Vienīgās un nedalāmās franču republikas 2. gada divdesmit trešā mēneša dienā, kas pēc vecā stila atbilda 1793. gada 14. oktobrim, kā toreiz runāja, kopš agra rīta ziņkārīgo pūlis ieņēma tribīnes zālē, kur notika revolucionārās sēdes.
Pils ejas, Konsjeržērijas pieejas pārpludināja kārīgie un nepacietīgie skatītāji, kas cits citam nodeva baumas un kaislības, kā viļņi pārnes čalu un putas.
Par spīti ziņkārībai, kāda viļņoja katrā skatītājā, un varbūt tieši šīs ziņkārības dēļ, ikviena šīs jūras banga, saspiesta starp divām barjerām, ārējo barjeru, kas stūma, iekšējo barjeru, kas atgrūda, šais uzplūdos un atplūdos saglabāja apmēram to pašu vietu, kādu bija ieņēmusi. Bet tāpat labāk novietojušies saprata, ka vajadzīgs, lai viņu laime tiktu piedota. Un viņi centās pēc šā mērķa, stāstīdami kaimiņiem, kuri nebija tik labi novietojušies kā viņi un kuri pastāstīja citiem vienkāršos vārdos, ko viņi redzēja un dzirdēja.
Bet blakus tribunāla durvīm cilvēku grupa skarbi strīdējās par desmit līnijām telpas augstumā vai plašumā; jo ar desmit līniju platumu pietika, lai redzētu divu plecu starpā zāles stūri un tiesnešus, jo ar desmit līniju augstumu pietika, lai pāri galvām redzētu visu zāli un apsūdzētās izskatu.
Par nelaimi šo pāreju zālē, šo tik šauro spraugu gandrīz vai visu aizņēma kāds cilvēks ar platiem pleciem un pilārveidīgi izstieptām rokām, kas aizsprostoja pūli, kas līgojās un bija gatavs iebrukt zālē, ja miesas valnis paliktu nespēcīgs.
Šis neizkustināmais cilvēks uz tribunāla sliekšņa bija jauns un skaists, un pēc katra spēcīgāka trieciena, ko izdarīja pūlis, viņš purināja kā krēpes biezos matus, zem kuriem spulgoja drūms un noteikts skatiens. Atgrūdis ar skatienu un kustību pūli, kura stūrgalvīgos uzbrukumus aizturēja kā dzīvs mols, viņš atkal atkrita savā uzmanīgajā nekustībā. Simtām reižu sablīvētais pūlis mēģināja viņu apgāzt, jo viņš bija liela auguma, un aiz viņa nebija iespējams neko redzēt; bet, kā mēs jau teicām, būtu vieglāk pakustināt klinti nekā viņu.
Tomēr šās cilvēku jūras otrā galā, saspiestā pūļa vidū ceļu izlauza kāds cits cilvēks, turklāt ar tādu neatlaidību, kas līdzinājās mežonībai. Nekas viņu nevarēja aizturēt iet uz priekšu, ne to sitieni, kurus viņš atstāja aiz sevis, ne to lādēšanās, kurus viņš slāpēja, iedams garām, ne sieviešu žēlošanās, jo šai pūlī to bija daudz.
Uz sitieniem viņš atbildēja ar sitieniem; uz lāstiem ar skatienu, kura priekšā atkāpās pat drošākie; uz žēlošanos ar nejūtību, kas līdzinājās nievāšanai.
Beidzot viņš pienāca pie spēcīgā jaunā cilvēka muguras, kas, tā sakot, noslēdza ieeju zālē. Un šajās vispārējās gaidās, jo ikviens gribēja zināt, ka viss nokārtosies starp šiem diviem nežēlīgajiem pretiniekiem, šais vispārējās gaidās, mēs teiksim, viņš izmēģināja šādu paņēmienu: viņš starp skatītājiem iebāza kā ķīļus elkoņus un ar savu ķermeni pāršķēla visstiprāk saliedētās miesas.
Tomēr tas bija maza auguma jauns cilvēks, kura bālā seja un trauslie locekļi liecināja par tik vāju miesas uzbūvi, cik kvēlošās acis par — gribasspēku.
Divi pretinieki atradās viens otram pretī, un viegls iekliedziens viņiem paspruka vienā un tajā pašā laikā.
Viņi pazina viens otru.
— Ak, pilsoni Moris, — jaunais vārgais cilvēks teica ar neizsakāmu sāpju izteiksmi, — ļaujiet man iet garām! Ļaujiet man redzēt! Es jūs lūdzu, jūs mani nogalināsit pēc tam!
Morisu, jo tas tiešām bija viņš, pārņēma maiguma un apbrīnas jūtas par šo mūžīgo padevību, par šo nesalaužamo gribasspēku.
— Jūs! — viņš čukstēja, — jūs te, neprātīgais!
— Jā, es esmu šeit! bet es esmu noguris… Ak, Dievs! Viņa runā! Ļaujiet man viņu redzēt. Ļaujiet man dzirdēt!
Moriss pagriezās un jaunais cilvēks pagāja viņam priekšā. Tad nekas vairs netraucēja redzi tam, kas bija cietis tik daudzus sitienus un rupjības, lai nokļūtu šeit, jo Moriss atradās pūļa priekšā.
Šis skats un murmināšana, kas to izraisīja, radīja tiesnešos ziņkāri.
Apsūdzētā ari lūkojās uz šo pusi; tad pirmajā rindā viņa pamanīja un pazina bruņinieku.
Kādu bridi it kā trīsas saviļņoja dzelzs krēslā sēdošo karalieni.
Priekšsēža Armāna vadīta, Fukjē Tēnvila izskaidrota un karalienes aizstāvja Šovo-Legārda apstrīdēta noklaušināšana vilkās tik ilgi, cik to ļāva tiesnešu un apsūdzētās spēki.
Visu šo laiku Moriss nekustīgi palika savā vietā, lai gan skatītāji zālē un gaiteņos bija nomainījušies vairākas reizes.
Bruņinieks bija atradis atbalstu pret kolonnu, un viņš nebija mazāk bāls kā mākslīgais marmors, pret kuru viņš bija atbalstījies.
Dienai sekoja tumša nakts: dažas aizdedzinātās sveces uz zvērināto galda, dažas kūpošās lampas pie zāles sienām ar drūmu un sarkanu atspīdumu apgaismoja šīs sievietes cēlo seju, kura bija bijusi tik skaista Ver- saļas dzīru mirdzošajās ugunīs.
Viņa bija viena, ar dažiem īsiem un augstprātīgiem vārdiem atbildēdama uz priekšsēža jautājumeim un reizēm noliekdamās savam aizstāvim pie auss, lai kaut ko pateiktu klusām.
Viņas baltā un gludā piere nebija nekā zaudējusi no parastā lepnuma. Viņai bija svārki ar melnām strīpām, ko pēc karaļa nāves viņa negribēja noģērbt.
Tiesneši piecēlās, lai ietu sagatavot spriedumu. Sēde bija beigusies.
— Vai tad es izrādījos pārāk augstprātīga, kungs? — viņa jautāja Šo- vo-Legārdam.
— Ak, kundze, — tas atbildēja, — jūs darīsit vienmēr labi, kad darīsit tā, kāda jūs esat.
— Skaties taču, cik viņa ir lepna! — auditorijā kāda sieviete iesaucās, it kā balsī atbildētu uz jautājumu, kādu nelaimīgā karaliene uzdeva advokātam.
Karaliene pagrieza galvu pret šo sievieti.
— Nu, jā, — sieviete atkārtoja, — es saku, ka tu esi lepna, Antuanet, un tavs lepnums tevi pazudinās.
Karaliene nosarka.
Bruņinieks pagriezās pret sievieti, kas izteica šos vārdus, un lēni atbildēja.
— Viņa bija karaliene.
Moriss satvēra viņa delnu.
— Nu, — viņš klusu teica, — saturiet drosmi, nepazudiniet sevi.
— O, Morisa kungs, — bruņinieks atbildēja, — jūs esat vīrs un jūs zināt, ka runājat ar vīru. O, sakiet, vai jūs ticat, ka viņu var notiesāt?
— Es neticu, — Moriss teica, — es esmu pārliecināts.
— O! sievieti! — Sarkanās Mājas bruņinieks atbildēja šņukstēdams.
— Nē, karalieni, — Moriss atbildēja. — Tā jūs pats teicāt.
Bruņinieks savukārt satvēra Morisa roku, un ar spēku piespieda noliekties pie viņa.
Bija pusčetri no rīta, skatītāju rindās bija redzami lieli tukšumi. Šur un tur nodzisa gaisma, atstādama dažas zāles daļas tumsā.
Viena no tumšākajām daļām bija tā, kur bija bruņinieks un Moriss, klausīdamies, ko tas teiks viņam.
— Kāpēc jūs te esat, un ko jūs gribat darīt, — bruņinieks jautāja, — jūs, kungs, kam nav tīģera sirds?
— Ak, vai! — Moriss teica, — es te esmu, lai uzzinātu, kas noticis ar kādu nelaimīgu sievieti.
— Jā, jā, — Sarkanās Mājas bruņinieks teica, — par to, kuru vīrs iegrūda karalienes cietumā, vai ne? Par to, ko apcietināja manu acu priekšā?
— Ženevjēvu?
— Jā, Ženevjēvu.
— Tātad Ženevjēva ir cietumniece, vīra upurēta, Diksmē nogalināta?.. O! tagad es saprotu visu, es saprotu visu! Bruņiniek, izstāsti man, kas noticis, saki, kur viņa ir, saki, kur varu viņu atrast, bruņinieki.. Jā, tā sieviete ir mana dzīve, saprotiet?..
— Nu, es to redzēju! Es biju tur, kad viņu apcietināja. Es arī biju nācis, lai liktu karalienei izbēgt! Bet mūsu divi nodomi, kurus mēs nevarējām saskaņot, tai vietā, lai pakalpotu viņai, ir kaitējuši.
— Un jūs neizglābāt viņu, vismaz savu māsu Ženevjēvu?
— Vai es varēju? Dzelzs restes mani šķīra no viņas. Ak, ja jūs tur būtu bijis, ja jūs pieliktu savus spēkus manējiem, nolādētie stieņi būtu padevušies, un mēs būtu izglābuši tās abas.
— Ženevjēva! Ženevjēva! — Moriss murmināja.
Tad, ar neizteicamu trakuma izteiksmi lūkodamies Sarkanās Mājas bruņiniekā, viņš jautāja:
— Un kas noticis ar Diksmē?
— Es nezinu. Viņš izglābās no savas puses, un es — no savas.
— O! — Moriss teica, sakodis zobus, — ja es kādreiz satikšos ar viņu…
— Jā, es saprotu. Bet Ženevjēvas dēļ cerības vēl nav zudušas, kamēr šeit, kamēr karalienes dēļ… O! klausieties, Moris, jūs esat sirdscilvēks, spēcīgs cilvēks. Jums ir draugi… Es jūs lūdzu, kā lūdz Dievu… Moris, palīdziet man glābt karalieni.
— Kas jums nāk prātā?
— Moris, Ženevjēva jūs lūdz ar manu balsi.
— O! neizrunājiet šo vārdu, kungs! Kas zina, vai jūs neesat upurējis kādu nabaga sievieti kā Diksmē?
— Kungs, — lepni atbildēja bruņinieks, — es protu, ķerdamies pie kādas lietas, upurēt tikai sevi.
Šai brīdī atvērās apspriežu istabas durvis, Moriss gatavojās atbildēt.
— Klusu, kungs! — bruņinieks teica, — klusu! Lūk, tiesneši atgriežas!
Un Moriss sajuta drebošo Sarkanās Mājas bruņinieka delnu, ko tas,
bāls un grīļodamies, nolika viņam uz rokas.
— O! — bruņinieks čukstēja, — o! man trūkst elpas.
— Drosmi! Un saturaties, vai arī jūs esat pazudis! — Moriss teica.
Tribunāls tiešām atgriezās, un ziņa par atgriešanos izplatījās gaiteņos
un galerijās.
Pūlis zālē atkal sakustējās, un ugunis pašas no sevis likās atdzīvojās šim izšķirošajam un svinīgajam brīdim.
Atveda karalieni. Viņa stāvēja taisna, nekustīga, lepna, noteiktu skatienu un sakniebtām lūpām.
Viņai nolasīja lēmumu, kas to notiesāja uz nāvi.
Viņa klausījās nenobālēdama, nesaraukdama uzacis. Pat neviens sejas muskulis neliecināja par kaut kādu saviļņojumu.
Tad viņa pagriezās pret bruņinieku, vērsa uz viņu ilgu un izteiksmīgu skatienu, it kā lai pateiktos šim cilvēkam, ko viņa vienmēr redzēja kā padevības dzīvo tēlu; un, atbalstījusies uz žandarmērijas virsnieka rokas, kas komandēja bruņotos spēkus, viņa aizgāja mierīga un tribunāla cienīga.
Moriss smagi nopūtās.
— Paldies Dievam! — viņš teica, — viņas paziņojumā nekas nav kompromitējis Ženevjēvu, un vēl var cerēt.
— Paldies Dievam! — savukārt čukstēja Sarkanās Mājas bruņinieks, — visam beigas un cīņa ir galā. Man vairs nebija spēku iet tālāk.
— Drosmi, kungs! — Moriss klusu teica.
— Tā man vēl būs, kungs, — bruņinieks atbildēja.
Un abi, paspieduši viens otram roku, izgāja pa divām dažādām izejām. Karaliene tika aizvesta uz Konsjeržēriju; lielā torņa pulkstenis nosita četri, kad viņa tur atgriezās.
Pie Jaunā tilta izejas Morisu apturēja Lorēns.
— Stāt, — viņš teica, — te nevar iet!
— Kāpēc?
— Vispirms, kurp tu ej?
— Es eju mājās. Tiešām tagad es varu atgriezties, jo zinu, kas ar viņu noticis.
— Jo labāk! Bet tu neatgriezīsies.
— Iemesls?
— Iemesls tāds: jau pirms divām stundām atnāca žandarmi, lai tevi apcietinātu.
— Ak! — Moriss iesaucās. — Viens iemesls vairāk.
— Vai tu esi traks? Un Ženevjēva?
— Tas tiesa. Un kurp mēs iesim?
— Pie manis, nudien!
— Bet es tevi pazudināšu.
— Jo vairāk tāpēc, nu tā, nāc! Un viņš to aizvilka.