Sākot ar šodienu, kara ministrijas ierēdnis katru vakaru ieradās sava kolēģa kancelejā tiesu pilī, lai strādātu. Dirāna kundze uzcītīgi ierakstīja apcietināšanas protokolus tam īpaši iekārtotā grāmatā, kamēr Dirāns tos centīgi norakstīja.
Diksmē novēroja visu, izlikdamies it kā neko neievēro.
Viņš bija ievērojis, ka Rišārs vai viņa sieva katru vakaru ap pulkstens deviņiem atnesa kurvi ar ēdieniem un nolika pie durvīm.
Kad ierēdnis žandarmiem teica:
— Es eju projām, pilsoni, — ārā iznāca vai nu Žilbērs vai Dišēns, paņēma kurvi un ienesa Marijai Antuanetei.
Kad viņš nākamos trīs vakarus bija palicis ilgāki nekā parasti, arī kurvis bija palicis savā vietā, jo žandarmi ēdienus ienesa tikai tad, kad viņš atvēra durvis, lai pateiktu rakstvedim labu nakti.
Stundas ceturksni vēlāk viens no žandarmiem iznesa ārā iepriekšējās dienas tukšo kurvi un nolika tai pašā vietā, kur bija stāvējis pilnais.
Ceturtās dienas vakarā — tas bija oktobra sākumā — pēc parastās sēdes, kad tiesu pils ierēdnis bija jau aizgājis un palicis tikai Dirāns vai, pareizāk, — Diksmē ar sievu, viņš nolika spalvu pie malas, palūkojās apkārt un klausījās tik uzmanīgi, it kā no tā būtu atkarīga visa viņa dzīve. Tad viņš piecēlās, klusiem soļiem piegāja pie durvīm, pacēla salveti, ar kuru bija pārklāts kurvis un ieslēpa cietumniecei nolemtajā maizē sudraba etviju.
Tad bāls un, uzbudinājumā trīcēdams, kā tas parasti notiek ar ikvienu cilvēku, kas ir izdarījis kaut ko svarīgu, ilgi gatavotu un gaidītu, viņš atgriezās savā vietā, vienu roku uzlicis uz pieres, otru — uz sirds.
Ženevjēva viņā noskatījās, bet nekā nejautāja. Kopš viņš viņu bija atradis pie Morisa, viņa vienmēr gaidīja, iekams tas viņu uzrunāja.
Tomēr šoreiz viņa pārtrauca klusumu.
— Vai tam jānotiek šovakar? — viņa jautāja.
— Nē, rīt, — Diksmē atbildēja.
Un vēlreiz palūkojies apkārt un apskatījies, viņš piecēlās, aizvēra grāmatas, piegāja durvīm un pieklauvēja.
— Kas ir? — jautāja Žilbērs.
— Es eju, pilsoni, — viņš atbildēja.
— Labi, — atbildēja žandarms kamerā, — ar labu nakti!
— Ar labu nakti, pilsoni Žilbēr!
Dirāns dzirdēja, kā tika atvilkts aizbultnis, viņš zināja, ka atvērsies durvis, un aizgāja.
Gaitenī, kas veda no Rišāra tēva dzīvokļa uz pagalmu, viņš uzdūrās slēdzējam ar kažokādas cepuri galvā. Tas rokā turēja atslēgu saišķi.
Diksmē izbijās. Šis vīrs, kas acīmredzot bija tikpat rupjš kā visi pārējie, varēja viņu uzrunāt, viņu novērot, varbūt viņu pat pazīt.
Viņš uzvilka platmali dziļāk pār acīm, Ženevjēva acis paslēpa melnā mētelīša apšuvumā.
Bet viņš maldījās.
— Ak, piedodiet! — slēdzējs teica, lai gan tas bija viņš, kas uzgrūdās viņiem virsū.
Šī balss, kas skanēja maigi un laipni, Diksmē nobaidīja vēl vairāk. Bet slēdzējs acīmredzot steidzās, viņš ieslīdēja gaitenī, atvēra Rišāra tēva durvis un pazuda.
— Tas ir savādi, — Diksmē teica, kad bija izgājis uz ielas, kur svaigais gaiss atvēsināja karsto pieri.
— Jā, tas ir savādi! — Ženevjēva čukstēja.
Kad laulātie draugi bija dzīvojuši labās attiecībās, viņi vienmēr viens otram pastāstīja par izbrīnās iemeslu. Bet Diksmē apslēpa savas domas, cīnīdamies pret tām, kā pret halucināciju, kamēr Ženevjēva, nogriezdamās ap Biržas tilta stūri, uzmeta pēdējo skatu drūmajai Pilij, kur kaut kas līdzīgs drauga parādībai atmodināja viņā tik daudzas saldas un reizē sāpīgas atmiņas.
Nepārmijuši ne vārda, abi sasniedza Grēva laukumu.
Pa to laiku, kā parasti, žandarms Žilbērs ienesa karalienei nolemto kurvi ar ēdieniem.
Tur bija augļi, aukstais gailis, pudele baltvīna, karafe ūdens un puse no divmārciņu maizes kukuļa.
Žilbērs pacēla salveti un redzēja, ka visi priekšmeti atradās savā parastajā kārtībā, kā tos bija novietojusi Rišāra sieva.
Tad viņš atbīdīja priekškaru un skaļi teica:
— Te ir vakariņas, pilsone.
Marija Antuanete pārlauza maizi. Bet tiklīdz viņas pirksti bija tajā iespiedušies, tā viņa sajuta auksto sudraba pieskārienu un saprata, ka šai maizē apslēpts kaut kas ārkārtīgs.
Tad viņa apskatījās apkārt, bet žandarms jau bija aizgājis.
Kādu brīdi karaliene nekustējās: viņa rēķināja žandarma pakāpenisko attālināšanos.
Kad viņa bija droša, ka viņš apsēdās blakus savam biedram, viņa no maizes izvilka etviju. Etvijā bija vēstulīte. Viņa to atlocīja un izlasīja:
„Kundze, esiet gatava rīt tai pašā stundā, kad saņemat šo vēstulīti, jo rīt šai stundā Jūsu Majestātes cietumā tiks ievesta kāda sieviete. Šī sieviete paņems jūsu drēbes un jums atdos savējās. Tad jūs iziesit no Konsjeržērijas jūsu padevīgajam kalpam pie rokas.
Neuztraucieties par troksni, kāds sacelsies pirmajā istabā, neapstājieties ne pēc kliedzieniem, ne vaidiem! Pūlaties tika ātrāk uzģērbt tās sievietes svārkus un mēteli, kurai jāieņem Jūsu Majestātes vieta."
— Kāda uzupurēšanās! — karaliene čukstēja, — pateicos, mans Dievs! Tātad es neesmu, kā saka, visu nolādēšanas priekšmets.
Viņa pārlasīja vēstulīti. Tad viņai dūrās acīs otrā rindkopa.
— «Neapstājieties ne pēc kliedzieniem, ne vaidiem," — viņa čukstēja, — O! tas nozīmē, ka manus abus sargus, nabaga cilvēkus, kas man izrādīja tik daudz līdzcietības, nositīs. O! nekad, nekad!
Viņa noplēsa vēstulītes otro daļu, kas bija balta, un, kā viņai nebija nebija ne zīmuļa, ne spalvas, lai atbildētu nepazīstamajam draugam, kas pūlējās viņas labā, viņa izņēma matadatu un izdūra papīrītī burtus, kuri izveidoja sekojošos vārdus:
„Es nevaru, es nedrīkstu pieņemt nevienas cilvēka dzīves upurēšanu apmaiņā pret manējo.
m.a:
Tad viņa ievietoja papīrīti etvijā, kuru paslēpa pārlauztās maizes otrā pusē.
Tiklīdz šī darbība bija pabeigta, pulkstenis nosita desmit, un karaliene, rokā turēdama maizes gabalu, skumji skaitīja stundas, kas trīcēja lēnas un noteiktā kārtībā, kad vienā logā, kurš izgāja uz pagalmu, ko sauca par sieviešu pagalmu, viņa izdzirda svelpjošu troksni, līdzīgu tam, kādu rada dimants, griezdams stiklu. Šim troksnim sekoja viegls grūdiens rūtī, vairākkārtīgi grūdieni, ko ar nolūku slāpēja kāda cilvēka klepus. Tad rūts stūrī parādījās mazs savīstīts papīrīts, kas lēnām slīdēja un nokrita blakus sienai. Tad karaliene dzirdēja atslēgu saišķa troksni, kuri atsitās viens pret otru, un soļus, kas attālinājās, skanēdami uz bruģa.
Viņa saprata, ka rūts stūrī bija izgriezts caurums, un caur šo stūri cilvēks, kas aizgāja, iestūma papīrīti, kurš, bez šaubām, bija vēstulīte. Šī vēstulīte bija zemē. Klausīdamās, vai kāds no sargiem netuvojas, karaliene to paslēpa acīm. Bet viņa dzirdēja, kā viņi aiz paraduma klusā balsī sarunājās, it kā pēc noteiktas norunas, lai viņu neapgrūtinātu. Tad viņa, elpu aizturēdama, klusi piecēlās un pacēla papīrīti.
Smalks un ciets priekšmets izslīdēja kā no maksts, un nokrizdams uz ķieģeļiem, metāliski noskanēja. Tā bijā vissmalkākā vīle, drīzāk rotaļlieta nekā ierocis, viens no tiem tērauda līdzekļiem, ar kuru pat vājākā un neizveicīgākā būtne ceturtdaļstundas laikā var pārgriezt resnāko stieni.
„Kundze," uz papīrīša bija rakstīts, „rlt pusdesmitos kāds cilvēks atnāks runāt ar žandarmiem, kuri jūs apsargā, caur sieviešu pagalma logu. Pa šo laiku Jūsu Majestāte pārzāģēs savam logam trešo stieni no kreisās un labo pusi… Grieziet iešķībi, ceturtdaļstundas Jūsu Majestātei pietiks; tad esiet gatava iziet pa logu… Padoms nāk no padevīgākā un uzticamākā pavalstnieka, kas veltījis savu dzīvi kalpot Jūsu Majestātei un būs laimīgs viņai to upurēt."
— O! — karaliene čukstēja, — vai tās būtu lamatas? Bet nē, man šķiet, es pazīstu šo rokrakstu. Tas ir tas pats, kas Tanplā. Tas pieder Sarkanās Mājas bruņiniekam. Nu, lai notiek! Dievs varbūt grib, ka es izbēgu.
Un karaliene nokrita ceļos un patvērās lūgšanā, šai augstākajā cietumnieku mierinājumā.
XLIII diksmē rīkojas
ŠI rītdiena, bezmiega nakts sagatavota, beidzot pienāca, šausmīga un, bez pārspīlējuma var teikt, asinssarkana.
Tiešām, šai laikmetā un šai gadā katrai saulainākai dienai bija savi traipi.
Karaliene bija maz gulējusi un miegs viņu neatpūtināja. Tiklīdz viņa bija aizvērusi acis, kā viņa likās redzēja asinis; likās dzirdēja kliedzienus.
Viņa bija aizmigusi ar vīli rokās.
Vienu daļu dienas viņa veltīja lūgšanām. Sargi bija redzējuši viņu lūdzam tik bieži, ka viņiem neradās ne mazākās bažas par šīs dievbijības pieaugšanu.
Brīžiem cietumniece no azotes izvilka vīli, ko bija nodevis viens no viņas glābējiem, un viņa salīdzināja tās trauslumu ar stieņa izturību.
Par laimi stieņi bija iestiprināti sienā tikai no vienas puses, tas ir, no apakšas.
Augšējā daļa ieslējās šķērsstieņos; pārzāģējot apakšējo daļu atlika tikai izvilkt stieni.
Bet tās nebija fiziskās grūtības, kas lika apstāties karalienei: viņa saprata gluži labi, ka lieta bija iespējama, un šī iespējamība vērta cerību asiņainā liesmā, kas žilbināja acis.
Viņa juta, ka viņas draugiem, lai nonāktu pie viņas, būs jānosit cilvēki, kas viņu apsargāja, un viņu nāvei viņa nepiekristu nekādā ziņā. Šie cilvēki bija vienīgie, kas ilgāku laiku viņai izrādīja līdzcietību.
No otras puses, aiz šiem stieņiem, kurus viņa lika pārzāģēt, otrā pusē šo divu cilvēku ķermeņiem, kuriem bija jākrīt, stājoties ceļā viņas glābējiem, bija dzīve, brīvība, un varbūt atriebība, trīs tik saldas lietas, it sevišķi sievietei, ka viņa prasīja Dievam piedošanu, kāpēc tās tik karsti vēloties.
Starp citu, viņa šķitās redzam, ka sargiem nebija nekādu aizdomu un ka viņiem nebija pat apziņas par lamatām, kurās būtu jākrīt cietumniecei, pieņemot, ka sazvērestība bija lamatas.
Šie vienkāršie cilvēki būtu sevi nodevuši tik piedzīvojušās acīs, kādas bija šai sievietei, kas pieradusi uzminēt ļaunu tāpēc, ka daudz no tā bija cietusi.
Tā karaliene pilnīgi atmeta tās domas, kuras lika šo divkāršo viņai gatavoto līdzekli uzskatīt par lamatām. Bet reizē ar to, kā zuda kauns iekrist lamatās, viņu pārņēma vēl lielākas bailes redzēt acu priekšā plūstam asinis, kuras tiks izlietas viņas dēļ.
— Savāds liktenis un cēls skats, — viņa čukstēja, — divas sazvērestības sanāk kopā, lai glābtu nabaga karalieni vai, pareizāk, — nabaga sievieti cietumnieci, kas nav darījusi nekā, lai pavedinātu vai iedvesmotu sazvērniekus, un abas atklāsies reizē.
— Kas zina, varbūt ir tikai viena. Varbūt tās ir divas ejas, kurām jāsasniedz viens vienīgs punkts.
— Ja es gribēšu, tad būšu glābta!
— Bet nabaga sieviete, kas tiks upurēta manā vietā!
— Bet divi nogalinātie cilvēki, lai šī sieviete varētu tikt pie manis!
— Dievs un nākotne man to nepiedos.
— Neiespējami! neiespējami!..
Bet tad viņas prātā šaudījās šīs lielās domas par kalpotāju padevību kungam, un senās tradīcijas par kunga tiesībām uz kalpotāju dzīvību: gandrīz vai izdzisušie mirstošās karalības rēgi.
— Austrijas Anna būtu pieņēmusi, — viņa sev teica, — Austrijas Anna stādītu augstāk pār visām lietām karaliskās personas glābšanas principu…
— Austrijas Annai bija tās pašas asinis, kas man, un gandrīz vai tāds pats stāvoklis kā man.
— Muļķība bija nākt, lai turpinātu Austrijas Annas karalību Francijā!
— Bet tā neesmu es, kas teica! Divi karaļi teica:
„Ļoti svarīgi, lai divu karaļu bērni, kas nekad nav redzējušies, kas nav mīlējušies, kas varbūt nekad nemīlēs viens otru, apprecētos pie viena altāra, lai tad nomirtu uz tā paša ešafota."
- — Un tad, vai mana nāve neizraus nabaga bērnu, kas manu nedaudzo draugu acīs vēl ir Francijas karalis?
— Un kad mans dēls būs miris, kā ir miris virs, vai viņu ēnas uzsmaidīs līdzjūtībā, redzēdamas mani, ka, taupot dažas zemo asiņu piles, es apslaku savām asinīm Svētā Ludviķa troņa paliekas?
Vienmēr pieaugošās skumjās, šaubu drudzī, kura pulsējums bez mitas palielinājās, bai|u šausmās karaliene beidzot sagaidīja vakaru.
Vairākas reizes viņa aplūkoja savus abus sargus. Nekad viņu izskats nebija bijis mierīgāks.
Nekad šo rupjo, bet labo cilvēku sīkās uzmanības viņu nebija tā pārsteigušas.
Kad cietumā iestājās krēsla, kad atskanēja nakts patruļas soļi, kad ieroču troksnis un suņu riešana atmodināja atbalsi tumšās velvēs, kad beidzot viss cietums parādījās šausmīgs un bezcerīgs, Marija Antuanete, sievietes dabai iedzimtās vājības pārņemta, šausmās piecēlās.
— O! es bēgšu, — viņa teica, — jā, jā, es bēgšu! Kad atnāks, kad runās, es pārzāģēšu stieni un gaidīšu, ko man pavēlēs Dievs un atbrīvotāji. Es piederu bērniem, viņus nenogalinās, vai, ja viņus nogalina un es esmu brīva, o! tad vismaz…
Viņa nepabeidza, viņas acis aizvērās, viņas mute noslāpēja balsi. Tas bija nabaga karalienei, aizbultņiem un restēm noslēgtā istabā, drausmīgs murgs. Bet drīz, vienmēr murgā, aizbultņi un restes krita. Viņa redzēja sevi drūmas, nepielūdzamas armijas vidū. Viņa pavēlēja liesmai mirdzēt, dzelzi izvilkt no maksts. Viņa atriebās tautai, kas galu galā nebija viņas tauta.
Pa to laiku Žilbērs un Dišēns mierīgi sarunājās un sagatavoja vakara maltīti.
Pa to laiku arī Diksmē un Ženevjēva iegāja Konsjeržērijā, un, kā parasti, iekārtojās kancelejā. Stundu pēc šīs iekārtošanas, arī kā parasti, pils rakstvedis pabeidza savu darbu un atstāja viņus vienus.
Tiklīdz durvis aizvērās aiz kolēģa, Diksmē metās pie tukšā, blakus durvīm novietotā groza apmaiņai pret šā vakara grozu.
Viņš satvēra maizes gabalu, pārlauza un atrada etviju.
Tur bija karalienes atbilde. Nobālēdams viņš to izlasīja.
Un kā Ženevjēva viņu novēroja, viņš saplēsa papīru tūkstoš sīkās drusciņās, kuras iemeta liesmojošā krāsns rīklē.
— Labi, — viņš teica, — viss norunāts.
Tad, pagriezdamies pret Ženevjēvu:
— Nāc, kundze, — viņš teica.
— Es?
— Jā, man ar tevi klusu jāpārrunā.
Ženevjēva, nekustīga un auksta kā marmors, padodamās pamāja un tuvojās.
— Lūk, pienākusi stunda, kundze! — Diksmē teica. — Klausies!
— Jā, kungs.
— Tu uzskati par labāku derīgu nāvi par savu lietu, nāvi, kas liks jūs svētīt un apraudāt visai tautai, nekā kauna pilno un atriebīgo nāvi, vai ne?
— Jā, kungs.
— Es būtu varējis tevi nogalināt uz vietas, kad es tevi satiku pie mīļākā. Bet cilvēkam, kas upurējis dzīvi godājamam un svētam darbam, kā es, jāprot no paša nelaimēm izdabūt labumus, upurējot šai lietai. To es esmu darījis vai, pareizāk sakot, domāju darīt. Kā jūs redzat, es atteicos no prieka dabūt taisnību. Tā es esmu saudzējis jūsu mīļāko.
Kaut kas līdzīgs gaistošam, bet šausmīgam smaidam pavīdēja Ženevjēvas bezkrāsainajās lūpās.
— Bet, kas attiecas uz tavu mīļāko, tev jāsaprot, jo tu mani pazīsti, ka esmu tikai gaidījis, lai atrastu labāko.
— Kungs, — Ženevjēva teica, — es esmu gatava, kāpēc gan vēl šie ievadi?
— Jūs esat gatava?
— Jā, jūs mani nogalināsit. Jums ir taisnība, es gaidu.
Diksmē paskatījās Ženevjēvā un notrīcēja pret savu gribu. Viņa bija cēla šai brīdī: viņu apgaismoja oreols, mirdzošāks par visiem, tas, ko rada mīla.
— Es turpinu, — Diksmē atsāka. — Esmu brīdinājis karalieni. Viņa gaida, tomēr, varbūt, viņa cels iebildumus, bet jūs viņu piespiedīsit.
— Labi, kungs, pavēliet, es izpildīšu!
— Tūlīt, — Diksmē turpināja, — es pieklauvēšu pie durvīm, Žilbērs tās atvērs; ar šo dunci, — Diksmē pacēla svārku un parādīja, izvilkdams pa pusei no maksts abpus griezīgo dunci, — ar to es viņu nogalināšu.
Pret savu gribu Ženevjēva nodrebēja.
Diksmē pamāja ar roku, lai iedvestu viņai uzmanību.
— Tai brīdī, kad es viņu nositīšu, — viņš turpināja, — tu metīsies otrā istabā, tai, kur atrodas karaliene. Durvju tai nav, tu zini, tikai priekškars, un pārmainīsi drēbes ar viņu, kamēr es nogalināšu otro kareivi. Tad es paņemšu karalieni pie rokas un iziešu pa durvīm kopā ar viņu.
— Ļoti labi, — vēsi teica Ženevjēva.
— Jūs sapratāt? — Diksmē turpināja, — katru vakaru jūs redz melnā taftas mētelītī, kas aizslēpj seju. Nododiet šo mētelīti Viņas Majestātei, un apģērbiet viņu tā, kā parasti ģērbāt sevi!
— Es darīšu tā, kā jūs sakāt, kungs.
— Tagad man atliek tikai jums piedot un pateikties, kundze, — Diksmē teica.
Ar aukstu smaidu Ženevjēva purināja galvu.
— Man nav vajadzīga ne jūsu piedošana, ne jūsu pateicība, kungs, — izstiepdama roku, viņa teica. — Tas, ko es daru, vai pareizāk, ko darīšu, izdzēstu pat noziegumu, bet es pieļāvu tikai vājību. Turklāt uz šo vājību, atcerieties savu uzvešanos, kungs, jūs gandrīz vai piespiedāt. Es vairījos no viņa, jūs mani iegrūdāt viņa rokās. Tādā kārtā jūs esat kūdītājs, tiesnesis un atriebējs. Tātad man jums jāpiedod mana nāve, un es jums piedodu. Tātad man jums jāpateicas, kungs, ka atņemat man dzīvi, jo šī dzīve man kļuva nepanesama šķirti no cilvēka, ko vienīgo es mīlu, it sevišķi kopš tās stundas, kad jūs ar savu šausmīgo atriebību sarāvāt visas saites, kas mani saistīja ar viņu.
Diksmē iecirta nagus krūtīs. Viņš gribēja atbildēt, bet balss neklausīja.
Viņš paspēra dažus soļus kanclejā.
— Laiks būs garām, — beidzot viņš teica, — jāizmanto katra sekunde. Nu, kundze, vai jūs esat gatava?
— Es jums teicu, kungs, — ar mocekles mierīgumu Ženevjēva atbildēja, — es gaidu.
Diksmē savāca papīrus, apskatījās, vai durvis ir ciet, vai kāds nevar iekļūt kanclejā. Tad viņš gribēja atkārtot norādījumus sievai.
— Nav vajadzīgs, kungs, — Ženevjēva teica, — es ļoti labi zinu, kas man jādara.
— Tad, sveiki!
Un Diksmē viņai sniedza roku, it kā šajā pēdējā brīdī savstarpējiem pārmetumiem būtu jāpazūd stāvokļa dižuma un upurēšanās cēluma priekšā.
Nodrebēdama ar pirkstu galiem Ženevjēva pieskārās vīra rokai.
— Stājieties man blakus, kundze, — Diksmē teica, — un ejiet, tiklīdz es nositīšu Žilbēru.
— Es esmu gatava.
Tad Diksmē sažņaudza labajā rokā lielo dunci un ar kreiso pieklauvēja pie durvīm.