs kā mocekle.
— Ak, Dievs! Tu mani dari vājprātīgu ar tādiem vārdiem! Ko tu domā? Kurp gribi tu mani vest?
— Visticamākais — nāvē.
— Tad ļauj man vēlreiz nolūgties!
— Jūsu lūgšanu?
— Jā.
— Kam?
— Tas tev ir vienalga. Tiklīdz tu mani ved nāvē, es izpērku savu noziegumu, un neesmu tev neko parādā.
— Labi, — ieiedams blakus istabā, Diksmē teica, — es uzgaidīšu.
Viņš izgāja no salona.
Ženevjēva nometās Morisa attēla priekšā un spieda abas rokas uz sirds, kas, likās, draudēja pārplīst.
— Piedod man, Moris, — viņa klusi teica, — es nebiju gaidījusi, ka kjūšu laimīga, bet cerēju darīt tevi laimīgu. Tagad es tev nolaupu laimi un reizē ar to tavu dzīvību. Piedod man, Moris, Moris sirdsmīļotais!
Tad viņa nogrieza garo matu cirtu, apvija to vijolīšu pušķītim un nolika uz attēla aplodas. Attēla vaibsti, tik nejūtīgi, kā bija mēmais audekls, likās pieņēma sāpīgu izteiksmi par šo šķiršanos. Vismaz Ženevjēvai tā šķita caur asarām.
— Vai tu esi gatava, kundze? — Diksmē jautāja.
— Tūliņ, — viņa atbildēja.
— O! Dari, kā tev patīk, man nekur nav jāsteidzas. Vispār, acīmredzot, Moriss drīz atgriezīsies mājās, un man būs prieks, ja es viņam varēšu pateikties par viesmīlīgo uzņemšanu, kādu viņš jums sagādājis.
Ženevjēva nodrebēja par šo viņas mīļākā un vīra sastapšanos. Viņa strauji piecēlās un teica:
— Tas jau ir garām. Es esmu gatava, kungs.
Diksmē gāja pa priekšu. Ženevjēva viņam sekoja dreboša un ar pievērtām acīm, galvu atpakaļ atgāzusi. Durvju priekšā stāvēja rati, kuros viņi iekāpa un kuri tos aizveda projām.
Kā Ženevjēva bija teikusi: „Tas bija garām…"