Šis cilvēks, karmaņolā ģērbies, ko mēs redzējām lieliem soļiem staigājam uz priekšu un atpakaļ Pazudušo soļu zālē un dzirdējām pārmijām dažus vārdus ar slēdzēju, kas palika sardzē pie slepenās ejas durvīm arhitekta Žiro, ģenerāļa Anrio un Rišāra tēva apmeklējuma laikā; šis niknais
patriots lāčādas cepurē un ar biezām ūsām; viņš, kas Simonām uzdevās, ka nesis princeses Lambālas galvu, otrā dienā pēc raibiem pārdzīvojumiem bagātā vakara, ap pulkstens septiņiem pēc pusdienas bija dzertuvē „Noasa aka", kura, kā mēs jau teicām, atradās Vjēdrapērijas ielas stūrī.
Viņš bija pie vīnu tirgotāja vai, pareizāk sakot, vīnu tirgotājas, tumšās tabakas un sveču aizkvēpinātās zāles dibenā, izlikdamies, ka ēd zivi brūnā sviestā.
Zāle, kur viņš vakariņoja, bija gandrīz vai tukša. Tikai divi vai trīs nama pastāvīgie viesi bija palikuši pēc citiem, izmantodami priekšrocības, kādas tiem piešķīra iestādes ikdienas apmeklējumi.
Lielākā daļa galdu bija tukši, bet par dzertuvi „Noasa aka" jāteic, ka sarkanie vai, pareizāk, zili sarkanie galdauti liecināja par liela skaita vēlmju apmierināšanu.
Trīs pēdējie viesi pazuda cits pēc cita, un bez ceturkšņa sešos patriots palika viens.
Tad, ar visaristokrātiskāko riebumu viņš atstūma rupjo šķīvi, no kura mirkli iepriekš viņš likās guva atsvaidzinājumu, un no kabatas izvilka gabaliņu Spānijas šokolādes, kuru viņš ēda lēnām, un pavisam ar citādu sejas izteiksmi, kādu viņš pūlējās tai piešķirt, kad mēs to redzējām.
Brīžiem, grauzdams Spānijas šokolādi un rupjmaizi, viņš uzmeta bažīgas nepacietības pilnu skatienu stiklotajām, ar baltu un sarkanu rūtiņu aizkaru aizklātajām durvīm. Dažreiz viņš klausījās un pārtrauca atturīgo maltīti tik izklaidīgi, kas mājas kundzei, kas sēdēja pie letes, diezgan tuvu durvīm, uz kurām patriots vērsa skatienu, deva iemeslu, bez liekas iedomības, domāt par sevi kā viņa rūpju cēloni.
Beidzot ieejas durvju zvans atskanēja tik savādi, ka lika nodrebēt mums zināmajam vīram. Viņš atkal ķērās pie zivs, nomezdams, dzertuves saimniecei to nemanot, pusi sunim, kas viņā bija badīgi nolūkojies, un otru pusi kaķim, kas deva sunim mīkstus, bet nāvīgus cirtienus ar nagiem.
Durvis, kas bija aizklātas ar sarkanu un baltu rūtiņu aizkaru, tagad atvērās un ienāca cilvēks, ģērbies apmēram tāpat, izņemot ādas cepuri, kuras vietā viņam bija sarkana cepurīte.
Šim cilvēkam pie jostas karājās milzīgs atslēgu saišķis un arī kārtīgs kājnieka zobens ar misiņa rokturi.
— Zupu! Kausu! — ieiedams kopējā zālē, nepieskārdamies sarkanajai cepurei un apmierinādamies ar galvas mājienu iestādes saimniecei, šis cilvēks teica.
Tad, nopūzdamies kā piekusis, viņš iekārtojās blakus tam galdiņam, kur ēda mūsu patriots.
Dzertuves saimniece ar sevišķu labprātību, kādu juta pret jaunpienā- cēju, piecēlās un pati aizgāja pasūtīt prasīto.
Abi cilvēki pagrieza viens otram muguru; viens skatījās uz ielu, otrs — istabas dibenā. Abi cilvēki nepārmija ne vārda, iekams dzertuves saimniece nebija pazudusi.
Kad durvis aiz viņas aizvērās, un vienīgās sveces gaismā pakārtās stieples galā, diezgan zinātniskās proporcijās, lai gaisma dalītos starp diviem viesiem, kad cilvēks ādas cepurē, pateicoties spogulim iepretī, pamanīja, ka istaba bija pilnīga tukša:
— Labvakar, — viņš nepagriezdamies teica savam biedram.
— Labvakar, mans kungs, — jaunpienācējs teica.
— Nu, — ar tādu pat nepiespiestu vienaldzību patriots jautāja, — kā ir?
— Nu, tam ir beigas.
— Kam ir beigas?
— Kā mēs bijām vienojušies, es runāju ar Rišāru par dienestu. Es teicu par vājo dzirdi un lēkmēm, un tiesas istabā paliku bez samaņas.
— Teicami! Tālāk!
— Rišāra tēvs pasauca sievu, tā man ierīvēja deniņus ar etiķi, un tā es atkal atguvu apziņu.
— Labi, un tad?
— Tad, kā bijām vienojušies, es teicu, ka reiboņa lēkmi man izsauca svaiga gaisa trūkums, jo neesmu pilnasinigs, un ka dienests Konsjeržērijā, kur pašlaik atrodas vairāk nekā četri simti cietumnieku, mani nomocīs.
— Un ko teica viņi?
— Rišāra māte nožēloja.
— Bet ar to taču nepietiek, ka viņš atvaļina.
— Uzgaidiet tikai! Rišāra māte, kas ir ļoti krietna sieviete, viņa pārmeta, ka viņam laikam nemaz neesot sirds krūtīs, jo es taču esot ģimenes tēvs.
— Un ko viņš teica?
— Viņš atbildēja, ka viņai ir taisnība; bet slēdzēja dienesta pirmais noteikums esot, ka viņš dzīvo cietuma ēkā, kuram viņš pieder; ka republika nemīl jokot, un tiem, kas, izpildot dienestu, zaudē samaņu, viņa liek nocirst galvas.
— O, velns! — patriots teica.
— Un Rišāra tēvam ir taisnība. Kopš tā laika, kā tur atrodas austriete, modrība ir divkāršota! Pat paša tēvam vairs neuzticētos.
Patriots ļāva sunim nolaizīt šķīvi, ko tas bija atņēmis kaķim.
— Turpini, — neatskatīdamies viņš teica.
— Tad, kungs, es sāku vaidēt, es teicu, ka jūtos ļoti slikti un ka man vajag uz slimnīcu, un apgalvoju, ka maniem bērniem būs jānomirst badā, ja man tiks aizturēta alga.
— Un ko teica Rišāra tēvs?
— Rišāra tēvs teica, ka slēdzējam nedrīkst būt bērni.
— Bet viņa sieva, kā ceru, būs aizlikusi vārdu par tevi.
— Par laimi! Viņa atkal pārmeta, ka viņam ir ļauna sirds, un beidzot Rišāra tēvs man teica: „Nu, pilsoni Grakh, vienojies ar kādu savu paziņu, ka viņš tev dod kādu daļu no algas. Stādi viņu priekšā kā savu vietnieku un es galvoju, ka viņu pieņemšu! Tad es aizgāju ar vārdiem: "Labi, Rišāra tēv, es papūlēšos!"
— Un tu atradi vietnieku, draugs?
Šai brīdī saimniece atgriezās istabā un pasniedza pilsonim Graham viņa zupu un kausu. Bet tas nebija patīkami ne Grakham, ne patriotam, jo abiem bija daudz kas vēl pārrunājams.
— Pilsone, — slēdzējs tāpēc teica, — es šodien dabūju no Rišāra tēva algas pielikumu un tāpēc gribu atļauties cūkas ribiņas ar piparu gurķiem un Bordo vīna pudeli. Esi tik laba, aizsūti kalponi pie miesnieka un pati aizej uz pagrabu.
Saimniece tūliņ deva pavēles. Kalpone izgāja pa durvīm uz ielas, un viņa pati uz pagrabu.
— Labi, — patriots teica, — tu esi gudrs vīrs.
— Es esmu tik gudrs, ka neievēroju jūsu skaistos solījumus, ne uz brīdi neaizmirstu, ko mums var maksāt visa šī lieta. Vai jūs saprotat, par ko es domāju?
— Es zinu visu.
— Tas mums prasīs ne mazāk kā galvu.
— Par mani esi bez rūpēm.
— Tā nav jūsējā, kungs, atzīstos, kas man rada vislielākās bažas.
— Tad tā ir tava?
— Jā.
— Bet ja es apmaksāju tavu galvu divtik dārgi, nekā tā ir vērta?
— Galva ir gaužām dārga lieta, kungs.
— Tikai ne tava.
— Kā! Tikai ne mana?
— Vismaz šai brīdī.
— Ko jūs gribat teikt?
— Es gribu teikt, ka tava galva nav ābola vērta. Ja, piemēram, es būtu sabiedriskās drošības komitejas aģents, jau rīt tu tiktu giljolinēts.
Slēdzējs apsviedās tik strauji, ka suns ierējās. Viņš bija bāls kā līķis.
— Negriezies apkārt un nebaidies, — patriots teica, — ēd mierīgi savu zupu! Es neesmu spiegs, draugs. Ieved mani Konsjeržērijā, apgādā savu vietu, atdod man atslēgas un rīt es tev izmaksāšu piecdesmit tūkstošus livru zeltā.
— Vai tas tiesa, vismaz…
— Tev ir lieliska ķīla: mana galva.
Slēdzējs brīdi pārdomāja.
— Nenododies ļaunām domām, — patriots teica, kas viņu novēroja spogulī. — Ja tu mani uzrādīsi, no republikas tu nedabūsi nevienu sū, jo tu būsi izpildījis tikai savu pienākumu. Bet ja tu kalpo man, es tev dodu piecdesmit tūkstošus livru, jo tu esi atstājis novārtā savu pienākumu un būtu netaisni, ja es gribēt prasīt kaut ko par velti.
— O, es saprotu ļoti labi, — slēdzējs atbildēja, — ja es daru to, ko jūs prasāt, es iegūstu ļoti daudz. Bet es baidos par sekām.
— Sekas? Ko tev tur baidīties?! Katrā ziņā es tevi nenodošu, tieši otrādi.
— Tas tiesa.
— Otrā dienā pēc tam, kad es būšu stājies amatā, tu apmeklēsi mani Konsjeržērijā un saņemsi divdesmit piecus vīstokļus, katrā pa diviem tūkstošiem franku. Šie divdesmit pieci vīstokļi novietosies tavās kabatās pilnīgi
ērti. Reizē ar naudu es tev iedošu kartiņu, ar kuru tu vari pāriet robežu, un tu vari iet, kur tev patīk! Un tu, ja nebūsi bagāts, būsi vismaz neatkarīgs.
— Nu, tas ir darīts, mans kungs, lai notiek, kas notikdams! Es esmu nabaga velns un ar politiku es nenodarbojos! Francija vienmēr gājusi bez manis un arī bez manis tā neaizies bojā. Ja jūs darāt kaut ko ļaunu, tad jūs kaitējat tikai sev.
— Visādā ziņā, — patriots atbildēja, — es nedomāju darīt neko ļaunāku, kā citi šai laikā.
— Kungs taču man atļauj netiesāt nacionālā Konventa politiku.
— Tu esi apbrīnojams filozofijas un bezrūpības cilvēks. Tagad saki, kad tu mani iepazīstināsi ar Rišāra tēvu?
— Vēl šovakar, ja jūs esat ar mieru.
— Jā, katrā ziņā. Kā tu mani sauksi?
— Par brālēnu Mārdošu.
— Labi, Mardošs! Vārds man patīk. Kas viņš ir?
— Sedlinieks.
— No sedlinieka līdz ādminim ir tikai viens solis.
— Vai jūs esat ādminis?
— Es varētu tas būt.
— Tas tiesa.
— Kādā laikā tu mani iepazīstināsi?
— Pēc pusstundas, ja jūs esat ar mieru.
— Tātad ap deviņiem.
— Kad es dabūšu naudu?
— Rīt.
— Jūs gan esat briesmīgi bagāts?
— Es esmu turīgs.
— Kāds bijušais muižnieks, vai ne?
— Kāda tev daļa?
— Būt bagātam un dot projām naudu, lai tiktu uz giljotīnas… Tiešām— šie bijušie muižnieki ir ļoti dumji! — slēdzējs filozofēja.
— Tas ir tāpēc, ka sankiloti ir tik gudri, ka citiem vairs nepaliek saprāta.
— Klusu, tur nāk mans vīns!
— Šovakar deviņos iepretī Konsjeržerijai.
— Jā.
Patriots samaksāja tēriņu un aizgāja. Pie durvīm viņš vēl iesaucās dārdošā balsī:
— Ātrāk, pilsone! Ribiņas ar piparu gurķiem! Mans brālēns Grakhs ir izsalcis!
— Krietnais Mardošs! — slēdzējs teica, ar labpatiku nogaršodams glāzi Bordo vīna, ko, maigi lūkodamās, sniedza saimniece.