Pēkšņi sacēlās liels troksnis, žandarmi atkāpās pie malas no mazām durvīm. Aiz viņiem ienāca Sansons un viņa palīgi, kas rokās nesa auklas.
— O, mans draugs, mans draugs! — Ženevjēva teica. — Lūk, liktenīgais brīdis, es jūtu spēkus zūdam.
— Un jūs maldāties, — skaļā balsī teica Lorēns:
Tiešām maldāties jūs, Nāve brīvība būs!
— Lorēn! — izmisumā Moriss iesaucās.
— Tās nav labas, vai ne? Es tev piekritu, kopš vakardienas es saceru tikai nožēlojamas rindas.
— Ak, ne par to jau tā runa. Tu esi atgriezies, nelaimīgais!.. Tu esi atgriezies!…
— Es domāju, ka tā mēs bijām vienojušies? Klausies, jo tas, ko es tev teikšu, tevi interesē tāpat kā kundzi.
— Ak, Dievs, ak, Dievs!
— Ļauj man runāt, citādi man nebūs laika izstāstīt. Es izgāju, lai Bari- lērijas tirgū nopirktu nazi.
— Ko tu gribēji darīt ar nazi?
— Es gribēju nogalināt godājamo Diksmē kungu.
Ženevjēva nodrebēja.
— Ak, — Moriss teica, — es saprotu.
— Es nopirku nazi. Lūk, ko es sev teicu, un tu sapratīsi, cik loģisks prāts ir tavam draugam. Es sāku ticēt, ka man bija jākļūst matemātiķim un nevis dzejniekam. Diemžēl tagad jau ir par vēlu. Lūk, ko es sev teicu; seko manam prātīgumam: „Diksmē ir kompromitējis savu sievu. Diksmē atnāca noskatīties, kā viņu tiesā. Diksmē neatteiksies arī no prieka noskatīties, kā viņa iekāps divričos, sevišķi mūsu pavadībā. Tātad es viņu atradīšu skatītāju pirmajās rindās: es pielidīšu viņa tuvumā, es viņam teikšu: "Labdien, Diksmē kungs," un vienlaikus iegrūdīšu nazi krūtīs.
— Lorēn! — Ženevjēva iesaucās.
— Nomierinieties, mīļā draudzene, Dieva prāts to nokārtoja citādi. Iedomājieties, ka skatītāji nestāvēja vis iepretī Pilij kā parasti, bet iztaisīja pusapgriezienu pa labi un stāvēja gar krastmalu. Skaties, es sev teicu, bez šaubām, būs noslīcis kāds suns, un kāpēc lai tas nebūtu Diksmē? Noslīkušais suns vienmēr ir labs laika kavēklis. Es tuvojos margām, un redzu gar krastu cilvēku drūzmu, kas saukdami ak! un vai! ka bailes, cēla rokas gaisā un noliecās, lai aplūkotu kādu priekšmetu zemē. Es pienācu klāt!.. Šis priekšmets… Uzmini, kas tas bija!
— Tas bija Diksmē, — drūmā balsī Moriss teica.
— Jā. Kā tu varēji to uzminēt? Jā, Diksmē, mīļais draugs, Diksmē, kas pats sev uzšķērdis vēderu. Nelaimīgais nogalinājies, bez šaubām, lai izpirktu grēkus.
— Ak! — drūmi smaidīdams, Moriss teica. — Tā tu domāji? Ženevjēva nolaida galvu rokās. Viņa bija pārāk vāja, lai izturētu tik
daudzus citu citam sekojošus pārdzīvojumus.
— Jā, tā es domāju, jo blakus viņam atrada asiņaino zobenu. Tomēr… ja viņš nav sastapis kādu…
Neteikdams ne vārda, un izmantodams brīdi, kad Ženevjēva savā nomāktībā nevarēja nekā redzēt, Moriss atpogāja svārku un Lorēnam parādīja ar asinīm notriepto vesti un kreklu.
— Ā, tas ir pavisam kas cits, — Lorēns teica. Un viņš sniedza roku Morisam.
— Tagad, — pieliekdamies Morisa ausij, viņš teica, — mani ienākot neizkratīja, jo es teicu, ka piederu pie Sansona pavadoņiem. Tātad man vēl arvien ir nazis, ja giljotīna tev ir pretīga.
Gandrīz vai priecīgi Moriss sagrāba ieroci.
— Nē, — viņš teica, — viņa pārāk ciestu. Un viņš atdeva nazi Lorēnam.
— Tev taisnība, — tas teica, — lai dzīvo Giljotēna kunga mašīna! Kas ir Giljotēna kunga mašīna? Tā ir knipis pa degunu, kā teica Dantons. Kas ir knipis?
Viņš iesvieda nazi notiesāto pūlīša vidū. ( * _
Viens no tiem nazi paņēma, iegrūda to krūtīs un nokrita nedzīvs. Tajā pašā brīdī Ženevjēva sakustējās un iekiedzās. Sansons uzlika roku viņai uz pleca.