Kad Moriss Lendejs atkal atguva apziņu un apskatījās apkārt, viņš redzēja tikai tumšās, šaurās ieliņas, kuras stiepās uz labo un kreiso pusi. Viņš pūlējās orientēties, bet viņa gars bija vēl pavisam samulsis; nakts bija tumša un mēnesi, kas bija uz mirkli parādījies, lai apgaismotu nepazīstamās seju, atkal pārklāja biezi mākoņi. Pēc kāda sāpīga nedrošības acumirkļa viņš devās uz savu dzīvokli Rulas ielā.
Kad Moriss sasniedza Sentavuā ielu, viņš ievēroja neparastu patruļu drūzmu, kas klīda apkārt pa Tanplas kvartālu.
— Kas ir noticis, seržant? — viņš jautāja steigā garāmejošam patruļas vadītājam, kas devās pārmeklēt Fontēnas kvartālu.
— Šodien gribēja aizvest Kapeta kundzi un viņas radus, pilsoni virsniek, — atbildēja uzrunātais.
— Kā tā?
— Kāda no bijušiem muižniekiem sastāvošā patruļa, kura, Dievs zina, kādā ceļā bija uzzinājusi paroli, bija saģērbusies kā nacionālās gvardes jēgeri un iespiedusies Tanplā, lai viņu aizvestu projām. Par laimi priekšnieks sardzes virsniekam teica: „Mans kungs", un tādā veidā aristokrāts sevi nodeva.
— Va velns! Un nodevēji ir apcietināti? — jautāja Moriss.
— Nē, patruļa sasniedza ielu un tur izklīda.
— Vai ir vēl kādas cerības to saķert?
— Ja varētu dabūt rokā vismaz priekšnieku, garu, kalsnēju viru, ko bija ievedis gvardes vidū kāds pašvaldības kalpotājs. Kā mēs esam skrējuši pēc šā ļaundara! Bet viņš droši vien būs atradis kādas pakaļdurvis un izmucis.
Citā reizē Moriss būtu pavadījis visu nakti kopā ar patriotiem, kas vienmēr bija nomodā par republikas labklājību. Bet jau stundu mīlestība pret tēviju nebija viņa vienīgā doma. Tāpēc viņš turpināja ceļu, pie kam ziņa, ko viņš nupat bija dzirdējis, pazuda to domu virpulī, ko viņš bija pārdzīvojis. Turklāt šie šķietamie aizvešanas mēģinājumi bija kļuvuši tik bieži, ka patrioti paši zināja, cik bieži tos izlietoja kā politisku līdzekli, tāpēc tas jauno republikāni ļoti maz uztrauca. Atgriezies mājās, Moriss atrada savu privātkalpotāju; šai laikā sulaiņu vairs nebija; Moriss, mēs teiksim, atrada savu privātkalpotāju, kas viņu gaidīja un kas gaidīdams bija iemidzis. Gulēdams tas nemierīgi šņāca.
Ar visu cienību, kāda jāizrāda sev līdzīgam, viņš to uzmodināja, lika novilkt sev zābakus, pēc tam, lai tas viņam netraucētu, aizsūtīja projām, apgūlās, un tā kā bija vēls un viņš jauns, par spīti rūpēm, kas nodarbināja viņa prātu, viņš aizmiga.
Kad Moriss atmodās, uz galda viņš atrada vēstuli. Adreses rokraksts bija smalks, krāšņs, bet viņam pilnīgi svešs, un zīmogs saturēja vienu vienīgu angļu vārdu „Nothing" — nekā.
Viņš atplēsa vēstuli, kura saturēja tikai dažus vārdus:
„Paldies! Mūžīga pateicība par mūžīgo aizmiršanu
Moriss pasauca sulaini. īstie patrioti vairs nezvanīja saviem ļaudīm, jo zvani atgādināja verdzību, starp citu, daudzi privātkalpotāji, stādamies darbā, to uzstādīja kā priekšnoteikumu par pakalpojumiem.
Apmēram pirms trīsdesmit gadiem Morisa sulainis kristībās bija dabūjis Žana vārdu; bet 1792. gadā ar paša personīgām pilnvarām viņš sevi pārkrustīja, jo Žana vārds atgādināja troni un viendievību, un tagad saucās Scevola.
— Vai tu zini, ko nozīmē šī vēstule? — Moriss jautāja.
— Nē, pilsoni.
— Kas tev iedeva vēstuli, Scevola? — Moriss viņam jautāja.
— Durvju sargs.
— Un kas to atnesa?
— Acīmredzot kāds ziņnesis, jo tur virsū nav nācijas zīmoga.
— Pasauc durvju sargu!
Durvju sargs atnāca, jo Moriss tā vēlējās, bet Moriss tika ļoti mīlēts no visiem kalpotājiem, taču durvju sargs bija izteicies, ka kuram katram citam īrniekam būtu licis pašam nākt pie viņa. Durvju sargu sauca Aris- tīds.
Moriss viņam jautāja. Sargs atbildēja, ka aptuveni astoņos no rīta kāds nepazīstams vīrietis atnesis vēstuli. Moriss varēja jautāt, cik viņam patika, uzstādīdams jautājumu dažādos veidos, durvju sargs neko vairāk nezināja. Moriss lūdza viņu pieņemt desmit frankus un, ja gadījumā vīrietis atnāktu vēlreiz, nemanot viņam sekot un ziņot, kur viņš iegājis. Pasteigsimies pateikt, ka par lielu apmierinājumu Aristīdam, ko šis priekšlikums pazemoja no sev līdzīgā puses, cilvēks vairs neatnāca.
Kad Moriss palika viens, dusmās viņš saburzīja vēstuli, nomauca nepazīstamās gredzenu no pirksta, nolika to pie vēstules uz naktsgalda un pagriezās pret sienu, lai atkal iemigtu. Bet pēc stundas viņš atmeta šīs ārprātīgās domas, noskūpstīja gredzenu un izlasīja vēstuli vēlreiz. Gredzens bija ar skaistu safīru. Vēstule, kā jau teikts — uz krāšņa papīra, kas jau no tālienes oda pēc aristokrātijas.
Kamēr Moriss nodarbojās ar šo apskatīšanu, atvērās durvis. Strauji viņš uzmauca gredzenu pirkstā, bet vēstuli paslēpa zem spilvena. Vai šī kautrība liecināja par dzimstošo mīlestību? Vai arī tas bija patriota kauns, kas negrib, lai zinātu, ka viņam ir kādas attiecības ar cilvēkiem, kas ir tik negudri, ka raksta līdzīgas vēstules, kuru smarža vien varēja kompromitēt i to roku, kas rakstīja, un arī to, kas vēstuli atplēsa?
Ienākušais bija jauns cilvēks, ģērbies kā patriots, augstākā mērā eleganti. Viņa karmaņola bija no smalkas vadmalas, bikses no kašmira un smalkākā zīda zeķes. Frīģiešu cepurīte ar skaisto, purpursarkano krāsu un eleganto veidu varētu apkaunot visu Parīzi.
Bez tam pie jostas viņam karājās kādreizējās karaliskās Versaļas fabrikas pistoļu pāris, bet pie sāniem īss, taisns duncis.
— Brut, tu vēl guli, — viņš uzrunāja Morisu, — un tēvija briesmās? Fui!
— Nē, Lorēn, — smaidīdams atbildēja Moriss, — es neguļu, es tikai sapņoju.
— Ā, es saprotu, par savu Euhāriju.
— Par ko tu domā? Es nesaprotu, kādu Euhāriju?
— Par ko es domāju? Nu, par to jauno sievieti!
— Kādu jauno sievieti?
— To no Sentonorē ielas, kuras dēļ vakar vakarā mēs abi likām uz spēles savas dzīvības.
— Ak, nepazīstamo, — teica Moriss, kas bija izlicies, it kā nesaprastu sava drauga vārdus, lai gan labi zināja, ko gribēja teikt viņa draugs.
— Kas tad viņa bija?
— Es to nezinu.
— Vai viņa bija skaista?
— Bā, — nicinoši nožāvājās Moriss.
— Kāda nabaga sieviete, kas būs bijusi aizmirsusies kādā mīlas satikšanās vietā.
…Jā, cik mēs vāji esam, Tā mūžam mīla ir, kas vīrus moka.
— Tas iespējams, — Moriss noņurdēja, kam šī doma, kurai arī viņš sākumā bija pieķēries, tagad likās ļoti pretīga, un kas mīļāk gribētu, lai skaistā nepazīstamā būtu kāda sazvērniece, nekā kāda iemīlējusies.
— Kur viņa dzīvoja?
— Arī to es nezinu.
— Bet tas tev jāzina, jo tu viņu taču pavadīji uz mājām!
— Viņa man izspruka pie Marijas tilta.
— Viņa būtu tev izsprukusi? Lai tev tic kāds cits.
Vai ērglim — gaisa valdniekam Var izsprukt balodītis, Un tīģerienei tuksnesī No ķetnām gacelīte?
— Lorēn, — Moriss teica, — vai tu galu galā neatradināsies runāt tajā valodā, kādu runā visi cilvēki? Tu mani šausmīgi kaitini ar savu briesmīgo poēziju.
— Kā! lai es runātu kā visi? Bet es runāju, man liekas, labāk kā visi. Es runāju kā pilsonis Demirjē prozā un dzejā. Kas attiecas uz manu dzeju, dārgais, es pazīstu Emīliju, kas to nemaz neatzīst par sliktu. Bet atgriezīsimies pie tavas.
— Pie manas dzejas?
— Nē, tavas Emīlijas.
— Vai arī man ir Emīlija?
— Ej, jau ej! Tava gacele laikam gan būs pārvērtusies par tīģerieni un tev parādījusi zobus, tāpēc tu gan esi saniknots, bet tomēr iemīlējies.
— Es iemīlējies! — galvu purinādams, Moriss teica.
— Jā, tu esi iemīlējies.
Neizliecies nu tik mīklains; Bieži sirdi pārsteidz Kiters Saviem šāvieniem daudz drošāk, Nekā pērkonīgais Jupiters.
— Lorēn, — Moriss, apbruņodamies ar izurbto atslēgu, kas gulēja uz naktsgalda, teica, — es tev paziņoju, ka tu neizteiksi vairs nevienu pantu, kamēr es nesvilpošu.
— Nu, tad runāsim par politiku! Tāpēc es esmu nācis. Vai tu zini jaunumu?
— Es zinu, ka Kapeta atraitne gribēja aizbēgt.
— Tas vēl būtu mazākais.
— Kas tad ir vēl?
— Slavenais Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē.
— Tiešām! — pieceldamies no sēdekļa, Moriss iesaucās.
— Jā, viņš pats.
— Bet kad viņš ir ieradies?
— Vakar vakarā.
— Un kā?
— Pārģērbies kā nacionālās gvardes mednieks. Kāda sieviete, acīmredzot aristokrāte, pārģērbusies kā vienkāršas tautas sieviete, aiznesusi viņam drēbes pie barjeras un drīz pēc tam viņi roku rokā ienākuši Parīzē. Tikai tad, kad viņi bija garām, sargam radās aizdomas. Viņš bija redzējis sie- vieti ar saini rokās un tagad redzēja viņu ienākot kopā ar kareivi; kaut kas nebija kārtībā. Viņš sacēla trauksmi un metās viņiem pakaļ. Viņi abi pazuduši Sentonorē ielā kādā viesnīcā, kuras durvis atvērušās kā pēc burvju mājiena. Mājai bija otra izeja uz Elizejas laukiem. Labvakar, Sarkanās Mājas bruņinieks un viņa pavadone bija pazuduši. Māja tiks nojaukta un īpašnieks — giljotinēts. Bet tas neaizkavēs bruņinieku atkārtot atbrīvošanas mēģinājumus, kuri viņiem pirmoreiz, pirms četriem mēnešiem un otrreiz — vakar — nebija izdevušies.
— Un viņš vēl nav sagūstīts?
— Kas var sagūstīt tādu Proteju, dārgais, apcietini taču Proteju; tu zini, kādas mokas bija jāpārdzīvo Aristīdam, iekams to izdarīja.
Pastor Aristoens fugiens Peni i a Tempe…
— Piesargies, — tuvinādams atslēgu mutei, Moriss teica.
— Piesargies pats, pie joda! Jo šoreiz tu izsvilpsi nevis mani, bet jau Vergiliju.
— Tā ir taisnība, un kamēr tu nepārtulkosi, man nav ko iebilst. Bet atgriezīsimies pie Sarkanās Mājas bruņinieka.
— Piekritīsim, ka tas ir drošsirdīgs cilvēks.
— Lai kaut ko tamlīdzīgu uzsāktu, vajag daudz drosmes.
— Vai arī lielas mīlas.
— Vai arī tu tici bruņinieka un karalienes mīlestībai?
— Es neticu, es tikai saku, ko runā visa tauta. Starp citu, viņa likusi iemīlēties sevī daudziem citiem un tāpēc vaļ kāds brīnums, ja būtu apbūrusi arī šo? Kā runā, viņa ir savaldzinājusi Barnavu.
— Vienalga, bruņiniekam pašam ir sakari Tanplā.
— Tas ir iespējams:
Mīla salauž restes, Un par šķēršiem smej.
— Lorēn!
— Ak, tiesa.
— Tātad, tiešām tu tam tici?
— Kāpēc ne?
— Jo karalienei, pēc tavām domām, jābūt vismaz divsimt mīļākajiem.
— Trim, pat četriem simtiem mīļāko. Tāpēc viņa ir diezgan skaista. Es nesaku, ka viņa būtu visus mīlējusi, bet visi ir mīlējuši viņu. Mēs visi redzam sauli, bet saule neredz nevienu no mums.
— Tātad tu saki, ka Sarkanās Mājas bruņinieks?..
— Es saku, ka viņš tagad tiek medīts, un ka viņš ir smalks lapsa, ja izmuks no republikas medību suņiem.
— Un ko dara pašvaldība?
— Pašvaldība pavēlēja, lai pie katras mājas visiem pieejamā sarakstā tiktu ierakstīti visu iedzīvotāju vārdi un izkārti ārpusē. Te tiek īstenots dzīvē senais sapnis: „Kāpēc cilvēka sirdī nav logu, lai ikviens redzētu, kas iekšpusē notiek".
— Krietna ideja! — iesaucās Moriss.
— Izveidot cilvēka sirdī logu?
— Nē, bet izkārt pie māju vārtiem sarakstus.
Tiešām Moriss domāja, ka tas būs |oti jauks līdzeklis kā atrast nepazīstamo sievieti, vai vismaz kaut kādas zīmes, kuras novestu viņai uz pēdām.
— Vai nav tiesa? — Lorēns teica. — Es jau esmu derējis, ka tādā veidā mēs noķersim vismaz piecus simtus aristokrātu. Vēl kas: šorīt klubā mēs pieņēmām brīvprātīgo deputāciju. Viņus atveda pagājušās nakts mūsu pretinieki, kurus es pametu tikai līdz nāvei piedzērušos. Viņi atnāca, es tev saku, ar puķu vītnēm un nemirstīgo vainagiem.
— Vai tiešām? — smiedamies jautāja Moriss, — un cik viņu bija?
— Viņu bija trīsdesmit. Visi bija noskuvušies un pogcaurumos ar puķu pušķiem. — Termopilu kluba pilsoņi, runātājs teica, mēs vēlamies, lai Francijas vienību netraucētu pārpratumi, un tāpēc atnācām brāļoties no jauna.
— Tad?
— Tad mēs brāļojāmies atkal un atkal, un atkal, kā saka Diafors. Tad izgatavoja tēvzemes altāri no sekretāra galda un divām karafēm, kurās ielika puķu pušķus. Tā kā tu biji svinību varonis, tevi izsauca trīs reizes, lai vaiņogotu. Un tā kā vienmēr ir vajadzīgs kāds, ko varētu vaiņagot, tad vaiņagoja Vašingtona krūšutēlu. Lūk, kārtība un gaita, pēc kādas norisinājās visa ceremonija.
Kad Lorēns beidza šo patieso stāstu, kurā tai laikmetā nebija nekā jocīga, uz ielas bija dzirdams troksnis, un bungu rīboņa, sākumā tālu, tad aizvien tuvāk un tuvāk, visā visumā toreiz tik parastais troksnis.
— Kas nu atkal? — Moriss jautāja.
— Tiek paziņota pašvaldības pavēle, — Lorēns paskaidroja.
— Es steidzos uz sekciju, — Moriss pārtrauca un izlēca no gultas, saukdams sulaini, lai tas nāk viņu apģērbt.
— Es eju gulēt, — teica Lorēns, — šonakt esmu gulējis tikai divas stundas, par to man jāpateicās taviem nolādētajiem brīvprātīgajiem. Ja cīņu vēl tik maz, tad ļauj man gulēt, bet ja kļūst ļaunāk, tad uzmodini mani..
— Kāpēc tu esi šodien tik smalki saģērbies? — uzmezdams skatienu drauga uzvalkam, jautāja Moriss.
— Tāpēc, ka man, lai atnāktu pie tevis, jāiet pa Betisī ielu, un šai ielā, kad es eju garām, trešajā stāvā vienmēr atveras logs.
— Vai tu nebaidies, ka tevi notur par kādu švītu?
— Mani? Kas mani var par to noturēt? Tieši otrādi, es esmu pazīstams kā īsts sanķilots. Bet skaistajam dzimumam taču jānes upuri. Kalpošana tēvzemei neizslēdz kalpošanu Amoram, tieši otrādi — viens ir nepieciešams otram.
Republika pavēlēja Seno grieķu pēdās mīt; Brīvība, lūk, altārs tāpēc, Grācijas kur jaukās mīt.
Uzdrošinies tikai izsvilpt šo pantu, un es denuncēšu tevi kā aristokrātu, un likšu tevi tā nocirpt, ka tu nekad nevarēsi uzlikt parūku. Ardievu, mīļais draugs!
Lorēns sirsnīgi sniedza Morisam roku, ko jaunais sekretārs sirsnīgi paspieda, un izgāja, apdomādams, kāda būs buķete Hlorai.