Izejot no tribunāla, karaliene tika aizvesta uz Konsjeržēriju. Ienākusi savā istabā, viņa paņēma šķēres, nogrieza garos un skaistos matus, kuri bija palikuši vēl skaistāki, kopš veselu gadu netika lietots pūderis. Viņa tos ietina papīrā. Tad viņa uz papīra uzrakstīja: ,.Sadalīt starp dēlu un meitu."
Tad viņa apsēdās vai, pareizāk sakot, atkrita krēslā, un noguruma salauzta, — noklaušināšana bija ilgusi astoņpadsmit stundas, — aizmiga.
Pulkstens septiņos priekškara sakustināšana viņu piepeši pamodināja. Viņa pagriezās un ieraudzīja gluži nepazīstamu cilvēku.
— Ko vēlas no manis? — viņa jautāja.
Cilvēks tuvojās viņai, un, sveicinādams tik laipni, it kā viņa nebūtu bijusi karaliene, viņš teica:
— Mani sauc Sansons.
Karaliene viegli nodrebēja un piecēlās. Šis vienīgais vārds izteica vairāk nekā garās runas.
— Jūs nākat ļoti agri, kungs, — viņa teica, — vai jūs nevarat mazliet pavilcināt?
— Nē, kundze, — Sansons atbildēja, — man pavēlēts nākt.
Teicis šos vārdus, viņš paspēra vēl dažus soļus pretīm karalienei.
Viss šai cilvēkā un šai brīdī bija šausmīgs.
— Ak, es saprotu, — cietumniece teica, — jūs gribiet man nogriezt matus?
— Tas ir nepieciešams, kundze, — soda izpildītājs atbildēja.
• — Es to zināju, kungs, — karaliene teica, — un gribēju ietaupīt jums pūles. Mani mati ir tur, uz tā galda.
Sansons sekoja karalienes rokas virzienā.
— Tikai, — viņa turpināja, — es gribētu, lai šovakar tos nodotu maniem bērniem.
— Kundze, — Sansons teica, — šīs rūpes neattiecas uz mani.
— Tomēr, es domāju…
— Man, — soda izpildītājs atsāka, — tikai jāatņem no… personām… uzvalki, vērtslietas, un vēl, ja tās nodod man formāli, citādi tas viss nāk uz Salpetriju un pieder šīs slimnīcas nabagiem. Sabiedriskās drošības komitejas lēmums tā ir nokārtojis šīs lietas.
— Bet, kungs, — uzmākdamās Marija Antuanete jautāja, — vai es varu cerēt, ka mani mati tiks nodoti maniem bērniem?
Sansons bija mēms.
— Es apņemos to pamēģināt, — Žilbērs teica.
Cietumniece uzmeta žandarmam neizteicamas pateicības pilnu skatienu.
— Tagad, — Sansons teica, — bet ja šis darbs ir izdarīts, es varu, ja jūs to vēlaties, atstāt jūs kādu brīdi vienu.
— Es jūs lūdzu, kungs, — karaliene teica, — jo man vajag koncentrēties un lūgt.
Sansons palocījās un izgāja ārā.
Tad karaliene palika viena, jo Žilbērs bija tikai iebāzis galvu, lai izteiktu vārdus, kā mēs stāstījām.
Kamēr notiesātā nometās ceļos uz krēsla, zemāka kā pārējie, un ko viņa izmantoja, kur nomesties ceļos Dieva lūgšanai, vecpilsētā, Senland- rijas baznīciņas prezbiterijā norisinājās skats, kurš nebija mazāk šausmīgs kā tas, par kuru nupat stāstījām.
Šīs draudzes priesteris nupat piecēlās. Viņa vecā saimniece uzlika pieticīgās brokastis, kad pie prezbiterijas durvīm pēkšņi spēcīgi piedauzīja.
Pat mūsdienās negaidīts apmeklējums pie garīdznieka vienmēr pareģo kādu notikumu: runa ir par kristībām, laulībām un extremis vai ārkārtas grēksūdzi. Bet tais dienās svešnieka apmeklējums varēja pareģot par kaut ko vēl nopietnāku. Tai laikmetā garīdznieks tiešām vairs nebija Dieva pilnvarnieks un viņam bija jādod norēķini cilvēkiem.
Tomēr abats Zirārs bija to skaitā, kam bija vismazāk jābaidās, jo viņš bija zvērējis konstitūcijai. Apziņa un godīgums pie viņa bija runājuši skaļāk nekā patmīļa un reliģiskais gars. Bez šaubām, abats Zirārs pieļāva valdības attīstības iespējamību un nožēloja, ka tik daudz ļaunprātību izdarīts dienišķās varas vārdā. Pilnīgi paturēdams savu Dievu, viņš bija pieņēmis republikāniskā režīma brālību.
— Paskatieties, Hiacintes kundze, — viņš teica, — paskatieties, kas tik agri dauzās pie durvīm! Un ja nenāk prasīt steidzīgu pakalpojumu, sakiet, ka šorīt esmu uzaicināts uz Konsjeržēriju un ka esmu spiests turp doties šai pašā brīdī.
Hiacintes kundze kādreiz saucās par Madlēnas kundzi. Bet viņa bija pieņēmusi puķes vārdu apmaiņā pret savējo, kā abats Zirārs bija pieņēmis pilsoņa titulu garīdznieka titula vietā.
Pēc saimnieka uzaicinājuma Hiacintes kundze steidzās lejā pa dārza kāpnēm, uz kurām atvēras ieejas durvis. Viņa atrāva aizbultņus, un priekšā parādījās ļoti bāls, ļoti saviļņots, bet patīkama un godīga izskata cilvēks.
— Abats Žirāra kungs? — viņš teica.
Hiacinte aplūkoja jaunpienācēja sajukušās drēbes, garo bārdu un nervozo trīcēšanu. Tās viņai šķita sliktas zīmes.
— Pilsoni, — viņa teica, — te nav ne kunga, ne abata.
— Piedodiet, kundze, — jaunais cilvēks atbildēja, — es vēlos runāt ar Senlandrijas vikāru.
Hiacinti, neievērojot viņas patriotismu, pārsteidza vārds „kundze", kā nebūtu uzrunājuši pat ķeizarieni, tomēr viņa atbildēja:
— Pilsoni, viņu nevar satikt, viņš skaita lūgšanu.
— Tādā gadījumā es uzgaidīšu, — jaunais cilvēks atbildēja.
— Bet, — atsāka Hiacintes kundze, kurā šī stūrgalvība modināja visas sliktās domas, kādas viņa sajuta sākumā, — viņš tiek aicināts uz Konsjeržēriju un šai pašā brīdī ies projām.
Jaunais cilvēks šausmīgi nobālēja vai, pareizāk sakot, — no bāluma viņš kļuva zilgans.
— Tātad tas ir tiesa, — viņš noņurdēja.
Tad skaļi:
— Lūk, kundze, — viņš teica, — tieši tas mani atveda pie pilsoņa Zirāra.
Un, tā runādams, viņš bija ienācis, lēni, tas tiesa, bet stingri aizšāva durvīm aizbultņus, un, par spīti Hiacintes kundzes lūgumiem un pat draudiem, iegāja mājā un nokļuva līdz abata istabai.
Abats, to ieraudzīdams, pārsteigumā iesaucās.
— Piedodiet, garīdznieka kungs, — jaunais cilvēks tūliņ teica, — man ar jums jārunā par kādu ļoti nopietnu lietu. Atļaujiet, lai mēs būtu vieni.
Vecais garīdznieks no piedzīvojumiem zināja, kā izpaudās dziļas sāpes. Viņš lasīja jaunā cilvēka uzbudinātā sejā vienīgi ciešanas, drudžainā balsī visaugstāko satraukumu.
— Atstājiet mūs, Hiacintes kundze, — viņš teica.
Jaunais cilvēks ar acīm nepacietīgi sekoja saimniecei, kas, pieradusi dalīt ar saimnieku visus noslēpumus, vilcinājās aiziet. Kas beidzot viņa bija aiztaisījusi durvis, nepazīstamais teica:
— Garīdznieka kungs, vispirms jūs prasīsit, kas es esmu. Es jums teikšu: es esmu vajātais, es esmu uz nāvi notiesātais, kas dzīvo tikai ar pārdrošību. Es esmu Sarkanās Mājas bruņinieks.
Abats šausmās palēcās lielajā atzveltnes krēslā.
— O! nebaidieties, — bruņinieks atsāka, — neviens nav mani redzējis te ienākam, un tie, kas būtu redzējuši, mani nepazītu! Divu mēnešu laikā es esmu ļoti pārmainījies.
— Bet, galu galā, ko jūs vēlaties, pilsoni? — garīdznieks jautāja.
— Šorīt jūs iesit uz Konsjeržēriju, vai ne?
— Jā, cietuma uzraugs mani ir aicinājis.
— Vai jūs zināt, kāpēc?
— Pie kāda slimā, pie kāda mirēja, varbūt pie kāda notiesātā.
— Jūs uzminējāt: jā, kāda uz nāvi notiesātā persona jūs gaida.
Vecais garīdznieks pārsteigumā paskatījās uz bruņinieku.
— Bet vai jūs zināt, kas tā ir par personu? — Sarkanās Mājas bruņinieks atsāka.
— Nē… es nezinu.
— Nu, tā persona ir karaliene!
Abats sāpes iekliedzās.
— Karaliene? Ak, Dievs!
— Jā, kungs, karaliene! Es apjautājos, lai uzzinātu, kāds ir garīdznieks, kuru laidīs pie viņas. Es uzzināju, ka tas esat jūs, un es atskrēju.
— Ko jūs gribat no manis? — bruņinieka drudžainās balss uzsvara sabiedēts, garīdznieks jautāja.
— Es gribu… es negribu, kungs. Es nācu jums izlūgties, jūs lūgt, jums pazemīgi prasīt…
— Ko tādu?
— Ļaut man līdz ar jums ieiet pie Viņas Majestātes.
— O! bet jūs esat traks! — abats iesaucās, — bet jūs taču pazudināsit mani! Jūs taču pazudināsit sevi!
— Nebaidieties nekā!
— Nabaga sieviete ir notiesāta un ar viņu jau ir cauri.
— Es to zinu! Tas nav, lai mēģinātu viņu glābt, kāpēc gribu viņu redzēt, tas… Bet uzklausiet mani, mans tēvs! Jūs manī nemaz neklausāties.
— Es jūsos neklausos, jo jūs no manis prasāt kaut ko neiespējamu; es jūsos neklausos, jo jūs rīkojaties kā ārprātīgs cilvēks, — vecis teica, — es jūsos neklausos, jo jūs mani biedējat.
— Manu tēv, nomierinieties, — pūlēdamies nomierināt sevi, jaunais cilvēks teica, — manu tēv, ticiet man, es esmu pie pilna prāta! Karaliene ir pazudusi, es to zinu, bet ja es varētu nokrist pie viņas ceļos, kaut tikai uz sekundi, tas glābtu manu dzīvību. Ja es viņu neredzēšu, tas mani nogalinās, un, tā kā jūs būsit mana izmisuma cēlonis, jūs nogalināsit reizē miesu un dvēseli.
— Mans dēls, mans dēls, — garīdznieks teica, — jūs prasāt, lai es upurētu savu dzīvi, apdomājiet to! Lai cik vecs es arī esmu, mana dzīvošana ir nepieciešama daudziem nelaimīgajiem. Lai cik vecs es arī esmu, bet iet pašam nāvei pretī nozīmē izdarīt pašnāvību.
— Neatraidiet mani, manu tēv, — bruņinieks atbildēja, — klausieties, jums vajadzīgs kalpotājs, sveču nesējs. Ņemiet mani, vediet mani sev līdzi.
Garīdznieks pūlējās saņemt visu stingrību, kura sāka šķobīties.
— Nē, — viņš teica, — tas nozīmētu nepildīt pienākumu. Es esmu zvērējis konstitūcijai, es zvērēju no visas sirds, ar dvēseli un apziņu. Notiesātā sieviete bija noziedzīga karaliene. Es būtu ar mieru mirt, ja mana nāve būtu derīga tuvākajam, bet es negribu nepildīt savus pienākumus.
— Bet, — bruņinieks iesaucās, — ja es jums, ja es jums atkārtoju, ja es jums zvēru, ka negribu glābt karalieni. Lūk, pie šā Evaņģēlija, lūk, pie šā Krustā sistā tēla es zvēru, ka neeju uz Konsjeržēriju, lai aizkavētu viņas nāvi.
— Tad ko jūs galu galā gribat? — sirmgalvis jautāja aizkustinātā izmisuma balsī.
— Klausieties, — teica bruņinieks, kam dvēsele likās lauzās pār lūpām, — viņa bija mana labdare! Viņa mani drusku mīl! Viņai būs, es esmu pārliecināts, iepriecinājums redzēt mani pēdējā stundā.
— Un tas ir viss, ko jūs vēlaties? — garīdznieks, šīs nepārvaramās balss skaņas satricināts, jautāja.
— Viss.
— Jūs negatavojat nekādu sazvērestību, lai mēģinātu atbrīvot notiesāto?
— Nekādu. Es esmu kristīgais, manu tēv, un, ja manā sirdī ir kāda melu ēna, ja es ceru, ka viņa dzīvos, ja es kaut ko daru, lai Dievs mani soda ac mūžīgo pazudināšanu.
— Nē, nē! Es nevaru jums nekā apsolīt, — garīdznieks teica, atcerēdamies tik lielās un tik daudzās līdzīgās neprātības briesmas.
— Klausieties, manu tēv, — dziļu sāpju balsī bruņinieks teica, — es ar jums runāju kā paklausīgs dēls, es ar jums runāju par kristīgām un labdarīgām jūtām. Neviens skarbāks vārds, neviens drauds nav izrāvies no manas mutes un tomēr manā galvā rūgst, manas asinis dedzina drudzis, tomēr izmisums grauž manu sirdi, tomēr es esmu bruņots, lūk, man ir duncis.
Un jaunais cilvēks izrāva no azotes smalko un mirdzošo metālu, kas uz viņa drebošās rokas meta zilganu atspulgu.
Garīdznieks aši atvirzījās.
— Nebaidāties, — ar skumju smaidu teica bruņinieks, — citi, zinādami, ka jūs tik uzticīgi ievērojat savu vārdu, būtu jūsu nobīlī izrāvuši no jums zvērestu. Nē, es tikai pazemīgi esmu lūdzis, un lūdzu vēl, ar sakrustotām rokām, pieri uz klona: dariet kaut ko, lai es viņu redzu tikai vienu mirkli, un, lūk, te jums garantija!
Un viņš izvilka no kabatas vēstuli, ko pasniedza abatam Zirāram. Abats to atlocīja un lasīja:
„Es, Renē, Sarkanās Mājas bruņinieks, paziņoju, pie Dieva un mana goda, ka es ar nāves draudiem piespiedu cienījamo Senlandrijas garīdznieku aizvest mani uz Konsjeržēriju, neievērojot viņa liegšanos un spēcīgo īgnumu. To apliecinādams, es parakstos:
Sarkanās Mājas bruņinieks."
— Labi, — garīdznieks teica, — bet vēl zvēriet man, ka nedarīsit neprātību. Ar to nepietiek, ka es glābju sevi, es atbildu tāpat par jūsu dzīvību.
— O! nedomāsim par to, — bruņinieks teica, — jūs esat ar mieru?
— Tas ir jādara, ja jūs to absolūti gribat. Bet gaidiet lejā, un, kad viņa ieies kancelejā, jūs viņu redzēsit…
Bruņinieks satvēra sirmgalvja roku un noskūpstīja ar tādu cienību un karstumu, kā būtu skūpstījis Krustā Sistā tēlu.
— O! — bruņinieks čukstēja, — viņa mirs vismaz kā karaliene, un bendes roka viņai nepieskarsies.