Kamēr Moriss Lendejs, steigā apģērbies, dodas uz Lepletjē ielas sekciju, kur, kā zināms, viņš strādā par sekretāru, mēs papūlēsimies uzzīmēt sabiedrības acīm šā cilvēka iepriekšējās dzīves faktus, ko uz skatuves uzveda vareniem un augstsirdīgiem raksturiem īpatnējā sirdstrauksme.
Jaunais cilvēks, vakar nepazīstamajai atbildēdams, ka viņu sauc par Morisu Lendeju, kas dzīvo Rūlas ielā, bija teicis pilnīgu patiesību. Viņš vēl varēja piebilst, ka bija tiesnešu kārtai piederīgās pusaristokrātijas bērns. Jau divus gadusimteņus viņa senči izcēlās ar savu mūžīgo parlamentāro opozīciju, kas padarīja slavenus Molē un Mopū vārdus. Viņa tēvs, lab- sirdis Lendejs, kas visu savu mūžu vaidēja pret despotismu, pēc 1789. gada 14. jūlija, kad Bastīlija krita tautas rokās, redzēdams, ka despotismu aizvietoja kareiviskā brīvība, šausmās un bailēs nomira, atstādams vienīgo dēlu materiāli neatkarīgu un republikāni pēc pārliecības.
Revolūcija, kas tik drīz sekoja pēc šā lielā notikuma, sastapa Morisu pilnīgā vīrišķības spēcīgumā un briedumā, kā tas pieklājas atlētam, kas gatavojas doties cīņā, un viņa republikānisko audzināšanu vēl pastiprināja cītīga klubu apmeklēšana un visu tā laikmeta pamfletu lasīšana. Dievs vien to zina, cik Morisam to bija jāizlasa. Dziļa un pārdomāta hierarhijas nicināšana, filozofiska prātošana par elementiem, no kādiem sastāv sabiedrība, absolūta dižciltības noliegšana, izņemot tikai to, kas ir personīga, bezpartejiska pagātnes novērtēšana, dedzība uz jaunām idejām, simpātijas tautai, cīņa pret visaristokrātiskākām organizācijām, tāda bija mūsu varoņa tikumiskā seja, kuru mēs itin nemaz neesam izvēlējušies, bet kuru mums rāda dienasgrāmata, no kuras mēs smeļam šos notikumus šim stāstam.
Moriss Lendejs bija piecas pēdas un astoņas collas garš, divdesmit piecus vai divdesmit sešus gadus vecs, muskuļains kā Herkuless, skaists kā francūzis, kurš apliecina franku īpatnējo rasi, tas ir, ar skaidru pieri, zilām acīm, tumši brūniem un sprogainiem matiem, rožainiem vaigiem un ziloņkaula zobiem.
Tagad — pēc cilvēka attēla, — pilsoņa stāvoklis.
Moriss, ja arī nebija bagāts, tad vismaz neatkarīgs, Moriss, kas bija cienīts un it sevišķi populārs vārds, Moriss, ko pazina kā liberāli audzinātu un ar uzskatiem vēl liberālākiem nekā audzināšana, Moriss bija nolikts jauno pilsonības patriotu priekšgalā. Varbūt sankiloti viņu uzskatīja par pārāk remdenu, bet sekcionāri par drusciņ smalku. Bet sankiloti viņam piedeva remdenību, redzēdami, kā viņš kā trauslu niedrīti salauza vismezglaināko rungu, un sekcionāri piedeva eleganci, kad redzēja, kā viņš ar vienu sitienu starp divām acīm lika aizripot vīram divdesmit soļus, kad tā divas acis bija Morisu uzlūkojušas ne tā kā pieklājās.
Tagad miesīgi, tikumiski un pilsoniski apvienotais Moriss piedalījās Bastīlijas ieņemšanā; viņš piedalījās gājienā uz Versaļu, 10. augustā viņš bija cīnījies kā lauva un šajā slavenā dienā, jāsaka taisnība, viņš bija nogalinājis tikpat daudz patriotu kā šveiciešu: viņš negribēja ciest slepkavu karmaņolas tērpā, kā arī republikas ienaidnieku sarkanā tērpā.
Tas bija viņš, kas metās pretī dižgabala stobram, kuram kāds artilērists parīzietis gribēja pielikt uguni, lai pamudinātu pils aizstāvjus padoties un aizkavētu asins izliešanu; tas bija viņš, kas, par spīti piecdesmit šveiciešu un tikpat daudz apslēpušos muižnieku šaušanai, pa logu kā pirmais iekļuva Luvrā; un pirms viņš pamanīja padošanās zīmi, viņa drausmīgais zobens bija paguvis sacirst vairāk kā desmit uniformās tērptos, tad, redze- dams, ka viņa draugi pēc patikas slepkavoja cietumniekus, kas meta zemē ieročus un izstiepa lūdzošās rokas, prasīdami dzīvību, viņš sāka nikni kapāt savus draugus, kas viņam sagādāja Romas un Gieķijas labāko laiku cienīgu slavu.
Kad tika pasludināts karš, Moriss ierakstījās brīvprātīgajos un devās uz robežu pretī uzbrucējiem kā leitnants ar tūkstoš piecsimt pārējiem brīvprātīgajiem, kuriem katru dienu bija jāseko vēl pa tūkstoš piecsimt vīriem.
Pirmajā kaujā, kur viņš piedalījās, tas ir, pie Žemapas, viņš tika ievainots: lode pāršķēla viņa tēraudcietos pleca muskuļus un saplaka uz akmens. Tautas priekšstāvis pazina Morisu, viņš to aizsūtīja ārstēties uz Parīzi. Veselu mēnesi, drudža plosīts, Moriss pavadīja slimības gultā, bet janvāris viņu satika jau uz kājām, un Termopilu kluba, tas ir, simts jauno pilsonisko parīziešu komendants, ja ne vārda pēc, tad faktiski bija pilnīgi bruņojies, lai pretotos visiem mēģinājumiem, kas bija vērsti par labu tirānam Kapetam. Vēl vairāk: saraucis uzacis tumšā naidā, ar ieplestām acīm, bālu pieri, savāda metāliska naida sažņaugtu sirdi un fiziskas līdzcietības jūtām viņš noskatījās, zobenu rokā turēdams, karaļa nogalināšanā, un bija varbūt vienīgais visā drūzmā, kas palika mēms, kad krita Svētā Ludviķa dēla galva, kura dvēsele aizgāja debesīs. Tikai tad, kad bija kritusi šī galva, viņš pacēla savu bīstamo zobenu, un viņa draugi iesaucās: „Lai dzīvo brīvība!", neievērodami, ka šoreiz, kā izņēmums, viņa balss nepiebiedrojās viņu balsīm.
Lūk, kāds bija cilvēks, kas 11. martā devās uz Lepletjē ielu, par kura vētraino dzīvi, kādu dzīvoja šai laikmetā, mēs pastāstīsim daudz sīkāk.
Ap pulkstens desmitiem Moriss sasniedza sekciju, kur strādāja par sekretāru.
Uztraukums bija milzīgs. Vajadzēja nobalsot par kādu adresi Konventam, kur prasīja apspiest žirondistu sazvērestības. Visi nepacietīgi gaidīja Morisu.
Visur runāja tikai par Sarkanās Mājas bruņinieka atgriešanos, par pārdrošību, ar kādu šis negantais sazvērnieks otrreiz atgriezās Parīzē, kur, kā viņam tas arī bija zināms, par viņa galvu bija izsolīta godalga. Ar šo atgriešanos saistīja arī vakar notikušo atbrīvošanos mēģinājumu Tanplā, un ikviens izteica savu naidu un sašutumu par nodevējiem un aristokrātiem.
Bet pretēji vispārējām gaidām, Moriss bija mēms un kluss, veicīgi izrediģēja uzsaukumu, triju stundu laikā pabeidza savu darbu, uzprasīja, vai sēde ir atcelta, un, saņēmis apstiprinošu atbildi, paņēma cepuri, izgāja un devās uz Sentonorē ielu.
Kad viņš aizgāja turp, Parīze viņam likās pavisam jauna. Viņš atkal apskatīja Pavāru ielas stūri, kur nakts laikā bija ieraudzījis daiļo nepazīstamo, kas mocījās kareivju rokās. Tad pa Pavāru ielu viņš aizgāja līdz Marijas tiltam, pa to pašu ceļu, ko bija gājis viņai blakus, apstādamies, kur viņus bija apturējušas dažādās patruļas, atkārtodams dialogus, ar kādiem viņi bija apmainījušies, it kā tās vietas būtu vēl saglabājušas viņu vārdu atbalsi. Tikai pašreiz bija pulkstens viens pēc pusdienas, un saule, kas apgaismoja šo pastaigu, uz katra soļa darīja acīmredzamas nakts atmiņas.
Moriss pārgāja pāri tiltiem un drīz vien sasniedza Viktora ielu, kā to tajos laikos sauca.
„Nabaga sieviete, vakar viņa nepadomāja, ka nakts ilgst tikai divpadsmit stundas un ka arī viņas noslēpums acīmredzot nevilksies ilgāk par nakti. Saules gaismā es atradīšu durvis, kurās viņa iemuka, un, kas zina, vai neieraudzīšu viņu pie kāda loga."
Viņš nogriezās pa Vecā Senžaka ielu un nostājās tā, kā vakar viņu bija nostādījusi nepazīstamā. Uz mirkli viņš aizvēra acis, nabaga nelga! Varbūt ticēdams, ka vakardienas skūpsts pieskarsies viņa lūpām otrreiz? Bija tikai atmiņas, bet arī tās viņu dedzināja. 2*
Moriss atvēra acis un uzlūkoja abas ieliņas, no kurām viena gāja uz labo, bet otra — uz kreiso pusi. Tās bija netīras, slikti bruģētas, barjerām iežogotas ielas, kuras šķērsoja mazi tiltiņi, kas pārmesti pāri strautiem. Tur redzēja siju spraišļotās velves, šauras ielas, divdesmit stipri nedrošus, satrūdējušus vārtus. Tas bija lempīgs darbs visā tā nožēlojamībā, posts visā neglītumā. Šur un tur māju rindu pārtrauca dārzi, biežāk iežogoti ar krūmiem, un tikai reti ar mūri. Žāvēšanai izkārtās ādas izplatīja pretīgu, riebīgu smaku. Moriss meklēja un pārdomāja divas stundas, bet viņš nekā neatrada un neuzminēja. Desmit reizes viņš uzdrošinājās iet šai labirintā. Bet viņa mēģinājumi bija veltīgi, meklējumi neauglīgi. Migla un lietus likās bija izdzēsusi jaunās sievietes pēdas.
— Es būšu sapņojis, — beidzot vīlies, Moriss sev teica. — Neiespējami, ka šī kloāka varēja būt manas jaunās nakts fejas uzturēšanās vieta kaut vienu mirkli.
Šis niknais republikānis bija vispār pilns citādi reālās poēzijas, kā viņa draugs ar anakreontiskām četrrindām, kad viņš pieķērās šai idejai, lai neaptumšotu spožumu, kas apgaismoja nepazīstamās galvu. Tas tiesa, šai idejai viņš pieķērās galīgi izmisis. Skaistā nepazīstamā! Tu laikam būsi ar mani apgājusies kā ar muļķi vai bērnu. Vai tiešām viņa būtu mani šurp vedusi, ja šeit dzīvotu? Nē, viņa būs aizlaidusies pār šo zemi, kā gulbis aizlaižas pār lipīgu purvu. Un viņas pēdas ir palikušas neredzamas kā putna — gaisā.