Pēc Ženevjēvas kliedziena Moriss saprata, ka cīņai bija jāsākas. Mīla var apgarot dvēseli līdz varonībai. Mīla var pretīgam dzinulim, cilvēcīgai būtnei likt vēlēties nāvi. Bet tā nenoslāpē sāpju bailes. Bija acīmredzams, ka Ženevjēva gaidīja nāvi pacietīgāk un bijīgāk, kopš Moriss
gāja mirt kopā ar viņu. Bet piekāpība neizlēdz sāpju jūtas, un aiziet no šīs pasaules nozīmē ne tikai krist bezdibenī, ko sauc par nezināmo, bet tas nozīmē krītot arī ciest.
Ar skatienu Moriss aptvēra pašreizējo ainu. Un ar domu par to, kam bija jāseko.
Zāles vidū gulēja līķis, kam no krūtīm žandarms strauji izvilka nazi, lai citi to neizmantotu.
Viņam apkārt izmisumā stāvēja mēmi cilvēki un tik tikko piegrieza viņam vērību. Daži rakstīja nesakarīgus vārdus kabatas grāmatiņās, vai spieda viens otram roku. Citi neatlaidīgi atkārtoja kādu mīļu vārdu — kā vājprātīgie, vai slacīja asarām portretu, gredzenu, matu pīni. Vēl citi meta niknus lāstus pret tirāniju, banālo vārdu, visu ļaužu pēc kārtas nolādētu, un dažreiz pat tirānu nolādētu.
Šo nelaimīgo vidū bija Sansons, vismaz piecdesmit četrus gadus, vecs kā drūmā amata smaguma nospiests. Sansons bija tik maigs un mierinošs, cik viņa uzdevums to atļāva, vienam deva padomu, otram skumju uzmudinājumu, un kristīgus vārdus gan izmisumam, gan spītībai.
— Pilsone, — viņš teica Ženevjēvai, — man būs jānoņem jūsu kakl- saite un jāuzsien vai jānogriež mati.
Ženevjēva sāka trīcēt.
— Drosmi, mīļā draudzene! — Lorēns maigi uzmundrināja.
— Vai es varu pats uzsiet kundzei matus? — Moriss jautāja.
— O! jā, — pagriezdams galvu, sirmgalvis teica.
Moriss atraisīja ķermeņa sasildīto kaklasaiti, Ženevjēva to noskūpstīja, un nomezdamās ceļos jaunā cilvēka priekšā, sniedza viņam apburošo galvu, sāpēs vēl skaistāku nekā tā bija priekā.
Kad Moriss bija beidzis šo drūmo darbu, viņa rokas drebēja tik stipri, sejā bija tādas sāpes, ka Ženevjēva iesaucās:
— O! es esmu droša, Moris!
Sansons novērsās.
— Kungs, es esmu droša, vai ne? — viņa teica.
— Noteikti, pilsone, — aizkustinātā balsī soda izpildītājs atbildēja, — un varonīgi droša.
Pa šo laiku pirmais palīgs pārlasīja Fukjē Tēnvila piesūtīto sarakstu.
— Četrpadsmit, — viņš teica.
Sansons saskaitīja notiesātos.
— Piecpadsmit, ieskaitot mirušo, — viņš teica, — kā tas noticis?
Lorēns un Ženevjēva, tās pašas domas satverti, pārskaitīja tāpat.
— Jūs sakāt, ka notiesātie ir tikai četrpadsmit, un nu mēs esam piecpadsmit? — viņa teica.
— Jā, laikam pilsonis Fukjē Tēnvils būs kļūdījies.
— O! tu meloji, — Ženevjēva teica Morisam, — tu nebiji notiesāts.
— Kāpēc gaidīt rītdienu, ja tu mirsti šodien? — Moriss atbildēja.
— Draugs, — viņa teica, — tu mani nomierini: tagad es redzu, ka mirt ir viegli.
— Lorēn, — Moriss teica, — Lorēn, pēdējo reizi!.. Neviens te tevi nepazīs… Saki, ka tu nāci teikt man ardievas… Saki, ka tevi ieslēdza pārskatīšanās dēļ. Pasauc žandarmu, kas redzēja tevi izejam… Tad es būšu notiesātais, jo man jāmirst. Bet tu, mēs tevi lūdzam, draugs, dzīvo, lai glabātu mūsu piemiņu! Lorēn, vēl ir laiks, mēs tevi lūdzam!
Ženevjēva sakrustoja rokas kā lūgšanā.
Lorēns paņēma jaunās sievietes rokas un noskūpstīja tās.
— Es esmu teicis nē, un tas ir nē, — stingrā balsī Lorēns atbildēja. — Nerunājiet ar man par to vairs, vai arī es domāšu, ka es jūs traucēju.
— Četrpadsmit, — Sansons atkārtoja, — un viņu ir piecpadsmit!
Tad skaļā balsī viņš teica:
— Vai te ir kāds, kas ceļ ierunas? Vai te ir kāds, kas var pierādīt, ka viņš te atrodas pārpratuma dēļ?
Varbūt uz šo jautājumu šur un tur atvērās kāda mute, bet tās aizvērās, neteikušas ne vārda. Tie, kam būtu jāmelo, kaunējās no meliem. Tas, kas nebūtu melojis, negribēja runāt.
Dažas minūtes valdīja klusums, pa kuru laiku palīgi turpināja drūmo pienākumu.
— Pilsoņi, mēs esam gatavi… — dobjā un svinīgā balsī teica vecais Sansons.
Daži šņuksti un vaidi atbildēja šai balsij.
— Nu, lai notiek! — Lorēns teica:
Par tēviju mirt, Visskaistākais liktenis.
— Jā, kad mirst par tēviju. Bet es sāku ticēt, ka mēs nemirsim par prieku tiem, kas redz mūs mirstam. Nudien, Moris, es esmu tavās domās, arī man republika kļūst riebīga.
— Pārsaukt! — kāds komisārs durvīs teica.
Vairāki žandarmi ienāca zālē un noslēdza izejas, novietodamies starp dzīvi un notiesātajiem, it kā gribēdami aizkavēt tai ienākt.
Pārsauca vārdus.
Moriss, kas bija redzējis, kā tiesāja to, kas bija nogalinājies ar Lorēna nazi, atsaucās viņa vietā. Izrādījās, ka liekais bija mirušais.
Viņu iznesa no zāles. Ja būtu uzzinājuši viņa vārdu, ja būtu pazinuši viņu kā notiesāto, viņš būtu giljotinēts kopā ar citiem.
Dzīvos stūma uz izeju.
Tiklīdz kāds izgāja aiz durvīm, viņam sasēja rokas uz muguras.
Nelaimīgo starpā desmit minūtes netika pārmīts pat neviens vārds.
Runāja un rīkojās tikai bendes.
Moriss, Ženevjēva un Lorēns, kas vairs nevarēja saturēties, spiedās viens pie otra, lai netiktu izšķirti. Tad notiesātos iestūma Konsjeržērijas pagalmā.
Tur skats kļuva šausmīgs.
Ieraudzījuši divričus, vairāki noģība. Slēdzēji palīdzēja viņiem iekāpt.
Aiz noslēgtām durvīm dzirdēja pūļa neskaidrās balsis un pēc trokšņa uzminēja, ka tas bija milzīgs.
Ženevjēva iekāpa divričos diezgan spēcīga.
Starp citu, Moriss viņu atbalstīja, pasniegdams elkoni. Moriss ātri ielēca pēc viņas.
Vārti atvērās. Pirmajās rindās bija Simons.
Abi draugi pazina viņu. Arī viņš tos redzēja.
Viņš uzkāpa uz ielas stabiņa, kuram blakus bija jābrauc divričiem. Tie bija trīs.
Pirmie divriči sakustējās. Tajos bija trīs draugi.
— Ei, labdien, skaistais grenadieri! — Simons teica Lorēnam, — man liekas, tu izmēģināsi manu nazi?
— Jā, — Lorēns teica, — un es pūlēšos neielauzt zobus, lai tas var vēl tev griezt ādas.
Sekodams pirmajiem divričiem, sakustējās pārējie divi divriči.
Drausmīgs kliedzienu, uzmudinājumu, vārdu, lāstu negaiss atskanēja par notiesātajiem.
— Drosmi, Ženevjēva, drosmi! — Moriss čukstēja.
— O! — jaunā sieviete atbildēja, — man nav žēl dzīves, ja es mirstu ar tevi. Man žēl, ka man nav brīvas rokas, lai tevi skautu savās rokās pirms nāves.
— Lorēn, — Moriss teica, — Lorēn, pameklē vestes kabatā, tur tu atradīsi nazīti.
— O! pie joda! — Lorēns teica, — kā der man nazītis, es jūtos pazemots, ka man būs jāiet nāvē sasietam kā teļam.
Moriss pietupās, lai Lorēns varētu paņemt nazīti, tad Moriss paņēma to starp zobiem un pārgrieza auklas, kuras saistīja Lorēna rokas.
Atbrīvots no auklām, Lorēns izdarīja to pašu pakalpojumu Morisam.
— Pasteidzies, — jaunais cilvēks runāja, — Ženevjēva zaudē samaņu.
Tiešām, lai pārgrieztu auklas, Moriss uz kādu mirkli bija novērsies no
nabaga sievietes, un viņa aizvēra acis un nolaida galvu uz krūtīm, it kā viss spēks nāktu no viņa.
— Ženevjēva, — Moriss sauca, — Ženevjēva, atver acis, manu draudziņ! Šai pasaulē mēs vēl redzēsim viens otru tikai dažas minūtes.
— Mani spiež auklas, — jaunā sieviete čukstēja.
Moriss viņu atraisīja.
Tūliņ viņa atvēra acis un piecēlās, sajūsmas aizgrābta, kas darīja viņas skaistumu apžilbinošu.
Ar vienu roku viņa apskāva Morisa kaklu, ar otru satvēra Lorēna roku, un visi trīs, stāvus divričos, pie kājām divus priekšlaicīgā nāvē iegrimušos upurus, sirsnīgu skatienu pateicās debesīm, ka tās ļāva viņiem brīvi atbalstīties citam pret citu.
Tauta, kas viņus nolamāja, kad viņi sēdēja, noklusa, redzēdama viņus stāvus.
Kļuva redzams ešafots.
Moriss un Lorēns to redzēja. Ženevjēva neredzēja. Viņa skatījās tikai uz savu mīļāko.
Divriči apstājās.
— Es tevi mīlu, — Moriss teica Ženevjēvai, — es tevi mīlu!
— Sievieti pa priekšu, sievieti pirmo! — sauca tūkstoš balsis.
— Pateicos tauta! — Moriss teica. — Kā lai saka, ka tu esi šausmīga? Viņš paņēma Ženevjēvu rokās un, piekļāvis lūpas viņas lūpām, aiznesa
un ielika Sansona rokās.
— Drosmi! — Lorēns sauca. — Drosmi!
— Es esmu droša, — Ženevjēva atbildēja.
— Es tevi mīlu! — Moriss čukstēja. — Es tevi mīlu!
Tie nebija vairs upuri, kurus slepkavoja, tie bija draugi, kam nāve bija svētki.
— Ardievu! — Ženevjēva sauca Lorēnam.
— Uz redzēšanos! — tas atbildēja. Ženevjēva pazuda zem kļūmīgās sviras.
— Tagad tava kārta! — Lorēns teica.
— Tava, — Moriss iebilda.
— Klausies! Viņa sauc tevi!
Tiešām Ženevjēva iesaucās pēdējo reizi.
— Nāc! — viņa teica. Drūzmā sacēlās liels troksnis. Skaistā, mīlīgā galva bija kritusi. Moriss pienāca klāt.
— Tas ir taisnīgi, — Lorēns runāja, — klausīsim loģikai. Vai tu mani saproti, Moris?
— Jā.
— Viņa tevi mīlēja. Viņu nogalināja pirmo. Tu neesi notiesāts, tu mirsi otrais. Es neesmu izdarījis nekā, un tā kā esmu lielāks noziedznieks par trijiem, es būšu pēdējais.
Lūk, cik skaidrs viss top Ar loģikas palīdzību. Nudien, pilsoni Sanson, tev es biju solījis četrrindu, bet tu būsi mierā ar distrihu.
— Es tevi mīlēju, — piesiets liktenīgajam dēlim un smaidīdams drauga galvai, Moriss čukstēja: — Es tevi mīl…
Dzelzs pārcirta vārdu uz pusēm.
— Tagad es! — uzlēkdams uz ešafota, Lorēns iesaucās. — Un aši! Jo, patiesi, es te varu zaudēt galvu. Pilsoni Sanson, es nebiju tev sacerējis divas vārsmas, bet tai vietā es tev piedāvāju kalamburu.
Sansons savukārt piesēja viņu.
— Ir paradums, — Lorēns teica, — mirstot saukt „Lai dzīvo!" Kādreiz sauca: „Lai dzīvo karalis!", bet karaļa vairs nav. Tad sauca: „Lai dzīvo brīvība!", bet brīvības vairs nav. Nudien, lai dzīvo Simons, kas apvienoja mūs visus trīs!
Un cēlā jaunā cilvēka galva nokrita blakus Morisa un Ženevjēvas galvai.