Ja lasītājs otrreiz grib sekot mums revolucionārajā tribunālā, mēs atradīsim Morisu tai pašā vietā, kur mēs viņu jau redzējām. Tikai mēs viņu atradīsim daudz bālāku un uztrauktāku.
Tai brīdī, kad mēs atveram skatu uz šo drūmo teātri, kurp mūs aizrauj vairāk notikumi nekā patika, zvērināties tiesneši ir aizgājuši balsot, jo vienu lietu bija noklausījušies: divi apsūdzētie, kas bezkaunīgā uzmanībā, ar kādu tai laikmetā zobojās par tiesnešiem, jau bija saģērbušies ešafotam, sarunājās ar saviem aizstāvjiem, kuru nenoteiktās runas līdzinājās ārsta runām, kas zaudējis cerības par sava slimnieka izveseļošanos.
Tautai tribīnēs šajā dienā bija negants noskaņojums, tāds noskaņojums, kas uzbudina zvērināto bardzību: nostādīti zem tiešas adītāju un priekš- pilsētnieku uzraudzības, zvērinātie izturējās labāk — kā aktieris divkāršo enerģiju slikti noskaņotas publikas priekšā.
Tā, kopš pulkstens desmitiem rītā, pieci apsūdzētie jau bija pārvērsti piecos notiesātajos. To bija paveikuši par nepielūdzamiem padarītie tiesneši.
Divi, kas toreiz atradās uz apsūdzēto sola, šai brīdī gaidīja: jā vai nē. Lēmumam vajadzēja viņus atgriezt dzīvei vai mest nāvē.
Klātesošā tauta, padarīta mežonīga un pieradusi pie šīs ikdienas traģēdijas, kura bija kļuvusi viņas iemīļotākā teātra izrāde, klātesošā tauta, mēs teiksim, sagatavoja viņus šim drausmīgajam mirklim ar izsaucieniem:
— Skaties, skaties, skaties! Aplūko taču lielāko! — runāja kāda adītāja, kura, būdama bez cepures, trīskrāsaino kokardi, platu kā delnu, nēsāja pakausī, — skaties, cik viņš ir bāls! Var teikt, ka viņš jau ir miris!
Notiesātais paskatījās uz sievieti, kas viņu uzrunāja ar nievīgu smaidu.
— Ko tu runā? - kamiņiete atsāka. - Tur tas smejas.
— Jā, caur zobiem.
Kāds priekšpilsētnieks paskatījās pulkstenī.
— Cik tad ir? — viņa biedrs jautāja.
— Pulkstens viens, bez desmit minūtēm. Tas jau velkas trīsccturtdaļ- stundas.
— Tieši tā kā Domfronā, nelaimes pilsētā: pusdienā iebraucis, stundā pakārts.
— Un mazākais, un mazākais! — kliedza cits klātesošais. — Aplūko taču viņu, viņš būs neglīts, kad sp|aus maisā!
— Tā! Tas ir pārāk agri sacīts, tev nebūs laika to ievērot.
— Skaties taču, cik viņam ir skaists zilais svārks. Tas ir drusciņ patīkami nabagiem, kad saīsina labi apģērbušos (audis.
Tiešām, kā soda izpildītājs bija teicis karalienei, nabagie mantoja katra upura palikušās lietas. Tūliņ pēc soda izpildīšanas tās tika aiznestas uz Salpetrjeru — izdalīšanai nabagiem. Turp tika aizsūtītas arī sodītās karalienes drēbes.
Moriss klausījās šo runu virpulī, nepiegriezdams tām vērību. Šai brīdī ikvienu nodarbināja kāda spēcīga doma, kas viņu atšķīra no citiem. Dažas dienas viņa sirds sita tikai zināmos brīžos un grūdieniem, laiku pa laikam bailes vai cerība liekas apturēja viņa dzīves gaitu, un šī nemitīgā šūpošanās bija it kā salauzusi sirds jūtību un padarījusi to bezspēcīgu.
Zvērinātie atgriezās sēdē, un, kā sagaidīja, priekšsēdis pasludināja par abu apvainoto notiesāšanu.
Viņus aizveda, abi aizgāja stigrā solī. Šai laikmetā visi mira labi.
Tiesas sulaiņa balss atskanēja drūma un ļauna:
— Pilsonis sabiedriskais apsūdzētājs pret pilsoni Ženevjēvu Diksmē.
Moriss nodrebēja pār visām miesām, un sviedru miklums aprasoja viņa
seju.
Durtiņas, pa kurām ienāca apsūdzētie, atvērās un parādījās Ženevjēva.
Viņa bija ģērbusies baltā, viņas mati bija sakārtoti apburoši koķeti, jo viņa bija tos izveicīgi sakārtojusi kāpienveidīgus un sasprogājusi, nevis ap- cirpusi, kā to darīja lielākā daļa sieviešu.
Bez šaubām, nabaga Ženevjēva līdz pēdējam brīdim gribēja parādīties skaista tiem, kas varēja viņu redzēt.
Moriss ieraudzīja Ženevjēvu, un viņš juta, ka visi spēki, kurus viņš bija savācis šim gadījumam, atstāja viņu. Tomēr viņš gatavojās šim sitienam, jo divpadsmit dienas viņš nebija izlaidis nevienu sēdi, un Ženevjēvas vārds, trīs reizes atskanējis no sabiedriskā apsūdzētāja mutes, bija pārsteidzis viņa dzirdi, bet dažs izmisums ir tik plašs un dziļš, ka neviens nevar iztaustīt bezdibeni.
Visi, kas redzēja parādāmies šo sievieti, tik skaistu, tik naivu, tik bālu, nevilšus iekliedzās: vieni niknumā, — šai laikmetā bija ļaudis, kas ienīda katru pārākumu, skaistuma pārākumu tāpat kā naudas, ģēnija vai izcelšanās pārākumu, citi apbrīnā, daži līdzcietībā.
Bez šaubām, Ženevjēva pazina vienu kliedzienu starp visiem šiem kliedzieniem, vienu balsi šo balsu vidū. Viņa pagriezās uz Morisa pusi, kamēr priekšsēdis šķirstīja apsūdzētās aktu kopojumu, laiku pa laikam no apakšas uz viņu lūkodamies.
Ar pirmo skatienu viņa ieraudzīja Morisu, apslēptu zem platmales malām. Tad ar maigu smaidu un vēl maigāku kustību viņa pagriezās pavisam. Viņa uzlika rožainās un drebošās rokas uz lūpām, un, ielikdama visu dvēseli elpā, viņa aizsūtīja pazudušo skūpstu, kuru šai pūlī tikai viens varēja pieņemt.
Ziņkārības čuksti pāršalca zāli. Ženevjēva, pasaukta, pagriezās pret tiesnešiem. Bet, nebeigusi šo kustību, viņa apstājās, un viņas izplestās acis ar neizsakāmu šausmu izteiksmi cieši lūkojās kādā zāles punktā.
Moriss velti pacēlās uz pirkstgaliem: viņš neko neredzēja vai pareizāk, kāda svarīgāka lieta pievērsa viņa uzmanību tribunālam.
Fukjē Tēnvils bija sācis lasīt apsūdzības rakstu.
Šai rakstā bija sacīts, ka Ženevjēva Diksmē esot kāda neganta sazvērnieka sieva, kas ticis turēts aizdomās, ka palīdzējis bijušajam Sarkanās Mājas bruņiniekam mēģinājumos glābt karalieni.
Starp citu, viņa esot tikusi pārsteigta, nometusies karalienes priekšā ceļos, lūdzot apmainīt drēbes ar viņu, un piedāvādamās nomirt tās vietā. Šis trulais fanātisms, apsūdzības rakstā bija teikts, bez šaubām pelnīs kontrrevolucionāru uzslavas; bet šodien, tas piebilda, katra franču pilsoņa
dzive pieder nācijai, un tā ir divkārša nodevība — upurēt savu dzīvi Francijas ienaidniekiem.
Ženevjēva, kad viņu jautāja, vai viņa atzīst, ka bijusi, kā to teikuši žandarmi Dišēns un Žilbērs, pārsteigta ceļos karalienes priekšā, lūgdamās apmainīt drēbes ar viņu, vienkārši atbildēja:
— Jā!
— Tad, — priekšsēdis teica, — izstāstiet mums jūsu plānu un cerības.
Ženevjēva pasmaidīja.
— Sieviete var lolot cerības, — viņa teica, — bet sieviete nevar īstenot tāda veida plānu, kuram es esmu kritusi par upuri.
— Bet kā tad jūs tur nokļuvāt?
— Tāpēc, ka es nepiederēju sev un mani tur iegrūda.
— Kas jūs iegrūda? — sabiedriskais apsūdzētājs jautāja.
— Ļaudis, kas man draudēja ar nāvi, ja es nepaklausītu.
Un jaunās sievietes uztrauktais skatiens atkal pievērsās Morisam un neredzemam punktam zālē.
— Bet, lai izbēgtu no nāves, kāda jums draudēja, jūs nenonicinājāt nāvi, kuru saņemtu par sodu.
— Kad es piekāpos, nazis man bija uz krūtīm, kamēr giljotīnas dzelzs vēl bija tālu no manas galvas. Es saliecos varas priekšā.
— Kāpēc jūs nesaucāt palīgā? Katrs krietns patriots būtu jūs aizstāvējis.
— Ak, kungs! — reizē skumjā un maigā balsī, ka Morisa sirds bija gatava pārplīst, Ženevjēva atbildēja, — ak, manā tuvumā neviena nebija.
Aizkustinājums sekoja līdzjūtībai, kā līdzjūtība bija sekojusi ziņkārībai. Daudzas galvas noliecās, vienas slēpdamas asaras, citas ļaudamas brīvi tām plūst.
Tad Moriss pamanīja kreisā pusē galvu, kura bija palikusi stingra, seju, kura bija palikusi nejūtīga.
Tas bija Diksmē, stāvs, drūms, nepielūdzams, un tas neizlaida no acīm ne Ženevjēvu, ne tribunālu.
Jaunā cilvēka deniņos saskrēja asinis. Niknumā viņam nosarka seja, visu būtni pārņēma neapvaldāma atriebības vēlme. Viņš uzmeta Diksmē tik elektrizētu naida pilnu skatienu, ka tas, it kā dedzinoša fluīda pievilkts, pagrieza galvu pret savu ienaidnieku.
Viņu skatieni sastapās kā liesmās.
— Sakiet mums jūsu kūdītāju vārdus? — priekšsēdis jautāja.
— Tur bija tikai viens, kungs.
— Kas?
— Mans virs.
— Vai jūs zināt, kur viņš ir?
— Jā.
— Uzrādiet viņa paslēptuvi.
— Viņš var būt neģēlis, bet es nebūšu gļēvule. Tas neattiecas uz mani, uzrādīt viņa paslēptuvi, tā ir jūsu lieta, to atklāt.
Moriss paskatījās uz Diksmē.
Diksmē nepakustējās. Jaunā cilvēka galvā radās doma: uzrādīt viņu, uzrādot sevi, bet viņš to apspieda.
— Nē, — viņš klusu teica, — tā nevajag mirt.
— Tātad jūs liedzaties vadīt mūsu meklēšanu? — priekšsēdies teica.
— Es domāju, kungs, ka es to nevaru darīt, — Ženevjēva atbildēja, — nepadarot sevi tikpat nicināmu citu acīs, kāds viņš ir manās.
— Vai liecinieki ir? — priekšsēdis jautāja.
— Viens ir, — tiesas sulainis atbildēja.
— Pasauciet liecinieku.
— Maksimiliāns Žans Lorēns! — nospiedza tiesas sulainis.
— Lorēns! — Moriss iesaucās. — Ak, Dievs, kas tad ir noticis?
Šis skats notika Lorēna apcietināšanas dienā, un Moriss nezināja par šo apcietināšanu.
— Lorēns! — sāpīgā nemierā apkārt lūkodamās, Ženevjēva čukstēja.
— Kāpēc liecinieks neatbild uz aicinājumu? — priekšsēdis jautāja.
— Pilsoni priekšsēdi, — Fukjē Tēnvils teica, — pēc nesena uzrādījuma liecinieks apcietināts savā dzīvoklī, tūdaļ viņu atvedīs.
Moriss nodrebēja.
— Bija vēl viens svarīgāks liecinieks, — Fukjē turpināja, — bet to vēl nav varējuši atrast.
Smaidīdams Diksmē pagriezās pret Morisu: varbūt tā pati doma, kas bija iešāvusies mīļākā galvā, bija savukārt iešāvusies vīra galvā. Ženevjēva nobālēja un ievaidēdamās sagura sevī. Tajā brīdī divu žandarmu pavadībā ienāca Lorēns.
Pēc viņa un tajās pašās durvīs parādījās Simons, kas apsēdās tiesā, kā ieradis vietējos apstākļos.
— Jūsu vārds un priekšvārds? — priekšsēdis jautāja.
— Maksimiliāns Zans Lorēns.
— Jūsu stāvoklis?
— Brīvais cilvēks.
— Tāds tu ilgi nebūsi, — rādīdams dūri, Simons teica.
— Vai jūs esat radinieks apsēdzētajai?
— Nē, bet man ir gods būt viņas draugam.
— Vai jūs zināt, ka viņa rīkoja sazvērestību karalienes aizvešanai?
— Kā jūs gribat, lai es to zinātu?
— Viņa varēja būt jums uzticējusies.
— Man, Termopīlu sekcijas loceklim?.. Eita nu!
— Tomēr dažreiz ir redzējuši jūs kopā ar viņu.
— Mani varēja pat bieži redzēt.
— Jūs pazināt viņu kā aristokrāti?
— Es viņu pazinu kā ādmiņa sievu.
— Viņas vīrs patiesībā nenodarbojās ar amatu, zem kāda slēpās.
— O, to es nezinu, viņas vīrs nebija mans draugs.
— Stāstiet mums par viņas vīru!
— O! Ļoti labprāt! Tas ir riebīgs cilvēks…
— Lorēna kungs, — Ženevjēva teica, — es jūs lūdzu… Lorēns bezjūtīgi turpināja:
— … Kas upurēja savu nabaga sievu, kura stāv jums acu priekšā, lai apmierinātu nevis savus politiskos ieskatus, bet personisko naidu. Fui! Es viņu stādu tikpat zemu kā Simonu.
Diksmē kļuva zils. Simons gribēja runāt, bet ar rokas mājienu priekšsēdis lika viņam klusēt.
— Kā liekas, jūs ļoti labi zināt šo lietu, pilsoni Lorēn, — Fukjē teica, — pastāstiet mums par to.
— Piedodiet, pilsoni Fukjē, — pieceldamies Lorēns teica, — es teicu visu, ko zināju.
Viņš palocījās un apsēdās.
— Pilsoni Lorēn, — apsūdzētājs turpināja, — tavs pienākums ir izskaidrot tribunālam.
— Lai tas izskaidrojas ar to, ko teicu. Kas attiecas uz šo nabaga sievieti, es atkārtoju, viņa paklausīja tikai varai… Redziet, apskatieties tikai, vai viņa ir veidota kā sazvērniece? Viņu piespieda darīt to, ko viņa darīja, tas ir viss.
— Tu tā domā?
— Es esmu pārliecināts.
— Likuma vārdā, — Fukjē teica, — es prasu, lai liecinieks Lorēns tiktu vests tribunāla priekšā kā apvainotais līdzzināšanā šai sievietei.
Moriss ievaidējās.
Ženevjēva apslēpa seju rokās.
Simons prieka sajūsmā iekliedzās:
— Pilsoni apsūdzētāj, tu glāb tēviju!
Kas attiecas uz Lorēnu, viņš, neteikdams ne vārda, pārkāpa pāri margām, lai apsēstos blakus Ženevjēvai. Viņš paņēma viņas roku un godbijīgi skūpstīja to.
— Labdien, pilsone, — viņš teica ar tādu vienaldzību, kas atdzīvināja sapulci. — Kā jums klājas?
Un viņš apsēdās uz apsūdzēto sola.