Sajust rokas pieskārienu uz pleca šajā laikmetā bija vienmēr nopietna lieta.
Diksmē pagriezās un pazina Morisu.
— Ā! Labdien, pilsoni republikāni, — tikai nemanāmi nodrebēdams, bet tūlīt savaldījies, Diksmē teica.
— Labdien, pilsoni gļēvuli, — Moriss atbildēja, — jūs mani gaidījāt, vai ne?
— Tas ir, tieši otrādi, es jūs vairs negaidīju, — Diksmē atbildēja.
— Kāpēc?
— Jo es jūs gaidīju agrāk.
— Es nāku vēl par agru pirms tevis, slepkava! — Moriss piebilda drausmīgā balsī, vai pareizāk, čukstos, jo viņa sirdī bija sakrājies pērkons un skatienā — zibens.
— Tavas acis met ugunis, pilsoni, — Diksmē atbildēja. — Mūs pazīs un vajās.
— Jā, tu baidies tikt apcietināts, vai ne? Tu baidies nokļūt uz ešafota, kurp aizsūti citus? Lai apcietina, jo labāk, man šķiet, tautas tiesai trūkst viens vainīgais.
— Tāpat kā goda vīru sarakstā trūkst viena vārda, kopš tavs vārds no tā ir izzudis?
— Labi, es ceru, ka to mēs vēl pārrunāsim. Tai laikā tu esi atriebies, nekrietnā kārtā atriebies sievietei. Kāpēc, ja tu mani kaut kur esi gaidījis, kāpēc tu negaidīji mani tai dienā, kad manā mājā nozagi Ženevjēvu?
— Es domāju, ka tu pirmais nozagi.
— Ej taču, nejoko, kungs, to es nekad pie sevis nemanīju! Nerunā, es zinu, ka darbos tu esi daudz stiprāks nekā runā! Par to man liecina diena, kad jūs gribējāt mani nogalināt: tai dienā runāja tava īstā daba.
— Es vairākkārt esmu nožēlojis, ka tai neklausīju, — Diksmē mierīgi atbildēja.
— Nu, — piesizdams pie zobena, Moriss teica, — es piedāvāju jums gandarījumu.
— Rīt, ja vēlaties, šodien ne.
— Kāpēc rīt?
— Vai arī šovakar.
— Kāpēc ne tūliņ?
— Tāpēc, ka man līdz pieciem vēl ir darīšanās.
— Vēl kāds riebīgs nodoms, — Moriss teica, — vēl kāda viltība.
— Ak tā! Morisa kungs, — Diksmē atbildēja, — jūs tiešām neesat diezcik pateicīgs. Kā! Sešus mēnešus es jums ļāvu mīlēt manu sievu. Sešus mēnešus es netraucēju jūsu satikšanos, ļāvu jums smaidīt viņai. Atzīstaties, neviens laulātais draugs nekad nav bijis pielaidīgāks.
— Tas ir tāpēc, ka tu domāji — es tev noderēšu un ka tāpēc saudzēji. «' — Bez šaubām! — mierīgi atbildēja Diksmē, kas arvien vairāk sevi savaldīja, jo vairāk Moriss iekarsa. — Bez šaubām! Kamēr tu nodevi republiku un pārdevi man to par manas sievas vienu skatienu; kamēr tu ar nodevību un viņa ar laulības pārkāpšanas mīlu zaudējāt godu, es biju saprātīgais un varonis. Es gaidīju, es uzvarēju.
— Šausmas! — Moriss teica.
— Jā, vai nav tiesa? Jūs protat novērtēt savu uzvešanos, kungs. Tā ir riebīga, tā ir nekrietna.
— Jūs maldāties, kungs! Par riebīgu un nekrietnu es saucu tā cilvēka uzvešanos, kam bija uzticēts sievas gods, kas bija zvērējis sargāt šo godu tīru un neaizskartu, un kas, tai vietā, lai pildītu zvērestu, viņas skaistumu izlietoja pievilināšanai, lai sagūstītu vājās sirdis. Pāri visam jūsu svētais pienākums bija apsargāt šo sievieti, kungs, un tai vietā, lai viņu apsargātu, jūs viņu pārdevāt.
— Ko es darīju, kungs, — Diksmē atbildēja, — es tūliņ jums pateikšu! Man bija jāglābj draugs, kas ar mani kalpoja svētai lietai. Tāpat kā šai lietai es upurēju mantu, es upurēju arī godu. Pats sevi es biju pilnīgi aizmirsis, pilnīgi iznīcinājis. Par sevi es domāju tikai pēdējā vietā. Tagad drauga vairs nav: mans draugs nodūrās. Karalienes man vairs nav! Mana karaliene mira uz ešafota. Tagad, nu, tagad, es domāju par atriebību.
— Saki — par slepkavību.
— Nogalinot laulības pārkāpēju, to nenoslepkavo, to soda.
— Šo laulības pārkāpšanu jūs uzspiedāt, tātād tā bija likumīga.
— Jūs domājat? — drūmi smaidīdams, teica Diksmē. — Prasi sirdsapziņai, vai viņa rīkojusies pareizi?
— Tas, kas soda, dara to atklāti. Tu nesodi, jo, sūtīdams viņu uz ešafotu, tu slēpies.
— Es bēgu? Es slēpjos? Ka tu to zini ar savām aprobežotajām smadzenēm? — Diksmē jautāja. — Vai tas nozīmē slēpties, ja esmu klāt pie viņas notiesāšanas? Vai tas nozīmē bēgt, ja iet Nāves zālē teikt viņai pēdējās ardievas?
— Tu gribi viņu redzēt? — Moriss iesaucās, — tu gribi atvadīties no viņas?
— Noteikti, — paraustīdams plecus, Diksmē atbildēja. — Tev ir maz piedzīvojumu atriebībā. Tātad manā vietā tu apmierinātos, ļaudams notikumiem iet savu gaitu. Tātad, piemēram, ja sieva, laulības pārkāpēja, pelnījusi nāvi, no tā brīža, kad esmu viņu sodījis ar nāvi, es esmu izlīdzinājies ar viņu, vai pareizāk, viņa ir izlīdzinājusies ar mani. Nē, pilsoni Moris, es zinu labāk. Es zinu līdzekli, kā atdarīt šai sievietei visu ļaunu, ko viņa darījusi man. Viņa tevi mīl, viņa mirs tālu no tevis. Viņa mani nicina, viņa mani redzēs! Skaties, — izvilkdams kabatas grāmatiņu, viņš piebilda, — tu redzi šo grāmatiņu? Te ir Pils rakstveža parakstīta karte. Ar šo karti es varu nokļūt pie notiesātajiem. Un es nokļūšu pie Ženevjēvas un saukšu viņu par laulības pārkāpēju. Es redzēšu, kā kritīs viņas mati no bendes rokas, un, kamēr viņas mati kritīs, viņa dzirdēs manu balsi, kas atkārtos: «Laulības pārkāpēja!"
Es viņu pavadīšu līdz divričiem, un kad viņa uzliks kāju uz ešafota, pēdējais vārds, ko viņa dzirdēs, būs — «laulības pārkāpēja".
— Uzmanies! Viņai pietrūks spēka izturēt tik daudz gļēvulības, un viņa tevi uzrādīs.
— Nē! — Diksmē teica. — Viņa mani ienīst pārāk stipri! Ja viņai vajadzētu uzrādīt, viņa būtu uzrādījusi, kad tavs draugs viņai klusām deva šo padomu. Ja viņa nav uzrādījusi mani, lai glābtu savu dzīvību, viņa neuzrādīs, lai mirtu kopā ar mani. Jo viņa labi zina, ja viņa mani uzrādīs, es nokavēšu soda izpildīšanu par vienu dienu. Viņa labi zina, ja uzrādīs mani, es iešu ar viņu ne tikai līdz Pils pakāpienu apakšai, bet līdz ešafotam. Jo viņa labi zina, ka es neatstāšu viņu soliņa pakājē, bet kāpšu ar viņu divričos; jo viņa labi zina, ka visu ceļu es viņai atkārtošu šo drausmīgo vārdu: «laulības pārkāpēja"; ka nemitīgi es to atkārtošu uz ešafota, un brīdī, kad viņa iegrims mūžībā, apsūdzība aizies viņai līdzi.
Naidā un niknumā Diksmē bija šausmīgs. Viņa roka satvēra Morisa roku. Viņš to kratīja ar jaunam cilvēkam nepazīstamu spēku. Ar to norisinājās pretējs: jo vairāk Diksmē satrakojās, jo Moriss kļuva mierīgāks.
— Klausies, — jaunais cilvēks teica, — šai atriebībai kaut kas nepietiek.
— Kas?
— Tu nevarēsi viņai teikt: «Iziedams no tribunāla, es sastapu tavu mīļāko un viņu nogalināju."
— Tieši otrādi, man labāk patīk teikt, ka tu dzīvo un ka savas dzīves atlikušo daļu tu mūžīgi atcerēsies viņas nāves ainu.
— Tomēr tu mani nogalināsi, — Moriss teica, — vai, — palūkodamies apkārt un redzēdams sevi izdevīgākā stāvoklī, viņš teica, — es nogalināšu tevi.
Un, bāls no uzbudinājuma, niknuma aizrauts, juzdams, ka viņa spēki divkāršojušies no piespiešanās, kāda viņam bija vajadzīga, lai noklausītos Diksmē briesmīgo nodomu atstāstījumu līdz galam, viņš to satvēra aiz rīkles, un soļodams atmuguriski, vilka viņu uz kāpnēm, kuras izgāja uz upes krastu.
Diksmē savukārt juta, kā no šā rokas pieskāriena viņā sacēlās naida lavīna.
— Labi, — viņš teica, — tev nav jāvelk mani ar varu, es iešu.
— Tad nāc, tu esi bruņots.
— Es tev sekoju.
— Nē, ej pa priekšu! Bet es brīdinu: pie mazākās kustības es tev pāršķelšu galvu ar zobena cirtienu.
— O! tu labi zini, ka es nebaidos, — Diksmē teica ar smaidu, ko lūpu bālums darīja tik šausmīgu.
— Ne bailes no zobena, — Moriss čukstēja, — bet bailes pazaudēt atriebību. Un tomēr, — viņš piebilda, — tagad, kad mēs esam viens preti otram, tu vari viņai teikt: „Sveiki!"
Tiešām, viņi bija ūdens malā, un, ja kāds vēl varētu redzēt, kur viņi bija, neviens nepagūtu pienākt laikā, lai aizkavētu divkauju.
Starp citu, abus plosīja vienāds naids.
Tā runādami, viņi nokāpa pa mazajām kāpnēm, kuras iziet Pils laukumā, un sasniedza gandrīz vai tukšo krastmalu. Tā kā tiesāšana turpinājās, jo bija pulkstens divi, pūlis vēl aizpildīja tiesas istabu, gaiteņus un pagalmus, un Diksmē likās bija tikpat stipri izslāpis pēc Morisa asinīm, kā Moriss — pēc viņa…
Tad viņi iedziļinājās zem viena no tiem spraišļiem, kuri aizved Konsjeržērijas cietumus līdz upei, kuri šodien ir smirdoņas pilni novadgrāvji un kādreiz bieži aiznesa līķus tālu no kazemātiem.
Moriss nostājās starp ūdeni un Diksmē.
— Es noteikti ticu, ka es tevi nogalināšu, Moris, — Diksmē teica, — tu pārāk drebi.
— Un es, Diksmē, — paņemdams rokā zobenu un rūpīgi noslēgdams katru atkāpšanos, teica Moriss, — es domāju, tieši otrādi, ka es tevi nogalināšu, un tevi nogalinājis, paņemšu no tavas kabatas grāmatiņas Pils kancelejas caurlaidi. O! aizpogā labi svārku! Mans zobens to attaisīs, par to es galvoju, kaut būtu no vara kā senās bruņas.
— Tu gribi paņemt šo papīru? — Diksmē iebļāvās.
— Jā, — Moriss teica, — es to izlietošu! Es ar to papīru ienākšu pie Ženevjēvas. Es apsēdīšos blakus viņai divričos. Un kamēr viņa dzīvos, es čukstēšu viņai ausī: „Es tevi mīlu!", un kad kritīs viņas galva: „Es tevi mīlēju!"
Diksmē izdarīja kustību ar kreiso roku, lai ar labo satvertu papīru un kopā ar kabatas grāmatiņu iemestu upē. Bet ašs kā zibenis, ass kā cirvis Morisa zobens krita uz šīs rokas un gandrīz vai pavisam atšķēla delnu.
Kratīdams sakropļoto roku, ievainotais iekliedzās, un nostājās aizsargāšanās stāvoklī.
Tad zem vientuļiem un tumšiem spraišļiem sākās šausmīga cīņa. Divi cilvēki, ieslēgti tik šaurā telpā, ka cirtieni nevarēja novērsties no mērķa, slīdēja pa mitrām plātnēm un tikai ar grūtībām noturējās pie novadgrāvja sienām.
Viņi bruka viens otram virsū arvien spēcīgāk, jo cīnītāju nepacietība pieauga.
Diksmē juta plūstam asinis un saprata, ka līdz ar asinīm zudīs viņa spēki. Tāpēc viņš uzbruka Morisam tik spēcīgi, ka tas bija spiests spert soli atpakaļ. Atkāpjoties viņa kreisā kāja paslīdēja, un ienaidnieka zobena gals ieskrāpēja viņa krūtis. Bet ar kustību, tik strauju kā doma, ceļos nokrizdams, viņš kreisā rokā pacēla asmeni, un izstiepa galu pret Diksmē, kas, niknumā mezdamies uz priekšu, uzskrēja uz zobena un nodūrās.
Noskanēja šausmīgs lāsts.
Tad abi ķermeņi izvēlās pat aiz spraišļiem.
Piecēlās tikai viens.
Tas bija Moriss, aptašķīts ar ienaidnieka asinīm.
Viņš izvilka zobenu, un vienlaikus likās, ka izdzisa dzīvības paliekas, kas nervozās trīsās kustināja Diksmē locekļus.
Tad, pārliecinājies, ka Diksmē bija miris, viņš noliecās pār līķi, attaisīja mirušā svārku, izņēma kabatas grāmatiņu un strauji aizgāja.
Uzmetis sev acis, viņš redzēja, ka nepaspers uz ielas pat četrus soļus, kad tiks apcietināts: viņš bija notašķīts ar asinīm.
Viņš pienāca pie krasta, noliecās pār straumi un nomazgāja rokas un svārku.
Tad, uzmetis pēdējo skatienu spraišļiem, viņš aši uzkāpa pa kāpnēm.
Sarkana un kūpoša urdziņa parādījās un burbuļodama sūcās uz upi.
Nonācis Tiesu pilī, viņš atvēra kabatas grāmatiņu un atrada tur Pils rakstveža parakstīto caurlaidi.
— Pateicos, taisnīgais Dievs! — viņš čukstēja.
Un strauji viņš uzkāpa pa pakāpieniem, kas veda uz Mirušo zāli.
Pulkstenis nosita trīs.
LIV mirušo zāle
Lasītāji vēl atcerēsies, ka Pils rakstvedis Diksmē priekšā atvēra cietuma sarakstus un uzturēja ar viņu sakarus, ko rakstveža kundze darīja stipri patīkamus.
Šo cilvēku, kā viegli iedomāties, sagrāba šausmīgas bailes, kad tika atklāta Diksmē sazvērestība.
Tiešām, viņš baidījās kļūt par neīstā kolēģa līdzvainīgo un tikt notiesāts uz nāvi kopā ar Ženevjēvu.
Fukjē Tēnvils pasauca viņu.
Viegli saprotams, kā nabaga cilvēks pūlējās, lai sabiedriskajam apsūdzētājam pierādītu savu nevainību. Pateicoties Ženevjēvas atzīšanai, ka viņš nekā nezināja par viņas vīra nodomiem, tas viņam izdevās. Tas viņam izdevās, pateicoties Diksmē bēgšanai; tas viņam izdevās, it sevišķi pateicoties Fukjē Tēnvila interesei, kas gribēja uzturēt savu administrāciju tīru.
— Pilsoni, — krizdams viņa priekšā ceļos, rakstvedis teica, — piedod man, es esmu ļāvies piekrāpties.
— Pilsoni, — sabiedriskais apsūdzētājs atbildēja, — tautas kalpotājs, kas ļauj sevi piekrāpt tādā laikā, pelna giljotīnu.
— Bet varbūt muļķis, — rakstvedis atbildēja, — kas labprāt vēlētos saukt par kungu Fukjē Tēnvilu.
— Muļķis vai nē, — stingrais apsūdzētājs atbildēja, — bet, mīlēdams republiku, nedrīkst ļaut sevi iemidzināt. Kapitola zosis arī bija muļķa putni, un tomēr viņas pamodās, lai glābtu Romu.
Rakstvedim nebija ko atbildēt uz tādu pierādījumu, viņš ievaidējās un gaidīja.
— Es tev piedodu, — Fukjē teica. — Es pat aizstāvēšu tevi, jo negribu, lai mans kalpotājs būtu pat aizdomās. Bet atceries, niecīgākais vārds, kas tiks man ausīs, mazākā atmiņa par šo lietu un tev būs gals!
Nav jāsaka, ar kādu uzcītību un kādu rūpību rakstvedis uzmeklēja avīzes, kuras vienmēr gatavas teikt to, ko- zina, un dažreiz to, ko nezina, kaut tas maksātu desmit cilvēku galvas.
Viņš visur meklēja Diksmē, lai ieteiktu viņam ciest klusu. Bet Diksmē ļoti dabīgi bija mainījis savu dzīvokli, un viņš nevarēja viņu sadzīt rokā.
Ženevjēva tika nosēdināta apsūdzēto krēslā. Bet jau iepriekš viņa bija paskaidrojusi, ka ne viņai, ne vīram nebija nekādu līdzzinātāju.
Tāpēc viņš ar skatienu pateicās jaunajai sievietei, kad redzēja viņu paejam garām, lai dotos uz tribunālu.
Tikai, kad viņa pagāja garām, un viņš atgriezās uz acumirkli kancelejā, lai paņemtu aktu sējumu, ko prasīja Fukjē Tēnvils, pēkšņi viņš ieraudzīja Diksmē, kas nāca viņam klāt rāms un mierīgs.
Šis skatiens viņu pārakmeņoja.
— O! — viņš izdvesa, it kā būtu pamanījis spoku.
— Vai tu mani nepazīsti? — jaunpienākušais jautāja.
— Zināms. Tu esi pilsonis Dirāns vai, pareizāk, — Diksmē.
— Ļoti pareizi.
— Bet tu esi miris, pilsoni.
— Vēl ne, kā tu redzi.
— Es gribu teikt, ka tevi apcietinās.
— Kas lai mani apcietina? Neviens mani nepazīst.
— Bet es pazīstu tevi, un man jāsaka tikai viens vārds, lai tu tiktu giljotinēts.
— Un man jāsaka tikai divi, lai tevi giljotinētu kopā ar mani.
— Tas ir riebīgi, ko tu tur runā.
— Nē, tas ir loģiski.
— Bet ko tu vēlies? Runā! Pasteidzies, jo mazāk mēs runāsim kopā, jo mazāk būs briesmu.
— Klausies! Mana sieva tiks notiesāta, vai ne?
— Baidos, ka tā būs! Nabaga sieviete!
— Es vēlos viņu redzēt pēdējo reizi, lai atvadītos no viņas.
— Kur?
— Mirušo zālē.
— Tu uzdrošināsies ienākt?
— Kāpēc ne?
— O! — kā cilvēks, kam šī doma vien lika skriet šermuļiem pār kauliem, rakstvedis iesaucās.
— Vai tur vajadzīgs kāds līdzeklis? — Diksmē turpināja.
— Lai ienāktu Mirušo zale? Jā, bez šaubām.
— Kāds?
— Jādabū karte.
— Un kur jāsaņem kartes?
Rakstvedis šausmīgi nobālēja un šļupstēja:
— Kur dabūt kartes, jūs jautājat?
— Es jautāju, kur tās dabūt, — Diksmē atbildēja, — jautājums ir skaidrs, man liekas.
— Tās dabūn — šeit.
— Ā, tiešām! Un kas tās parasti paraksta?
— Rakstvedis.
— Bet rakstvedis esi tu.
— Bez šaubām, es!
— Skaties, kā sakrīt! — apsēzdamies teica Diksmē. — Tu parakstīsi man karti.
Rakstvedis salēcās.
— Tu man prasi galvu, pilsoni, — viņš teica.
— O, nē, es prasu tikai karti!
— Nelaimīgais, es likšu tevi apcietināt! — saņemdams visu enerģiju, rakstvedis teica.
— Dari tā, — Diksmē atbildēja, — bet tai pašā laikā es tevi uzrādīšu kā savu līdzzinātāju, un tad uz slaveno zāli es neiešu viens, bet tu mani pavadīsi.
Rakstvedis nobālēja.
— Ak, ļaundaris! — viņš teica.
— Tur nav nekādas negantības, — Diksmē atbildēja, — man jārunā ar sievu un, lai tur nokļūtu, es prasu tev karti.
— Vai tev tik ļoti nepieciešams ar viņu runāt?
— Kā liekas, ja es riskēju ar savu galvu, lai to panāktu.
Šis iemesls rakstvedim likās pieņemams. Diksmē redzēja, ka viņš bija sašķobījies.
— Nomierinies, — viņš teica, — par to neko nezinās. Pie joda! Vai līdzīgi gadījumi bieži notiek, kā ar mani?!
— Reti, konkurence nav liela.
— Labi, nokārtosim to citādi.
— Ja var, nekas nav labāks.
— Nekas nav vieglāks. Ienāc pa notiesāto durvīm. Pa tām durvīm karte nav vajadzīga. Un kad tu būsi parunājis ar sievu, tu pasauksi mani un es tevi izlaidīšu.
— Nav slikti! — Diksmē teica. — Par nelaimi pilsētā stāsta par kādu notikumu.
— Kādu?
— Stāstu par nabaga kuprīti, kas pārskatījies un sajaucis durvis, un domādams ienākam arhīvā, ienāca zālē, par kuru mēs runājam. Tā kā viņš bija ienācis pa notiesāto durvīm, viņam nebija līdzi kartes, lai apliecinātu savu personību, un viņam negribēja ļaut iziet. Ja viņš esot iegājis pa citu notiesāto durvīm, tad viņš esot notiesāts tāpat kā citi. Viņš protestēja, zvērēja, sauca, neviens viņam neticēja, neviens nenāca palīgā, neviens neļāva iziet. Tādā kārtā, par spīti protestiem, zvērestiem, kliedzieniem, soda izpildītājs vispirms nogrieza viņam matus un pēc tam kaklu. Vai šī anekdote ir patiesa, pilsoni rakstvedi? Tev tas jāzina labāk kā nevienam.
— Diemžēl patiesa! — drebēdams teica rakstvedis.
— Tu saproti, ka ar līdzīgu pagātni es darītu muļķīgi, ienākdams tādā slepkavu bedrē.
— Bet ja es tev saku, ka es būšu tur.
— Un ja tevi pasauc, ja tu esi aizņemts citur, ja tu aizmirsti?
Nepielūdzami Diksmē uzsvēra pēdējo vārdu:
— Ja tu piemirsti, ka es tur esmu?
— Bet ja es apsolu…
— Nē! Starp citu, tas tevi kompromitēs: tevi redzēs runājot ar mani. Un tad, galu galā, tas man nepatīk! Es labāk gribu karti.
— Neiespējami.
— Tad, mīļais draugs, es runāšu, un mēs pastaigāsimies kopā uz Revolūcijas laukumu.
Nelaimīgais rakstvedis apskurbis, apdullis, pusnedzīvs parakstīja pilsonim caurlaidi.
Diksmē to satvēra un pēkšņi izgāja, lai tiesā ieņemtu vietu, kur mēs viņu redzējām.
Pārējais jums ir zināms.
No šā brīža rakstvedis, lai izvairītos no apsūdzības par līdzzināšanu, apsēdās blakus Fukjē Tēnvilam, atstādams ķancelejas vadību pirmajam palīgam.
Pulkstens trijos un desmit minūtēs Moriss izgāja cauri slēdzēju un žandarmu žogam, un neaizkavēts sasniedza liktenīgās durvis.
Sacīdami liktenīgās, mēs pārspīlējam, jo bija divas durvis. Lielās durvis, caur kurām ienāca un izgāja kartes īpašnieki, un notiesāto durvis, caur kurām ienāca tie, kam bija jāiziet tikai uz ešafotu.
Istaba, kurā iekjuva Moriss, bija pārdalīta divās daļās.
Vienā nodalījumā sēdēja ierēdņi, kam bija jāieraksta ienācēju vārdi. Otrā, tikai dažiem koka soliem mēbelētā, novietoja kopā nupat apcietinātos un notiesātos, kas nozīmēja gandrīz vai vienu un to pašu.
Zāle bija tumša, to apgaismoja tikai rūts, kas iebūvēta kancelejas šķērssienā.
Kāda sieviete, ģērbusies baltā un pusnoģībusi gulēja kaktā, atbalstījusies pret sienu.
Viņas priekšā, ar sakrustotām rokām, reizēm purinādams galvu, stāvēja kāds vīrs, nezinādams, vai runāt, baidīdamies, ka vārdi varētu atgriezt viņu pie apziņas, ko viņa bija zaudējusi.
Apkārt šīm divām personām juceklīgi kustējās notiesātie, kas šņukstēja vai dziedāja patriotiskas dziesmas.
Citi lieliem soļiem staigāja šurp un turp, it kā gribēdami aizbēgt no domas, kas viņiem kremta.
Tiešām, tā bija nāves priekšistaba, un visa iekārta bija šā vārda cienīga.
Bija redzami cisām pildīti zārki, kas pavērās, it kā lai aicinātu dzīvos: tās bija atpūtas gultas, pagaidu kapi.
Logam iepretī stāvēja liels skapis.
Ziņkārībā kāds cietumnieks to atvēra un šausmās atkāpās.
Skapī bija iepriekšējā dienā nogalināto asiņainie apģērbi, un garās matu pīnes karājās pa starpām: tā bija bendes dzeramnauda, ko viņš pārdeva vecākiem, ja iestādes nebija pavēlējušas sadedzināt šīs dārgās paliekas.
Moriss drebēdams tik tikko pavēra durvis, ar vienu skatienu pārredzēja visu ainu.
Viņš paspēra zālē trīs soļus un nokrita Ženevjēvai pie kājām.
Nabaga sieviete iekliedzās! Kliedzienu Moriss noslāpēja viņai uz lūpām.
Raudādams Lorēns spieda draugu rokās: tās bija viņa pirmās asaras.
Savāda lieta! Visi kopā savāktie nelaimīgie, kam bija jāmirst reizē, tik tikko manīja šo aizkustinošo skatu.
Ikviens bija pārāk stipri aizņemts ar saviem pārdzīvojumiem, lai iesaistītos citu pārdzīvojumos.
Kādu brīdi trīs draugi palika mēmā, kvēlā un gandrīz vai līksmā apskāvienā.
Sāpju pilnajā grupā Lorēns atbrīvojās pirmais.
— Tātad, tu arī esi notiesāts? — viņš vaicāja Morisam.
— Jā, — tas atbildēja.
— O! Laime! — Ženevjēva čukstēja.
Cilvēku prieks, kam atliek dzīvot tikai stundu, nevar vilkties tik ilgi kā viņu dzīve.
Paskatījies Ženevjēvā ar karstas un dziļas mīlas pilnu skatienu, pateicies par šo reizē egoistisko un maigo vārdu, kāds viņai paspruka, Moriss pagriezās pret Ženevjēvu.
— Tagad, — saņemdams vienā rokā abas Ženevjēvas rokas, viņš teica, — runāsim.
— Ak, jā, runāsim, — Lorēns atbildēja, — bet ja mums paliek laiks, ļoti labi. Ko tu gribi man teikt?
— Tu esi apcietināts manis dēļ, notiesāts viņas dēļ, neizdarījis neko pret likumu. Mēs, Ženevjēva un es, mēs maksājam parādus, tas nav taisnīgi, ja tev jāmaksā reizē ar mums.
— Es nesaprotu.
— Lorēn, tu esi brīvs.
— Es brīvs? Tu esi traks! — Lorēns teica.
— Nē, es neesmu traks. Es atkārtoju, ka tu esi brīvs! Skaties, lūk, caurlaide! Tev prasīs, kas tu esi, tu teiksi, ka kalpotājs Karmelītu kancelejā. Tu esi nācis aprunāties ar Pils rakstvedi. Aiz ziņkārības tu viņam paprasīji caurlaidi, lai aplūkotu notiesātos. Tu esi viņus redzējis, tu esi apmierināts, tu aizej.
— Tas ir joks, vai ne?
— Nē, mīļais draugs, te ir karte, izmato izdevību! Tu neesi iemīlējies, tev nav vajadzības mirt, lai pavadītu dažas minūtes ilgāk ar sirdsmīļoto un nezaudētu nevienu sekundi no mūžības.
— Bet, Moris, — Lorēns teica, — ja var iziet no šis zāles, ko es nekad nebūtu ticējis, kāpēc tu negribi vispirms glābt kundzi? Kas attiecas uz tevi, mēs pārdomāsim.
— Neiespējami, — šausmīgās sirdssāpēs Moriss atbildēja, — lūk, tu redzi, uz kartes rakstīts pilsonis, nevis pilsone, un, turklāt, Ženevjēva negribētu iziet, mani atstādama šeit, negribētu dzīvot, zinādama, ka es miršu.
— Bet, ja viņa negrib, kāpēc lai to gribētu es? Tātad tu domā, ka man ir mazāk drosmes nekā sievietei?
— Nē, draugs, tieši otrādi, es zinu, ka tu esi visdrošsirdīgākāis cilvēks. Bet nekas virs zemes nevarētu attaisnot tavu ietiepību šajā gadījumā. Lorēn, izmanto labvēlīgo acumirkli un sagādā mums augstāko prieku zināt tevi brīvu un laimīgu!
— Laimīgs! — Lorēns iesaucās. — Vai tu joko? Laimīgs bez jums?.. Ei, ko tad lai es daru šajā pasaulē bez jums, Parīzē, bez savām paražām? Jūsu vairs neredzēt, negarlaikot jūs ar sliktām rīmēm? Ak, piedodiet, nē!
— Lorēn, mans draugs!..
— Tieši tāpēc, ka esmu tavs draugs, es ietiepjos. Ja man būtu izredzes atrast jūs abus, un es būtu cietumnieks, kāds esmu, es apgāztu sienas. Bet aizbēgt no šejienes vienam, aiziet ielās ar noliektu galvu, kad it kā sirdsapziņa nemitīgi kliegs man ausīs: „Moris! Ženevjēva!" Staigāt pa zināmiem kvartāliem un pie zināmās mājas, kur es redzējus jūs un kur redzēšu tikai jūsu ēnas. Beidzot, sākt nolādēt Parīzi, kuru es tik ļoti mīlēju, ak, nudien, nē, un es domāju ir taisnīgi nogalināt karaļus, kaut karaļa Dagobēra dēļ.
— Un kāds sakars ir karalim Dagobēram ar to, kas notiek ar mums?
— Kāds? Vai šis šausmīgais tirāns neteica lielajam Elajam: „Pat labāko sabiedrību ir jāatstāj?" Nu, es esmu republikānis un saku: „Nekas nedrīkst mūs piespiest atstāt krietno sabiedrību, pat giljotīna ne! Es te jūtos labi, es te palieku!"
— Nabaga, nabaga draugs! — Moriss teica.
Ženevjēva neteica neko, bet skatījās viņā ar asaru miklām acīm.
— Tev žēl dzīves? — Lorēns vaicāja.
— Jā, viņas dēļ.
— Un man nav iemesla tās žēlot, pat Saprāta dievietes dēļ, kas — es piemirsu izstāstīt tev šos apstākļus — nesen izturējās pret mani ļoti nejauki, kas tomēr ļaus viņai iepriecināties kā senākajai Artēmizijai! Tātad es iešu ļoti mierīgs un jautrs. Es uzjautrināšu visas plukatas, kas skrien aiz divričiem. Es pateikšu jauku četrrindi Sansona kungam, un — tad labu nakti!.. Tas ir… Uzgaidi taču!..
Lorēns aprāvās.
— Ak, jā, jā, — viņš teica, — jā, es gribu iziet. Es zināju gan, ka es nevienu nemīlu. Bet es piemirsu, ka ienīstu kādu! Pulksteni, Moris, pulksteni!
— Pulkstenis ir pusčetri.
— Man vēl ir laiks, nudien! Man vēl ir laiks!
— Droši, — Moriss iesaucās, — šodien vēl palika deviņi apsūdzētie, tas vilksies līdz pieciem. Mums tātad vēl ir divas stundas.
— Tieši tik, cik man vajadzīgs! Dod man karti un aizdod divdesmit sū.
— Ak, Dievs, ko jūs gribat darīt? — Ženevjēva čukstēja.
Moriss saspieda viņai roku. Viņam bija svarīgi, ka Lorēns izgāja.
— Man ir ideja, — Lorēns teica.
Moriss izvilka maku un ielika draugam rokā.
— Tagad dod karti, Dieva dēļ! Es gribu teikt — Mūžīgās Būtnes dēļ.
Moriss padeva viņam karti.
Lorēns noskūpstīja Ženevjēvas roku, un, izmantotams brīdi, kad kancelejā atveda notiesāto partiju, pārlēca pāri koka soliem un pienāca pie lielajām durvīm.
— Lūk, — kāds žandarms teica, — viens bēglis, man liekas.
Lorēns saslējās un parādīja karti.
— Skaties, — viņš teica, — pilsoni žandarm, iemācies labāk pazīt ļaudis!
Žandarms pazina rakstveža parakstu. Bet viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kas vispār neuzticas. Un tā kā tieši šajā brīdī no tribunāla lejā kāpa rakstvedis, trīsēdams kopš tā brīža, kad tik neprātīgi bija uzdrošinājies parakstīt karti, viņš teica:
— Pilsoni rakstvedi, — viņš teica, — lūk, papīrs, ar kura palīdzību kāds cilvēks grib iziet no Mirušo zāles. Vai šis papīrs ir kārtībā?
Rakstvedis bailēs nodrebēja, un, pārliecināts, ka ieraudzīs drausmīgo Diksmē figūru, ja paskatīsies, satverdams karti, viņš pasteidzās atbildēt:
— Jā, jā, tas ir mans paraksts.
— Tad, — Lorēns teica, — ja tas ir tavs paraksts, atdod to man.
— Nē, — saplēsdams sīkos gabaliņos, rakstvedis teica, — nē, tādas kartes derīgas tikai vienai reizei.
Kādu brīdi Lorēns stāvēja, nezinādams ko darīt.
— Ā, jo ļaunāk! — viņš teica. — Bet, galvenais, man viņš jānogalina.
Un viņš izmetās no kanclejas.
Viegli saprotams, kādā saviļņojumā Moriss sekoja Lorēnam. Kad Lorēns bija pazudis, sajūsmā, kas līdzinājās priekam, viņš teica Ženevjēvai:
— Viņš ir glābts, karte saplēsta, viņš nevarēs atnākt. Bet, ja viņš atnāks tribunāla sēdes beigās, pulkstens piecos, ja viņš atnāks, mēs būsim miruši.
Ženevjēva nopūtās un nodrebēja.
Pagāja pusstunda.
— O! Apkamp mani, — viņa teica, — un nešķirsimies… Kāpēc nav iespējams, Dievs, ka mūs ķertu viens un tas pats cirtiens, lai mēs kopā izdvestu pēdējo nopūtu.
Tad viņi aizgāja tumšās zāles dziļumā, Ženevjēva apsēdās blakus Morisam un aplika rokas ar viņa kaklu. Tā sakļāvušies, elpodami to pašu dvašu, iznīcinādami uz priekšu sevī nemieru un domas, viņi, pateicoties mīlai, sastinga nāves gaidās.