Tiklīdz viņš bija dabūjis šo Senlandrijas priestera atļauju, Sarkanās Mājas bruņinieks metās puspievērtajā kabinetā, ko viņš pazina kā abata tualetes istabu.
Tur ar vienu rokas vilcienu bārdas nazis lika nokrist bārdai un ūsām. Un tikai tad viņš varēja redzēt savu bālumu, kas bija briesmīgs.
Viņš atgriezās ārēji mierīgs. Viņš likās, starp citu, bija pilnīgi piemirsis, ka, neievērojot ūsu un bārdas krišanu, viņu vēl varēja pazīt Konsjeržērijā.
Viņš sekoja abatam, kuru, viņa acumirkļa aiziešanas laikā, bija atnākuši meklēt divi ierēdņi, un, ar pārdrošību, kas attālinās visas aizdomas, drudžainā uzpampumā, kas izķēmo, viņš iegāja caur restotiem vārtiem, kuri šai laikmetā veda pils pagalmā.
Tāpat kā abats Žirārs, viņš bija ģērbies melnos svārkos, jo garīdznieki bija atcelti.
Kancelejā viņi ieraudzīja vairāk nekā piecdesmit personas, cietuma kalpotājus, delegātus, komisārus, kas gatavojās redzēt paejam garām karalieni vai nu kā ieaicinātie, vai kā ziņkārīgie.
Kad viņš nokļuva iepretī vārtiņiem, bruņinieka sirds sita tik spēcīgi, ka viņš nedzirdēja abata pārrunas ar žandarmiem un cietuma uzraugu.
Tikai cilvēks, kas turēja rokā šķēres un nule nogrieztā audekla gabalu, atgrūda Sarkanās Mājas bruņinieku uz sliekšņa.
Sarkanās Mājas bruņinieks pagriezās un pazina soda izpildītāju.
— Ko tu vēlies, pilsoni? — Sansons jautāja.
Bruņinieks pūlējās apspiest trīsas, kuras pret paša gribu skrēja caur dzīslām.
— Es? — viņš teica. — Tu redzi ļoti labi, pilsoni Sanson, es pavadu Senlandrijas abatu.
— Ā! Labi, — soda izpildītājs atbildēja.
Un viņš nostājās pie malas, dodams pavēles savam palīgam.
Pa šo laiku Sarkanās Mājas bruņinieks iespiedās kancelejā. No turienes viņš pārgāja uz nodalījumu, kur uzturējās abi žandarmi.
Šie krietnie vīri bija apjukuši. Cik cienīga un lepna karaliene bija ar citiem, tikpat laba un laipna notiesātā bija ar viņiem: viņi drīzāk likās viņas kalpotāji nekā viņas sargi.
Bet no turienes, kur viņš bija, bruņinieks nevarēja pamanīt karalieni: aizkars bija nolaists.
Aizkars tika pavērts, lai ļautu ieiet garīdzniekam, bet aizvērās aiz viņa.
Kad bruņinieks ienāca, saruna jau bija sākusies.
— Kungs, — karaliens runāja asā un lepnā balsī, — tā kā jūs esat zvērējis Republikai, kuras vārdā mani liek nogalināt, man nebūs uzticības pret jums. Mēs nepielūdzam vairs pat Dievu.
— Kundze, — šā augstprātīgā ticības apliecinājuma uztraukts, Zirārs atbildēja, — kristīgajai, kurai jāmirst, jāmirst bez naida sirdī, un viņai nav jāatgrūž Dievs, lai kādā veidā viņš arī parādītos.'
Sarkanās Mājas bruņinieks paspēra soli, lai pavērtu aizkaru, cerēdams, ka, pamanījusi viņu, uzzinājusi iemeslu, kas viņu atvedis, viņa mainīs savus ieskatus attiecībā uz garīdznieku. Bet abi žandarmi sakustējās.
— Bet, — Sarkanās Mājas bruņinieks teica, — tā kā es esmu garīdznieka sveču nesējs…
— Tā kā viņa noraida garīdznieku, — Dišēns atbildēja, — viņai nav nekādas vajadzības pēc sveču nesēja.
— Bet viņa varbūt pieņems, — paceldams balsi, bruņinieks teica, — tas nav iespējams, ka viņa nepieņems.
Bet Marija Antuanete pārāk bija to jūtu varā, kas viņu saviļņoja, lai dzirdētu un pazītu bruņinieka balsi.
— Ejiet, kungs, — vērsdamies pie Zirāra, viņa turpināja, — ejiet un atstājiet mani: tā kā mēs pašlaik dzīvojam Francijā brīvības režīmā, es prasu brīvību mirt pēc manas patikas.
Zirārs pūlējās nepadoties.
— Atstājiet mani, kungs, — viņa teica, — es jums saku, — atstājiet mani!
Zirārs mēģināja iebilst.
— Es tā gribu, — ar Marijas Terēzes žestu teica karaliene.
Zirārs izgāja ārā.
Sarkanās Mājas bruņinieks mēģināja iemest skatienu pa aizkaru starpu, bet cietumniece pagrieza muguru.
Soda izpildītāja palīgs pagāja garām abatam, viņš iegāja telpā, rokā turēdams auklas.
Abi žandarmi atgrūda bruņinieku līdz durvīm, pirms viņš, būdams ap- žilbis, izmisis, apdullis paguva izgrūst kliedzienu vai izdarīt kustību, lai īstenotu savu nolūku.
Tātad viņš ar Žirāru atradās vārtiņu gaitenī. No turienes viņus atgrūda līdz pat kancelejai, kur ziņa par karalienes noraidīšanu jau bija izplatījusies un kur austrietes Marijas Antuanetes lepnums dažiem bija rupjas ķengāšanās iemesls, bet citiem — slepenas apbrīnas priekšmets.
— Ejiet, — Rišārs teica abatam, — atgriezieties mājās, ja viņa jūs dzen projām, un lai viņa mirst kā grib!
— Redziet, — teica Rišāra sieva, — viņai ir taisnība, un es darītu tāpat kā viņa.
— Un jūs darītu nepareizi, pilsone, — atbildēja abats.
— Klusē, sieva, — cietuma uzraugs ņurdēja, ieplezdams acis, — vai tev tur kāda daļa?! Ejiet, abat, ejiet!
— Nē, — Žirārs atkārtoja, — nē, es viņu pavadīšu, par spīti viņai. Viens vārds, tikai viens vārds, ja viņa to dzirdēs, atgādinās viņai pienākumus. Starp citu, pašvaldība man uzdevusi šo misiju… un man jāklausa pašvaldībai.
— Lai notiek! Bet aizsūti savu sakristeju, — virsnieks majors, bruņoto spēku komandieris tad rupji teica.
Tas bija agrākais Francijas Komēdijas aktieris, vārdā Gramons.
Bruņinieka acis izšāva zibeņus. Mehāniski viņš iegrūda roku azotē.
Žirārs zināja, ka zem vestes viņam bija duncis. Viņš to apturēja ar lūdzošu skatienu.
— Pataupiet manu dzīvi, — viņš klusu teica, — jūs redzat, ka jums viss ir zudis, nepazudiniet sevi ar viņu. Es par jums ar viņu runāšu pa ceļam, es zvēru! Es viņai teikšu, cik jūs esat riskējis, lai viņu redzētu vēl pēdējo reizi.
Šie vārdi nomierināja jaunā cilvēka trakošanu. Starp citu parādījās parastā reakcija: visa viņa miesa pārcieta savādu spēka zudumu. Šis varonīgā gribas spēka, apbrīnojamās izturības cilvēks bija galīgi zaudējis spēku un gribu. Viņš šūpojās neuzņēmīgs vai, pareizāk sakot, noguris, uzvarēts, tādā kā miegainībā, ko varētu uzskatīt par nāves priekšvēstnesi.
— Jā, — viņš teica, — tā tam bija jābūt: krusts Jēzum, ešafots viņai. Dievi un karaļi dzer līdz mielēm trauku, ko viņiem pasniedz cilvēki.
Šīs gluži padevīgās, gluži kūtrās domas sekas bija tās, ka jaunais cilvēks ļāva sevi aizgrūst līdz ārējām durvīm, aizstāvēdamies tikai ar negribētu ievaidēšanos un nepretodamies vairāk kā nāvei padevīgā Ofēlija, kad tā sevi redzēja viļņu aiznestu.
Pie Konsjeržērijas treliņu pakājes un vārtiem spiedās šausmīgs pūlis, ko nevar iedomāties, neredzot vismaz reizi savām acīm.
Pār visām kaislībm dominēja nepacietība, un kaislības izpaudās visā skaļumā, kas radīja bezgalīgu un ilgstošu troksni, it kā visu Parīzes iedzīvotāju rūkoņa būtu sakopojusies tiesas pils kvartālā.
Šā pūļa priekšā stāvēja vesela armija ar dižgabaliem, kas bija nolikti aizsargāt svētkus un sniegt drošību tiem, kas tos baudīs.
Velti būtu mēģināt izjaukt šo dziļo, pamazām pieaugušo valni, kopš notiesāšana ar priekšpilsētu patriotu starpniecību bija zināma ārpus Parīzes.
Sarkanās Mājas bruņinieks, izgrūzts no Konsjeržērijas, iekļuva kareivju pirmajās rindās.
Kareivji viņiem jautāja, kas viņš esot.
Viņš atbildēja, ka abata Žirāra vikārs. Bet ka zvērējis, tāpat kā viņa garīdznieks, viņš ticis karalienes atraidīts kā garīdznieks.
Savukārt kareivji viņu atgrūda līdz skatītāju pirmajai rindai.
Tur viņam vēl pietika spēka atkārtot, ko viņš bija teicis kareivjiem.
Tad sacēlās kliedzieni:
— Viņš pametis viņu… Viņš redzējis viņu… ko viņa teica?.. Ko viņa dara?.. Vai viņa vēl vienmēr ir lepna? Vai viņa ir satriekta?.. Vai viņa raud?..
Bruņinieks uz visiem šiem jautājumiem atbildēja vājā, mīkstā un draudzīgā balsī, it kā šī balss būtu pēdējā dzīvības izpausme.
Viņa atbilde bija skaidra un vienkārša patiesība, tikai šī patiesība bija Antuanetes stingrības uzslava, un ko viņš teica ar evaņģēlista vienkāršību un ticību, iemeta ne vienā vien sirdī nemieru un sirdsēstus.
Kad viņš runāja par mazo dofinu un princesi, par karalieni bez troņa, par sievu bez vīra, par māti bez bērniem, beidzot, par vientuļo un pamesto sievieti bez draugiem, starp bendēm, ne viena vien asara, apslēpta un degoša, parādījās kādreiz naida apgarotajās acīs.
Pils torņa pulkstenis nosita vienpadsmit, tai pašā mirklī mitējās viss troksnis. Simtiem tūkstošu cilvēku skaitīja stundu sitienus, uz kuriem atbildēja viņu sirdspuksti.
Kad pēdējā skaņa izdzisa izplatījumā, aiz vārtiem sacēlās liels troksnis, tai pašā brīdī, kad divriči, nākdami no Puķu krastmalas, pāršķēla tautas drūzmu, tad sardzi, un novietojās pakāpienu pakājē.
Drīz bezgalīgā perona augšā parādījas karaliene. Visas kaislības sako- pojās acīs; elpa kļuva elsojoša un saraustīta.
Viņas mati bija īsi apgriezti, lielākā daļa cietumniecības laikā bija kļuvuši balti, un šī sudrabainā nokrāsa perlamutra bālumu vērta vēl maigāku, kas šai pēdējā brīdī Cēzara meitas skaistumu darīja gandrīz vai debešķīgu.
Viņa bija ģērbusies baltā tērpā, un viņas rokas bija sasietas uz muguras.
Kad viņa uzgāja pakāpienu augšā, labajā pusē ar abatu Zirāru, kas pavadīja par spīti viņai, un kreisajā — soda izpildītāju, abi ģērbušies melnā, pūlī sacēlās kurnēšana, ko varēja saprast un izteikt patiesībā vienīgi Dievs, kas lasa sirds dziļumos.
Tad starp soda izpildītāju un Mariju Antuaneti pagāja kāds cilvēks.
Tas bija Gramons. Tā viņš gāja, lai ierādītu viņai riebīgos divričus.
— Iekāpiet! — Gramons teica.
Visi ļaudis dzirdēja šo vārdu, jo saviļņojums aizturēja čukstus skatītājiem uz lūpām.
Tad bija redzams, kā asinis sakāpa karalienei vaigos un aizsniedza matu saknes, bet gandrīz vai tūlīt pat seja kļuva nāves bāla.
Viņas bālās lūpas pavērās.
— Kāpēc man divriči, — viņa jautāja, — ja karalis brauca uz ešafotu savā karietē?
Tad abats Zirārs viņai klusu teica dažus vārdus. Bez šaubām, viņš cīnījās pret pēdējo karaliskās lepnības kliedzienu.
Karaliene apklusa un sagrīļojās.
Sansons abiem lika apsēsties.
Kad divriči sašķobījās, tautā sacēlās milzīga kustība. Bet tai pašā bridi kareivji, nezinādami, kāpēc bija cēlusies ši kustība, kopējiem spēkiem atgrūda pūli. Tā radās liela tukša telpa starp divričiem un divām pirmajām rindām.
Šai telpā atskanēja drūma kaukšana.
Karaliene nodrebēja un, lūkodamās apkārt, piecēlās stāvus.
Tad viņa ieraudzīja pirms diviem mēnešiem pazudušo suni, kas nevarēja iekļūt līdzi viņai Konsjeržērijā un kas, par spīti kliedzieniem, sitieniem, ķeršanai, metās uz divričiem. Bet gandrīz vai tūliņ nabaga Bleks, novārdzis, vājš un salauzts pazuda zem zirgu kājām.
Karaliene viņam sekoja ar acīm, viņa nevarēja runāt, jo viņas balsi noslāpēja troksnis. Viņa nevarēja parādīt ar pirkstu, jo viņas rokas bija saistītas. Starp citu, būtu viņa varējusi parādīt, būtu pūlī varējusi dzirdēt, tāpat viņa būtu prasījusi velti.
Bet, uz brīdi pazaudējusi no acīm, viņa atkal ieraudzīja kaut ko jaunu.
Tas bija bāls, jauns cilvēks, kas stāvus uz dižgabala pacēlās pār pūli un neizsakāmā sajūsma sveicināja viņu, rādīdams uz debesīm.
Marija Antuanete arī paskatījās uz debesīm un maigi pasmaidīja.
Sarkanās Mājas bruņinieks ievaidējās, it kā šis smaids būtu ievainojis viņa sirdi, un kad divriči pagriezās pār Biržas tiltu, viņš pazuda pūlī.