Patriots bija izgājis, bet nebija aizgājis. Caur aizkvēpušajām rūtīm viņš novēroja slēdzēju, lai redzētu, vai tas nebija kaut kādos sakaros ār kādiem republikāniskās policijas aģentiem, labākiem, kādi jebkad ir bijuši, jo viena puse sabiedrības spiegoja otru, mazāk par slavu valdībai, vairāk savas galvas lielākās drošības labad.
Bet nenotika nekas tamlīdzīgs, no kā baidījās patriots. Bez dažām minūtēm deviņos slēdzējs piecēlās, pieskārās krodzinieces zodam un izgāja.
Konsjeržērijas krastmalā patriots viņam piebiedrojās, un abi iegāja cietumā.
Tai pašā vakarā viss bija padarīts: Rišāra tēvs slēdzēju Mardošu pieņēma Grakha vietā.
Divas stundas iepriekš, kad šī lieta nokārtojās cietumā, cietuma citā daļā norisinājās cits skats, kas, lai gan bez redzamas vajadzības, tomēr bija ļoti svarīgs šā stāsta galvenajām personām.
No dienas darba noguris, Konsjeržērijas rakstvedis nupat gatavojās aizvērt sarakstus un aiziet, kad, pilsones Rišāras vadīts, viņa rakstāmgalda priekšā nostājās kāds cilvēks.
— Pilsoni, rakstvedi, — viņa teica, — te ir tavs kolēģis no kara ministrijas, ko šurp atsūtīja pilsonis ministrs, lai viņš norakstītu dažus kara protokolus.
— Tu nāc drusciņ par vēlu, pilsoni, — tiesas rakstvedis atbildēja, — es jau salocīju saiņus.
— Piedod, mīļais kolēģi, — jaunpienākušais atbildēja, — bet mums ir tik daudz darba, ka mēs varam iziet tikai tad, kad citi sēstas pie vakariņu galda vai jau guļ.
— Ja tas tā, tad man nav nekas pretim. Bet esi tik labs un pasteidzies, jo, kā pats teici, patlaban ir ēdamlaiks un es esmu izsalcis. Vai tev ir līdzi pilnvara?
— Te tā būs, — kara ministrijas ierēdnis atbildēja, pasniegdams tiesas rakstvedim kādu papīru, ko tas, neskatoties uz steigu, uzmanīgi pārbaudīja.
— O! tur viss kārtībā, — Rišāra sieva teica, — un mans vīrs jau to ir pārbaudījis.
— Vienalga, vienalga, — turpinādams pārbaudīt, tiesas rakstvedis atbildēja.
Kara ministrijas rakstvedis pacietīgi gaidīja kā cilvēks, kas pieradis akurāti izpildīt visas formalitātes.
— Teicami, — tiesas rakstvedis teica, — tu vari sākt, kad tu gribi. Vai tev jānoraksta daudz protokolu?
— Apmēram simts.
— Tad tev būs darbs vairākām dienām?
— Tas tiesa, mīļais kolēģi. Pa šo laiku arī es te iekārtošu manu sēdekli, protams, ja tu atļausi.
— Kā tu to domā? — tiesa rakstvedis jautāja.
— To es tev paskaidroši, kamēr mēs iesim uz māju un pusdienosim pie manis. Jo tu esi izsalcis, kā pats saki.
— To es nevaru noliegt.
— Nu tad tev jāredz mana sieva, kas ir ļoti krietna saimniece, un mēs iepazīsimies arī tuvāk: es esmu lāga virs.
— Nudien, jā, tādu iespaidu tu atstāji. Tomēr, mīļais kolēģi…
— O! piekriti bez manierēm. Austerēm, kuras es nopirkšu pa ceļam Šatlē laukumā, tad jaunu gaili pie mūsu gaļas tirgotāja un vēl dažus ēdienus, kurus Dirāna kundze prot ļoti jauki pagatavot.
— Tu mani kārdini, mīļais kolēģi, — Konsjeržērijas rakstvedis atbildēja.
Šīs ēdienu kartes apžilbināts, pie kādas nebija pieradis rakstvedis, kam revolucionārais tribunāls maksāja divus livrus asignācijās, kuri patiesībā bija tik tikko divus frankus vērti.
— Tātad tu piekriti?
— Jā.
— Tādā gadījumā darbs rītdienai! Šovakar ejam!
— Iesim.
— Jūs ejat?
— Tūliņ, ļauj tikai brīdināt žandarmus, kas apsargā austrieti.
— Kāpēc tos brīdināt?
— Lai viņi zinātu, ka esmu aizgājis projām un uzmanītu ik mazāko troksnīti, jo birojā vairs neviena nav.
— Ā, ļoti jauki, lieliska piesardzība, nudien? '
— Jūs saprotat, vai ne?
— Ļoti jauki. Ejiet!
Tiesas rakstevdis pieklauvēja pie izlūku lodziņa un viens žandarms to atvēra, teikdams:
— Kas tur ir?
— Tas esmu es, rakstvedis! Es eju projām, jūs zināt. Ar labu nakti, pilsoni, Žilbēr!
— Ar labu nakti, pilsoni rakstvedi!
Tad durvis atkal tika noslēgtas.
Kara ministrijas rakstvedis šo skatu vēroja ļoti uzmanīgi, un kamēr durvis bija vaļā, iemeta ātru skatienu cietuma pirmajā nodaļā. Viņš paguva pie galda ieraudzīt žandarmu Dišēnu un pārliecinājās, ka šeit karalieni uzraudzīja tikai divi sargi.
Saprotams bez vārdiem, ka šis kara ministrijas rakstveža izskats bija visvienaldzīgākais, kādu tikai viņš varēja piešķirt savai sejai, kad Konsjeržērijas rakstvedis atgriezās.
Kad viņi izgāja no Konsjeržērijas, tajā iegāja divi cilvēki.
Šie divi cilvēki, kas ienāca, bija pilsonis Grahs un viņa brālēns Mar- došs.
Brālēns Mardošs un kara rakstvedis, ikviens ar kustību, ko likās iedvesa līdzīgas sajūtas, viens otru pamanīdami, uzmauca acīm viens savu ādas cepuri, otrs — platmali.
— Kas ir šie cilvēki? — kara ministrijas rakstvedis jautāja.
— Es pazīstu tikai vienu, — tas ir, slēdzēju, vārdā Grakhs.
— Ak! — otrais piespiesti vienaldzīgi atbildēja, — tātad slēdzēji drīkst atstāt Konsjeržēriju?
— Viņiem ir brīvdienas.
Tālāk netika prašņāts: abi jaunie draugi gāja pāri Biržas tiltam. Šatlē laukuma stūrī kara ministrijas ierēdnis, saskaņā ar iepriekš solīto, nopirka grozu austeru. Tad viņi turpināja ceļu pa Zevras krastmalu.
Kara ministrijas rakstveža dzīvoklis bija ļoti vienkāršs: pilsonis Dirāns kādā mājā Grēva laukumā bez sētnieka apdzīvoja trīs mazas istabas. Katram iedzīvotājam bija izejas vārtu atslēga. Bija arī norunāts brīdināt ar vienu, diviem vai trim vesera sitieniem, pēc stāvu skaita, kurā dzīvoja, ja nebūtu sev līdzi paņēmis atslēgu: persona, kas gaidīja citu, un dzirdēja signālu, tad nokāpa lejā un atvēra vārtus.
Pilsonim Dirānam atslēga bija kabatā, viņam tātad nevajadzēja klauvēt.
Pils rakstvedim kara ministrijas rakstveža kundze ļoti patika.
Tiešām tā bija apburoša sieviete, kuras dziļo skumju apņemtā sejā no pirmā skatiena modināja spēcīgu interesi. Te jāpiebilst, ka skumjas ir visdrošākais skaisto sieviešu pavedināšanas līdzeklis; skumjas liek iemīlēties visiem vīriešiem, pat rakstvežiem, jo, ko lai arī nesaka, rakstveži tāpat ir cilvēki, un nav nevienas tik briesmīgas patmīlas un jūtīgas sirds, kura necerētu mierināt skaisto apbēdināto sievieti un pārvērst bālās baltās rozes vispriecīgākās sarkanajās rozēs, kā saka pilsonis Dorā.
Abi rakstveži vakariņoja ar vislielāko ēstgribu, tikai Dirāna kundze neēda nemaz.
Jautājumus pa to starpu uzdeva kā viens, tā otrs.
Ar saprotamu ziņkāri šai ikdienas drāmu laikmetā kara ministrijas rakstvedis jautāja savam kolēģim, kādas bija pils paražas, tiesu dienas, uzraudzības paņēmieni.
Pils rakstvedis, aizgrābts, ka viņu klausījās ar tik lielu vērību, laipni atbildēja un stāstīja par cietuma sargu, par Fukjē Tēnvila un beidzot par pilsoņa Sansona, šī galvenā traģēdiju, kuras ik vakarus spēlēja Revolūcijas laukumā, aktiera tikumiem.
Tad, griezdamies pie sava kolēģa un viesmīlīgā saimnieka, viņš savukārt prasīja par viņa ministriju.
— O! — Dirāns teica, — es, būdams bezgalīgi nenozīmīgāks personāžs, ievērojot to, ka esmu drīzāk rakstveža sekretārs nekā pats rakstvedis, nezinu daudz vairāk kā jūs. Es izpildu galvenā rakstveža darbu. Nezināms kalpotājs, man mokas, slaveniem ieguvums: tas ir visu, pat revo- lūcionāro birokrātiju paradums. Zeme un debesis kādudien varbūt mainīsies, bet kanceleja nekad.
— Labi, es jums palīdzēšu, pilsoni, — pils rakstvedis, vīna apburts, bet it sevišķi Dirāna kundzes skaisto acu apburts, teica.
— O! pateicos, — tas, kam šis laipnais piedāvājums tika izteikts, atbildēja, — nabaga ierēdnim sagādā prieku katra paražu un vietas maiņa, un es baidos, lai mans darbs Konsjeržērijā nebeigtos tik ātri, kā arī, lai tas nevilktos pārāk garumā, un ja tikai es varu ievest kancelejā katru vakaru Dirāna kundzi, kas mājās garlaikotos…
— Es neredzu tur neko nepieklājīgu, — pils rakstvedis rakstvedis teica, aizgrābts par patīkamo izpriecu, kādu viņam solīja kolēģis.
— Viņa man diktēs rokrakstus, — pilsonis Dirāns turpināja, — un tad, laiku pa laikam, ja jums neliekas šī vakara zupa pārāk slikta, jūs atnāksit vēl.
— Jā, bet ne pārāk bieži, — pašapmierināts atbildēja Pils rakstvedis, — jo atzīstos, es tikšu rāts, ja ieradīšos vēlāk kā parasti zināmā Ptiska ielas namā.
— Lūk, kā tas viss jauki nokārtojās, — Dirāns teica, — vai ne, mīļā?
Dirāna kundze, bāla un vienmēr skumja, pacēla acis un atbildēja:
— Lai notiek pēc tavas vēlēšanās.
Nosita vienpadsmit. Laiks bija iet projām. Pils rakstvedis piecēlās, un, izteikdams savu prieku, ka bija iepazinies ar viņiem un viņu pusdienām, atvadījās no jaunajiem draugiem.
Pilsonis Dirāns pavadīja viesi līdz kāpņu laukumam, bet tad atgriezās istabā.
— Nu, labi, Ženevjēva, — viņš teica, — ejiet gulēt!
Neatbildēdama jaunā sieviete piecēlās, paņēma lampu un iegāja istabā
pa labi.
Dirāns vai, pareizāk sakot, — Diksmē noskatījās viņā un pēc viņas aiziešanas kādu brīdi palika domīgs, ar drūmi sarauktu pieri. Tad viņš devās savā istabā, kas atradās pretējā pusē.