Kamēr risinājās iepriekšējā nodaļā aprakstītie notikumi pie kanclejas durvīm, pa kurām iegāja karalienes cietumā, vai, pareizāk sakot, — pirmajā divu žandarmu aizņemtajā istabā, pretējā pusē, tas ir, sieviešu pagalmā, notika cita sagatavošanās.
Pēkšņi, it kā akmens tēls, kas būtu atlobījies no sienas, parādījās cilvēks. Šim cilvēkam sekoja divi suņi, un, trallinādams „Marslejēzu", ļoti modernu tā laikmeta dziesmiņu, viņš ar atslēgu saišķa, kuru turēja rokā, sitienu nožvadzināja pār pieciem stieņiem, kuri bija priekšā karalienes logam.
Sākumā karaliene nodrebēja, bet, saprazdama to kā signālu, viņa tūliņ klusiņām atvēra logu un ķērās pie darba ar daudz, daudz izveicīgāku roku nekā to varēja domāt, jo diezgan bieži atslēdznieka darbnīcā, kur viņas karaliskais vīrs kādreiz priecājās, pavadīdams daļu no dienas, viņa smalkiem pirkstiem bija pieskārusies rīkiem, līdzīgiem šim, no kura pašlaik bija atkarīga visa glābšanās laime.
Tiklīdz cilvēks ar atslēgu saišķi dzirdēja atveramies karalienes logu, viņš pieklauvēja pie žandarmu loga.
— Ā, ā! — lūkodamies caur rūtīm, Žilbērs teica, — tas ir pilsonis Mardošs.
— Viņš pats, — slēdzējs atbildēja. — Nu, bet kā šķiet, jūs sargājat ļoti labi?
10 3aic 127
— Kā parasti, pilsoni slēdzēj. Man šķiet, ka tu nebūsi mūs bieži citādus atradis.
— Ak, — Mardošs teica, — šādā naktī modrība vajadzīga kā jebkad.
— Lūk, kā, — Dišēns, kas bija pienācis, teica.
— Katrā ziņā.
— Kas tad ir?
— Atveriet logu, un es jums pastāstīšu.
— Atver, — Dišēns teica.
Žilbērs atvēra un apmainījās rokas spiedieniem ar slēdzēju, kas bija paguvis iedraudzēties ar abiem žandarmiem.
— Kas tad ir, pilsoni Mardoš? — Žilbērs atkārtoja.
— Konventa sēde esot bijusi ļoti karsta. Vai jūs lasījāt?
— Nē. Kas tad ir noticis?
— Ak, vispirms ir noticis tas, ka pilsonis Ebērs ir kaut ko atklājis.
— Ko tādu?
— Ka sazvērnieki, kurus domāja esam mirušus, esot dzīvi un ļoti pamatīgi.
— Ak, jā — Žilbērs teica, — Delsārs un Tjerī; es dzirdēju runājam par to. Viņi ir Anglijā, blēži.
— Un Sarkanās Mājas bruņinieks? — paaugstinādams balsi, tā, lai arī karaliene varētu viņu dzirdēt, slēdzējs teica.
— Kā! Arī šis ir Anglijā?
— Pavisa ne, viņš ir Francijā, — uzturēdams balsi tādā pat augstumā, Mardošs turpināja.
— Tātad viņš ir atgriezies?
— Viņš nemaz nebija aizbraucis.
— Lūk, kam ir nekaunība! — Dišēns teica.
— Tā tas ir.
— Nu, viņu pūlēsies apcietināt.
— Katrā ziņā pūlēsies viņu apcietināt, bet tā nemaz nav viegla lieta, kā liekas.
Šai brīdī karalienes vīle tik spēcīgi zāģēja stieņus, ka slēdzējs baidījās, lai netiktu dzirdēts, par spīti visām viņa pūlēm. Viņš uzspēra ar papēdi suņa ķepai, kurš sāpēs iekaucās.
— Ak! Nabaga lopiņš! — Žilbērs teica.
— Tā! — slēdzējs teica, — viņam jāuzvelk zābaki. Vai tu klusēsi, Ži- rondist, vai tu klusēsi!
— Vai tavu suni sauc Žirondistu, pilsoni Mardoš?
— Jā, tā esmu viņu nosaucis.
— Tātad tu teici, — atsāka Dišēns, kas, pats būdams cietumnieks, interesējās par jaunākajām ziņām kā pārējie cietumnieki, — tu teici?
— Jā, tiesa, es teicu, ka tad pilsonis Ebērs, lūk, kur patriots! es teicu, ka pilsonis Ebērs lika priekšā aizvest austrieti atpakaļ uz Tanplu.
— Un kāpēc?
— Nu! Jo viņš apgalvo, ka viņu aizveda no Tanplas, lai atrautu no Parīzes pašvaldības tiešās uzraudzības.
— O! un turklāt šā sasodītā Sarkanās Mājas bruņinieka aizvešanas mēģinājumi, — Žilbērs teica, — man šķiet, tur bija apakšzemes eja.
— Tāpat viņam atbildēja Santērs. Bet Ebērs teica, ka no tā brīža, kad to novērsa, nebija vairs nekādu briesmu. Ka Tanplā Mariju Anruaneti varēja apsargāt ar pusi tās piesardzības, kāda vajadzīga šeit, un, tiešām, Tanpla ir drošāks nams nekā Konsjeržērijā.
— Nudien, — Žilbērs teica, — es gribētu, ka viņu aizvestu atpakaļ uz Tanplu.
— Es saprotu, tev ir garlaicīgi viņu sargāt.
— Nē, tas mani skumdina.
Sarkanās Mājas bruņinieks spēcīgi ieklepojās. Vīle sacēla jo lielāku troksni, jo dziļāk iekodās dzelzs stienī.
— Un kā nolēma? — kad slēdzēja klepus lēkme bija pārgājusi, Dišēns jautāja.
— Nolēma, ka viņa paliks te, bet ka tūliņ sāks viņas prāvu.
— Ak, nabaga sieviete! — Žilbērs teica.
Dišēns, kura auss bez šaubām bija daudz smalkāka kā viņa kolēģim, vai arī uzmanība mazāk aizgrābta ar Mardoša stāstu, noliecās, lai paklausītos uz kreisās istabas pusi.
Slēdzējs redzēja šo kustību.
— Tādā kārtā, tu saproti, pilsoni Dišēn, — viņš dzīvi teica, — sa- azvērnieku mēģinājumi kļūs jo izmisīgāki, jo mazāk laika viņiem paliks tos izpildīt. Cietuma apsardzi divkāršos, ievērojot to, ka jautājums ir par
bruņotu ielaušanos Konsjeržērijā. Sazvērnieki nogalinās visus, kamēr sasniegs karalieni, Kapeta atraitni, es gribu teikt.
— Ak, tā! kā viņi ienāks, tavi sazvērnieki?
— Pārģērbušies kā patrioti, viņi izliksies, it kā grib atsākt 2. septembri, plukatas! Bet tad, reiz vārti vaļā, labvakar!
Kādu bridi iestājās klusums, ko radīja žandarmu pārsteigums.
Ar prieku un bailēm slēdzējs dzirdēja, ka vīle turpināja zāģēt. Pulkstenis nosita deviņi.
Tai pašā brīdī pie kancelejas durvīm pieklauvēja, bet aizņemtie žandarmi neatbildēja.
— Nu, mēs sargāsim, mēs sargāsim, — Žilbērs teica.
— Un, ja vajadzēs, mēs nomirsim savā postenī kā patiesi republikāņi, — Dišēns piebilda.
— Viņai drīz jābeidz, — slaucīdams sviedru slapjo pieri, slēdzējs sev teica.
— Un jūs no savas puses, — Žilbērs turpināja, — man šķiet, jūs arī esat nomodā. Jo jūs taupīs tikpat maz kā mūs, ja notiks tāds notikums, kā tu paziņoji.
— Es domāju gan, — slēdzējs teica, — es pavadu naktis, staigādams apkārt. Es esmu galīgi noguris. Jūs, pārējie, vismaz apmaināties un varat gulēt no divām naktīm vienu.
Šai brīdī pie kanclejas durvīm piesita otrreiz. Mardošs nodrebēja. Ik notikums, lai cik niecīgs tas arī nebūtu, varēja aizkavēt viņa nodoma izdošanos.
— Kas tur ir? — it kā pret savu gribu viņš jautāja.
— Nekas, nekas, — Žilbērs teica, — tas ir kara ministrijas rakstvedis, kas mani brīdina, aiziedams projām.
— Ā, ļoti jauki, — slēdzējs teica.
Bet rakstvedis ietiepīgi klauvēja.
— Labi! labi! — neatiedams no loga, Žilbērs sauca. — Ar labu nakti! Sveiki!..
— Man šķiet, viņš tev kaut ko saka, — Dišēns teica, pagriezdamies uz vārtu pusi. — Atbildi taču viņam…
Tad bija dzirdama rakstveža balss.
— Nāc taču, pilsoni žandarm, — viņš runāja, — es gribu ar tevi runāt kādu brīdi.
Šī balss, kaut baiļu jūtu pārvērsta, lika ausīties slēdzējam, kam tā likās pazīstama.
— Ko tu vēlies, pilsoni Dirān? — Žilbērs jautāja.
— Es gribu tev teikt kādu vārdu.
— Nu, tu pateiksi man to rīt.
— Nē, šovakar! Man jārunā ar tevi šovakar, — atsāka tā pati balss.
— O! — slēdzējs čukstēja, — kas te notiks? Tā ir Diksmē balss.
Drūma un trīcoša, šī balss piešķīra kaut ko drūmu tumšā gaiteņa tālai
atbalsij.
Dišēns pagriezās.
— Nu, — Žilbērs teica, — ja viņš tik noteikti grib, es eju.
Un viņš devās uz vārtiem.
Slēdzējs izmantoja šo brīdi, kamēr abu žandarmu uzmanību saistīja neparedzēts apstāklis. Viņš piesteidzās pie karalienes loga.
— Vai jau darīts! — viņš teica.
— Esmu tālāk par pusi, — karaliene atbildēja.
— Ak, Dievs! ak, Dievs! — viņš čukstēja, — steidzieties! steidzieties!
— Nu, pilsoni Mardoš, — Dišēns teica, — kas noticis?
— Te esmu, — žigli atgriezdamies pie pirmā nodalījuma loga, slēdzējs iesaucās.
Tai pašā brīdī, kad viņš gribēja ieņemt savu vietu, cietumā atskanēja šausmīgs kliedziens, tad lāsti, tad zobena šķindēšana, kurš izskrēja no metāla maksts.
— Ak, ļaundaris! ak! laupītājs! — Žilbērs sauca.
Un gaitenī kļuva dzirdams cīņas troksnis.
Tai pašā brīdī durvis atvērās, aizklādamas slēdzēja acīm divas ēnas, cieši piekļāvušās durvīm un palaizdamas garām sievieti, kas, Dišēnu atgrūzdama, metās karalienes nodalījumā.
Daudz neraizēdamies par sievieti, Dišēns devās palīgā biedram.
Slēdzējs pielēca pie otra loga. Viņš redzēja sievieti nometušos ceļos karalienes priekšā. Viņa lūdza cietumnieci apmainīt drēbes ar viņu.
Zvērojošām acīm viņš noliecās, pūlēdamies pazīt šo sievieti, ko, viņš baidījās, bija jau pazinis. Pēkšņi viņš sāpēs iekliedzās.
— Ženevjēva! Ženevjēva! — viņš iesaucās.
Karaliene bija ļāvusi izkrist vīlei un likās bija iznīcināta. Tas bija vēl viens neizdevies mēģinājums.
Slēdzējs satvēra abām rokām vīles aizgriezto stieni un kratīja visiem spēkiem.
Bet tērauda dzēliens nebija pietiekami dziļš, stienis pretojās.
Pa šo laiku Diksmē izdevās atspiest Žilbēru cietumā, un ienākt kopā ar to, kad Dišēns, spiezdams uz durvīm, atgrūda Diksmē.
Bet viņš nevarēja durvis aiztaisīt. Izmisis Diksmē ielika roku starp durvīm un sienu.
Šai rokā bija duncis, kas, notrulināts pret siksnas vara sprādzi, pārslīdēja žandarma krūtīm, pāršķeldams svārku un saplosīdams miesu.
Divi vīri saņēmās kopējiem spēkiem, un tai pašā laikā sauca pēc palīdzības.
Diksmē juta, ka viņa roka lūza. Viņš atspieda plecu pret durvīm, deva spēcīgu triecienu un izvilka sadragāto roku.
Durvis ar troksni aizvērās. Dišēns aizgrūda aizbultņus, kamēr Žilbērs aizgrieza atslēgu.
Gaitenī atskanēja strauji soļi, tad viss apklusa. Abi žandarmi saskatījās un lūkojās apkārt.
Viņi dzirdēja troksni, ko sacēla viltus slēdzējs, pūlēdamies salauzt stieņus.
Žilbērs metās karalienes cietumā. Viņas priekšā ceļos viņš atrada Ženevjēvu, kas lūdzās apmainīties drēbēm ar karalieni. Dišēns paķēra kara- bīni un piesteidzās pie loga: viņš redzēja stieņos pakārušos cilvēku, kas tos niknumā kratīja un velti pūlējās ielauzt.
Viņš pielika šaujamo pie pleca.
Jaunais cilvēks redzēja karabīnes stobru noliecamies pret viņu.
— O! jā, — viņš teica, — nogalini mani, nogalini!
Un dižs savā izmisumā, viņš izplēta krūtis, lai izaicinātu lodi.
— Bruņiniek, — karaliene iesaucās, — bruņiniek, es jūs lūdzu: dzīvojiet, dzīvojiet!
Izdzirdis Marijas Antuanetes balsi, Sarkanās Mājas bruņinieks nokrita ceļos.
Šī kustība viņu glāba, jo šāviens gāja vaļā. Lode pārskrēja viņam pāri galvai.
Ženevjēva domāja, ka draugs ir miris un bezsamaņā nokrita uz klona.
Kad dūmi izklīda, sieviešu pagalmā vairs nebija neviena.
Desmit minūtes vēlāk, divu komisāru vadībā trīsdesmit kareivji pārmeklēja Konsjeržēriju visnepieejamākās vietās.
Nevienu neatrada. Rakstvedis, mierīgs un smaidošs, bija pagājis garām Rišāra tēva atzveltnes krēslam.
Kas attiecas uz slēdzēju, viņš bija izgājis, saukdams:
— Trauksme! trauksme!
Stundinieks bija gribējis pārcirst viņam ceļu ar bajoneti, bet viņa suņi metās stundiniekam virsū.
Tikai Ženevjēva tika apcietināta, noklaušināta un iebāzta cietumā.