Lorēns un Moriss atgriezās pie pirmā no viņiem. Lai nekompromitētu savu draugu pārāk atklāti, Moriss piesavinājās paradumu iziet no rīta un atgriezties tikai vakarā.
Iejaukts notikumos, būdams klāt pie cietumnieku pārvešanas uz Konsjeržēriju, katru dienu viņš spiegoja pēc Ženevjēvas, nevarēdams zināt, kādā ēkā viņu bija ieslodzījuši.
Jau pēc pirmā apmeklējuma pie Fukjē Tēnvila Lorēns lika viņam saprast, ka pirmais atklātais gājiens viņu pazudinās, ka viņš būs upuris, nevarēdams sniegt palīdzību Ženevjēvas, un Moriss, kas būtu ļāvis sevi ieslodzīt uz vietas, cerībā piebiedroties savai mīļākajai, palika prātīgs no bailēm, lai nebūtu šķirts no viņas uz mūžu.
Tātad katru rītu viņš gāja no Karmelitu klostera līdz Brīvajiem vārtiem, no Madlonetas līdz Senlazāram, no Fersas līdz Luksemburgai un gaidīja pie cietumu izejām divričus, kas veda apsūdzētos uz revolucionāro tribunālu.
Uzmetis skatienu upuriem, viņš skrēja uz citu cietumu.
Bet drīz vien viņš manīja, ka nepietiktu desmit cilvēku darba, lai tā uzraudzītu trīsdesmit trīs cietumus, kuri toreiz bija Parīzē, un tāpēc viņš nomierinājās, lai tribunālā pats sagaidītu Ženevjēvas ierašanos.
Tas jau bija izmisuma sākums. Tiešām, kādas iespējas palika notiesātam pēc lēmuma? Tribunāls, kas sāka sēdes pulkstens desmitos, dažreiz četru stundu laikā notiesāja divdesmit vai trīsdesmit personas. Pirmajiem notiesātajiem palika vēl sešas stundas dzīves, bet pēdējiem spriedumu nolasīja bez ceturkšņa četros un puspiecos viņš krita zem cirvja.
Atļaut notikt kaut kam līdzīgam ar Ženevjēvu, tas nozīmēja atteikties cīnīties ar likteni.
O! ja viņš būtu bijis iepriekš brīdināts par Ženevjēvas ieslodzīšanu… kā Moriss būtu priecājies par šo cilvēcīgo taisnību, tik aklo šai laikmetā! Cik viegli un pēkšņi viņš būtu izrāvis Ženevjēvu no cietuma! Nekad izbēgšana nebija ērtāka. Varētu sacīt, ka nekad tā nebija retāka. Visa muižniecība, reiz tikusi cietumā, tur iekārtojās kā pilī un izmantoja visas ērtības, lai mirtu. Bēgt, tas nozīmēja izvairīties no divkaujas sekām: pat sievietes nicināja par tādu cenu iegūto brīvību.
Bet Moriss nebūtu tik kaunīgs. Nosist suņus, piekukuļot slēdzējus, kas vēl vienkāršāk! Ženevjēva nebija no tām personām, kas pievērstu pasaules uzmanību… Bēgdama viņa nezaudēs godu, un, starp citu… ja arī zaudētu godu!
O! kā viņš ar rūgtumu iedomājās šos Brīvo Vārtu dārzus tik viegli ieņemamus, šīs Madlonetas istabas tik ērti izlauzt, lai sasniegtu ielu, un Luksemburgas zemos mūrus, un Karmelītu tumšos gaiteņus, kuros noteikts cilvēks varētu tik ērti iekļūt, attaisīdams logu.
Bet vai Ženevjēva bija kādā no šiem cietumiem?
Tad, šaubu plosīts un baiļu salauzts, Moriss apkrāva lāstiem Diksmē. Viņš tam draudēja, viņam bija bauda ienīst šo cilvēku, kura gļēvā atriebība slēpās zem šķietamās padevības karaļa lietai.
„Es viņu atradīšu tāpat," Moriss domāja, „ jo viņš parādīsies, ja grib glābt nelaimīgo sievieti. Ja viņš grib to pazudināt, viņš viņu apvainos. Es viņu atradīšu, neģēli, un tā diena būs posts viņam!"
Tās dienas rītā, kad notika šie atgadījumi, Moriss izgāja, lai ieņemtu savu vietu revolucionārajā tribunālā. Lorēns gulēja.
Viņu uzmodināja troksnis, ko pie durvīm sacēla sieviešu balsis un šauteņu laides.
Viņš paskatījās ar pārsteigta cilvēka skatienu sev apkārt, gribēdams pārliecināties, ka nekas kompromitējošs nav redzams.
Tai pašā brīdī pie viņa ienāca četri sekcionāri, divi žandarmi un komisārs.
Šis apmeklējums bija tik zīmīgs, ka Lorēns steidzās apģērbties.
— Jūs mani apcietināt? — viņš teica.
— Jā, pilsoni Lorēn.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu esi aizdomīgs.
— Ā, tas ir tiesa.
Komisārs uzkricelēja dažus vārdus apcietināšanas protokola apakšā.
— Kur ir tavs draugs? — viņš jautāja.
— Kāds draugs?
— Pilsonis Moriss Lendejs.
— Laikam savās mājās, — Lorēns teica.
— Nē, viņš dzīvo šeit.
— Viņš? Ejiet nu! Bet meklējiet, un ja atrodat…
— Lūk, uzrādījums, — komisārs teica, — tas ir skaidrs.
Viņš piedāvāja Lorēnam šausmīgā rokrakstā uzrakstītu un mīklainas ortogrāfijas papīrīti. Šajā papīrītī bija teikts, ka ik rītu viņš bija redzējis izejot no Lorēna dzīvokļa pilsoni Lendeju, aizdomīgo, kuru pavēlēts apcietināt.
Uzrādījumu bija parakstījis Simons.
— Ak tas! Bet kurpju lāpītājs pazaudēs savas kundes, — Lorēns teica, — ja viņš izpildīs šos abus amatus reizē. Kā?! - spiegs un kurpju lāpītājs reizē! Tas Simons ir īsts Cēzars…
Un viņš sāka smieties.
— Pilsonis Moriss! — komisārs teica. — Kur ir pilsonis Moriss? Mēs tev prasām viņu nodot!
— Es jums saku, ka viņa te nav!
Komisārs iegāja blakusistabā, tad uzkāpa mazā pieliekamajā istabā, kur mitinājās Lorēna kalpotājs. Beidzot atvēra apakšējo istabu. Nekādu Morisa pēdu.
Bet ēdamzālē uz galda kāda vēstule pievērsa komisāra uzmanību. Tā bija no Morisa, ko viņš, no rīta aiziedams, nepamodinājis draugu, bija nolicis, lai gan viņi gulēja kopā.
„Es eju uz tribunālu," Moriss rakstīja. «Brokasto bez manis, es atgriezīšos tikai vakarā."
— Pilsoni, — Lorēns teica, — lai cik es arī steidzos jums paklausīt, jūs sapratīsit, ka nevaru jums sekot kreklā… Atļaujiet, ka mans kalpotājs mani apģērbj.
— Aristokrāts! — kāda balss teica, — viņam jāpalīdz uzvilkt bikses…
— Ak, Dievs, jā, — Lorēns teica, — es esmu pilsonis Dagobers. Jūs ievērojāt, ka es neesmu teicis karalis?
— Nu labi, dari, — komisārs teica, — bet pasteidzies!
Kalpotājs nokāpa no kambarīša un palīdzēja saimniekam apģērbties.
Lorēna mērķis bija paturēt kambarsulaini, tāpēc, ka nekas no tā, kas
notika, nepagāja nemanīts kalpotājam un, lai kalpotājs atstāstītu Morisam to, kas bija noticis.
— Tagad, kungi… piedodiet, pilsoņi… tagad, pilsoņi, es esmu gatavs, un es jums sekoju. Bet ļaujiet man, es jūs lūdzu, paņemt līdzi pēdējo Demustjē sējumu «Vēstules Emīlijai", kurš ir iznācis un kuru neesmu lasījis. Tas iepriecinās mani cietumā, neļaus garlaikoties.
— Tu ceri garlaikoties cietumā? — pēkšņi ierunājās Simons, kas savukārt bija kļuvis par pašvaldības ierēdni un ienāca četru sekcionāru pavadīts. — Tas nebūs ilgi: tu figurē tās sievietes prāvā, kas gribēja ļaut izbēgt austrietei. Šodien viņu tiesā… tevi tiesās rīt, kad tu būsi liecinājis.
— Kurpniek, — Lorēns nopietni teica, — jūs šujat kurpes pārāk strauji.
— Jā, bet cik skaists ir naža cirtiens! — riebīgi smaidīdams, Simons atbildēja, — tu redzēsi, redzēsi, mans skaistais grenadieri.
Lorēns paraustīja plecus.
— Labi, iesim! — viņš teica. — Es jūs gaidu.
Un tā kā ikviens pagriezās, lai nokāptu pa kāpnēm, Lorēns tik spēcīgi spēra pašvaldības ierēdnim Simonām, ka tas rēkdams novēlās pa stāvajām kāpnēm.
Sekcionāri nevarēja savaldīt smieklus. Lorēns ielika rokas kabatās.
— Tas pienākumu izpildes laikā! — naidā kļūdams zils, Simons teica.
— Nudien! — Lorēns atbildēja, - vai mēs visi neizpildām savus pienākumus?
Viņam lika iekāpt fiakrā, un komisārs viņu aizveda uz Tiesu pili.