Mēs nevaram ilgāk atstāt aizmirstu vienu šā stāsta galveno personu, to, kura tai laikā, kamēr norisinājās iepriekšējās nodaļās sakopotie notikumi, cieta vairāk par visiem, un kura ciešanas pelna, lai modinātu mūsu lasītāju simpātijas.
Monē ielā bija pusdiena, un kūmas pie vārtiem tērzēja tik priecīgi, it kā desmit mēnešus neviens asiņu mākonis nebūtu apstājies pār pilsētu, kad Moriss atgriezās ar vienjūga divričiem, kurus bija solījis atvest.
Viņš nodeva zirga pavadas Svētā Eistahija baznīcas laukuma zābaku tīrītājam, un prieka pārpilnu sirdi gāja augšā pa kāpnēm.
Mīlas jūtas ir dzīvinošas! Mīla prot atdzīvināt sirdis, kuras mirušas visām jūtām; tā liek apdzīvot tuksnešus, tā izsauc acu priekšā mīļoto tēlu; tā liek, ka balss, kas dzied mīlētāja dvēselē, visu radību rāda apgaismotu cerības un laimes dienas spožumā, un, tā kā tās ir ekspansīvas jūtas, tās ir arī patmīlīgas jūtas; tad to, kas mīl, tās dara aklu pret visu, kas nav mīlāmais priekšmets.
Moriss neredzēja šīs sievietes, Moriss nedzirdēja viņu izskaidrojumus. Viņš redzēja tikai Ženevjēvu gatavojoties aizbraukšanai, kura sagādās viņiem ilgstošu laimi. Viņš dzirdēja tikai Ženevjēvu izklaidīgi dziedošu parasto dziesmiņu, un šī dziesmiņa tik maigi skanēja viņa ausīs, ka viņš zvērētu, ka dzirdējis viņas balss modulāciju sajauktu ar slēdzamās atslēgas žvadzoņu.
Uz kāpņu laukuma Moriss apstājās. Durvis bija pusvirus. Parasti tās bija pastāvīgi ciet, un šis apstāklis pārsteidza Morisu. Viņš aplūkojās apkārt, lai redzētu, vai nepamanīs Ženevjēvu kaut kur gaitenī. Ženevjēvas tur nebija. Viņš iegāja, izgāja cauri priekšistabai, ēdamzālei, salonam, viņš ieskatījās guļamistabā. Priekšistaba, ēdamzāle, salons un guļamistaba bija tukšas. Viņš sauca, neviens neatbildēja.
Kā zināms, kalpotājs bija izgājis. Moriss domāja, ka viņa prombūtnē Ženevjēvai būs ievajadzējies kādu aukliņu, lai pārsietu ceļa somas, vai kādas ceļojuma ēdamlietas, lai apgādātu karieti, un viņa būs nokāpusi tos nopirkt.
Viņam tā likās liela neprātība. Lai gan nemiers sāka viņu pārņemt, viņš vēl nešaubījās.
Moriss gaidīja, staigādams uz priekšus un atpakaļ, un brīžiem izliekdamies pa logu.
Drīz Moriss it kā izdzirda soļus kāpnēs. Viņš klausījās. Tie nebija Ženevjēvas soļi. Viņš tomēr noskrēja līdz kāpņu laukumiņam, noliecās pār margām un pazina kalpotāju, kas kāpa ar sulaiņiem parasto bezrūpību.
— Scevola! — viņš iesaucās.
Kalpotājs pacēla galvu.
— Ā, tas esat jūs, pilsoni!
— Jā, tas esmu es, bet kur ir pilsone?
— Pilsone? — brīnīdamies un turpinādams kāpšanu, Scevola jautāja.
— Bez šaubām. Vai tu redzēji viņu lejā?
— Nē.
— Tad kāp lejā. Uzprasi sētniekam un apjautājies kaimiņiem.
— Tūliņ!
Scevola nokāpa lejā.
— Ātrāk taču! Ātrāk! — Moriss sauca. — Vai tu neredzi, ka es esmu kā uz karstām oglēm?
Piecas vai sešas minūtes gaidījis uz kāpnēm, tad, neredzēdams parādāmies Scevolu, viņš iegāja dzīvoklī un atkal izliecās pa logu. Viņš redzēja Scevolu ieejam divās vai trijās bodēs un izejam, neuzzinot neko jaunu. Zaudējis pacietību, viņš sauca.
Kalpotājs pacēla galvu un redzēja logā nepacietīgo saimnieku. Moriss deva zīmi kāpt augšā.
— Tas nevar būt, ka viņa būtu izgājusi, — Moriss sev teica. Un viņš sauca atkal:
— Ženevjēva! Ženevjēva!
Viss bija nedzīvs. Vientuļās istabās likās pat nebija atbalss. Parādījās Scevola.
— Nu, sētnieks ir vienīgais, kas viņu ir redzējis.
— Sētnieks redzējis?
— Jā, kaimiņi nav dzirdējuši par to runājam.
— Sētnieks viņu redzējis, tu saki? Kā?
— Viņš redzējis viņu aizejot.
— Tātad viņa aizgājusi?
— Tā liekas.
— Viena? Nevar būt, ka Ženevjēva būtu izgājusi viena.
— Viņa nebija viena, pilsoni, viņa bija kopā ar kādu vīrieti.
— Kā! Ar vīrieti?
— Vismaz tā saka pilsonis sētnieks.
— Uzmeklē viņu. Man jāzina, kāds bija šis cilvēks. Viņš paspēra divus soļus uz durvju pusi, tad apstājās.
— Uzgaidiet taču, — it kā pārdomādams, viņš teica.
— Kas? Ko tu gribi? Runā, tu liec man mirt!
— Varbūt ar to cilvēku, kas skrēja man pakaļ.
— Pēc tevis skrēja kāds cilvēks?
— Jā.
— Kāpēc?
— Lai prasītu atslēgu tavā vārdā.
— Kādu atslēgu, nelaimīgais? Bet runā taču, runā!
— Dzīvokļa atslēgu.
— Un tu devi dzīvokļa atslēgu svešajam? — ar abām rokām satverdams kalpotāju aiz apkakles, Moriss iesaucās.
— Bet tas nebija svešnieks, kungs, jo tas bija viens no jūsu draugiem.
— Ak, jā, viens no maniem draugiem?! Labi, tas bija Lorēns, bez šaubām. Tā tas ir, viņa būs izgājusi kopā ar Lorēnu.
Un Moriss, nobālis un smaidīdams, pielika mutautiņu pie nosvīdušās pieres.
— Nē, nē, kungs, tas nebija viņš, — Scevola teica. — Nudien, Lorēna kungu es pazīstu labi.
— Bet kas tad tas bija?
— Tu zini labi, pilsoni, tas cilvēks, kas kādudien bija atnācis…
— Kurā dienā?
— Tai dienā, kad tu biji tik sērīgs, kas tevi aizveda, un pēc tam tu atnāci tik jautrs!..
Scevola visu to bija novērojis.
Satrūcies Moriss lūkojās viņā. Drebuļi kratīja visus viņa locekļus. Tad pēc ilga klusuma viņš iesaucās.
— Diksmē?
— Nudien, jā, es domāju, ka tas, pilsoni, — kalpotājs teica.
Moriss saļodzījās un atmuguriski iekrita atzveltnes krēslā.
Acis viņam aizmiglojās.
— Ak, Dievs! — viņš murmināja.
Tad, atvērdamās, viņa acis uzdūrās Ženevjēvas aizmirstajām vai, pareizāk, atstātajam vijolīšu pušķim.
Viņš metās pie tā, satvēra, skūpstīja. Tad, ievētodams vietu, kur tas bija novietots, teica:
— Nav ko šaubīties; šīs vijolītes… tās ir viņas pēdējās ardievas!
Tad Moriss pagriezās. Un tikai tagad ievēroja, ka ceļa soma bija piepildīta līdz pusei, ka veļas paliekas bija zemē vai pusatvērtā skapī.
Veļa, kas gulēja zemē, bez šaubām, bija Ženevjēvai izkritusi no rokām, parādoties Diksmē.
No šā brīža viņš saprata visu.
Dzīvs un drausmīgs skats iznira acu priekšā, starp šīm četrām sienām, nesenās laimes lieciniecēm.
Līdz tam Moriss bija satriekts, noskumis. Pamošanās bija briesmīga, jaunā cilvēka niknums — šausmīgs.
Viņš piecēlās, aizvēra pusatvērto logu, paņēma no rakstāmgalda ceļojumam pielādētās pistoles, pārbaudīja kapseles, un redzēdams, ka tās bija labā stāvokli, ielika pistoles kabatā.
Tad viņš naudas makā iebāza divus luidoru vīstokļus, kurus, par spīti patriotismam, bija uzskatījis par prātīgu paglabāt atvilktnes dibenā, un, rokā paņemdams zobenu makstī, teica:
— Scevola, tu man esi pieķēries, es ticu: tu kalpoji manam tēvam un man piecpadsmit gadus.
— Jā, pilsoni, — marmora bāluma un nervozās trīcēšanas pārbiedēts, ko nekad nebija ievērojis pie sava saimnieka, kas pilnīgi pareizi tika uzskatīts par bezbailīgāko un stingrāko starp cilvēkiem, kalpotājs atbildēja: — Jā, ko jūs man pavēlēsit?
— Klausies! Ja šī dāma, kas te dzīvoja…
Viņš aprāvās. Izsakot šos vārdus, balss drebēja tiks spēcīgi, ka viņš nespēja turpināt.
— Ja viņa atnāk, — pēc brīža viņš atsāka, — pieņem viņu, aiztaisi durvis aiz viņas. Paņem šo karabīni, nostājies uz kāpnēm un, savas dzīvības, savas dvēseles vārdā, nelaid iekšā nevienu, ja gribēs lauzties durvīs, aizliedz. Sit! Nogalini! Nogalini! Un nebaidies nekā Scevola, es uzņemos visu atbildību.
Jaunā cilvēka balss skaņa, viņa versmainā uzticība elektrizēja Scevolu.
— Es ne tikai nogalināšu, — viņš teica, — bet es vēl likšu nogalināt sevi pilsones Ženevjēvas dēļ.
— Pateicos… Tagad klausies! Šis dzīvoklis man ir pretīgs, un es negribu te uznākt, ja neatrodu viņu. Ja viņa būs varējusi izbēgt, ja viņa atnāks, novieto uz loga lielo Japānas vāzi ar Ķīnas asterēm, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Tā dienā. Pa nakti noliec laternu. Katru reizi, kad es būšu ielas galā, es zināšu: tik ilgi, kamēr neredzēšu ne vāzes, ne laternas, es turpināšu meklēšanu.
— O! Kungs, esiet prātīgs! Esiet prātīgs! — Scevola iesaucās.
Moriss pat neatbildēja. Viņš metās ārā no istabas, noskrēja pa kāpnēm
kā spārnos un steidzās pie Lorēna.
Grūti būtu aprakstīt godājamā dzejnieka apstulbumu, trakumu, kad viņš uzzināja šo ziņu. Labāk būtu atsākt skandēt aizkustinošās elēģijas, kādas iedvesa Orests Pilādam.
— Tātad tu nezini, kur viņa ir? — viņš nemitējās atkārtot.
— Pazudusi! Izgaisusi! — izmisuma lēkmē Moriss kliedza. — Viņš to ir nogalinājis, Lorēn, viņš to ir nogalinājis!
— Ei, nē, mīļais draugs! Nē, labais Moris, viņš nav viņu nogalinājis! Nē, tādu sievieti kā Ženevjēva nenogalina pēc tik daudzu dienu pārdomām! Nē, ja viņš būtu nogalinājis, viņš būtu to izdarījis uz vietas. Un, par atriebības zīmi, līķi viņš būtu atstājis pie tevis. Nē, saproti, viņš ir aizbēdzis ar viņu, pārāk laimīgs, ka atradis savu dārgumu.
— Tu viņi nepazīsti, Lorēn, tu viņu nepazīsti! — Moriss runāja. — Šā cilvēka skatienā bija kaut kas nelaimi vēstošs.
— Bet nē, tu maldies! Viņš uz mani vienmēr atstāja krietna vīra iespaidu. Viņš to paņēma, lai upurētu. Viņš liks sevi apcietināt kopā ar viņu. Viņus nogalinās kopā. A, lūk, kur ir briesmas, — Lorēns runāja.
Šie vārdi pavairoja Morisa ārprātu.
— Es viņu atradīšu! Es viņu atradīšu, vai arī es miršu! — viņš iekliedzās.
— O! Kas attiecas uz to, tas ir pilnīgi droši, ka mēs viņu atradīsim, — Lorēns teica, — tikai nomierinies! Lūk, Moris, mans labais Moris, tici man, kad nepārdomā, nemeklē labi; kad rīkojās kā tu, pārdomā slikti.
— Ardievu, Lorēn, ardievu!
— Ko tu dari?
— Es eju.
— Tu mani atstāj? Kāpēc?
— Tas attiecas tikai uz mani vienu. Tāpēc, ka man jāriskē ar savu dzīvību vienam, lai glābtu Ženevjēvu.
— Tu gribi mirt?
— Es uzdrošināšos visu. Es uzmeklēšu uzraudzības komitejas priekšsēdi, es runāšu ar Dantonu, Robespjēru; es atzīšos visā, bet man vajag, lai man atdod viņu!
— Labi, — Lorēns teica.
Un, nepielikdams ne vārda, viņš piecēlās, pielāgoja siksnu, uzlika galvā formas cepuri, un, kā bija gaidījis Moriss, paņēma divas pielādētas pistoles, kuras iebāza kabatā.
— Ejam, — viņš vienkārši piebilda.
— Bet tu būsi kompromitēts! — Moriss iesaucās.
— Nu, un tad?
Kad lugai pienākušas beigas, mīļais, Ir jāatgriežas pieklājīgā sabiedrībā.
— Kurp mēs vispirms dosimies meklēt? — Moriss vaicāja.
— Vispirms meklēsim vecpilsētas daļā, tu zini? Vecā Senžaka ielā, tad spiegosim pēc Sarkanās Mājas bruņinieka. Kur viņš būs, bez šaubām būs arī Diksmē. Tad pienāksim pie Vjekorderijas namiem. Tu zini, jau runā par Marijas Antuanetes pārvešanu uz Tanplu! Tici man, tādi cilvēki kā šie zaudēs cerības glābt viņu tikai pēdējā brīdī.
— Jā, — Moriss atkārtoja, — tev tiešām ir taisnība… Vai tu domā, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē?
— Diksmē droši ir šeit!
— Tas tiesa, tas tiesa! Viņi būs savienojušies, — teica Moriss, kam neskaidri atgriezās saprāts.
Ar šo brīdi abi draugi sāka meklēt, bet tas bija velti. Parīze ir liela, un tās tumsa — bieza.
Nekad atvars nespēja paglābāt dziļāk noslēpumu, ko noziegums vai nelaime tam uzticēja.
Simtām reižu Lorēns un Moriss šķērsoja Grēva laukumu, simtām reižu pagāja garām mājiņai, kur dzīvoja Ženevjēva, bez pārtraukuma Diksmē uzraudzīta, kā senāk priesteri uzraudzīja upurēšanai nolemto upuri.
Ženevjēva no savas puses, redzēdama, ka ir nolemta, kā visas augstprātīgās dvēseles pieņēma upuri un gribēja mirt bez trokšņa. Starp citu, no atklātības viņa baidījās vairāk karalienes nekā Diksmē dēļ, jo Moriss to izmantotu, lai atriebtos.
Viņa klusēja tik ļoti, it kā nāve jau būtu aizvērusi viņai muti.
Pa to laiku, neko neteikdams Lorēnam, Moriss bija lūdzis drausmīgās sabiedriskās drošības komitejas locekļus.
Un Lorēns, neko neteikdams Morisam, savukārt bija spēris tos pašus soļus.
Tai pašā dienā blakus viņu vārdiem Fukjē Tēnvils atzīmēja sarkano krustu, un vārds aizdomīgi viņus apvienoja asiņainās iekavās.